sestdiena, 2008. gada 29. novembris

Aizmirstiet par MTV, mēs varam labāk!

Vēl pirms MTV bija uzsācijs savu darbību, Latvijas Televīzijā jau filmēja mūzikas video. Un turklāt kādām dziesmām! Baudiet, ļaudis, un žetons tam, kurš man sniegs galīgu atbildi par to, vai klipā redzama Ilona Bāliņa, vai tomēr viņas māte Aino Bāliņa. Dažādi avoti sniedz dažādas ziņas un es esmu gana jauns, lai būtu neizpratnē. Vēl viens žetons tam, kurš var uz ausi pateikt, kas tas par sintiņveidīgo devaisu, kas dzirdams šajā aranžējumā.

trešdiena, 2008. gada 26. novembris

SVF 3 miljardu eiro kredītlīnija Latvijai jau atvērta?

Riskējot ar Patiesības Ministrijas uzticamo sargsuņu DP apciemojumu, gribu padalīties ar svaigāko informāciju saistībā ar Latvijas iespējamo aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Kā ziņo politiķiem ārkārtīgi pietuvinātu biznesa aprindu pārstāvji, kuru vārdus augošās cenzūras apstākļos nevaru minēt, iespējamais aizņēmums no SVF nacionālās ekonomikas un valūtas stabilizācijai, par kuru politiķi, Latvijas Banka un mediji joprojām runā tikai varbūtības izteiksmē, patiesībā jau ir noticis fakts, un minētais fonds Latvijai šodien atvēris kredītlīniju 3 miljardu eiro (EUR 3 000 000 000) apmērā.

Minētā aizdevuma piešķiršanas nosacījumi joprojām nav zināmi, starp versijām figurē gan tautas ausīm tik nevēlamās operācijas ar lata kursu, gan arī prasības privatizēt vairākus vēl valsts rokās esošos lielos uzņēmumus. Kā zināms, SVF jau iepriekš līdzīgos gadījumos citām valstīm ir prasījis devalvēt nacionālo valūtu, kas gan Latvijas gadījumā būtu ekonomiska pašnāvība, tādēļ šāds notikumu pavērsiens diez vai ir sagaidāms. Tomēr droši paļauties uz to nevajadzētu, par spīti LB un patiesības apkarotāju centieniem.

Interesanti, ka izcili kompetentais finanšu ministrijas kūrētājs, a. god. ministrs Slakteris pirmo reizi par iespējamo aizņēmumu SVF vai Eiropas Komisijā (EK) ierunājās tikai pirms dažām dienām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda apjoma darījumu nevar nokārtot pāris darbadienās, tādēļ, ja šī informācija tiešām apstiprināsies, varēsim būt droši, ka mūsu varasvīri kārtējo reizi nav uzskatījuši par vajadzīgu informēt savus vēlētājus, savukārt Godmaņpapus, kurš pēdējos mēnešos nenoguris publiski stāstīja gan par stabilo banku sistēmu, gan par to, ka Latvija nekādā gadījumā neaizņemsies naudu SVF, atkal ir prasti muldējis, acīs skatīdamies.

Politiķu aprindās šāds vēl dalīšanā nekad nebijis pīrāgs, protams, tiekot uztverts ar milzu sajūsmu - kā zināms, kur malku cērt, tur skaidas lec. Un no 3 miljardiem sanāk skaidas pamatīgu zelta baļķu apjomā. Nav nekāds noslēpums, ka apetīte rodas ēdot - mūsu vadoņi no 3 miljoniem nu jau nonākuši līdz 3 miljardiem. Nav slikti, kungi, nav slikti!

ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris

Krievijas Hitu Radio: "SWH ir ienaidnieks, kas jāiznīcina!"

Pirms pāris dienām viena no Latvijas lielākajām krievvalodīgajām biznesa avīzēm "Деловые Вести" publicēja masīvu interviju ar manu tēvu, kas bija kā atbilde uz nedaudz agrāk LNT ēterā izskanējušajiem Latvijas Raidorganizāciju asociācijas pārmetumiem Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei un vairākām radiostacijām, par to, ka pārraides licences izsniegtas koruptīvā ceļā, ka Latvijā ir pārāk daudz krievu radiostaciju un vēl sazin ko tik ne.

