ceturtdiena, 2008. gada 31. jūlijs

PRET (papildināts)


Šoreiz bez liekiem komentāriem, jo citi jau visu ir uzrakstījuši. Ja nevēlies, lai veikli polittehnologi ar Tevi manipulē kā ar domātnespējīgu lelli, spied uz bildes, atvēli stundu lai izlasītu, ko par tautas tiesībām atlaist Saeimu un konkrēto likumprojektu domā valsts vadošie konstitucionālo tiesību eksperti (turklāt atšķirībā no Endziņa - apolitiski), un tad pieņem lēmumu attiecībā uz 2. augusta referendumu. Es to jau esmu izdarījis!

Papildināts 22:18, 02.08.2008

Apsveicu visus ar saprāta uzvaru pār masu psihozi!

Ilustrācija no Rolandinsh.lv/blog

pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs

Par "Jauno Vilni", invalīdu stāvvietām un aprobežotību..

Mēs, latvieši, esam dīvaina tautiņa - maza, lepna un, diemžēl, pa lielam arī aprobežota. Kādēļ tāda pārliecība? Nu kaut vai tādēļ, ka vairākumam mūsu nācijas pārstāvju piemīt smieklīga tieksme klusēt brīžos, kad vajadzētu skaļi kliegt un nevietā brūķēt muti, kad pieklātos paklusēt. Protams, pilnīgi iespējams, ka tas pats attiecas uz visām nācijām, ne tikai latviešiem, taču es lielāko mūža daļu esmu pavadījis tieši šeit un tādēļ par citiem spriest negribētu.

Taču vispār latviešiem par citām tautām gan patīk spriest. Un kā vēl! Vidējais statistiskais latvietis ir stingri pārliecināts, ka amerikāņi ir stulbāki par stulbiem un ka viņu prezidents ir gadsimta lielākais dulburis, ka visi krievi ir urlas pēc aicinājuma un turklāt arī ir galīgi aprobežoti, jo nespēj saprast, ka dzīvo valstī, kurā viss ir galēji korumpēts un un kura to vien vēlas, kā kādu iekarot. Bet ne par to es šodien gribēju rakstīt.

Jau nedēļu milzīgs daudzums latviešu nenoguruši "vārās" par to, cik briesmīga lieta ir Krievijas telekompāniju organizētais jauno populārās mūzikas izpildītāju konkurss "Jaunais Vilnis", kurš ik gadu notiek Jūrmalā un tiek pārraidīts uz dažādām valstīm. Un katru reizi šis pasākums Latvijā izraisa milzīgu negatīvu rezonansi... un katru reizi kļūst par Latvijas gada skatītāko TV notikumu.

Ak, neraža, šogad vadītāji esot atļāvušies pajokot par Latvijas himnu un, kādas šausmas, častuškas esot dziedātas mūsu tautastērpos! Un tas viss mūsu prezidenta klātbūtnē un to vēl rāda TV! Par to, lūk milzīgs satraukums... Vien nelaime tāda, ka tas nav vis nacionālais lepnums, kas to izraisījis, bet gan mazām nācijām piemītošais mazvērtības komplekss. Jo tieši spēja pasmieties par sevi ir viens no galvenajiem rādītājiem, ka smējējam ar pašapziņu viss kārtībā.

Tas, kā "Jaunā Viļņa" vadītāji pasmejās par kādām Latvijai raksturīgām lietām, nav pat salīdzināms ar to, kādā pakāpē krievi savās televīzijās regulāri smejās paši par sevi. Un tas pats attiecas arī uz amerikāņiem un daudzām citām nācijām. Jo viņiem šis nacionālais mazvērtības komplekss kaut kā ir krietni mazāk izteikts. Un tiem, kas sūrojas, ka tās šausmas jāskatās TV - nu tak neskatieties, dārgie draugi, galu galā, to demonstrē nevis sabiedriskais, bet gan komerckanāls. Tas, vai mūsu prezidentam tur vajadzētu gorīties pirmajās rindās, ir cits jautājums, bet tā, galu galā, ir viņa paša izvēle, ar kuras sekām pašam vien būs jācīnās.

