pirmdiena, 2007. gada 22. oktobris

INTERESANTI: Aleksandrs Selkirks - īstais Robinsons Krūzo

Kurš gan bērnībā nav lasījis Daniela Defo aizraujošo stāstu par Robinsonu Krūzo un viņa vientulīgo dzīvi uz neapdzīvotas salas. Taču tikai retais zinās, ka šī stāsta pamatā ir pavisam reāls notikums un pavisam reāls personāžs, vārdā Aleksandrs Selkirks. Par viņu arī jaunais tulkojums no DamnInteresting.com arhīviem.

Būdama tikai niecīgs punktiņš kartē un atrazdamās zem 34. rietumu garuma grāda, Žuana Fernandesa sala met pavisam niecīgu ēnu plašajā Klusajā okeānā. 1704. gadā, kliegdams pilnā rīklē, Aleksandrs Selkirks varēja vien noskatīties, kā rietumu brīze aiznes viņa kuģi un kolēģus jūrniekus pretī horizontam. Nākamos četrus gadus viņš pavadīs vientulībā cīnoties par izdzīvošanu un viņa stāsts vēlāk kļūs par iedvesmu Danielam Defo.

Pirmo reizi Selkirks jūrā devās jau 15 gadu vecumā, bēgdams no soda par nepiedienīgu uzvedību, lai ko arī ar to tolaik nebūtu sapratuši. Vēlāk, jau kā pieaudzis vīrs, viņš pievienojās 130tonnīgā kuģa "Cinque Ports" komandai. Selkirks bija kuģa galvenais navigators, kad tas kuģoja dienvidu virzienā gar Brazīlijas krastiem.

Sasnieguši Argentīnas dienvidu galu, viņi pagriezās uz ziemeļiem, sekojot Čīles krastam. Sarūkošie pārtikas krājumi un slimības jau bija samazinājušas apkalpes sastāvu no 90 uz 42 vīriem. Situācija vēl vairāk pasliktinājās, kad tārpu uzbrukums pārvērta sacaurumoja kuģu korpusu teju sietā. Taču 1704. gada septembrī kuģa priekšā pie horizonta iznira mazā Žuana Fernandesa sala. Kapteinis Stredlings pavēlēja savai komandai izmest enkuru salas līcī, tā dodams vīriem iespēju atgūties no pārdzīvotā.

Viņu uzturēšanās uz salas bija īsa, jo kapteinis nepacietīgi vēlājaš atgriezties uz kuģa un turpināt braucienu. Taču Selkirks uzstāja, ka kuģis nav spējīgs turpināt ceļu un ka caurais korpuss dr';iz padosies vai nu okeānam vai arī ienaidniekiem. Viņš dedzīgi mudināja kapteini un komandu palikt uz salas un gaidīt palīdzību, taču tie viņu ignorēja. Selkirks kļuva arvien uzstājīgāks, līdz beidzot Stredlings pavēlēja Selkirku pamest uz salas, atstājot viņam tikai tā jūrnieka lādi, drēbes un gultas piederumus. Jau pēc dažiem mirkļiem kuģis un komanda devās jūrā, kamēr pamestais izmisis skraidīja gar krastu un lūdzās pēc žēlastības, kuru tā arī nesagaidīja.

Starp viņam atstātajām lietām bija pistole, šaujampulveris, lodes, nazis, cirvītis, navigācijas instrumenti, Bībele, ruma blašķe un ēdiens dažām dienām. Selkirks vēroja horizontu, cerot uz glābiņu. Tuvākā apdzīvotā zeme bija Valparaiso 600 jūdzes uz ziemeļiem, tāpēc viņš neloloja cerības izglābties ar paštaisītu plostu. Vien pistole nodrošināja pārliecību, ka savu pēdējo stundiņu viņš varēs izvēlēties pats.

