ceturtdiena, 2008. gada 31. janvāris

"Martian Child" - mana 2007. gada filma Nr.1

Kā atpazīt labu filmu? Protams, pazīstami aktieri, izcils režisors, uzrunājošs scenārijs un perfekts pārējās komandas darbs visai droši garantē rezultātu. Taču, lai arī esmu noskatījies visas "Oskariem" nominētās filmas un atzinis tās par tiešām labām, vakar man nācās konstatēt, ka pāri tām visām es 2007. gadā liktu filmu, kura pagaidām nav izvirzīta nevienai balvai. Vēl vairāk, daudzi kritiķi ir vienojušies viedoklī, ka tā ir pārāk sentimentāla. Un te nu es nevaru viņiem piekrist.

Neviena no neskaitāmajām pēdējā gada laikā redzētajām filmām man nav likusi justies tik labi, kā "Martian Child". Tas ir stāsts par pazīstamu fantastikas stāstu rakstnieku, kas, neilgi pēc savas sievas nāves, pieņem lēmumu adoptēt ļoti sevī ierāvušos un dīvainu 6-gadīgu puiku, kurš pilnā nopietnībā visiem apgalvo, ka ir no Marsa. Turklāt, viņš ir gatavs to pierādīt...

Tiešām teicama mazā aktiera Bobija Koulmena (Bobby Coleman) aktierspēle, papildināta ar vienu visu laiku labākajām Džona Kusaka (John Cusack) ekrāna performancēm, padara šo filmu par nepamanītu pērli, kas ievelk savā stāstā no pirmās līdz pēdējai minūtei.

No sirds iesaku visiem laba kino cienītājiem!



trešdiena, 2008. gada 30. janvāris

Par Latvijas pop un rokmūziķu nevarību...

Slikts tas karavīrs, kas negrib būt par ģenerāli - vēsta vecs un ļoti labs teiciens. Arī sarunās ar dažnedažādiem Latvijas mūziķiem un mūzikas biznesa cilvēkiem bieži nākas uzklausīt dažnedažādus plānus par starptautiskas atpazīstamības iegūšanu, koncertiem stadionos un miljonu pelnīšanu. Respektīvi, lielākā daļa Latvijas populārās (rok un pop) mūzikas scēnas dalībnieku, neatkarīgi no tā, vai tie iesācēji vai jau pieredzējuši buki, lolo cerības izrauties no provinciālās Latvijas un uzspīdēt starptautiskā mērogā. Turklāt lielākajai daļai no viņiem škiet, ka atlicis tikai vēl mazliet un viss notiks.

Kādi apbrīnojami maldi!

Lielākās Latvijas mūzikas izdevniecības "MicRec" runasvīrs Guntars Račs jau gadiem ilgi popularizē uzskatu, ka latviešiem pasaules mūzikas tirgū ir praktiski neiespējami ielauzties, jo nākam no mazas, nevienam nezināmas un nevajadzīgas valstiņas. Šo uzskatu, skaidrojot savas neveiksmes, tad arī atkārto visi, kam vien nav slinkums, atsakoties saprast, ka patiesībā daudz būtiskāks neveiksmju iemesls ir absolūts svaigu ideju un personību trūkums.

Pēdējo 18 gadu laikā Latvijas populārās mūzikas censoņu kopējie augstākie sasniegumi starptautiskā vidē ir tik nožēlojami, ka tos pat kauns uzskaitīt:

Šo gadu laikā tikai vienreiz izdevies ielauzties Apvienotās Karalistes vai ASV singlu čārta TOP 100. To pašu paveica deju mūzikas projekts BTH, ar Džordža Maikla dziesmas "Last Christmas" koverversiju, vienu nedēļu noturoties 93. vietā.

18 gadu laikā neviena Latvijas grupa nav uzaicināta spēlēt nevienā tiešām nozīmīgā festivālā kaut uz mazas skatuves. Maksimums, kas izdevies - "Prāta Vētra" un "Double Faced Eels" pa reizei tikuši uzspēlēt ungāru "Sziget".

Koncertdzīvē mūsu censoņu augstākais lidojums ir "Prāta Vētra" kā "Rolling Stones" iesildītāji vienā koncertā.

Un vēl, protams, Marija Naumova ir uzvarējusi Eiropas mēroga šlāgerkonkursā "Eirovīzijā".

Un tas ir viss. Kamēr mūsu akadēmiskās mūzikas pārstāvji saņem prestižas balvas, "Grammy" ieskaitot, pop un rokmūziķi turpina kopēt 10 gadus vecas pasaules tendences un brīnīties, kādēļ viņus neviens neņem pretī ārpus SWH un LR2 sniedzamības robežām.

Kas pie tā vainīgs? Iemeslu ir daudz - absolūta kompetentu producentu neesamība, koncertēšanas vietu trūkums, ar LR2 palīdzību galīgi sabojāta vietējo klausītāju muzikālā gaume un, galvenais, nevēlēšanās strādāt. Mūsu mūziķi, kas ieguvuši kaut nelielu atpazīstamību, ir pieraduši pie tā, ka, pat neko nedarot, koncertējot bez mēģinājumiem un dziesmas albumam sacerot ierakstu sesijas laikā, fani tāpat priecīgi plaudēs. Kopējais kreativitātes līmenis ir tik neticami zems, ka nevienam nav nekādas motivācijas mēgināt izdarīt labāk. Kādēļ pūlēties, ja tāpat ir ok - radio spēlē, tauta uz koncertiem nāk un badā nav jāmirst.

