Labās lietas. 1. daļa - Digital stuff.

Tie, kas reizi pa reizei mēdz ielūkoties šajā resursā, būs pamanījuši, ka novembris man sanācis tāds izcili neražīgs mēnesis rakstīšanas ziņā. Tas nav tādēļ, ka es būtu izlēmis atmest šim blogam ar roku, bet gan tādēļ, ka visu laiku iznāk saskarties ar labām lietām. Tik labām, ka prāts uz blogošanu nemaz nenesās. Tagad pāris rakstos pastāstīšu par šīm labajām lietām - filmām, mūziku, grāmatām, gadžetiem u.c. Varbūt kādam noder...
Šodien par dažiem elektroniskiem brīnumiem.

Labā lieta Nr.1 - monitors "HP w2207h"

Ja uz kaut ko būtu jānoveļ pilna atbildība par manu relatīvo klusēšanu pēdējā mēneša laika, tad tas būtu nesen iegādātais 22" widescreen monitors HP w2207h. Līdz tam es galddatoru lietoju kopā ar aizvēsturisku un bezgala miglainu LG 17" CRT brīnumu, pēc kura lietošanas pamatīgi reiba galva. Ilgi biju lūkojies citu monitoru virzienā, bet neviens nešķita atbilstošs, līdz uzdūros šim HP modelim, kurš paņēma gan ar savu izskatu, gan piedāvātajām fīčām, gan arī cenu (~220 Ls).

No brīža, kad šis skaistulis tika izpakots, uzstādīs un, izmantojot HDMI, pieslēgts, ir bijis visnotaļ grūti atteikties no filmu un seriālu nemītīgas skatīšanāšs Jo attēla kvalitāte nudien ir baudāma. Protams, skata leņķi (160/160) varēja velēties vēl lielāku, punkta izmēru (28,2) mazāku, taču neesmu novērojis, ka tas jebkādā veidā traucētu, arī spilgtums (300cd/m2) un kontrasts (1000:1) ir pilnībā pietiekams. Monitors ir arī grozāms par 90 grādiem (kā tablet) un softs automātiski piemēro attēlu. Rezumējot, ja mājās ir vajadzīgs jauns multimediju monitors spēlēm un filmām, šis melni sudrabainais brīnums būs lieliska izvēle par pieticīgu cenu.

Labā lieta Nr.2 - digitālās klavieres "Casio Privia PX-200"

Kad pirms divierm gadiem no sava vecā trīsistabu dzīvokļa pārvācos uz krietni mazāku dzīvesvietu pašā centrā, nācās atteikties no ilgu mūžu kalpojušā pianīna "Rīga" līdzņemšanas, jo jaunajā mītnē tam vienkārši nebūtu vietas un arī jaunie kaimiņi noteikti iebilstu pret ierasto klavieru spēlēšanu nakts vidū.
Nesenais lēmums nākamgad doties uz Londonu mācīties mūziku noveda pie loģiska secinājuma, ka klavierēm ir jāatgriežas manā dzīvē, lai varētu pienācīgi sagatavoties mācībām. Izvēle krita uz digitālajām klavierēm to relatīvā kompaktuma dēļ, kā arī dēļ iespējas pieslēgt austiņas un arī tādēļ, ka jaunāko modeļu skanējums un taustiņu piesitiens praktiski neatšķiras no īsto klavieru piedāvātā.
Izstaigājis mūzikas veikalus un izspēlējies klavieres cenās no 400 - 2500 latiem, beigās izdarīju izvēli, ko daudzi mani draugi mūziķi sākotnēji uzskatīja par pilnīgi neadekvātu - internetā nopirku Casio "Privia" sērijas visnotaļ nesen iznākušo modeli PX-200, kurš Latvijas mūzikas veikalos nav pieejams un izmēģināms. Samaksāju... 302Ls :)
Te gan jānorāda, ka pat ASV šis modelis maksā no 750 - 900$, kas normāli nozīmētu, ka Latvijā tā cenai būtu jābūt ap 600Ls. Taču izskatās, ka vairumnieki ir nolaiduši normālu luni, kā rezultātā šis modelis (patiesībā LV internetā tas tiek piedāvāts kā PX-200C7 un ar nepareizi norādītu polifoniju (32 nevis 128), kas droši vien arī ir kļūdas pamatā) maksā tik lēti un ir pat krietni lētāks par šīs sērijas vecajiem modeļiem. Par Casio "Privia" sēriju internetā bija lasāms daudz slavinošu atsauksmu un pēc mēneša ilgas instrumenta izmantošanas man atliek tikai piekrist - man nav ne jausmas, kādā veidā Casio ir pamanījušies tik lētā instrumentā iestūķēt visu to, ko Yamaha piedāvā savās vidējā līmeņa "Clavinovās", kuras maksā ap 1000Ls. Skaņa ir burvīga, dizains - elegants, taustiņi - tieši tādi kā vajag, kā arī ir pietiekoši daudz dažādu iespēju. Mūziķi, izmantojiet iespēju - tik lēti nopirkt tiešām labas pilnas klaviatūras (88 taustiņu) un 128balsu polifonijas digitālās klavieres diez vai jums vēl kādreiz gadīsies! Un lai nebiedē Casio vārds - viņu pēdēlo modeļu sempli un citas tehnoloģijas ir augstākā līmeņa.

