Aidā, atkal "Rīgas Ritmos"...

Klāt gadskārtējais festivāls "Rīgas Ritmi", kurš jau atkal no 1. līdz 4. jūlijam Latvijas galvaspilsētu ieskandinās džeza, blūza un pasaules mūzikas ritmos. Nenoliedzami, viens no gada nozīmīgākajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā arī šoreiz ir sagādājis mums iespēju redzēt pasaules līmeņa māksliniekus.


Šogad festivāla rīkotāji ir atteikušies no dienas koncertiem, to vietā četrus vakarus pēc kārtas viena gara un divdaļīga koncerta ietvaros piedāvājot baudīt divu mākslinieku uzstāšanos. Šie koncerti ilgs no 19.00 - 22.00 ar pusstundas pauzi pa vidu.

"Rīgas Ritmu" dienas Kongresu Namā piedāvās izcilus mūziķus:

Trešdien, 1. jūlijā
Markus Stockhausen Chagas & O'Higgins Band
Ceturtdien, 2. jūlijā
Maria Joao Yamandu Costa
Piektdien, 3. jūlijā
Marilyn Mazur Eldar
Bet vismaz man galvenais šo "ritmu" notikums būs amerikāņu soula un džeza izpildītāja VINX koncerts 4. jūlijā, kurā piedalīsies arī lieliskā džeza sakssofoniste Greisa Kellija (Grace Kelly).

Biļetes (cenās no 10 - 30 latiem) iegādājama "Biļešu Servisa" un Kongresu nama kasēs.

Taču tiem, kam šī cenas šogad nav pa kabatai, nav pamata skumjām, jo "Rīgas Ritmi" piedāvā virkni bezmaksas koncertu uz "Tele2" skatuves Vērmanes dārzā, kā arī citus koncertus "City Jazz Club" un uz kuģīša "Misisipi". Tajos piedalīsies gan populāri ārzemju, gan arī pašmāju mākslinieki, Intaru Busuli ieskaitot :)

Iesaku visiem labas mūzikas cienītājiem. Tiekamies "ritmos"!

Šūpojos ritmos un gatavojos lidojumam..

Tikai maziņš ieraksts, lai nebūtu tā, ka mūzika mani galīgi atrauj no pasaules :)

Kā jau iepriekš minēju, visu šo nedēļu dzīvojos par festivāla "Rīgas Ritmi" koncertiem. Varbūt ne tik intensīvi (teju 24h dienā) kā pagājušajā gadā, bet ne mazāk kvalitatīvi. Vismaz trīs no apmeklētajiem koncertiem ir bijuši tiešām fantastiski un pozitīvā enerģija ir uzkrāta ilgam laikam. Šodien, starp citu, ir festivāla pēdējā diena un Kongresu namā 18:00 un 21:00 būs vēl divi koncerti. Iesaku ikvienam!

Rīt no rīta toties došos uz Siguldas pusi, lai uz dažām minūtēm paceltos gaisā iekš Aerodium vertikālā vēja tuneņa. Līdz šim vēl nav nācies tur lidot un tagad, kad man ir iedāvāta tāda iespēja, esmu mazliet norūpējies par savas ne pārāk veselās muguras reakciju uz šādu slodzīti. Cerams, ka viss būs ok un mājās atgriezīšos dzīvs un vesels.

Ak jā, atšķirībā no liela vairuma rīdzinieku, dziesmu svētkos nepiedalīšos nedz kā dalībnieks, nedz arī kā skatītājs. Kaut kā nebija vēlmes iesaistīties visā tajā jandāliņā ar biļetēm. Īsti nesaprotu Kultūras ministrijas politiku - vai nu ir jānodrošina kaut kāda caurskatāma sistēma, kas nosaka, kam tiek šīs tik ļoti deficītās biļetes vai arī jāuzliek tām cenas, kuras būtu balstītas uz pieprasījumu. Respektīvi, manā skatījumā biļešu cenām būtu jāsākas no Ls 30 vismaz. Pārdod par sīceni mantu, uz kuru pieprasījums ir maksimālais, kāds vispār var būt, un tad brīnās, ka biļetes var nākamajā dienā par 100ls nopirkt..

Īss ceļvedis festivālā "Rīgas Ritmi 2008''

No 1. līdz 6. jūlijam Rīgā notiks jau astotais starptautiskais mūzikas festivāls "Rīgas Ritmi", kurā, kā jau ierasts, piedalīsies daudzi pasaulslaveni mākslinieki. Džezs, fanks, svings, āfrikāņu ritmi un pasaules mūzikas melodijas - Dziesmu svētkiem vēl nesākoties, Rīgā veselu nedēļu jau valdīs mūzika. Ar šo rakstu vēlos palīdzēt tiem, kuriem nav laika un vēlēšanās iedziļināties tiešām labas mūzikas pārpilnajā festivāla programmā, atpazīt koncertus, kurus neapmeklēt vienkārši nedrīkst.

Kongresu nama lielajā zālē, kas jau ilggadēji ir galvenā festivāla norises vieta, šogad notiks septiņi koncerti. Visi mākslinieki ir augstākās raudzes un, ja ir tāda iespēja, laist garām nevajadzētu nevienu no tiem. Un tomēr, trīs Kongresu nama koncertus es personīgi gribētu ieteikt jo īpaši.

Victor Wooten Band
(2. jūlijā, 21:00)

Viktors Vūtens daudzu skatījumā ir šībrīža pasaules izcilākais basģitārists. Viņš ir gan Grammy laureāts, gan arī vienīgais mūziķis, kurš trīs reizes atzīts par konkursa Bass Player of the Year uzvarētāju. Sajūtas, kuras saviem klausītājiem piedāvā šis komponists. aranžētājs un ekstraklases mūziķis, nav iespējams aprakstīt, tās ir jāizbauda. Ja Vūtena un viņa kolēģu fanks neliks jums pulsēt ritmā, tad jūs droši sevi varat atzīt par kurlu.

Lura
(3. jūlijā, 21:00)

Ja līdz šim Latvijas klausītājiem mazā Kaboverde ir bijusi pazīstama tikai ar lieliskās Sezārijas Evoras vārdu, tad šogad pie mums ir ieradusies šīs valsts jaunā balss - Lura. Par pasaules mūzikas izpildītāju dēvētās dziedātājas mūzikā savijas dziesma un deja, Āfrika un rietumi, sirsnība un enerģija.