Protams, ir arī daži patīkami izņēmumi, taču, smieklīgākais ir tas, ka tos lielākā daļa kolēģu uzksata par izlēcējiem, kas tikai bojā kopējo atmosfēru. Es pieņemu, ka kaut kas varētu mainīties tikai tad, kas kādam no šiem izņēmumiem izdosies noslēgt kādu miljonu vērtu līgumu...

P.S. Starp citu, pirmais Latvijas pārstāvis UK Singles Top 40 jau tuvākajā laikā būs Dons (kurš ārzemēs nez kādēļ izlēmis saukties par Art Green). Bet par to citreiz...

piektdiena, 2008. gada 25. janvāris

Vai homoseksuāliem pāriem ļaut adoptēt bērnus?

Pārskatīju sava bloga arhīvus un skumji konstatēju, ka vislasītākie un komentētākie raksti tā vēsturē ir bijuši par pirātismu un homoseksualitāti. Nekas cits jūs acīmredzami neinteresē. Gana sen neesmu rakstījis ne par vienu, ne par otru, tāpēc izlēmu laboties. Par pirātismu man šobrīd akurāt nav nekā īpaša ko teikt, bet par homoseksualitāti gan šis tas atradīsies.

Pēdējās nedēļas laikā publiskajā telpā un arī politiskajā vidē ir uzvirmojis jautājums par to, vai homoseksuāliem pāriem būtu pieļaujams adoptēt bērnus. Skaidra lieta, ka šāda tēmas aktualizācija nav radusies pati no sevis, bet gan to ir aktualizējusi apvienība "Mozaīka", kas, izmantojot 22. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pasludināto spriedumu, kas atzīst kādas Francijas lesbietes tiesības adoptēt bērnu, vēlas nodrošināt šai tēmai publicitāti arī Latvijā.

Ko es par to domāju?
Par spīti tam, ka es pilnībā atbalstu jebkura pieauguša cilvēka tiesības dzīvot un gulēt ar jebkuru citu pieaugušu cilvēku, neatkarīgi no viņa dzimuma, rases vai pārliecības, man šķiet, ka šis no "Mozaīkas" puses tomēr ir tīrs PR gājiens, ne tik daudz vēlme risināt problēmu.

Un tomēr, ja iedziļināmies pašā problēmā, nevis ap to saceltajā troksnī, tad ir par ko padomāt. Un padomājot man nākas secināt, ka argumentu, kas liek nosvērties par labu apdopcijas tiesību piešķiršanai neatkarīgi no adoptētāju seksuālās orientācijas, ir krietni vairāk.

Latvijā bērnunamos šobrīd dzīvo vairāk nekā 3500 bērnu. Veselu, normālu bērnu. Vai ziniet, cik Latvijā ir heteroseksuālu bezbērnu pāru? Desmitiem reižu vairāk. Diemžēl nav manīts, ka šie pāri pulcētos rindās pie bērnunamiem, karodami par adopcijas tiesībām. Taču šie cilvēki ir pirmie, kas skaļi kliedz, izdzirdot, ka, par spīti Latvijas izcili stingrajai sistēmai bērnu adopcijai uz ārzemēm, kāds ārzemnieks tomēr ir ticis pie latviešu bērna. Viņi arī būs pirmie, kas metīsies mērcēt verdošā piķī un vārtīt spalvās tos dažus homoseksuālos pārus, kas varētu vēlēties pretendēt uz bērnu adopciju Latvijā.

Šaubu nav, tas, kā augšana viendzimuma ģimenē ietekmē bērna psiholoģiju, pat pasaules kontekstā nav līdz galam izpētīts, lai arī patreizējie pētījumu rezultāti liecina, ka neietekmē nekā. Taču tepat pie mums ir lieliski izpētīts, kā bērna psihi sagrauj atrašanās Latvijas bērnunamos. Tajos pašos, par kuriem regulāri tiek saņemta informācija par psiholoģisku, fizisku un seksuālu vardarbību pret audzēkņiem no pavisam heteroseksuālu pedagogu vai biedru puses.

Tāpēc, var jau būt, ka homoseksuāls pāris nevar kļūt par pilnvērtīgu ģimeni bērnam. Taču, pat ja tas izrādītos tā, arī nepilnvērtīga ģimene ir labāka par nekādu. Vai ne tā?

Labprāt dzirdētu arī jūsu domas un argumentus šajā jautājumā.

P.S.
Jau vairākas dienas nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka "LPP/LC Saeimas frakcija kategoriski noraida homoseksuālu attiecību un viendzimuma pāru kopdzīves pielīdzināšanu ģimenei, turklāt norāda, ka atļauja homoseksuāliem pāriem pretendēt uz ģimenes statusu un adoptēt bērnus ir pretrunā Satversmei, kuras 110. pants paredz, ka "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības."" Respektīvi, Šmits un pārējie kristiešu fundamentālisti savu pozīciju pamato ar Satversmes pantu, kuru paši pirms neilga laika pilnīgi absurdā kārtā izmainīja. Bravo!