Labā lieta Nr. 3 - austiņas "Philips HIFi SHP8900"

Skaidrs, ka pilnvērtīgai jauno klavieru skaņas izbaudīšanai bija nepieciešamas arī labas austiņas. Šeit lēmums tika pieņemts visnotaļ spontāni, vienkārši aizejot uz veikalu 636 un nopērkot dārgāko tur pieejamo produktu ar vadu (bezvadu austiņu skaņas kvalitāte mani vienmēr ir tracinājusi), kurš galu galā nebija nemaz tik dārgs (~35Ls). Izvēli ne mirkli neesmu nožēlojis.
Philips SHP8900 ir studijas tipa visu ausi nosedzošas ļoti jauka dizaina austiņas ar 4m garu vadu, 5-30000mhz diapazonu, 32 Om pretestību, 106Db jūtīgumu, apzeltītiem 3,5mm un 6,3mm konektoriem.
Skaņa ir kristāltīra un šai cenu kategorijai neraksturīgi pilnvērtīga. Ir gadījies darboties ar krietni augstāka līmeņa Senheiser austiņām un nekāda lielā atšķirība nav manāma. Vismaz tam, kasm es tās izmantoju - klavierēm un mūzikas baudīšanai - šī noteikti būs laba izvēle.

Katram sava, visiem viena - Latvija!

Šodien Latvijas valsts svin savu 89. dzimšanas dzimšanas dienu. Bet kāda gan ir šī valsts, kurai šodien svētki? Ja paraudzīsimies visapkārt, ieklausīsimies Latvijas vislielākajā bagātībā – tās cilvēkos, tad ātri vien apjautīsim, ka ir nevis viena, bet gan daudzas latvijas. Katram sava...

Viena Latvija joprojām ir Dievzemīte, kurā zāle vienmēr zaļāka un debesis zilākas par tām, kas ieraugāmas citās pasaules malās, vieta, kur latvju meitas zied un dēli dzied, kur cilvēki ar veselīgu spītu acīs bēdu vienmēr paliks zem akmeņa un ies pāri, ne paša nelabā nebīdamies.

Citā Latvijā dzīves vairs nav, tās kungi drīz vadīs vien roklaižu baru, jo visi pārējie sen rausies Īrijas laukos, siltumnīcās, veikalos un slimnīcās, saviem bērniem ieaudzinādami lepnumu ne vairs par trīs zelta zvaigznēm, bet gan par trīslapu āboliņu.

Vēl kādā Latvijā apspiež minoritātes, ielās maršē fašisti, skolasbērniem matemātikas teksta uzdevumus uzdod nesaprotamā mēlē, bet vēl citā derdzīgi okupanti nespēj vien savākt savas pekeles, lai uz visiem laikiem lasītos prom uz to guberņu, no kuras nesaukti nākuši.

Un kur nu tās latvijas, par kurām ik dienas lasām avīzēs un skatāmies televīzijā. Katrai avīzei atkal sava, tik ļoti atšķirīga Latvija, ar saviem saulvežiem un melnajiem bruņiniekiem, ar saviem ostapiem benderiem un robiniem hudiem.

Tik daudz latviju, ka vai apjukt var, un, šķiet, tieši tādēļ, katrs savu sirdī auklēdami vai nīzdami, bieži vien aizmirstam, ka patiesībā jau Latvija mums ir tikai viena – tā, kurai šodien dzimšanas diena. Tā, kura par tik dārgu cenu pirkta. Tā, kuru atkal prom atdodot, visām mūsu personīgajām latvijām vairs nebūtu nedz formas, nedz satura, nedz, vispirmām kārtām – jēgas.

Tieši tādēļ, lai kāda arī nebūtu mūsu Latvija, novērtēsim to, ļausim tai augt un attīstīties, pašiem nestāvot malā. Kādi būsim mēs paši, tāda būs arī mūsu valsts. Jo Latvija taču esam mēs visi!

Foto - AFI

11. novembris

..un atkal no jauna vasks lēnītēm ritēs pa senā pilsētas aizsargvaļņa daudz pieredzējušajiem vaigiem. Liesmiņas atspīdēs bērnu un sirmgalvju acīs, div` dūjiņas atkal skries gaisā, cilvēki atcerēsies, pieminēs, varbūt vienkārši smies vai ar izbrīnu raudzīsies uz nebeidzamo straumi, kas šovakar plūdīs cauri vecās pilsētas šaurajām ieliņām, lai uz mirkli kļūtu par kopējo gaismu.
Es būšu tur un mana sirds dziedās...

