Vai homoseksuāliem pāriem ļaut adoptēt bērnus?

Pārskatīju sava bloga arhīvus un skumji konstatēju, ka vislasītākie un komentētākie raksti tā vēsturē ir bijuši par pirātismu un homoseksualitāti. Nekas cits jūs acīmredzami neinteresē. Gana sen neesmu rakstījis ne par vienu, ne par otru, tāpēc izlēmu laboties. Par pirātismu man šobrīd akurāt nav nekā īpaša ko teikt, bet par homoseksualitāti gan šis tas atradīsies.

Pēdējās nedēļas laikā publiskajā telpā un arī politiskajā vidē ir uzvirmojis jautājums par to, vai homoseksuāliem pāriem būtu pieļaujams adoptēt bērnus. Skaidra lieta, ka šāda tēmas aktualizācija nav radusies pati no sevis, bet gan to ir aktualizējusi apvienība "Mozaīka", kas, izmantojot 22. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pasludināto spriedumu, kas atzīst kādas Francijas lesbietes tiesības adoptēt bērnu, vēlas nodrošināt šai tēmai publicitāti arī Latvijā.

Ko es par to domāju?
Par spīti tam, ka es pilnībā atbalstu jebkura pieauguša cilvēka tiesības dzīvot un gulēt ar jebkuru citu pieaugušu cilvēku, neatkarīgi no viņa dzimuma, rases vai pārliecības, man šķiet, ka šis no "Mozaīkas" puses tomēr ir tīrs PR gājiens, ne tik daudz vēlme risināt problēmu.

Un tomēr, ja iedziļināmies pašā problēmā, nevis ap to saceltajā troksnī, tad ir par ko padomāt. Un padomājot man nākas secināt, ka argumentu, kas liek nosvērties par labu apdopcijas tiesību piešķiršanai neatkarīgi no adoptētāju seksuālās orientācijas, ir krietni vairāk.

Latvijā bērnunamos šobrīd dzīvo vairāk nekā 3500 bērnu. Veselu, normālu bērnu. Vai ziniet, cik Latvijā ir heteroseksuālu bezbērnu pāru? Desmitiem reižu vairāk. Diemžēl nav manīts, ka šie pāri pulcētos rindās pie bērnunamiem, karodami par adopcijas tiesībām. Taču šie cilvēki ir pirmie, kas skaļi kliedz, izdzirdot, ka, par spīti Latvijas izcili stingrajai sistēmai bērnu adopcijai uz ārzemēm, kāds ārzemnieks tomēr ir ticis pie latviešu bērna. Viņi arī būs pirmie, kas metīsies mērcēt verdošā piķī un vārtīt spalvās tos dažus homoseksuālos pārus, kas varētu vēlēties pretendēt uz bērnu adopciju Latvijā.

Šaubu nav, tas, kā augšana viendzimuma ģimenē ietekmē bērna psiholoģiju, pat pasaules kontekstā nav līdz galam izpētīts, lai arī patreizējie pētījumu rezultāti liecina, ka neietekmē nekā. Taču tepat pie mums ir lieliski izpētīts, kā bērna psihi sagrauj atrašanās Latvijas bērnunamos. Tajos pašos, par kuriem regulāri tiek saņemta informācija par psiholoģisku, fizisku un seksuālu vardarbību pret audzēkņiem no pavisam heteroseksuālu pedagogu vai biedru puses.

Tāpēc, var jau būt, ka homoseksuāls pāris nevar kļūt par pilnvērtīgu ģimeni bērnam. Taču, pat ja tas izrādītos tā, arī nepilnvērtīga ģimene ir labāka par nekādu. Vai ne tā?

Labprāt dzirdētu arī jūsu domas un argumentus šajā jautājumā.

P.S.
Jau vairākas dienas nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka "LPP/LC Saeimas frakcija kategoriski noraida homoseksuālu attiecību un viendzimuma pāru kopdzīves pielīdzināšanu ģimenei, turklāt norāda, ka atļauja homoseksuāliem pāriem pretendēt uz ģimenes statusu un adoptēt bērnus ir pretrunā Satversmei, kuras 110. pants paredz, ka "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības."" Respektīvi, Šmits un pārējie kristiešu fundamentālisti savu pozīciju pamato ar Satversmes pantu, kuru paši pirms neilga laika pilnīgi absurdā kārtā izmainīja. Bravo!

