Muzikāls sveiciens Līgo svētkos

Līgo nakts solās būt tumša, lietaina un miglaina. Jāņubērnus tas nekad nav traucējis un diezin vai traucēs arī šogad. Alus tiks dzerts, dziesmas dziedātas, dejas dejotas un rīts, ar vai bez saulītes, sagaidīts.

Lai vieglāk tumšo nakti pārdzīvot, mazs muzikāls sveiciiens.

Igo & Ieva Kerēvica - "Tumša nakte, zaļa zāle". Ļoti skaista versija.
Lai noklausītos, būs vien jāienāk Un pardon par kvalitāti. Līgo :)

Krievijas iedzīvotāji vēlas mediju cenzūru un nezina, ka tā ir aizliegta.

Šodien es gribētu paturpināt vakar aizsākto tēmu par preses un vārda brīvību Krievijā. Tas ir svarīgāk, nekā varētu šķist, jo, ja jau Krievijā var plaukt un zelt cenzūra un totāla varas kotrole pār informāciju, tad nav neviena paša iemesla, lai tas nevarētu notikt arī Latvijā, kas tā pat kā Krievija teorētiski ir demokrātiska valsts, kurā cenzūra ir aizliegta ar likumu un pastāv preses brīvība. Vēl vairāk, šis process jau ir sācies.

Maija beigās "Viskrievijas sabiedrības viedokļa izpētes centra" veiktā plaša mēroga socioloģiskā aptauja ir atklājusi vairākus interesantus faktus.

56% aptaujāto uzskata, ka valstij būtu jārealizē mediju cenzūra, tādā veidā uzlabojot to satura kvalitāti. Lielākā daļa cenzūras atbalstītāju ir pārliecināti, ka ar tās palīdzūbu mediji var tikt atbrīvoti no dezinformācijas, negatīvisma un agresijas. Pret cenzūru iestājušies 24% aptaujāto un tikai 8% no tiem par savu izvēli ir pilnīgi pārliecināti.

Aptaujas rezultātā ir noskaidrots, tikai viena trešdaļa (35%) aptaujāto zina, ka cenzūra ir Krievijā aizliegta ar likumu. Pusei (51%) šī vēsts ir nākusi kā pilnīgs pārsteigums, savukārt pārējie nav varējuši uz šādu jautājumu atbildēt.

Lai nu paliek skaitļi, paskatīsimies, kā šādu sabiedrības noskaņojumu un (ne)informētības līmeni izmanto vara.

Jau tālajā 2000. gadā, ar politiskā spiediena palīdzību nomainot telekompānijas НТВ vadību, Kremlis savā pilnīgā kontrolē (caur valstij piederošām kompānijām vai varai tuvu stāvošiem biznesmeņiem) bija pārņēmis visus lielos Krievijas telekanālus, ar to principā pārtraucot jebkādas neautorizētas informācijas nokļūšanu pie reģionu iedzīvotājiem un skaidri parādot visiem žurnālistiem, ka pretošanās varai neizbēgami rezultēsies šo žurnālistu atlaišanās un dažādās represijās pret to pārstāvētajiem medijiem.

Kopš tā laika Krievijas mediju vidē valda totāla pašcenzūra - žurnālisti un redaktori paši pārliecinās, lai publiski netiktu pausts nekas tāds, kas varētu aizkaitināt valdošo varu. Ja kādreiz šim pašcenzūras sietam tomēr cauri izlaužas kāds skarbāks vārds, nav ilgi jāgaida, līdz redakcijā ierodas prokuratūra vai kāda citas represīvās iestādes darbinieki, lai izmeklētu (vai drīzāk safabricētu) kādu ekonomiskas dabas pārkāpumu medija vai tā īpašnieku darbībā. Jāpiebilst, ka kratīšanas Krievijas medijos ir ikdienišķa lieta un, lai arī iedzīvotāji vairumā gadījumu saprot to patiesos iemeslus, apskatot augstāk minētos skaitļus, nav jābrīnās par to, ka tās tomēs neizraisa nekādu masīvu sabiedrības pretreakciju. Un galu galā, kā gan lai izraisītu, ja visi mediji vienbalsīgi pauž, ka viss taču ir kārtībā.

