Dienas prieciņi

Diena vēl nav pat pusē, bet tā jau ir atnesusi divas ziņas, kuras ir gana jaudīgas, lai ar tām nepadalītos un nepakomentētu.

Internetā jau sācies troksnis par kārtējo, piedodiet, bet klaji debilo Rīgas Domes (RD) lēmumu, ar kuru izdarīti grozījumi pašvaldības saistošajos noteikumos, kas tagad noliedz uz ielas dzert kefīru, kvasu, bezalkoholisko alu un jebkuru citu dzērienu, kurā alkohola saturs sastāda 0,5%. Par šo noteikumu pārkāpšanu paredzēts naudas sods līdz pat 100 latiem. Man ir tāda sajūta, ka kādam sen nav galva ar švunku padauzīta pret mūri, vai arī gluži otrādi, tāds negadījums ir bijis par iemeslu šāda lēmuma pieņemšanai. Atbildīgais par to, starp citu, ir bēdīgi slavenais Modris Jaunups.

Savukārt priecīgā vēsts ir, ka visnotaļ garlaicīgo priekšvēlēšanu gaisotni, kurā līdz šim izcēlies tikai Šlesers ar saviem regulārajiem skaļajiem paziņojumiem, un Šerifs Fonteins ar jestro klipu, nu izdomājis atsvaidzināt arī "zaļais" Ingmārs Līdaka, kura jaunās BADDOG pastkartes ir, manuprāt, ģeniālas no koncepta, līdz pat izpildījumam un efektam uz potenciālo vēlētāju. Laikā, kad politiķi sacenšas bezjēdzīgā solīšanā, kurai tāpat neviens vairs netic, Līdaka izmanto savu lādzīgā onkas tēlu, lai vienkārši liktu cilvēkiem pasmaidīt. Ārkārtīgi jaudīgi!

Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64

Es arī gribu naudu!

Pēdējā laikā, lasot ziņas, es jūtos pamatīgi apmulsis. Un ne par politiķu izteikumiem, nē. Tas, kas pārsteidz, ir dažādu sabiedrības slāņu, grupu un novirzienu mēģinājumi pie visām savām problēmām vainot valdību un citus pie varas esošos, paģērot nekavējošu šo problēmu risināšanu un, galvenais, pieprasot NAUDU.

Man nenāk ne prātā apgalvot, ka mūsu valsts pārvalde strādātu lieliski, un es nenoliegšu, ka ir nozares, kuru uzturēšana vai atbalstīšana arī brīvā tirgus ekonomikas apstākļos neapšaubāmi ir valsts pienākums, taču lielākoties, raugoties uz šo publisko žēlošanos, pieprasījumiem un ultimātiem, man gribas uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc, ellē ratā, kādam jums kaut kas būtu jādod?

Manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi visus šos šķietami krīzes nelaimē nonākušos prasītājus mest pār vienu kārti.

Es pilnībā varu saprast skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, ārstniecības personāla, bibliotekāru un vēl vairāku nozaru pārstāvju, kuru darba devējs ir valsts vai pašvaldības, izmisumu, kad tiem solītā un pat likumos ierakstītā algas pielikuma vietā pēkšņi nākas izvēlēties starp algas samazinājumu vai darba zaudēšanu. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības iet un iemest pusķieģeli to politiķu logā, kas vēl tikai gadu atpakaļ, kad tuvojošos krīzi bija grūti nesaskatīt pat aklajam, turpināja solīt neizpildāmo.

Taču šīs nozares nebūt nav vienīgās, ka uzskata, ka krīzes laikā valstij tās būtu jābalsta. Ņemsim par piemēru tos pašus zemniekus, kas rīt solās pārpludināt Rīgas ielas ar smago tehniku. Atmetīsim nost sentimentu par tēvutēviem arājiem un paraudzīsimies uz faktu, ka tāds zemnieks nav nekas cits kā biznesmenis. Tiesa, reāli ražojošs biznesmenis, kas mūsu valstī nav diez ko ierasti, un tomēr zemnieku saimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits ,un uz to pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumi. Un arī tajā veiksmi vai neveiksmi nosaka spēja adekvāti reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām un prognozēt nākotnes tendences. Un ja nu pēkšņi ir situācija, kad uzpircēji vairs negrib iepirkt pienu un to nākas gāzt grāvī, tad ir muļķīgi pie tā vainot valsti. Gluži vienkārši, jūsu produkts patērētājam vairs nav aktuāls. Vai nu piens vairs negaršo, vai arī citur to var nopirkt lētāk. Sāpīgi, protams, bet tā notiek ik dienas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, un neviens par to nekādu lielo brēku neceļ un miljonus no valsts nepieprasa. Neesi laicīgi paredzējis krīzi nozarē, diversificējis un optimizējis biznesu - pats vainīgs. C'est la vie.

Nesen dibinātā Latvijas Kredītņēmēju apvienība (kuru man viemēr mēle niez saukt par Nesaprātīgo Izšķērdētāju varzu) ar varenu sajūsmu uzņēma vienu visu laiku no murgainākajām Šlesera idejām uz trīs gadiem aizliegt bankām realizēt savas likumiskās tiesības (kuras iepriekš nostiprinājusi šī pati valsts un tās politiķi) atņemt parādniekiem viņu dzīvokļus un citus nekustamos īpašumus. Respektīvi, Šlesers, pats megabiznesmenis un brīvā tirgus apustulis būdams, rosina valstij iejaukties biznesā un diktēt tam spēles noteikumus jau pēc spēles beigām. Šizofrēnija?!

Droši vien, ka ir taisnība tiem ekspertiem, kas saka, ka bankas mūsu pilsoņiem piedāvājušas daudz sliktākus noteikumus nekā citur pasaulē, taču patiesībā šis fakts, par ko tā satraucas mediji, neko nemaina. Ja kāds ir bijis tik stulbs un izmantojis augstās nekustamo īpašumu cenas, lai sagrābtos milzīgus kredītus uz neizdevīgiem, taču līgumā skaidri ierakstītiem noteikumiem, tad, jau atkal, pats vainīgs. Nu nevaram taču par savu stulbumu vienmēr vainot valsti. Tad jau valsts atbalstu ar pilnām tiesībām varētu saņemt arī tie jampampiņi (tie to arī pieprasa), kas visu kredītos savākto naudu iegrūduši nelikumīgās finanšu piramīdās.

Vēl es gribu pieminēt Latvijas Radio un tā nedienas (neba jau, ka tām trūktu publicitātes). Man šis veidojums vienmēr šis šķitis absurds pēc būtības. Tas ir no valsts budžeta finansēts sabiedriskais medijs, kurš tomēr piedalās reklāmas tirgū un pelna naudu, kropļojot reklāmas tirgu. Detaļās neizplūdīšu, jo tad man pārmetīs ieinteresētību, kuras man patiesībā nav, taču vai jums nešķiet dīvaini, ka medijs, kuru klausās (pa visiem kanāliem kopā) vairāk nekā 40% no kopējā laika, ko mūsu valsts iedzīvotāji vispār atvēl radio (AQH Share), kurš pārdod reklāmas par tirgus cenu (vai arī pēc savas izvēles dempingo tirgu) un piedevām saņem milzīgu dotāciju no valsts, ir uz bankrota robežas? Ja tirgus līderis strādā ar zaudējumiem, vai tā ir valsts vaina vai tomēr vainojams neticami sūdīgs menedžments?