P.P.S. Lai jums tiek video prieciņam:



N.B. Būsim pieklājīgi! Agresīvs un naidīgs fleims komentāros netiks pieļauts un tiks dzēsts, savukārt īpaši ietiepīgie varēs kļūt par trusīšiem manā eksperimentā ar to, vai šajā valstī var norauties kriminālatbildību par komentāriem internetā arī pēc privātpersonas iesnieguma.

ceturtdiena, 2008. gada 24. janvāris

Par naidīgiem komentāriem internetā - piespiedu darbs!

Pēc ilgāka pārtraukuma Latvijā atkal ir parādījies kāds precedents, kas apliecina, ka internets nav gluži tik anonīma vide, kā mēs dažkārt iedomājamioes, un, ka par saviem vārdiem un darbiem šajā vidē būs jāatbild.

Kā ziņo Apollo, Rīgas apgabaltiesa šoden krimināllietā par interneta portālā rus.Delfi.lv ievietotiem naidīgiem komentāriem, kas vērsti pret latviešiem un Latvijas valsti, apsūdzētajai piespriedusi 120 stundu piespiedu darbu.

Ironiski, ka vainīgā Viktorija bijusi ar augstāko izglītību IT jomā un strādājusi par datorspeciālisti :)

Skaidrs, ka šajā gadījumā izmeklēšanas iniciators bija Drošības policija un tādēļ vainīgais arī operatīvi tika atrasts. Taču, vērojot nebeidzamās rasistiskās, fašistiskās vai vienkārši agresīvās ķengas Latvijas interneta telpā, es joprojām nevaru saprast, kādēļ ar iesniegumiem policijā regulāri nevēršas tie, pret kuriem šīs ķengas ir vērstas. Bieži vien tādus mierīgi varētu rakstīt jebkurš latvietis vai jebkurš krievs.

Nekā savādāk, šķiet, mūsu publisko pašizpausmju kultūra nemainīsies - neaudzināti esam un tādi arī paliksim, kamēr dzīve (lasi - tiesa) neizmācīs.

trešdiena, 2008. gada 23. janvāris

Kam es piešķiru "Oskarus"?

Vakar tika paziņots nominantu shortlist gadskārtējai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijai jeb vienkārši "Oskariem". Tā kā man ir slinkums gaidīt līdz 24. februārim, kad tiks paziņoti īstie uzvarētāji, jau priekšlaicīgi izdarīšu savu izvēli un pasniegšu balvas. Tiesa, izvēloties tikai no oficiālo nominantu saraksta, kurš manuprāt nav gluži pilnīgs, bet tādi nu tie amerikāņi ir.

Un tā, par uzvarētājiem tiek atzīti:

LABĀKĀ FILMA:

Atonement
Juno
No Country For Old Men
There Will Be Blood
Michael Clayton

LABĀKAIS REŽISORS:

Džūljens Šnābels ("The Diving Bell and the Butterfly")
Džeisons Reitmens ("Juno")
Tonijs Gilrojs ("Michael Clayton")
Džoels un Ītens Koeni ("No Country for Old Men")
Pols Tomass Andersons ("There Will be Blood")

LABĀKAIS AKTIERIS:

Džordžs Klūnijs ("Michael Clayton")
Deniels Dejs-Lūiss ("There Will be Blood")
Džonijs Deps ("Sweeney Todd")
Tomijs Lī Džounss ("In the Valley of Elah")
Vigo Mortensens ("Eastern Promises")

LABĀKĀ AKTRISE:

Keita Blanšeta ("Elizabeth: The Golden Age")
Džūlija Kristi ("Away from Her")
Mariona Kotiljāra ("La Vie En Rose")
Lora Linnija ("The Savages")
Elena Peidža ("Juno")

LABĀKAIS OTRĀ PLĀNA AKTIERIS:

Keisijs Afleks ("The Assassination of Jesse James by the Coward Robert Ford")
Havjers Bardems ("No Country for Old Men")
Hals Holbruks ("Into the Wild")
Filips Seimors Hofmans ("Charlie Wilson's War")
Toms Vilkinsons ("Michael Clayton")

LABĀKĀ OTRĀ PLĀNA AKTRISE:

Keita Blanšeta ("I'm Not There")
Rūbija Dī ("American Gangster")
Sirše Ronena ("Atonement")
Eimija Raiena ("Gone Baby Gone")
Tilda Svintone ("Michael Clayton")


LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS ANIMĀCIJAS FILMA:

Ratatouille
Persepolis
Surf's Up



LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA:

No End In Sight
War Dance
Sicko
Taxi To The Dark Side
Operation Homecoming

LABĀKĀ FILMA SVEŠVALODĀ:
(nav viedokļa, 4 no 5 neesmu redzējis)

Die Fälscher
Beaufort
Mongol
Katyn
12

LABĀKAIS ORIĢINĀLSCENĀRIJS:

Lars and The Real Girl
Juno
Michael Clayton
Ratatouille
The Savages

LABĀKAIS ADAPTĒTAIS SCENĀRIJS:

Atonement
Away From Her
The Diving Bell and the Butterfly
No Country For Old Man
There Will Be Blood


LABĀKIE VIZUĀLIE EFEKTI:

Transformers
The Golden Compass
Pirates of The Carribean: At World's End




Tas arī viss, no pārējām nominācijām es neko nesaprotu, vai arī neesmu redzējis filmas, tāpēc nevērtēšu. Pagājušais bija ļoti labu filmu gads. Cerēsim, ka šis būs vēl labāks!