Īpašs stāsts ir par tiem medijiem, kuru īpašnieki un/vai darbinieki ir ārzemnieki, jo tiem parasti ir problēmas saprast, ka cenzūra - tas ir pašsaprotami. Šodienas "The Wall Street Journal" ziņo, ka pēc vairāk nekā 10 gadu pastāvēšanas savu darbību nule kā pārtraukusi Maskavas angļu valodā iznākošā bezmaksas avīze "The Exile". Oficiāli tika paziņots, ka investori ir pārtraukuši finansēt avīzes iznākšanu, taču noklusēts tika fakts, ka šī vēlme viņiem parādījusies redakcijā veiktas kratīšanas. Tā kā Krievijā jau kādu laiku ir aizliegts publicēt ekstrēmistiska satura literatūru (kuras sarakstā iekļūst viss, kas ir netīkams varai), informēt par ekstrēmistiska rakstura notikumiem, kā arī publiski apvainot valsts iestāžu darbiniekus, varas iestādēm bija radušies iebildumi pret vairākām "The Exile" publikācijām Taču, pārfrāzējot Staļinu, "nav avīzes, nav problēmu" un miers mājās.

Nav reti arī tādi gadījumi, kas Staļinu nemaz nevajag pārfrāzēt, viņu var citēt. Žurnālistu slepkavības (un mīklaini nelaimes gadījumi) Krievijā notiek visnotaļ regulāri un interesanti, ka parasti bojā iet tieši tie, kuri uzdrīkstējušies konsekventi apšaubīt dažādu pie varas esošu personu rīcību. Kopā 1993. gadā Krievijā dzīvību zaudējuši aptuveni 3000 žurnālistu. Starp lielāko rezonansi izraisījušajiem notikumiem jāmin žurnāla "Forbes" Krievijas izdevuma redaktora amerikāņa Pola Hļebņikova nošaušana 2004. gadā un veselu trīs avīzes "Novaja Gazeta" (viens no retajiem Kremli kritizējošajiem izdevumiem) žurnālistu - Jurija Domņikova, Jurija Sčekočihina un Annas Poļitkovskas nogalināšana pēdējo astoņu gadu laikā.

Latvijā situācija pagaidām nav ne tuvu tik traģiska. Dalība ES liek mūsu politiķiem izvēlēties smalkākus paņēmienus informācijas plūsmas kontrolēšanai, vairāk darba tiek sabiedrisko attiecību profesionāļiem. Taču pēdējos gados ir novērojama politiķu vēlme arvien tiešāk ietekmēt mediju (it īpaši sabiedrisko) saturu. Paralēli tie realizētas dažādas "pozitīvisma" kampaņas, lai iedvestu sabiedrībai domu, ka būtu taču tik jauki, ja medijos vairs nebūtu negatīvo ziņu, ja mums stāstītu, cik viss ir jauki un labi. Protams, būtu patīkami dzirdēt vairāk labā, taču negatīvā noklusēšana to par nenotikušu nepadarīs, tā tikai padarīs sabiedrību par to neinformētu un līdz ar to piešķirs teju absolūtu indulgenci tiem, kuru darba rezultāts ir šīs sliktās ziņas. Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kuras apziņu savās interesēs kontrolē daži cilvēki? Nezinu kā jūs, es noteikti nē!

Krievijā tiesās blogeru ģimeni!