Tādus "ne pa ķeksi" valsts naudas prasītājus varētu saukt vēl un vēl. Var jau būt, ka es esmu kaut kur nošāvis greizi mācoties par to, kas tad īsti ir valsts. Manuprāt, valstij ir konkrēti pienākumi pret tās pilsoņiem, un tie ir ierakstīti šīs valsts likumos. Ja tie netiek pildīti, tad mēs mainam cilvēkus, kuriem šo pienākumu izpilde ir uzticēta. Bet ārpus tā, mēs esam paši par sevi, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka valstij un tās budžetam uz sevi būtu jāuzņemas mūsu neizdarība, nezināšana vai vienkārši muļķība. Un jo ātrāk mēs visi to apjēgsim, jo labāk mums pašiem.

Dziedi ar Štokiju un lauku radiem

Dīvaini, bet šis ir pirmais ieraksts šajā blogā 2009. gadā. Ierastais attaisnojums būtu, ka nav laika, taču laika netrūkst. Pietrūkst sakāmā, tādēļ tikai klusējot noskatos.

Rīt neliela daļa pamatoti nokaitinātās latvju tautas plāno doties uz Doma laukumu, lai kolektīvi izkliegtu savu sāpi par to, ka nav naudas, nav darba, nav stabilitātes, un, pats galvenais, nav ticības gaišākai nākotnei.

Es melotu, ja teiktu, ka uz mani tas viss neattiecas. Arī es jau labu laiku sēžu bezdarbībā, vien cenšoties rast veidus un iespējas, kā pamest šo valsti uz vismaz nākamajiem pāris gadiem (ja varat piedāvāt man darbu šeit pat, laipni lūgti ;). Ne jau tādēļ, ka gribētos, bet tādēļ, ka īsti citu iespēju nav. Taču diemžēl rīt plānotā akcija nekādā veidā nav, nevar būt un nebūs risinājums samilzušajām problēmām.

Iemeslus, kādēļ neiesaistīties šādā farsā, lieliski aprakstījuši jaunieši no mosties.org, tādēļ nemaz nemēģināšu tajos iedziļināties. Ja esat gana izglītoti, lai lasītu un uztvertu ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem - aicinu tur ielūkoties. Tikai mazs citāts ieskatam:

Tā vietā, lai izvirzītu saprātīgas prasības, teiksim, maizi un izrādes, viņi atkal un atkal maļ veco dziesmu par Saeimas atlaišanu. Protams, Saeima ir nepopulāra, tāpat kā valdība, tāpēc cilvēki atsauksies, dzīves apstākļu spiesti. Cilvēki var atsaukties uz daudz ko, bet tas allažiņ ir jautājums par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Saeima tiktu atlaista. (Citā scenārijā: kas notiktu tad, kad Vecrīga būtu nodedzināta, marodieŗi izlaupījuši veikalus un kaujinieki ar mietiem paši patriekuši Saeimu). Nekas nebūtu, jo šai protesta akcijai nav līderu, kas sabiedrībai piedāvā idejas par to, kā vajadzētu strādāt, lai būtu labāk. Nav nekādas Atmodas, nav nekādu vadoņu, ir tikai polītiķi, kas ne ar ko neatšķiras no tiem, ko viņi grib atlaist.

Šķiet, ka tikai laikā, kad strauji pasliktinās sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāte, mēs esam sākuši ne tikai piefiksēt, ka laikam jau ne viss mūsu valstī notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, bet arī pacelt savas balsis par to. Kamēr katru gadu pielika pie algas, bankas svieda pakaļ kredītus un pirms desmit gadiem par lētu naudu iegādātā Purvciema daudzstāvenes dzīvokļa cena šāvās debesīs, vidējais latvietis nekautrējās uzskatīt, ka kādas problēmas, ja arī eksistē, tad tās neskar viņu personīgi, līdz ar to nav nekādas vajadzības iesaistīties to risināšanā.

Taču nemaldināsim paši sevi - arī šodien maksimums uz ko esam gatavi, ir iziet ielās un izkliegt savu sāpi, nolamāt nekrietnos valstvīrus, lai pēc tam vienotos kopīgā "Bēdu manu lielu bēdu" un ar labi padarīta darba sajūtu dotos atpakaļ mājās un turpinātu štukot, kā atdot hipotekāro kredītu. Lielākā daļa joprojām atsakās pieņemt acīmredzamo patiesību, ka mūsu problēmās pa lielam vainojami ir nevis Šlesers, Demakova, Godmanis, vai kaut Soross un skandināvu bankas, bet gan mēs paši, mūsu nespēja un nevēlēšanās izprast dažādās likumsakarības, kas veido mūsu dzīvi.

Uz abu roku pirkstiem ir atainojams procentu skaits, kurš atspoguļo mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalību politiskās vai kaut nevalstiskās organizācijās. Mēs nekautrējamies atdot savas tiesības lemt pašiem par savu likteni citu rokās, un tad raudam par to, ka kāds ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Liela daļa cilvēku savu domāšanas procesu un viedokļa paušanu ir reducējuši līdz "ō, forši" vai "galīgs sūds" līmeņa domugraudiem interneta portālu komentāros. Mēs pieprasām "Eiropas algas", to argumentējot ar "Eiropas cenām", neliekoties ne zinis par faktu, ka dīvainā kārtā strādājam ar tieši 51,3% produktivitāti, salīdzinot ar vidējo "Eiropas darbinieku". Jā, mēs esam slinki! Nekustamo īpašumu tirgus bums teju katrā latvietī ir iedvesis pārliecību, ka viņš ir biznesa guru, kaut parasti šādu cilvēku izpratne par ekonomiku aprobežojas ar parasto "kupi-prodai" shēmu. Jā, mēs esam arī neizglītoti! Un ar to es nedomāju tikai augstskolas grādu...

Mēs tikai pieprasām, neko nepiedāvājot pretī. Esam gatavi kliegt, bet ne risināt problēmas. Var jau būt, ka kolektīva padziedāšana ar Štokiju, Kalnieti un citiem, kas uz krīzes kumeļa cer iejāt varas pilī, kādam nāks par labu. Vienu es zinu droši - Latvija tā noteikti nebūs.

