pirmdiena, 2009. gada 7. decembris

Filmas, kuras vērts noskatīties

Par spīti tam, ka blogeris manī vismaz šobrīd ir miris un spītīgi atsakās augšāmcelties, Google joprojām turpina uz šo blogu vest tos, kuri meklē sakarīgu filmu ieteikumus. Tādēļ atkal nolēmu apkopot tās pēdējos mēnešos redzētās filmas (gan jaunas, gan vecas), kuras ar mierīgu sirdi varu ieteikt arī jums. Kā ierasts, nekādos garākos aprakstos par katru filmu neielaidīšos, tās visas ir skatīšanās cienīgas un, galu galā, iMDB ir visu kinomīļu labākais draugs un sniegs atbildes uz visiem jūsu jautājumiem.

Iepriekšējos ieteikumus meklējam šeit:
Jauna izlase kino gardēžiem

svētdiena, 2009. gada 13. septembris

GIDS: Kur skatīties sportu internetā

Šis, visticamāk, ir garākais klusuma brīdis, kas šajā blogā piedzīvots kopš tā atvēršanas brīža. Vairāki iesākti, bet nepabeigti raksti, un pārliecība, ka teju teju būšu gatavs piedāvāt jums šo blogu citā vietā, citā izskatā un kvalitātē, ir novedusi pie tāda pamatīgāka pārrāvuma ierakstu plūsmā. Taču, tā kā, diemžēl vai par laimi, jaunā bloga versija joprojām top un taps vēl vismaz mēnesi, ir pienācis laiks mazliet apliet panīkušo zālīti.

Lai arī nevaru nosaukt sevi par sportisku tipu, dažādu sporta pārraižu vērošana ietilpst manā ikdienā. Tā kā no televizora esmu atteicies jau pirms desmit gadiem, turklāt lielāko daļu no mani interesējošajām lietām Latvijā pieejamie TV kanālie vienalga neatspoguļo, pēdējo gadu laikā esmu kļuvis par teju profesionālu visu interneta sniegto sporta pārraižu vērošanas iespēju izmantotāju. Tādēļ šodien vēlos padalīties savā pieredzē un zināšanās, uzskaitot dažas no web adresēm, ar kurām savā interneta pārlūka grāmatzīmēs jūs gandrīz noteikti varēsiet tiešraidē vērot visu, ko vien sirds kāro.

1) ATDHE (www.atdthe.net)

Šis dažādu sporta tiešraižu linkus apkopojošais resurss šogad ir kļuvis par absolūtu hitu sporta fanu vidū. Ik dienas tas piedāvā noskatīties desmitiem dažādas sacensības no futbola un basketbola līdz pat snūkeram un BMX. Vismaz 90% gadījumu jums nebūs nepieciešams instalēt kādu papildprogrammu, vienkārši spiediet uz linka, sagaidiet līdz atveras pop-up logs un baudiet sacensības. Tiesa, tā kā linki bieži vien ved uz Justin.TV resursu, tad video kvalitāte ne vienmēr ir tā augstākā, taču, ja nelūkojat pēc fulscreen iespējas, nebūs nekāda vaina. Jāatceras, ka pie linkiem norādītie pārraides sākuma laiki ir ASV un Kanādas Eastern Time, kas šobrīd nozīmē "LV laiks mīnus 7h", bet var mainīties līdz ar "daylight saving time" iestāšanos vai atcelšanu.

2) CHANNELSURFING (www.channelsurfing.net)

Ne tik populārs un ne tik labi pārskatāms, bet nebūt ne mazāk noderīgs resurss, kurā bieži vien ir atrodamas augstas kvalitātes translācijas, kuras nav pievienotas ATDHE saitā. Arī neprasa nekādas papildprogrammu instalācijas, vislabāk apskatāms ar Firefox pārlūku.

3) LiveTV (www.livetv.ru)

Krievijā bāzēts resurss, kas apkopo saites uz populārāko sporta veidu tiešraidēm. Sarežģītāks nekā pirmie divi, tāpēc paies kāds laiks, līdz sapratīsiet, kur ko atrast. Daudzām sacensībām piedāvā vairākas alternatīvas skatīšanās iespējas, kuras lietotāji var novērtēt, kā arī atstāt savus komentārus (kuros nereti atrodamas vēl citas saites). Bieži linko uz P2P (peer-to-peer) video strīmiem, kuru apskatīšanai nepiešams instalēt īpašas programmas (populārākās ir kādas četras, visvairāk - SopCast), vai arī plaginus. Atšķirībā no unicast vai multicast strīmiem, P2P video straumējumi bieži vien var būt kvalitatīvāki, jo neprasa tik lielus resursus.

4) MyP2P.EU (www.myp2p.eu)

Reiz stabils līderis online sporta tiešraižu piedāvāšanā, līdz ar JustinTV un citu līdzīgu servisu uzplaukumu tas pamazām zaudē savas pozīcijas, taču tā pārskatāmais interfeiss, iespēja lejuplādēt P2P video programmu jaunākās versijas, kā arī labi apmeklētais forums, joprojām liek tajā iegriesties un bieži vien arī atrast meklēto tiešraidi. Forumā droši varat meklēt linkus arī tad, ja sacensības jau sākušās un nekur citur kāroto tā arī nav izdevies sameklēt.

5) Citas alternatīvas

Ja sirdij tuvs NBA un mājās nelietojat IZZI internetu, tad no sirds iesaku nepažēlot 100+ dolārus un nopirkt NBA League Pass Broadband International pieeju uz visu sezonu. Protams, visticamāk, spēles būs iespējams noskatīties arī bez maksas (NBA gan katru gadu arvien stingrāk apkaro šādus bezmaksas strīmus un nereti nākas palikt bešā, kad esi trijos no rīta piecēlies, lai paskatītos, kā cīnās Biedriņš), tomēr superaugstās kvalitātes video no LP Broadband ir pavisam cita lieta.

Ar NHL ir līdzīgi, tomēr vēl pagājušajā sezonā viņu online video strīmošanas sistēmai varēja atrast vairākus caurumus, un tas pats ATDHE regulāri piedāvāja skatīties spēles augstā kvalitātē bez maksas.

Par prieku visiem Rīgas Dinamo faniem, LTV7 šīs komandas spēles translēs arī internetā, turklāt salīdzinoši labā kvalitātē. Savukārt pārējo KHL spēļu tiešraides bieži var redzēt KHL.ru, bet, ja interesē citi Krievijas sporta notikumi, iegriezieties Sportbox.ru.

Daudzas tiešraides, kuras nespēj piedāvāt neviens no augstākminētajiem resursiem, var atrast online sporta totalizatoru lapās Bet365 un BWIN. Tiesa, pirms skatīties, nāksies kontā iemaksāt 10 eiro, ko gan pēc tam var izmantot likmju likšanai.

Tas īsumā viss, ceru, ka bija noderīgi. Ja jums ir zināmi vēl kādi labi resursi, padalieties ar tiem komentāros.

Veiksmīgu skatīšanos!

piektdiena, 2009. gada 24. jūlijs

Klubs KEFĪRS - kas tas ir?

Piena produktu ražotāji un mīļotāji var līksmot - kopš 24. jūlija Rīgā ir par vienu izklaides vietu vairāk. Klubs-bārs "Kefīrs" atrodas burtiski blakus (nudien, pāris metrus blakus) šīsvasaras absolūtajam hitam - bāram "Piens". Piedalījos šīs jaunās iestādes atklāšanā, tāpēc izlēmu padalīties iespaidos.

Negribu izplūst garos aprakstos, tāpēc, teikšu kā ir - "Kefīrs" ir tik pat lielā (mazā) mērā klubs, kā mans karsti mīļotais "Coyoty Fly", nu kura, šķiet, tas aizguvis gan vizuālo tēlu, gan konceptu. Kādreizējo Vecrīgas populārāko burziņvietu šeit atgādina gan taisnstūra bāra lete telpas vidū, un nelielais attālums līdz sienām jebkurā virzienā, gan arī galdiņi un niecīgā deju grīda. Tieši par pēdējo vislielākā sāpe, jo līdz šim pieejamā informācija vēstīja, ka "Kefīrs", atšķirībā no sava kaimiņa, būšot vairāk klubs, nekā bārs, un ka tādejādi cilvēki varēšot migrēt no tā deju grīdas uz "Piena" dīvāniem. Pupu mizas! Vismaz pagaidām (varbūt plānotas vēl kādas telpas?) "Kefīrs" diemžēl ir vēl mazāks bārs, turklāt krieni blāvāks un garlaicīgāks savā interjerā.

Jāievieš arī skaidrība par to, vai "Kefīrs" jelkādā veidā ir saistīts ar "Pienu". Ja neskaita kopīgās kāpnes, nekādas saistības šīm abām vietām nav - "Kefīra" īpašnieki vienkārši ir (visticamāk, ārkārtīgi veiksmīgi) uzsēdušies uz astes pionierim, kas uz Aristīda Briāna ielu 9 taciņu iestaigāt licis nevienam vien pilsētas tusiņu mīļotājam. No vakardienas sarunām "Pienā" bija skaidrs, ka tā īpašnieki ir pamatīgi apvainojušies par šo negaidīto konkurenci (vakar "Kefīra" viesus konsekventi nelaida "Pienā"), taču, manuprāt, tas ir nevietā.

