piektdiena, 2007. gada 26. oktobris

Nedēļas muzikālais prieks

Šī nedēļa sanākusi tāda muzikāla, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka tajā ir atradies arī īpašais nedēļas muzikālais prieks:

Stinga lieliskā gabala "Fields of Gold" akustiskā versija izcilās un tajā pašā laikā ārpus ASV visnotaļ mazpazīstamās, nu jau 11 gadus kā starp mums vairs neesošās dziedātājas Evas Kesidijas (Eva Cassidy) izpildījumā. Noklausījies pēc viņas nāves izdoto dziesmu izlasi "Songbird", es īsti nevaru iedomāties nevienu labāku amerikāņu dziedātāju, ko būtu dzirdējis. Un viņai pat nebija ierakstu kontrakta...

(RSS lasītājiem - ja atnāk pie manis, tad var arī paklausīties)

trešdiena, 2007. gada 24. oktobris

Kā es uz Londonu dziedāt braucu un braukšu..

Uz pavisam īsu brīdi biju aizšāvis līdz lietainajai Londonai, lai tur izietu testus prestižajā "Vocaltech" vokāla skolā. Respektīvi, ir traka doma vismaz gadu dzīves(un kaudzi naudas) ziedot tam, lai vienā no Eiropas spēcīgākajām modernās mūzikas skolām labāk apgūtu to, ar ko es nekad neesmu pelnījis un arī neplānoju pelnīt naudu, bet kas ir viena no manām sirdslietām - mūziku. Man līdz šim nav nekādas oficiālas muzikālās izglītības, lai arī mūziku esmu mācījies gan Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, gan Rīgas Doma kora skolā, gan vēl šur tur.

Londonā izgāju diez gan pamatīgus testus un sapratu, ka esmu labākā līmenī, nekā tiku domājis, taču vienalga tas, kas notiek tajā skolā, salīdzinot ar jebko, ko esmu redzējis Latvijā, ir pilnīgs kosmoss. Nerunājot par to, ka pie mums ir praktiski neiespējami apgūt lielāko daļu no tā, ko piedāvā "Vocaltech", arī pasniedzēju, mācību programmas un skolas tehniskā aprīkojuma līmenis ir vienkārši neticams (viņiem skolā ir mūsu "Sound Division" līmeņa studija :D).

Šobrīd domas sliecas uz viena gada kursu diploma iegūšanu, taču, ja dikti patiks, padosies un arī finanses nespiedīs, viss pasākums varētu ievilkties arī uz diviem vai trim gadiem. Gribētos orientēties uz džezu.

Mācības ir pilna laika (viens gads no trīs gadu "Bachelor of Music in Popular Music Performance" bakalaura studijām, uz kurām tēmēju optimistiskākajā variantā), sākas 2008. gada 1. aprīlī un gada laikā plānots maksimāli padziļināt esošās un iegūt jaunas zināšanas un iemaņas sekojošās jomās:

Voice Production - pricipā, vokāla tehnika. Darbs ar balss tembru, toņa precizitāti, diapazona paplašināšana, elpošana, u.c.

Classic and Modern Styles - iemāca atšķirt neskaitāmos klasiskās un modernās mūzikas stilus un būtiskās nianses to izpildījumā.

Harmony and Theory -mūzikas teorija. Notis, akordi, apzīmējumi, harmonijas u.tml. - viss, kas ir mūzikas pamatā.

Aural - dzirdes attīstīšana. Patiesībā, tieši māksla klausīties un sadzirdēt ir viena no būtiskākajām mūzikas radīšanā un izpildīšanā.

Song Writing - tieši tas, kas rakstīts, tātad dziesmu rakstīšana. Dažādi stili prasa dažādu pieeju dziesmu radīšanā un šis kurss ir paredzēts, lai iemācītos komponēt maksimāli dažādu repertuāru.

Second Instrument - dziedāt, tas ir labi, taču dziedātājs, kurš nespēlē nevienu instrumentu ir visnotaļ ierobežots savā pašizpausmē. Domāju izvēlēties to, ko Latvijā nemāca nekur - pop/rock klavierspēli, kas no Mocarta un Bēthovena, ko apgūst mūzikas skolās, atšķiras ļoti kardināli.

Ensemble - ansamblis jeb uzstāšanās grupā, ar to domājot gan vairākus dziedātājus, gan vokālistu un grupu. Neviens mākslinieks praktiski nekad neuzstājas viens pats, tādēļ ļoti būtiski ir apgūt spēju komunicēt ar citiem mūziķiem priekšnesuma laikā.

Live Performance Workshop - kurss, kas īpaši sagatavo mūziķus dzīvajiem koncertiem. Katru nedēļu studentiem ir iespēja uzstādies dzīvajā ar profesionālu bendu, turklāt ik mēnesi labākie priekšnesumi tiek atrādīti publiskā koncertā kādā Londonas klubā, uz kuru parasti savācas ap 500 skatītājiem.

Studio - darbs profesionālā ierakstu studijā lielisku producentu vadībā, kurā studentiem ir iespēja ierakstīties un maksimāli iepazīt savu balsi, dažādas ierakstu tehnoloģijas.

Master Classes - regulāras meistarklases ar Lielbritānijas vadošajiem dziedātājiem, dziesmu autoriem un producentiem.

Vienvārdsakot, viss kā pieklājas un vēl vairāk. Šai pašai skolai ir arī ģitāras, basa un bungu nodaļas, līdz ar to visi tur pat vien maļas un visa veida kreatīvs notiek nemitīgi.

Tagad vienīgi jāizdomā, kā līdz aprīlim sapelnīt kaudzi naudas (rēķinos ar vismaz 18000 Ls gadā) un nodrošināt, ka tā turpina pelnīties arī man klāt neesot, jo šis prieks, ņemot vērā Londonas dzīves dārdzību, ir dikti sālīts. Un tomēr, kad vēl, ja ne tagad un, galu galā, tai taču būtu jābūt ellīgi labai sajūtai 24 gadu vecumā vienkārši atļauties darīt to, kas tev patīk un nospļauties par to, ka teorētiski vajadzētu turpināt mācīties ko lietderīgu, strādāt, dibināt ģimeni un ko tik vēl nē...

pirmdiena, 2007. gada 22. oktobris

INTERESANTI: Aleksandrs Selkirks - īstais Robinsons Krūzo

Kurš gan bērnībā nav lasījis Daniela Defo aizraujošo stāstu par Robinsonu Krūzo un viņa vientulīgo dzīvi uz neapdzīvotas salas. Taču tikai retais zinās, ka šī stāsta pamatā ir pavisam reāls notikums un pavisam reāls personāžs, vārdā Aleksandrs Selkirks. Par viņu arī jaunais tulkojums no DamnInteresting.com arhīviem.

Būdama tikai niecīgs punktiņš kartē un atrazdamās zem 34. rietumu garuma grāda, Žuana Fernandesa sala met pavisam niecīgu ēnu plašajā Klusajā okeānā. 1704. gadā, kliegdams pilnā rīklē, Aleksandrs Selkirks varēja vien noskatīties, kā rietumu brīze aiznes viņa kuģi un kolēģus jūrniekus pretī horizontam. Nākamos četrus gadus viņš pavadīs vientulībā cīnoties par izdzīvošanu un viņa stāsts vēlāk kļūs par iedvesmu Danielam Defo.

Pirmo reizi Selkirks jūrā devās jau 15 gadu vecumā, bēgdams no soda par nepiedienīgu uzvedību, lai ko arī ar to tolaik nebūtu sapratuši. Vēlāk, jau kā pieaudzis vīrs, viņš pievienojās 130tonnīgā kuģa "Cinque Ports" komandai. Selkirks bija kuģa galvenais navigators, kad tas kuģoja dienvidu virzienā gar Brazīlijas krastiem.

