Atskats uz "Rīgas Ritmiem"

Labrīt, pasaule!

Pēc nedēļas, kurā pa 6 naktīm un dienām kopā tika gulētas 10h, beidzot esmu pagulējis mazliet vairāk un varu pastāstīt par to, ko šonedēļ redzēju un dzirdēju ikgadējā starptautiskajā mūzikas festivālā "Rīgas Ritmi".

No 7 lielajiem koncertiem "Kongresu namā" apmeklēju 6:

"Yellowjackets" (ASV)

Leģendāri džeza izpildītāji (25 gadu karjera, 2 "Grammy" balvas, 11 nominācijas, kā arī miljons citu balvu). Uz pasākumu devos ar ļoti lielām cerībām un jāsaka arī, ka smagi vīlos. Mūziķu neticamā meistarība man nespēja kompensēt sajūtu, ka koncerts vienkārši tiek atspēlēts, jo klausītājiem sen viss ir pateikts. Šādu stadiju es saucu par "virtuzaurismu" - mūziķi ir tik profesionāli un spēlē tik sen, ka viņiem vairs nav nekā jauna, ko iemācīties un ko piedzīvot, tādēļ man un vēl daļai (mazākumam) skatītāju koncerts likās pilnīgi emocionāli nesaistošs. Protams, jāpiebilst ka klasisks instrumentālais džezs nav gluži man vistuvākais virziens. Zvērināti džezisti toties bija sajūsmā.

Horacio "el Negro" Hernandez (Kuba)
Uz šo koncertu gāju jau ar šaubām par to, vai vispār neesmu zaudējis spēju izbaudīt labu mūziku (Muse, Yellowjackets), taču šaubas ilga vien vienas kompozīcijas garumā. Kubiešu perkusionists "El Negro" (arī ieguvis "Grammy") un viņa kompanjoni uz skatuves savērpa tādu skaņu virpuli, ka palikt vienaldzīgam vienkārši nebija iespējams. Latviešiem tik svešo ritmu pasaule skatītājus pamazām ievilka sevī, līdz tie attapās aizrautīgi dejojot vai vismaz sitot līdzi ritmu. Atšķirībā no "Yellowjackets", šie mūziķi uz skatuves saspēlējās ar acīmredzamu baudu un viņiem bija daudz ko teikt saviem skatītājiem. Pēc koncerta neredzēju nevienu nelaimīgu seju.

Farmers Market (Norvēģija/Bulgārija)
Jau festivālam sākoties zinātāji runāja, ka tieši šis varētu būt lielākais "Rīgas Ritmu" pārsteigums, kuru noteikti vajag apmeklēt, tomēr tam, ko pustukšajai zālei piedāvāja kolektīvs ar amizanto nosaukumu "Farmers Market", šķiet, gatavs īsti nebija neviens. Divi norvēģi, viens soms un viens bulgārs ar savu fantastisko performanci, kurā plaši tika izmantot arīi vairāki instrumenti, par kuru nosaukumiem pat man ar visu manu muzikālo izglītību nebija nekādas nojausmas, pierādīja, ka nacionalitātei nav nozīmes - neticami sarežģītā bulgāru poliritmija teorētiski mierīgajiem skandināviem nesagādāja ne mazākās problēmas. "Farmers Market" savā priekšnesumā apvienoja virtuozu multiinstrumentu pārvaldīšanas tehniku, perfektu saskaņu starp mūziķiem un lieliska humora pārpilnu komunikāciju ar skatītājiem. Skatītājos kāds grib dzirdēt trešmetālu? Lūdzu. Patiesībā, es pat neko daudz nevaru par to visu pateikt, tas vienkārši bija un ir jāredz vēl un vēl.

Freddy Cole Quartet (ASV)
Ja iepriekš aprakstītais koncerts bija visiekačājošākais, tad "Living Legend Jazz" balvas īpašnieka dziedātāja un pianista Fredija Kola uzstāšanās noteikti bija visemocionālākā un man personīgi vistuvākā. Nat "King" Cole jaunākais brālis Fredijs uzskatāmi parādīja, ka džezam nevajag būt nedz sarežģītam, nedz tikai elitārai publikai uztveramam un baudāmam. Kouls saviem skatītājiem (pārpildīta zāle) nepiedāvāja nedz žilbinošas vokālas improvizācijas, nedz virtuozas klavieru arpēdžijas, gluži otrādi - viņa uzstāšanās bija bezgala vienkārša, dabiskuma un labestīguma pārpilna. Redzot, kā 76 gadus vecais mākslinieks ar grūtībām pārvietojas no klavierēm pie mikrofona skatuves priekšā, lai tad smaidot pārsteigtu priekšējās rindās sēdošās sievietes ar bezgala koķetu un enerģiska svinga pārpilnu dziesmu par to, ka vēl nav tik vēls, lai dāma ietu mājās, tu saproti, ka šis vīrs neizpilda mūziku, viņš pats ir mūzika. Vai tie būtu klasiskie džeza standarti, 50to gadu pops vai romantiskas balādes, Fredijs Kouls ar to visu tiek galā tik šķietami viegli, kā tas ir pa spēkam tika izciliem mūziķiem. Izdariet sev pakalpojumu - nopērciet kādu viņa albumu un jums vairs nekad nebūs jādomā par to, kādu fona mūziku izvēlēties romantiskam vakaram savā dzīvoklī. Dāmas, kas zāli pameta ar asarām acīs, tam ir drošs pierādījums.