Otra lieta, kas pēdējās dienās ir likusi ar drūmu bezpalīdzību noraudzīties uz daudziem tautiešiem, ir reakcija uz portāla TVNET un Lato Lapsas kantora "Baltic Screen" jaunāko provokāciju - akciju pret invalīdu stāvvietu nelikumīgajiem aizņēmējiem. Ja nu kāds nav pamanījis, tad TVNET aicināja lasītājus iesūtīt bildes ar invalīdu stāvvietās novietotiem invalīdiem nepiederošiem auto, savukārt "Baltic Screen" uzņēmās noskaidrot to īpašniekus un, kas vēl interesantāk, papētīt, no kurienes un cik likumīgi ir nākusi nauda šo spēkratu iegādei.

Šodien portālā publicēts pirmā šāda acīmredzmi nodokļus nemaksājoša auto īpašnieka apraksts, un komentāru, protams, ir vesela jūra. Taču to vairums ir par to, kāds nelietīgs cūka ir raksta autors, par to, ka invalīdiem tāpat mašīnu neesot, par to, ka valstī ir bardaks, tādēļ likumi nav jāievēro un par to, ka svešu naudiņu (kas par to, ka valstij nozagtu) skaitīt esot nepieklājīgi.

Es vēlētos, kaut būtu manos spēkos to izteikt kā savādāk, bet viss ko es varu teikt ir, ka, manuprāt, aiz katra šāda komentāra, aiz katras šādas domas slēpjas viens aprobežots latvietis.
Tāds, kurš ziņošanu par krimināli sodāmu noziegumu (ar to es šeit domāju nodokļu nemaksāšanu, nevis neatļautu parkošanos) nievājoši sauc par "stučīšanu" (starp citu, neziņošana arī ir noziegums), tāds kurš ir pārliecināts, ka zagt, kamēr vien kāds cits zog vairāk, ir OK, ka nauda atbrīvo no pienākumiem pret valsti un līdzcilvēkiem, tāds, kurš ir laimīgs dzīvot bardakā un neko nedarīt, lai kas mainītos, jo, galu galā, tas ir lielisks attaisnojums paša cūcībām.

Neatkarīgi no tā, vai attaisnojumi meklējami 700 verdzības vai 50 padomju okupācijas gados, faktus tas nemaina - mēs esam depresīva, kompleksaina un daudzās lietās atpalikusi nācija. Un mums vēl tāls ceļš ejams, lai to apzinātos...

Foto: Latvietis.com

sestdiena, 2008. gada 26. jūlijs

Kur koncerts, tur prezidents!

Bez visa tā, ka es joprojām neesmu sasniedzis nepieciešamo 40 gadu vecumu, kas jāsasniedz, lai mūsu valstī drīkstētu tapt ievēlēts par prezidentu, man nekad nav bijusi vēlme šādu amatu ieņemt. Baiss stress, specifisks dreskods un mūžīgs miesassargu ielenkums noteikti neietilpst pie labākajiem bonusiem, kādus darba ņēmējs var vēlēties. Taču pēdējo dažu mēnešu laikā manas domas palēnām sāk mainīties. Kādēļ? Jo šķiet, ka mūsu valsts šībrīža galva Valdis Zatlers ir apjēdzis, ka politika viņam diez ko vis nepadodas un ir pievērsies to labumu baudīšanai, kurus nodrošina viņa amats. Precīzāk - iespējai iegūt bezmaksas ielūgumus lieliskās vietās uz jebkuru pasākumu. Un galu galā, ja to var Valdis, tad dienās noteikti varēšu arī es.

Un Valdis var un arī dara. Šķiet pēdējā laikā teju neviens puslīdz nozīmīgs kultūras/izklaides notikums nepaiet bez mūsu prezidenta klātbūtnes. Tiesa, Zatleru nemanīju Positivus AB festivālā un pagaidām nav informācijas, vai viņš "tresījis" līdz ar tautas nožēlojamāko daļu iekš "bīčpārtija", toties mūsu Vadonis vairākus vakarus pēc kārtas tika manīts "Rīgas Ritmu" koncertos, viņš nenoguris klausījās un arī līdzdarbojās vairākos Dziesmu svētku pasākumos. Dzintaru koncertzālē "Jaunā Viļņa" laikā prezidents ir mīļi gaidīts un arī sagaidīts viesis, arī operas prezidenta loža regulāri ir aizpildīta un tas nav īsts basketbola mačs, kurā pirmajā rindā nesēž Zatlers ar savu dēlu. Starp citu, nākamās pāris nedēļas mums nāksies iztikt bez prezidenta - galu galā, kurš gan negribētu ietusēt Ķīnā, pie reizes noraugoties olimpiādes notikumos.