Eumir Deodato feat. Rigas Ritmi Big Band
(5. jūlijs 21:00)

Brazīļu komponists, producents un taustiņinstrumentālists Eumirs Deodato jau vairākus gadu desmitus nebeidz pārsteigt pasauli ar savu muzikālo lidojumu, kurā viņš uz džeza bāzes iekombinē gan roka, gan popa, gan arī R'n'B, latīņu un pat klasisko mūziku. Par viņa statusu liecina Grammy balva un sadarbības ar pasaules labākajiem mūziķiem visdažādākajos žanros.


Iespēja baudīt lielisku mūziku būs ne tikai tiem, kas iegādājušies biļetes uz lielajiem koncertiem, bet arī visiem rīdzeniekiem un pilsētas viesiem, turklāt par brīvu. Līvu laukumā Vecrīgā 4. un 5. jūlijā darbosies TELE2 skatuve, uz kuras uzstāsies gan vietējie, gan ārzemju mākslinieki, turklāt sestdienā jau no 12:00 uz šīs skatuves un tās apkārtnē norisināsies īpaši bērniem veltīt pasākums "Rīgas Bērnu festivāls", kurā paši jaunākie mūzikas mīļotāji varēs vērot savus vienaudžus, kuri muzicē popgrupā "Dzeguzīte", "Jūras akmentiņi" un Marie N studijas ansamblī.

Diemžēl, šogad ir pārtraukta lieliskā tradīcija Rīgas Ritmu vakarus noslēgt klubā "Kaļķu Vārti" ar pašmāju mākslinieku uzstāšanos, kurai sekoja festivāla viesu jam-session. Festivāla mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns neslēpj, ka šī vieta vienkārši kļuvusi par dārgu. Tomēr koncerti un improvizācijas nekur neizpaliks - to visu vakaros varēs atrast jaunatvērajā džeza klubā "City Jazz Club" (Ģertrūdes 34), gan arī viesnīca "Europa City Hotel" augšstāva terasē "Sunny Terrace" (Brīvības 199c).

Festivāls noslēgsies naktī no sestdienas uz svētdienu ar jau par tradīciju kļuvušo muzikālo kuģīša "Missisipi" braucienu pa Daugavu, kurā ar priekšnesumiem uzstāsies jauno džeza mūziķu konkursa "Sony Jazz Stage" laureāti.

Biļetes uz koncertiem joprojām ir iegādājamas "Biļešu Servisa" tirdzniecības vietās. Atceramies, ka studentiem un pensionāriem, uzrādot apliecību, pienākas 30% atlaide uz visiem Kongresu nama koncertiem.

Pagājušā gada festivāls bija izcils un nav nekādu iemeslu domāt, ka šogad kas varētu mainīties. Tiekamies "Rīgas Ritmos"!

Par latviešiem, svētkiem un tautasdziesmām

Pēdējā laikā liels tracis sacēlies ap kārtējiem Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, kuri notiks šovasar - koncertu biļetes no kasēm mūzikas mīļotāji un spekulanti izķēra tādā ātrumā, ka lielākā daļa svētku dalībnieku tuvinieku koncertus mierīgi varēs vērot savos TV ekrānos. Lai nu tā būtu, jo pavisam iespējams, ka šī ažiotāža tikai apliecina to, ar ko latvieši vienmēr ir tā lepojusies - Latvija ir zeme, kas dzied un paši latvieši - īstena dziedātājtauta. Taču vai tā tas patiešām ir?

Būtiska tuvojošos svētku repertuāra sastāvdaļa ir latviešu tautas dziesmas un dejas. Tās pašas tautasdziesmas, kas zelta burtiem ierakstītas Latvijas un arī pasaules kultūras mantojumā, un kuras Baronu Krišjānis, Melngaiļu Emīls un citi folkloristi pirms daudziem gadiem tik rūpīgi vākuši, sistematizējuši, apdarinājuši vai kā citādi padarījuši visiem pieejamas.

Pajautājiet jebkuram latvietim, vai viņš zina latviešu tautasdziesmas un teju katrs piekrītoši mās ar galvu. Tikai tad, kad kādā ļaužu kopāsanākšanas reizē nonāk arī līdz dziedāšanai, atklājas skumjā patiesā aina - tikai retais kādai tautasdziesmai zina vairāk par vienu, diviem pantiņiem. Jā, arī "Kur tu teci, gailīti manu" vai "Pūt, vējiņi" jūs patiesībā nezināt... Protama lieta, kordziedātāji, gatavojoties dziesmu svētkiem vai citiem koncertiem, lērumu dziesmu ir iekaluši, taču citādi dziedātājtautai ar bagātīgo kultūras mantojuma apgūšanu iet visnotaļ švaki. Galu galā - kam mūsdienās vajadzīgas primitīvās tautasdziesmas?

Vēl jautrāka aina ir ar tautas dejām. Neviens ārpus deju kolektīviem nezina pat pāris soļus vienai dejai (es arī nē, kaut mana māte ir horeogrāfe un deju kolektīva vadītāja). Un ja tā padomā - kā gan lai zinātu? Skolā taču neko tādu nemāca.

Ar šo es nevienam neko negribu pārmest - viss ir tā, kā tas ir un droši vien tā tam arī ir jābūt. Vienkārši aizdomājos par to, ka viss šis haips (no "hype") ap Dziesmu svētkiem kā Latvijas un jo īpaši latviešu simbolu patiesībā ir balstīts uz māla kājām. Jā, mums joprojām ir ļoti daudz koru un deju kolektīvu, bet to kļūst arvien mazāk. Reizi četros gados mēs savu kultūras mantojumu izņemam no garāžas tumšākajā stūrī novietotās nevajadzīgo mantu kastes, nopūšam putekļus, brīdi patīksminamies un iemetam kastē atpakaļ. Viss liecina par to, ka reiz mēs šo kasti vairs nekad neaiztiksim.

Šīs pārdomas radās no tā, ka es, sēžot mājās un spēlējot klavieres, mēģināju izveidot kādas džeza tēmas no latviešu skumjākajām tautasdziesmām. Nu ir kaut kāds netverams spēks tajās melodijās un tekstos.

