Vai homoseksuāliem pāriem ļaut adoptēt bērnus?

Pārskatīju sava bloga arhīvus un skumji konstatēju, ka vislasītākie un komentētākie raksti tā vēsturē ir bijuši par pirātismu un homoseksualitāti. Nekas cits jūs acīmredzami neinteresē. Gana sen neesmu rakstījis ne par vienu, ne par otru, tāpēc izlēmu laboties. Par pirātismu man šobrīd akurāt nav nekā īpaša ko teikt, bet par homoseksualitāti gan šis tas atradīsies.

Pēdējās nedēļas laikā publiskajā telpā un arī politiskajā vidē ir uzvirmojis jautājums par to, vai homoseksuāliem pāriem būtu pieļaujams adoptēt bērnus. Skaidra lieta, ka šāda tēmas aktualizācija nav radusies pati no sevis, bet gan to ir aktualizējusi apvienība "Mozaīka", kas, izmantojot 22. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) pasludināto spriedumu, kas atzīst kādas Francijas lesbietes tiesības adoptēt bērnu, vēlas nodrošināt šai tēmai publicitāti arī Latvijā.

Ko es par to domāju?
Par spīti tam, ka es pilnībā atbalstu jebkura pieauguša cilvēka tiesības dzīvot un gulēt ar jebkuru citu pieaugušu cilvēku, neatkarīgi no viņa dzimuma, rases vai pārliecības, man šķiet, ka šis no "Mozaīkas" puses tomēr ir tīrs PR gājiens, ne tik daudz vēlme risināt problēmu.

Un tomēr, ja iedziļināmies pašā problēmā, nevis ap to saceltajā troksnī, tad ir par ko padomāt. Un padomājot man nākas secināt, ka argumentu, kas liek nosvērties par labu apdopcijas tiesību piešķiršanai neatkarīgi no adoptētāju seksuālās orientācijas, ir krietni vairāk.

Latvijā bērnunamos šobrīd dzīvo vairāk nekā 3500 bērnu. Veselu, normālu bērnu. Vai ziniet, cik Latvijā ir heteroseksuālu bezbērnu pāru? Desmitiem reižu vairāk. Diemžēl nav manīts, ka šie pāri pulcētos rindās pie bērnunamiem, karodami par adopcijas tiesībām. Taču šie cilvēki ir pirmie, kas skaļi kliedz, izdzirdot, ka, par spīti Latvijas izcili stingrajai sistēmai bērnu adopcijai uz ārzemēm, kāds ārzemnieks tomēr ir ticis pie latviešu bērna. Viņi arī būs pirmie, kas metīsies mērcēt verdošā piķī un vārtīt spalvās tos dažus homoseksuālos pārus, kas varētu vēlēties pretendēt uz bērnu adopciju Latvijā.

Šaubu nav, tas, kā augšana viendzimuma ģimenē ietekmē bērna psiholoģiju, pat pasaules kontekstā nav līdz galam izpētīts, lai arī patreizējie pētījumu rezultāti liecina, ka neietekmē nekā. Taču tepat pie mums ir lieliski izpētīts, kā bērna psihi sagrauj atrašanās Latvijas bērnunamos. Tajos pašos, par kuriem regulāri tiek saņemta informācija par psiholoģisku, fizisku un seksuālu vardarbību pret audzēkņiem no pavisam heteroseksuālu pedagogu vai biedru puses.

Tāpēc, var jau būt, ka homoseksuāls pāris nevar kļūt par pilnvērtīgu ģimeni bērnam. Taču, pat ja tas izrādītos tā, arī nepilnvērtīga ģimene ir labāka par nekādu. Vai ne tā?

Labprāt dzirdētu arī jūsu domas un argumentus šajā jautājumā.

P.S.
Jau vairākas dienas nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka "LPP/LC Saeimas frakcija kategoriski noraida homoseksuālu attiecību un viendzimuma pāru kopdzīves pielīdzināšanu ģimenei, turklāt norāda, ka atļauja homoseksuāliem pāriem pretendēt uz ģimenes statusu un adoptēt bērnus ir pretrunā Satversmei, kuras 110. pants paredz, ka "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības."" Respektīvi, Šmits un pārējie kristiešu fundamentālisti savu pozīciju pamato ar Satversmes pantu, kuru paši pirms neilga laika pilnīgi absurdā kārtā izmainīja. Bravo!

P.P.S. Lai jums tiek video prieciņam:

N.B. Būsim pieklājīgi! Agresīvs un naidīgs fleims komentāros netiks pieļauts un tiks dzēsts, savukārt īpaši ietiepīgie varēs kļūt par trusīšiem manā eksperimentā ar to, vai šajā valstī var norauties kriminālatbildību par komentāriem internetā arī pēc privātpersonas iesnieguma.