Es rosinātu pārdēvēt mūsu valsts vadītāja ieņemto amatu par "Valsts pārstāvis mākslas, kultūras, izklaides un sporta pasākumos". Un nevienam nebūtu nedz jautājumu, nedz pārmetumu, un arī Valdis varētu mierīgu sirdi darīt to, kas viņam acīmredzami padodas vislabāk.

Un kāda neraža, ka es nepiedzimu 15 gadus agrāk. Nē, es nemaz neslēpju, man nudien skauž, sasodīts!

P.S. Un nejautājiet man, kāpēc bildē prezidents mēģina ieraidīt volejbola bumbu basketbola grozā. Shit just happens...
Foto: Diena.lv

ceturtdiena, 2008. gada 24. jūlijs

Briest blogeru pikniks


Kamēr es laukos sauļojos, riju ķiršus un upeņjāņogas, lasīju grāmatas un krāvu malku, tikmēr galvaspilsētā, izrādās, briest pirmais puslīdz nopietni organizētais blogeru pikniks. Medņu Artūrs ziņo, ka tam piemitīšot sekojoši parametri:
  • Kas: Pirmais Blogeru Pikniks. Ielūgti visi!
  • Kur: Andrejsala (Andrejosta), gandrīz pašā Rīgas centrā
  • Kad: šī gada 31. jūlijā, ceturtdienā
  • Cikos: no 18:00 līdz pēdējam viesim (ap pusnakti)
  • Plānā: šašliks (būs grills), alus (by Aladaris), sangrija
  • Tai skaitā: pirmā publiskā BarCamp Baltics 2009 izziņošana (19:00)
  • Kā arī: info par BarCamp Liepāja 2008 un BridgeCamp Nr2 Rīgā (19:30)
  • Ja līs lietus: pasākums pārceļas uz Jaffas biroja telpām
  • Līdzi jāņem: groziņi, smalkmaizītes, dzērieni, utt
  • Nav jāņem: portatīvie datori un līdzīgas ierīces
Es noteikti plānoju piedalīties un aicinu to darīt arī jūs, pat ja līdz šim ne reizes nav nācies pabūt šādās blogeru un citu ar internetu saistīto cilvēku sanākšanās. Varu apgalvot visnotaļ droši, ka īstenu sterotipizētu gīku tajās ir ārkārtīgi grūti atrast. Iepriekšminētais iedrošinājums jo īpaši attiecas uz daiļā dzimuma pārstāvēm - būtu jauki piefiksēt, ka blogeru rindas papildinājušas arī kādas smukas meičas, savādāk mambas un citas čūskas vien mana..

otrdiena, 2008. gada 15. jūlijs

Par komunikācijas un sociālās mijiedarbības evolūciju

Šo gadsimtu, galvenokārt tehnoloģiju attīstības dēļ, dēvē par informācijas un nereti arī par komunikācijas laikmetu. Lai arī internets tiek izmantots informācijas, viedokļu un ideju apmaiņai - kas savā būtībā ir komunikācijas fundaments, vai to tiešām var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?

Klātienes komunikācijā "reālajā" pasaulē pastāv virkne blakusfaktoru, kas mums palīdz labāk saprast un novērtēt sarunbiedra personību un nostāju. Balss tonis, sejas izteiksme, ķermeņa poza un žesti ir tikai daži no tiem. Galu galā, cik daudz gan var izsecināt kaut vai no sarauktas pieres...

Vairāk ēteriska kontakta gadījumā, kādu mums piedāvā internets, mēs esam spiesti paļauties vienīgi uz to informāciju, kura mums tiek apzināti piedāvāta no pārējo komunikācijas dalībnieku puses, turklāt lielākajā daļā gadījumu tiem ir laiks izvērtēt savas reakcijas, nekas nenotiek spontāni. Bieži vien sarunbiedra avatars, paraksts vai labākajā gadījumā foto ir visa ar sarunas tematiku nesaistītā papildinformācija, kas ir mūsu rīcībā, taču tā, gluži kā drēbes, neliecina par to, kas šī persona ir, bet gan vienīgi par to, kā tā vēlas izskatīties citu acīs. Turklāt daudzi izvēlas nesniegt pat šādu informāciju.