Foto: Easyget.lv

Aizdevums vai palīdzība?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija jau vistuvākajā laikā no dažādiem aizdevējiem gatavojas aizņemties 7,5 miljardus eiro jeb vairāk nekā 5 miljardus latu. Par aizdevuma apmēriem un noteikumiem lai spriež profesionāļi, taču man daudz interesantāks šķiet fakts, ka visas atbildīgās amatpersonas, kā sarunājušas, pēkšņi šo aizdevumu ir sākušas saukt par "finansiālo palīdzību", cenšoties radīt iespaidu, ka citas valstis mums brālīgi izlīdzēs grūtību brīdī, nevis izmantos Latvijas stāvokli, lai nopelnītu uz procentiem.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju - kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

/LETA/

Interesanti, ka šos teminus (palīdzība un atbalsts) nez kādu iemeslu dēļ ir pārņēmuši arī mediji. Pēc manām domām, par finansiālu palīdzību varētu saukt dāvinājumu vai varbūt vēl bezprocentu beztermiņa aizdevumu, bet ne jau aizdevumu uz procentiem. Vai tiešām kāds valdības PR konsultants ir iedomājies, ka šādas vārdu spēles neļaus tautai saprast, ka dažu amatpersonu pārliecība par savu visaptverošo zināšanu un varēšanu ikvienam(!) šīs valsts iedzīvotājam nākamo dažu gadu laikā izmaksās vairāk nekā 2300 latu tikai kredīta atdošanā vien?

Padod tālāk Slakteri!

Es reti kad atļaujos kādu publiski nosaukt par idiotu. Ne jau tādēļ, ka trūktu idiotu, bet gan tāpēc, ka fakta konstatēšana pašu faktu nekādi nemaina. Arī šoreiz es nevienu par idotu nosaukt nevēlos, tā vietā gribētos aicināt šo resursu lasošos un angļu (vai vismaz baltish) mēli saprotošos pilsoņus (un nepilsoņus arīdzan) novērtēt zemāk ievietoto finanšu ministra Ata Slaktera interviju Bloomberg TV visā tās 25 minūšu spozmē, izjust patiesu lepnumu par mūsu valsti, kā arī novērtēt drošās rokas un gudro galvu, kas šajos grūtajos laikos rūpējas par Latvijas naudas maku.

Tāpat aicinu arī padalīties ar šī video saiti arī ar citiem līdzpilsoņiem, jo domājams, ka mums visiem noderētu kolektīvs lepnuma brīdis. Ceru arī, ka videomateriāls ļaus jums apjaust, ka nekādā gadījumā nevajag izņemt ultra stabilās naudas vienības no vēl stabilākajām bankām, un mainīt tās pret jēnām vai iepirkt zeltu. Jo mēs taču esam drošās rokās ;)

SVF 3 miljardu eiro kredītlīnija Latvijai jau atvērta?

Riskējot ar Patiesības Ministrijas uzticamo sargsuņu DP apciemojumu, gribu padalīties ar svaigāko informāciju saistībā ar Latvijas iespējamo aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Kā ziņo politiķiem ārkārtīgi pietuvinātu biznesa aprindu pārstāvji, kuru vārdus augošās cenzūras apstākļos nevaru minēt, iespējamais aizņēmums no SVF nacionālās ekonomikas un valūtas stabilizācijai, par kuru politiķi, Latvijas Banka un mediji joprojām runā tikai varbūtības izteiksmē, patiesībā jau ir noticis fakts, un minētais fonds Latvijai šodien atvēris kredītlīniju 3 miljardu eiro (EUR 3 000 000 000) apmērā.

Minētā aizdevuma piešķiršanas nosacījumi joprojām nav zināmi, starp versijām figurē gan tautas ausīm tik nevēlamās operācijas ar lata kursu, gan arī prasības privatizēt vairākus vēl valsts rokās esošos lielos uzņēmumus. Kā zināms, SVF jau iepriekš līdzīgos gadījumos citām valstīm ir prasījis devalvēt nacionālo valūtu, kas gan Latvijas gadījumā būtu ekonomiska pašnāvība, tādēļ šāds notikumu pavērsiens diez vai ir sagaidāms. Tomēr droši paļauties uz to nevajadzētu, par spīti LB un patiesības apkarotāju centieniem.

Interesanti, ka izcili kompetentais finanšu ministrijas kūrētājs, a. god. ministrs Slakteris pirmo reizi par iespējamo aizņēmumu SVF vai Eiropas Komisijā (EK) ierunājās tikai pirms dažām dienām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda apjoma darījumu nevar nokārtot pāris darbadienās, tādēļ, ja šī informācija tiešām apstiprināsies, varēsim būt droši, ka mūsu varasvīri kārtējo reizi nav uzskatījuši par vajadzīgu informēt savus vēlētājus, savukārt Godmaņpapus, kurš pēdējos mēnešos nenoguris publiski stāstīja gan par stabilo banku sistēmu, gan par to, ka Latvija nekādā gadījumā neaizņemsies naudu SVF, atkal ir prasti muldējis, acīs skatīdamies.

Politiķu aprindās šāds vēl dalīšanā nekad nebijis pīrāgs, protams, tiekot uztverts ar milzu sajūsmu - kā zināms, kur malku cērt, tur skaidas lec. Un no 3 miljardiem sanāk skaidas pamatīgu zelta baļķu apjomā. Nav nekāds noslēpums, ka apetīte rodas ēdot - mūsu vadoņi no 3 miljoniem nu jau nonākuši līdz 3 miljardiem. Nav slikti, kungi, nav slikti!

Jauniešu konferences - vai tukša laika šķiešana?

Vakar piedalījos savas kādreizējās darbavietas, Latvijas Jaunatnes padomes rīkotajā jauniešu konferencē "Jauniešu Vilciens", kas 8. un 9. novembrī Eiropas Jaunatnes nedēļas ietvaros norisinājās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, un uz kuru bija ieradušies vairāk nekā 300 jaunieši no visas Latvijas, lai runātu par tādām tēmām kā izglītība, starpnacionālās attiecības, vardarbība, atkarības, pilsoniskā līdzdalība, mediju un tehnoloģiju ietekme, vide, nodarbinātība un daudzām citām. Es šajā pasākumā biju uzaicināts vadīt vienu no darba grupām. Tā kā man ir diez gan pamatīga līdzīgu lokālu un starptautisku pasākumu apmeklējuma pieredze, gribu padalīties savās pārdomās par to lietderību un praktisko jēgu.

Vismaz pāris reizes gadā dažādas institūcijas un organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu lietām, rīko lielākas vai mazākas jauniešu kopā sanākšanas, kurās sapulcējas desmiti vai simti pārstāvju no valsts malu malām. Oficiālais mērķis ikreiz ir no pirmavota izzināt aktuālās jauniešu problēmas un rast svaigas izdejas to risinājumam. Tiesa, prakse rāda, ka lielākoties šie tomēr ir "ķeksīša" pasākumi, kuri tiek rīkoti par Eiropas naudu, un kuru praktiskos rezultātus neviens tā arī nav redzējis un diez vai kādreiz arī ieraudzīs. Ar to es negribu teikt, ka cilvēki, kas šīs konferences rīko, nevēlas sasniegt rezulātus, nebūt nē. Problēma ir tā, ka maksimums, ko no šādiem lieliem pasākumiem ir iespējams izdabūt, ir kārtējo reizi identificēt vienas un tās pašas problēmas un piedāvāt ļoti vispārīgas rekomendācijas situācijas uzlabošanai. Tās tad pēc tam tiek nogādātas "pēc piederības", taču ar to arī viss beidzas, jo nav dzirdēts, ka kāda ministrija vai cita valsts iestāde kādreiz būtu piegriezusi tām kaut mazāko vērību - sak', tie šmurguļi taču tāpat neko nesaprot...