Reāli divas dažāda profila izklaides vietas vienā lokācijā, uz kuru nekas cits cilvēkus nepiesaista, spēs nodrošināt lielāku apmeklētāju plūsmu, nekā viena. Skaidrs, ka par spīti nepiemērotajām telpām, "Kefīrs" vienalga sevi pozicionēs kā klubu (vai arī viņiem nav variantu), savukārt "Piens" pa lielam ir "čills". Tas nozīmē, ka uz Briāna 9 dosies gan dejot, gan "čillot" gribētāji, turklāt tie vakara gaitā planēs no vienas vietas uz otru. Samazināsies problēmas ar tualetēm (starp citu, "Pienā" tagad ir 2 meiteņu tualetes un vairākvietīga džeku tualete), rindām pie bāra (dzērienu cenas ir identiskas), rindām pie durvīm (ziemā nebūs jāsalst), kā arī garlaikotu "koijotu" publiku "Pienā", kuri tagad varēs atrast sev patīkamāku muzikālo fonu.

Skaidrs, ka ir muļķīgi izdarīt paliekošus secinājumus pēc pirmās dienas, kad daudz kas vēl nav līdz galam noslīpēts. Es ticu, ka "Kefīrs" atradīs savu publiku, un ar to tikai palīdzēs "Pienam" (vakar tur bija fantastiska ballīte). Tāpēc jācer, ka abu vietu īpašnieki spēs nogludināt attiecības un sadarboties, lai padarītu mūsu galvaspilsētas visnotaļ pliekano izklaides dzīvi interesantāku.

pirmdiena, 2009. gada 29. jūnijs

Aidā, atkal "Rīgas Ritmos"...

Klāt gadskārtējais festivāls "Rīgas Ritmi", kurš jau atkal no 1. līdz 4. jūlijam Latvijas galvaspilsētu ieskandinās džeza, blūza un pasaules mūzikas ritmos. Nenoliedzami, viens no gada nozīmīgākajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā arī šoreiz ir sagādājis mums iespēju redzēt pasaules līmeņa māksliniekus.


Šogad festivāla rīkotāji ir atteikušies no dienas koncertiem, to vietā četrus vakarus pēc kārtas viena gara un divdaļīga koncerta ietvaros piedāvājot baudīt divu mākslinieku uzstāšanos. Šie koncerti ilgs no 19.00 - 22.00 ar pusstundas pauzi pa vidu.

"Rīgas Ritmu" dienas Kongresu Namā piedāvās izcilus mūziķus:

Trešdien, 1. jūlijā
Markus Stockhausen Chagas & O'Higgins Band
Ceturtdien, 2. jūlijā
Maria Joao Yamandu Costa
Piektdien, 3. jūlijā
Marilyn Mazur Eldar
Bet vismaz man galvenais šo "ritmu" notikums būs amerikāņu soula un džeza izpildītāja VINX koncerts 4. jūlijā, kurā piedalīsies arī lieliskā džeza sakssofoniste Greisa Kellija (Grace Kelly).

Biļetes (cenās no 10 - 30 latiem) iegādājama "Biļešu Servisa" un Kongresu nama kasēs.

Taču tiem, kam šī cenas šogad nav pa kabatai, nav pamata skumjām, jo "Rīgas Ritmi" piedāvā virkni bezmaksas koncertu uz "Tele2" skatuves Vērmanes dārzā, kā arī citus koncertus "City Jazz Club" un uz kuģīša "Misisipi". Tajos piedalīsies gan populāri ārzemju, gan arī pašmāju mākslinieki, Intaru Busuli ieskaitot :)

Iesaku visiem labas mūzikas cienītājiem. Tiekamies "ritmos"!

ceturtdiena, 2009. gada 25. jūnijs

Porto podkāsts ar Jāni un Austru - Nr.3

Jānis un Austra Porto ir pārdzīvojuši jestrākos Jāņus savā mūžā, tāpēc šodien līdz šim visapjomīgākajā un mūsuprāt foršākajā Porto video podkāstā:

  • Kāpēc Latvijā nav svētku
  • plastmasas āmurs, ķiploks un baziliks podiņā - izdzīvošanai nepieciešams komplekts
  • baigi sāp galva, un ne jau dēļ tā, par ko jūs padomājāt
  • kāpēc puķītes ir jāglauda, nevis jāsmaržo - ziņo Ilze
  • šlāgeris un hausmūzika - viss vienā putrā
  • uguņošana un dejas
  • Austru nolaupa portugāļi un izpeldina okeānā
  • Jānis nevar vien beigt plānot
P.S. Sorry, ka šis video līdz jums nonāk tik vēlu - portugāļi ne ļoti draudzējas ar internetu. Ja neesat redzējuši pirmo un otro podkāstu, sāciet ar tiem :)

video

otrdiena, 2009. gada 23. jūnijs

Porto podkāsts ar Jāni un Austru - Nr.2

Otrais video podkāsts no Porto ar Jāni un Austru ir klāt. Šoreiz ļoti tumšs un graudains, jo filmēts vēlu naktī.

Šodien podkāstā:

  • kā sadarīt jaku ar šampi
  • naksnīgs brauciens uz okeānu
  • Porto iestājas ziema
  • Austra sasniedz orgasmu pludmales smiltīs
  • par portugāļu Līgo un vīriem ar plastmasas āmuriem
  • kā dzert alu, šampi un rumu, un nereibt
Tiem, kas nav redzējuši pirmo podkāstu, iesakām sākt ar to.

pirmdiena, 2009. gada 22. jūnijs

Porto podkāsts ar Jāni un Austru - Nr.1

Lieki nevelkot garumā - jūsu uzmanībai pirmais video podkāsts ar Jāni un Austru no Porto. Visnotaļ īss, filmēts zem alus/vīna grādiem ar fotokameru, editēts ar šaušalīgo Windows Movie Maker, un nav pārāk nopietni uztverams. Un būs vēl. Enjoy :)


sestdiena, 2009. gada 20. jūnijs

Porto, Here I Come!

Ar šo es vēlētos informēt visus pastāvīgos un nejaušos šī bloga lasītājus, ka laikā no 21. - 28. jūnijam mani būs pilnīgi bezjēdzīgi meklēt Rīgas ielās, pārbāztajā, bet vienalga vilinošajā Pienā, Inspired birojā vai kādā pļavā pie ugunskura, jo šo laiku es plānoju pavadīt Porto saulītē, kopā ar Austru un vietējiem iezemiešiem patērējot masīvu daudzumu dažādu alkoholisku un ne tik alkoholisku dzērienu.

No jūsu puses tiek laipni gaidīta informācija par to, ko šajā pilsētā apskatīt, ko pasākt un kur vislabāk ballēties. Ja pazīstat tur kādu lielisku sērfa instruktoru - kontaktus studijā!

Es pieņemu, ka pēc atgriešanās šeit varēsiet lasīt arī gana saturīgu pārstāstu par Portugālē piedzīvoto (jo man parasti gadās ko piedzīvot), bet pa šo nedēļu vairāk info un arī bildes visticamāk varat meklēt Twitter.com/JanisPolis .

Priecīgi (un slapji :) nolīgot!

ceturtdiena, 2009. gada 11. jūnijs

Izklaide pusotras stundas garumā

Vakar saņēmu uzaicinājumu piedalīties Latvijas, šķiet, populārākā podkāsta "Podkāsts" 34. ierakstā. Kopā ar Artūru Medni un Miku Latvi papļāpājām par visnotaļ plašu tēmu loku. Sanāca baisi gari, bet arī gana jautri ;)

Šeit varat noklausīties, ja tomēr vēlaties lejuplādēt, nāksies vien doties uz Podraide.lv.








trešdiena, 2009. gada 20. maijs

Dienas prieciņi

Diena vēl nav pat pusē, bet tā jau ir atnesusi divas ziņas, kuras ir gana jaudīgas, lai ar tām nepadalītos un nepakomentētu.

Internetā jau sācies troksnis par kārtējo, piedodiet, bet klaji debilo Rīgas Domes (RD) lēmumu, ar kuru izdarīti grozījumi pašvaldības saistošajos noteikumos, kas tagad noliedz uz ielas dzert kefīru, kvasu, bezalkoholisko alu un jebkuru citu dzērienu, kurā alkohola saturs sastāda 0,5%. Par šo noteikumu pārkāpšanu paredzēts naudas sods līdz pat 100 latiem. Man ir tāda sajūta, ka kādam sen nav galva ar švunku padauzīta pret mūri, vai arī gluži otrādi, tāds negadījums ir bijis par iemeslu šāda lēmuma pieņemšanai. Atbildīgais par to, starp citu, ir bēdīgi slavenais Modris Jaunups.