Sasnieguši Argentīnas dienvidu galu, viņi pagriezās uz ziemeļiem, sekojot Čīles krastam. Sarūkošie pārtikas krājumi un slimības jau bija samazinājušas apkalpes sastāvu no 90 uz 42 vīriem. Situācija vēl vairāk pasliktinājās, kad tārpu uzbrukums pārvērta sacaurumoja kuģu korpusu teju sietā. Taču 1704. gada septembrī kuģa priekšā pie horizonta iznira mazā Žuana Fernandesa sala. Kapteinis Stredlings pavēlēja savai komandai izmest enkuru salas līcī, tā dodams vīriem iespēju atgūties no pārdzīvotā.

Viņu uzturēšanās uz salas bija īsa, jo kapteinis nepacietīgi vēlājaš atgriezties uz kuģa un turpināt braucienu. Taču Selkirks uzstāja, ka kuģis nav spējīgs turpināt ceļu un ka caurais korpuss dr';iz padosies vai nu okeānam vai arī ienaidniekiem. Viņš dedzīgi mudināja kapteini un komandu palikt uz salas un gaidīt palīdzību, taču tie viņu ignorēja. Selkirks kļuva arvien uzstājīgāks, līdz beidzot Stredlings pavēlēja Selkirku pamest uz salas, atstājot viņam tikai tā jūrnieka lādi, drēbes un gultas piederumus. Jau pēc dažiem mirkļiem kuģis un komanda devās jūrā, kamēr pamestais izmisis skraidīja gar krastu un lūdzās pēc žēlastības, kuru tā arī nesagaidīja.

Starp viņam atstātajām lietām bija pistole, šaujampulveris, lodes, nazis, cirvītis, navigācijas instrumenti, Bībele, ruma blašķe un ēdiens dažām dienām. Selkirks vēroja horizontu, cerot uz glābiņu. Tuvākā apdzīvotā zeme bija Valparaiso 600 jūdzes uz ziemeļiem, tāpēc viņš neloloja cerības izglābties ar paštaisītu plostu. Vien pistole nodrošināja pārliecību, ka savu pēdējo stundiņu viņš varēs izvēlēties pats.

Pētot salu un tās bagātīgo veģetāciju, Selkirkam izdevās atrast saldūdens strautu, roņus, no kuriem iegūt gaļu iztikai, kā arī savvaļas plūmes, ar kuru palīdzību izsargāties no cingas. Viņš bija dzirdējis stāstus par vīriem, kas līdzīgos apstākļos spējuši izdzīvot gadiem, līdz tikuši izglābti. Viņš zināja par Pedro des Serrano, kurš uz neapdzīvotas okeāna salas pilnīgā vientulībā pavadīja 7 gadus bez svaiga ūdens, dzerot bruņurupuču asinis. Tiesa, Serrano beigās sajuka prātā. Vēl citi bija izdzīvojuši arī ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem, nekā bija viņa rīcībā uz Žuana Fernandesa salas. Selkirks zināja, ka to, ko spējis viens cilvēks, jāspēj arī citiem.

Viņa bažas par kuģa, ar kuru viņš bija ieradies, nedrošību, izrādījās pilnīgi pamatotas. Tikai mēnesi pēc Selkirka izraidīšanas "Cinque Ports" padevās savam liktenim un nogrima pie Peru krastiem. Daudzi no komandas gāja bojā, bet atlikušie, kapteini ieskaitot, nokļuva krastā, kur drīz padevās spāniešu krasta sardzei un tika ieslodzīti Limas cietumā, kur ar tiem apgājās ļoti barbariski. Kapteinim izdevās izbēgt un viņš ar sabeigtu veselību un bez līdzekļiem vēlāk atgriezās Lielbritānijā.

Lai arī Aleksandrs Selkirks uz salas bija pavisam viens, viņam tomēr nācās bīties arī no cilvēkiem. Kādu dienu viņš pamanīja līcī noenkurojošos kuģi, bet augstu virs tā plīvoja Spānijas karogs un "robinsons" metās bēgt. Kā skots viņš lieliski zināja, ka notveršana neizbēgami beigtos ar nāvi. Spānieši viņu pamanīja un viņu šāvienu vēl ilgi skanēja pāri visai salai. Spāniešu bija daudz un viņu bija labi ekipēti, tomēr Selkirks labāk pazina salu. Viņš uzrāpās kādā kokā un tur nekustīgs sēdēja divas dienas, līdz spānieši atmeta visam ar roku un aizbrauca.

Paisumi mijās ar bēgumiem, ēnas kļuva garākas un atkal īsākas, taču Selkirks joprojām dzīvoja uz mazās salas. Viņš izdzīvoja, visu laiku domājot par nākotni pēc izglābšanās. Sakropļojot savvaļas kazas kamēr tās vēl bija pavisam jaunas, viņš nodrošināja, ka tās nekad nespēs pārāk ātri skriet. Ja Selkirka veselība pasliktinātos, viņš varētu paļauties, ka ēdiens būs viegli pieejams. Kādu dienu kazu medības gandrīz noveda pie letāla iznākuma: nokritis no klints viņš "trīs diennaktis gulēja bez samaņas, šo laiku pēcāk nosakot pēc mēness apļa pieauguma". Šis kritiens noteikti būtu novedis pie nāves, ja vien Selkirks nebūtu piezemējies.. uz kazas. Četru gadu laikā no viņa rokas krita vairāk nekā 500 kazu. Vēl citas viņš tvarstīja tikai sporta pēc, un, iezīmējis ar plēsumu ausī, viņš tās atkal atlaida brīvībā.

Viņa dienas gaitas noteica vien pamatvajadzību apmierināšana. Bieži vien Selkirks stāvēja salas augstākajā virsotnē, ilgi veroties bezgalīgajā ūdens klajumā, cerot pamanīt kādu kuģi vai kādu citu atgādinājumu par reiz pazīto pasauli.

Vēlā 1709. gada vēlā vakarā kāds kuģis beidzot tuvojās salas līcim. Selkirks jau bija tik izmisis, ka, nemēģinot noteikt atbraucēju nacionalitāti, viņš metās krastā un ar degošu zaru centās pievērt to uzmanību. No kuģa krastā izcēlās vīri, kas uz mežonīgo sagaidītāju notēmēja šaujaumieroču stobrus. Pacēlis rokas augstu virs galvas, viņš pavēstīja tiem par savu bēdīgo likteni un tika uzklausīts. Komanda piedāvāja tam vietu uz kuģa. Pārliecinājies, ka starp atbraucējiem nav viņa iepriekšējā kapteiņa, Aleksandrs Selkirks uzkāpa uz kuģa.

Kapteinis Vuds Rodžerss savā grāmatā "Ceļojumā apkārt pasaulei" par Selkirku vēlāk rakstīja:
"[Selkirku] uz salas ļoti nomocīja kaķi un žurkas, kas uz salas bija nokļuvušas no saldūdeni meklējošiem kuģiem un tur savairojušās neticamos daudzumos. Žurkas grauza viņa pēdas un drēbes, kamēr tas gulēja, tādēļ viņam nekas cits neatlika, kā pievilināt kaķus ar kazas gaļu. Kaķi galu galā kļuva tik pieradināti, ka simtiem vien gulēja ap viņa mītni un drīz vien tika galā ar visām žurkām. Tāpat viņš pieradināja arī dažus kazlēnus un laiku pa laikam, lai izklaidētos un izbēgtu no savas vientulības, dziedāja un dejoja kopā ar tiem un saviem kaķiem.

Kad viņa drēbes novalkājās, tas no kazu ādām pagatavoja sev cepuri un mēteli, ko sadiedza kopā ar smalkām ādas strēmelītēm. Viņam nebija citas adatas kā vien nagla, un kad tā nazis bija galīgi nodilis, viņš no krastā pamestām dzelzs stīpām pagatavoja jaunus, rīvējot tās starp akmeņiem. Viņam bija daži drānas gabali un no tiem viņš ar naglu pašuva sev dažus kreklus, no kuriem pēdējais bija tam mugurā, kad mēs viņu atradām."
Selkirks vienatnē bija pavadījis vairāk nekā 1500 naktis. Pēc četriem gadiem un četriem mēnešiem viņš pēdīgi varēja atgriezties mājās. Kuģa virsnieki uzņēma kursu uz Peru un Selkirks redzēja, kā viņa sala pagaist tālienē līdz ar pēdējām oglēm no viņa signāluguns pludmalē.