Par piemēru varu nodemonstrēt manas darba grupas "Jaunieši un politika: kurš no kura baidās?", kurā darbojās 11 jaunieši vecumā no 16 - 25 gadiem, izstrādātās rekomendācijas, kuras vēlāk tiks pievienotas tām, kuras izstrādāja pārējās 18 darba grupas, un vienotā dokumentā iesniegtas gan atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, gan arī izplatītas NVO un medijiem.

1. Aicinām atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas, medijus, NVO un jauniešu viedokļu līderus vairāk popularizēt pozitīvos jauniešu pilsoniskās līdzdalības piemērus, tādējādi laužot negatīvos sabiedrības stereotipus un motivējot sociāli neaktīvo jaunatni iesaistīties sabiedriskajos procesos.

2. Piedāvājam būtiski palielināt neformālās izglītības metodikas izmantošanu jauniešu pilsoniskās apziņas veidošanā, uzsverot politiskās līdzdalības nozīmību, it īpaši piedalīšanos vēlēšanās un tautas nobalsošanās.

3. Aicinām valdību piešķirt Bērnu un ģimenes lietu ministrijai valsts jaunatnes politikas starpnozaru koordinatora funkciju, ar mērķi panākt vienotu jaunatnes politikas prioritāšu īstenošanu, kā arī piedāvājam uzsvērt jaunatnes sabiedrisko nozīmību, pārdēvējot šo ministriju par Bērnu, jaunatnes un ģimenes lietu ministriju.

4. Iesakām pašvaldībām veidot lokālus jaunatnes iniciatīvu fondus, ar nodokļu un cita veida atvieglojumu palīdzību piesaistot tiem vietējo uzņēmēju līdzekļus, tā veidojot finansiālo bāzi vietējo jauniešu iniciatīvu atbalstam.

Lai arī šīs neapšaubāmi ir ārkārtīgi formāli uzrakstītas (apzināti rakstījām politiķiem un ierēdņiem saprotamā valodā, kas diemžēl nav princips, kuru politiķi izmanto komunicējot ar saviem vēlētājiem) un tiem, kas neorientējas problemātikā grūti uztveramas lietas, tomēr ikvienai no tām ir ļoti skaidrs pamatojums. Taču šādi un arī daudz konkrētāki ierosinājumi tiek izstrādāti teju katru gadu, iesniegti atbildīgajiem cilvēkiem lādzīgai pamāšanai ar galvu, lai pēc gada atkal pulcētos jau citā sastāvā, atkal identificētu tās pašas problēmas, piedāvātu līdzīgus risinājumus, un turpinātu šo nebeidzamo riņķa danci.

Vai tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir bezjēdzīgi?
Jā un nē. Manuprāt to rīkotājiem būtu pēdējais laiks apjēgt, ka problēmas tādā veidā gan var identificēt (kaut to var izdarīt arī 10 cilvēku grupa, nevis 400), bet ne risināt. Jo kamēr šajās konferencēs un darba grupās nepiedalīsies cilvēki, kuri reāli arī pieņem ar šīm tēmām saistītos lēmumus, lai paši redzētu, kādā ceļā un ar kādu pamatojumu tiek nonākts līdz šiem šķietami sausajiem un formālajiem ierosinājumiem, tie vienalga tiks uzskatīti par mazgadīgu šmurguļu kusliem mēģinājumiem iedziļināties lietās, par kurām tiem nav un nevar būt nekādas sajēgas.

Tādēļ NVO un citiem šādu konferenču rīkotājiem vajadzētu pārtraukt izvirzīt par mērķi priekšlikumu un rekomendāciju izstrādāšanu valdībai un citiem lēmumu pieņēmējiem, tā vietā koncentrējoties uz vienīgo reālo labumu, ko šie pasākumi dod - domāšanas procesu veicināšanu.

Teju katrs jaunietis, kurš aktīvi piedalās līdzīgās konferencēs, semināros vai darba grupās, kurās tiek izmantotas neformālās izglītības metodes, dažās dienās, prasmīgi moderētās diskusijās ar vienaudžiem un ekspertiem, izprot vairāk par to, kā šajā dzīvē reāli notiek lietas, nekā viņš jebkad iemācīsies skolā vai augstskolā. Ja šajā procesā rodas (un tur vajadzētu rasties) veiksmīgas idejas, kuras pēc tam var izmantot jaunatnes politikas veidošanā, tas ir lieliski. Taču noteiktu kvantitatīvu rādītāju sasniegšanai šādu ideju ģenerēšanā noteikti nevajadzētu būt prioritātei.

Šiem pasākumiem vajadzētu motivēt un ievesmot jauniešus domāt un darīt, negaidot, ka valdība, pašvaldība vai jebkāda cita vadība ko izdarīs viņu labā. Dot tiem noderīgu informāciju un praktiskas iemaņas, kā radīt pozitīvas pārmaiņas savā lokālajā vidē, kā "pavilkt" līdzi savus vienaudžus. Pretējā gadījumām mums arvien būs daži simti vai tūkstoši "aktīvo" jauniešu, kas katru gadu piedalīsies konferencēs, izstrādās nevienu neinteresējošas rekomendācijas un jutīsies paveikuši savu domājoša cilvēka pienākumu. Tajā pašā laikā viņiem blakus turpinās dzīvot simtiem tūkstošu jauniešu, kas par to neko nezinās un negribēs zināt, jo viņiem būs pārliecība, ka viņus šīs problēmas neskar un, ja arī skar, tad tās nav risināmas. Un uz virsrakstā uzdoto jautājumu joprojām varēs atbildēt vien ar rezignētu plecu paraustīšanu.

Tehnoloģijas izšķir ASV prezidenta vēlēšanas

Ir 8:00 rītā pēc Latvijas laika un šajā brīdī otrā pasaules malā joprojām turpinās ASV prezidenta vēlēšanas, bet jau šobrīd ir skaidrs, ka tās ieies vēsturē ar to, ka tajās pirmo reizi uzvarējis afroamerikāņu rases pārstāvis, Demokrātu partijas kandidāts Baraks Obama. Taču tā nebūt nav vienīgā nozīmīgā lieta. Šīs vēlēšanas atcerēsimies ar to, ka tās bija pirmās, kuras principā izšķīra jauno komunikāciju tehnoloģiju veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs pielietojums.

Ar to es gribu teikt, ka Obama par savu uzvaru lielā mērā var pateikties internetam un tam, ka viņa oponents Makeins un viņa komanda tik vēlu atskārta, ka tieši tas būs izšķirošais kaujas lauks, un sākotnēji neveltīja tam pietiekoši daudz uzmanības, ļaujot Obamam, kas, sākoties kampaņai, nebūt nebija izteikts favorīts, piesaistīt sev jaunus vēlētājus un papildu resursus. Tāpat jaunās tehnoloģijas ir daudz palīdzējušas ne tikai Obamam, bet arī visai ASV demokrātijai kopumā, nodrošinot līdz šim nebijušu atklātības un caurspīdīguma līmeni visam vēlēšanu procesam.