Savukārt priecīgā vēsts ir, ka visnotaļ garlaicīgo priekšvēlēšanu gaisotni, kurā līdz šim izcēlies tikai Šlesers ar saviem regulārajiem skaļajiem paziņojumiem, un Šerifs Fonteins ar jestro klipu, nu izdomājis atsvaidzināt arī "zaļais" Ingmārs Līdaka, kura jaunās BADDOG pastkartes ir, manuprāt, ģeniālas no koncepta, līdz pat izpildījumam un efektam uz potenciālo vēlētāju. Laikā, kad politiķi sacenšas bezjēdzīgā solīšanā, kurai tāpat neviens vairs netic, Līdaka izmanto savu lādzīgā onkas tēlu, lai vienkārši liktu cilvēkiem pasmaidīt. Ārkārtīgi jaudīgi!



pirmdiena, 2009. gada 18. maijs

Kad sapņos rādās Lembergs...

Es parasti neredzu sapņus, nemaz nerunājot par to vēlāku atcerēšanos. Tieši tādēļ situācija, kad jau nedēļu mani moka viens un tas pats sapnis, turklāt - īsteni politisks, Māra Zandera alter ego Pana Klekša stilā, man šķiet mulsinoša. Es tiešām ceru, ka, lai kas tas arī nebūtu, kas Zandera kungam katru nakti liek sapņot kādu drūmu vīziju par Latvijas politekonomisko virtuvi, tas nav lipīgs.

Nu lūk, sapnis tāds, kas par katru cenu grib manā galvā sasaistīt divas šķietami nesaistītas lietas - ziņu portāla "TVNET" labdarības akciju, kuras ietvaros 108 bērniem tiks piešķirta 100 latu stipendija skolas lietu iegādei, un daudzos noziegumos apsūdzēto, bet tā arī nenotiesāto Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Redz, sapnī redzams, ka Lemberga kungs ar cēlu žestu velk no kabatas laukā tieši tik daudz naudiņas, cik nepieciešams, lai šiem 108 bērniem tos 100 latus izsniegtu.

Ilgi domāju, no kurienes gan manā zemapziņā varētu būt radusies šāda neticama vīzija, līdz beidzot sapratu - 108 reiz 100 lati ir 10800 latvju naudiņas, kas ir akurāt tā summa, ko Ventspils pavēlnieks par savām nepamatotajām ciešanām iztiesāja no Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras tieši neilgu brīdi pirms portāls uzsāka savu akciju. Šīs apskaidrības mudināts es pat uzrakstīju akcijas rīkotājiem, lai apjautātos, vai tiešām Lemberga kungs priekšvēlēšanu laikā nav apžēlojies par grūtdieņiem, taču nekādu atbildi nesaņēmu. Skaidrs, es ar neietu kuru katru murgu komentēt.

Lūk, pie kādiem sapņiem var novest negulētas naktis un pilna vēdera pielikšana īsi pirms miega. Es vienīgi joprojām nesaprotu, kāpēc tas "TVNET" izdomājis izlīdzēt tieši 108 bērniem. Lai nu kā, iniciatīva atbalstāma. Ēdiet veselīgi un naktīs nemurgojiet :)

otrdiena, 2009. gada 12. maijs

Vai Busuļa necenzētais video ir īsts?

Kā jau to varēja sagaidīt, manis vakar publicētais Intara Busuļa video ir kļuvis diezgan populārs un tiek pārpublicēts arvien vairāk interneta medijos. Cilvēki, kas to noskatījušies, ir izvirzījuši dažādas versijas par to, vai šis video ir autentisks, par to, ka to patiesībā nedzied Busulis, un ka es esmu noalgots valsts tēla graušanai pasaulē, vai, kā apgalvo daži krieviski runājošie, ienīstu Intaru par to, ka šamējais Eirovīzijā dzied krievu valodā :)

Gribētu pa punktiem atbildēt un sakārtot veco un jauniegūto informāciju pa plauktiņiem:

1) Jā, tas ir Busulis, kas tur dzied. To vakarnakt sarunā no Maskavas ar mani apstiprināja arī viņa menedžere Una Taal, kura arī apgalvoja, ka dziesmas ieraksts esot bijis pieejams tikai Busuļa komandai un esot "izzagts" no kāda tās dalībnieka e-pastiem. Viņa arī mēģināja panākt šī video izvākšanu no interneta, uz ko es laipni norādīju, ka tas nenotiks. Sekoja draudi ar juristiem, cenzūru un ko tik vēl nē - ar interesi gaidīšu turpinājumu.

2) Jā, audio celiņš acīmredzami ir likts pa virsu mēģinājuma video un Busulis šādi Maskavā visticamāk nav izpildījies. No menedžeres teiktā izriet, ka necenzētais audio ieraksts ir tapis pirms vairākiem mēnešiem, kad Intars gatavojās lokālajai Eirovīzijai. Cik saprotu, tādēļ, lai teksta autori labāk saprastu tekstam nepieciešamos akcentus, kas arī skaidro teksta nesakarīgumu.

3) Video autors neesmu es, tas tika anonīmi atrasts internetā.

4) Es domāju, ka noteikti būtu noderīgi video failu pārsūtīt blogeriem plašajā krievzemē - pēc sākotnējām atsauksmēm, tā varētu būtu mūsu vienīgā iespēja no tās puses savākt kaut necik punktus.

5) Kā izrādās, šis audio ar nosaukumu "Eirovizion paraugs dzejniekiem" jau ilgstoši klejo dažādos failu apmaiņas tīklos, līdz ar to cienījamajai menedžerei nāksies vien samierināties ar faktu, ka tā ir bijusi iekšēja noplūde, kas vainojama pie šī materiāla nonākšanas publiskā vidē. Too bad. Blame Canada.


pirmdiena, 2009. gada 11. maijs

Necenzēts Busuļa video sveiciens no Maskavas (18+)

Gatavojoties pēc pāris dienām paredzētajai dalībai Eirovīzijas dziesmu konkursa pusfinālā, Latvijas pārstāvis Intars Busulis un viņa komanda cītīgi piedalās mēģinājumos un provē rast arvien jaunus veidus, kā uzrunāt pēc iespējas plašāku publiku. Āreče, lūk arī mēģinājums aizskart visas postpadomijas dvēseles stīgas ar īpaši adaptētu dziesmas "Probka" versiju.

Video diez ko spīdošā kvalitātē nav, bet jāpriecājas, ka kāds nofilmējis to pašu. Savukārt kas attiecas uz pašu Busuli, tad veiksmi viņam un, galvenais, saglabāt pareizo attieksmi pret pasākumu un nemierā gārdzošo latvju naconālpatriotu pie ekrāna :)

Update: Informāciju par video autentiskumu meklē šeit.


piektdiena, 2009. gada 8. maijs

Iespējams, skaistākais Latvijā izdotais albums

Man ārkārtīgi reti gadās tā, ka kāds mūzikas ieraksts ievelk sevī vairāk kā uz pāris klausīšanās reizēm. Jā, ir albumi, pie kuriem es atgriežos, taču tā, ka es nedēļu ko klausītos praktiski bez apstājas, nenotiek praktiski nekad. Dīvaini, taču, par spīti manai skepsei pret šeit pat Latvijā radīto mūziku, pēdējais ieraksts, kurš uz mani ir atstājis šādu teju hipnotisku efektu, ir tieši pašmāju projekta "Kopējā Izteiksme" 2006. gada albums "Upes dzīve".

Muzikālo apvienību "Kopējā Izteiksme" 1988. gadā izveidoja Jānis Brūveris kopā ar Aināru Paukšēnu, lai klausītājiem sniegtu alternatīvu muzikālo baudījumu Ambient-New Age stilā. Kopumā apvienība izdevusi 4 albumus. Visi šie ieraksti ir lieliski, taču mani nez kādēļ ir paķēris tieši līdz šim pēdējais - "Upes Dzīve", kurā mūzikas autore (kopā ar Jāni Brūveri) un vokāla īpašniece ir jaunā (tobrīd knapi 20 gadu vecumu sasniegusī) un ārkārtīgi talantīgā Līga Priede, bet par aranžējumiem atbildīgs neviens cits kā Raimonds Tiguls.

"Upes dzīve" ir ļoti savdabīgs ieraksts, kuru man pat īsti nav ar ko salīdzināt, vismaz lokālajā mūzikas scēnā pavisam noteikti nē. Ja iepriekšējos albumos vairāk dominēja akustiskie instrumenti, tad šeit Tiguls ir ārkārtīgi veiksmīgi vēl vairāk iepludinājis sintezatorus un citu elektroniku, kopā ar Līgas fascinējošo vokālu un fantastiskajām melodijām radot nudien hipnotisku kokteili. Manā skatījumā šis pavisam noteikti ir viens no skaistākajiem Latvijā radītajiem ierakstiem un, kopā ar "Satellites LV" 2001.gada ierakstu "Kind of Glue" stabili arī viens no kvalitatīvākajiem un reizē galīgi nezināmajiem Latvijas mūzikas šedevriem.

Es neceru, ka "Upes Dzīve" patiks visiem, jo tā noteikti nav popmūzika, bet tiem, kuru muzikālais apvārsnis sniedzas tālāk par radio topu virsotnēm, šis albums visticamāk kļūs par stabilu vērtību mūzikas kolekcijā.

Zemāk pāris dziesmas garšai, bet tās noteikti pilnībā neatspoguļo šo albumu, tāpēc rosinātu to iegādāties. Daļu no dziesmām var paklausīties šeit un arī šeit.