P.P.S. Lai jums tiek video prieciņam:

N.B. Būsim pieklājīgi! Agresīvs un naidīgs fleims komentāros netiks pieļauts un tiks dzēsts, savukārt īpaši ietiepīgie varēs kļūt par trusīšiem manā eksperimentā ar to, vai šajā valstī var norauties kriminālatbildību par komentāriem internetā arī pēc privātpersonas iesnieguma.

INTERESANTI: Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?

Ir pienācis laiks no jauna ielūkoties DamnInteresting.com arhīvos. Šoreiz tēma reizē parasta un neparasta - krūtis. Tās ir mums visiem, citiem lielākas, bet citiem mazākas. Un tomēr, sieviešu krūtīm tiek pievērsta milzīga uzmanība, tās tiek uzskatītas par seksualitātes simbolu, kuru ir piedienīgi slēpt, kamēr vīriešiem ir visas tiesības savas krūtis atkailināt. Šodien raudzīsim noskaidrot - kādēļ tā!

Cilvēkiem līdz šai dienai ir izdevies pamanīt un klasficēt aptuveni 1,75 miljonus dzīvnieku sugu. 5800 no tām ir zīdītāju sugas. Visi zīdītāji ir siltasiņu būtnes un tiem ir četrkambaru sirdis, taču tādas pašas īpašības piemīt arī putniem. Visiem zīdītājiem ir ķermeņa apmatojums, tomēr tādu atradīsiet arī pie zirnekļiem. Patiesībā, eksistē tikai viena īpašība, kas zīdītājiem ir absolūti unikāla un tieši saistībā ar to arī ir radies to nosaukums - vienīgi zīdītāju mātītēm ir piena dziedzeri, kas izdala pienu ar ko pabarot to atvases. Lielākoties šie dziedzeri palielinās laktācijas (piena izdalīšanas) perioda laikā, lai pēc tam atkal kļūtu gandrīz nepamanāmi. Taču starp 5800 zīdītāju sugām ir viena, kurai piena dziedzeri ir vienmēr piebrieduši. Pastāv visnotaļ liela iespēja, ka jūs esat starp šīs dīvaini anomālās, neizskaidrojamās sugas pārstāvjiem.

Sākotnēji var šķist, ka sievietes krūtis nepakļaujas izskaidrojumam, tomēr ir indivīdi, kas veltījuši dzīves un karjeras, lai mēģinātu skaidrot šo veidojumu relatīvo milzīgumu, ar ko mūsu suga atšķiras no pārējām. Dažādu teoriju netrūkst, taču nekāda vienprātība par to, kādēļ cilvēku mātītes ir tā apveltītas, tā arī nav panākta. Tomēr paraudzīšanās uz aktuālajiem pētījumu virzieniem var izrādīties visnotaļ interesanta.

Ikvienam zīdītājam ir sava veida krūtis. Īpašība, kas starp tām izceļ sievietes krūtis, ir tā, ka, ja ņem vērā krūšu izmēra attiecību pret pārējo ķermeni, cilvēku mātītes ir vienīgā suga, kura visu laiku saglabā krūtis piebriedušā stāvoklī. Protams, govs piena dziedzeri var būt proporcionāli lielāki, taču tikai laktācijas periodā; tas pats attiecas arī uz daudzām citām sugām. Zinot kā laktācija patērē organisma resursus, šķiet visnotaļ saprātīgi, ka zīdītāja krūtis atrofējas tad, kad tās nav nepieciešamas. Dažas agrīnās teorijas par sieviešu krūšu izcelsmi vēstīja, ka, ņemot vērā krūšu nozīmīgumu sugas turpināšanā, daba ir uzskatījusi par vajadzīgu nodrošināt krūšu dziedzerus ar papildus tauku rezervēm situācijām, kad nepietiek uzturvielu. Ideja pati par sevi nav slikta, taču tā diez ko nespēj skaidrot komplekso šo orgānu nozīmi cilvēka psiholoģijā, turklāt tad šādu dabas dāsnumu būtu loģiski sagaidīt arī attiecībā pret citām sugām.

