RECENZIJA: SPB - "Sound Poetry"
Gada pirmajā pusē, rakstot vairāku Latvijā iznākušu albumu recenzijas, priecīgu konstatēju, ka Latvijas mūzika šogad ir uz pamatīga pacēluma - šķiet, sen viena gada ietvaros nav iznākuši tik daudz lieliski debijas albumi, nemaz nerunājot par tiem mūzikas ripuļiem, kurus klajā laiduši jau pieredzējuši veterāni. Nu manā rīcībā ir nonācis grupas, kuru šajā blogā esmu slavējis ne vienreiz vien, pirmais albums - SPB jeb Smaragda Pilsētas Burvji (vai The Sound Poets angļu mēlē) 3. decembrī oficiāli prezentēs savu ierakstu "Sound Poetry". Un jā, tas ir sasodīti labs.SPB Latvijas klausītāju sirdis iekaroja, tiem nemaz nezinot, ka dziesma "Pearl Tears", kurai līdzi dungoja teju katrs, nemaz nav kādas ārzemju supergrupas ražojums, bet gan mūsu pašu bāleliņu darinājums. Pēc dažiem mēnešiem topi tika iekaroti vēlreiz, šoreiz ar lirisko "Poet", kuru šo rindu autors uzskata par vienu no šajā desmitgadē labākajām Latvijā radītajām popdziesmām. Ar šo mirkli arī bija skaidrs, ka no SPB mēs varam gaidīt lielas lietas. Vai esam sagaidījuši?
Noklausoties "Sound Poetry", kļūst skaidrs, ka arī SPB nav izdevies izvairīties no debijas ierakstiem raksturīgākās problēmas - koncepta trūkuma. Šis ieraksts ir pilns lielisku melodiju, patosa pilnu piedziedājumu, muzikālām ietekmēm no virknes britu salās mājojošu apvienību (Keane, anyone?), taču man tā arī neizdevās atkost, kādēļ tās albumā tieši šādā secībā, un kāpēc tieši šīs dziesmas. Kāda velna pēc albuma vidū pēkšņi parādās akustiskā "Spinning The Sun", kas izklausās pēc atpūtas brīdī studijā aiz neko darīt iepidžinātas demo versijas un labākajā gadījumā būtu iekļaujama kā bonus treks? Pietrūkst pieredzējuša producenta rokas.
Pēc vairrākkārtīgas ieraksta noklausīšanās izkristalizējas vairāki secinājumi:
- Ja vienā blicē apvieno Latvijas labāko bundzinieku, basģitāristu un vēl vairākus ārkārtīgi kreatīvus indivīdus, aranžējumiem būtu jābūt vismaz Latvijas mērogā nedzirdētā līmenī, un lielākajā daļā kompozīciju tie tādi arī ir.
- Pirmie divi singli tā arī ir palikuši nepārspēti - labāku dziesmu par "Pearl Tears" un "Poet" albumā nav. No otras puses, šīs divas ir izcilas dziesmas un būtu ļoti pārsteidzoši, ja tās izdotos pārspēt vēl 10 reizes.
- Grupa dzīvajā skan daudz, daudz niknāk - ja albums pa lielam ir skaistu popa šūpuļdziesmu izlase, tad koncertos SPB mierīgi spēkojas ar jaudīgākajām rokgrupām.
- SPB lielākā problēma ir solista Jāņa Aišpura ārkārtīgi savdabīgā izpratne par angļu valodu - ja mazās devās (lasi - labākajās dziesmās) ļoti izteiktais akcents vēl ir pieciešams, tad klausoties albumu kopumā, kļūst skaidrs, ka šis varētu būt masīvākais šķērslis, lai skaņu dzejnieku veikumu kādreiz klausītos arī ārpus mūsu valsts robežām. Kaut potenciāls ir.
Taču jāuzsver, ka šie trūkumi ir uzskatāmi par trūkumiem tikai tad, ja mēs vērtējam "Sound Poetry" pasaules kontekstā. Un nekas cits arī neatliek, jo pašu mājās SPB konkurentu nav. Un debijas ieraksts uzskatāmi parāda, ka, izdarot pareizos secinājumus, pēc gada vai diviem mēs no grupas varam sagaidīt vēl daudz vairāk. Un šoreiz ne tikai Latvijas mērogā.
SPB ir: Jānis Aišpurs, Artūrs Eglītis, Ingars Viļums, Andris Buiķis un Normunds Lukša.
P.S. Paldies SPB par albuma piegādāšanu vērtēšanai.
Misters Brukss ir veiksmīgs, labi pazīstams biznesmenis, viņam ir sieva, meita un dzīve, par kuru viņu apskauž teju ikviens. Taču viņam ir arī alter ego - otra personība, kuras lielākā aizraušanās ir slepkavības. Šīs abas Bruksa personības savā starpā nemitīgi cīnās - viena alkst visu izbeigt un pievērsties mierīgai dzīvei, savukārt otra cenšas to nepieļaut. Līdz kādu viņa slepkavībām novēro svešas acis, kuru īpašnieks, tā vietā, lai ietu uz policiju, pieprasa ļaut viņam piedalīties nākamajā slepkavībā...
Zaudējis sava redaktora uzticību, kādreizējā politiskās žurnālistikas spīdeklis tiek nosūtīts intervēt Amerikas aktuālāko seriālu aktrisi. Intervija noiet galīgi greizi, tomēr apstākļu sakritības rezultātā žurnālists attopas aktrises dzīvoklī. Spēle var sākties - viņš grib izdibināt visus viņas noslēpumus, viņa - aptīt viņu ap pirkstu.
Džimmijs ir vecāku un vienaudžu nesaprasts, tādēļ lielāko daļu laika pavada pats ar sevi un it visur ņem līdzi digitālo videokameru. Džūdijai neklājas vieglāk - arī viņa ir visu vienaudžu apsmiekla objekts. Kad abi satiekas, viņi zina, ka viens bez otra vairs nekad nevarēs iztikt. Nejaušības dēļ aizsākas viņu noziegumu sērija, un Džimmijs un Džūdija, gluži kā Bonija un Klaids, ar videokameru rokās mašīnā dodas pāri visai valstij, meklēdami vietu, kur tādi kā viņi būtu gaidīti viesi. Meklētā paradīze diemžēl izrādās elle.
Ziņas