Mūsu varen plašajā kaimiņvalstī Krievijā arvien pieaugošā valdošās varas kontrole pār informācijas plūsmu arvien vairāk draud pārņemt arī vidi, kurā likumi parasti ne pārāk darbojas - runetu jeb Krievijas interneta telpu. 2007. gada martā šajā valstī tika ierosināta pirmā krimināllieta pret blogeri - "laimīgais" izrādījās Sava Terentjevs, kurš "LiveJournal" vidē it kā bija kurinājis naidu pret varas pārstāvjiem, kāda citā blogā atstājot komentāru, kurā izteica pārliecību, ka nebūtu slikti, ja negodīgus "mentus" ik pa laikam publiski dedzinātu Stefana laukumā. Tiesas process pret šo jaunieti, kuram draud 2 gadu ieslodzījums, vēljoprojām turpinās, bet šodien aģentūra "Interfax" ziņo, ka tiesā atbildēt par saviem internetā paustajiem uzskatiem nāksies arī viņa tēvam Sergejam Terentjevam, arī blogerim, kura rakstītā džeza festivāla kritika ne pa jokam aizkaitinājusi šī festivāla dalībnieku.

2008. gada janvārī šis likumnepaklausīgās blogeru ģimenes galva ar niku "jazzavva" savā LiveJournal blogā publicēja rakstu ar nosaukumu "Mēs, džezs un brieži", kurā visnotaļ klasiskā žurnālistikas stilā iztirzāja Siktivkarā notikušā džeza festivāla norosi, pamatīgi kritizējot tā organizatorus un jo īpaši šī festivāla dalībnieku, Komi Republikas mākslas koledžas direktoru Anatoliju Jaļiņiju. Šamējais ar kritiku nav bijis mierā un iesūdzējis bloga autoru tiesā par "raksta, kuru izlasījuši simti, tūkštoši vai pat miljoni, izraisīto goda, cieņas un reputācijas graušanu", pieprasot 100000 rubļu (~20000 latu) morālo kompensāciju. Jāpiebilst, ka minētā bloga patstāvīgo apmeklētāju skaits nepārsniedza 15, toties tagad, pēc visas publicitātes, uz to tiešām gāžas apmeklētāju tūkstoši.

Šis notikums runetā un arī Krievijas mākslas pasaulē ir izraisījis pamatīgu troksni. Kā aizstāvības liecinieks 7. jūlijā paredzētajā tiesā ir pieteicies arī Komi Republikas Komponistu savienības priekšsēdētājs, kurš esot pamatīgi izbrīnīts par to, ka pasaulē esot kāda valsts, kurā mūzikas kritika varot kļūt par iemeslu tiesas procesam.

Pieņemot izskatīšanai pret tēvu un dēlu ierosinātās krimināl un civillietas, Siktivkaras pilsētas tiesa ir kļuvusi par celmlauzi justīcijas cīņā pret blogeriem, pret kuriem pat Krievijas autoritārā vara līdz šim ir bijusi visnotaļ bezspēcīga. Vai tas ir kārtējais solis ceļā uz kaimiņzemes pēdējo brīvo mediju apklusināšanu?

ONE izvēršas arī Polijā

Populārā Latvijas sociālā tīkla One.lv īpašniece, Igaunijas kompānija "Forticom" izrādās jau pirms pusgada iegādājusies 70% akciju vienā no Polijas lielākajiem sociālajiem tīkliem "Nasza Klasa", par šo prieku iztērējot 30 miljonus poļu zlotu jeb aptuveni 6,2 miljonus latu. Informācija par šo pirkumu publiskota tikai šobrīd.

Kā ziņo BNS, šajā portālā reģistrējušies 14 miljoni cilvēku un to ikdienā apmeklē 7,5 miljoni lietotāju. Šis ir kārtējais solis "Forticom" ceļā uz dominanci Austrumeiropas interneta sociālo tīklu tirgū.

Lai gan "Forticom" ir reģistrēts Tallinā, kompānijas īpašnieki ir Londonā un Luksemburgā reģistrētas firmas, kā arī Latvijā dzīvojošais "Forticom" valdes priekšsēdētājs Vitālijs Rubinšteins.

Līdzās "one.lv" kompānija "Forticom" pārvalda Igaunijas portālu "one.ee" un Lietuvas portālu "one.lt". Krievijā kompānijai pieder trešā daļa šīs valsts lielākā sociālajā tīklā "Odnoklasniki.ru" , kuru tā iegājās pērnā gada rudenī par 6,4 miljoniem eiro (4,5 miljoniem latu).