P.S. Ja man jautātu, es teiktu, ka visi tie prožektori, skaļruņi, skatuves un kameras ellīgi bojā visu atmosfēru 11. novembra krastmalā. Kam tas viss vajadzīgs?

Foto - Jeremy

Kā uzvarēt pokera turnīrā Latvijā...

Jel piedodiet, mani uzticamie lasītāji, ka vairāk nekā nedēļu biju atstājis jūs bez jauniem rakstiem. Iedvesma bija pametusi un rakstīt rakstīšanas pēc nekad neesmu uzskatījis par lietderīgu. Beidzot ir kas tāds, par ko vēlos jums pastāstīt - 5dienas vakarā es pirmo reizi dzīvē devos izmēģināt spēkus un veiksmi Latvijā notiekošā pokera turnīrā.

Līdz šim pokeru biju spēlējis tikai internetā un dažos turnīros Londonas "Gutshot" klubā. Tam par iemeslu lielā mērā kalpoja absolūtais informācijas trūkums par vietējo pokera scēnu. Kad 5dien prātā iešāvās doma par to, ka derētu samērot spēkus arī ar vietējiem spēlmaņiem, Google un Clubpoker.lv ātri vien sniedza nepieciešamo informāciju un tā, jau piektdienas vakarā, es devos uz kazino "Tobago", kur norisinājās neliels NL Texas Hold'em 10Ls (unlimited rebuys 20*3 + add-on) turnīrs. Naudas balvas - pirmajām 5 vietām.

Ierados pusstundu pirms paredzētā turnīra sākuma (21.00), piereģistrējos kazino un devos tālāk uz spēļu zāli. Kazino patiesībā ļoti maziņš, pokera galdi tik divi + viens Casino poker galds. Vēl arī rulete, black jack u.c. spēles. Tā kā nevienu nepazinu, tad turējos malā un vēroju potenciālos spēlmaņus. Līdz deviņiem savācās kopā 24 spēlētāji, kuri visi piereģistrējās, iemaksāja 10Ls buy-in un tika salozēti pie 2(!) galdiem, kā rezultātā bijām pa 12 cilvēkiem pie 10-vietīga galda, kas ir visnotaļ saspiesti. Sapratu, ka turnīrus organizē vietējais pokera klubs un kazino tikai atvēl telpas, tādēļ dīleri (kuri paši piedalījās spēlē) tika izvēlēti no spēlētāju vidus. Ar to nekādu problēmu nebija, viss notika profesionāli un bez kādās aizķeršanās.

Pret 10Ls tika piešķirti 500 čipi. Blaindi sākās no 5/10 un līmenis ilga 20 minūtes. Kā jau rakstīju, pirmās stundas ietvaros re-buy apjoms nebija limitēts, ko daudzi arī izmantoja, spēlējot visnotaļ pārgalvīgi. Ņemot vērā faktu, ka es šajā kompānijā biju pilnīgi nepazīstams, turklāt bija arī reāls satraukums apr to, ka nezināšu nevienu terminu latviešu valodā (kas izrādījās nepamatots, jo viss notika angliski un krieviski), nolēmu neforesēt notikumus. Pirmo līmeni nosēdēju kluss un mierīgs, otram sākoties ļoti agresīvi nozagu blaindus un tad ar pāris all-in uz tīra blefa (kuru arī atklāju) un dažiem neveikliem gājieniem (neuzliekot pietiekoši daudz čipus reizam) nostabilizēju sev fish statusu, kāds arī bija mērķis. Zināju, ka nākamojos all-in ar mani noteikti kāds uzspēlēs. Rebuy perioda beigās (bija kadri, kas izmantoja pat 5 rebuy, es nevienu) man bija aptuveni 3000 čipu, kas pēdējā partijā diemžēl saruka uz pusi, kad ar QJ stulbi nocalloju 1. pozīcijas all-in. Tur izrādījās KK, flopā vēlviens K un tā mans fish statuss nostiprinājās un biju spiests ņemt add-on par par vēl 10Ls, lai papildinātu savu čipu klāstu par 1000.

Freezout periodu atkal uzsāku piesardzīgi, sagaidīju, līdz diez gan ātri spēlētāju skaits saruka līdz 15 un tad atgriezos pie agresīvās taktikas. Pie mana galda redzēju tikai dažus spēlētājus, no kuriem būtu jābaidās, bet pat tos acīmredzami bija piemuļķojusi mana taktika, kā rezultātā turpmāk mana čipu kaudze tikai auga, kad pārējie viens pēc otra izvēlējās visnepiemērotākos mirkļus, lai atbildētu uz maniem all-in, vai arī nomestos, kad blefoju.