Tradicionālo mediju interneta versijas, portāli, blogi, sociālie tīkli, podkāsti, kontekstuālās reklāmas un SEO, milzīgas e-pastu datubāzes un IP telefonija, portatīvie datori un viedtelefoni, Wikipedia un Google - tie ir tikai daži no resursiem, kuri šajā vēlēšanu kampaņā tika izmantoti tādā apjomā, kā vēl nekad un nekur agrāk. Analītiķi apgalvo, ka tieši priekšvēlēšanu aģitācijas masīva ienākšana virtuālajā vidē, kas pati par sevi ieņem arvien būtiskāku vietu mūs dzīvēs, ir motivējusi milzīgi daudzumu vēlētāju pirmo reizi izmantot savas tiesības vēlēt. Jo īpaši tas attiecināms uz vecuma grupu no 18-26 gadiem, kas parasti ir ļoti nelabprāt iesaistās politiskajos procesos, taču šoreiz spēja identificēties ar kandidātu, kas savās runās piemin nevis Svētos Rakstus, bet gan Google.

Mazliet faktu:

• YouTube vien dažādi ar 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām saistītie klipi (kandidātu reklāmas, TV raidījumi, debates, parodijas, lietotāju radītie videokomentāri) kopumā apskatīti vairāk nekā 2 miljardus(!) reižu. Vairāk nekā divas trešdaļas no šiem skatījumiem saņēmuši tieši Baraku Obamu atbalstošie video.
• Abi galvenie kandidāti ārkārtīgi plaši izvērsa savu kampaņu sociālajos tīklos Facebook un MySpace. Obama savā Facebook atbalstītāju nometnē savervējis vairāk nekā 2 miljonus tīkla lietotāju, savukārt Makeinam izdevies piesaistīt 600 tūkstošus.
• Google BlogSearch uz šo brīdi atgriež vairāk nekā 15 miljonus blogu ierakstu ar atslēgvārdu "Obama" un vairāk nekā 8 miljonus ierakstus uz "McCain".
• Baraks Obama, tikai izmantojot internetu, privātos nelielos ziedojumos savāca aptuveni 200 miljonus dolāru savai vēlēšanu kampaņai. Tas ir divreiz vairāk, nekā jebkurš cits kandidāts jebkad ir spējis piesaistīt savai kampaņai kopumā. Viņa oponents šādā ceļā piesaistīja 10 reizes mazāk līdzekļu.
• Tūkstošiem amerikāņu piedalījās projektā Twitter Vote Report, kas izmantojot Twiter mikroblogošanas sistēmu, ļāva ikvienam balsotājam dalīties savā vēlēšanu pieredzē un ziņot par novērotajām problēmām, par kurām tālāk nekavējoties tika informētas atbildīgās instances, tā pamatīgi atvieglojot darbu oficiālajiem vēlēšanu novērotājiem.

Šķiet, šī kampaņa ir reizi par visām reizēm apliecinājusi, ka virtuālās informatīvās telpas pieaugošā nozīme mūsu dzīvēs nevar tikt pārvērtēta un ka tās nenovērtēšana var novest pie visbūtiskākajām sekām.

Protams, svarīgi ir ne tikai informatīvie kanāli, bet arī pati ziņa, ko, tos izmantojot, nodod. Obama ir spējis iedvesmot amerikāņus un ne tikai viņus ar savu pārliecību par to, ka pārmaiņas ir iespējamas. Gaidīsim tās.

Ukrainas blogeri apsmej Krievijas armiju

Savdabīgu veidu, kā izsmiet Krievijas armiju par Dienvidosetijas militārā konflikta laikā novēroto tās īstenoto marodierismu Gruzijas pilsētās, atraduši Ukrainas blogeri. Viņi gatavojas izveidot interneta veikalu "Вилочка", kurā it kā iespējams iegādāties Gruzijā "atbrīvotās" mantas.

"Livejournal" lietotājs (vietējā klona apdzīvotāji tur varētu pamācīties kreativitāti) "nemyrych" publicējis e-veikala pirmās lapas skici, kurā starp piedāvātajām precēm ir atrodami gan gruzīnu dimplomātiskie auto numuri un kamuflāžas tērpi, gan arī zelta dakšiņas, kurpes, kalnu velosipēdi, lietoti tualetes podi un citi labumi. Interesanti, ka dizainā iekļuvusi arī Rīgas šprotu bundža. Ar šo ironisko soli autors, kuram radušies daudzi sekotāji, kas turpina izvērst tēmu, vēlas izrādīt atbalstu Gruzijai.

Kā veikala īpašnieks norādīts Krievijas Azsardzības ministrija, norādot, ka veikala izveidē nekādas tiesības nav ievērotas. Informatīvo atbalstu nodrošināšot telekanāli "Pervij" un "RTR", kā arī avīze "Komsomoļskaja Pravda".

Šis "startapa" stadijā esošais un, visticamāk, par tādu tālāk arī neplānotais projekts jau izraisījis asu Krievijas interneta lietotāju un arī mediju reakciju, kas, protams, nodrošina tam arvien lielāku popularitāti.

Daļa "LiveJournal" lietotāju pieprasa cenzūras ieviešanu

Gruzijas un Krievijas militārais konflikts Dienvidosetijā nebūt neaprobežojas tikai ar fizisku karadarbību, ne mazāk būtisku lomu spēlē arī karš informatīvajā telpā. Krievijas medijiem ir aizliegts izmantot Gruzijas puses sniegto informāciju un krievu hakeri aktīvi lauž gruzīņu informatīvo servisu interneta lapas, savukārt Gruzija ir pilnībā liegusi pieeju runetam (.ru) un pārtraukusi Krievijas kanālu raidīšanu valsts teritorijā. Milzīgas nesaskaņas karadarbība radījusi arī blogu vai publisko dienasgrāmatu servisa "LiveJournal" lietotāju vidū.

"LiveJournal", kuru Krievijā pazīst kā "Живой журнал" jeb vienkārši ЖЖ, lietotāji uzsākuši parakstu vākšanu zem atklātās vēstules, kurās šā servisa operatorkompānija SUP tiek aicināta īstenot cenzūru un izdzēst anti-krieviski noskaņotos lietotājus un viņu blogus. Vēstules autors skaidro, ka kara laikā nav piemērojami miera laika likumi un nav pieļaujams, ka krievu interneta resurss tiek izmantots pretkrieviskai propogandai. Jāpiebilst, ka "LiveJournal" ir ārkārtīgi populāra platforma Krievijas blogosfērā, taču SUP ir amerikāņu uzņēmums un darbojas pēc ASV likumiem.

Uz to ļoti skaidri savā intervijā radiostacijai "Eho Moskvi" ir norādījis arī kompānijas pārstāvis Antons Nosiks, paziņojot, ka nekāds daudzums savākto parakstu nepiespiedīs kompāniju cenzēt saturu, kurš nepārkāpj ASV likumdošanu. Viņš arī izteicies, ka tad jau vispirms no SUP būtu jāsagaida anti-amerikānisku resursu dzēšana, taču šāda rīcība neietilpstot viņu politikā.