Interesanti, ka Latvijā tikai retais nojauš par to, ka Draugiem.lv (un tā ārvalstu atvasinājumi) reāli ir tikai mazi rūķīši, salīdzinot ar ONE tīklu.

Vai Latvijai nedraud vetārsta diktatūra?

Latvijas Republikā, saskaņā ar tās Satversmi, politiskā sistēma ir parlametāra demokrātija. Bet vai uz ilgu laiku? Vērojot pēdējā laika notikumus, kad latvju tauta, atsaucoties visdažādākajiem galēji populistiskiem aicinājumiem, ir gatava nobalsot par referendumu rīkošanu pat par visnerealizējamākajiem likumprojektiem, nebūtu brīnums, ja drīzumā mēs nobalsotu arī par pievienošanos ASV, piemēram. Vai arī, stalta rikšotāja mugurā lepni izslējies, Kārļa Ulmaņa pēdās sekotu un par otru neatkarīgās Latvijas diktatoru kļūtu viszinīgais un visu varošais no veterinārsta par aizsardzības ministru vienā naktī pārtapušais Vinets Veldre.

Arvien pieaugošā ekonomiskā krīze un sabiedrības vairākuma nespēja objektīvi noteikt tās cēloņus, rada lielisku augsni neskaitāmiem politekonomiskiem populistiem, kurus vieno viena kopīga iezīme - tie visi zina, kas jādara, lai būtu labāk, bet, kāds pārsteigums, pēdējos 17 gadus ne velna nav darījuši, vai arī, ja ir, tad no tā nekāds labums tomēr nav cēlies.

Krīzes laiks politiķiem ir fantastiska iespēja sevi pierādīt, jo tieši krīzes dzemdē nākošās politiskās superzvaignes. Tiesa, jau atkal tās visas vieno kas kopīgs - pēc laika ļautiņi tomēr attopas, ka šķietamās mesijas tomēr nav bijušas tik kristālskaidras, kā to sākumā gribējies ticēt, un no krīzes pirmkārt glābušas savu personīgo saimniecību un labklājību. Ivars Godmanis, Andris Šķēle, Einars Repše un Aigars "Dr. Šņukurs" Kalvītis lai kalpo jums par uzskatāmiem piemēriem.

Šķiet, šo krīzi par savu lielo iespēju tramplīnu, kas uzmetīs pašā politisko debešu zenītā, iedomājies mūsu aizsardzības ministrs Vinets Veldre. Viņš nekavējas uzsvērt, ka pats svarīgākais nācijai ir patriotiskā audzināšana, tā risinās visas problēmas. Lai iedvestu patriotismu ikvienā no visa nogurušā galvaspilsētas iedzīvotāja sirdī, "ģeneralisimuss" ir devis pavēli iepirkt, apmācīt un tad Rīgas ielās demonstrēt sarkanbaltsarkanās krāsās rotātu zirgu goda gvardi. Klīst neapstiprinātas baumas, ka valsts vadošajiem ģenētikas speciālistiem dots uzdevums panākt, lai arī zirgu izdalītās atkritumvielas būtu patriotiski noskaņojoši sarkanbaltsarkanas. Ja tas izdosies, izbijušā veterinārārsta, bet tagad politikas spīdekļa Veldres sirds gavilēs priekā.

Tāpat, kamēr citi politiķi bikli minstinās ap KNAB šefa Loskutova atcelšanu un šo godu, saskaņā ar likumu, uzticējuši īpaši izveidotai komisijai, Veldre nekautrējas godīgi atklāt, ka viss jau sen esot izlemts, Loskutovam esot jātin makšķeres, un ka komisija esot vien tāds formāls ķeksītis, jo tās darboņi taču nevarot runāt pretī viņam un pārējiem ministriem.