Tieši tādēļ, lai risinātu šo nepazūdošo krūšu mīklu, zoologs Dezmonds Moriss mēģināja izmantot savos dzīvnieku pētījumos savāktos faktus un zināšanas. Moriss visskaļāk zinātnes pasaulē sevi pieteicis ar pērtiķu zīmējumu izstādi 1957. gadā, kā arī ar savu dokumentālo filmu sēriju "Cilvēcīgais dzīvnieks". Moriss arī ir izpelnījies visnotaļ strīdīgu attieksmi pret sevi ar saviem rakstiem par to, kā viņaprāt varētu būt attīstījušās dažādas cilvēku fiziskās un psiholoģiskās īpašības, un paradumi.

Moriss savā hipotēzē par krūšu izcelsmi tām piedēvē tīri erotisku nozīmi. Lielākā daļa dzīvnieku valstības pārstāvju ģenitāliju izvietojuma dēļ dod priekšroku pāroties pozīcijā, kurā vīrišķais partneris ir aizmugurē. Četrkājiem, kā suņiem un kaķiem, viss seksuālais aprīkojums ir atklāti redzams un lielas, apaļas sēžamvietas ierāmēts. Cilvēki un viņu unikālā tieksme stāvēt un iet, atrodoties vertikāli, būtiski izmainīja situāciju. Izmaiņas iegurņa reģionā, kas nodrošina šo spēju iet uz divām kājām, reizē arī padara pozīciju "seja pret seju" par efektīvāku, lai divkāji pārotos savā starpā. Moriss apgalvo, ka dabai bija vieglāk attīstīt sievietes priekšpusē sava veida vizuālu dibena analogu, nekā izstrādāt vīrietim instinktu pēc citas seksa pozas. Respektīvi krūtis pārņēma dibena lomu kā seksualitātes simbols.

Domas par to, vai un cik daudz dzīvnieku instinkti un uzvedības modeļi ir piemērojami cilvēkiem, zinātnieku vidū protams dalās; daži uzskata, ka cilvēki nemaz nav cēlušies no dzīvniekiem, citi kritizē Morisu kā nezinātnisku, saucot viņa teorijas par nepārbaudāmām un metodes par pārāk abstraktām, lai tās piemērotu cilvēkiem.

Saistīta, bet plašāk atzīta ir seksuālās selekcijas teorija.
Tālajās agrīnās cilvēces dienās vīrieši un sievietes bija praktiski neatšķirami - vīriešiem, gluži kā gorillām, bija mazi un neuzkrītoši dzimumlocekļi, savukārt sievietēm izteiktu krūšu nebija, atskaitot laktācijas un ovulācijas periodus, kad hormonu pieplūduma rezultātā tās piebrieda. No tā izriet secinājums, ka vīriešiem bija ļoti viegli identificēt sievietes, kuras bija atbilstošā vecumā un savas auglības pilnbriedā. Visos vīriešos iesakņojās piebriedušu krūšu asociācija ar seksu, bet sievietes, kurām bija lielākas krūtis, vairojās efektīvāk, tādā veidā papildus tauku depozīts ap piena dziedzeriem tika ģenētiski veiksmīgi nodots tālāk nākamajām paaudzēm.

Gluži kā ar Morisa teoriju, praktiski nav iespējams atras veidu, kā šo ideju par krūšu izcelsmi apstiprināt vai noliegt, taču tā palīdz skaidrot, kādēļ sievietes nēsā sev līdzi glītas formas, tomēr citādi pilnīgi bezjēdzīgus tauku pikučus. Tā pieskaras arī atsevišķiem psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar krūtīm. Dažādās pasaules kultūrās uz sievietes krūtīm raugās atšķirīgi, taču lielākoties ir novērojama vēlme neļaut tām brīvi nokarāties.