Man jau kopš bērnības vistuvākā tautasdziesma ir "Tumša nakte, zaļa zāle". Dēļ tās smeldzītes...

Gribēju jums apvaicāties - kura ir jūsu mīļākā tautasdziesma? Un kāpēc?

Kā es uz Londonu dziedāt braucu un braukšu..

Uz pavisam īsu brīdi biju aizšāvis līdz lietainajai Londonai, lai tur izietu testus prestižajā "Vocaltech" vokāla skolā. Respektīvi, ir traka doma vismaz gadu dzīves(un kaudzi naudas) ziedot tam, lai vienā no Eiropas spēcīgākajām modernās mūzikas skolām labāk apgūtu to, ar ko es nekad neesmu pelnījis un arī neplānoju pelnīt naudu, bet kas ir viena no manām sirdslietām - mūziku. Man līdz šim nav nekādas oficiālas muzikālās izglītības, lai arī mūziku esmu mācījies gan Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, gan Rīgas Doma kora skolā, gan vēl šur tur.

Londonā izgāju diez gan pamatīgus testus un sapratu, ka esmu labākā līmenī, nekā tiku domājis, taču vienalga tas, kas notiek tajā skolā, salīdzinot ar jebko, ko esmu redzējis Latvijā, ir pilnīgs kosmoss. Nerunājot par to, ka pie mums ir praktiski neiespējami apgūt lielāko daļu no tā, ko piedāvā "Vocaltech", arī pasniedzēju, mācību programmas un skolas tehniskā aprīkojuma līmenis ir vienkārši neticams (viņiem skolā ir mūsu "Sound Division" līmeņa studija :D).

Šobrīd domas sliecas uz viena gada kursu diploma iegūšanu, taču, ja dikti patiks, padosies un arī finanses nespiedīs, viss pasākums varētu ievilkties arī uz diviem vai trim gadiem. Gribētos orientēties uz džezu.

Mācības ir pilna laika (viens gads no trīs gadu "Bachelor of Music in Popular Music Performance" bakalaura studijām, uz kurām tēmēju optimistiskākajā variantā), sākas 2008. gada 1. aprīlī un gada laikā plānots maksimāli padziļināt esošās un iegūt jaunas zināšanas un iemaņas sekojošās jomās:

Voice Production - pricipā, vokāla tehnika. Darbs ar balss tembru, toņa precizitāti, diapazona paplašināšana, elpošana, u.c.

Classic and Modern Styles - iemāca atšķirt neskaitāmos klasiskās un modernās mūzikas stilus un būtiskās nianses to izpildījumā.

Harmony and Theory -mūzikas teorija. Notis, akordi, apzīmējumi, harmonijas u.tml. - viss, kas ir mūzikas pamatā.

Aural - dzirdes attīstīšana. Patiesībā, tieši māksla klausīties un sadzirdēt ir viena no būtiskākajām mūzikas radīšanā un izpildīšanā.

Song Writing - tieši tas, kas rakstīts, tātad dziesmu rakstīšana. Dažādi stili prasa dažādu pieeju dziesmu radīšanā un šis kurss ir paredzēts, lai iemācītos komponēt maksimāli dažādu repertuāru.

Second Instrument - dziedāt, tas ir labi, taču dziedātājs, kurš nespēlē nevienu instrumentu ir visnotaļ ierobežots savā pašizpausmē. Domāju izvēlēties to, ko Latvijā nemāca nekur - pop/rock klavierspēli, kas no Mocarta un Bēthovena, ko apgūst mūzikas skolās, atšķiras ļoti kardināli.

Ensemble - ansamblis jeb uzstāšanās grupā, ar to domājot gan vairākus dziedātājus, gan vokālistu un grupu. Neviens mākslinieks praktiski nekad neuzstājas viens pats, tādēļ ļoti būtiski ir apgūt spēju komunicēt ar citiem mūziķiem priekšnesuma laikā.

Live Performance Workshop - kurss, kas īpaši sagatavo mūziķus dzīvajiem koncertiem. Katru nedēļu studentiem ir iespēja uzstādies dzīvajā ar profesionālu bendu, turklāt ik mēnesi labākie priekšnesumi tiek atrādīti publiskā koncertā kādā Londonas klubā, uz kuru parasti savācas ap 500 skatītājiem.

Studio - darbs profesionālā ierakstu studijā lielisku producentu vadībā, kurā studentiem ir iespēja ierakstīties un maksimāli iepazīt savu balsi, dažādas ierakstu tehnoloģijas.

Master Classes - regulāras meistarklases ar Lielbritānijas vadošajiem dziedātājiem, dziesmu autoriem un producentiem.

Vienvārdsakot, viss kā pieklājas un vēl vairāk. Šai pašai skolai ir arī ģitāras, basa un bungu nodaļas, līdz ar to visi tur pat vien maļas un visa veida kreatīvs notiek nemitīgi.

Tagad vienīgi jāizdomā, kā līdz aprīlim sapelnīt kaudzi naudas (rēķinos ar vismaz 18000 Ls gadā) un nodrošināt, ka tā turpina pelnīties arī man klāt neesot, jo šis prieks, ņemot vērā Londonas dzīves dārdzību, ir dikti sālīts. Un tomēr, kad vēl, ja ne tagad un, galu galā, tai taču būtu jābūt ellīgi labai sajūtai 24 gadu vecumā vienkārši atļauties darīt to, kas tev patīk un nospļauties par to, ka teorētiski vajadzētu turpināt mācīties ko lietderīgu, strādāt, dibināt ģimeni un ko tik vēl nē...

Balss, kurā iemīlēties: Eliza Lumley

Šodienas lielais atklājums mūzikā ir britu dziedātāja Elīza Lumleja (Eliza Lumley), kuras albums "She Talks in Maths: Interpretations of Radiohead" satur 10 izcilas, es vēlreiz gribu uzsvērt - IZCILAS - superpopulārās britu grupas "Radiohead" dziesmu versijas easy listening un smooth jazz apdarēs. Minimālistiskā un ļoti trauslā skanējuma (tikai balss un klavieres vai balss un džeza trio) rezultātā šīs daudziem labi pazīstamās un tuvās dziesmas atklājās pavisam citā, līdz šim neredzētā gaismā.