Kopš savas daudziem neizprotamās nonākšanas aizsardzības ministra amatā, Vinets Veldre vēstures annālēs ir atzīmējies ar veselu virkni ierakstu, kas liecina, ka viņam vienmēr ir zināms, kas un kā vislabāk darāms. Lai pieminam kaut vai tikai solījumus ar armijas palīdzību aizturēt kuģi "Mona Lisa", apņēmību ar īpaša aizsardzības centra izveidi beidzot pielikt punktu Latvijā tik ļoti izplatītajam bioterorismam, solījumus izvirtušo jaunatni pilnā sastāvā iesaistīt Jaunsardzē un, galu galā, satriekt negantos afgāņu talibus ar negaidītu triecienu.

Kā to rāda vēstures pieredze, apņēmīgiem cilvēkiem, kuriem vienmēr ir zināms, kas un kā darāms, nereti parādās vēlme lēmumus pieņemt vienpersoniski un, ja šāds cilvēks atrodas pie valsts armijas stūres, nemaz nav neiespējami, ka viņš šo iespaidīgo instrumentu izmanto, lai nodrošinātu sev šādu iespēju realizēt savas ambīcijas. Tādēļ puspajokam, pusnopietni var uzdot jautājumu - vai Latvijai nedraud vetārsta diktatūra?

Vai "Gain Fast" raksta dziesmas Stībelim?

Kā jau katram, kurš kaut mazliet interesējas par mūziku, arī man ir mākslinieki, kurus cienu, ir tādi, kurus varu klausīties, un ir arī tādi, par kuriem smejos, vēderu turēdams. Diemžēl, kā jau tas nereti gadās, kvalitāte ne vienmēr nozīmē masu atzinību un dažkārt vēlme pēc atzinības izspēlē ļaunus jokus arī ar tiešām labiem mūziķiem.

Par piemēru var minēt mūsu pašu mūžsenos pankrokerus "Linga", kuri pēdējā gada laikā, acīmredzami nevēloties nogrimt aizmirstībā, ar veselu virkni gabalu, kurus citādi kā par tīru šlāgeri nenodēvēsi (no trīs citiem citiem gabaliem sakombinētie "Spārni" ar vienu no šaušalīgākajiem klipiem ever, piemēram), mierīgi rullē pa topu virsotnēm un lauku kultūras namiem. Tas pats attiecas uz leģendāro "līvu" Ainaru Virgu, kurš izspēlēja pigoru, kuru no viņa, šķiet, negaidīja itin neviens - iedziedāja "A-Eiropas" Artūra Duboka dziesmu "Ja tu mīli" un atkal jau pierādīja, ka šlāgeris katrā laikā ir gatavs parādīt rokam, kur vēži ziemo.

Nu lūk, šodien es iegāju "Platforma Music" lapā, lai paklausītos jaunākos latviešu hitus un uzdūros mūsmāju R'n'B un soula pioniera Jāņa Stībeļa jaunākajam radiosinglam "Viens". Tiem, kas ar mūziku ir uz Tu, nav nekāds noslēpums, ka savas karjeras sākumā Stībelis ierakstīja vairākus ļoti kvalitatīvus (vismaz Latvijai) albumus, kuri gan neguva praktiski nekādu publikas atzinību, vien iemantojot to autoram profesionāļa statusu mūziķu vidē. Tad 2007. gadā Stībeļu Jānis izdeva albumu ar vieglām un kvalitatīvi nostrādātām popdziesmiņām ("tāpēc draugi katru dienu, reizi dienā dzersim pienu") un pēkšņi attapās arī radio topu virsotnēs. Taču ar jauno singlu "Viens" Stībelis ir spēris vēl soli tālāk - viņš, slavas saldo garšu izbaudījis, ir nolēmis konkurēt ar "Gain Fast" un līdzīgajiem.