Neesmu kompetents spriest par konflikta, kurš jau turpinās gadiem, būtību, bet pati intervija ir ārkārtīgi jautra un Latvijas biznesa vidē neraksturīgā tonī, turklāt atklāj ļoti daudz par Latvijas radiobiznesa aizkulisēm. Galvenokārt iekšā dabū "SWH" grupa, kuras juriste ir arī viena no augstākminētās asociācijas sejām. Savukārt SWH atbildi laikraksts ir nopublicējis līdzīgā stilā, kā "Rīgas Laiks" reiz publicēja leģendāro Šlesera interviju ("skaistums nāk no iekšām" u.c.).

Parasti es par sava tēva biznesu - radiostacijām "European Hit Radio", "Хиты России - 96,2", un "Latviešu Radio" - neliekos ne zinis. Kā klausītāju tās mani nesaista, bet es atzīstu, ka no biznesa viedokļa tas ir lieliski uzbūvēts mehānisms, kurš, cik saprotu, veiksmīgi attīstās un dara to, kas tam jādara - pelna kaudzi naudas. Taču kā komunikāciju speciālistam un cilvēkam, kurš interesējas par Latvijas mediju biznesu, man bija ārkārtīgi uzjautrinoši to visu lasīt. Domāju, ka tiem, kas redz krieviski, tas varētu būt ne mazāk aizraujoši, it īpaši tādēļ, ka visa šī ziepju opera diez vai tādā veidā parādīsies latviski rakstošajā drukātajā presē.

Угис Полис: "Врагов нужно уничтожать!"

Здесь должны были быть аргументы SWH


trešdiena, 2008. gada 19. novembris

Viss ir slikti (un šis tas labi)

Pēdējās nedēļas laikā sakrājies daudz pieminamu lietu, kuru īpašā dziļā aprakstā gan negribētos izplūst. Tātad, daži novērojumi, dažas kaitinošas un dažas ļoti labas lietas pilnīgi haotiskā secībā.

  • Žurnāla "KLUBS" novembra numurs ir labākais, kādu Latvijā jebkad esmu piedzīvojis no šāda tipa izdevumiem. Teicama lasāmviela no vāka līdz vākam. Jā, un Jurģis Liepnieks ir viens no sakarīgākajiem džekiem šajā valstīt, lai kā tas arī neizklausītos.
  • Tas malacis, kurš izdomāja un akceptēja ideju ekonomiskās krīzes dēļ samazināt ES fondu līdzfinansējumu, ir pelnījis augstāko sodamēru par valsts nodevību. Lielāku debilismu grūti iedomāties - nogriezt vienīgās garantētās ārvalstu investīcijas, tur ir jābūt iekšām.
  • Likteņa ironija, ka lieliskas biznesa idejas pie pie manis atnāk laikā, kad visi naudu slēpj zeķē un bankas sargā katru santīmu. Kādam nav pārdesmit štukas investēšanai?
  • Movielens.org - ģeniāls serviss kinomīļiem. Novērtē 15 filmas un saņem ieteikumus par filmām, kuras algoritmaprāt tev varētu patikt. Strādā neticami labi!
  • Atskaņot Mālera 8. simfoniju arēnā bija noziegums ne tikai pret valsti, bet arī pret cilvēci.
  • Sākusies pieteikšanās uz jauno mediju ne-konferenci BarCamp Baltics 2009, kas no 6. līdz 8. februārim norisināsies Rīgā, "Reval Hotel Latvija". Šī gada pasākums bija lielisks, tāpēc steidziet reģistrēties un sāciet gatavot prezentācijas.
  • Teju jātrauš asaras noraugoties, kā sūdu par pīrādziņu mēģina iesmērēt un daudzi joprojām ēd ar. Es par tiem pašiem Rīgas Sargiem, kas uz svētkiem izrādīti vai katrā kultūras namā un nu jau nonākuši arī internetā. Es, šo "šedevru" skatoties, izjutu kaunu par to, ka mūsu valsti var tik nekaunīgi slaukt pilnīgi jebkādai pašdarbībai, kaut tā būtu pašdarbība ar nacionālas propogandas piesitienu, nevis lepnumu par senču varonību. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz Latvijas Televīziju, kurā joprojām valda 80to gadu standarti (arī personāls), un nekas, visi apmierināti.
  • Ja ārā dienām līst lietus un ir migla, tad viss svētku apgaismojums kaķim zem astes.
  • Mans pēdējā laika labākais atklājums mūzikā ir vienkāršs un sasodīti jauks :)

otrdiena, 2008. gada 11. novembris

11. novembris

..un atkal no jauna vasks lēnītēm ritēs pa senā pilsētas aizsargvaļņa daudz pieredzējušajiem vaigiem. Liesmiņas atspīdēs bērnu un sirmgalvju acīs, div` dūjiņas atkal gaisā skries, cilvēki atcerēsies, pieminēs, varbūt vienkārši smies, vai ar izbrīnu raudzīsies uz nebeidzamo straumi, kas šovakar plūdīs cauri vecās pilsētas šaurajām ieliņām, lai uz mirkli kļūtu par kopējo gaismu. Arī es būšu tur un mana sirds dziedās...