Pētot salu un tās bagātīgo veģetāciju, Selkirkam izdevās atrast saldūdens strautu, roņus, no kuriem iegūt gaļu iztikai, kā arī savvaļas plūmes, ar kuru palīdzību izsargāties no cingas. Viņš bija dzirdējis stāstus par vīriem, kas līdzīgos apstākļos spējuši izdzīvot gadiem, līdz tikuši izglābti. Viņš zināja par Pedro des Serrano, kurš uz neapdzīvotas okeāna salas pilnīgā vientulībā pavadīja 7 gadus bez svaiga ūdens, dzerot bruņurupuču asinis. Tiesa, Serrano beigās sajuka prātā. Vēl citi bija izdzīvojuši arī ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem, nekā bija viņa rīcībā uz Žuana Fernandesa salas. Selkirks zināja, ka to, ko spējis viens cilvēks, jāspēj arī citiem.

Viņa bažas par kuģa, ar kuru viņš bija ieradies, nedrošību, izrādījās pilnīgi pamatotas. Tikai mēnesi pēc Selkirka izraidīšanas "Cinque Ports" padevās savam liktenim un nogrima pie Peru krastiem. Daudzi no komandas gāja bojā, bet atlikušie, kapteini ieskaitot, nokļuva krastā, kur drīz padevās spāniešu krasta sardzei un tika ieslodzīti Limas cietumā, kur ar tiem apgājās ļoti barbariski. Kapteinim izdevās izbēgt un viņš ar sabeigtu veselību un bez līdzekļiem vēlāk atgriezās Lielbritānijā.

Lai arī Aleksandrs Selkirks uz salas bija pavisam viens, viņam tomēr nācās bīties arī no cilvēkiem. Kādu dienu viņš pamanīja līcī noenkurojošos kuģi, bet augstu virs tā plīvoja Spānijas karogs un "robinsons" metās bēgt. Kā skots viņš lieliski zināja, ka notveršana neizbēgami beigtos ar nāvi. Spānieši viņu pamanīja un viņu šāvienu vēl ilgi skanēja pāri visai salai. Spāniešu bija daudz un viņu bija labi ekipēti, tomēr Selkirks labāk pazina salu. Viņš uzrāpās kādā kokā un tur nekustīgs sēdēja divas dienas, līdz spānieši atmeta visam ar roku un aizbrauca.

Paisumi mijās ar bēgumiem, ēnas kļuva garākas un atkal īsākas, taču Selkirks joprojām dzīvoja uz mazās salas. Viņš izdzīvoja, visu laiku domājot par nākotni pēc izglābšanās. Sakropļojot savvaļas kazas kamēr tās vēl bija pavisam jaunas, viņš nodrošināja, ka tās nekad nespēs pārāk ātri skriet. Ja Selkirka veselība pasliktinātos, viņš varētu paļauties, ka ēdiens būs viegli pieejams. Kādu dienu kazu medības gandrīz noveda pie letāla iznākuma: nokritis no klints viņš "trīs diennaktis gulēja bez samaņas, šo laiku pēcāk nosakot pēc mēness apļa pieauguma". Šis kritiens noteikti būtu novedis pie nāves, ja vien Selkirks nebūtu piezemējies.. uz kazas. Četru gadu laikā no viņa rokas krita vairāk nekā 500 kazu. Vēl citas viņš tvarstīja tikai sporta pēc, un, iezīmējis ar plēsumu ausī, viņš tās atkal atlaida brīvībā.

Viņa dienas gaitas noteica vien pamatvajadzību apmierināšana. Bieži vien Selkirks stāvēja salas augstākajā virsotnē, ilgi veroties bezgalīgajā ūdens klajumā, cerot pamanīt kādu kuģi vai kādu citu atgādinājumu par reiz pazīto pasauli.