21. gadsimtā mēs joprojām pieturamies pie visnotaļ primitīviem uzskatiem saistībā ar krūtīm. Daudzās kultūrās ir ierasts, ka, tā kā vīriešiem nav piena dziedzeru, viņi drīkst publiski atkailināt savas krūtis, savukārt sievietēm tas ir liegts. Tik tiešām, sievietēm šajā ķermeņa daļā ir vairāk tauku, tomēr ir daudzi vīrieši, kuriem tur arī netrūkst tauku un kuriem ir izteikti apaļas krūtis. Tā kā piena dziedzeri jebkurā gadījumā ir apslēpti, kur gan ir atšķirība? Tā ir viena no lietām, ko mēģina risināt "Atklāto aukšdaļu vienādo tiesību asociācija". Tās viedoklis ir, ka sievietes krūtis nav piedauzīgas, vulgāras, bīstamas vai jelkādā veidā sliktākas par vīrieša krūtīm un, ka ja vīriešiem ir tiesības savus pauguriņus konkrētās situācijās atkailināt, tad sievietēm būtu jādod tiesības darīt to pašu, nebaidoties par juridiskām sekām vai sabiedrības nosodījumu.

Nerunājot par sieviešu krūšu funkcionālo nozīmību, mūsdienu kultūrā tās noteikti ir seksualitātes simbols. Vai to izlikšana brīvai apskatei šo imidžu padarītu spēcīgāku vai novājinātu? Šķiet, ka ik pāris nedēļas ASV parādās kādas ziņas par no no publiskas vietas padzītu jauno māmiņu, kas mēģinājusi tur zīdīt savu mazuli. Tajā pašā laikā apakšveļas ražotājs "Victorias Secret" ar uzmanības piesaistīšanu krūtīm pelna miljonus. Dženetas Džeksones TV tiešraidē pasprukušais krūtsgals izraisīja miljoniem puritāņu un pensionāru lāstu, kamēr "Playboy" ir pasaulē pārdotākais vīriešu žurnāls. Ar šo jautājumu saistītās pretrunas ir pāsteidzošas, ja ņemam vērā ka izteiktas krūtis ir vismaz 52% šīs planētas iedzīvotāju.

Kopš 18. gadsimta vidū kāds vispār sāka pievērst tam uzmanību, vidējais krūšu izmērs ASV ir palielinājies no 32-B līdz 36-C. Tas var būt labāka uztura, veselīgāka dzīvesveida vai arī iepriekšminētās seksuālās selekcijas rezultāts. Interesanti, ko daba mums sagatavojusi nākotnē?

(c) Jason Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties kur urb!
  

Kas noticis ar seksblogu Sarkanais.lv?

Būdams viens no tiem, kurš visskaļāk bļaustās par to, ka lielākā daļa Latvijas blogeru to vien dara, kā raksta cits par citu, es, pats par sevi pasmīnot, tomēr atļaušos publiski paraudāt par to, ka mums - cītīgajiem blogu lasītajiem - acīmredzami ir kļuvis par vienu prieciņu mazāk.

Par ko es?
Protams, ka par to, ka seksblogā Sarkanais.lv jau vairāk nekā nedēļu nav neviena jauna ieraksta.


Zinot, ka šim "Alberts" izveidotajam resursam satura ģenerēšanai tiek (at)algoti vismaz 5 autori, jāšaubās, vai tik ilgs kopīgās klusēšanas periods ir nejaušība. Jo kaut kā neticās, ka visiem autoriem ir 15 gadi un viņi šobrīd cītīgi apmeklē latviešu literatūras stundas, tādēļ nevar dalīties savās pārdomās par starpbrīdī mājturības kabinetā īstenoto vienu fikso. Visticamāk, projekta radītāji tomēr ir ievērojuši ierakstu kvalitātes un apmeklējuma straujo kritumu, kā arī ārkārtīgi negatīvo lasītaju reakciju komentāros un pieņēmuši lēmumu kaut ko mainīt.