Pēc izglābšanās, Selkirks atgriezās savā dzimtajā pilsētā Largo, kur nonāca pavisam cita veida izolācijā, jo nespēja no jauna piemēroties pilsētas dzīves režīmam. Visdrūmākajos brīžos viņš meklēja vientulību kādā nomaļā alā. 1717. gadā viņš apprecējās, bet drīz atgriezās jūrā. 1721. viņa klejojumiem punktu pielika kāda vīrusa infekcija.

Autori, kurus interesēja sensācijas un viegla peļņa, nereti izmantoja viņa stāstu dažādos īsas formas darbos. Daniels Defo, jau krietnus sešdesmit gadus vecs un meitas kāzu svinību radīto parādu nomākts, 1719. gadā publicēja izdomātu atskaiti par Selkirka piedzīvojumiem savā romānā "Robinsons Krūzo", kas bija jau viņa 412. publikācija. Lieki piebilst, ka tās popularitāte tālu pārspēja visus iepriekšējos un arī nākamos darbus kopā ņemtus.

Pasaule aizrāvās ar stāstu par Robinsonu Krūzo, taču līdz pat šai dienai tikai daži no tā lasītājiem ir ko dzirdējuši par vīru, kas bija tā prototips. 1966. gadā Čīles valdība pārdēvēja salu, kurā norisinājušies visi šie notikumi, par Robinsona Krūzo salu, tā godinot Defo izdomāto Selkirka atveidu. Aleksandrs Selkirks nekad neatrada savu īsto vietu sabiedrībā, tomēr caur Defo grāmatu viņš ir nodrošinājis sev nemirstību.

(c) Ben Taylor, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

Vēl teātris..

Atsaucoties viltīgajam Artūra uzsaukumam, neredzu iemeslu nepainformēt arī savus lasītājus (un palīdzēt nokaitināt nekur.lv lasītājus) par lieliskās monoizrādes "Alu cilvēks"šī gada pēdējām izrādēm. Pats esmu bijis tikai pirms vairākiem gadiem uz pirmizrādi ar Aināru Ančevski un par to varu teikt tikai to labāko - tiešām rekomendējams produkts.
Info mājaslapā un video:

piektdiena, 2007. gada 19. oktobris

No interneta uz teātri: izrāde "LiveJournal"

Rīgas Krievu teātris 27. oktobrī piedāvās pirmizrādi uz visnotaļ interesantu izrādi "LiveJournal", kuras pamatā izmantoti teksti, ko lietotāji publicējuši populārajā blogu/sociālā tīkla resursā LiveJournal. Kā vēsta nesen kā atvērtais pašas izrādes žurnāls, šis savdabīgais režisora Timofeja Kuļabina projekts būs izrāde, kurā jaunie aktieri visiem saprotamā valodā dalīsies ar savai paaudzei vissāpīgākajām un raksturīgākajām problēmām.

""LiveJournal" - tā ir mūsdienu jaunatnes saskarsmes vide, kurā visi dzīvo pēc skaidri definētiem noteikumiem un likumiem. Viens no tiem - anonimitāte. Nav ne vārdu, nebiogrāfiju, nedz adresu, ir tikai niki - simbolu kopums - bet aiz tiem - likteņi. Tu vari rakstīt, prātot, kliegt, dalīties ar ko vien vēlies, tajā pašā laikā paliekot nevienam neatpazīstams. Šis faktors provocē cilvēku uz to, ko teātris saskarsmē uzskata par pašu svarīgāko - patiesumu. "LiveJournal" ir sava veida mūsdienu cilvēku likteņu pieraksts, kas atklāj virkni problēmu, īpašu pasaules redzējumu un jaunās paaudzes komunikācijas īpatnības."

Izrādes tematika ir mīlestības dienasgrāmatas un visi izrādes teksti ir ņemti no reālo LJ lietotāju profiliem. Izrādes veidotāji apgalvo, ka neko tajos nav mainījuši. Izrādē mēs dzirdēsim piecas šādas dienasgrāmatas monologa formā, kuras ir dažādas savā formā un saturā, bet kuras visas vieno to autora vēlme būt sadzirdētam un saprastam.

Interesants projekts - jau sen vēlējos aiziet uz Rīgas Krievu teātri, tagad būs iemesls.

ceturtdiena, 2007. gada 18. oktobris

Domā līdzi, neej protestēt!

Ilgi domāju, vai nevajadzētu uzrakstīt, kāpēc es uzskatu, ka nevajadzētu pakļauties mediju un "inteliģentu" psihozei un doties šorīt protestēt pie Saeimas, kā to mūs aicina darīt Diena, Jaunais Laiks un Delna. Un ne jau tāpēc, ka es ticētu tām blēņām par Sorosa ietekmi, ko kā tādu bubuli visu laiku cīņā met mākoņpapa armāda.

Kamēr domāju, kāds cits jau ir uzrakstījis tieši to, ko es gribēju teikt:

Latvijā saistībā ar politiskajiem protestiem ir izveidojusies tradīcija, ka protestēt sauc populistiskie opozīcijas spēki vai nepietiekami lielu politisko ietekmi baudošas organizācijas, kas konkrētu mērķu sasniegšanai mēģina pulcēt ne tikai savus tiešos atbalstītājus, bet visus, kas konkrētajā brīdī nav apmierināti ar politiku. Par spīti tam, ka vārdos šādu cilvēku ir daudz, akcijas parasti nespēj radīt vērā ņemamas tendences politikā.

Nezinu, kā Tev, bet man nepatīk, ja mani iesaista man nezināmās politiskās spēlēs. Lasot Dienu, Tu, protams, uzzināsi, ka Loskutovs ir bez vainas un Kalvītis cūka, taču neatradīsi neviena vārda par to, kāds KNAB vadītājs Loskutovs ir bijis. Vienīgais, ko Tu zināsi: Dienai patīk Loskutovs, un tāpēc Diena Tevi aicina līdz ar viņiem un Jauno laiku iet un protestēt (te tev nu bija īstā žurnālistika). Tava loma – izlikties, ka esi par „demokrātiju” un „tiesiskumu”, lai atkal pēc tam klausītos, ka „tauta savu vārdu ir teikusi”.

Ej, izlasi un ieslēdz vienreiz domājamo aparātu, velns ar ārā!

http://mosties.org/diskurss/896/


otrdiena, 2007. gada 16. oktobris

INTERESANTI: Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?

Ir pienācis laiks no jauna ielūkoties DamnInteresting.com arhīvos. Šoreiz tēma reizē parasta un neparasta - krūtis. Tās ir mums visiem, citiem lielākas, bet citiem mazākas. Un tomēr, sieviešu krūtīm tiek pievērsta milzīga uzmanība, tās tiek uzskatītas par seksualitātes simbolu, kuru ir piedienīgi slēpt, kamēr vīriešiem ir visas tiesības savas krūtis atkailināt. Šodien raudzīsim noskaidrot - kādēļ tā!

Cilvēkiem līdz šai dienai ir izdevies pamanīt un klasficēt aptuveni 1,75 miljonus dzīvnieku sugu. 5800 no tām ir zīdītāju sugas. Visi zīdītāji ir siltasiņu būtnes un tiem ir četrkambaru sirdis, taču tādas pašas īpašības piemīt arī putniem. Visiem zīdītājiem ir ķermeņa apmatojums, tomēr tādu atradīsiet arī pie zirnekļiem. Patiesībā, eksistē tikai viena īpašība, kas zīdītājiem ir absolūti unikāla un tieši saistībā ar to arī ir radies to nosaukums - vienīgi zīdītāju mātītēm ir piena dziedzeri, kas izdala pienu ar ko pabarot to atvases. Lielākoties šie dziedzeri palielinās laktācijas (piena izdalīšanas) perioda laikā, lai pēc tam atkal kļūtu gandrīz nepamanāmi. Taču starp 5800 zīdītāju sugām ir viena, kurai piena dziedzeri ir vienmēr piebrieduši. Pastāv visnotaļ liela iespēja, ka jūs esat starp šīs dīvaini anomālās, neizskaidrojamās sugas pārstāvjiem.