Kopējā Izteiksme - "Pazaudētā"








Kopējā Izteiksme - "Vēlme debesīs"







trešdiena, 2009. gada 29. aprīlis

Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64

pirmdiena, 2009. gada 20. aprīlis

10 iemesli, kādēļ TU esi bagāts

Šajā mums visiem ne pārāk vieglajā laikā ir būtiski atcerēties dažas lietas. Atcerēties, ka Tu, visticamāk, esi bagāts, lai tur vai kas.

Tu esi bagāts, ja:

  1. Tu pagājušonakt neaizgāji gulēt izsalcis.
  2. Tev nenācās gulēt zem klajas debess.
  3. Tev šorīt bija iespēja izvēlēties, ko vilkt mugurā.
  4. Šodien tev darbā nenācās slaucīt sviedrus.
  5. Nevienu pašu minūti tev nenācās pavadīt bailēs.
  6. Tev ir pieeja tīram dzeramajam ūdenim.
  7. Tev ir pieejama elementāra medicīniskā aprūpe.
  8. Tu vari piekļūt internetam un caur to - zināšanām.
  9. To māki lasīt.
  10. Tev ir tiesības vēlēt.
Šīs ir tikai dažas no lietām, kas padara Tevi daudz bagātāku par LIELĀKO daļu pasaules iedzīvotāju. Tādēļ nākamajā reizē, kad uznāks vēlēšanās pažēloties par grūto dzīvi, varbūt padomā vēlreiz...

Iemeslu oriģināls: http://www.marcandangel.com/2008/11/03/10-reasons-you-are-rich/
Foto avots: http://www.flickr.com/photos/ernstschade/332917830/

sestdiena, 2009. gada 11. aprīlis

Klubs "Piens" - vai jau saskābis?

Šī pavasara (un nešaubos, ka arī vasaras) spicākā izklaides vieta mūsu galvaspilsētā ir klubs "Piens" (jeb reāli jau bārs ar vietu dejām), kurš, par spīti neizdevīgajai un neierastajai lokācijai, absolūtai reklāmas neesamībai un faktam, ka oficiāla atklāšana joprojām nav notikusi, pelnīti ir kļuvis par hitu jaunatnes vidū. Un tomēr, šķiet, ka, neraugoties uz visu foršo, ko "Piens" mums piedāvā, kā sakarīgu atpūtas vietu šo iestādījumu jau varam norakstīt. Šajā ierakstā pastāstīšu - kāpēc.

"Piena" šābrīža galvenā problēma ir tā popularitāte. Stāsti par tur notiekošajiem foršajiem tusiņiem, stilīgo interjeru, lētajiem dzērieniem un ap klubu valdošā noslēpumainības aura jeb citiem vārdiem sakot "mouth-to-mouth" mārketings ik nedēļas nogali uz šo klubu vilina neskaitāmus tusēt gribētājus, ar kuriem iestādījuma saimnieki, sķiet, pagaidām netika rēķinājušies, tādēļ īsti arī netiek galā.

Līdz šim "Pienu" esmu apmeklējis trīs reizes un ar katru reizi pārbāztības problēma ir izpaudusies arvien ievērojamāk. Ieejas maksas nav (tas laikam saistīts ar līdz galam nesakārtotajiem juridiskajiem darbības aspektiem), nepilngadīgajiem par lielu prieku "face control" eksistē tikai teorijā, kaut kādā brīdī apmeklētāju plūsma gan tiek ierobežota, taču tikai tad, kad cilvēku jau ir krietni par daudz. Tā rezultātā pārvietoties pa telpām ir praktiski nereāli, deju placī var izbaudīt, kā jūtas šprotes konservu bundžā, pie bāra piekļūt ir ārkārtīgi sarežģīt, nemaz nerunājot par labierīcību apmeklēšanu vai par faktu, ka, izejot laukā uzpīpēt, pastāv iespēja vismaz pusstundu pastāvēt rindā, lai tiktu atpakaļ.

Vēl viena lieta. Nezinu, kāda bija Mārtiņa Mielava un kompanjonu sākotnējā koncepcija, taču šobrīd šķiet, ka uz "Pienu" par 95% ir pārvākusies publika, kas pēdējās pāris vasaras apgrozījās Vecrīgas "Coyote Fly", respektīvi - "zelta jaunatne" tās pilnā plaukumā. Bravūrīgu puišu bariņi dizaineru autfitos, meitenes-zeltraces un visi citi pazīstamie "zīmulīgie" pasaku tēli, kuru dzīves galvenais mērķis ir tapt pamanītiem par jebkuru cenu. Interesanti, vai "koijots" tagad piektdienās ir pustukšs?

Skumjākais, ka finansiāli šis gads jaunajam klubam/bāram/kafe acīmredzami būs visnotaļ veiksmīgs (ja vien PVD vai VID to neaizklapēs ciet), tādēļ, visticamāk, ka nekas no augstāk minētā nemainīsies un "Piens", kuram bija visas iespējas kļūt par gaumīgu un atšķirīgu izklaides un atpūtas vietu, kāda bija, piemēram, kādreizējā "Casablanca", piedāvās vien kārtējo iespēju vārda tiešā nozīmē paburzīties. Man personīgi žēl, ka tā.

P.S. Toties Mednis ar Grēviņu vakar ar savu "mash-up battle" totāli norāva jumtu. Aiciniet viņus visur, kur nepieciešama lieliska pārtija, tas ir tā vērts :)

otrdiena, 2009. gada 31. marts

Tava iespēja kļūt par mākslas mecenātu

Visticamāk, jūs jau esat dzirdējuši par Mareku, kurš forši zīmē un vēlas, lai viņa zīmējumi būtu pieejami arī grāmatas formātā. Lai viņa sapnis kļūtu par īstenību jau 5. maijā, kopumā ir nepieciešami 1500Ls, no kuriem gandrīz puse, pateicoties Latvijas blogosfēras un citu viņa talanta cienītāju atbalstam, jau ir savākta. Taču vēl viens atgādinājums noteikti nenāks par ļaunu.


Mareks neko negrib tāpat vien - katrs, kurš noziedos vismaz 3,06Ls jeb 4,36 eiro, automātiski kļūst par grāmatas īpašnieku. Ja paši šobrīd nevarat atļauties noziedot, pastāv arī citas iespējas, kā palīdzēt. Varat darīt kā es - pārliecināt savu darba devēju nopirkt vietu uz LogoMūra (50Ls), kurš ir apskatāms gan projekta mājaslapā, gan tiks arī publicēts uz grāmatas aizmugurējā vāka. Tāpat varat arī vienkārši uzrakstīt par šo projektu, vai jau iepriekš rezervēt grāmatiņu, lai to bez satraukuma par nelielo tirāžu iegādātos jau pēc izdošanas.

Kad piedalījos Barcamp Baltics 2009 un stāstīju par Twitter un tā iespējām, Mareks bija auditorijā un zīmēja, un man bija liels pārsteigums par rezultātu. Šķiet, viņš var savdabīgā veidā atainot visu, ko redz, jūt un domā. Par to prieks. Lai viņam netrūkst ne veiksmes, nedz iedvesmas!

ceturtdiena, 2009. gada 26. marts

Meklēju jaunu dzīvesvietu. Upd: Vairs nemeklēju :)

Tiek meklēta jauna dzīvesvieta, jo vecā ir palikusi krietni par šauru.

Ir aptuveni nodefinēts, ko vēlos, un, ja jūs varat ko tādu piedāvāt vai arī ir idejas par to, kurš var, dodiet ziņu. Esmu gatavs ievākties praktiski nekavējoties.

  • 1 vai 2 plašas istabas, vēlams studio tipa
  • pats centrs (max 10 minūšu gājiens no Brīvības pieminekļa)
  • gaišs un silts, malkas apkure neder, gāzes - der
  • pēc remonta vai lieliskā tehniskajā un vizuālajā stāvoklī
  • pirmie 3 stāvi vai ar liftu (riteni un klavieres negribas augstāk stiept), smuks mansards arī der
  • var būt mēbelēts, bet nepārbāzts ar visādām antīkām grabažām, liela gulta ir bonuss
  • visa virtuves tehnika, veļas mašīna
  • vanna labāk nekā duša
  • autostāvvieta nebūtu slikti, bet nav obligāti
  • platjoslas internets vai iespēja tādu viegli pieslēgt
  • kāpņutelpa, kurā neviens nenakšņo
  • cena - saprātīga, ņemot vērā īres tirgu, kurš turpina gāzties uz leju. Principā neredzu iemeslu maksāt vairāk par 200Ls + komunālie, ja vien nav kas neticami fantastisks.
  • bez starpniecības komisijas, ieteicējam uzsaukšu pusdienas ;)
UPDATE:

Dzīvesvieta ir atrasta. Kad ievākšos, tad padalīšos ar bildēm.

trešdiena, 2009. gada 18. marts

Piezvani viņai un prasi, kā iet...

Agnese Kārše
Biedrības AKKA/LAA
Komunikācijas nodaļas vadītāja
tel. 67274744
mob.tel. 26674742
e-pasts: Agnese.Karse@akka-laa.lv

otrdiena, 2009. gada 10. marts

Vai SVF Latvijai aizdevis 10,4 miljardus dolāru?