Šādā tīri tekstuālā, uz gājiens-pēc-gājiena sistēmas balstītā komunikācijā, kāda tā ir dažādos forumos, e-pastos, blogos, čatos un savā ziņā arī sociālajos tīklos, ir ārkārtīgi grūti atpazīt īsto personību, kas slēpjas aiz tastatūras. Pat emocijas aizstājošās ikonas tiek tiek apzināti izvēlētas, nevis neviļus izrādītas. Sarunas tiek veidotas, vienmēr dodot laiku skaidri formulēt viedokļus un atbildes, tās daudz mazāk ietekmē mirkļa izjūtas un emocionālais stāvoklis. Kad pie rokas vienmēr ir Google un Wikipedia, ir praktiski neiespējami šādā komunikācijā novērtēt kāda patiesās zināšanas un pieredzi. Kad tu pasaki kādam, ka vairs nevēlies par viņu neko dzirdēt, tu nezini, vai atbildes smailijs patiesībā neslēpj dusmu lēkmi aiz monitora. Kā gan lai atšķir šādu, iespējams, pilnīgi uzmodelētu personību no īstas?

Jo vairāk pieredzējis šādā komunikācijas formā kāds ir, jo grūtāk identificēt viņa īsto "es". Internetā mēs iemācāmies ignorēt provokācijas vai atbildēt uz tām ar dzēlīgu asprātību, kurpretī dzīvē šāda situācija un no tās izrietošās sekas būtu pavisam savādākas. Vistuvāk reālajai personai tās virtuālais "alter ego" ir savas virtuālās karjeras pašā sākumā, kad tas vēl nav iejuties šajā vidē, un pat tad tas varbūt ārkārtīgi maldinošs.

Daudzi redz šo kā "komunikācijas laikmetu", kad patiesībā tas, arvien vairāk cilvēkiem izvēloties sociālās mijiedarbības veidu, kuram ir tik daudz ierobežojumu un trūkumu, var pārvērsties par "izolācijas laikmetu". Protams, arī "reālajām" interakcijām, neapšaubāmi, ir savi - līdzīgi - trūkumi, jo mēs visi gribam tikt redzēti tādi, kādi vēlamies būt, un nevis tādi, kādi esam, tādēļ izvēlamies attiecīgus sarunu tematus, attiecīgi ģērbjamies.. Tādas sociālās vides kā bāri un klubi ir tipiski piemēri un tie nereti rezultējās ātri pārtrūkstošās attiecībās, kas patiesībā ir vien nepareizi interpretētas sociālās maskas rezultāts, kuru par nederīgu padarījis ilgstošs personisks kontakts. Un tomēr, parasti daudz vieglāk ir kādu iepazīt, ja tas ir klāt esošs un nespēj modificēt savas reakcijas pirms nospiest "reply"pogu.

Noslēgumam daži jautājumi pašam sev un jums:

1) Lai arī dažādas virtuālas platformas nenoliedzami atvieglo un piedāvā plašas iespējas cilvēkiem savstarpēji komunicēt - vai to var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?

2) Vai reālas komunikācijas aizstāšana ar virtuālo novedīs pie kopienu, grupu un draugu kopu sadrumstalošanās?

3) Vai savstarpējo attiecību virtualizēšanās ir nenovēršama mūsu kā tehnoloģiskas civilizācijas evolucijā un, ja tā, kādas var būt iespējamās sekas?

pirmdiena, 2008. gada 14. jūlijs

Dziesmu svētku spožums un posts

Lai gan Dziesmu svēku tematika šobrīd ir aktuāla teju ikvienā Latvijas medijā, es tomēr nevaru atturēties pievienot šai informācijas plūsmai arī savu viedokli par dažām lietām, galvenokārt tādēļ, lai pašam būtu skaidrs, kur tad es īsti stāvu un kāpēc.

Šajos Svētkos es pats aktīvi nepiedalījos un taču skatītāja lomā šo to tomēr nācās pamanīt - galvenokārt no dziedātāju uzstāšanās, tāpēc trīs labas un trīs ne tik labas lietas par to visu.. Redzēju gājienu, daļu koru kara fināla LU Aulā, noklausījos atklāšanas koncertu estrādē pa radio, klātienē redzēju noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu, kā arī pašu koncertu apskatījos tiešraidē internetā. Par par pārējo neko nevaru teikt...

Par labo:
1) Koru karu fināls parasti ir pats kvalitatīvi augstvērtīgākais Dziesmu svētku notikums un arī šī reize nebija nekāds izņēmums. Es zinu ārzemniekus, kas brauc tikai uz šo vienu koncertu, jo tas, kas notiek LU lielajā aulā, ir pasaules līmenī. Ir prieks redzēt, ka, ja arī dalība koros kļūst mazāk masveidīga, labu un izcilu koru daudzums arvien pieaug. Ja pirms pieciem gadiem labāko jaukto koru grupā dominēja "Kamēr..." un ar viņiem cīnījās vien "Balsis", kurpretī pārējie bija šķietami nepārvaramā attālumā, tad tagad situācija ir mainījusies - tādi kori kā "Austrums", "Sōla" jau ir noķēruši "Balsis" un lēnām tuvojas arī "Kamēr...". Un uz pēdām min vēl citi.