Varbūt šogad iztiksim bez superjaudīgiem starmešiem un TV kamerām. Bet diezin vai.

pirmdiena, 2008. gada 10. novembris

Jauniešu konferences - vai tukša laika šķiešana?

Vakar piedalījos savas kādreizējās darbavietas, Latvijas Jaunatnes padomes rīkotajā jauniešu konferencē "Jauniešu Vilciens", kas 8. un 9. novembrī Eiropas Jaunatnes nedēļas ietvaros norisinājās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, un uz kuru bija ieradušies vairāk nekā 300 jaunieši no visas Latvijas, lai runātu par tādām tēmām kā izglītība, starpnacionālās attiecības, vardarbība, atkarības, pilsoniskā līdzdalība, mediju un tehnoloģiju ietekme, vide, nodarbinātība un daudzām citām. Es šajā pasākumā biju uzaicināts vadīt vienu no darba grupām. Tā kā man ir diez gan pamatīga līdzīgu lokālu un starptautisku pasākumu apmeklējuma pieredze, gribu padalīties savās pārdomās par to lietderību un praktisko jēgu.

Vismaz pāris reizes gadā dažādas institūcijas un organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu lietām, rīko lielākas vai mazākas jauniešu kopā sanākšanas, kurās sapulcējas desmiti vai simti pārstāvju no valsts malu malām. Oficiālais mērķis ikreiz ir no pirmavota izzināt aktuālās jauniešu problēmas un rast svaigas izdejas to risinājumam. Tiesa, prakse rāda, ka lielākoties šie tomēr ir "ķeksīša" pasākumi, kuri tiek rīkoti par Eiropas naudu, un kuru praktiskos rezultātus neviens tā arī nav redzējis un diez vai kādreiz arī ieraudzīs. Ar to es negribu teikt, ka cilvēki, kas šīs konferences rīko, nevēlas sasniegt rezulātus, nebūt nē. Problēma ir tā, ka maksimums, ko no šādiem lieliem pasākumiem ir iespējams izdabūt, ir kārtējo reizi identificēt vienas un tās pašas problēmas un piedāvāt ļoti vispārīgas rekomendācijas situācijas uzlabošanai. Tās tad pēc tam tiek nogādātas "pēc piederības", taču ar to arī viss beidzas, jo nav dzirdēts, ka kāda ministrija vai cita valsts iestāde kādreiz būtu piegriezusi tām kaut mazāko vērību - sak', tie šmurguļi taču tāpat neko nesaprot...

Par piemēru varu nodemonstrēt manas darba grupas "Jaunieši un politika: kurš no kura baidās?", kurā darbojās 11 jaunieši vecumā no 16 - 25 gadiem, izstrādātās rekomendācijas, kuras vēlāk tiks pievienotas tām, kuras izstrādāja pārējās 18 darba grupas, un vienotā dokumentā iesniegtas gan atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, gan arī izplatītas NVO un medijiem.

1. Aicinām atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas, medijus, NVO un jauniešu viedokļu līderus vairāk popularizēt pozitīvos jauniešu pilsoniskās līdzdalības piemērus, tādējādi laužot negatīvos sabiedrības stereotipus un motivējot sociāli neaktīvo jaunatni iesaistīties sabiedriskajos procesos.

2. Piedāvājam būtiski palielināt neformālās izglītības metodikas izmantošanu jauniešu pilsoniskās apziņas veidošanā, uzsverot politiskās līdzdalības nozīmību, it īpaši piedalīšanos vēlēšanās un tautas nobalsošanās.

3. Aicinām valdību piešķirt Bērnu un ģimenes lietu ministrijai valsts jaunatnes politikas starpnozaru koordinatora funkciju, ar mērķi panākt vienotu jaunatnes politikas prioritāšu īstenošanu, kā arī piedāvājam uzsvērt jaunatnes sabiedrisko nozīmību, pārdēvējot šo ministriju par Bērnu, jaunatnes un ģimenes lietu ministriju.