PRET (papildināts)

Šoreiz bez liekiem komentāriem, jo citi jau visu ir uzrakstījuši. Ja nevēlies, lai veikli polittehnologi ar Tevi manipulē kā ar domātnespējīgu lelli, spied uz bildes, atvēli stundu lai izlasītu, ko par tautas tiesībām atlaist Saeimu un konkrēto likumprojektu domā valsts vadošie konstitucionālo tiesību eksperti (turklāt atšķirībā no Endziņa - apolitiski), un tad pieņem lēmumu attiecībā uz 2. augusta referendumu. Es to jau esmu izdarījis!

Papildināts 22:18, 02.08.2008

Apsveicu visus ar saprāta uzvaru pār masu psihozi!

Ilustrācija no Rolandinsh.lv/blog

Kur koncerts, tur prezidents!

Bez visa tā, ka es joprojām neesmu sasniedzis nepieciešamo 40 gadu vecumu, kas jāsasniedz, lai mūsu valstī drīkstētu tapt ievēlēts par prezidentu, man nekad nav bijusi vēlme šādu amatu ieņemt. Baiss stress, specifisks dreskods un mūžīgs miesassargu ielenkums noteikti neietilpst pie labākajiem bonusiem, kādus darba ņēmējs var vēlēties. Taču pēdējo dažu mēnešu laikā manas domas palēnām sāk mainīties. Kādēļ? Jo šķiet, ka mūsu valsts šībrīža galva Valdis Zatlers ir apjēdzis, ka politika viņam diez ko vis nepadodas un ir pievērsies to labumu baudīšanai, kurus nodrošina viņa amats. Precīzāk - iespējai iegūt bezmaksas ielūgumus lieliskās vietās uz jebkuru pasākumu. Un galu galā, ja to var Valdis, tad dienās noteikti varēšu arī es.

Un Valdis var un arī dara. Šķiet pēdējā laikā teju neviens puslīdz nozīmīgs kultūras/izklaides notikums nepaiet bez mūsu prezidenta klātbūtnes. Tiesa, Zatleru nemanīju Positivus AB festivālā un pagaidām nav informācijas, vai viņš "tresījis" līdz ar tautas nožēlojamāko daļu iekš "bīčpārtija", toties mūsu Vadonis vairākus vakarus pēc kārtas tika manīts "Rīgas Ritmu" koncertos, viņš nenoguris klausījās un arī līdzdarbojās vairākos Dziesmu svētku pasākumos. Dzintaru koncertzālē "Jaunā Viļņa" laikā prezidents ir mīļi gaidīts un arī sagaidīts viesis, arī operas prezidenta loža regulāri ir aizpildīta un tas nav īsts basketbola mačs, kurā pirmajā rindā nesēž Zatlers ar savu dēlu. Starp citu, nākamās pāris nedēļas mums nāksies iztikt bez prezidenta - galu galā, kurš gan negribētu ietusēt Ķīnā, pie reizes noraugoties olimpiādes notikumos.

Es rosinātu pārdēvēt mūsu valsts vadītāja ieņemto amatu par "Valsts pārstāvis mākslas, kultūras, izklaides un sporta pasākumos". Un nevienam nebūtu nedz jautājumu, nedz pārmetumu, un arī Valdis varētu mierīgu sirdi darīt to, kas viņam acīmredzami padodas vislabāk.

Un kāda neraža, ka es nepiedzimu 15 gadus agrāk. Nē, es nemaz neslēpju, man nudien skauž, sasodīts!

P.S. Un nejautājiet man, kāpēc bildē prezidents mēģina ieraidīt volejbola bumbu basketbola grozā. Shit just happens...
Foto: Diena.lv

Krievijas iedzīvotāji vēlas mediju cenzūru un nezina, ka tā ir aizliegta.

Šodien es gribētu paturpināt vakar aizsākto tēmu par preses un vārda brīvību Krievijā. Tas ir svarīgāk, nekā varētu šķist, jo, ja jau Krievijā var plaukt un zelt cenzūra un totāla varas kotrole pār informāciju, tad nav neviena paša iemesla, lai tas nevarētu notikt arī Latvijā, kas tā pat kā Krievija teorētiski ir demokrātiska valsts, kurā cenzūra ir aizliegta ar likumu un pastāv preses brīvība. Vēl vairāk, šis process jau ir sācies.

Maija beigās "Viskrievijas sabiedrības viedokļa izpētes centra" veiktā plaša mēroga socioloģiskā aptauja ir atklājusi vairākus interesantus faktus.

56% aptaujāto uzskata, ka valstij būtu jārealizē mediju cenzūra, tādā veidā uzlabojot to satura kvalitāti. Lielākā daļa cenzūras atbalstītāju ir pārliecināti, ka ar tās palīdzūbu mediji var tikt atbrīvoti no dezinformācijas, negatīvisma un agresijas. Pret cenzūru iestājušies 24% aptaujāto un tikai 8% no tiem par savu izvēli ir pilnīgi pārliecināti.

Aptaujas rezultātā ir noskaidrots, tikai viena trešdaļa (35%) aptaujāto zina, ka cenzūra ir Krievijā aizliegta ar likumu. Pusei (51%) šī vēsts ir nākusi kā pilnīgs pārsteigums, savukārt pārējie nav varējuši uz šādu jautājumu atbildēt.

Lai nu paliek skaitļi, paskatīsimies, kā šādu sabiedrības noskaņojumu un (ne)informētības līmeni izmanto vara.

Jau tālajā 2000. gadā, ar politiskā spiediena palīdzību nomainot telekompānijas НТВ vadību, Kremlis savā pilnīgā kontrolē (caur valstij piederošām kompānijām vai varai tuvu stāvošiem biznesmeņiem) bija pārņēmis visus lielos Krievijas telekanālus, ar to principā pārtraucot jebkādas neautorizētas informācijas nokļūšanu pie reģionu iedzīvotājiem un skaidri parādot visiem žurnālistiem, ka pretošanās varai neizbēgami rezultēsies šo žurnālistu atlaišanās un dažādās represijās pret to pārstāvētajiem medijiem.

Kopš tā laika Krievijas mediju vidē valda totāla pašcenzūra - žurnālisti un redaktori paši pārliecinās, lai publiski netiktu pausts nekas tāds, kas varētu aizkaitināt valdošo varu. Ja kādreiz šim pašcenzūras sietam tomēr cauri izlaužas kāds skarbāks vārds, nav ilgi jāgaida, līdz redakcijā ierodas prokuratūra vai kāda citas represīvās iestādes darbinieki, lai izmeklētu (vai drīzāk safabricētu) kādu ekonomiskas dabas pārkāpumu medija vai tā īpašnieku darbībā. Jāpiebilst, ka kratīšanas Krievijas medijos ir ikdienišķa lieta un, lai arī iedzīvotāji vairumā gadījumu saprot to patiesos iemeslus, apskatot augstāk minētos skaitļus, nav jābrīnās par to, ka tās tomēs neizraisa nekādu masīvu sabiedrības pretreakciju. Un galu galā, kā gan lai izraisītu, ja visi mediji vienbalsīgi pauž, ka viss taču ir kārtībā.