Piefiksēju interesantu nesakritību lokālajā un starptautiskajā informatīvajā telpā pieejamajā informācijā par starptautisko institūciju aizdevumu Latvijai. Mūsu valdība un arī mediji ziņo, ka kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro jeb 5,3 miljardi latu, no kuriem 1,19 miljardus latu piešķirs Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), bet pārējo summu Eiropas Komisija un citi finanšu avoti. Tajā pašā laikā rietumu lielākie mediji, ziņojot par to, ka SVF no aizdevumiem krīzes nomocītajām Austrumeiropas valstīm jau nākamajā gadā varētu gūt 650 miljonu dolāru lielu pelņu, norāda, ka SVF Latvijai aizdevis 10,4 miljardus dolāru jeb aptuveni 5,78 miljardus latu.

Pašā SVF lapā publiski pieejamajā informācijā gan rodams apstiprinājums vien par augšminēto 1,19 miljardu latu lielo aizdevumu Latvijai, taču tādā gadījumā nav skaidrs, no kurienes prestiži ārvalstu mediji, kuri parasti skrupulozi pieiet savu ziņu pārbaudei, ņēmuši daudzkārt lielākās summas?

Update:
Ir versija, ka Bloomberg, kas ir sākotnējās ziņas autori, joprojām atrodas Slaktera graujošā iespaida varā, un nav spējuši atšķirt kopējo aizdevuma paketi no SVF aizdevuma daļas, taču šos pašus ciparus nule kā pārpublicējusi arī mūsu pašu LETA un tālāk ziņu portāli, it nemaz neiespringstot par informācijas, ar kuru aģentūras cilvēki taču ir lieliski pazīstami un strādā diendienā, nekorektumu.

pirmdiena, 2009. gada 9. marts

INTERESANTI: Elle tuksneša vidū

Atgriežoties pie ilgi atmatā turēta lauciņa, piedāvāju jums jaunu tulkojumu no vienmēr pārsteigumiem pilnā resursa DamnInteresting.com. Šoreiz varat uzzināt par to, kādēļ nevajadzētu metināt ar atklātu liesmu noliktavā, kurā glabājas raķešu degvielas sastāvdaļas. Pievienotais videomateriāls garantē orgasmu piromāniem.

Tieši pirms pusdienu pārtraukuma, 1988.gada 4. maijā, kādā rūpnīcā netālu no Hendersonas, Nevadas štatā, ASV, panikā kritusi remontbrigāde metās, ko kājas nes, prom no ēkas, kas piederēja Pacific Engineering Production Company, pazīstamai arī kā PEPCON. Viņiem aiz muguras neliela, bet ambicioza uguns liesma lūkoja ērtāk iekārtoties plašā noliktavā.

Brigāde strādāja pie vēja papostītās stikla un stiklašķiedras ēkas remonta, kad noklīdusi dzirkstele no metināšanas aparāta nez kā pamanījās aizdedzināt šo celtni. Vīri ķērās pie tuvējām ugunsdzēsības šļūtenēm, cerot apslāpēt liesmas, taču uguns mēles tikai pasmējās par viņu centieniem un drīz sāka laizīt noliktavā izvietotās 55-galonu (~208 litri) mucas. Pie šāda satraucoša notikumu pavērsiena, viņi nekavējoties atmeta ar roku šļūtenēm un izvēlējās steigšus attālināties no notikuma vietas. Strādnieki lieliski zināja, kas atradās šajās mucās un nevēlējās būt klāt, lai redzētu, kā tās reaģē uz uguns liesmām.

Tolaik PEPCON bija vienīgā kompānija ASV, kas ražoja ķīmisko amonija perhlorātu, būtisku raķešu degvielas sastāvdaļu, ko izmanto gan kosmosa kuģos, gan Titan raķetēs. Šis baltais, granulētais savienojums ir spēcīgs oksidētājs, ko izmanto, lai paātrinātu raķešu degvielas sadegšanu. Tāpat rūpnīcā varēja atrast lielu daudzumu citu bīstamu materiālu, kā piemēram sālsskābi un slāpekļskābi.

Tajā dienā noliktavā glabājās vairāk nekā četri tūkstoši tonnu amonija perhlorāta, tāpēc nav jābrīnās, ka satrauktie strādnieki bēga ar lielu entuziasmu. Kosmosa kuģa Challanger eksplozija pirms 15 mēnešiem bija likusi NASA uz izmeklēšanas laiku apturēt savu kosmosa programmu, tomēr PEPCON pasūtījumi tika saglabāti iepriekšējā līmenī, tādēļ ar degvielu pilno konteineru skaits tobrīd bija sasniedzis savu maksimumu.

Gadu gaitā visa rūpnīca bija piesātināta ar amonija perhlorāta nogulsnēm. Stiprais vējš, kas pūta remontstrādnieku vizītes dienā, darbojās pret viņiem, atri pārvēršot nelielu metināšanas negadījumu milzīgā oranžā ugunsbumbā. Ziņām par nelaimi izplatoties, lielākā daļa strādnieku steidzās evakuēties no sešām rūpnīcas ēkām, tomēr vīrs vārdā Rojs Vesterfīlds palika, lai piezvanītu glābējiem:
Dispečers: Ugunsdzēsības dienests.
Vesterfīlds: Trauksme! Mums vajadzīgi ugunsdzēsēji, visi, ko vien varat atsūtīt. Nekavējoties!
Dispečers: Kas par problēmu?
Vesterfīlds: Nu, mums... viss ir liesmās.
Ap to pašu laiku, Klārka apgabala ugunsdzēsības dienesta priekšnieks pamanīja dūmu stabu pie horizonta un pavēlēja saviem padotajiem nekavējoties doties uz notikuma vietu. Viņš un vēl viens ugunsdzēsējs iesēdās vieglajā mašīnā un steidzās turp vēl pa priekšu smagajai tehnikai. Masīvā ugunsbumba kļuva redzama jau jūdzi iepriekš, izverdot milzīgu kodīgu dūmu lēveni tieši debesīs. Drīz abi ugunsdzēsēji ievēroja desmitiem baiļu pārņemtu PEPCON darbinieku abās ceļa malās - par spīti pusdienlaika tuksneša saulei, vīri un sievas ar kājām steidzās pēc iespējas tālāk no degošās rūpnīcas.

Pēc dažām minūtēm, kad ugunsdzēsēju priekšnieks jau tuvojās uguns pārņemto ēku pudurim, viņu un pasažieri abus apžilbināja pēkšņs uzliesmojums. Auto sašūpojās un logi izsprāga, mašīnu sasniedzot apstulbinošam triecienvilnim. Pēc mirkļa no dūmiem parādījās apsvilis auto, kura vadītājs apstājās tikai uz mirkli, lai pabrīdinātu, ka lielākās eksplozijas vēl tikai gaidāmas. Apjautis, ka šī pekle ir tālu pārsniegusi viņa departamenta ugunsdzēšanas iespējas, priekšnieks pagrieza savu apskādēto auto atpakaļ uz Hendersonu.

Ugunsdzēsēju mašīnu komandas bija nonākušas pie šī paša nomācošā secinājuma, kad, tuvojoties fabrikai, bija novērojušas to pašu sprādzienu. Bija skaidrs, ka tuvoties vēl vairāk, nozīmētu pakļaut sevi nopietnām briesmām, tādēļ mašīnas nobrauca ceļa malā un turpināja vērot briestošo katastrofu no jūdzes attāluma.

Jūdzes attālumā, tikai citā virzienā, inženieru komanda veica kārtējo apskati kādam televīzijas tornim, kad pamanīja ugunsgrēku un sāka to filmēt. Aptuveni četras minūtes pēc pirmās lielās eksplozijas, inženieri bijīgi noskatījās, kā PEPCON ēkas pilnīgi pazuda iespaidīgā uzliesmojumā, kas tālu pārspēja pirmo. Viņu skatpunkts atļāva tiem lieliski novērot triecienvilni, kurš radiāli izplatījās pāri tuksnesim, izpostot tuvējo zefīru fabriku. Attāluma dēļ skaņas vilnis viņus nesasniedza vēl vairākas sekundes, taču, kad tas beidzot notika, efekts bija pērkona cienīgs.

Klārka apgabala ugunsdzēsēju šefs joprojām centās nokļūt pēc iespējas tālāk no fabrikas, kad notika otrais sprādziens. Triecienvilnis iebelza auto no aizmugures, momentā pārklājot viņu ar trokšņa un spiediena lavīnu. Kad tas bija pāri, viņš ar pārsteigumu konstatēja, ka transportlīdzeklis, par spīti bēdīgajam paskatam, joprojām bija pa pusei darboties spējīgs. Drīz viņa skatam pavērās ugunsdzēsēju mašīnu kolonna, kuras logu drumslas pārklāja vai visu ceļu. Kad šoka pārņemtajam vīram beidzot izdevās atgriezties pilsētā un atrast slimnīcu, viņš tur priekšā atrada jau vairākus simtus palīdzības meklētāju. Pusotras jūdzes attālā eksplozija bija satricinājusi un sašķobījusi ēkas arī pilsētā, tā izraisot daudzas traumas.