Ja esmu visu pareizi sapratis, tad šis ir dziedātājas debijas albums un līdz šim viņa galvenokārt ir uzstājusies dažādās Vestendas un Brodvejas mūziklu izrādēs.

Četras dziesmas no jaunā albuma, kurš jau kļuvis par megahitu iTunes tirdzniecības sistēmā, var noklausīties dziedātājas MySpace profilā. Baudiet!

"Saulkrasti Jazz 2007" atskaņas

Kā jau solīts, padalīšos savos iespaidos par nule kā noslēgušos starptautisko džeza festivālu un jaunrades nometni "Saulkrasti Jazz 2007", kurā piedalījos vokāla meistarklasēs.

Festivāla koncertus tiku apmeklējis arī citos gados un tos atceros ar labpatiku, savukārt šogad pirmo reizi nolēmu papildināt savas zināšanas un pieteikties meistarklasēm nedēļas garumā.

Cerot uz labu laiku, izvēlējos dzīvot telšu pilsētiņā, nevis viesnīcā (tur droši vien pie vainas nevēlēšanās dzīvot kopā ar trim nepazīstamiem kadriem). Protams, ka smagi kļūdījos, jo lija smagi un daudz. Labi, ka pēdējā brīdī sameklētā telts izrādījās tiešām laba.

Pēc organizatoru datiem, meistarklasēs kopumā piedalījās ~170 jauno dziedātāju, bundzinieku, ģitāristu, basistu, pūtēju un pianistu vecumā no 11 līdz varbūt 30 gadiem.. Tiesa, vidējais vecums tur noteikti nepārsniedza gadus 15, par ko es biju diez gan pamatīgi sašutis, jo iepriekšējos gados šāda situācija neesot bijusi. Reāls bērnudārzs, vienvārdsakot, jo es noteikti biju starp vecākajiem mestarklašu dalībniekiem. Kāpēc tā ir problēma? Tādēļ, ka šāda vecumu amplitūda automātiski nozīmē arī milzīgu atšķirību dalībnieku interesēs un prasmēs.

Uzreiz jāsaka, ka es dziedu jau 20 gadus, taču nekad iepriekš neesmu mācījies dziedāt džezu un neesmu arī to dziedājis, savukārt par mūziku un tās teoriju kā tādu man ir diezgan plašas zināšanas. Gribējās uzzināt tieši džezam raksturīgās vokāla tehnikas pamatlietas, tāpēc arī devos uz šo pasākumu.

Pirmajā dienā visi vokāla meistarklašu dalībnieki (~50!) tika sadalīti trīs grupās - teorētiski pēc līmeņa. Augstākā līmeņa dalībniekiem (12) visas nedēļas laikā tika dota iespēja strādāt t.s. "kombo" sastāvos - sagatavot pāris dziesmas no dalībniekiem izveidotos džeza sastāvos, kuri nedēļas nogalē uzstājās īpašā dalībnieku koncertā. Pārējie strādāja kopā grupā, teorētiski kaut ko apgūstot, bet reāli vienkārši nositot laiku. Līmenis tika noskaidrots tā, ka pirmajā kopējā klasē katrs, kurš gribēja, kopā ar pianistu varēja nodziedāt vienu dziesmu, kuru tad izvērtēja trīs vokālās pedagoģes. Tas viss būtu labi, taču par tādu lietu zināja tikai tie, kuri šo pasākumu apmeklē jau vismaz otro reizi, kā rezultātā tādi jauniņie kā es automātiski tika atsviesti nost, jo neba es nēsāju līdzi džeza standartu notis pianistam, un neba es tos standartus ikdienā dziedu, lai zinātu no galvas. Labi, ka kaut ko vismaz nodziedāju, savādāk tiktu pilnīgo iesācēju grupā, kur droši vien nāktos mācīties notis un akordu apzīmējumus :)

Vienvārdsakot, tiku vidējā līmeņa grupā, kurai bija 3 meistarklases dienā - pa vienai pie katras pedagoģes. Inga Bērziņa no Latvijas savās klasēs vairak pievērsās džeza ritmu skaidrošanai, ka arī reālai improvizācijai, tādēļ šīs stundas man arī šķita visnoderīgākās, kaut arī 20 cilvēku grupā kaut ko individuāli paņemt ir ļoti grūti.

Sheliyah Masry no Francijas strādāja ar dalībnieku gospeļu kori. Tiešām lieliska pedagoģe un dziedātāja, taču man personīgi nav saprotama izvēle šādu kori vispār izveidot (tieši tam tika atvēlēts visvairāk laika), jo neviens meistarklašu dalībnieks taču uz Saulkrastiem nebrauca apgūt kordziedāšanu, bet gan papildināt savu individuālo meistarību. Korī lieliski nobļāvos, jo uz 50 dalībniekiem, bija tikai 5 puiši. Turklāt man kā tīram baritonam visu laiku lika spiegt tenoru :D

Vēl bija stundas arī pie vācu pasniedzējas Melanie Bong, kuras lielākā nelaime bija tā, ka viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kā strādāt ar grupu, jo viņa bija gatavojusies individuālām nodarbībam, kas lielā dalībnieku skaita dēļ nebija iespējamas. Absolūti nepainteresējusies, vai grupas lielāka daļa to visu jau nezina, viņa mēģinaja, piemēram, iemācīt transponēt dziesmas un akordus citā tonalitātē, turklāt 3x sarežgītākā veida, nekā to jēdz jebkurš mūzikas skolas absolvents. Lai arī viņas stundu bija maz, vairākas reizes bija acīmredzams, ka skolotājai nav ko teikt un viņa nezina, kā aizpildīt laiku. Neticami garlaicīgi...

Tiešām patīkami bija būt klāt leģendāro bundzinieku Lenny White un Volfgang Haffner meistarklasēs, kuras tik ļoti atsķīrās no tā, kā tika strādāts ar vokālistiem.

Izvērtējot nedēļas laikā uzzināto un apgūto, skumji jāsecina, ka vienas privātstundas laikā pie Ingas Bērziņas noteikti izdotos uzzināt vairāk, nekā visās šajās meistarklasēs kopā. Nemaz nerunājot par to, cik duadz varētu iemācīties, privātstundās iztērējot visu par meistarklasēm samaksāto naudu... Protams, pavisam iespējams, ka citiem dalībniekiem ir pavisam savādākas sajūtas, jo tās tomēr tieši ietekmē iepriekšējās zināšanas un arī intereses.
Pie visa vēl arī jāsecina, ka brīvā laika bija daudz par daudz, un, pat ja meistarklašu būtu 2x vairāk, brīvais laiks vienalga atliktu vairāk nekā pietiekoši.