Vai ar to pašu vienam pēdējā laika seksblogu buma flagmaņiem būs pienācis gals, vai arī tas atgriezīsies jaunā kvalitātē, to zina vien mr_babe un citas mazās beibes, kā arī droši vien viņu Onkulis.

UPDATE:

Kā reiz pēc šī ieraksta jauns pousts kā reiz ir parādījies, turklāt krietni saturīgāks par visiem iepriekšējiem. Tas priecē ;)

Par zaudēto iekāri...

Riskējot pārvērst šo vietni par tādu kā pēdējā laikā tik populāro seksblogu filiāli, man tomēr ir vēlme padalīties ar savām pārdomām par, kādu iespaidu 20. un 21. gadsimts ir atstājis uz mūsu - cilvēku - attieksmi pret seksu un ar to saistītajām lietām.

Es gribu parunāt ne tik daudz par pašu faktu, ka pēdējo 50 gadu laikā rietumu civilizācija seksu no tumšās guļamistabas iznesusi ir tieši ielās, žurnālos un televizoros, no izteikta tabu padarot to par modes lietu, bet gan par to, kādu iespaidu šis fakts ir atstājis uz mūsu spēju izjust iekāri.

20. gadsimta otrā puse ne tikai padarīja seksu par visuresošu un pat mazam bērnam labi saprotamu procesu, bet tā arī pilnībā izmainīja priekšstatu par to, kas ir uzbudinošs un kas nav.

Ja vēl 20. gadsimta sākumā vīrietī seksuālu kaisli bieži vien varēja iedegt pat atkailināti sievietes apakšstilbi fotogrāfijā, tad šodien mēs žāvādamies aplūkojam pilnīgi kailas sievietes internetā, žurnālos un filmās, neuzskatīdami to nedz par ko sevišķu, nedz iekāri izraisošu. Salīdzinoši daudz ilgākais laika periods no iepazīšanās līdz seksuālā kontakta brīdim tad ļāva uzbudinājumam un psihiskajai iekārei sasniegt daudz augstāku līmeni, nekā tas iespējams šodien, kad iepazīšanās bieži vien sākas ar seksu.

Jāsecina, ka mūsu spēja izjust iekāri pamazām notrulinās, jo gluži vienkārši mēs vairs nespējam rast stimulus, kas izraisītu uzbudinājumu. Jo, kā zināms, iekāri izraisa tas, kas ir grūti iegūstams. Mēs esam padarījuši seksu par tik pierastu lietu, ka pamazām zaudējam interesi par to.

Jājautā, vai tieši šis psihisko seksuālo stimulu iztrūkums nav vainīgs pie arvien pieaugošā Viagras un citu ķīmisko seksuālo stimulatoru pieprasījuma?

Mediji un izklaides industrija mūsu dzīvi cītīgi veido, tieši seksu pozicionējot kā tās svarīgāko procesu. Sekss ir visur, sekss ir modē un es nebūt neapgalvoju, ka sekss ir kas slikts. Man vismaz patīk. Vienīgais interesanti, cik ilgi vēl šāda masu seksa psihoze turpināsies? Apnīk taču, kā it viss, kas par daudz...

Pride vs. Nopride

Kad pašmājās nekas tāds, par ko cepties, nenotiek, tad jāskatās uz kaimiņu pusi...

Tallinā nesen kā noticis kārtējais homoseksuālistu gājiens, kurā piedalījušies arī Latvijas pārstāvji. Protama lieta, ka Latvijas nacionālisti un citi tikumības iemiesojumi par to ir dikti pikti un zākājas uz nebēdu. Tas nekas, ka Latvijas mediji šādu Tallinas pasākumu piemin minimāli, tādējādi tieši "nopraidisti" ar savu žēlošanos sagādā tam vislielāko reklāmu. Jo arī slikta publicitāte ir publicitāte...

Lauvas tiesu trokšņa ap šiem geju un lesbiešu tusiņiem joprojām saceļ ne jau pašas minoritātes, bet gan to apkarotāji. Klasiski - pats izdomā problēmu, visiem iestāsti, ka tāda eksistē, un tad starmešu gaismā to apkaro.