2) Atšķirībā no samocītā atklāšanas koncerta, noslēguma koncerta repertuārs bija izcils, ar lielu piepūli varētu atlasīt labi ja pāris dziesmas, kuras varētu no tā izņemt. Ne miņas no drūmuma, ko parasti piedēvē latviešu dziesmām, enerģija un dzīvesprieks. Esmu dzirdējis viedokļus, kas kritizē Ramiņa "Pūt, vējiņi" apdares iekļaušanu repertuārā. Man tiešām žēl tos, kuri nedzird šīs fantastiskās apdares pārākumu pār klasisko Jurjāna piegājienu. Tas pats attiecas uz Ešenvalda "Aizej lietiņ", kas manā skatījumā ir vienkārši izcils skaņdarbs, turklāt teicami piemērots estrādei un kopkorim. Tāpat sadziedāšanās pēc koncerta bija lieliski izplānota un realizēta. Un viss ir kārtībā - šīs dziesmas nav jāiekļauj koncerta repertuārā, tās bija tieši savā vietā.

3) Svētku atmosfēra pilsētā. Redzēt tik daudz priecīgu ļaužu tautastērpos un sajust, kā uz nedēļu Rīga atdzīvojas pavisam jaunā kvalitātē - tā ir neatsverama bauda. Starp citu, pa visu nedēļu ielās neredzēju nevienu gludi skūtu treniņbikšaini. Vai tā būtu sagadīšanās?

Par ne tik labo:
1) Lai Demakova saka ko grib, bet pēc pārbūves akustika Mežaparka estrādē ir neatgriezeniski sačakarēta. Nezinu par koncertu, bet noslēguma ģenerālmēģinājumā pusotrs desmits tūkstošu dziedātāju skanēja tā, it kā kaut kur fonā darbotos televizors un no tā nāktu klusa skaņa. Blakussēdošo kaimiņu vēdera burkšķoņa bija skaļāka par kopkori. Ja par gaismu un skaņu (īri) estrādei ir izgrūsts teju miljons latu (zinot, cik kas maksā - astronomisks cipars), tad nedzirdamais koris nav attaisnojams ne ar ko. Tiešraidi skatoties, sajūtas bija daudzkārt spēcīgākas, nekā klātbūtnē :(

2) Kā privātā sarunā man teica viens no virsdirģentiem, iespējams, jau nākamajos svētkos lielkoncertu repertuārā nāksies iekļaut tikai dziesmas jauktajiem koriem, jo vīru koru jau šobrīd ir ārkārtīgi maz un tie ir vāji. To spilgi apliecina arī koru karu fināls, kurā iekļuva tikai četri vīru kori un no tiem neviens nebija cienīgs iegūt pirmo vietu, kas tā arī palika nepiešķirta. Rīgā vēl notiek kāda aktivitāte, bet ārpus tās veči acīmredzami nav uz dziedāšanu orientēti.

3) Brīvdabas koncertu apmeklētāju kultūra ir zem katras kritikas. Dzirdēt tā jau neko nevar, bet apkārtējie nekautrējas pilnā balsī sarunāties, skaļi strēbt aliņu, rīt šašliku, visu laiku pastaigāties šurpu turpu. Pamēģiniet ko tādu darīt operā vai teātrī! Lai man piedod nacionālisti, taču baltvāciešu ņirgām par bauru tautiņu un tās tikumiem acīmredzami ir bijis kāds ģenētisks pamats.


Lai nu kā, svētki ir beigušies un, lai arī pašā pēdējā brīdī, svētku sajūtu man izdevās noķert. Un tas arī ir pats galvenais. Gribēju vēl izvērsti rakstīt par svētku emocionālo lādiņu un ko tas dod sabiedrībai, taču laicīgi pamanīju, ka kāds cits jau ir uzrakstījis to, ko vēlējos teikt. Lai svētku sajūta paliek ar jums arī ikdienā!

Foto: Imants Žodžiks

ceturtdiena, 2008. gada 10. jūlijs

Darbs ārzemēs?