Fināla galdu jau uzsāku kā vien no čiplīderiem, lai arī galvenais čiplīderis Ivo (sapratu, ka kāds no vietējiem latvju pokera monstriem) bija vismaz trīskāršā attālumā. Nekautrējos izmantot faktu, ka pie fināla galda bija puse spēlētāju, ar ko vēl nebiju spēlējis, un atkal sāku tēlot fishu (kas reāli nemaz nav tālu no patiesības). Lai arī izpelnījos pāris komentārus, ka aktieris no manis sūdīgs, tomēr sāku saņemt labi domātus padomus no tā paša Ivo un dīlera, kurš beigu beigās neveiksmīgi ar QQ atbildēja uz manu all-in ar AA un izlidoja no spēles 4. vietā. Šķiet, ka tikai tas bija brīdis, kad klātesošie saprata, ka viss nav gluži tā, kā izskatās.

Pēc vairāk nekā 4 stundu ilgas spēles biju nonācis heads up ar Ivo, kurš bija čiplīdā aptuveni 30000 pret 20000. Pretinieks izskatījās visnotaļ garlaikots un, šķiet, cerēja viegli vinnēt. Pēc diez gan garas apmaiņas ar blaindiem, kas tobrīd jau bija 400/800 līmenī, man izdevās izlīdzināt čipu pozīciju. Tad arī pienāca mirklis, kad ielūkojoties savās kārtīs atkal ieraudzīju AA. Tā kā pirms tam jau 6 partijas pēc kārtas mērķtiecīgi visu laiku biju preflopā reizojis uz 2400, tad arī šoreiz darīju to pašu un Ivo neradās ne mazākās aizdomas. Viņš rereizoja, es ielīdu all-in un pretinieks, paziņojis, ka manas iespējas esot 1 pret 33, atbildēja un atklāja JJ. Flops nelīdzēja ne vienam ne otram un tā es uzvarēju savā pirmajā pokera turnīrā paša dzimtenē, par šo prieku saņemot 252 Ls un maķenīti pretinieku respekta.

Protams, ka daudz no šīs uzvaras ir norakstāms uz veiksmi un to, ka pretiniekiem es biju tumša bilde. Taču patīkami vienalga. Jebkurā gadījumā, šādi turnīri tur notiek regulāri, atmosfēra ir patīkama, vieglas vakariņas var paēst turpat pie galda bez maksas. Vienīgais, kas nepatika - pie galdiem var smēķēt.

Nedēļas muzikālais prieks

Šī nedēļa sanākusi tāda muzikāla, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka tajā ir atradies arī īpašais nedēļas muzikālais prieks:

Stinga lieliskā gabala "Fields of Gold" akustiskā versija izcilās un tajā pašā laikā ārpus ASV visnotaļ mazpazīstamās, nu jau 11 gadus kā starp mums vairs neesošās dziedātājas Evas Kesidijas (Eva Cassidy) izpildījumā. Noklausījies pēc viņas nāves izdoto dziesmu izlasi "Songbird", es īsti nevaru iedomāties nevienu labāku amerikāņu dziedātāju, ko būtu dzirdējis. Un viņai pat nebija ierakstu kontrakta...

(RSS lasītājiem - ja atnāk pie manis, tad var arī paklausīties)

Kā es uz Londonu dziedāt braucu un braukšu..

Uz pavisam īsu brīdi biju aizšāvis līdz lietainajai Londonai, lai tur izietu testus prestižajā "Vocaltech" vokāla skolā. Respektīvi, ir traka doma vismaz gadu dzīves(un kaudzi naudas) ziedot tam, lai vienā no Eiropas spēcīgākajām modernās mūzikas skolām labāk apgūtu to, ar ko es nekad neesmu pelnījis un arī neplānoju pelnīt naudu, bet kas ir viena no manām sirdslietām - mūziku. Man līdz šim nav nekādas oficiālas muzikālās izglītības, lai arī mūziku esmu mācījies gan Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, gan Rīgas Doma kora skolā, gan vēl šur tur.

Londonā izgāju diez gan pamatīgus testus un sapratu, ka esmu labākā līmenī, nekā tiku domājis, taču vienalga tas, kas notiek tajā skolā, salīdzinot ar jebko, ko esmu redzējis Latvijā, ir pilnīgs kosmoss. Nerunājot par to, ka pie mums ir praktiski neiespējami apgūt lielāko daļu no tā, ko piedāvā "Vocaltech", arī pasniedzēju, mācību programmas un skolas tehniskā aprīkojuma līmenis ir vienkārši neticams (viņiem skolā ir mūsu "Sound Division" līmeņa studija :D).

Šobrīd domas sliecas uz viena gada kursu diploma iegūšanu, taču, ja dikti patiks, padosies un arī finanses nespiedīs, viss pasākums varētu ievilkties arī uz diviem vai trim gadiem. Gribētos orientēties uz džezu.

Mācības ir pilna laika (viens gads no trīs gadu "Bachelor of Music in Popular Music Performance" bakalaura studijām, uz kurām tēmēju optimistiskākajā variantā), sākas 2008. gada 1. aprīlī un gada laikā plānots maksimāli padziļināt esošās un iegūt jaunas zināšanas un iemaņas sekojošās jomās:

Voice Production - pricipā, vokāla tehnika. Darbs ar balss tembru, toņa precizitāti, diapazona paplašināšana, elpošana, u.c.