Īpašs stāsts ir par tiem medijiem, kuru īpašnieki un/vai darbinieki ir ārzemnieki, jo tiem parasti ir problēmas saprast, ka cenzūra - tas ir pašsaprotami. Šodienas "The Wall Street Journal" ziņo, ka pēc vairāk nekā 10 gadu pastāvēšanas savu darbību nule kā pārtraukusi Maskavas angļu valodā iznākošā bezmaksas avīze "The Exile". Oficiāli tika paziņots, ka investori ir pārtraukuši finansēt avīzes iznākšanu, taču noklusēts tika fakts, ka šī vēlme viņiem parādījusies redakcijā veiktas kratīšanas. Tā kā Krievijā jau kādu laiku ir aizliegts publicēt ekstrēmistiska satura literatūru (kuras sarakstā iekļūst viss, kas ir netīkams varai), informēt par ekstrēmistiska rakstura notikumiem, kā arī publiski apvainot valsts iestāžu darbiniekus, varas iestādēm bija radušies iebildumi pret vairākām "The Exile" publikācijām Taču, pārfrāzējot Staļinu, "nav avīzes, nav problēmu" un miers mājās.

Nav reti arī tādi gadījumi, kas Staļinu nemaz nevajag pārfrāzēt, viņu var citēt. Žurnālistu slepkavības (un mīklaini nelaimes gadījumi) Krievijā notiek visnotaļ regulāri un interesanti, ka parasti bojā iet tieši tie, kuri uzdrīkstējušies konsekventi apšaubīt dažādu pie varas esošu personu rīcību. Kopā 1993. gadā Krievijā dzīvību zaudējuši aptuveni 3000 žurnālistu. Starp lielāko rezonansi izraisījušajiem notikumiem jāmin žurnāla "Forbes" Krievijas izdevuma redaktora amerikāņa Pola Hļebņikova nošaušana 2004. gadā un veselu trīs avīzes "Novaja Gazeta" (viens no retajiem Kremli kritizējošajiem izdevumiem) žurnālistu - Jurija Domņikova, Jurija Sčekočihina un Annas Poļitkovskas nogalināšana pēdējo astoņu gadu laikā.

Latvijā situācija pagaidām nav ne tuvu tik traģiska. Dalība ES liek mūsu politiķiem izvēlēties smalkākus paņēmienus informācijas plūsmas kontrolēšanai, vairāk darba tiek sabiedrisko attiecību profesionāļiem. Taču pēdējos gados ir novērojama politiķu vēlme arvien tiešāk ietekmēt mediju (it īpaši sabiedrisko) saturu. Paralēli tie realizētas dažādas "pozitīvisma" kampaņas, lai iedvestu sabiedrībai domu, ka būtu taču tik jauki, ja medijos vairs nebūtu negatīvo ziņu, ja mums stāstītu, cik viss ir jauki un labi. Protams, būtu patīkami dzirdēt vairāk labā, taču negatīvā noklusēšana to par nenotikušu nepadarīs, tā tikai padarīs sabiedrību par to neinformētu un līdz ar to piešķirs teju absolūtu indulgenci tiem, kuru darba rezultāts ir šīs sliktās ziņas. Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kuras apziņu savās interesēs kontrolē daži cilvēki? Nezinu kā jūs, es noteikti nē!

Krievijā tiesās blogeru ģimeni!

Mūsu varen plašajā kaimiņvalstī Krievijā arvien pieaugošā valdošās varas kontrole pār informācijas plūsmu arvien vairāk draud pārņemt arī vidi, kurā likumi parasti ne pārāk darbojas - runetu jeb Krievijas interneta telpu. 2007. gada martā šajā valstī tika ierosināta pirmā krimināllieta pret blogeri - "laimīgais" izrādījās Sava Terentjevs, kurš "LiveJournal" vidē it kā bija kurinājis naidu pret varas pārstāvjiem, kāda citā blogā atstājot komentāru, kurā izteica pārliecību, ka nebūtu slikti, ja negodīgus "mentus" ik pa laikam publiski dedzinātu Stefana laukumā. Tiesas process pret šo jaunieti, kuram draud 2 gadu ieslodzījums, vēljoprojām turpinās, bet šodien aģentūra "Interfax" ziņo, ka tiesā atbildēt par saviem internetā paustajiem uzskatiem nāksies arī viņa tēvam Sergejam Terentjevam, arī blogerim, kura rakstītā džeza festivāla kritika ne pa jokam aizkaitinājusi šī festivāla dalībnieku.

2008. gada janvārī šis likumnepaklausīgās blogeru ģimenes galva ar niku "jazzavva" savā LiveJournal blogā publicēja rakstu ar nosaukumu "Mēs, džezs un brieži", kurā visnotaļ klasiskā žurnālistikas stilā iztirzāja Siktivkarā notikušā džeza festivāla norosi, pamatīgi kritizējot tā organizatorus un jo īpaši šī festivāla dalībnieku, Komi Republikas mākslas koledžas direktoru Anatoliju Jaļiņiju. Šamējais ar kritiku nav bijis mierā un iesūdzējis bloga autoru tiesā par "raksta, kuru izlasījuši simti, tūkštoši vai pat miljoni, izraisīto goda, cieņas un reputācijas graušanu", pieprasot 100000 rubļu (~20000 latu) morālo kompensāciju. Jāpiebilst, ka minētā bloga patstāvīgo apmeklētāju skaits nepārsniedza 15, toties tagad, pēc visas publicitātes, uz to tiešām gāžas apmeklētāju tūkstoši.

Šis notikums runetā un arī Krievijas mākslas pasaulē ir izraisījis pamatīgu troksni. Kā aizstāvības liecinieks 7. jūlijā paredzētajā tiesā ir pieteicies arī Komi Republikas Komponistu savienības priekšsēdētājs, kurš esot pamatīgi izbrīnīts par to, ka pasaulē esot kāda valsts, kurā mūzikas kritika varot kļūt par iemeslu tiesas procesam.

Pieņemot izskatīšanai pret tēvu un dēlu ierosinātās krimināl un civillietas, Siktivkaras pilsētas tiesa ir kļuvusi par celmlauzi justīcijas cīņā pret blogeriem, pret kuriem pat Krievijas autoritārā vara līdz šim ir bijusi visnotaļ bezspēcīga. Vai tas ir kārtējais solis ceļā uz kaimiņzemes pēdējo brīvo mediju apklusināšanu?

Vai Latvijai nedraud vetārsta diktatūra?

Latvijas Republikā, saskaņā ar tās Satversmi, politiskā sistēma ir parlametāra demokrātija. Bet vai uz ilgu laiku? Vērojot pēdējā laika notikumus, kad latvju tauta, atsaucoties visdažādākajiem galēji populistiskiem aicinājumiem, ir gatava nobalsot par referendumu rīkošanu pat par visnerealizējamākajiem likumprojektiem, nebūtu brīnums, ja drīzumā mēs nobalsotu arī par pievienošanos ASV, piemēram. Vai arī, stalta rikšotāja mugurā lepni izslējies, Kārļa Ulmaņa pēdās sekotu un par otru neatkarīgās Latvijas diktatoru kļūtu viszinīgais un visu varošais no veterinārsta par aizsardzības ministru vienā naktī pārtapušais Vinets Veldre.