Diezgan smieklīgi, bet pat es, kurš vienmēr ir teicis, ka uz ārzemēm strādāt brauc tikai drūmākie lūzeri, kas savās šaurajās pierēs nespēj saprast to, ka tieši šajā valstī ir daudzkārt lielāks potenicāls ātrai un ārkārtīgi veiksmīgai karjera, šobrīd apsveru tīt makšķeres uz kādu vietu, kur zāle zaļāka un saulīte vairāk silda.

Ekonomiskā krīze, politiskais bardaks un drūmās sejas visapkārt kaut kā sāk piegriezties.

Vienīgā nelaime, ka tas, ko es vislabāk daru, ir cieši saistīts ar filigrānu valodas izmantošanu un, lai arī mana angļu valoda ir ļoti laba, es šīs valodas izjūtā tomēr nespēju un diez vai kādreiz spēšu sacensties ar tiem, kam kam tā ir dzimtā.

Skumji apzināties, ka tavas spējas un iemaņas reāli maksmiāli var izmantot tikai vienā mazā zemes pleķī, kurā nekas nenotiek...

trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs

"Aerodium" - lidot kā putnam...

Gan privāti, gan šeit pat komentāros man ir uzdots jautājums, kā tad īsti gāja iepriekš anonsētajā lidojumā iekš vertikālā vēja tuneļa "Aerodium". Tādēļ mazliet par manu svētdienas lidojumu...

Kāda daiļa būtne man bija noorganizējusi iespēju līdz ar viņu pacelties gaisā un kopīgi arī devāmies izbaudīt šo piedzīvojumu. Lidojums bija rezervēts svētdien, 12:00 un, lai piedotu visam papildu garšu, nolēmām uz netālu no Siguldas atrodošos ietaisi doties ar stopiem.

Mazliet pēc 11tiem jau bijām Juglā, tūlīt aiz remontējamā tilta, un mēģinājām pārliecināt garāmbraucošos šoferus par nepieciešamību mūs uzņemt savā mašīnā. Pēc aptuveni desmit minūtēm jau bijām ceļā. Mašīnā bez šofera (kurš mierīgi brauca nepiesprādzējies, kaut prātīgi), bija arī mazizmēra suns, bet tas nekādi netraucēja nokļūt vajadzīgajā vietā. Visai laicīgi jau atradāmies notikuma vietā un ar bažām raudzījāmies uz tiešām milzīgo agregātu, kura vienīgais uzdevums ir pacelt gaisā cilvēkus kā tādas spalviņas.

Pēc minūtēm desmit ieradās arī instruktori un mēs abi, kā arī vēl četri lietuvieši varējām piemērīt ķiveres, parakstīt līgumus par to, ka nedarīsim stulbības, iziet 10 minūšu instruktāžu, kā arī ietērpties lidojuma kombinzonā, cimdos, brillēs un arī ielikt ausu aizbāžņus, jo lidojuma laikā troksnis var pārsniegt 120 decibelus. Lai arī sākotnēji bija paredzēts, ka lidosim katrs tikai divas minūtes, tomēr galu galā viss izvērtās tā, ka mums tika piešķirtas četras, kas sākotnēji likās baigi forši.

Pati lidošana norisinās aptuveni 10m augstumā virs zemes. Vēja tuneļa diametrs ir 4m un tam visriņķī ir izvietoti vēl aptuveni 2 metri piepūšamo matraču un tad dažus metrus augsts žogs. Lidošana notiek instruktora pavadībā. Pirmās divas minūtes instruktors pats gaisā nepacēlās vien koriģēja ķermeņa pozu un turēja, lai es nepaceltos pārāk augstu, kur droši vien nezinātu ko darīt. Varētu likties, ka nekāda māka tur nav vajadzīga un vienkārši ir jāļaujas lai vējš tevi nes. Tomēr tas tā nav - kombinzonā (lai palielinātu virsmu) ietērptais ķermenis gaisā spēj pacelties tikai tad, ja atrodas konkrētā pozīcijā un to noturēt ir ļoti sarežģīti un tas prasa pamatīgu fizisko piepūli, īpaši pirmajā reizē.

