Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64