4. Iesakām pašvaldībām veidot lokālus jaunatnes iniciatīvu fondus, ar nodokļu un cita veida atvieglojumu palīdzību piesaistot tiem vietējo uzņēmēju līdzekļus, tā veidojot finansiālo bāzi vietējo jauniešu iniciatīvu atbalstam.

Lai arī šīs neapšaubāmi ir ārkārtīgi formāli uzrakstītas (apzināti rakstījām politiķiem un ierēdņiem saprotamā valodā, kas diemžēl nav princips, kuru politiķi izmanto komunicējot ar saviem vēlētājiem) un tiem, kas neorientējas problemātikā grūti uztveramas lietas, tomēr ikvienai no tām ir ļoti skaidrs pamatojums. Taču šādi un arī daudz konkrētāki ierosinājumi tiek izstrādāti teju katru gadu, iesniegti atbildīgajiem cilvēkiem lādzīgai pamāšanai ar galvu, lai pēc gada atkal pulcētos jau citā sastāvā, atkal identificētu tās pašas problēmas, piedāvātu līdzīgus risinājumus, un turpinātu šo nebeidzamo riņķa danci.

Vai tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir bezjēdzīgi?
Jā un nē. Manuprāt to rīkotājiem būtu pēdējais laiks apjēgt, ka problēmas tādā veidā gan var identificēt (kaut to var izdarīt arī 10 cilvēku grupa, nevis 400), bet ne risināt. Jo kamēr šajās konferencēs un darba grupās nepiedalīsies cilvēki, kuri reāli arī pieņem ar šīm tēmām saistītos lēmumus, lai paši redzētu, kādā ceļā un ar kādu pamatojumu tiek nonākts līdz šiem šķietami sausajiem un formālajiem ierosinājumiem, tie vienalga tiks uzskatīti par mazgadīgu šmurguļu kusliem mēģinājumiem iedziļināties lietās, par kurām tiem nav un nevar būt nekādas sajēgas.

Tādēļ NVO un citiem šādu konferenču rīkotājiem vajadzētu pārtraukt izvirzīt par mērķi priekšlikumu un rekomendāciju izstrādāšanu valdībai un citiem lēmumu pieņēmējiem, tā vietā koncentrējoties uz vienīgo reālo labumu, ko šie pasākumi dod - domāšanas procesu veicināšanu.

Teju katrs jaunietis, kurš aktīvi piedalās līdzīgās konferencēs, semināros vai darba grupās, kurās tiek izmantotas neformālās izglītības metodes, dažās dienās, prasmīgi moderētās diskusijās ar vienaudžiem un ekspertiem, izprot vairāk par to, kā šajā dzīvē reāli notiek lietas, nekā viņš jebkad iemācīsies skolā vai augstskolā. Ja šajā procesā rodas (un tur vajadzētu rasties) veiksmīgas idejas, kuras pēc tam var izmantot jaunatnes politikas veidošanā, tas ir lieliski. Taču noteiktu kvantitatīvu rādītāju sasniegšanai šādu ideju ģenerēšanā noteikti nevajadzētu būt prioritātei.

Šiem pasākumiem vajadzētu motivēt un ievesmot jauniešus domāt un darīt, negaidot, ka valdība, pašvaldība vai jebkāda cita vadība ko izdarīs viņu labā. Dot tiem noderīgu informāciju un praktiskas iemaņas, kā radīt pozitīvas pārmaiņas savā lokālajā vidē, kā "pavilkt" līdzi savus vienaudžus. Pretējā gadījumām mums arvien būs daži simti vai tūkstoši "aktīvo" jauniešu, kas katru gadu piedalīsies konferencēs, izstrādās nevienu neinteresējošas rekomendācijas un jutīsies paveikuši savu domājoša cilvēka pienākumu. Tajā pašā laikā viņiem blakus turpinās dzīvot simtiem tūkstošu jauniešu, kas par to neko nezinās un negribēs zināt, jo viņiem būs pārliecība, ka viņus šīs problēmas neskar un, ja arī skar, tad tās nav risināmas. Un uz virsrakstā uzdoto jautājumu joprojām varēs atbildēt vien ar rezignētu plecu paraustīšanu.

trešdiena, 2008. gada 5. novembris

Tehnoloģijas izšķir ASV prezidenta vēlēšanas

Ir 8:00 rītā pēc Latvijas laika un šajā brīdī otrā pasaules malā joprojām turpinās ASV prezidenta vēlēšanas, bet jau šobrīd ir skaidrs, ka tās ieies vēsturē ar to, ka tajās pirmo reizi uzvarējis afroamerikāņu rases pārstāvis, Demokrātu partijas kandidāts Baraks Obama. Taču tā nebūt nav vienīgā nozīmīgā lieta. Šīs vēlēšanas atcerēsimies ar to, ka tās bija pirmās, kuras principā izšķīra jauno komunikāciju tehnoloģiju veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs pielietojums.

