Rāda ziņas ar etiķeti grāmatas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti grāmatas. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2008. gada 18. marts

Negulēta nakts ar Uldi Rudaku

Vakar gāju garām "Jāņa Rozes" grāmatnīcai, ieraudzīju tās skatlogā izlikto rozā "ķieģeli" ar laikraksta "Diena" mūzikas žurnālista Ulda Rudaka bildi un sapratu, ka nevaru paiet garām. Piecas minūtes un piecpadsmit latus vēlāk es ar absolūtu apmierinātības izteiksmi sejā devos tālāk savās gaitās. "Rokupācija" nu bija manā īpašumā.

Pie lasīšanas ķēros vēlā vakarā uz jau pēc pusnakts. Palasīt biju domājis vien stundiņu, jo diena bija gadījusies nogurdinoša un celties arīdzan gatavojos agri. Taču kas tev deva - tieši 7:45 no rīta grāmata tika aizvērta un ne jau tādēļ, ka miegs būtu pieveicis, bet gan tāpēc, ka visas 488 lapaspuses bija cauruncaur izlasītas. Tieši tik aizraujošs un man saistošs izrādījās Rudaka dziļi personīgais skatījums uz Latvijas pēdējo 25 gadu rokmūzikas un pastarpināti arī citu stilu mūzikas vēsturi, varoņiem un tikai dažu piedzīvotiem notikumiem.

Tā kā pats kādu laiciņu darbojos mūzikas žurnālistikā, man bija bauda lasīt par cilvēkiem, kurus it kā pazīstu, bet, kā izrādās, tomēr nepazīstu. Šķiet, Rudaks ir bijis visur, kur vien kāds mūsu valstī ir piekopis "sex, drugs & rock'n'roll" kultu. Uldis nekautrējas no tā, ka pīpē zāli, dažreiz dzer, kamēr krīt, ka bohēma ir viņā un viņš ir bohēma. Viņš arī nekautrējas atcerēties, ka, piemēram, Māris Žigats reiz koķetējis ar nacismu, kā dēļ nav bijis diez ko labi ieredzēts Rīgas "underground" vidē, un ka tagad viņš kļuvis par iedomīgu pašpasludinātu dieviņu, kas iedomājas nosakām visu jauno mūziķu likteni.

Bet šī nav "dzeltena" grāmata, kā tās, kuras raksta Juris Millers. Šī ir sava laikmeta liecība no pirmās personas skatpunkta. Tā ir subjektīva un atklāta, bieži vien haotiska, sasteigta un nepabeigta, bet tomēr tik bagātīga piemiņa aizejošam laikam. Bez izskaistinājumiem un pārspīlējumiem Uldis Rudaks mums atklāj pasauli, kurā daudziem nekad nav bijis un arī nebūs lemts ielūkoties. Un par to viņam "paldies"!

piektdiena, 2008. gada 22. februāris

Audiogrāmata: "I Am Legend" by Richard Matheson

Es mīlu grāmatas. Man patīk klausītīes mūziku. Un es esmu apsēsts ar kino. Taču vēl ne reizi mūžā man nebija gadījies klausīties grāmatu, pēc kuras motīviem uzņemts kino...


Jā, es runāju par Ričarda Matesona (Richard Matheson) vampīrstāstu "I Am Legend", par kuru Latvijā zināms tādā aspektā, ka tāda paša nosaukuma uzņemtais Holivudas blokbasters ar Vilu Smitu (Will Smith) galvenajā lomā nedēļām ilgi griezās pilnās "Coca Cola Plaza" zālēs.

Filma man diez ko nepatika vai vismaz neatstāja nekādu paliekošu iespaidu. Bija garlaicīgi. Patiesībā, tas pārsteidza, jo pirms tam internetā biju salasījies, ka augstākminētā grāmata literatūrkritiķu aprindās tiek vērtēta kā teju izcils darbs. Tādēļ, kad manās rokās nonāca šīs grāmatas ielasījums mp3 CD formātā (ir arī 5 CD izdevums), ar interesi to noklausījos. Un nevīlos...

Izrādās, ka filmas scenāristi no grāmatas paņēmuši vien tik, cik nosaukumu un galvenā varoņa vārdu. Un to, ka tur figurē vampīri. Un tas ir viss. Bet Matesona "I Am Legend" patiesībā ir daudz kas vairāk..

Ir 1976. gads. Roberts Nevils ir piedzīvojis pasaules galu - viņš vienatnē sastāda cilvēces atlikušo populāciju. Taču viņš nav viens - nezināms cēlonis ir pārvērtis pārējos cilvēkus par vampīriem, kas naktīs pulcējas ap viņa māju, meklējot svaigas asinis. Cīnoties ar vientulību un neticību notiekošajam, kā arī cenšoties rast jēgu savas eksistences turpināšanai, Nevils cenšas izdzīvot un atklāt slimības cēloni un zāles pret to. Tikai ar laiku nāk atskārsme, ka patiesībā tieši viņš ir nevēlams svešķermenis jaunajā pasaulē...

Lai arī pozicionēts kā šausmu stāsts, tas patiesībā ir stāsts par cilvēku un viņa psiholoģiju. Par to, cik vāji mēs patiesībā esam, par to, cik tālu esam gatavi iet, un par to, ka mūsu mūsu likteni visbiežāk izšķir sīkumi.

Grāmatu ierunājis aktieris Robertsons Dīns un to izdarījis vienkārši fantastiski. Četrarpus stundas lasījuma paiet nemanot. Lasot grāmatu, lasītājam ir jāmēģina interpretēt uzrakstītais teksts, piedot tam emocijas. Šeit tas jau ir izdarīts, ļaujot klausītājam vienkārši izbaudīt stāstu.

Neatkarīgi no tā, vai jums patika filma vai nē, noteikti izlasiet vai noklausieties oriģinālo "I Am Legend". Jūs to nenožēlosiet!