Goda vārds, es būtu pat gatavs derēt, ka "Viens" autori ir "Gain Fast" puiši vai arī Jānis jaunā hīta tapšanas procesā ir dienu un nakti klausījies šo mūsu frizūrroka superstāru garadarbus. Patiesībā ir pat grūti atrast vienu dziesmas elementu, kurš nebūtu izķeksēts no GF vācelītes. Vai tie būtu jauna muzikālā virziena meklējumi vai arī vienkārši vecuma marasms, bet vēl viens mūziķis, kuru līdz šim varēja cienīt par to, ka viņš neatlaidīgi un ārkārtīgi kvalitatīvi ir kopis savu lauciņu, ir veiksmīgi nonācis izsmejamo kategorijā. Shit happens!

P.S. Iztirzāto dziesmu "Viens" var noklausīties ŠEIT!

NinjaVideo.net - pasaules labākais VOD (video-on-demand) resurss

Šodien es gribētu jums pastāstīt par interneta vietni, kura jau vairākus mēnešus neļauj man naktīs gulēt. Kādēļ tā? Jo es esmu zinātkārs puisis un NinjaVideo.net ir vieta, kura ir pārpilna ar zināšanām, kuru apgūšanu mana sirdsapziņa man neatļauj atlikt uz vēlāku laiku. Vismaz manā skatījumā šis serviss (un nevis sociālie tīkli vai kas cits) ir spēcīgākā ar internetu saistītā lieta vismaz pēdējos 5 gados...

Kas īsti ir NinjaVideo.net? Tā ir video pirātisma scēnas (scene) dumpinieku izveidota interneta vietne, kurā straumēšanas režīmā DivX kvalitātē bez maksas ir iespējams noskatīties praktiski visus amerikāņu un britu aktuālos seriālus (gan jaunākās sērijas, gan vecās sezonas), daudzus šovus, televīzijas raidījumus, pasaules labākās dokumentālās filmas un, protams, scēnas aktuālās mākslas filmu relīzes. Principā tas nozīmē tikai to, ka lietas, ko jūs līdz šim kačājāt torrentos vai p2p programmās, šobrīd identiskā kvalitātē var noskatīties tieši internetā. Protams, visu saturu NinjaVideo.net piedāvā arī lejupielādēt.

Kas nepieciešams, lai skatītos? Nekas daudz - vajag ielādēt DivX Web Player plug-in, kā arī palīgaplikāciju NinjaVideo Helper, kas nodrošina straumēšanu. Un tas arī viss. Pie puslīdz pieklājīga ārzemju interneta ātruma, bufferošanās notiek dažās sekundēs un parasti nekādas problēmas straumēšanā nav novērojamas.

Pie lapas administrācijas strādā vairāki desmiti cilvēku un, piemēram, visas jaunākās seriālu sērijas tur parādās tikai dažas minūtes pēc to raidīšanas TV ēterā, bet dažkārt arī ātrāk. Tāpat NinjaVideo.net ir vienīgā vieta, kurā man ir izdevies atrast pasaulslavenās HBO, BBC un National Geographic dokumentālās filmas, kuru dēļ, es drīz, šķiet, pilnīgā pātraukšu skatīties visu Holivudas ražoto izklaides crapu. Izmantojot šo vietni jau vairākus mēnešus, tās resurss man joprojām šķiet neizsmeļams, pat, ja no šodienas tur vairs nekas netiktu pievienots. Jācer, ka tā spēs izvairīties no likumsargu garās rokas.

Vienvārdsakot, aizmirstiet par televizoru, aizmirstiet par P2P - NinjaVideo.net ir vienīgā lieta, kas ir vajadzīga audiovizuālā baudījuma gūšanai!

Latvijas mūzikas atdzimšana turpinās ar "The Briefing "

Izskatās, ka 2008. gads Latvijas neakadēmiskajā mūzikā varētu iezīmēties kā viens no desmitgades kvalitatīvākajiem. Teicamajiem "Prāta Vētras", Intara Busuļa un daļēji arī grupas "Ēnas" jaunajiem albumiem pievienojies elektroniski džezīgo liepājnieku "The Briefing" debijas CD "Funny Thoughts".

Albumā iekļautas 11 oriģinālkompozīcijas, ko producējuši paši grupas dalībnieki, visu dziesmu tekstu autore ir dziedātāja Kristīna Dobele.