Classic and Modern Styles - iemāca atšķirt neskaitāmos klasiskās un modernās mūzikas stilus un būtiskās nianses to izpildījumā.

Harmony and Theory -mūzikas teorija. Notis, akordi, apzīmējumi, harmonijas u.tml. - viss, kas ir mūzikas pamatā.

Aural - dzirdes attīstīšana. Patiesībā, tieši māksla klausīties un sadzirdēt ir viena no būtiskākajām mūzikas radīšanā un izpildīšanā.

Song Writing - tieši tas, kas rakstīts, tātad dziesmu rakstīšana. Dažādi stili prasa dažādu pieeju dziesmu radīšanā un šis kurss ir paredzēts, lai iemācītos komponēt maksimāli dažādu repertuāru.

Second Instrument - dziedāt, tas ir labi, taču dziedātājs, kurš nespēlē nevienu instrumentu ir visnotaļ ierobežots savā pašizpausmē. Domāju izvēlēties to, ko Latvijā nemāca nekur - pop/rock klavierspēli, kas no Mocarta un Bēthovena, ko apgūst mūzikas skolās, atšķiras ļoti kardināli.

Ensemble - ansamblis jeb uzstāšanās grupā, ar to domājot gan vairākus dziedātājus, gan vokālistu un grupu. Neviens mākslinieks praktiski nekad neuzstājas viens pats, tādēļ ļoti būtiski ir apgūt spēju komunicēt ar citiem mūziķiem priekšnesuma laikā.

Live Performance Workshop - kurss, kas īpaši sagatavo mūziķus dzīvajiem koncertiem. Katru nedēļu studentiem ir iespēja uzstādies dzīvajā ar profesionālu bendu, turklāt ik mēnesi labākie priekšnesumi tiek atrādīti publiskā koncertā kādā Londonas klubā, uz kuru parasti savācas ap 500 skatītājiem.

Studio - darbs profesionālā ierakstu studijā lielisku producentu vadībā, kurā studentiem ir iespēja ierakstīties un maksimāli iepazīt savu balsi, dažādas ierakstu tehnoloģijas.

Master Classes - regulāras meistarklases ar Lielbritānijas vadošajiem dziedātājiem, dziesmu autoriem un producentiem.

Vienvārdsakot, viss kā pieklājas un vēl vairāk. Šai pašai skolai ir arī ģitāras, basa un bungu nodaļas, līdz ar to visi tur pat vien maļas un visa veida kreatīvs notiek nemitīgi.

Tagad vienīgi jāizdomā, kā līdz aprīlim sapelnīt kaudzi naudas (rēķinos ar vismaz 18000 Ls gadā) un nodrošināt, ka tā turpina pelnīties arī man klāt neesot, jo šis prieks, ņemot vērā Londonas dzīves dārdzību, ir dikti sālīts. Un tomēr, kad vēl, ja ne tagad un, galu galā, tai taču būtu jābūt ellīgi labai sajūtai 24 gadu vecumā vienkārši atļauties darīt to, kas tev patīk un nospļauties par to, ka teorētiski vajadzētu turpināt mācīties ko lietderīgu, strādāt, dibināt ģimeni un ko tik vēl nē...

INTERESANTI: Aleksandrs Selkirks - īstais Robinsons Krūzo

Kurš gan bērnībā nav lasījis Daniela Defo aizraujošo stāstu par Robinsonu Krūzo un viņa vientulīgo dzīvi uz neapdzīvotas salas. Taču tikai retais zinās, ka šī stāsta pamatā ir pavisam reāls notikums un pavisam reāls personāžs, vārdā Aleksandrs Selkirks. Par viņu arī jaunais tulkojums no DamnInteresting.com arhīviem.

Būdama tikai niecīgs punktiņš kartē un atrazdamās zem 34. rietumu garuma grāda, Žuana Fernandesa sala met pavisam niecīgu ēnu plašajā Klusajā okeānā. 1704. gadā, kliegdams pilnā rīklē, Aleksandrs Selkirks varēja vien noskatīties, kā rietumu brīze aiznes viņa kuģi un kolēģus jūrniekus pretī horizontam. Nākamos četrus gadus viņš pavadīs vientulībā cīnoties par izdzīvošanu un viņa stāsts vēlāk kļūs par iedvesmu Danielam Defo.

Pirmo reizi Selkirks jūrā devās jau 15 gadu vecumā, bēgdams no soda par nepiedienīgu uzvedību, lai ko arī ar to tolaik nebūtu sapratuši. Vēlāk, jau kā pieaudzis vīrs, viņš pievienojās 130tonnīgā kuģa "Cinque Ports" komandai. Selkirks bija kuģa galvenais navigators, kad tas kuģoja dienvidu virzienā gar Brazīlijas krastiem.