Man bieži jautā, nafig es, būdams heteroseksuāli orientēts, nostājos geju, nevis "NoPride" pusē. Kā jau es to Iesalniekam norādīju, viss ir pavisam vienkārši:

Starp praidistiem un nopraidistiem ir viena visbūtiskākā atšķirība, kas arī nosaka to, kurā pusē es nostājos - praidisti savu pārliecību gan popularizē, bet nedara to agresīvi, turklāt, neuzskata sevi par vienīgās patiesības paudējiem.

Nopraidisti sevi pozicionē kā nekulturālu, neaudzinātu kretīnu baru, kas ar ieročiem, dūrēm un mēsliem grasās apkarot visus savādāk domājošos. Paskatoties viņu komentārus - automāti, armija, iznīcināt, noslaucīt.. Fašisms vistīrākajā tā izpausmē.

Man nekad nav bijis tuvs homoseksuālistu dzīvesveids, taču ja man ir jāatbalsta geji, kas man nekādi netraucē, vai arī aprobežots un naida pārņemts nekontrolējams pūlis, es nešauboties izvēlos gejus.

Kā izvairīties no piedzērušas blondīnes savā gultā?!

Šajā vēlajā nakts vai agrajā rīta stundā gribu jums pastāstīt, kā izvairīties no tādas kutelīgas situācijas un būtnes vienlaicīgi, kā smagi iedzērušas blondīnes (pēc pārliecības, ne obligāti matu krāsas) savā gultā.

Mana ilgstošā dažādu saviesīgu pasākumu apmeklētāja pieredze ļauj droši apgalvot, ka tieši nokļūt manā vai jūsu gultā ir alkohola varā nonākušas blondīnes galvenais mērķis (objective). Lai kļūtu par upuri, nevajag būt nezkādam sapņu princim baltā zirgā vai kadiljakā. Pietiek būt vienam vietā un brīdī, kad alkohola saturs blondīnes asinīs sasniedz kritisko normu. Parasti tas notiek krietni pēc diviem naktī, ja ne vēlāk.

Jūs jautāsiet, kādēļ alkoholu lietojoša blondīne pēc diviem naktī joprojām ir viena un nav kritusi kāda vietējā vai ārzemju sekstūrista nagos? Elementāri - blondīnei ir pārāk augstas prasības un pašvērtējums, tādēļ vakara lielāko daļu viņa pavada draudzeņu lokā, smiedamās par siekalaino vīrišķu centieniem viņu lenkt. Tikai tad, kad draudzenes ir paklīdušas, kur nu kurā, un alkohols ir paveicis savu postošo darbu, blondīni pārmāc nepārvarama vientulība un sajūta, ka viņa netiek novērtēta. Tieši šajā brīdī, tu, neko nenojausdams, kļūsti par viņas izmisuma upuri.

Jūs varētu arī jautāt, kāda velna pēc mums par to visu būtu jasatraucas? Sekss taču ir un paliek sekss... Šaubu nav, taču šajā gadījuma ir viena maza niansīte - ja vien upuris patiešām nav princis baltā kadiljakā, visticamāk, blondīne no rīta būs pagalam nelaimīga par savu dzēruma izvēli un nekautrēsies to izrādīt. Jums to vajag? Man nē.

Tieši tādēļ 7 zelta frāzes, ko izmantot šādu situāciju prevencijai:
(brīžos, kad blondīne piesteberē klāt un lūdz piesmēķēt, apsēžas blakus un tizli smaida, iekrīt rokās deju zāles vidū vai veic citus tuvināšanās manevrus)

"Vari ieiet tualetē sameklēt manu mammu? Viņa kaut kā ilgi nenāk laukā.."

"Par seksu ņemu 50 latus stundā. Ejam pie tevis?"

"Apskaties, lūdzu, vai manas herpes ir apdzijušas? Tumsā grūti saprast.."

"Vai mēs gadījumā jau neiepazināmies tavas 40. dzimšanas dienas ballītē?"

"[kārdinoši aplūko] Nice tits... Let' s go to one appartment. My 5 turkish friends live there."