Par sadzīvi:
Teltī, protams, bija sasodīti neomulīgi, tadēļ vairākas naktis tika pavadītas tusējot viesnīcā. Ēdināšana bija trīsreizēja un apmierinoša, vienīgais drusku kaitināja, ka barotāji acīmredzami sekoja veselīga uztura vadlīnijām, jo brokastīs varēja garšīgi pierīties cik uziet, savukārt pusdienu un vakariņu porcijas ne tuvu nebija pietiekamas diētu neievērojošiem vīrišķiem, kā rezultāta daudzi dalībnieki regulāri bija redzami ēdam viesnīcas kafejnīcā.
Kaitināja arī uzspiestās naktsmiera stundas - oficiālais gulētiešanas laiks bija pusnakts, neatkarīgi no tā, vai dalībniekam ir 12 vai 25 gadi :) Protams, vecākie to tāpat neņēma pierē, bet tā rezultātā daudzi naktīs tusējās nevis barā vai viesnīcā, bet gan vienkārši mežā, pie jūras vai uz ielas, kas aukstajā un slapjajā laikā noteikti nebija pārāk veselīgi..
Nometnes teritorijā pie viesnīcas "Minhauzena Unda", bija pilnīgi viss šādam pasākuma nepieciešamais, futbola, basketbola, volejbola un golfa laukumu ieskaitot. Par telpām arī var teikt tikai visu to labāko.

Atzinīgus vārdus gribas teikt par festivāla un nometnes personālu, jo tas bija ļoti atsaucīgs un zinošs, visas problēmas atrisinot nekavējoties. Tiešām priecēja ik dienas redzēt tik daudz smaidīgu un ieinteresētu seju, lai arī viņiem noteikti bija daudz grūtāk, nekā dalībniekiem.

Koncerti:
Lai arī sākotnēji diez gan skeptiski raudzījos uz festivāla koncertu programmu, jo likās, ka pēc šīgada "Rīgas Ritmu" festivāla nekas neliksies interesants, biju priecīgs atzīt savu kļūdu. Gan ikvakara mazie koncerti nometnē, gan jo īpaši abi lieli koncerti estrādē bija tiešām kvalitatīvi, kaut gan atsevišķos brīžos likās, ka pie skaņu pults stāv pirmklasnieki, nevis profesionāļi. Leģendārās "Victor Bailey Group" uzstāšanās laikā skaņotāji ilgstoši nespēja likvidēt nedz mikrofonu "saites", nedz dažādus sprakšķus un citus trokšņus, kas bija novērojami arī fantastisko islandiešu "Mezzoforte" koncertā, tā mūziķus manāmi izvedot no pacietības.
Tomēr skaistā mūzika atsvēra tehniskās problēmas un pēc "Mezzoforte" koncerta, kurā tika dejots līdz spēku izsīkumam, jau sāka šķist, ka nedēļa nebūt nav bijusi tik neinteresanta, kāda tā patiesībā bija, un ka viss šis pasākums mierīgi varētu vēl turpināties.

Jau otrajā meistarklašu dienā es sev biju svēti nosolījies, ka šī ir mana pirmā un pēdējā reize "Saulkrasti Jazz" meistarklasēs. Iespējams, ka tā arī būs, taču tik pat labi iespējams arī, ka pēc gada es būšu pavisam citā pozīcijā, ar citu zināšanu bagāžu un citu viedokli.
Katrā ziņā ir prieks, ka ir tādi cilvēki kā Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš, kas to visu organizē, jo noteikti ir labāk, ja jaunieši pavada laiku šādā muzikālā pasākumā, nekā nedara neko. Paldies viņiem par to!

Out of jazz

Pēc nedēļas prombūtnes esmu atgriezies no festivāla "Saulkrasti Jazz 2007", kur piedalījos džeza vokāla meistarklasēs un tādā kā jauno džezistu nometnē. Man diemžēl nepatika, pat ļoti, kaut festivāla koncerti, protams, bija kruti, it īpaši neticami iekustinoša fanka pārpilnie islandieši "Mezzoforte". Kad pamodīšos no ilgi gaidītā miega, varbūt uzrakstīšu - kāpēc nepatika un kas tas vispār pasākumu.

P.S. Klubu apskats šonedēļ izpaliek augstākminētā iemesla dēļ. Nākamnedēļ būs :)

Rīgas naktsklubu apskats - part 2 - "Casablanca"

Pēc divu nedēļu ilgas gaidīšanas, Rīgas klubu apskata otrā sērija ir klāt. Šodien izvērtēšu klubu, kurš man jau sen ir pazīstams un kurā pavadīts ne mazums jauku un arī mazāk jauku brīžu.

"Casablanca"
(Smilšu 1/3)

Klubs un restorāns ar saulaino nosaukumu "Casablanca" jau septiņus gadus gaida apmeklētājus Doma laukuma stūrī. Augšstāvs teorētiski skaitās marokāņu restorāns, bet apakšstāvs - klubs, taču nedēļas nogaļu vakaros kluba dzīve neizbēgami izlaužas no pagraba, lai augšstāvu pārvēstu par tādu kā papildus čillautu no dejām nogurušajiem.

Šoreiz klubu apmeklēju sestdienā un pie tā plaši atvērtajām durvīm ierodos brīdi pēc pusnakts. Ārpusē uz ietves izvietoti galdiņi un klavieres, taču nedz pie galdiņiem, nedz klavierēm neviens nesēž - vasara mūs šogad ar siltu laiku vismaz naktīs nelutina. Bez kādiem izdevumiem dodos iekšā sarkanīgos toņos ieturētajā restorāna stāvā, kura sienas izrotātas ar milzīgu īstu tauriņu kolekciju, un tas mani pārsteidz ar neierastu tukšumu. Bez pie durvīm stāvošā apsarga, ap galdiņiem sasēduši vēl varbūt 15 cilvēki. Uz mazās skatuvītes trīs mūziķi profesionāli spēlē smooth jazz, taču uzreiz ir skaidrs, ka šeit nekāda pārtija nenotiek.