Arvien pieaugošā ekonomiskā krīze un sabiedrības vairākuma nespēja objektīvi noteikt tās cēloņus, rada lielisku augsni neskaitāmiem politekonomiskiem populistiem, kurus vieno viena kopīga iezīme - tie visi zina, kas jādara, lai būtu labāk, bet, kāds pārsteigums, pēdējos 17 gadus ne velna nav darījuši, vai arī, ja ir, tad no tā nekāds labums tomēr nav cēlies.

Krīzes laiks politiķiem ir fantastiska iespēja sevi pierādīt, jo tieši krīzes dzemdē nākošās politiskās superzvaignes. Tiesa, jau atkal tās visas vieno kas kopīgs - pēc laika ļautiņi tomēr attopas, ka šķietamās mesijas tomēr nav bijušas tik kristālskaidras, kā to sākumā gribējies ticēt, un no krīzes pirmkārt glābušas savu personīgo saimniecību un labklājību. Ivars Godmanis, Andris Šķēle, Einars Repše un Aigars "Dr. Šņukurs" Kalvītis lai kalpo jums par uzskatāmiem piemēriem.

Šķiet, šo krīzi par savu lielo iespēju tramplīnu, kas uzmetīs pašā politisko debešu zenītā, iedomājies mūsu aizsardzības ministrs Vinets Veldre. Viņš nekavējas uzsvērt, ka pats svarīgākais nācijai ir patriotiskā audzināšana, tā risinās visas problēmas. Lai iedvestu patriotismu ikvienā no visa nogurušā galvaspilsētas iedzīvotāja sirdī, "ģeneralisimuss" ir devis pavēli iepirkt, apmācīt un tad Rīgas ielās demonstrēt sarkanbaltsarkanās krāsās rotātu zirgu goda gvardi. Klīst neapstiprinātas baumas, ka valsts vadošajiem ģenētikas speciālistiem dots uzdevums panākt, lai arī zirgu izdalītās atkritumvielas būtu patriotiski noskaņojoši sarkanbaltsarkanas. Ja tas izdosies, izbijušā veterinārārsta, bet tagad politikas spīdekļa Veldres sirds gavilēs priekā.

Tāpat, kamēr citi politiķi bikli minstinās ap KNAB šefa Loskutova atcelšanu un šo godu, saskaņā ar likumu, uzticējuši īpaši izveidotai komisijai, Veldre nekautrējas godīgi atklāt, ka viss jau sen esot izlemts, Loskutovam esot jātin makšķeres, un ka komisija esot vien tāds formāls ķeksītis, jo tās darboņi taču nevarot runāt pretī viņam un pārējiem ministriem.

Kopš savas daudziem neizprotamās nonākšanas aizsardzības ministra amatā, Vinets Veldre vēstures annālēs ir atzīmējies ar veselu virkni ierakstu, kas liecina, ka viņam vienmēr ir zināms, kas un kā vislabāk darāms. Lai pieminam kaut vai tikai solījumus ar armijas palīdzību aizturēt kuģi "Mona Lisa", apņēmību ar īpaša aizsardzības centra izveidi beidzot pielikt punktu Latvijā tik ļoti izplatītajam bioterorismam, solījumus izvirtušo jaunatni pilnā sastāvā iesaistīt Jaunsardzē un, galu galā, satriekt negantos afgāņu talibus ar negaidītu triecienu.

Kā to rāda vēstures pieredze, apņēmīgiem cilvēkiem, kuriem vienmēr ir zināms, kas un kā darāms, nereti parādās vēlme lēmumus pieņemt vienpersoniski un, ja šāds cilvēks atrodas pie valsts armijas stūres, nemaz nav neiespējami, ka viņš šo iespaidīgo instrumentu izmanto, lai nodrošinātu sev šādu iespēju realizēt savas ambīcijas. Tādēļ puspajokam, pusnopietni var uzdot jautājumu - vai Latvijai nedraud vetārsta diktatūra?

Oratorija "Lembergs tevi redz!" (video)

Hehe, es biju redzējis visādus anti un pro Lemberga video, bet šo līdz šim nebiju manījis. Ja mana auss neviļ, tad šo audiovizuālo šedevru ir iedziedājis Niks Matvejevs. Kas taisījis - nezinu un negribu zināt. Šķiet, ka nav pirmā svaiguma... Jautri, ka Banānijā notiek šādas aktivitātes. Ja vienam konkurenti uzbrauc, tas ir spiests atbildēt un galu galā tauta un atbildīgās iestādes uzzina dažādus pikantus sīkumus :)

Kā Medveģevu par prezidentu vēlēja (video) :)

Absolūti ģeniāls Krievijas KVNšķiku ieskaņojums kādam vecas un dikti labas padomju filmas fragmentam. Par aktuālo - jauno prezidentu, protams. No Apollo paņēmu.



Kas neredz, spiež te :)

Bye, bye, Putin - Preved, Medved!

Mans piedāvājums jaunai ES himnai

Daudziem ir, bet daudziem arī nav nekāds noslēpums, ka es esmu visai pamatīgs eiroskeptiķis. Nu neticu es Eiropas Savienības ilgtermiņa nākotnei un viss.

Nupat, pļāpājot skaipā ar vienu mūsu diplomātu (čau, Kaspar!) par Kosovu un ES nākotni, mani kā zibens spēriens pārņēma atskārsme, ka ir viena dziesma, kura precīzāk par precīzu raksturo Eiropas Savienības ideoloģiju, tādēļ tā būtu jāpārtulko visās ES valodās un jāpieņem par savienības himnu. Nē, viss jau būtu jauki, tikai problēma tā, ka tas nestrādā un nekad nestrādās. Ģeniāls Pētera Brūvera darbs.

"RASU SAJAUKŠANĀS"

Virs zemes daudz ir varmācības
Nu teic, kur izeju lai rod
Te atbilde ir tikai viena
Vajag visas rases sakrustot

Lai viena krāsa, viena mēle
Lai vienas tautas dziesmas skan
Lai papuass kļūst brālis sēlim
Bet beduīns lai tēvs ir man

Un nebūs tad vairs rasu naida
Un kari nebūtībā grims
Cik skaista pavērsies tad aina
Kad visi vienā krāsā dzims

Tad nebūs krievu, turku, dāņu
Būs visiem vienots minarets
Tad nebūs vairs pat musulmāņu
Vien rasols liels un vinegrets

Un mongoļi tad kuģos jūrās
Bet piebaldzēns pa stepi jās
Un arābi pie Raudu mūra
Ar pašu Jahvi sarunās

Un ķīnieši tad kokles spēlēs
Un suņi ņaudēs, kaķi ries
Bet kubieši ar vēja dēli
Pa Rīgas jūras līci skries

Ja tomēr atradīsies tādas
Kas negribēs it visiem dot
Tad nākotnes un laimes vārdā
Diemžēl tās nāksies izvarot

(c)Pēteris Brūveris
(no sensenās Dailes teātra izrādes par rietno kareivi Šveiku)