Laiks lidojumā rit nežēlīgi lēni - divas minūtes likās kā vismaz piecas. Aptuveni pusotru minūti viss izdevās lieliski, lidojums un brīvā kritiena sajūta, un tad kaut kādā brīdī tu pēkšņi atjēdzies, ka roku muskuļi (ar kuriem es gan diez ko nevaru lepoties) nežēlīgi smeldz un noturēties vajadzīgajā pozā kļūst arvien grūtāk. Otrajā reizē jau cits instruktors kopā ar mani pacēlās gaisā līdz pat 4m augstumam, bet jāatzīst, ka šīs otrās divas minūtes jau bija vairāk mocības nekā bauda - fiziskā slodze lidojot ir daudz, daudz lielāka, nekā varētu šķist, tādēļ tie, kam liekas, ka ar divām minūtēm nav vērts čakarēties un ka jāņem uzreiz desmit, droši var atslābt - četras minūtes būs pārpārēm pat lieliski fiziski sagatavotam iesācējam.

Kad bijām jau pabeiguši savu lidojumu un grasijāmies pa kāpnītēm lēni streipuļot lejā uz ģērbtuvi, motors ierēcās un mūsu instruktors pēkšņi uzlidoja aptuveni 10m augstumā, virpuļodams uz priekšu un atpakaļ. Šķiet, uz viņu viena konkrētā poza tomēr neattiecas un gravitāte vienalga padodas :)

Atpakaļceļā nostopējām kādu jaunu BMW vadītāju, kurš, protams, arī brauca nepiesprādzējies, un pa ceļam izdomāja vairāku desmitu kilometru garumā kosties ar citu BMW, ātrumam pārsniedzot 200km/h. Slimi...

Lai nu kā, ja maciņš un psiholoģiskā gatavība ļauj, "Aerodium" varu ieteikt izmēģināt arī jums. Es personīgi izvēlos mierīgāku lidojumu gaisa balonā, bet katram jau savi prieciņi...

Foto: Aerodium.lv

sestdiena, 2008. gada 5. jūlijs

Šūpojos ritmos un gatavojos lidojumam..

Tikai maziņš ieraksts, lai nebūtu tā, ka mūzika mani galīgi atrauj no pasaules :)

Kā jau iepriekš minēju, visu šo nedēļu dzīvojos par festivāla "Rīgas Ritmi" koncertiem. Varbūt ne tik intensīvi (teju 24h dienā) kā pagājušajā gadā, bet ne mazāk kvalitatīvi. Vismaz trīs no apmeklētajiem koncertiem ir bijuši tiešām fantastiski un pozitīvā enerģija ir uzkrāta ilgam laikam. Šodien, starp citu, ir festivāla pēdējā diena un Kongresu namā 18:00 un 21:00 būs vēl divi koncerti. Iesaku ikvienam!

Rīt no rīta toties došos uz Siguldas pusi, lai uz dažām minūtēm paceltos gaisā iekš Aerodium vertikālā vēja tuneņa. Līdz šim vēl nav nācies tur lidot un tagad, kad man ir iedāvāta tāda iespēja, esmu mazliet norūpējies par savas ne pārāk veselās muguras reakciju uz šādu slodzīti. Cerams, ka viss būs ok un mājās atgriezīšos dzīvs un vesels.

Ak jā, atšķirībā no liela vairuma rīdzinieku, dziesmu svētkos nepiedalīšos nedz kā dalībnieks, nedz arī kā skatītājs. Kaut kā nebija vēlmes iesaistīties visā tajā jandāliņā ar biļetēm. Īsti nesaprotu Kultūras ministrijas politiku - vai nu ir jānodrošina kaut kāda caurskatāma sistēma, kas nosaka, kam tiek šīs tik ļoti deficītās biļetes vai arī jāuzliek tām cenas, kuras būtu balstītas uz pieprasījumu. Respektīvi, manā skatījumā biļešu cenām būtu jāsākas no Ls 30 vismaz. Pārdod par sīceni mantu, uz kuru pieprasījums ir maksimālais, kāds vispār var būt, un tad brīnās, ka biļetes var nākamajā dienā par 100ls nopirkt..

otrdiena, 2008. gada 1. jūlijs

Īss ceļvedis festivālā "Rīgas Ritmi 2008''

No 1. līdz 6. jūlijam Rīgā notiks jau astotais starptautiskais mūzikas festivāls "Rīgas Ritmi", kurā, kā jau ierasts, piedalīsies daudzi pasaulslaveni mākslinieki. Džezs, fanks, svings, āfrikāņu ritmi un pasaules mūzikas melodijas - Dziesmu svētkiem vēl nesākoties, Rīgā veselu nedēļu jau valdīs mūzika. Ar šo rakstu vēlos palīdzēt tiem, kuriem nav laika un vēlēšanās iedziļināties tiešām labas mūzikas pārpilnajā festivāla programmā, atpazīt koncertus, kurus neapmeklēt vienkārši nedrīkst.