Sākotnēji var šķist, ka sievietes krūtis nepakļaujas izskaidrojumam, tomēr ir indivīdi, kas veltījuši dzīves un karjeras, lai mēģinātu skaidrot šo veidojumu relatīvo milzīgumu, ar ko mūsu suga atšķiras no pārējām. Dažādu teoriju netrūkst, taču nekāda vienprātība par to, kādēļ cilvēku mātītes ir tā apveltītas, tā arī nav panākta. Tomēr paraudzīšanās uz aktuālajiem pētījumu virzieniem var izrādīties visnotaļ interesanta.

Ikvienam zīdītājam ir sava veida krūtis. Īpašība, kas starp tām izceļ sievietes krūtis, ir tā, ka, ja ņem vērā krūšu izmēra attiecību pret pārējo ķermeni, cilvēku mātītes ir vienīgā suga, kura visu laiku saglabā krūtis piebriedušā stāvoklī. Protams, govs piena dziedzeri var būt proporcionāli lielāki, taču tikai laktācijas periodā; tas pats attiecas arī uz daudzām citām sugām. Zinot kā laktācija patērē organisma resursus, šķiet visnotaļ saprātīgi, ka zīdītāja krūtis atrofējas tad, kad tās nav nepieciešamas. Dažas agrīnās teorijas par sieviešu krūšu izcelsmi vēstīja, ka, ņemot vērā krūšu nozīmīgumu sugas turpināšanā, daba ir uzskatījusi par vajadzīgu nodrošināt krūšu dziedzerus ar papildus tauku rezervēm situācijām, kad nepietiek uzturvielu. Ideja pati par sevi nav slikta, taču tā diez ko nespēj skaidrot komplekso šo orgānu nozīmi cilvēka psiholoģijā, turklāt tad šādu dabas dāsnumu būtu loģiski sagaidīt arī attiecībā pret citām sugām.

Tieši tādēļ, lai risinātu šo nepazūdošo krūšu mīklu, zoologs Dezmonds Moriss mēģināja izmantot savos dzīvnieku pētījumos savāktos faktus un zināšanas. Moriss visskaļāk zinātnes pasaulē sevi pieteicis ar pērtiķu zīmējumu izstādi 1957. gadā, kā arī ar savu dokumentālo filmu sēriju "Cilvēcīgais dzīvnieks". Moriss arī ir izpelnījies visnotaļ strīdīgu attieksmi pret sevi ar saviem rakstiem par to, kā viņaprāt varētu būt attīstījušās dažādas cilvēku fiziskās un psiholoģiskās īpašības, un paradumi.

Moriss savā hipotēzē par krūšu izcelsmi tām piedēvē tīri erotisku nozīmi. Lielākā daļa dzīvnieku valstības pārstāvju ģenitāliju izvietojuma dēļ dod priekšroku pāroties pozīcijā, kurā vīrišķais partneris ir aizmugurē. Četrkājiem, kā suņiem un kaķiem, viss seksuālais aprīkojums ir atklāti redzams un lielas, apaļas sēžamvietas ierāmēts. Cilvēki un viņu unikālā tieksme stāvēt un iet, atrodoties vertikāli, būtiski izmainīja situāciju. Izmaiņas iegurņa reģionā, kas nodrošina šo spēju iet uz divām kājām, reizē arī padara pozīciju "seja pret seju" par efektīvāku, lai divkāji pārotos savā starpā. Moriss apgalvo, ka dabai bija vieglāk attīstīt sievietes priekšpusē sava veida vizuālu dibena analogu, nekā izstrādāt vīrietim instinktu pēc citas seksa pozas. Respektīvi krūtis pārņēma dibena lomu kā seksualitātes simbols.

Domas par to, vai un cik daudz dzīvnieku instinkti un uzvedības modeļi ir piemērojami cilvēkiem, zinātnieku vidū protams dalās; daži uzskata, ka cilvēki nemaz nav cēlušies no dzīvniekiem, citi kritizē Morisu kā nezinātnisku, saucot viņa teorijas par nepārbaudāmām un metodes par pārāk abstraktām, lai tās piemērotu cilvēkiem.

Saistīta, bet plašāk atzīta ir seksuālās selekcijas teorija.
Tālajās agrīnās cilvēces dienās vīrieši un sievietes bija praktiski neatšķirami - vīriešiem, gluži kā gorillām, bija mazi un neuzkrītoši dzimumlocekļi, savukārt sievietēm izteiktu krūšu nebija, atskaitot laktācijas un ovulācijas periodus, kad hormonu pieplūduma rezultātā tās piebrieda. No tā izriet secinājums, ka vīriešiem bija ļoti viegli identificēt sievietes, kuras bija atbilstošā vecumā un savas auglības pilnbriedā. Visos vīriešos iesakņojās piebriedušu krūšu asociācija ar seksu, bet sievietes, kurām bija lielākas krūtis, vairojās efektīvāk, tādā veidā papildus tauku depozīts ap piena dziedzeriem tika ģenētiski veiksmīgi nodots tālāk nākamajām paaudzēm.

Gluži kā ar Morisa teoriju, praktiski nav iespējams atras veidu, kā šo ideju par krūšu izcelsmi apstiprināt vai noliegt, taču tā palīdz skaidrot, kādēļ sievietes nēsā sev līdzi glītas formas, tomēr citādi pilnīgi bezjēdzīgus tauku pikučus. Tā pieskaras arī atsevišķiem psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar krūtīm. Dažādās pasaules kultūrās uz sievietes krūtīm raugās atšķirīgi, taču lielākoties ir novērojama vēlme neļaut tām brīvi nokarāties.

21. gadsimtā mēs joprojām pieturamies pie visnotaļ primitīviem uzskatiem saistībā ar krūtīm. Daudzās kultūrās ir ierasts, ka, tā kā vīriešiem nav piena dziedzeru, viņi drīkst publiski atkailināt savas krūtis, savukārt sievietēm tas ir liegts. Tik tiešām, sievietēm šajā ķermeņa daļā ir vairāk tauku, tomēr ir daudzi vīrieši, kuriem tur arī netrūkst tauku un kuriem ir izteikti apaļas krūtis. Tā kā piena dziedzeri jebkurā gadījumā ir apslēpti, kur gan ir atšķirība? Tā ir viena no lietām, ko mēģina risināt "Atklāto aukšdaļu vienādo tiesību asociācija". Tās viedoklis ir, ka sievietes krūtis nav piedauzīgas, vulgāras, bīstamas vai jelkādā veidā sliktākas par vīrieša krūtīm un, ka ja vīriešiem ir tiesības savus pauguriņus konkrētās situācijās atkailināt, tad sievietēm būtu jādod tiesības darīt to pašu, nebaidoties par juridiskām sekām vai sabiedrības nosodījumu.

Nerunājot par sieviešu krūšu funkcionālo nozīmību, mūsdienu kultūrā tās noteikti ir seksualitātes simbols. Vai to izlikšana brīvai apskatei šo imidžu padarītu spēcīgāku vai novājinātu? Šķiet, ka ik pāris nedēļas ASV parādās kādas ziņas par no no publiskas vietas padzītu jauno māmiņu, kas mēģinājusi tur zīdīt savu mazuli. Tajā pašā laikā apakšveļas ražotājs "Victorias Secret" ar uzmanības piesaistīšanu krūtīm pelna miljonus. Dženetas Džeksones TV tiešraidē pasprukušais krūtsgals izraisīja miljoniem puritāņu un pensionāru lāstu, kamēr "Playboy" ir pasaulē pārdotākais vīriešu žurnāls. Ar šo jautājumu saistītās pretrunas ir pāsteidzošas, ja ņemam vērā ka izteiktas krūtis ir vismaz 52% šīs planētas iedzīvotāju.

Kopš 18. gadsimta vidū kāds vispār sāka pievērst tam uzmanību, vidējais krūšu izmērs ASV ir palielinājies no 32-B līdz 36-C. Tas var būt labāka uztura, veselīgāka dzīvesveida vai arī iepriekšminētās seksuālās selekcijas rezultāts. Interesanti, ko daba mums sagatavojusi nākotnē?