Visi foto no reklāmas materiāliem.

otrdiena, 2008. gada 22. janvāris

Cik slikti ir ar Latviju jeb Kur palikusi patiesība?

Runā, ka pārāk daudz zināt neesot labi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka šāds viedoklis ir aplams, pie nosacījuma, ka tas, kurš daudz zina, saprot arī, kā šīs zināšanas izmantot. Diemžēl, arvien vairāk pārliecinos par to, ka sava daļa taisnības tajā prātulā tomēr ir. Vismaz dzīvojot Latvijā...

Man regulāri ir sanācis atrasties tādā pozīcijā (strādāt darbu, būt starp cilvēkiem), kurā informācija pār manu galvu ir brāzusies nevaldāmā straumē, vai es to gribu, vai nē. Bieži gadās būt blakus notikumiem vai situācijām, par kurām pēcāk runā visa Latvija, gūt informāciju no pirmavota. No vienas puses - tas ir labi, jo tad tu, cilvēks, vismaz zini patiesību. No otras puses - tev tiek tā iespēja noskatīties, kā šī patiesība vēlāk publiski kļūst par puspatiesību vai totāliem meliem, kā ar to tiek manipulēts, lai ar tās palīdzību tālāk manipulētu ar ko citu - konkrētiem cilvēkiem vai sabiedrisko domu kopumā.

Mēs dzīvojam Latvijā - demokrātiskā ES dalībvalstī, kurā pastāv un tiek cienīta preses brīvība, lēmēj un izpildvaras pārstāvji darbojas sabiedrības interesēs, ikvienam indivīdam ir iespēja iesaistīties un līdzdarboties politiskajos procesos; valstī, kuras iedzīvotājs var būt pārliecināts, ka viņa tiesības tiks ievērotas, bet nepieciešamības gadījumā tiks spriesta taisnīga tiesa.

Tā tas viss patiešām ir. Diemžēl, tikai uz papīra.

Latvietis jau nav muļķis. Viņš saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nojauš, ka informācija, ko viņš ik dienas saņem no masu medijiem, nav gluži vispusīga un objektīva, ka visdažādākās amatpersonas nav rāvušās ieņemt šos amatus tikai tādēļ, lai pašapliecinātos grūtajā darbā sabiedrības labā un nopelnītu to mazo vai lielo naudiņu, kas paredzēta par šo pienākumu pildīšanu. Ka nopirkt var teju visu un visus, un ka tie retie skandāliņi, kas laiku pa laikam uzsprāgst mediju telpā, ir tikai blēžu savstarpējo ķildu, nevis tiesībsargājošo instanču vai žurnālistu pētnieciskā darba rezultāts. Ka viss patiesībā ir vēl daudz traģiskāk, nekā varētu šķist...

Taču viens ir nojaust, pavisam kas cits - skaidri zināt, ka tā tiešām ir. Zināt, ka Latvijā šobrīd nav neviena kaut nedaudz nozīmīga politiska spēka, kas raujoties pie varas nebūtu iesaistījies neskaitāmos kriminālos darījumos un neturpinātu tajos piedalīties arī šobrīd, turklāt tādā līmenī, kas vienkāršam vērotājam nerādās pat ļaunākajos murgos. Zināt, ka mūsu valstī vairs nav neviena puslīdz populāra masu medija, kam nebūtu kādas finansiālas vai savādākas ciešas attiecības ar kādu no politiskajiem spēkiem, kam komplektā nāk skaidri definētas vienošanās par tās informācijas cenzēšanu, kuru šis medijs nodod savai auditorijai. Zināt, ka tie, kuri visaugstāk pacēluši demokrātijas karogu, patiesībā nevēlas neko citu, kā turpināt lielāko mūsu valsts iedzīvotāju daļu vest pavadā sev vajadzīgajā virzienā kā tādu aitu baru.

Taču vistraģiskāk ir skaidri zināt, ka ne es, ne jūs, ne arī kāds cits tur neko nevar mainīt, lai ko arī mums nemācītu skolā vai lai ko arī mēs nelasītu gudrās grāmatās. Vismaz ne šeit un šajā laikā. Un tie, kuri var, protams, nevēlas. Un tas nav nekas pārsteidzošs.