Pie horizonta dūmu mākonis kāpa pat 1000 pēdu (304m) augstumā, un, kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, tas bija saredzams pat 100 jūdžu (160km) attālumā. Vairāki attāli vērotāji ziņoja par bažām, ka "aukstais karš" varētu beidzot būt pāraudzis "karstajā karā", no kura amerikāņi tik ļoti baidījās.

Nevaldāmā elle PEPCON rūpnīcā nomierinājās vien tad, kad lielākā daļa degvielas bija sadegusi. Kataklizmiskie sprādzieni bija zemē izrāvuši masīvu caurumu un pārrāvuši arī gāzes līniju, tomēr 200 pēdu augstā liesma tika drīz vien nomērdēta badā, pārtraucot gāzes padevi.

Izmeklētāji ieradās inspicēt notikuma vietu un atrada tajā vien absolūtu iznīcību. Sešas PEPCON ēkas bija pilnībā pazudušas, un to vietā stāvēja vien greizi metāla karkasi un 15 pēdu dziļa bedre. Tuvējā zefīru fabrika bija piedzīvojusi līdzīgu likteni, nespējot absorbēt neticamo spiediena vilni. Tāpat bojātas bija arī daudzas ēkas Hendersonā, lielākoties ar izsistiem logiem un no eņģēm izrautām durvīm. Bojājumi tika konstatēti pat 10 jūdzu attālumā.

Lai arī šajā katastrofā ievainojumus guva gandrīz 400 cilvēki, pārsteidzošā kārtā bojā gāja tikai divi. Viens bija fabrikas darbinieks ratiņkrēslā, kurš nespēja atstāt telpas gana ātri, savukārt otra vārds mums jau ir zināms - tas bija Rojs Vesterfīlds, tas pats, kurš piezvanīja glābējiem. Viņu aizkavēja poliomielīta sekas, kuru dēļ tam bija apgrūtināta pārvietošanās. Tiek uzskatīts, ka viņš apzināti izvēlējies palikt iepakaļ un brīdināt atbildīgos dienestus, zinot, ka izglābšanās ir maz ticama.

Turpmākā izmeklēšana parādīja, ka destruktīvā enerģija no lielākās eksplozijas bija aptuveni ekvivalenta 2500 tonnām TNT jeb divarpus kilotonnām. Tā lika dejot seismogrāfisko mēraparātu adatām pat Kolorādo, uzrādot šo trīci kā 3,5 pēc Rihtera skalas.

PEPCON advokāti ilgi nekavējās un notikušajā vainoja Dienvidrietumu gāzes kompāniju. Juristi apgalvoja, ka dabasgāze aizdegusies vispirms, pēcāk izraisot amonija perhlorāta sprādzienu. Trīs dienas pēc eksplozijas viens no šiem advokātiem paziņoja: "Nekas nevar aizdedzināt amonija perhlorātu. Tas nedeg. Tas ir nedegošs." Lai arī pirms PEPCON incidenta šis savienojums netika uzskatīts par ārkārtīgi bīstamu, ķīmiķi norādīja, ka šī jurista izpratne par ķīmiju acīmredzot ir līdzvērtīga viņa izpratnei par ētiku. Viņi aprakstīja šo ķimikātu kā "nestabilu un ļoti ugunsnedrošu".

PEPCON rūpnīca bija apdrošināta tikai par vienu miljonu dolāru, ar ko nekādi nepietika, lai samaksātu par citu īpašumam nodarītajiem zaudējumiem. Tas noveda pie kolosālas tiesas prāvas, kurā iesaistījās vairāki duči apdrošināšanas kompānijas un vairāk nekā piecdesmit advokātu biroji. Šīs masīvās tiesu orģijas iznākums bija rakstāms uz miljons lapām un tās vēstīja par 71 miljonu dolāru vērtu izlīgumu starp visām iesaistītajām pusēm.

Hendersonas rūpnīca vairs nekad netika atjaunota. PEPCON nomainīja nosaukumu uz Western Electrochemical Co. un uzbūvēja jaunu amonija perhlorāta rūpnīcu Cedaras pilsētā, Jūtas štatā, kur tā darbojas joprojām. Tiesa, viņu izpratne par drošību ir uzlabojusies - līdz šai dienai jaunajā rūpnīcā ir notikusi tikai viena nāvējoša eksplozija.



(c)2007 Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c)2009 Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!

svētdiena, 2009. gada 1. marts

Busuļa Eirovīzijas dziesma krieviski (audio)

Kā zināms, veselais saprāts ir uzvarējis (cik nu par to vispār var runāt šajā gadījumā) un kārtējā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas šogad norisināsies Maskavā, Latviju pārstāvēs Intars Busulis. Interesanti, ka viņš izvēlējies nevis uzstāties ar dziesmas oriģinālversiju latviešu mēlē, vai, kā tas nereti notiek, pārdziedāt to angliski, bet gan mēģināt spiest uz postpadomju telpu un dziedāt krievu valodā. Šo Kārļa Lāča komponētās dziesmas "Sastrēgums" versiju ar nosaukumu "Probka" arī piedāvāju jums noklausīties.


Foto: www.eirovizija.lv

ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris

Seko man Twitterī un laimē ielūgumus uz koncertu!

Īpašais piedāvājums:

līdz rītdienas, 27. februāra beigām (pusnaktij) piesakies par mana Twitter konta Twitter.com/JanisPolis sekotāju un tev būs iespēja piedalīties izlozē par ielūgumu divām personām uz lieliskās blūza blices D11 Blues Band 4 gadu jubilejas koncertu sestdien, 28. februārī JVLMA Studentu klubā.

Programmā:

  • D11 Blues Band + Loreta Medne + Edgars Rubenis + Bullfrog Brown (EST)
  • Ceļojošā blūzmeņu un džezmeņu portretu fotoizstāde Roots and Fruits
Kluba durvis veras no 21:00, uzstāšanās no 22:00.

Adrese: Raiņa bulvāris 23

P.S. Izlozē piedalīsies tikai tie, ka par sekotājiem būs kļuvuši pēc šī ieraksta publicēšanas. Ar uzvarētāju sazināšos personīgi Twitterī.

trešdiena, 2009. gada 11. februāris

Dienas prieciņš - Nr.2 (audio)

Šodienas prieciņš atkal ir muzikāls un vismaz daļēji saistīts ar Latviju.

Tas ir multinacionālā (tostarp latviešu) kolektīva "Instrumenti" jaunais gabals "Kvik Myndir", kas islandiešu (pigu valodniekiem) mēlē apzīmējot kino.

Starp citu, šis kolektīvs ir izvēlēts par populārā dziesminieka Džeimsa Blanta 16. februāra koncerta "Arēnā Rīga" iesildītājiem. Šo koncertu gan diemžēl varu ieteikt vien Rīgas klaiņojošajiem kaķiem un tām tīņu meitenēm, kam tā pašvakāk ar dzirdi.

pirmdiena, 2009. gada 9. februāris

Barcamp Baltics 2009 atskaņas

Kā jau lielākā daļa Latvijas ar internetu saistīto cilvēku, arī es iepriekšējā nedēļas nogalē apmeklēju jauno mediju ne-konferenci Barcamp Baltics 2009, kas 6.-8. februārī norisinājās viesnīcā Reval Hotel Latvija. Šajā ierakstā tad nu īsi gribu atskatīties uz tur redzēto un dzirdēto.

Lai arī vismaz īslaicīgi biju klāt arī piektdienas un svētdienas norisēs, tomēr priekš manis galvenā pasākuma diena bija sestdiena, kad arī norisinājās visas dalībnieku prezentācijas, tostarp manējā. Šogad prezentācijām tika atvēlēts uz pusi mazāk laika, nekā pagājušajā gadā, un tā rezultātā daļa no spotiem tā arī palika neaizpildīti. Tīri subjektīvi šķita, ka arī kopējā prezentāciju kvalitāte šogad bija zemāka vai vismaz to tēmas man personīgi neinteresantākas.

Kopumā apmeklēju sešas prezentācijas, kā arī pats šo to pastāstīju par iespējām nopelnīt naudu ar mikroblogošanas servisa Twitter palīdzību. Trīs no redzētajām uzstāšanām bija totāls sviests (Vigants par blogu reklāmu kaitīgumu, viena Krievijas aģentūra par Nokia aktivitātēm blogosfērā, un Maxon no Ukrainas par to, kā nekļūt par blogeri-maniaku), viena ok (par iespējām izmērīt viral video efektivitāti), bet divas - par interneta komentāru nākotni no Aurimas.eu un par MySociety.org aktivitātēm - absolūti lieliskas, kas tad arī izglāba manu dienu.

Starp citu, lūk kā manu prezentāciju ar savu roku ilustrējis narkomanC no Briic.lv:


Organizācija bija tikpat augstā līmenī kā 2008. gadā un par to jāizsaka atzinība visai pasākuma komandai, kura nenogurusi darbojās, lai viss noritētu bez kādas aizķeršanās.