Diskā iekļauti radio singli «My World», «In the Mood of Love» un «Do I know You».

Diska noformējumā izmantotas pasaulē pazīstamā komiksu un street art mākslinieka Neita van Daika ilustrācijas.

Uzreiz teikšu, ka šo izdevniecībā "Antena" klajā nākušo albumu pilnībā vēl neesmu noklausījies, taču, sekojot līdzi šīs ultratalantīgo liepājnieku blices gaitām jau no to paša sākuma, varu likt galvu ķīlā, ka savā žanrā šis ieraksts ir lielisks. Ir skaidrs, ka "The Briefing" nekad nebūs radio topu vai "Essential" deju grīdu karaļi, taču viņu spēlētais ārkārtīgi inteliģentais acid-jazz, drum'n'bass un elektronisko skaņu kokteilis manā skatījumā ir stabili ierindojams starp retajām šajā valstī rodamajām muzikālajām delikatesēm. Ja jums rodas tāda iespēja - paklausieties "The Briefing" dzīvajā. Tas ir patiess baudījums!

P.S. Prezentācijas koncerts Liepājā - rīt, piektdienā, 22:00, "Latvijas 1. rokkafejnīcā". Ieeja bez maksas!

Vai Manaideja.lv uzpērk blogerus?

Kad pirms kāda laika Latvijas internetā sāka plosīties kārtējā nekaunīgā MLM (multi-level marketing) vai arī vienkārši piramīdveida shēma Manaideja.lv, visa blogosfēra vai vārījās aiz sašutuma par šo projektu, kura īpašnieki nekautrējās bez atļaujas izmantot dažādus pazīstamu kompāniju logotipus un preču zīmes, lai pārliecinātu potenciālos klientus par sava servisa uzticamību.

Manā rīcībā ir nonākusi informācija, ka vismaz vienam blogeriem, kurš publicējis vairākus klaji negatīvus rakstus par Manaideja.lv, šī sevisa īpašnieki ir piedāvājuši finansiālu kompensāciju par šo rakstu izņemšanu no bloga. Piedāvātā naudas summa nav zināma, taču ir zināms, ka šis piedāvājums nav pieņemts, lai arī uzrunātais blogeris nav arī publiskojis pašu naudas piedāvājuma faktu. Konkrēto bloga autoru pagaidām neaklāju, jo gribu dot viņam iespēju sniegt savu komentāru, bet viņš pagaidām nav sasniedzams.

Mans jautājums ir, vai vēl kādam ir piedāvāta nauda no Manaideja.lv puses, kā arī, kāda būtu jūsu reakcija, ja šāds piedāvājums no šī vai cita uzņēmuma puses tiktu izteikts? Atgādinu, ka runa nav par reklāmraksta publicēšanu, bet gan par jau publicētas informācijas izņemšanu.

Gada lūzeri - "Maxima"!

Ja man būtu jānosauc Latvijas gada lielākie neveiksminieki, es nevaru iedomāties, kas gan atlikušajā pusgadā varētu spēt atņemt šo godu lielveikalu tīklam "Maxima". Savukārt par šī laika perioda nelaimīgākajiem cilvēkiem laikam gan jādēvē tie reklāmas un PR darboņi, kam jāstrādā ar šo kompāniju - spilgtāku piemēru, kā uzņēmums var īsā laikā sagraut ilgstošas tēla spodrināšanas kampaņas rezultātus, šķiet, neatrast.

Reti kura diena atnāk bez jaunā ziņām par "Maxima" kārtējām nedienām. Arī šodien jau parādījusies informācija, ka, pēc šī lielveikala silto ēdienu nodaļā iegādātas kartupeļu biezputras notiesāšanas, ar akūtu zarnu infekciju saslimuši jau 9 cilvēki un mediķi prognozē, ka viņu skaits vēl pamatīgi pieaugs.

Atcerēsimies, ka 14. maijā citā "Maximā" ar auto iebrauca pārdroši zagļi, un aptīrīja juvelierizstrādājumu veikalu par 40000 latiem. Uzņēmums izpelnījās kritiku par nepietiekamu drošību.