Bet mēs taču arī nevēlamies. Kur nu par darīšanu, mēs taču nevēlamies pat runāt un domāt par patiesību, kur nu vēl pēc tās tiekties. Paskatieties visapkārt, cik daudz ir tādu cilvēku, kuri saka, ko domā? Ne jau pirtī pie aliņa, bet gan publiskajā telpā... Cik pirkstus vienai rokai spējāt nolocīt? Pavisam iespējams, ka viņus nelaiž pie vārda, taču iespējams arī, ka viņu vienkārši vairs nav. Vai nav dīvaini, ka PSRS laikā, totālas cenzūras apstākļos, patiesība tomēr atrada aplinkus ceļus pie cilvēkiem, bet šodien, kad mums ir atļauts teju viss, tā pēkšņi ir kļuvusi neērta un nevajadzīga. Nezināt un negribēt zināt ir izdevīgāk, jo tā ir droša garantija, ka nepamaisīsies pa ceļam kādam, ar kuru ceļus krustot nemaz negribētos.

Var teikt, ka līdz Orvela aprakstītajām antiutopijām mums vēl tālu, taču vai tā tas patiesībā tiešām ir? Mēs smīkņājot lasām ziņas par Krieviju vai Baltkrieviju, kur sistēma vienkāršo ļaužu čakarēšanai ir daudz atklātāka un brutālāka, domājot, ka pie mums jau nu gan tā nenotiek, kaut atšķirība ir vien tā, ka, pateicoties "ieiešanai Eiropā", mūsu darboņi ir izvēlējušies gudrāku stratēģiju un slēptākas metodes pūļa manipulēšanai, par kuru tad nav jātaisnojas pasaulei. Taču reāli mūsu vara ir tikpat korumpēta un mūsu mediju pašcenzūra tikpat liela. Harizmātiskā līdera uz pusgadsimtu gan pagaidām nav, taču gan jau arī tāds ar laiku atradīsies. Starp citu, šobrīd ir ļoti labs brīdis tādam parādīties, jo tauta būtu gatava iet līdzi ikvienam, kas lietu medu tās ausīs un balzamu - brūcēs.

Lai nonāktu pie augstāk aprakstītās pārliecības, man nav vajadzējis nemaz tik daudz - tikai 7 gadus žurnālista, interešu aizstāvības (lobija) un sabiedrisko attiecību speciālista darbā, pārāk daudzus paziņas, kas nemaz nekautrējas runāt par to, ko dara, kā arī mazliet loģikas un veselā saprāta. Man ir tikai 24 gadi un arī man jau sāk likties, ka es zinu par daudz. Diemžēl.

Es ne reizi vien esmu teicis, ka nekad pēc savas izvēles nepametīšu Latviju pavisam. Jo vairāk es uzzinu, jo grūtāk man kļūst to atkārtot...

(c)2008 Jānis Polis

pirmdiena, 2008. gada 21. janvāris

Šovasar Latvijā - FATBOY SLIM !

Kā pavisam oficiāli ziņo Radio SWH, viens no festivāla "Positivus AB" galvenajiem māksliniekiem būs leģendārais britu deju mūzikas monstrs Fatboy Slim. Viņa uzstāšanās 19. jūlijā Ar ko arī visus apsveicu :)

Vairāk nekā 20 gadu ilgās karjeras laikā Normans Kuks (Norman Cook) izmantojis vairākus pseidonīmus un iesaistījies virknē projektu, bet pasaules slavu viņš ieguva 90. gadu otrajā pusē kā Fatboy Slim.

Pēc debijas albuma "Better Living Through Chemistry" ar viņu kā producentu un remiksētāju vēlējās sadarboties pasaules spožākās mūzikas zvaigznes, bet otrais studijas ieraksts "You've Come a Long Way, Baby" (1998) ar singliem "Rockafeller Skunk" un "Praise You" vēl vairāk nostiprināja Fatboy Slim pozīcijas elektroniskās deju mūzikas radītāju elitē, savukārt režisora Spaika Džonzes veidotais "Praise You" videoklips jau kļuvis par 90. gadu video klasiku. Fatboy Slim nākamie soloalbumi "Halfway Between the Gutter and the Stars" (2000) un "Palookaville "(2004) kārtējo reizi pierādīja Fatboy Slim talanta daudzveidību. Līdz 2006. gadam Fatboy Slim bija jau desmit singlu, kas iekļuvuši Lielbritānijas Top 10 sarakstā, tāpēc lielāko hitu izlases izdošana bija tikai likumsakarīga. Ar divām jaunām dziesmām papildinātā singlu kolekcija "The Greatest Hits: Why Try Harder" sasniedza britu albumu topa 2. vietu.

Kopš Fatboy Slim parādīšanās uz britu mūzikas skatuves viņš vienmēr bijis gaidīts viesis pasaules slavenākajos deju klubos un festivālos, tostarp Lielbritānijas lielākajā brīvdabas pasākumā – Glastonberijas festivālā, kur Fatboy Slim dīdžeja seti jau kļuvuši par tradīciju.

Festivāls norisināsies 18. un 19. jūlijā Salacgrīvā. Plānots, ka kopā festivālā uzstāsies 4 galvenie mākslinieki, no kuriem visi būs pasaules līmeņa aktuālas zvaigznes. Tāpat festivālā piedalīsies virkne jauno ārzemju mūzikas zvaigžņu, kuri pārstāvēs dažādus mūzikas stilus.