(c) Jason Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

piektdiena, 2007. gada 12. oktobris

Gadsimta noziegums - Pidriķī nosper gultu!

Kā ziņo ģentūra LETA:

"Valmieras rajona Burtnieku pagasta Pidriķī no kāda dzīvokļa nozagta gulta, aģentūrai LETA pastāstīja Valmieras rajona Policijas pārvaldē.

Par zādzību policijai ziņojis 1975.gadā dzimis Pidriķa iedzīvotājs. Viņš informējis, ka mēbele varētu būt pazudusi jau kopš 24.jūnija.

Notikuma vietā, kā to paredz likums, ieradusies policijas operatīvā grupa, arī eksperts, kas noskaidro radušos situāciju, informēja policijā."

(via Apollo)


Ierosinu Godmanim nekavējoties atkāpties !


ceturtdiena, 2007. gada 11. oktobris

Daiņa autoskolai jauni mācību materiāli :)

Dainis Pošeika, milzu popularitāti ieguvušā humoristiskā braukšanas apmācības palīglīdzekļa izstrādātājs, nav gulējis uz lauriem un ir klāt ar otro "Daiņa autoskolas" izlaidumu.

Ejam un mācāmies!

Lasītāj, atbalsti mani Sarkanais.lv stāstu konkursa finālā!

Pirms kāda laika jau rakstīju, ka ar savu darbu "Augšāmcelšanās" piedalos Sarkanais.lv romantisko un erotisko stāstu konkursā. Nu ir pienākusi šī konkursa fināla fāze, kurā ar jūsu palīdzību esmu iekļuvis arī es un man arī šobrīd ļoti noderētu manu lasītāju atbalsts cīņā par smuko iPod Shuffle.

Viss kas jums ir jādara, ir jāaiziet uz Sarkanais.lv un augšējā labajā stūrī jāieliek ķeksis pretī manam nikam - Jeremy.

Kāpēc jābalso tieši par manu stāstu? Jo 1) tajā ir vismazāk seksa un sekss, kā zināms, šodien visiem jau ir apnicis; 2)tas ir literāri visnostrādātākais; 3)ja man būs tas mūzikas verķītis, es būšu priecīgs, un priecīgam cilvēkam ir lielāks entuziasms rakstīt un darīt visādas foršas lietas :)

Pasteidzies, konkurss noslēdzas 17. oktbrī 14.00!

otrdiena, 2007. gada 9. oktobris

Inbox.lv - vēl viens pedofilu sapnis!?

Jau vismaz gadu Latvijas mediju telpā pietiekoši aktuāla tēma ir bērnu un pusaudžu neaizsargātība pret seksuālu uzmākšanos interneta telpā, kas bieži vien vēlāk realizējas tās pārnešanā arī pavisam reālā vidē. Pēc laikraksta "Diena" veiktā žurnālistikas eksperimenta ar viltus pusaudzes profila izveidošanu un tam sekojošā trača ar pedofila arestu, īpaši smagi dabūja trūkties Draugiem.lv, kuri tagad visādi cenšas izvairīties no atbildības par līdzīgiem gadījumiem, vecākiem un bērniem atgādinot par nepieciešamību uzmanīties.

Tomēr skaļi iestājoties par nepieciešamību aizsargāt bērnus, tiek piemirsts apskatīt medaļas otru pusi - faktu, ka popkultūras, masu mediju un citu iemeslu dēļ šie te "bērni" bieži vien ir vairāk nekā seksuāli provocējoši savā pašizpausmē.

"Draugi" nebūt nav vienīgā vieta, kur potenciālajiem mazgadīgās miesas kārotājiem nolūkot un iepazīt savus upuris. Face.lv, One.lv, Oho.lv - tie ir tikai daži no servisiem, kuros mazās meitenes un zēni eksponējas plašām tautas masām, cerībā, ka viņus kāds pamanīs un novērtēs.

Tā kā es vienmēr visu uzzinu pēdējais, tad tikai šodien, pēc ilgiem laikiem atverot Inbox.lv pastu, konstatēju, ka blakus fotosadaļai, kura ilgu laiku bija aizvērta tieši pēc skandāla par tur izvietotām mazgadīgo kailfotogrāfijām, tagad izveidota arī iepazīšanās sadaļa, kurā neviens ne par ko brīdināts netiek un vismaz teorētiski var pasniegt sevi kā vien vēlas.

Gāju iekšā lūkoties un jau pirmajā lapā, starp citiem, atradās arī kādas 14gadīgas meitenes profils ar vairākām bildēm un info, ka meičai patīk tusiņi, zēni un darīt trakas lietas. Uz tik jaunu miesu neesmu kritis, tādēļ tikai nosmīkņāju, taču noteikti atradīsies tādi, kam šāda acīmredzami izlutināta, solārijā pārcepinājusies un skaistumkopšanas salonos dzīvojoša dāmīte šķitīs gards kumosiņš. Vecākiem nav laika, toties ir nauda, un tad nu viņi atpērkas no savām atvasēm, dodot tām iespēju šādi izpausties. Un tad visiem brīnums, ka meitēnam raksta padzīvojuši vīrieši.. Spriediet paši - tādu profilu tur ir milzums un šis nebūt nav tas efektīgākais...


P.S. Nesen vairākos blogos bija publicēta jaunās Dove kampaņas reklāma, kas, manuprāt, lieliski parāda, kādā veidā šīs meitenes (un arī zēni) līdz tam nonāk.


Balss, kurā iemīlēties: Eliza Lumley

Šodienas lielais atklājums mūzikā ir britu dziedātāja Elīza Lumleja (Eliza Lumley), kuras albums "She Talks in Maths: Interpretations of Radiohead" satur 10 izcilas, es vēlreiz gribu uzsvērt - IZCILAS - superpopulārās britu grupas "Radiohead" dziesmu versijas easy listening un smooth jazz apdarēs. Minimālistiskā un ļoti trauslā skanējuma (tikai balss un klavieres vai balss un džeza trio) rezultātā šīs daudziem labi pazīstamās un tuvās dziesmas atklājās pavisam citā, līdz šim neredzētā gaismā.

Ja esmu visu pareizi sapratis, tad šis ir dziedātājas debijas albums un līdz šim viņa galvenokārt ir uzstājusies dažādās Vestendas un Brodvejas mūziklu izrādēs.

Četras dziesmas no jaunā albuma, kurš jau kļuvis par megahitu iTunes tirdzniecības sistēmā, var noklausīties dziedātājas MySpace profilā. Baudiet!

pirmdiena, 2007. gada 8. oktobris

INTERESANTI: Asasini: slepkavas un viņu cietoksnis!

Kāds augstdzimis vīrs pamodās saulainā pavasara rītā. Cenšoties izstaipīties, viņš pagriezās un caur samiegtajiem plakstiņiem pamanīja ko neierastu un biedējošu. Trīcot viņš atvēra acis.

No asmens augstmaņa skatienam pretī triecās žilbinošs zibsnis, bet tā rokturis smagi iegūla dūnu mīkstumā. Pārbijies viņš steidzās pie saviem sargiem, lai iztaujātu tos par pagājušo nakti. Samulsuši tie uzstāja, ka nekas ievērības cienīgs nav noticis. Pēcāka izmeklēšana apliecināja, ka visi logi ir droši noslēgti un nekas neliecina par ielaušanos. Kad augstmanis savā niknumā jau bija gatavs izārdīt visu istabu, meklējot kādus pierādījumus, viņa skatiens ko pamanīja. Iestūķēta zem spilvena bija zīmīte ar īsu, bet nepārprotamu saturu - "Tu esi brīdināts!".