Vēlā 1709. gada vēlā vakarā kāds kuģis beidzot tuvojās salas līcim. Selkirks jau bija tik izmisis, ka, nemēģinot noteikt atbraucēju nacionalitāti, viņš metās krastā un ar degošu zaru centās pievērt to uzmanību. No kuģa krastā izcēlās vīri, kas uz mežonīgo sagaidītāju notēmēja šaujaumieroču stobrus. Pacēlis rokas augstu virs galvas, viņš pavēstīja tiem par savu bēdīgo likteni un tika uzklausīts. Komanda piedāvāja tam vietu uz kuģa. Pārliecinājies, ka starp atbraucējiem nav viņa iepriekšējā kapteiņa, Aleksandrs Selkirks uzkāpa uz kuģa.

Kapteinis Vuds Rodžerss savā grāmatā "Ceļojumā apkārt pasaulei" par Selkirku vēlāk rakstīja:
"[Selkirku] uz salas ļoti nomocīja kaķi un žurkas, kas uz salas bija nokļuvušas no saldūdeni meklējošiem kuģiem un tur savairojušās neticamos daudzumos. Žurkas grauza viņa pēdas un drēbes, kamēr tas gulēja, tādēļ viņam nekas cits neatlika, kā pievilināt kaķus ar kazas gaļu. Kaķi galu galā kļuva tik pieradināti, ka simtiem vien gulēja ap viņa mītni un drīz vien tika galā ar visām žurkām. Tāpat viņš pieradināja arī dažus kazlēnus un laiku pa laikam, lai izklaidētos un izbēgtu no savas vientulības, dziedāja un dejoja kopā ar tiem un saviem kaķiem.

Kad viņa drēbes novalkājās, tas no kazu ādām pagatavoja sev cepuri un mēteli, ko sadiedza kopā ar smalkām ādas strēmelītēm. Viņam nebija citas adatas kā vien nagla, un kad tā nazis bija galīgi nodilis, viņš no krastā pamestām dzelzs stīpām pagatavoja jaunus, rīvējot tās starp akmeņiem. Viņam bija daži drānas gabali un no tiem viņš ar naglu pašuva sev dažus kreklus, no kuriem pēdējais bija tam mugurā, kad mēs viņu atradām."
Selkirks vienatnē bija pavadījis vairāk nekā 1500 naktis. Pēc četriem gadiem un četriem mēnešiem viņš pēdīgi varēja atgriezties mājās. Kuģa virsnieki uzņēma kursu uz Peru un Selkirks redzēja, kā viņa sala pagaist tālienē līdz ar pēdējām oglēm no viņa signāluguns pludmalē.

Pēc izglābšanās, Selkirks atgriezās savā dzimtajā pilsētā Largo, kur nonāca pavisam cita veida izolācijā, jo nespēja no jauna piemēroties pilsētas dzīves režīmam. Visdrūmākajos brīžos viņš meklēja vientulību kādā nomaļā alā. 1717. gadā viņš apprecējās, bet drīz atgriezās jūrā. 1721. viņa klejojumiem punktu pielika kāda vīrusa infekcija.

Autori, kurus interesēja sensācijas un viegla peļņa, nereti izmantoja viņa stāstu dažādos īsas formas darbos. Daniels Defo, jau krietnus sešdesmit gadus vecs un meitas kāzu svinību radīto parādu nomākts, 1719. gadā publicēja izdomātu atskaiti par Selkirka piedzīvojumiem savā romānā "Robinsons Krūzo", kas bija jau viņa 412. publikācija. Lieki piebilst, ka tās popularitāte tālu pārspēja visus iepriekšējos un arī nākamos darbus kopā ņemtus.

Pasaule aizrāvās ar stāstu par Robinsonu Krūzo, taču līdz pat šai dienai tikai daži no tā lasītājiem ir ko dzirdējuši par vīru, kas bija tā prototips. 1966. gadā Čīles valdība pārdēvēja salu, kurā norisinājušies visi šie notikumi, par Robinsona Krūzo salu, tā godinot Defo izdomāto Selkirka atveidu. Aleksandrs Selkirks nekad neatrada savu īsto vietu sabiedrībā, tomēr caur Defo grāmatu viņš ir nodrošinājis sev nemirstību.

(c) Ben Taylor, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

Publicēts 18:57

Birkas:

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)