Meklēju tusiņu, dodoties lejup pa kāpnēm uz pagrabu. Veras stikla durvis.. un jā, te jau tā ir - 6dienas vakara ballīte visā savā krāšņumā. Pretī sitas spēcīga dūmu smaka (pagrabā drīkst smēķēt) un sviedru aromāts, kaut vismaz ar pašiem dūmiem masīvā (burtiski) ventilācijas sistēma galā tiek visnotaļ labi. Tas gan rezultējas no ventilācijas trubām pilošā kondensātā, kura daudzums (nokrišņu milimetros) visiem par prieku nezināmu iemeslu dēļ gan pēdējā laikā ir pamatīgi samazinājis. Pie bāra letes sēž un ar savu cigāru ventilācijas centienus sabotē hipijžurnālists Māris Zanders jeb Pans Kleksis. Viņu te var sastapt regulāri...

Cilvēku nav pārāk daudz - varbūt 50 - taču, tā kā klubs ir visnotaļ mazs, tad vienalga rodas pilnuma sajūta. Patiesībā, cilvēku ir tieši tik cik vajag, lai jautrība sistu augstu vilni, tajā pat laikā tusētājiem nekāpjot vienam otram uz galvas. Deju grīda ir diezgan neietilpīga un daļa cilvēku ir izvietojusies trīs bezgala ērtajās, ar mīkstiem sarkanām sofām un beņķiem aprīkotajās, taču arī ne pārāk ietilpīgajās ložās, kas izvietotas krietni virs deju grīdas līmeņa. Interesanta nianse - klubā praktiski nav speciālās gaismas tehnikas un šajā ziņā vienīgais pie kā piesiet aci ir ar neonu izgaismotie dzērienu plauktiņi nārā. Dejot gan tas netraucē.


Pie dīdžeja pults pazīstamais Alekss Vetrovs (ex-SWH+) sanākušajiem liek pamatīgi iesvīst, miksējot enerģisku house, disko un funk kokteili, kas lielākajai daļai liek griezties patiešām virpuļojošās dejās, tā radot īstas privātas mājas ballītes sajūtu. Jāpiebilst, ka tieši "Casablanca" ir viena no tām retajām vietām, kur regulāri var izbaudīt tieši ballītes, nevis kroga, vai kluba atmosfēru. Turklāt tas notiek neatkarīgi no mūzikas, kura šajā vietā katru dienu ir pavisam cita - 3dienās publiku regulāri priecē "JaffaRiga" dīdžeji, 4dienās Regnārs Vaivars draudzējas ar Goranu Bregoviču un citiem stilīgas un dejojamas "world" mūzikas izpildītājiem, 5dienās bieži vien skan aktuālākie deju grīdu hiti, savukārt sestdienās.. sestdienās katru reizi var gaidīt ko citu. Tieši tikai un vienīgi "Casablancā" reizi pa reizei kādu setu uzspēlē Latvijas klubu dzīvā leģenda DJ Jānis Krauklis.

Publika šajā sestdienā novākusies Vecrīgai ierasta - jauni puiši, meitenes un visuresošie ārzemnieki, kuru klātbūtne gan nav uzkrītoša. Arī atšķirībā no "Kaļķu vārtos" redzētā, ieleņu stils meiteņu apģērbā nedominē, kaut arī daži eksemplāri tomēr ir iemaldījušies. Kas būtiski, šeit gandrīz nekad nav neviena urlas, arī šovakar. Līdz ar to nav arī konfliktu. "Casablancā" regulāri pulcējas arī mūziķi un vienkārši cilvēki ar noslieci uz mākslu. Īpaši daudz viņu ir ceturtdienās. Gan kluba augšstāvā, gan apakšstāvā bieži notiek dzīvās mūzikas koncerti, kuru stilistika parasti velk uz džeza vai citas vairāk akustiskas mūzikas pusi.

Bāri ir abos stāvos, cenas Vecrīgas vidējās, viesmīles visnotaļ glītas un Ārčijs arī ir pamanāms (no viņa arī nospēru bāra bildi) :) Tiesa, arī šajā klubā ir mazās bāra letes, kuru apsēduši dzērienu malkotāji, problēma, respektīvi, ja nepazīsti bārmeni, dzērienu vari gaidīt ilgi. Tualete ir diez gan maza, turklāt kopējā abiem dzimumiem, kas nereti izraisa dažādus pārpratumus.

Rezumējums:
Ja neesi "esīša", hiphopa un r'n'b fans, tieši "Casablanca" ir viena no jēdzīgākajām izvēlēm, kur ietusēt ar draugiem. Ja draugu nav, arī tā nav problēma, jo cilvēki te ir draudzīgi, meitenes smaidīgas un mūzika iekustinoša. Droši vari nākt arī nedēļas vidū. Pačurā gan labāk vēl mājās...
--------------------------
Iespējamie nākamās nedēļas upuri: "Cuba", "Nautilus", "Radio Bārs".
--------------------------

Iepriekšējie apskati:

Pirmā daļa - "Kaļķu Vārti"

Atskats uz "Rīgas Ritmiem"

Labrīt, pasaule!

Pēc nedēļas, kurā pa 6 naktīm un dienām kopā tika gulētas 10h, beidzot esmu pagulējis mazliet vairāk un varu pastāstīt par to, ko šonedēļ redzēju un dzirdēju ikgadējā starptautiskajā mūzikas festivālā "Rīgas Ritmi".

No 7 lielajiem koncertiem "Kongresu namā" apmeklēju 6:

"Yellowjackets" (ASV)

Leģendāri džeza izpildītāji (25 gadu karjera, 2 "Grammy" balvas, 11 nominācijas, kā arī miljons citu balvu). Uz pasākumu devos ar ļoti lielām cerībām un jāsaka arī, ka smagi vīlos. Mūziķu neticamā meistarība man nespēja kompensēt sajūtu, ka koncerts vienkārši tiek atspēlēts, jo klausītājiem sen viss ir pateikts. Šādu stadiju es saucu par "virtuzaurismu" - mūziķi ir tik profesionāli un spēlē tik sen, ka viņiem vairs nav nekā jauna, ko iemācīties un ko piedzīvot, tādēļ man un vēl daļai (mazākumam) skatītāju koncerts likās pilnīgi emocionāli nesaistošs. Protams, jāpiebilst ka klasisks instrumentālais džezs nav gluži man vistuvākais virziens. Zvērināti džezisti toties bija sajūsmā.