Sasnieguši Argentīnas dienvidu galu, viņi pagriezās uz ziemeļiem, sekojot Čīles krastam. Sarūkošie pārtikas krājumi un slimības jau bija samazinājušas apkalpes sastāvu no 90 uz 42 vīriem. Situācija vēl vairāk pasliktinājās, kad tārpu uzbrukums pārvērta sacaurumoja kuģu korpusu teju sietā. Taču 1704. gada septembrī kuģa priekšā pie horizonta iznira mazā Žuana Fernandesa sala. Kapteinis Stredlings pavēlēja savai komandai izmest enkuru salas līcī, tā dodams vīriem iespēju atgūties no pārdzīvotā.

Viņu uzturēšanās uz salas bija īsa, jo kapteinis nepacietīgi vēlājaš atgriezties uz kuģa un turpināt braucienu. Taču Selkirks uzstāja, ka kuģis nav spējīgs turpināt ceļu un ka caurais korpuss dr';iz padosies vai nu okeānam vai arī ienaidniekiem. Viņš dedzīgi mudināja kapteini un komandu palikt uz salas un gaidīt palīdzību, taču tie viņu ignorēja. Selkirks kļuva arvien uzstājīgāks, līdz beidzot Stredlings pavēlēja Selkirku pamest uz salas, atstājot viņam tikai tā jūrnieka lādi, drēbes un gultas piederumus. Jau pēc dažiem mirkļiem kuģis un komanda devās jūrā, kamēr pamestais izmisis skraidīja gar krastu un lūdzās pēc žēlastības, kuru tā arī nesagaidīja.

Starp viņam atstātajām lietām bija pistole, šaujampulveris, lodes, nazis, cirvītis, navigācijas instrumenti, Bībele, ruma blašķe un ēdiens dažām dienām. Selkirks vēroja horizontu, cerot uz glābiņu. Tuvākā apdzīvotā zeme bija Valparaiso 600 jūdzes uz ziemeļiem, tāpēc viņš neloloja cerības izglābties ar paštaisītu plostu. Vien pistole nodrošināja pārliecību, ka savu pēdējo stundiņu viņš varēs izvēlēties pats.

Pētot salu un tās bagātīgo veģetāciju, Selkirkam izdevās atrast saldūdens strautu, roņus, no kuriem iegūt gaļu iztikai, kā arī savvaļas plūmes, ar kuru palīdzību izsargāties no cingas. Viņš bija dzirdējis stāstus par vīriem, kas līdzīgos apstākļos spējuši izdzīvot gadiem, līdz tikuši izglābti. Viņš zināja par Pedro des Serrano, kurš uz neapdzīvotas okeāna salas pilnīgā vientulībā pavadīja 7 gadus bez svaiga ūdens, dzerot bruņurupuču asinis. Tiesa, Serrano beigās sajuka prātā. Vēl citi bija izdzīvojuši arī ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem, nekā bija viņa rīcībā uz Žuana Fernandesa salas. Selkirks zināja, ka to, ko spējis viens cilvēks, jāspēj arī citiem.

Viņa bažas par kuģa, ar kuru viņš bija ieradies, nedrošību, izrādījās pilnīgi pamatotas. Tikai mēnesi pēc Selkirka izraidīšanas "Cinque Ports" padevās savam liktenim un nogrima pie Peru krastiem. Daudzi no komandas gāja bojā, bet atlikušie, kapteini ieskaitot, nokļuva krastā, kur drīz padevās spāniešu krasta sardzei un tika ieslodzīti Limas cietumā, kur ar tiem apgājās ļoti barbariski. Kapteinim izdevās izbēgt un viņš ar sabeigtu veselību un bez līdzekļiem vēlāk atgriezās Lielbritānijā.

Lai arī Aleksandrs Selkirks uz salas bija pavisam viens, viņam tomēr nācās bīties arī no cilvēkiem. Kādu dienu viņš pamanīja līcī noenkurojošos kuģi, bet augstu virs tā plīvoja Spānijas karogs un "robinsons" metās bēgt. Kā skots viņš lieliski zināja, ka notveršana neizbēgami beigtos ar nāvi. Spānieši viņu pamanīja un viņu šāvienu vēl ilgi skanēja pāri visai salai. Spāniešu bija daudz un viņu bija labi ekipēti, tomēr Selkirks labāk pazina salu. Viņš uzrāpās kādā kokā un tur nekustīgs sēdēja divas dienas, līdz spānieši atmeta visam ar roku un aizbrauca.