Šāds notikums var šķist kāda ne pārāk spējīga autora fantāzijas auglis, taču otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos šādas bailes bija labi pazīstamas daudziem bagātajiem un varenajiem. Simtiem augstmaņu, tirgoņu, zinību vīru un ģenerāļu saņēma šādas vēstis, kuras lielākoties tika nogādātas laikā, kad saņēmējam bija visvairāk iemeslu baidīties. Patiesībā, zīmītes saņēma tikai paši veiksmīgākie, jo noslēpumainais grupējums, kas tās nogādāja, lielākoties savus upurus atstāja beigtus, nevis tikai iebiedētus. Stāsts par Hashshashin jeb algotajiem slepkavām ir mītiskā dūmakā tīts un daudz kas no patiesības ir sen zudis laika un karu ietekmē. Taču šie cilvēki ne vienu vien reizi ir mainījusi vēstures gaitu un devuši mums vārdu, ar kuru šodien apzīmējām salta aprēķina un politisku motīvu vadītu slepkavību (angļu vārds "Assassin").

Hashshashin grupējumu izveidoja Hasans i Sabahs, bagāts šiītu islāma sektas - Ismailu - sekotājs. Hasans savas mājas Kairā pameta pēc divu Fatimīdas kalifāta mantinieku strīda par varu un mantojumu. Pēc tam, kad viņs bija pieslējies neveiksmīgākajai pusei un neilgu laiku pavadījis ieslodzījumā, Hasanam nācās bēgt uz Persiju. Nolēmis atriebties nepateicīgajiem Fatimīdiem un pie reizes arī atbrīvot šo pasauli no pēc iespējas vairāk konkurējošā islāma virziena - sunnītu - sekotājiem, Hasans meklēja un galu galā arī atrada perfektu izejas pozīciju saviem triecieniem - Alamuta cietoksni, sauktu arī par "Ērgļa ligzdu". Alamuts atradās ziemeļrietumos no Teherānas, mazliet uz dienvidiem no Kaspijas jūras, un izskatījās nudien iespaidīgi. Atrodoties 2100 metru augsta kalna galā, ar tikai gandrīz vertikālu pieejas ceļu, "Ērgļa ligzda" bija praktiski neieņemama.

Hasans nekavējoties uzsāka vervēt sekotājus tuvējās apkārtnes iedzīvotāju vidū. Izmantojot Kairas "mācību templī" apgūtās zināšanas, viņš pārvērta savus sekotājus pilnībā paklausīgos kalpos, kuri bija gatavi mirt pēc viņa pavēles. Lēnām iegūstot varu pār citiem Persijas cietokšņiem, viņa organizācija pieauga skaitā un spēkā, kļūstot par "nāciju iekš nācijas" un baudot arvien lielāku politisko ietekmi viscaur Vidējiem Austrumiem. Lai arī organizācijas mērķi mainījās gadu no gada, Hasans vienmēr raudzījās, lai viņa triecieni visiem ienaidniekiem būtu vienlīdz spēcīgi. Kamēr vien krustneši, Fatimīdi un sunnīti turpināja cīnīties savā starpā, Slepkavas varēja turpināt darīt visu pēc savas patikas. Kā visi šiīti, Hasans lieliski saprata, ka, ja viņa brāļiem iekš islāma reliģijas pēkšņi aptrūktos ienaidnieku, tad tieši viņa cilvēki būtu rindā uz izsvēpēšanu. Tādēļ Slepkavas simts gadus darbojās, vienmēr raugoties, lai organizācija nekad nekļūtu par lielāko draudu kādai lielākai un spēcīgākai ienaidnieku grupai.

Kas attiecas uz nosaukumu Hashshashin, laiks mums ir atstājis tikai mītus un pieņēmumus tā skaidrošanai. Dažas teorijas saista to ar narkotiku hašišu, kuru kulta sekotāji it kā lietojuši pirms kaujām. Krietni iespējamāka teorija apgalvo, ka nosaukums cēlies no kustības līdera Hassana-i-Sabaha, jo vārds Hashshashin tulkojas kā "Hasana sekotāji". Šo vārdu Eiropā lietoja, lai noniecinoši apzīmētu it kā hašišu lietojošo sektu. Jēdziens assassin visdrīzāk cēlies no vārda, ko Hasans lietoja, lai apzīmētu savus sekotājus - Assassiyun jeb "tie, kuri ir uzticīgi ticības pamatiem". Paši Slepkavas sevi mēdza dēvēt par fedayeen, kas arābiski nozīmē "tas, kurš ir gatavs sevi upurēt mērķa vārdā". Šajā vārdā vēlāk 20. gadsimtā dēvējās daudzu dažādu reliģiski militāru grupējumu dalībnieki Irākā, Irānā, Palestīnā, Armēnijā un citur.

Pastāv milzums teoriju par to, kā Slepkavas trenēja savus dalībniekus. Daži tā laika ceļotāji apgalvo, ka grupējuma dalībnieki tika sazāļoti ar narkotikām, lai simulētu nāvei līdzīgu pieredzi ,un tad pamodās burvīgā dārzā, ēdiena, dzēriena un skaistu sieviešu ielenkumā. Izbaudījuši "debesis", viņi no tās dienas labprāt cīnījās un gāja nāvē sava līdera vārdā, jo nāve vairs nešķita biedējoša. Cita teorija apgalvo, ka jau no agras bērnības nākotnes Slepkavas tika audzināti fantastiski greznā vidē, lai tad, konkrētu vecumu sasniedzot, tiktu no tās izraidīti un saņemtu ultimātu, ka, nepakļaujoties līderim, viņiem vairs nekad nebūs iespēja tajā atgriezties. Diemžēl, neviena no šīm teorijai nespēj piedāvāt neapgāžamus faktus, kas to pamatotu. Šīs teorijas grauj arī mūsdienu zināšanas par to, ka cilvēki hašiša ietekmē nespētu sekmīgi veikt slepkavības, kurās nepieciešama precīza plānošana un īstenošana. Daudzi no Slepkavas apvijošajiem mītiem ir cēlušies no Marko Polo rakstītā, kurš Alamutu it kā apmeklējis 1273. gadā. Tas šķiet diez gan dīvaini, jo cietoksnis tika iznīcināts gandrīz divdesmit gadus agrāk.

Viens stāsts par Slepkavu treniņa rezultātiem tiek stāstīts dažādos veidos, taču pamats vienmēr ir viens un tas pats:

1092. gadā divi vīri stāvēja uz viduslaiku pils - Ērgļa ligzdas - vaļņiem, kas slējās augstu Persijas kalnu klintīs: Imperatora īpašais sūtnis un aizplīvurota figūra, kas teicās esam Dieva iemiesojums zemes virsū. Hasans, Sabaha dēls, Kalnu šeihs un Slepkavu līderis ierunājās: "Vai redzi to vīru tur tornī vaļņa galā? Skaties!"

Viņš deva signālu. Baltā apmetnī tērptā figūra nekavējoties pacēla savas rokas eksaltētā sveicienā un metās lejup pretī putojošajai straumei kas apjoza cietoksni simtiem metru zemāk.

Man viscaur Āzijai ir septiņi tūkstoši vīru un sievu, kas ir gatavi pakļauties katrai manai pavēlei. Vai tavs kungs, Šāhs Maliks, var teikt to pašu? Un viņš liek, lai es tam pakļaujos! Šī ir tava atbilde. Ej!"


Dažās no stāsta versijām Hasans runā ar citu musulmani, citās atkal apliecina savu varenību kādam krustnesim. Lielākā daļa versiju stāsta par vīru, kurš metas zemē no klints, bet dažās sekotājs vienkārši nogalina sevi pēc vadoņa komandas.

Izvairoties no ieročiem, kas pieļautu upura aizbēgšanu, Slepkavas deva priekšroku nogalināt tuvumā, visbiežāk ar dunci, un publiskā vietā. Daudzi upuri tika nogalināti mošejā, piektdienas lūgšanas laikā. Gluži kā mūsdienu teroristi, nogalinot publiski, Slepkavas deva iespēju informācijas nekavējošai izplatībai, tā iedvešot bailes. Tam, ka šādi nogalinot, slepkava pats tika atklāts un bieži vien sargu nogalināts, nebija nekādas nozīmes - viņš bija sasniedzis mērķi un nodrošinājis vietu debesīs.