Tikai dienu iepriekš medijus bija aplidojusi ziņa, ka par akcijas cenām "Maxima" vēlējusies iztirgot kaudzi pūt sākušu lašu, tā teikt, par to smaku mazliet nometīsim no cenas. Turklāt, lai pārliecinātu uzņēmumu pārtraukt šo vājprātu, nācies iesaistīt policiju. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) par šo joku asprātīgajiem uzņēmējiem uzlika 300Ls sodu.

Tāpat kurš gan nav dzirdējis par leģendāro salātu mazgāšanu to svaiguma imitēšanai, kas kā urbāna leģenda klīst jau vairākus gadus. Un kā tas gadījies, kā ne, tieši mirklī, kad "Maxima" ar savu ārkārtīgi dārgi izmaksājušo reklāmas seju - "efektologu" Centi Ūbeli - uzsāka masīvu (un, pēc manām domām, ārkārtīgi nepārdomātu) šī mīta apkarošanas kampaņu, portāls TVNet aprīļa beigās publicēja kāda it kā "Maximas" bijušā darbinieka vēstuli, kurā tas apliecināja, ka salāti tiešām tiekot mazgāti. Tuklāt, kad mediji meklēja šim faktam apliecinājumu, PVD to gan nevarēja sniegt, toties informēja, ka ir konstatēts gadījums, kad šajos lielveikalos tiek cepta veca gaļa.

Vēl var pieminēt arī tikai dažas dienas seno gadījumu, kad šis leišu konglomerāts tika pieķerts maldinot pircējos ar saviem paziņojumiem par to, ka visai elektrotehnikai tiek piemērota 40% atlaide.

Viss augstākminētais un vēl šis tas cits ar "Maximu" ir noticis tikai pēdējo 6 nedēļu laikā. Uzņēmuma nīkulīgie centieni kaut ko labot, ir cietuši absolūtu neveiksmi. Neviens tā arī īsti nezina, vai salāti tur patiešām tiek mazgāti, taču vārdu salikumu "salātu mazgāšana" pateicoties kādas reklāmas aģentūrs darboņu stulbumam un, visticamāk, gādīgu konkurentu melnajam PR, uz nākamajiem 10 gadiem tiks asociēts tieši ar šo "VP Market" lielveikalu ķēdi. Galu galā, visas dokumentāli apstiprinātās nejēdzības taču neatstāj vietu šaubām arī par salātu padarīšanu. Un kad vēl veikala kulinārijā tēla glābšanas nolūkos uzstādītajās webkamerās kāds "labvēlis" piefiksē kādu darbinieku pie izlietnes kaut ko mazgājam (visticamāk jau, ka rokas) un nopublicē attēlu internetā...

"Maxima" Latvijā nekad nav bijis labs imidžs, jau kopš pabriesmīgo veikalu "Saulīte" laikiem. Uzņēmums pēc pilnīgas pāriešanas uz "Maxima" brendu uzsāka pamatīgu tēla uzlabošanas kampaņu, kuras pamatīgākais trumpis bija smieklīgais Centis. Un šķiet, uz kādu brīdi plāns tiešām darbojās - Centi pamanīja, par viņu runāja, smējās un atdarināja. Diemžēl ilgtermiņā sūdu par pīrādziņu uzdot ir praktiski neiespējami un, ja uzņēmums nav gatavs laboties ne tikai vārdos, bet arī darbos, visa reklāma ir nekā vērta. Vēl vairāk, cīnoties pret salātu mazgāšanu, "Maxima" ir galēji nostiprinājusi savu "mazgātāju" tēlu.

Vai ar to ir gana, lai piešķirtu gada lūzeru titulu? Manuprāt ir gan un vēl pāri paliek ;)

Starp citu, šamējiem laikam ir labi SEO konsultanti, jo Google pirmajā lapā izmet gandrīz tikai pozitīvās ziņas, par spīti visiem šiem notikumiem un to lielajai publicitātei.