Otis Taylor (ASV)
Melnādainais blūzmenis Otis Taylor pārsteidza ar ļoti interesantu priekšnesumu, kuram jau atkal daudzi mūzikas mīļotāji nebija gatavi. Kad "Rīgas Ritmu" galvenais rīkotājs Māris Briežkalns pirms koncerta uzrunā pieminēja, ka Otiss šodien izpildīs savdabīgu "trance-blues", daudzi tā arī neaizdomājās par to, kas tas varētu būt. Kā izrādījās, tā tiešām ir transā dzenoša blūza mūzika, kuras pamatā ir monotons bass, dīleja efektu apstrādātas ģitāras skaņas, čells un pa virsu blūza vokāls, kopā veidojot teju elektroniskās deju mūzikas cienīgu skanējumu. Basiste bija 21 gadu veca meitene - Otisa meita, kas izturējās kā īsta "caca" un par to pati visu laiku smējās. Uzstāšanās, kurā netika nospēlēts neviens klasisks Ņūorleānas blūza skaņdarbs, virknei skatītāju likās pārāk neizprotama un viņi pameta zāli. Citi savu nepatiku atklāja tikai vēlāk sarunās, taču es, pirmajā rindā sēdēdams, no sirds izbaudīju šo priekšnesumu visā tā avangardiskumā.

Coco Mbassi (Kamerūna)
Āfrikas balss Koko Mbasi šajos "Rīgas Ritmos" pasniedza meistarklases jaunajiem Baltijas dziedātājiem un visi kā viens viņi bija sajūsmā par tajās apgūto. Festivāla noslēdzošais koncerts parādīja, kāpēc tā. Kamerūnas dziedātāja visus aizveda fantastiskā muzikālā ceļojumā uz savu dzimteni, katru dziesmu stāstot kā stāstu par mīlestību, par dzīves skaistumu un nežēlīgumu, par dabu, par ģimeni un daudzām citām ikdienišķām lietām. Kopā ar divām bekvokālistēm (āfrikānieti un japānieti(!), Koko demonstrē sarežģītu vokālo polifoniju, kas tikai izklausās ļoti vienkārša. Arī pavadošais sastāvs ir līmenī, atskaņojot bezgala skaistās āfrikāņu melodijas. Kad koncerts jau pusē, dziedātāja aicina skatītāju kļūt aktīvākiem un dejot, un pēc neilga brīža visa skatuves priekša jau ir mutuļojoša jauniešu pūļa pārpilna, kas svingo gluži kā 50to gadu filmās. Organizatori gan kusli mēģina jauniešus pabīdīt uz malām, lai tie netraucētu dārgākajās vietās sēdošajiem, taču viss velti - "grūvs" jau ir noķerts un prom vairs neiet. Visa zāle kustas un dzied līdzi dziesmai par brīvību, turpinot dziedāt arī tad, kad mūziķi jau pametuši skatuvi. Viņi vēl atgriezīsies uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi iekustinātu parasti tik stīvos latviešus.

...un vēl...
Bez "Kongresu nama" koncertiem "Rīgas Ritmos" bija vēl daudzi aizraujoši pasākumiem, no kuriem visaktīvāk es apmeklēju vakara koncertus klubā "Kaļķu vārti" un tiem sekojošos jam-session, kuros piedalījās un kopīgi muzicēja teju visi festivālā pārstāvētie mūziķi.
Īpaši jāizceļ divi koncerti: kā vienmēr atraktīvais un jumtu noraujošais Intars Busulis un viņa draugi - Latvijas labākie džeza izpildītāji, kā arī lietuviešu basģitārists Domantas Aleksa un viņa "D'Orange band". Jāpiemin arī vēl viens (vai pareizāk sakot - četri) koncerts, kurš norisinājās visiem pieejamā vietā - Līvu laukumā Vecrīgā. Franču ielu mūziķu apvienība "Musica Brass" katrā no savā uzstāšanās reizēm piedāvāja ko jaunu un katru reizi tas bija kas vienkārši neticams. Ceļojošo cirku atgādinošā kompānija, savās performancēs iesaistīja visus klātesošos, te Līvu laukumā sarīkojot improvizētu zaļumballi un liekot dejot uz labu laimi sapārotajiem skatītājiem, te aizvedot visus uz kādas ēkas iekšpagalmu, noguldot uz bruģa un kopīgi dziedot "Aijā, žūžū, lāča bērni", te atkal visam pārsteigto skatītāju pūlim aptinot sarkanas dzijas pavedinos un tad stumdot tos pa visu laukumu uz velna paraušanu. Nav brīnums, ka šī kompānija ik katrā pilsētā, kurā pabijusi, atstāj lielu fanu pūli.

"Rīgas Ritmos" notika vēl daudz kas cits, diemžēl visu nekad nevar pagūt apskatīt. Katrā ziņā prieks, ka festivāls ar katru gadu aug un ienāk pilsētā. Vismaz man tā ir nedēļa, kad gūstu visvairāk pozitīvo emociju. Gan jau arī nākamgad...