Uzbrukumi notika visdažādākajos veidos. Dažkārt tie nāca pēkšņi un negaidīti, citreiz gatavošanās un iefiltrēšanās upura uzticības personu lokā paņēma vairākus gadus. Slepkavas izlikās par svētceļniekiem, dervišiem, pārbēdzējiem vai izmantoja jebkuru citu aizsegu, kas vien ļāva tiem piekļūt tuvāk upurim. Bieži vien dažādiem varenajiem bija izdevīgāk noslēgt pamieru ar Slepkavām, nekā riskēt ar dunci mugurā no kāda sarga vai kalpa. Tas bija Hasana trumpis un tādēļ viņa izveidotā organizācija turpināja zelt arī ilgi pēc tam, kad tās līderis bija pametis šo pasauli.

Grupējuma veikto veiksmīgo slepkavību saraksts ir garš un leģendārs, tajā atrodami gan kalifi, gan kristiešu karaļi. Slepkavas nogalināja vismaz divus Bagdādes kalifus, arī daudzus augstmaņus, to starpā arī no šiītu vidus. Grupējumu bieži vainoja par pārāk ciešajām saitēm ar kristiešiem. Bija pat tāds laiks, kad Slepkavas gandrīz pilnībā pievērsās kristietībai. Taču tas nenozīmē, ka kristieši nebūt bijuši to mērķu sarakstā. Princis Edvards, vēlākais Anglijas karalis Edvards I 1271.gadā tika ievainots ar saindētu dunci, taču izdzīvoja. Tiek apgalvots, ka hashshashina duncis 1214. gadā iznīcinājis Jeruzalemes patriarhu, Albertu Avogadro.

Viens labi zināms slepkavības gadījums ir Montferatas grāfs Konrāds. Visnotaļ pretrunīgi vērtētais Konrāds dažu acīs bija nelietis, bet citu - varonis. Ir zināms, ka viņš gandrīz vai viens pats neļāvis sultānam Saladinam ieņemt kristiešu cietoksni Tīru un ka viņš bija viens no krustnešu ordeņa vilcējspēkiem tā tumšākajos laikos. Diemžēl, viņam bija gana daudz spēcīgu ienaidnieku arī katoļu vidū.

Pēc tam, kad viņu negaidīti ievēlēja par Jeruzalemes karali, Konrāds 1192. gadā gaidīja savu kronēšanu. Sešus mēnešus agrāk, divi par mūkiem maskējušies Slepkavas iekārtojās darbā pie tiem Tīras augstmaņiem, pie kuriem Konrāds bija apmeties kopš pilsētas izglābšanas. Redzot izdevību, abi uzbruka Konrādam ar dunčiem, kad tas atgriezās mājās no kādas pastaigas. Ir vairāki dažādi apraksti par to, kas noticis pēc tam. Viens avots vēsta, ka Konrāds nomiris drīz pēc uzbrukuma, jo ievainojumi bijuši nāvējoši. Cits atkal ziņo, ka sākotnēji uzbrucis tikai viens no viltus mūkiem, ko nogalinājuši sargi. Otrs, padzirdot, ka Konrāds ir ievainots, bet dzīvs, pamanījies piekļūt viņam un pabeigt iesākto. Lai arī nekad nav oficiāli pierādīts, kas pasūtījis šo slepkavību, gandrīz visi avoti norāda kā pasūtītāju norāda kristieti. Aizdomās turamo sarakstā ir vairāki ietekmīgi krustneši, starp viņiem arī Ričards Lauvassirds.

Pat Saladinam, izcilajam musulmaņu ģenerālim, iznāca sadursme ar Slepkavām. Pārskaities par diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem atņemt viņam dzīvību, Saladins nolēma aplenkt sektas galveno atbalsta punktu Sīrijā - Masijafas cietoksni. Tomēr kādā aplenkuma brīdī Saladins pēkšņi sāka meklēt iespēju vienoties ar slepkavīgo organizāciju. Panācis vienošanos, Saladins savāca savu armiju un devās prom, lai nekad vairs nemēģinātu ko līdzīgu. Nevienam nav zināms, kas bija par iemeslu šādam notikumu pavērsienam. Daži apgalvo, ka kādu rītu, Saladinam pamostoties, uz viņa krūtīm atradusies saindēta kūka un zīmīte ar vēstījumu "Tu esi mūsu varā!". Citi avoti atkal vēsta, ka sekta piedraudējusi par katru cenu iznīdēt no zemes virsas visus sultāna ģimenes locekļus.

Viltība, intelektuālā izveicība un stratēģija, ar kādu Hasans un viņa pēcteči valdīja pār Slepkavām, ir gandrīz sajūsmas cienīga. Tomēr tik ilgstoši spēlējot ar daudz spēcīgākiem pretiniekiem, kļūda bija neizbēgama un tā pienāca 13. gadsimta vidū. Džagati, Čingishana dēls un dažu Persijas daļu valdnieks bija aizliedzis daudzus rituālus ar lūgšanām un dzīvnieku upurēšanu. Tas nopietni aizskāra Ismailu sektu un tātad arī Hashshashin organizāciju. Drīz pēc tam slepkavas no Alamuta aizraidīja Džagati citos medību laikos. Tomēr jau 1256. gadā atriebjoties cietoksni sagrāva drupās un līdz ar tā vērtīgo bibliotēku pilnībā iznīcināja mongoļu ģenerālis Hulega.

Atlikušie Hasana sekotāji izkaisījās pa visu Āziju. Viņi devās uz Indiju, Afganistānu, Himalajiem un citām vietām. Šodien, Ismailu skaits ir mērāms miljonos, tomēr šodienas Ismailu sekotāji ir daudz miermīlīgāki par to krusta karu ēras atzaru.

Lai arī viņu ietekme vēl kādu laiku saglabājās, Alamuta cietokšņa sagraušana iezīmēja Slepkavu zelta laiku beigas. Lai arī Hashshashin grupējums vairs nekad neatguva savu reiz neticami lielo politisko spēku, Slepkavas atstāja paliekošu zīmi vēturē, valodā un kultūrā, kas saglabājusies līdz pat šodienai.

(c) Scott Cianciosi, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

piektdiena, 2007. gada 5. oktobris

Šodienas IT hohma :)

Situācija īsumā šāda - sākot jaunu biznesu, iegādāts jauna biznesa cienīgs portatīvais dators (balts, ne melns) visnotaļ solīdā pašmāju kantorī. Ja neskaita to, ka izvēlētā krāsa nebija pieejama un ka izvēlētā pele arī neatradās noliktavā, tad viss noritēja gludi un vakar dators nonāca manā rīcībā. Forša mantiņa ;)

Spēlējos, spēlējos, pie reizes skatījos, vai ir iekomplektēts viss, kas tika solīts, un izrādās, ka nav gan. Kantora mājaslapā datora aprakstā skaidri un gaiši rakstīts (bija), ka komplektācijā ietilpst 256MB NVidia GeForce 8400GS videokarte, a man piegādātajā atrodu tikai 128MB. Nu labi, rakstu cilvēkam, ar kuru visu laiku par šo un citiem pirkumiem komunicēju, un prasu, ko nu tagad darīsim. Šodien saņemu atbildi, ka viņiem lapā ir kļūda un ka šos datorus ar 256MB video nemaz nekomplektē. Nesolīdi protams, bet nu neko darīt. Nemainīs jau tādēļ kompi.

Taču vēstules P.S. bija ko vērts, tāpēc atļaujos padalīties :D
Atļaušos piebilst, ka megabaiti nosaka krāsu daudzumu uz ekrāna, tākā ekrāna izmērs ir 13,3” tas nespētu izmantot pilnvērtīgi 256MB.

Ē, pardon, WTF?

Nu jā, dators ir lielisks jebkurā gadījumā. Apraksts - drīzumā!

otrdiena, 2007. gada 2. oktobris

Student, apmeklē visus "Lielā Kristapa" seansus k/t "Rīga" bez maksas!

Tikai šodien uzzināju priecējošo ziņu, ka, par godu nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" 30. gadu jubilejai, studentiem un pensionāriem visi festivāla seansi (izņemot 3. oktobrī 18.00 un 20.00), kuri notiek k/t "Rīga", ir bez maksas!!!