Horacio "el Negro" Hernandez (Kuba)
Uz šo koncertu gāju jau ar šaubām par to, vai vispār neesmu zaudējis spēju izbaudīt labu mūziku (Muse, Yellowjackets), taču šaubas ilga vien vienas kompozīcijas garumā. Kubiešu perkusionists "El Negro" (arī ieguvis "Grammy") un viņa kompanjoni uz skatuves savērpa tādu skaņu virpuli, ka palikt vienaldzīgam vienkārši nebija iespējams. Latviešiem tik svešo ritmu pasaule skatītājus pamazām ievilka sevī, līdz tie attapās aizrautīgi dejojot vai vismaz sitot līdzi ritmu. Atšķirībā no "Yellowjackets", šie mūziķi uz skatuves saspēlējās ar acīmredzamu baudu un viņiem bija daudz ko teikt saviem skatītājiem. Pēc koncerta neredzēju nevienu nelaimīgu seju.

Farmers Market (Norvēģija/Bulgārija)
Jau festivālam sākoties zinātāji runāja, ka tieši šis varētu būt lielākais "Rīgas Ritmu" pārsteigums, kuru noteikti vajag apmeklēt, tomēr tam, ko pustukšajai zālei piedāvāja kolektīvs ar amizanto nosaukumu "Farmers Market", šķiet, gatavs īsti nebija neviens. Divi norvēģi, viens soms un viens bulgārs ar savu fantastisko performanci, kurā plaši tika izmantot arīi vairāki instrumenti, par kuru nosaukumiem pat man ar visu manu muzikālo izglītību nebija nekādas nojausmas, pierādīja, ka nacionalitātei nav nozīmes - neticami sarežģītā bulgāru poliritmija teorētiski mierīgajiem skandināviem nesagādāja ne mazākās problēmas. "Farmers Market" savā priekšnesumā apvienoja virtuozu multiinstrumentu pārvaldīšanas tehniku, perfektu saskaņu starp mūziķiem un lieliska humora pārpilnu komunikāciju ar skatītājiem. Skatītājos kāds grib dzirdēt trešmetālu? Lūdzu. Patiesībā, es pat neko daudz nevaru par to visu pateikt, tas vienkārši bija un ir jāredz vēl un vēl.

Freddy Cole Quartet (ASV)
Ja iepriekš aprakstītais koncerts bija visiekačājošākais, tad "Living Legend Jazz" balvas īpašnieka dziedātāja un pianista Fredija Kola uzstāšanās noteikti bija visemocionālākā un man personīgi vistuvākā. Nat "King" Cole jaunākais brālis Fredijs uzskatāmi parādīja, ka džezam nevajag būt nedz sarežģītam, nedz tikai elitārai publikai uztveramam un baudāmam. Kouls saviem skatītājiem (pārpildīta zāle) nepiedāvāja nedz žilbinošas vokālas improvizācijas, nedz virtuozas klavieru arpēdžijas, gluži otrādi - viņa uzstāšanās bija bezgala vienkārša, dabiskuma un labestīguma pārpilna. Redzot, kā 76 gadus vecais mākslinieks ar grūtībām pārvietojas no klavierēm pie mikrofona skatuves priekšā, lai tad smaidot pārsteigtu priekšējās rindās sēdošās sievietes ar bezgala koķetu un enerģiska svinga pārpilnu dziesmu par to, ka vēl nav tik vēls, lai dāma ietu mājās, tu saproti, ka šis vīrs neizpilda mūziku, viņš pats ir mūzika. Vai tie būtu klasiskie džeza standarti, 50to gadu pops vai romantiskas balādes, Fredijs Kouls ar to visu tiek galā tik šķietami viegli, kā tas ir pa spēkam tika izciliem mūziķiem. Izdariet sev pakalpojumu - nopērciet kādu viņa albumu un jums vairs nekad nebūs jādomā par to, kādu fona mūziku izvēlēties romantiskam vakaram savā dzīvoklī. Dāmas, kas zāli pameta ar asarām acīs, tam ir drošs pierādījums.

Otis Taylor (ASV)
Melnādainais blūzmenis Otis Taylor pārsteidza ar ļoti interesantu priekšnesumu, kuram jau atkal daudzi mūzikas mīļotāji nebija gatavi. Kad "Rīgas Ritmu" galvenais rīkotājs Māris Briežkalns pirms koncerta uzrunā pieminēja, ka Otiss šodien izpildīs savdabīgu "trance-blues", daudzi tā arī neaizdomājās par to, kas tas varētu būt. Kā izrādījās, tā tiešām ir transā dzenoša blūza mūzika, kuras pamatā ir monotons bass, dīleja efektu apstrādātas ģitāras skaņas, čells un pa virsu blūza vokāls, kopā veidojot teju elektroniskās deju mūzikas cienīgu skanējumu. Basiste bija 21 gadu veca meitene - Otisa meita, kas izturējās kā īsta "caca" un par to pati visu laiku smējās. Uzstāšanās, kurā netika nospēlēts neviens klasisks Ņūorleānas blūza skaņdarbs, virknei skatītāju likās pārāk neizprotama un viņi pameta zāli. Citi savu nepatiku atklāja tikai vēlāk sarunās, taču es, pirmajā rindā sēdēdams, no sirds izbaudīju šo priekšnesumu visā tā avangardiskumā.