Kongresu nama lielajā zālē, kas jau ilggadēji ir galvenā festivāla norises vieta, šogad notiks septiņi koncerti. Visi mākslinieki ir augstākās raudzes un, ja ir tāda iespēja, laist garām nevajadzētu nevienu no tiem. Un tomēr, trīs Kongresu nama koncertus es personīgi gribētu ieteikt jo īpaši.

Victor Wooten Band
(2. jūlijā, 21:00)

Viktors Vūtens daudzu skatījumā ir šībrīža pasaules izcilākais basģitārists. Viņš ir gan Grammy laureāts, gan arī vienīgais mūziķis, kurš trīs reizes atzīts par konkursa Bass Player of the Year uzvarētāju. Sajūtas, kuras saviem klausītājiem piedāvā šis komponists. aranžētājs un ekstraklases mūziķis, nav iespējams aprakstīt, tās ir jāizbauda. Ja Vūtena un viņa kolēģu fanks neliks jums pulsēt ritmā, tad jūs droši sevi varat atzīt par kurlu.

Lura
(3. jūlijā, 21:00)

Ja līdz šim Latvijas klausītājiem mazā Kaboverde ir bijusi pazīstama tikai ar lieliskās Sezārijas Evoras vārdu, tad šogad pie mums ir ieradusies šīs valsts jaunā balss - Lura. Par pasaules mūzikas izpildītāju dēvētās dziedātājas mūzikā savijas dziesma un deja, Āfrika un rietumi, sirsnība un enerģija.

Eumir Deodato feat. Rigas Ritmi Big Band
(5. jūlijs 21:00)

Brazīļu komponists, producents un taustiņinstrumentālists Eumirs Deodato jau vairākus gadu desmitus nebeidz pārsteigt pasauli ar savu muzikālo lidojumu, kurā viņš uz džeza bāzes iekombinē gan roka, gan popa, gan arī R'n'B, latīņu un pat klasisko mūziku. Par viņa statusu liecina Grammy balva un sadarbības ar pasaules labākajiem mūziķiem visdažādākajos žanros.


Iespēja baudīt lielisku mūziku būs ne tikai tiem, kas iegādājušies biļetes uz lielajiem koncertiem, bet arī visiem rīdzeniekiem un pilsētas viesiem, turklāt par brīvu. Līvu laukumā Vecrīgā 4. un 5. jūlijā darbosies TELE2 skatuve, uz kuras uzstāsies gan vietējie, gan ārzemju mākslinieki, turklāt sestdienā jau no 12:00 uz šīs skatuves un tās apkārtnē norisināsies īpaši bērniem veltīt pasākums "Rīgas Bērnu festivāls", kurā paši jaunākie mūzikas mīļotāji varēs vērot savus vienaudžus, kuri muzicē popgrupā "Dzeguzīte", "Jūras akmentiņi" un Marie N studijas ansamblī.

Diemžēl, šogad ir pārtraukta lieliskā tradīcija Rīgas Ritmu vakarus noslēgt klubā "Kaļķu Vārti" ar pašmāju mākslinieku uzstāšanos, kurai sekoja festivāla viesu jam-session. Festivāla mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns neslēpj, ka šī vieta vienkārši kļuvusi par dārgu. Tomēr koncerti un improvizācijas nekur neizpaliks - to visu vakaros varēs atrast jaunatvērajā džeza klubā "City Jazz Club" (Ģertrūdes 34), gan arī viesnīca "Europa City Hotel" augšstāva terasē "Sunny Terrace" (Brīvības 199c).

Festivāls noslēgsies naktī no sestdienas uz svētdienu ar jau par tradīciju kļuvušo muzikālo kuģīša "Missisipi" braucienu pa Daugavu, kurā ar priekšnesumiem uzstāsies jauno džeza mūziķu konkursa "Sony Jazz Stage" laureāti.

Biļetes uz koncertiem joprojām ir iegādājamas "Biļešu Servisa" tirdzniecības vietās. Atceramies, ka studentiem un pensionāriem, uzrādot apliecību, pienākas 30% atlaide uz visiem Kongresu nama koncertiem.

Pagājušā gada festivāls bija izcils un nav nekādu iemeslu domāt, ka šogad kas varētu mainīties. Tiekamies "Rīgas Ritmos"!