Nu ko, ja vēl Sigur Ros, Anthony and The Johnsons vai vēl daži citi, kas minēti kā iespējamie hedlaineri, atbrauks, būs monstrozs pasākums.

Biļetes: Bezrindas.lv

piektdiena, 2008. gada 18. janvāris

Vai internetveikals 220.LV tirgo zagtus telefonus?

Gadījās šovakar pamanīt LNT ziņās sižetu par kādu sievieti, kas pirms gada iekš plaši un kaitinoši reklamētā internetveikala (tagad arī fiziskā veidolā ir atrodams) www.220.lv iepirkusi mobilo tālruni, kurš pagājušā gada beigās pēkšņi pārtraucis darboties.

Lieta sekojoša, ka konkrētā telefona IMEI kods ir iekļauts jaunizveidotajā "Zudušo galiekārtu datu bāzē" (ZGDB), kas izveidota, lai zagtus mobilos nevarētu izmanot nevienā Latvijas tīklā. Ar slēpto kameru veikalā nofilmētajos kadros redzams un dzirdams, kā veikala pārstāvis stostoties paziņo, ka tas esot ražošanas brāķis.. Yeah, and pigs fly :D

LMT ražošanas daļas vadītājs savukārt izcēlās ar ģeniālu skaidrojumu par to, ka redz 50 vai 100 tālruņiem esot vienāds kods, tādēļ, kad vienu nozog, tad visus nobloķējot. Ok, bet no kurienes tas vienādais kods?

Vai tomēr nevarētu būt, ka minētais veikals masveidā ieved pa lēto iepirktus pie kāda ārzemju operatora piesaistītus tālruņus, visiem pāršuj vienu un to pašu feiko IMEI un tad tirgo uz nebēdu?

ceturtdiena, 2008. gada 17. janvāris

Filmas, kuras šogad obligāti jānoskatās!

Šis ir turpinājums rakstam "Kuras filmas skatīties jaunajā gadā".


Dažādu kinobalvu pasniegšanas sezona turpinās, un man ir prieks, ka tajās panākumus gūst ļoti daudzas no filmām, kuras esmu atzinis par labām un arī jums rekomendējis. Iepriekšējā reizē nepaguvu visu labumu uzskaitīt un pēdējās nedēļās vēl šis tas lielisks ir noskatīts, tādēļ lasiet, skatieties un baudiet!

Juno (ASV/Kanāda/Ungārija, 2007, iMDb - 8.4)
Izcils paraugs, kā ar niecīgu budžetu 2,5 miljonu dolāru apmērā ir iespējams radīt šedevru, kas jau šobrīd ir nopelnījis 50 miljonus un visticamāk saņems arī kādu Oskaru. Interesantākais, ka filmai šķietami nepiemīt nekāds kases grāvēja potenciāls - tā stāsta par kādu 16gadīgu amerikāņu skolnieci, kura eksperimentējot pārguļ ar savu labāko draugu, paliekot stāvoklī. Filmā neredzēsiet pazīstamus aktierus un specefektus, tās galvenie trumpji fantastiskie dialogi, ļoti savdabīgais saundtreks un reālistiskais skatījums uz dzīvi.

There Will Be Blood
(ASV, 2007, iMDb - 9.0)
"Magnolijas" režisora Pola Tomasa Andersona jaunākā filma "There Will Be Blood" ir kārtējais apliecinājums tam, ka Holivuda var un spēj radīt izcilu kino. Filma stāsta par ģimeni, naidu, atriebību, reliģiju un naftu. Par cilvēka ceļu no pašas apakšas līdz augstākajām virsotnēm. Daniels Dejs-Luiss par galveno lomu šajā filmā jau ir saņēmis "Zelta Globusu" un cer arī uz "Oskaru".

He Was A Quiet Man (ASV, 2007, iMDb - 7.8)
Briljants Kristians Sleiters stāstā par neviena neievērotu, necienītu un dusmu pilnu pusmūža nūģi, kurš kādā dienā nejaušības dēļ kļūst par varoni. Izmainās viņa dzīve un arī viņš pats. Vai mēs varam aizbēgt no tā, kas esam? Filmā redzam arī seksīgo Elišu Katbertu no seriāla "24 stundas".

Michael Clayton (ASV, 2007, iMDb - 7.7)
Sievietes, spiedziet, jo Džordžs Klūnijs ir atpakaļ un savā labākajā formā. Dramatiskā advokātu trillerī viņam piespēlē arī leģendārais Sidnijs Pollaks. Tiešām laba trillera paraugs.

Eastern Promises (Lielbritānija/Kanāda/ASV, 2007, iMDb - 7.9)
Spožš Vigo Mortensens spožā režijas ģēnija Deivida Kronenberga darbā "Eastern Promises". Anna (Naomi Vatsa) pavisam nejauši krusto ceļu krievu mafijai Londonā, nepatikšanās iesaistot arī savu ģimeni. Meklējot svešu taisnību, viņa dodas arvien tālāk pa vienvirziena ceļu pretī bezdibenim. Ļoti skarba un ļoti "paķeroša" filma.