Coco Mbassi (Kamerūna)
Āfrikas balss Koko Mbasi šajos "Rīgas Ritmos" pasniedza meistarklases jaunajiem Baltijas dziedātājiem un visi kā viens viņi bija sajūsmā par tajās apgūto. Festivāla noslēdzošais koncerts parādīja, kāpēc tā. Kamerūnas dziedātāja visus aizveda fantastiskā muzikālā ceļojumā uz savu dzimteni, katru dziesmu stāstot kā stāstu par mīlestību, par dzīves skaistumu un nežēlīgumu, par dabu, par ģimeni un daudzām citām ikdienišķām lietām. Kopā ar divām bekvokālistēm (āfrikānieti un japānieti(!), Koko demonstrē sarežģītu vokālo polifoniju, kas tikai izklausās ļoti vienkārša. Arī pavadošais sastāvs ir līmenī, atskaņojot bezgala skaistās āfrikāņu melodijas. Kad koncerts jau pusē, dziedātāja aicina skatītāju kļūt aktīvākiem un dejot, un pēc neilga brīža visa skatuves priekša jau ir mutuļojoša jauniešu pūļa pārpilna, kas svingo gluži kā 50to gadu filmās. Organizatori gan kusli mēģina jauniešus pabīdīt uz malām, lai tie netraucētu dārgākajās vietās sēdošajiem, taču viss velti - "grūvs" jau ir noķerts un prom vairs neiet. Visa zāle kustas un dzied līdzi dziesmai par brīvību, turpinot dziedāt arī tad, kad mūziķi jau pametuši skatuvi. Viņi vēl atgriezīsies uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi iekustinātu parasti tik stīvos latviešus.

...un vēl...
Bez "Kongresu nama" koncertiem "Rīgas Ritmos" bija vēl daudzi aizraujoši pasākumiem, no kuriem visaktīvāk es apmeklēju vakara koncertus klubā "Kaļķu vārti" un tiem sekojošos jam-session, kuros piedalījās un kopīgi muzicēja teju visi festivālā pārstāvētie mūziķi.
Īpaši jāizceļ divi koncerti: kā vienmēr atraktīvais un jumtu noraujošais Intars Busulis un viņa draugi - Latvijas labākie džeza izpildītāji, kā arī lietuviešu basģitārists Domantas Aleksa un viņa "D'Orange band". Jāpiemin arī vēl viens (vai pareizāk sakot - četri) koncerts, kurš norisinājās visiem pieejamā vietā - Līvu laukumā Vecrīgā. Franču ielu mūziķu apvienība "Musica Brass" katrā no savā uzstāšanās reizēm piedāvāja ko jaunu un katru reizi tas bija kas vienkārši neticams. Ceļojošo cirku atgādinošā kompānija, savās performancēs iesaistīja visus klātesošos, te Līvu laukumā sarīkojot improvizētu zaļumballi un liekot dejot uz labu laimi sapārotajiem skatītājiem, te aizvedot visus uz kādas ēkas iekšpagalmu, noguldot uz bruģa un kopīgi dziedot "Aijā, žūžū, lāča bērni", te atkal visam pārsteigto skatītāju pūlim aptinot sarkanas dzijas pavedinos un tad stumdot tos pa visu laukumu uz velna paraušanu. Nav brīnums, ka šī kompānija ik katrā pilsētā, kurā pabijusi, atstāj lielu fanu pūli.

"Rīgas Ritmos" notika vēl daudz kas cits, diemžēl visu nekad nevar pagūt apskatīt. Katrā ziņā prieks, ka festivāls ar katru gadu aug un ienāk pilsētā. Vismaz man tā ir nedēļa, kad gūstu visvairāk pozitīvo emociju. Gan jau arī nākamgad...

Pazudis "Rīgas Ritmos"

Sākot no rītdienas līdz svētdienai centīšos apmeklēt visus ikgadējā festivāla "Rīgas Ritmi" koncertus (un tādu ir vairāki desmiti), tā kā pavisam iespējams, ka prāts uz blogošanu īsti nenesīsies. "Line-up" šogad ir teicams, tādēļ iesaku visiem aiziet vismaz uz kādu no lielajiem koncertiem "Kongresu namā".

Ja nu kas, c u there.

MUSE. Jaudīgi, bet neiekačājoši.

Biju. Redzēju. Bija OK.
Un tikai.

Nezinu, vai pirms tam tiku par daudz klausījies un skatījies, vai arī vienkārši kļūstu vecs, taču līdz pat koncerta vidum atklāti žāvājos, lai arī "Muse" man vienmēr ir ļoti, ļoti patikuši.
Pa īstam iekačāja tikai "Supermassive Black Hole", "Time Is Running Out" un "Plug-in Baby".

Šaubu nav, džeki ir monstri, viss bija super līmenī, it īpaši fantastiskās gaismas un video, taču pārējās dziesmās vairāk kā piesist kāju negribējās.

Un "Unintended" nenospēlēt...grrr... un "Falling Away With You" (uz to gan bija muļķīgi cerēt) :(

Man laikam tikai Stingu un Džordžu Maiklu klausīties.
Starp citu, esmu pārliecināts, ka "Yellowjackets" iekš Kongresu nama 4dien būs daudz iedvesmojošāks pasākums.

Jā, jāpiebilst, ka ierakstā man Muse patīk labāk, lai arī šī šobrīd ir viena no pasaules spēcīgākajām koncertgrupām. Kaut kā grūti sagremot, ka puse no visa, kas skan koncertā, ir tīra kompja atskaņota "foņera", lai arī monstroza, protams.

Neticama jauda, bet man emocijas neizraisoša, tā laikam vislabāk to visu raksturot.

That's all, folks.

Nedēļas nogalē - pokers Londonā

Kā vēsta kalendārs, šo nedēļas nogali no piektdienas līdz svētdienai esmu ieplānojis pavadīt Londonā. Plānā - dažādas izpriecas (koncerti, tusiņi), kā arī ļoti atbildīgs turnīrs slavenajā pokera klubā "Gutshot". Būdams neapšaubāms amatieris, mēģināšu ielikt kloķi profesionāļiem un papildināt savu kontu ar kādiem mārciņu tūkstošiem. Jāpiezīmē, ka mana mūžīgā haļavšķika dziņa arī šo iespēju ir nodrošinājusi absolūti bez maksas. Līdz ar lidojumiem, viesnīcu un citām fīčām..

Starp citu, būtu labi, ja kāds ieteiktu kādu labu Londonas džeza klubu.

Šīsnedēļas rekomendācijas jazz, soul & r'n'b cienītājiem

• Amy Winehouse - "Back to Black" (2006)

• Joss Stone - "Introducing Joss Stone" (2007)

• Ella Fitzgerald & Louis Armstrong - "Ella and Louis Again" (2003 remastered re-issue)

• Herbie Mann and João Gilberto - "With Antonio Carlos Jobim" (1965, 2000 remastered re-issue)