"Labvakar, es pārstāvu "Svara vērotājus". Redzu, ka jums noderētu manas konsultācijas."

"Izskatās, ka tev varētu patikt "zelta lietutiņš". [paskaidro sīkāk, ja nepieciešams]"


Izmantojot komunikācijā kādu no šīm frāzēm vai tās kombinējot, jūs praktiski nekad nenonāksiet gultā ar iereibušu blondīni. Tagad kolektīvi sakiet paldies, ka izglābu..

Pavešanas process vs. Sekss - kurš kuru?

Pastāv medicīniskos pētījumos balstīts uzskats, ka vīrietis seksuāli visaktīvākais ir tieši jaunībā. Jaunam vīrietim TO vajag daudz, bieži un lielākoties viņam ir pilnīgi nebūtiski – ar ko. Jaunu vīriešu kompānijās lielīšanās ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem ir pierasta lieta un viņiem neviens (izņemot draudzenes) nepārmet monogāma dzīvesveida nepiekopšanu.

Tiktāl viss ir OK, taču es ikreiz brīnos, kad dzirdu kādu no saviem draugiem atreferējot savu kārtējo varoņdarbu un minot, ka „šito, paldies Dievam, nebija ilgi jālauž, kaut viņas visas tādas būtu”. Respektīvi, mani pārsteidz tas, ka sekss kā process tiek uzstādīts kā prioritāte jebkāda veida attiecībās ar pretējo dzimumu.

Nē, nepārprotiet, es neesmu no tiem, kuri ar pretējā dzimuma pārstāvēm tikai sarunājas, taču es arī nespēju saprast, kur ir kaifs katru dienu „ņemt priekšā” citu klubā nomedītu, jēgu pārdzērušu un uz visu gatavu meiteni. Man pašam vienmēr ir licies, ka vakara interesantākā daļa ir nevis sekss, bet gan pavešanas process, šī spēle, kuras rezultāts gandrīz vienmēr ir zināms jau iepriekš, bet kurā abas puses savas lomas tomēr spēlē ar acīmredzamu aizrautību, liekot lietā visas līdz šim apgūtās prasmes un iemaņas. Jo, ja seksā agri vai vēlu (un mūsdienās visbiežāk ļoti agri) pienāk brīdis, kad praktiski viss jau ir izmēģināts un pieredzēts, kad katra nākamā reize ir tikai kādas iepriekšējās atkārtojums, tad variācijas tajā, kā līdz seksam nonākt, ir praktiski neizsmeļamas. Runājot datorspēļu žargonā, tu vienkārši visu laiku paaugstini savu „skillu” līmeni un meklē arvien jaunus „pretiniekus”, kuru līmenis ir tavējam atbilstošs. Līdz tev apnīk arī tas, tu nodibini ģimeni, piepildi bērnistabu un dzīvo laimīgi līdz mūža galam :)

Protams, es šeit runāju par cilvēkiem, kuri ir apzināti un pārliecināti poligāmu attiecību piekopēji un par to nekaunas. Patstāvīgās monogāmās attiecībās valda pavisam citi likumi un tikumi, kaut gan jāatzīst, ka saprast, kā kāds cilvēks var visu laiku gulēt tikai ar vienu un to pašu cilvēku un to darot nenogarlaikoties līdz nāvei, man līdz galam tā arī nav izdevies, bet tās nu ir manas problēmas un uztveres īpatnības.

Ar to visu es gribu teikt vienīgi to, ka mēs – vīrieši – bieži vien apzināti atsakāmies no kā tāda, kas mums ļautu pašapliecināties (ar kādu gan citu mērķi kāds vīrietis katru vakaru klubā „medītu” citu meiteni?) daudz vairāk par vienkāršu seksuālu aktu ar pretoties nespējīgu „upuri”. Vai tā būtu nezināšana vai arī pārliecības trūkums par savām spējām?

Paradoksāli, bet sievietes, šķiet, visu šo izprot daudz labāk, jo viņas vienmēr ir izrādījušas daudz vairāk intereses par flirtu, pavešanu un priekšspēli, nekā vīrieši. Te tev nu bija vīrietis – mednieks...