Paisumi mijās ar bēgumiem, ēnas kļuva garākas un atkal īsākas, taču Selkirks joprojām dzīvoja uz mazās salas. Viņš izdzīvoja, visu laiku domājot par nākotni pēc izglābšanās. Sakropļojot savvaļas kazas kamēr tās vēl bija pavisam jaunas, viņš nodrošināja, ka tās nekad nespēs pārāk ātri skriet. Ja Selkirka veselība pasliktinātos, viņš varētu paļauties, ka ēdiens būs viegli pieejams. Kādu dienu kazu medības gandrīz noveda pie letāla iznākuma: nokritis no klints viņš "trīs diennaktis gulēja bez samaņas, šo laiku pēcāk nosakot pēc mēness apļa pieauguma". Šis kritiens noteikti būtu novedis pie nāves, ja vien Selkirks nebūtu piezemējies.. uz kazas. Četru gadu laikā no viņa rokas krita vairāk nekā 500 kazu. Vēl citas viņš tvarstīja tikai sporta pēc, un, iezīmējis ar plēsumu ausī, viņš tās atkal atlaida brīvībā.

Viņa dienas gaitas noteica vien pamatvajadzību apmierināšana. Bieži vien Selkirks stāvēja salas augstākajā virsotnē, ilgi veroties bezgalīgajā ūdens klajumā, cerot pamanīt kādu kuģi vai kādu citu atgādinājumu par reiz pazīto pasauli.

Vēlā 1709. gada vēlā vakarā kāds kuģis beidzot tuvojās salas līcim. Selkirks jau bija tik izmisis, ka, nemēģinot noteikt atbraucēju nacionalitāti, viņš metās krastā un ar degošu zaru centās pievērt to uzmanību. No kuģa krastā izcēlās vīri, kas uz mežonīgo sagaidītāju notēmēja šaujaumieroču stobrus. Pacēlis rokas augstu virs galvas, viņš pavēstīja tiem par savu bēdīgo likteni un tika uzklausīts. Komanda piedāvāja tam vietu uz kuģa. Pārliecinājies, ka starp atbraucējiem nav viņa iepriekšējā kapteiņa, Aleksandrs Selkirks uzkāpa uz kuģa.

Kapteinis Vuds Rodžerss savā grāmatā "Ceļojumā apkārt pasaulei" par Selkirku vēlāk rakstīja:

"[Selkirku] uz salas ļoti nomocīja kaķi un žurkas, kas uz salas bija nokļuvušas no saldūdeni meklējošiem kuģiem un tur savairojušās neticamos daudzumos. Žurkas grauza viņa pēdas un drēbes, kamēr tas gulēja, tādēļ viņam nekas cits neatlika, kā pievilināt kaķus ar kazas gaļu. Kaķi galu galā kļuva tik pieradināti, ka simtiem vien gulēja ap viņa mītni un drīz vien tika galā ar visām žurkām. Tāpat viņš pieradināja arī dažus kazlēnus un laiku pa laikam, lai izklaidētos un izbēgtu no savas vientulības, dziedāja un dejoja kopā ar tiem un saviem kaķiem.

Kad viņa drēbes novalkājās, tas no kazu ādām pagatavoja sev cepuri un mēteli, ko sadiedza kopā ar smalkām ādas strēmelītēm. Viņam nebija citas adatas kā vien nagla, un kad tā nazis bija galīgi nodilis, viņš no krastā pamestām dzelzs stīpām pagatavoja jaunus, rīvējot tās starp akmeņiem. Viņam bija daži drānas gabali un no tiem viņš ar naglu pašuva sev dažus kreklus, no kuriem pēdējais bija tam mugurā, kad mēs viņu atradām."

Selkirks vienatnē bija pavadījis vairāk nekā 1500 naktis. Pēc četriem gadiem un četriem mēnešiem viņš pēdīgi varēja atgriezties mājās. Kuģa virsnieki uzņēma kursu uz Peru un Selkirks redzēja, kā viņa sala pagaist tālienē līdz ar pēdējām oglēm no viņa signāluguns pludmalē.

Pēc izglābšanās, Selkirks atgriezās savā dzimtajā pilsētā Largo, kur nonāca pavisam cita veida izolācijā, jo nespēja no jauna piemēroties pilsētas dzīves režīmam. Visdrūmākajos brīžos viņš meklēja vientulību kādā nomaļā alā. 1717. gadā viņš apprecējās, bet drīz atgriezās jūrā. 1721. viņa klejojumiem punktu pielika kāda vīrusa infekcija.

Autori, kurus interesēja sensācijas un viegla peļņa, nereti izmantoja viņa stāstu dažādos īsas formas darbos. Daniels Defo, jau krietnus sešdesmit gadus vecs un meitas kāzu svinību radīto parādu nomākts, 1719. gadā publicēja izdomātu atskaiti par Selkirka piedzīvojumiem savā romānā "Robinsons Krūzo", kas bija jau viņa 412. publikācija. Lieki piebilst, ka tās popularitāte tālu pārspēja visus iepriekšējos un arī nākamos darbus kopā ņemtus.

Pasaule aizrāvās ar stāstu par Robinsonu Krūzo, taču līdz pat šai dienai tikai daži no tā lasītājiem ir ko dzirdējuši par vīru, kas bija tā prototips. 1966. gadā Čīles valdība pārdēvēja salu, kurā norisinājušies visi šie notikumi, par Robinsona Krūzo salu, tā godinot Defo izdomāto Selkirka atveidu. Aleksandrs Selkirks nekad neatrada savu īsto vietu sabiedrībā, tomēr caur Defo grāmatu viņš ir nodrošinājis sev nemirstību.

(c) Ben Taylor, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties kur urb!
• Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?
  

Vēl teātris..

Atsaucoties viltīgajam Artūra uzsaukumam, neredzu iemeslu nepainformēt arī savus lasītājus (un palīdzēt nokaitināt nekur.lv lasītājus) par lieliskās monoizrādes "Alu cilvēks"šī gada pēdējām izrādēm. Pats esmu bijis tikai pirms vairākiem gadiem uz pirmizrādi ar Aināru Ančevski un par to varu teikt tikai to labāko - tiešām rekomendējams produkts.
Info mājaslapā un video:

No interneta uz teātri: izrāde "LiveJournal"

Rīgas Krievu teātris 27. oktobrī piedāvās pirmizrādi uz visnotaļ interesantu izrādi "LiveJournal", kuras pamatā izmantoti teksti, ko lietotāji publicējuši populārajā blogu/sociālā tīkla resursā LiveJournal. Kā vēsta nesen kā atvērtais pašas izrādes žurnāls, šis savdabīgais režisora Timofeja Kuļabina projekts būs izrāde, kurā jaunie aktieri visiem saprotamā valodā dalīsies ar savai paaudzei vissāpīgākajām un raksturīgākajām problēmām.

""LiveJournal" - tā ir mūsdienu jaunatnes saskarsmes vide, kurā visi dzīvo pēc skaidri definētiem noteikumiem un likumiem. Viens no tiem - anonimitāte. Nav ne vārdu, nebiogrāfiju, nedz adresu, ir tikai niki - simbolu kopums - bet aiz tiem - likteņi. Tu vari rakstīt, prātot, kliegt, dalīties ar ko vien vēlies, tajā pašā laikā paliekot nevienam neatpazīstams. Šis faktors provocē cilvēku uz to, ko teātris saskarsmē uzskata par pašu svarīgāko - patiesumu. "LiveJournal" ir sava veida mūsdienu cilvēku likteņu pieraksts, kas atklāj virkni problēmu, īpašu pasaules redzējumu un jaunās paaudzes komunikācijas īpatnības."

Izrādes tematika ir mīlestības dienasgrāmatas un visi izrādes teksti ir ņemti no reālo LJ lietotāju profiliem. Izrādes veidotāji apgalvo, ka neko tajos nav mainījuši. Izrādē mēs dzirdēsim piecas šādas dienasgrāmatas monologa formā, kuras ir dažādas savā formā un saturā, bet kuras visas vieno to autora vēlme būt sadzirdētam un saprastam.

Interesants projekts - jau sen vēlējos aiziet uz Rīgas Krievu teātri, tagad būs iemesls.

Domā līdzi, neej protestēt!

Ilgi domāju, vai nevajadzētu uzrakstīt, kāpēc es uzskatu, ka nevajadzētu pakļauties mediju un "inteliģentu" psihozei un doties šorīt protestēt pie Saeimas, kā to mūs aicina darīt Diena, Jaunais Laiks un Delna. Un ne jau tāpēc, ka es ticētu tām blēņām par Sorosa ietekmi, ko kā tādu bubuli visu laiku cīņā met mākoņpapa armāda.

Kamēr domāju, kāds cits jau ir uzrakstījis tieši to, ko es gribēju teikt:

Latvijā saistībā ar politiskajiem protestiem ir izveidojusies tradīcija, ka protestēt sauc populistiskie opozīcijas spēki vai nepietiekami lielu politisko ietekmi baudošas organizācijas, kas konkrētu mērķu sasniegšanai mēģina pulcēt ne tikai savus tiešos atbalstītājus, bet visus, kas konkrētajā brīdī nav apmierināti ar politiku. Par spīti tam, ka vārdos šādu cilvēku ir daudz, akcijas parasti nespēj radīt vērā ņemamas tendences politikā.

Nezinu, kā Tev, bet man nepatīk, ja mani iesaista man nezināmās politiskās spēlēs. Lasot Dienu, Tu, protams, uzzināsi, ka Loskutovs ir bez vainas un Kalvītis cūka, taču neatradīsi neviena vārda par to, kāds KNAB vadītājs Loskutovs ir bijis. Vienīgais, ko Tu zināsi: Dienai patīk Loskutovs, un tāpēc Diena Tevi aicina līdz ar viņiem un Jauno laiku iet un protestēt (te tev nu bija īstā žurnālistika). Tava loma – izlikties, ka esi par „demokrātiju” un „tiesiskumu”, lai atkal pēc tam klausītos, ka „tauta savu vārdu ir teikusi”.

Ej, izlasi un ieslēdz vienreiz domājamo aparātu, velns ar ārā!

http://mosties.org/diskurss/896/