Vēl jāpiemin āfterpārtija vēl neatvērtajā, bet tiešām fantastiskajā klubā "Piens" (A. Briāna 9), kur Mednis ar Grēviņu spēlēja dejas līdz pat agram rītam. Pats noguruma dēļ jau gana ātri devos mājup, bet ar to, ko redzēju, pietika, lai zinātu, ka tur atgriezīšos vēl un vēl.

Noslēgumā vien piemetīšu video treileri no pirmās dienas. Tiekamies atkal nākošajā Barcamp Baltics.

P.S. Ja vēlies sekot manām aktivitātēm Twitter, esmu nomainījis savu kontu uz Twitter.com/JanisPolis. Bet, ja jau esi mans sekotājs, tev nekas nemainās.



piektdiena, 2009. gada 6. februāris

Dienas prieciņš - Nr.1

Saistībā ar to, ka viedi vīri iesaka blogu ilgstoši atmatā neturēt, bet manī nav tik daudz kreatīva, lai es katru dienu jums ko no sevis vēstītu, no šodienas tiks mēģināts pieviest šeit jaunu rubriku zem nosaukuma "Dienas prieciņš", kurā regulāri (cerams) tiks publicētas tās internetā atrastās lietas, kuras mani konkrētajā dienā būs no sirds iepriecinājušas. Mūzika, video, raksti, notikumi - tas var būt dajebkas.

Sāksim ar veseliem diviem iepriecinājumiem:

Kādreizējais puišu grupas "Caffe" dalībnieks un TV3 raidījuma ZTV vadītājs Andis Grīva, kurš darbojies arī grupā "The Mundane", ir nācis klajā ar savu solosinglu "Vadiņi", kas manām ausīm šķiet vienkārši burvīgs. Absolūts pozitīvs.



Gana sens, bet neticami smieklīgs klips, kurā pazīstamam indiešu superhītam piekabināti subtitri, kas ataino to, kā šīs dziesmas teksts izklausās ārzemnieka ausīm.

pirmdiena, 2009. gada 2. februāris

Es arī gribu naudu!

Pēdējā laikā, lasot ziņas, es jūtos pamatīgi apmulsis. Un ne par politiķu izteikumiem, nē. Tas, kas pārsteidz, ir dažādu sabiedrības slāņu, grupu un novirzienu mēģinājumi pie visām savām problēmām vainot valdību un citus pie varas esošos, paģērot nekavējošu šo problēmu risināšanu un, galvenais, pieprasot NAUDU.

Man nenāk ne prātā apgalvot, ka mūsu valsts pārvalde strādātu lieliski, un es nenoliegšu, ka ir nozares, kuru uzturēšana vai atbalstīšana arī brīvā tirgus ekonomikas apstākļos neapšaubāmi ir valsts pienākums, taču lielākoties, raugoties uz šo publisko žēlošanos, pieprasījumiem un ultimātiem, man gribas uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc, ellē ratā, kādam jums kaut kas būtu jādod?

Manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi visus šos šķietami krīzes nelaimē nonākušos prasītājus mest pār vienu kārti.

Es pilnībā varu saprast skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, ārstniecības personāla, bibliotekāru un vēl vairāku nozaru pārstāvju, kuru darba devējs ir valsts vai pašvaldības, izmisumu, kad tiem solītā un pat likumos ierakstītā algas pielikuma vietā pēkšņi nākas izvēlēties starp algas samazinājumu vai darba zaudēšanu. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības iet un iemest pusķieģeli to politiķu logā, kas vēl tikai gadu atpakaļ, kad tuvojošos krīzi bija grūti nesaskatīt pat aklajam, turpināja solīt neizpildāmo.

Taču šīs nozares nebūt nav vienīgās, ka uzskata, ka krīzes laikā valstij tās būtu jābalsta. Ņemsim par piemēru tos pašus zemniekus, kas rīt solās pārpludināt Rīgas ielas ar smago tehniku. Atmetīsim nost sentimentu par tēvutēviem arājiem un paraudzīsimies uz faktu, ka tāds zemnieks nav nekas cits kā biznesmenis. Tiesa, reāli ražojošs biznesmenis, kas mūsu valstī nav diez ko ierasti, un tomēr zemnieku saimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits ,un uz to pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumi. Un arī tajā veiksmi vai neveiksmi nosaka spēja adekvāti reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām un prognozēt nākotnes tendences. Un ja nu pēkšņi ir situācija, kad uzpircēji vairs negrib iepirkt pienu un to nākas gāzt grāvī, tad ir muļķīgi pie tā vainot valsti. Gluži vienkārši, jūsu produkts patērētājam vairs nav aktuāls. Vai nu piens vairs negaršo, vai arī citur to var nopirkt lētāk. Sāpīgi, protams, bet tā notiek ik dienas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, un neviens par to nekādu lielo brēku neceļ un miljonus no valsts nepieprasa. Neesi laicīgi paredzējis krīzi nozarē, diversificējis un optimizējis biznesu - pats vainīgs. C'est la vie.

Nesen dibinātā Latvijas Kredītņēmēju apvienība (kuru man viemēr mēle niez saukt par Nesaprātīgo Izšķērdētāju varzu) ar varenu sajūsmu uzņēma vienu visu laiku no murgainākajām Šlesera idejām uz trīs gadiem aizliegt bankām realizēt savas likumiskās tiesības (kuras iepriekš nostiprinājusi šī pati valsts un tās politiķi) atņemt parādniekiem viņu dzīvokļus un citus nekustamos īpašumus. Respektīvi, Šlesers, pats megabiznesmenis un brīvā tirgus apustulis būdams, rosina valstij iejaukties biznesā un diktēt tam spēles noteikumus jau pēc spēles beigām. Šizofrēnija?!

Droši vien, ka ir taisnība tiem ekspertiem, kas saka, ka bankas mūsu pilsoņiem piedāvājušas daudz sliktākus noteikumus nekā citur pasaulē, taču patiesībā šis fakts, par ko tā satraucas mediji, neko nemaina. Ja kāds ir bijis tik stulbs un izmantojis augstās nekustamo īpašumu cenas, lai sagrābtos milzīgus kredītus uz neizdevīgiem, taču līgumā skaidri ierakstītiem noteikumiem, tad, jau atkal, pats vainīgs. Nu nevaram taču par savu stulbumu vienmēr vainot valsti. Tad jau valsts atbalstu ar pilnām tiesībām varētu saņemt arī tie jampampiņi (tie to arī pieprasa), kas visu kredītos savākto naudu iegrūduši nelikumīgās finanšu piramīdās.

Vēl es gribu pieminēt Latvijas Radio un tā nedienas (neba jau, ka tām trūktu publicitātes). Man šis veidojums vienmēr šis šķitis absurds pēc būtības. Tas ir no valsts budžeta finansēts sabiedriskais medijs, kurš tomēr piedalās reklāmas tirgū un pelna naudu, kropļojot reklāmas tirgu. Detaļās neizplūdīšu, jo tad man pārmetīs ieinteresētību, kuras man patiesībā nav, taču vai jums nešķiet dīvaini, ka medijs, kuru klausās (pa visiem kanāliem kopā) vairāk nekā 40% no kopējā laika, ko mūsu valsts iedzīvotāji vispār atvēl radio (AQH Share), kurš pārdod reklāmas par tirgus cenu (vai arī pēc savas izvēles dempingo tirgu) un piedevām saņem milzīgu dotāciju no valsts, ir uz bankrota robežas? Ja tirgus līderis strādā ar zaudējumiem, vai tā ir valsts vaina vai tomēr vainojams neticami sūdīgs menedžments?

Tādus "ne pa ķeksi" valsts naudas prasītājus varētu saukt vēl un vēl. Var jau būt, ka es esmu kaut kur nošāvis greizi mācoties par to, kas tad īsti ir valsts. Manuprāt, valstij ir konkrēti pienākumi pret tās pilsoņiem, un tie ir ierakstīti šīs valsts likumos. Ja tie netiek pildīti, tad mēs mainam cilvēkus, kuriem šo pienākumu izpilde ir uzticēta. Bet ārpus tā, mēs esam paši par sevi, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka valstij un tās budžetam uz sevi būtu jāuzņemas mūsu neizdarība, nezināšana vai vienkārši muļķība. Un jo ātrāk mēs visi to apjēgsim, jo labāk mums pašiem.

ceturtdiena, 2009. gada 22. janvāris

7 lietas jeb Ko tie citi, to es ar

Es pieņemu, ka vienīgais iemesls, kādēļ biedrs Šulcs, labi zinot, kā man riebjas grupveida aktivitātes, kas domājošu indivīdu reducē līdz blējoša un ganam sekojoša aitu bara sastāvdaļai, savā pēdējā publikācijā nodevīgi pieminējis manu personu un izteicis vēlmi, lai es iesaistītos Latvijas blogosfēru pārņēmušajā pseidonoslēpumu atklāšanas mānijā, ir absolūtas neaizskaramības sajūta, ko radījusi pārvākšanās uz tālo čehu zemi. Par nelaimi viņam, tā kā pastāv visnotaļ reāla iespēja, ka es varētu doties tajos pašos neceļos, viņam par padarīto varētu nākties atbildēt jau pavisam drīz.

Tomēr, kamēr atriebe vēl tikai plānos, man nekas neatliek kā izmakšķerēt no savas pagātnes septiņus mazāk zināmus faktus.