I'm Not There (ASV/Vācija, 2007, iMDb - 7.7)
Ļoti sarežģīta filma, kas balstīta uz leģendārā mūziķa Boba Dilana dzīvestāstu, kas skatītājiem tiek pasniegts caur 6 dažādiem stāstiem un personāžiem. Īsts saldēdiens melomāniem un Dilana faniem, bet pamatīgas galvassāpes visiem pārējiem. Filmas augstākais punkts ir Keita Blanšeta kā viena no Dilana atveidotājām - ģeniāla performance.

4 Months, 3 Weeks & 2 Days
(Rumānija, 2007, iMDb - 8.4)
Ļoti, ļoti aizkustinoša rumāņu filma, kas skatītājam sniedz līdzpārdzīvojuma sajūtu. Tā vēsta par Rumāniju 20. gs. 80tajos gados, kad zvērīgā diktatora Čaučesku režīmā tiek aizligta abortu izdarīšana. Kāda sieviete tomēr izlemj palīdzēt savai draudzenei veikt šo soli. Šī filma nav par abortiem, tā nav arī par politiku. Tā ir par ikdienas dzīvi.
2007. gada Kannu kinofestivāla Zelta Palmas zara ieguvēja.

piektdiena, 2008. gada 11. janvāris

Par latviešu alkām pēc plānveida ekonomikas..

Man ļoti patīk gausties par to, ka līdzpilsoņi daudz par daudz gaužas (kā to man reiz precīzi norādīja Onkulis). Tā tas joprojām ir un nekas nav mainīījies. Tādēļ šodien es gribētu pažēloties par savu tautiešu izpratni par tirgus ekonomiku.

Inflācija aug un cenas aug tai līdzi. Tas, protams, nav nekas pozitīvs.

Taču katru reizi, kad kādai precei vai pakalpojumam tiek paaugstināta cena, melnais komentētāju tūkstotis paaugstinātāju (vienalga, valsts vai privātu uzņēmumu) metas gānīt par buržuju, kas neizprot proletariāta problēmas un grib izraut pēdējo kumosu no rīkles. Principā, cenu paaugstināšana tiek pielīdzināta teju noziegumam. Pēdējais aktuālais stāsts ir par pienu, kuram it kā esot milzīgs uzcenojums. Sak', iepērk pa lēto, bet pārdod riktīgi pa dārgo, sasodītie nelieši.

Es neesmu ekonomists, taču šāda domāšana no vienkārša vērotāja skatpunkta man šķiet totāli absurda.

Es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ es kā uzņēmējs nevarētu savu preci vai pakalpojumu pārdot par JEBKĀDU cenu. Un šai cena nekādi nav jābūt saistītai ar izejvielu iepirkuma cenām vai manu darbinieku algām, ja vien, protams, likums nenosaka savādāk.

Ja es pērku pienu no zemnieka par 20santīmiem litrā un pārdodu par 5Ls, nu un? Ja pēc šī piedāvājuma nebūs pieprasījuma, man gribot negribot nāksies cenu nolaist. Bet ja būs, kāpēc lai es to darītu?

Tas pats attiecas uz siltuma, elektrības, gāzes un citu komunālo pakalpojumu cenām. OK, pagaidām valstij vēl ir savas daļas lielākajos uzņēmumos, kas tos nodrošina, tādēļ peļņas gūšanai nevajadzētu būt to galvenajam mērķim, taču šajā valstī, gribam mēs to vai nē, cenas diktē tirgus, kā tas ir jebkurā normālā tirgus ekonomikā. To, lai kādā nozarē neveidotos monopols, uzrauga attiecīgas institūcijas. Ja jums liekas, ka visi piena ražotāji vai tirgotāji ir apvienojušies kartelī un saskaņo cenas - rakstiet iesniegumu. Bet klaigāt, ka valstij beidzot būtu jāiejaucas un jāaptur cenu celšanās, ir mazākais nožēlojami. Cik "labi" funkcionē plānveida ekonomika, mēs lieliski redzējām 50 padomju okupācijas gadu laikā.

pirmdiena, 2008. gada 7. janvāris

Rīgas naktsklubu apskats - part 5 - "La Rocca"

Jau labu laiku esmu izkritis no naktsklubu aprites, tādēļ arī nekādus aprakstus nav sanācis uztaisīt. Tomēr nesen, vienā tusiņā pa ausu galam dzirdēju, kā bariņš gotiskā roka cienītāju kaut ko bezgala sajūsmināti runā par klubu "La Rocca". Lai gan iepriekš par šo klubu biju dzirdējis, ka tā ir "ripinieku" paradīze, kur ļautiņi deldē deju grīdu pie stampājošiem ritmiem un žilbinošām gaismām, tomēr nolēmu, ka ir pēdējais laiks ievērtēt, kā tad klubs ir mainījies (vai tad savādāk "mazie melnie" tik sajūsmināti runātu?) un pavēstīt par to arī jums.

"La Rocca"
(Brīvības 96)


Uz klubu devos piektdienas vēlā vakarā, cerot tur sastapt daudz iesilušu lustētāju. Pirmais pārsteigums bija jau pie ieejas - gaidītā stingrā "face control" vietā, klubs mazgadīgos apmeklētājus atbaidīja tikai ar dzeltenām norobežojošajām lentām, uz kurām rotājās sarkans uzraksta "Policija". Phe, ja es būtu mazgadīgs tusētājs, mani jau nu tas neapturētu!