Ar to es gribu teikt, ka Obama par savu uzvaru lielā mērā var pateikties internetam un tam, ka viņa oponents Makeins un viņa komanda tik vēlu atskārta, ka tieši tas būs izšķirošais kaujas lauks, un sākotnēji neveltīja tam pietiekoši daudz uzmanības, ļaujot Obamam, kas, sākoties kampaņai, nebūt nebija izteikts favorīts, piesaistīt sev jaunus vēlētājus un papildu resursus. Tāpat jaunās tehnoloģijas ir daudz palīdzējušas ne tikai Obamam, bet arī visai ASV demokrātijai kopumā, nodrošinot līdz šim nebijušu atklātības un caurspīdīguma līmeni visam vēlēšanu procesam.

Tradicionālo mediju interneta versijas, portāli, blogi, sociālie tīkli, podkāsti, kontekstuālās reklāmas un SEO, milzīgas e-pastu datubāzes un IP telefonija, portatīvie datori un viedtelefoni, Wikipedia un Google - tie ir tikai daži no resursiem, kuri šajā vēlēšanu kampaņā tika izmantoti tādā apjomā, kā vēl nekad un nekur agrāk. Analītiķi apgalvo, ka tieši priekšvēlēšanu aģitācijas masīva ienākšana virtuālajā vidē, kas pati par sevi ieņem arvien būtiskāku vietu mūs dzīvēs, ir motivējusi milzīgi daudzumu vēlētāju pirmo reizi izmantot savas tiesības vēlēt. Jo īpaši tas attiecināms uz vecuma grupu no 18-26 gadiem, kas parasti ir ļoti nelabprāt iesaistās politiskajos procesos, taču šoreiz spēja identificēties ar kandidātu, kas savās runās piemin nevis Svētos Rakstus, bet gan Google.

Mazliet faktu:
  • YouTube vien dažādi ar 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām saistītie klipi (kandidātu reklāmas, TV raidījumi, debates, parodijas, lietotāju radītie videokomentāri) kopumā apskatīti vairāk nekā 2 miljardus(!) reižu. Vairāk nekā divas trešdaļas no šiem skatījumiem saņēmuši tieši Baraku Obamu atbalstošie video.
  • Abi galvenie kandidāti ārkārtīgi plaši izvērsa savu kampaņu sociālajos tīklos Facebook un MySpace. Obama savā Facebook atbalstītāju nometnē savervējis vairāk nekā 2 miljonus tīkla lietotāju, savukārt Makeinam izdevies piesaistīt 600 tūkstošus.
  • Google BlogSearch uz šo brīdi atgriež vairāk nekā 15 miljonus blogu ierakstu ar atslēgvārdu "Obama" un vairāk nekā 8 miljonus ierakstus uz "McCain".
  • Baraks Obama, tikai izmantojot internetu, privātos nelielos ziedojumos savāca aptuveni 200 miljonus dolāru savai vēlēšanu kampaņai. Tas ir divreiz vairāk, nekā jebkurš cits kandidāts jebkad ir spējis piesaistīt savai kampaņai kopumā. Viņa oponents šādā ceļā piesaistīja 10 reizes mazāk līdzekļu.
  • Tūkstošiem amerikāņu piedalījās projektā Twitter Vote Report, kas izmantojot Twiter mikroblogošanas sistēmu, ļāva ikvienam balsotājam dalīties savā vēlēšanu pieredzē un ziņot par novērotajām problēmām, par kurām tālāk nekavējoties tika informētas atbildīgās instances, tā pamatīgi atvieglojot darbu oficiālajiem vēlēšanu novērotājiem.
Šķiet, šī kampaņa ir reizi par visām reizēm apliecinājusi, ka virtuālās informatīvās telpas pieaugošā nozīme mūsu dzīvēs nevar tikt pārvērtēta un ka tās nenovērtēšana var novest pie visbūtiskākajām sekām.

Protams, svarīgi ir ne tikai informatīvie kanāli, bet arī pati ziņa, ko, tos izmantojot, nodod. Obama ir spējis iedvesmot amerikāņus un ne tikai viņus ar savu pārliecību par to, ka pārmaiņas ir iespējamas. Gaidīsim tās.