1) Jau trīs gadu vecumā es uzsāku savu dziedātāja karjeru slavenajā Latvijas Radio bērnu popmūzikas ansamblī "Dzeguzīte". Kā spilgtākā atmiņa no turpmākajiem četriem gadiem ir koncertbrauciens un Kuldīgu, kur vietējā kafejnīcā televizorā (iespējams, ka no VHS) rādīja tiem laikiem ekskluzīvo multeni "Toms un Džerijs".

2) Laika posmā no 6 - 18 gadu vecumam es, iespējams, izlasīju vairāk grāmatu, nekā vidējais statistiskais eiropietis trīs mūžu laikā. Vēlāk šai nodarbei atvēlētais laiks samazinājās, taču niķi daudz lasīt neesmu atmetis joprojām. Mīļākā grāmata: Halīls Džibrāns - "Pravietis".

3) Man joprojām nav vadītāja apliecības, kas laikam ir tāda kā tradīcija mūsu ģimenes vīriešiem. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka vienmēr esmu dzīvojis pašā pilsētas centrā, kur pēc mašīnas nav vajadzības un nav arī kur to novietot, kā arī to, ka man vienmēr ir apkārt sievietes ar auto un nav arī nekādu kompleksu par to, ka sieviete mani kur ved.

4) Strādājot par žurnālistu, man ir sanācis darboties teju visu iespējamo veidu medijos: avīzē (NRA), žurnālā (Popcorn), radio (Capital FM), TV (LTV un TV5), kā arī vairākos interneta projektos. Šī pieredze šobrīd ir neatsverama, darbojoties kā PR konsultantam.

5) Es biju pirmais tagad tik populārās sviestroka grupas "Double Faced Eels" vokālists. Droši vien, ka visnotaļ dranķīgs, jo pēc dažiem koncertiem mani un grupas ceļi šķīrās. Var nešaubīgi apgalvot, ka grupai tas ir nācis tikai par labu.

6) Vecumā no 13 - 18 gadiem man piemita vairāki niķi, kurus man šodien ne pārāk tīk atcerēties: es biju zvērināts IRCists, kas zem nika "Dj-ShoRt" dienas vadīja dažādos Latvijas čata serveros, rakstot skriptus, ķīlējot botus un arī apmeklējot čata tusus; tāpat es arī vismaz pāris gadus biju bēdīgi slavenā kluba "Kardināls" mēbele, kur teju katru vakaru tika dziedāta karaoke. Vēlāk mēbeles statuss un inventāra numurs man tika piešķirts "Pulkvedī", un tad "Casablancā". Šobrīd es netusēju nekur, atskaitot retu reizi esmu manāms "Studentu Klubā".

7) Es sāku smēķēt ceturtajā klasē un atmetu piektajā. Kopš tā laika vairs neesmu to darījis. Bija vismaz viena reize, kad es bastoju skolu, lai vienatnē aizbrauktu uz Siguldu, pastaigātos un netraucēti izsmēķētu paciņu cigarešu. Vecāki mani nekad nepieķēra. Jā, ap to laiku es arī kolekcionēju eksotisku cigarešu bloku iepakojumus, kurus izdīcu no veikalniekiem un ar kuriem dzīvoklī bija piekrauts vesels skābūzis.


Tā kā acīmredzot ir obligāti nodot šo sērgu tālāk, tad es izvēlos inficēt nuclearsecrets, Reketu un Krišjāni Papiņu. Saņemiet!

P.S. Izrādās, ka stafeti man nodevuši bija arī Artis no Zuz.lv un Helmuts, kā arī nekrietnā vāvere Ilārijs. Godam nopelnīts sabiedrības ienaidnieka statuss arī viņiem!

pirmdiena, 2009. gada 12. janvāris

Dziedi ar Štokiju un lauku radiem

Dīvaini, bet šis ir pirmais ieraksts šajā blogā 2009. gadā. Ierastais attaisnojums būtu, ka nav laika, taču laika netrūkst. Pietrūkst sakāmā, tādēļ tikai klusējot noskatos.

Rīt neliela daļa pamatoti nokaitinātās latvju tautas plāno doties uz Doma laukumu, lai kolektīvi izkliegtu savu sāpi par to, ka nav naudas, nav darba, nav stabilitātes, un, pats galvenais, nav ticības gaišākai nākotnei.

Es melotu, ja teiktu, ka uz mani tas viss neattiecas. Arī es jau labu laiku sēžu bezdarbībā, vien cenšoties rast veidus un iespējas, kā pamest šo valsti uz vismaz nākamajiem pāris gadiem (ja varat piedāvāt man darbu šeit pat, laipni lūgti ;). Ne jau tādēļ, ka gribētos, bet tādēļ, ka īsti citu iespēju nav. Taču diemžēl rīt plānotā akcija nekādā veidā nav, nevar būt un nebūs risinājums samilzušajām problēmām.

Iemeslus, kādēļ neiesaistīties šādā farsā, lieliski aprakstījuši jaunieši no mosties.org, tādēļ nemaz nemēģināšu tajos iedziļināties. Ja esat gana izglītoti, lai lasītu un uztvertu ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem - aicinu tur ielūkoties. Tikai mazs citāts ieskatam:

Tā vietā, lai izvirzītu saprātīgas prasības, teiksim, maizi un izrādes, viņi atkal un atkal maļ veco dziesmu par Saeimas atlaišanu. Protams, Saeima ir nepopulāra, tāpat kā valdība, tāpēc cilvēki atsauksies, dzīves apstākļu spiesti. Cilvēki var atsaukties uz daudz ko, bet tas allažiņ ir jautājums par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Saeima tiktu atlaista. (Citā scenārijā: kas notiktu tad, kad Vecrīga būtu nodedzināta, marodieŗi izlaupījuši veikalus un kaujinieki ar mietiem paši patriekuši Saeimu). Nekas nebūtu, jo šai protesta akcijai nav līderu, kas sabiedrībai piedāvā idejas par to, kā vajadzētu strādāt, lai būtu labāk. Nav nekādas Atmodas, nav nekādu vadoņu, ir tikai polītiķi, kas ne ar ko neatšķiras no tiem, ko viņi grib atlaist.

Šķiet, ka tikai laikā, kad strauji pasliktinās sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāte, mēs esam sākuši ne tikai piefiksēt, ka laikam jau ne viss mūsu valstī notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, bet arī pacelt savas balsis par to. Kamēr katru gadu pielika pie algas, bankas svieda pakaļ kredītus un pirms desmit gadiem par lētu naudu iegādātā Purvciema daudzstāvenes dzīvokļa cena šāvās debesīs, vidējais latvietis nekautrējās uzskatīt, ka kādas problēmas, ja arī eksistē, tad tās neskar viņu personīgi, līdz ar to nav nekādas vajadzības iesaistīties to risināšanā.

Taču nemaldināsim paši sevi - arī šodien maksimums uz ko esam gatavi, ir iziet ielās un izkliegt savu sāpi, nolamāt nekrietnos valstvīrus, lai pēc tam vienotos kopīgā "Bēdu manu lielu bēdu" un ar labi padarīta darba sajūtu dotos atpakaļ mājās un turpinātu štukot, kā atdot hipotekāro kredītu. Lielākā daļa joprojām atsakās pieņemt acīmredzamo patiesību, ka mūsu problēmās pa lielam vainojami ir nevis Šlesers, Demakova, Godmanis, vai kaut Soross un skandināvu bankas, bet gan mēs paši, mūsu nespēja un nevēlēšanās izprast dažādās likumsakarības, kas veido mūsu dzīvi.

Uz abu roku pirkstiem ir atainojams procentu skaits, kurš atspoguļo mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalību politiskās vai kaut nevalstiskās organizācijās. Mēs nekautrējamies atdot savas tiesības lemt pašiem par savu likteni citu rokās, un tad raudam par to, ka kāds ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Liela daļa cilvēku savu domāšanas procesu un viedokļa paušanu ir reducējuši līdz "ō, forši" vai "galīgs sūds" līmeņa domugraudiem interneta portālu komentāros. Mēs pieprasām "Eiropas algas", to argumentējot ar "Eiropas cenām", neliekoties ne zinis par faktu, ka dīvainā kārtā strādājam ar tieši 51,3% produktivitāti, salīdzinot ar vidējo "Eiropas darbinieku". Jā, mēs esam slinki! Nekustamo īpašumu tirgus bums teju katrā latvietī ir iedvesis pārliecību, ka viņš ir biznesa guru, kaut parasti šādu cilvēku izpratne par ekonomiku aprobežojas ar parasto "kupi-prodai" shēmu. Jā, mēs esam arī neizglītoti! Un ar to es nedomāju tikai augstskolas grādu...

Mēs tikai pieprasām, neko nepiedāvājot pretī. Esam gatavi kliegt, bet ne risināt problēmas. Var jau būt, ka kolektīva padziedāšana ar Štokiju, Kalnieti un citiem, kas uz krīzes kumeļa cer iejāt varas pilī, kādam nāks par labu. Vienu es zinu droši - Latvija tā noteikti nebūs.

Foto: Easyget.lv