/foto no wallpaperbase.com/

Sekss ar Džeremiju - terorisma akts?

Ja v šoke.

Nepietiek ar to, ka atsevišķi indivīdi mani te internetā cītīgi cenšas pārliecināt par to, ka es esmu gejs, tagad vēl arī kāda sabiedriska organizācija mēģinās pārliecināt sievietes, ka sekss ar Džeremiju ir pielīdzināms terorisma aktam.
Tā vismaz apgalvo Šulcs.

"Sveiksim mūsu jauno sociālo kampaņu «STOP seksterorismam!». Par mūsu nodokļu, visticamāk, naudiņu šie te jūzeri tagad cels sieviešu pašapziņu un izstāstīs viņām, ka ja vakara dzertiņā ir iepaticies Jānītis, tad ar Jānīti drīkst mazliet ar ačtelēm pašaudīt, blakus piesēst un pēc tam mājās uz kaislīgu tējas tasi aicināt. Bet ja iepatikās Džeremijs no Liverpūles, tad vienalga, kā gribās, bet ni un ni nedrīkst, jo jāsaglabā Pašapziņa un jāsaprot, ka šajā brīdī tu vairs neesi vienkārši Ilzīte, bet gan valsts vizītkarte, kas nepārprotami norāda — pie mums sekss pirms kāzām nepastāv. Un jāapzinās, ka Džeremijs ir seksterorists un tas, kas ar Jānīti ir tējas iedzeršana, ar Džeremiju — īpaši nežēlīgs terorisma akts"

Ko man tagad? A možet prosto sņegom staķ?

P.S. Un ko tad, ja es esmu Jānītis un Džeremijs vienlaicīgi?

Smējos līdz asarām... Latviešu Tautas Memorands

Es, goda vārds, šogad vēl nebiju tā smējies, kā izlasot šo garadarbu.
Un pat geju tēma šoreiz nebija noteicošā, bet gan autora humorista talants.
Žetons :)

10. Mēs aicinām šo Memorandu atbalstīt visām Eiropas [Urāāāā!] un [IBIO!] pasaules [Urāāāāā!!!!! Vadoņa portrets uz sienas iedrebas, sienas sašūpojas, spārda zibens un birst enģeļi!] tautām, kuras vēlas saglabāt savu kristīgo kultūru [Ķīna, Uganda, Indija...], gara mantojumu [anekdotes, skaitītprasmi, šizofrēniju...], [visā pasaulē histēriski plaukstošo]demokrātiju un nodrošināt nākotni ģimenēm un bērniem [neaizmirstiet nodrošināt viņiem arī pagātni!]! Sevišķi ceram uz mūsu kaimiņu Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Krievijas [sjurpriz!] un Baltkrievijas [Balt-sjurpriz!] tautu atbalstu.

Latviešu Tautas Memorands

"NoPride" = No Brain

Onkulis ļoti jauki un skaidri ir noformulējis to, ko es domāju par organizāciju "NoPride".
Paplaukšķināsim viņam par to un iesim lasīt :)

"Bezlepnuma organizācijas vienīgais eksistēšanas iemesls ir tās dalībnieku skaudība pret Lepno Latvijas iedzīvotāju gājienu. Lepnajiem ir ar ko lepoties, viņiem ir pilnvērtīga seksuālā dzīve. Jo, kur ir orientācija, tur noteikti ir arī sekss."

Es, savukārt, šodien esmu labsirdīgs un dāsns.
Parasti es par saviem pakalpojumiem ņemu bargu naudu, bet šoreiz cēla mērķa labad upurēšos un sniegšu lielisku padomu par baltu velti.

Un tātad:
organizācijai "NoPride" (bezlepnuma) ir pēdējais laiks pārdēvēt sevi patiesībai daudz tuvākā un labāk skanošā vārdā.
Piedāvāju lielisku variantu - "NoBrain" (bezsmadzeņu)!

I biedru rindas papildināsies lielā skaitā, i tautai nebūs jālauza galva par to, kāpēc viņiem tik ļoti jāuzsver tas savs lepnuma trūkums :)