Pozitīvais faktors - nekādas ieejas maksas! Ieejot klubā pārliecinos, ka gotu sajūsma ir bijusi pilnīgi pamatota. Kluba īpašnieki kādreizējā Operetes teātra interjeru pārvērtuši līdz nepazīšanai. Viss drūmi tumšās krāsās, praktiski nekāda apgaismojuma, kaktos pil ūdens un paukšķot atbalsojas tālu plašajos gaiteņos. Riktīgi biedējoši - dizainerim začot!

Kas attiecas uz publiku, tad piektdien laikam bija kāds tematiskais vakars. Apmeklētāju maz un tie paši rosās pa stūriem, neizrādot nekādu vēlmi komunicēt ar mani. Protama lieta, ka atšķirībā no citiem klubiem, meitenes kaklā nekara
s, kas priecē. Vakara muzikālais noformējums savdabīgs, bet tajā pašā laikā atmosfērai piemērots un to papildinošs - krašķi, putnu balsis un spārnu vēdu skaņas, dažādi trokšņi. Stampātājiem gan te nebūtu ko darīt.

Būtisks mīnuss - kluba apgaismojums ir tik pieticīgs, ka ļoti grūti lokalizēt bāru vai labierīcības. Tādēļ nevarēšu jums pastāstīt neko par dzērienu cenām vai pisuāru skaitu. Iespējams, ka tā bija tikai tovakar, jo internetā atrodamie foto apliecina, ka klubs mēdz rīkot arī grandiozus gaismas un pirotehnikas šovus.

Kas atiecas uz smēķēšanu, šķiet, šis ir viens no retajiem Latvijas klubiem, kur to drīkst darīt it visur. Tā vismaz secinu no uz sienas grezni uzzīmēta grafiti ar cigaretes atēlu un parakstu krievu mēlē: "Zažigaj, zažigaj, toļko klub ņe podžigaj!".

Rezumējums:

Klubs gotiem, pokemoniem un citiem nakts zvēriem, kā arī tiem, kas alkst izmēģināt ko savādāku. Savā interjerā un koncepcijā būtiski atšķiras no konkurentiem. Vismaz vienu reizi būtu vērts apmeklēt katram. Kas zina, varbūt iepatīkas!
-------------------------------

Lasi vēl:

Pirmā daļa - "Kaļķu vārti"

Otrā daļa - "Casablanca"
Trešā daļa - "Cuba"
Ceturtā daļa - "Coyote Fly"

svētdiena, 2008. gada 6. janvāris

KINO: "Across The Universe" - romantiski psihodēlisks mūzikls "bītlu" mērcē

Šonakt noskatījos vienu vienu no dīvainākajām un reizē vizuāli skaistākajām pēdējo gadu filmām. Režisores Džūlijas Teimoras ("Titus", "Frida") jaunākais veikums - mūzikls "Across The Universe", kura pamatā ir leģendārās grupas "The Beatles" mūzika un viesnotaļ pliekani romantisks stāsts par karu, mieru un mīlestību, skatītāju aizved uz 20. gadsimta 60to gadu beigām ASV. Tas ir laiks, kad pilnā sparā rit amerikāņu invāzija Vjetnamā, ielās pulcējas pretkara demonstranti, Martins Luters Kings cīnās par savas rases tiesībām, bet jauniešu prātus izkrāso dažādas psihotropās vielas.

Filmā dzirdamas 33 "bītlu" dziesmas (daudzas plašām masām nezināmas), kuras pavisam svaigos un moderni skanošos aranžējumos lieliski izpilda paši aktieri, kuru vidū ir arī Džo Kokers un Bono. Personīgi man jaunie aranžējumi škita teicami un ļāva izprast daudzu dziesmu ģenialitāti, par kurām es līdz šim biju neizpratnē raustījis plecus. Protams, noteikti būs daudzi, kas sauks to par svētuma zaimošanu :)

Lai nu kā, filmai ir pa pilnam trūkumu, taču it īpaši tās otrā daļa ar savu vizuālo spiedienu pilnīgi pārņem savā varā. Un tev vairs negribas žēloties nedz par bezgala nekādo sižetu, nedz par to, ka, lai līdz galam izbaudītu neskaitāmās alūzijas, ir jābūt tiešām ļoti erudītam "bītlu" daiļrades un biogrāfijas pārzinātājam. (paši "Bītli" gan nekur neparādās un netiek arī pieminēti)

Es šo filmu no sirds izbaudīju. Cerams, tas izdosies arī jums.

Treileris:

piektdiena, 2008. gada 4. janvāris

Izcila Imogen Heap dzīvā performance

Ieraudzīju iekš Visums.org un nenoturējos nepārpublicējis.

Viena no neordinārākajām un talantīgākajām mūsdienu dziedātājām Imogen Heap ar saviem eksperimentiem vienmēr ir saistījusi manu uzmanību. Taču noskatoties šo "Just For Now" dzīvo a capella izpildījumu esmu vēl dziļākā sajūsmā. Video no sērijas "Neticami, bet fakts".