Lai apmeklētu kino, brīvbiļetes, uzrādot studenta vai pensionāra apliecību, 15 minūtes pirms konkrētā seansa jāizņem festivāla informācijas centrā kinoteātrī. Vietu skaits, loģiski, ir ierobežots.

Interesanti, ka par šo nekur praktiski nav informācijas, taču es pats pārliecinājos, ka tas strādā ;)

Festivāls turpinās līdz pat 6. oktobrim. Programmu meklējam http://www.cinema-riga.lv/.

pirmdiena, 2007. gada 1. oktobris

INTERESANTI: Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties, kur urb!

Kārtējā bezgala interesantajā stāstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsiet par kādu šķietami niecīgu kļūdu, kuras rezultātā tika nodarīti prātam neaptverami zaudējumi. Mājās, lūdzu, nemēģiniet atkārtot!

Agrā 1980. gada 21. novembra rītā 12 vīru apkalpe steigā pameta savu naftas urbšanas platformu, jo bija pamatotas aizdomas, ka tā kuru katru brīdi var sabrukt zem viņu kājām. Meklējot naftu zem Peiņūra (Peigneur) ezera, viņu urbis pēkšņi iestrēga 375 metrus zem dūņainās ezera gultnes un nebija vairs izkustināms. Mēģinot atbrīvot urbi, tā komanda izdzirdēja vairākus skaļus paukšķus un tūlīt pēc tam visa platforma spēji noliecās pretī ūdenim.

Tolaik Peiņūra ezers bija visnotaļ neievērojama ūdenstilpne Ņūibērijā, Luiziānas štatā. Lai arī šī saldūdens ezera teritorija pārklāja 526 ha, tomēr dziļums nepārsniedza 3,3 metrus. Vienīgo ezera salu rotāja burvīgs botāniskais dārzs, ūdens virsmu un arī visu tuvējo apkārtni izroboja naftas torņi, bet dziļi zem ezera stiepās kompānijas "Diamond Crystal" sāls raktuvju šahtas.

Pieņemot, ka noticis kas briesmīgs un pilnīgi neparedzēts, vīri uz naftas platformas atvienoja tai pievienotās baržas, sakāpa laivā un steidzās uz netālo krastu, pametot 5 miljonus dolāru vērto "Texaco" urbšanas ietaisi likteņa varā. Drīz pēc tam tās apkalpe no krasta varēja vien neticīgi noraudzīties, kā platforma un urbjtornis apgāžas un pazūd ezerā, kuram taču vajadzēja būt tikai dažus metrus dziļam. Drīz ūdens tajā vietā sāka griezties - sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, beigās kļūstot par virpuli 400 metru diametrā, kura centrs atradās tieši virs kādreizējās urbšanas vietas.

Kamēr uz ūdens virsmas veidojās virpulis, simtiem metru zemāk sāls raktuvēs strādājošais elektriķis Džūniuss Gadisons izdzirdēja skaļu un dīvainu troksni tuvojamies viņam pa garajiem koridoriem. Drīz viņš uzzināja arī tā avotu: troksni radīja degvielas mucas, kas sitās viena pret otru, peldot dubļainā straumē, kas pārsteigtajam elektriķim sniedzās līdz pat ceļiem. Viņš nekavējoties iedarbināja trauksmes sistēmu un raktuvju apgaismojums trīsreiz iedegās un izdzisa, tā signalizējot par nekavējošu evakuāciju. Liela daļa no 50 raktuvju strādniekiem, kas tajā rītā atradās lielākoties 450 metru dziļumā, ieraudzījuši signālu steidzās augšup uz 400 metru līmeni, no kurienes ar liftu bija iespējams nokļūt virszemē. Tomēr, šo līmeni sasniedzot, viņi jau atradās dziļi ūdenī.

Acīmredzami, naftas urbis bija iekļuvis sāls kupolā, kurā atradās raktuves. "Texaco", kas pasūtīja izmēģinājuma urbumus, protams, bija lietas kursā par zem ezera esošajām raktuvēm, taču kādas kļūdas rezultātā urbjtornis bija novietots tieši virs vienas no raktuvju 25 metru augstajām un 15 metrus platajām augšējām šahtām. Saldūdenim līstot cauri sākotnēji tikai 35cm platajam urbumam, tas ātri izšķīdināja sāli un caurums kļuva ar katru sekundi arvien lielāks. Ūdens arī izšķīdināja masīvās sāls kolonnas, uz kurām balstījās eju griesti, un šahtas sāka sabrukt.

Kamēr lielākā daļa strādnieku steidzās nokļūt virszemē, priekšstrādnieks Rendijs Lasāls apbraukāja dziļākos un attālākos raktuvju nostūrus, lai brīdinātu tos, kas nebija redzējuši evakuācijas signālu. Tie, kuru pārvietošanos apgrūtināja arvien pieaugošais ūdens līmenis, izmantoja nedaudzos pieejamos ar benzīnu darbināmos transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz līmenim, kurā visiem nācās gaidīt savu kārtu, lai izmantotu ārkārtīgi lēno astoņvietīgo liftu. Lai arī šķita, ka pacelšanās ilgs bezgalīgi, brīnumainā kārtā visiem 50 strādniekiem izdevās izglābties.

Pa to laiku virszemē arvien pieaugošais virpuļa spēks nodarīja milzīgu postu. Tas vienā piegājienā aprija vēl vienu tuvējo naftas platformu, tāpat arī baržu iekraušanas doku, 28 hektārus Džefersona salas zemes, neskaitāmas autotransporta vienības, laivas, kokus, ēkas un mašīnu stāvvietu. Virpuļa sūcējspēks bija tik liels, ka tā rezultātā 19 kilometrus garais kanāls, kas savieno ezeru ar Meksikas līci, izmainīja savu tecēšanas virzienu, tā no kanāla ievelkot ezerā un pēc tam virpulī 11 milzīgas kravas baržas, kuras nekavējoties pazuda kaut kur sāls raktuvju šahtās. Virpuļa spēkam bija spiests padoties arī kāds kanāla velkonis, kura komandas locekļiem atlika tikai glābties krastā un noraudzīties, kā ezers aprij viņu jaudīgo kuģi.

Pēc trim stundām ezera 132 miljoni(!) kubikmetru ūdens resursi bija izsmelti, tomēr iztukšotajā ezerā caur kanālu nu gāzās sālsūdens no Meksikas līča, veidojot 45 metrus augstu ūdenskritumu. Pagāja vēl divas dienas, līdz sāls raktuves beidzot bija piepildītas un tad deviņas no vienpadsmit pazudušajām baržām kā korķi izsprāga no jauna piepildītā ezera vidū. Visi pārējie pazudušie priekšmeti palika uz visiem laikiem apglabāti izpostītās sāls raktuves dzīlēs.

Par spīti milzīgajiem materiālajiem zaudējumiem, šajā katastrofā netika zaudēta neviena cilvēka dzīvība, nedz arī kādam guva nopietnus savainojumus. Divu dienu laikā kādreizējā 3 metrus dziļā saldūdens peļķe pārvērtās 400 metru dziļā sālsūdens ezerā. Ezera bioloģija pilnībā izmainījās un tagad tajā mīt daudz tādu floras un faunas sugu, kādas tur nav nekad iepriekš netika novērotas.

Protams, ka neiztika arī bez vairākām tiesas prāvām, kuras pa vienai vien lēnām tika atrisinātas ar ārpustiesu kompensāciju palīdzību. Sagrauto sāls raktuvju īpašnieki kopumā no "Texaco" un urbšanas kompānijas saņēma 45 miljonus dolāru un pārtrauca savu darbību šajā necerēti bīstamajā biznesā.

Tā kā visi lietiskie pierādījumi vārda tiešā nozīmē nogāja pa burbuli, līdz pat šai dienai neviens nav oficiāli atzinis savu atbildību nedz par kļūdu aprēķinos, nedz par katastrofu kā tādu, taču šeit aprakstītais ir vispārpieņemtā teorija par šīs dīvainās katastrofas cēloņiem.

P.S. Šis video ir no "History Channel" raidījuma par šo notikumu:



(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl: