INTERESANTI: Asasini: slepkavas un viņu cietoksnis!

Kāds augstdzimis vīrs pamodās saulainā pavasara rītā. Cenšoties izstaipīties, viņš pagriezās un caur samiegtajiem plakstiņiem pamanīja ko neierastu un biedējošu. Trīcot viņš atvēra acis.

No asmens augstmaņa skatienam pretī triecās žilbinošs zibsnis, bet tā rokturis smagi iegūla dūnu mīkstumā. Pārbijies viņš steidzās pie saviem sargiem, lai iztaujātu tos par pagājušo nakti. Samulsuši tie uzstāja, ka nekas ievērības cienīgs nav noticis. Pēcāka izmeklēšana apliecināja, ka visi logi ir droši noslēgti un nekas neliecina par ielaušanos. Kad augstmanis savā niknumā jau bija gatavs izārdīt visu istabu, meklējot kādus pierādījumus, viņa skatiens ko pamanīja. Iestūķēta zem spilvena bija zīmīte ar īsu, bet nepārprotamu saturu - "Tu esi brīdināts!".

Šāds notikums var šķist kāda ne pārāk spējīga autora fantāzijas auglis, taču otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos šādas bailes bija labi pazīstamas daudziem bagātajiem un varenajiem. Simtiem augstmaņu, tirgoņu, zinību vīru un ģenerāļu saņēma šādas vēstis, kuras lielākoties tika nogādātas laikā, kad saņēmējam bija visvairāk iemeslu baidīties. Patiesībā, zīmītes saņēma tikai paši veiksmīgākie, jo noslēpumainais grupējums, kas tās nogādāja, lielākoties savus upurus atstāja beigtus, nevis tikai iebiedētus. Stāsts par Hashshashin jeb algotajiem slepkavām ir mītiskā dūmakā tīts un daudz kas no patiesības ir sen zudis laika un karu ietekmē. Taču šie cilvēki ne vienu vien reizi ir mainījusi vēstures gaitu un devuši mums vārdu, ar kuru šodien apzīmējām salta aprēķina un politisku motīvu vadītu slepkavību (angļu vārds "Assassin").

Hashshashin grupējumu izveidoja Hasans i Sabahs, bagāts šiītu islāma sektas - Ismailu - sekotājs. Hasans savas mājas Kairā pameta pēc divu Fatimīdas kalifāta mantinieku strīda par varu un mantojumu. Pēc tam, kad viņs bija pieslējies neveiksmīgākajai pusei un neilgu laiku pavadījis ieslodzījumā, Hasanam nācās bēgt uz Persiju. Nolēmis atriebties nepateicīgajiem Fatimīdiem un pie reizes arī atbrīvot šo pasauli no pēc iespējas vairāk konkurējošā islāma virziena - sunnītu - sekotājiem, Hasans meklēja un galu galā arī atrada perfektu izejas pozīciju saviem triecieniem - Alamuta cietoksni, sauktu arī par "Ērgļa ligzdu". Alamuts atradās ziemeļrietumos no Teherānas, mazliet uz dienvidiem no Kaspijas jūras, un izskatījās nudien iespaidīgi. Atrodoties 2100 metru augsta kalna galā, ar tikai gandrīz vertikālu pieejas ceļu, "Ērgļa ligzda" bija praktiski neieņemama.

Hasans nekavējoties uzsāka vervēt sekotājus tuvējās apkārtnes iedzīvotāju vidū. Izmantojot Kairas "mācību templī" apgūtās zināšanas, viņš pārvērta savus sekotājus pilnībā paklausīgos kalpos, kuri bija gatavi mirt pēc viņa pavēles. Lēnām iegūstot varu pār citiem Persijas cietokšņiem, viņa organizācija pieauga skaitā un spēkā, kļūstot par "nāciju iekš nācijas" un baudot arvien lielāku politisko ietekmi viscaur Vidējiem Austrumiem. Lai arī organizācijas mērķi mainījās gadu no gada, Hasans vienmēr raudzījās, lai viņa triecieni visiem ienaidniekiem būtu vienlīdz spēcīgi. Kamēr vien krustneši, Fatimīdi un sunnīti turpināja cīnīties savā starpā, Slepkavas varēja turpināt darīt visu pēc savas patikas. Kā visi šiīti, Hasans lieliski saprata, ka, ja viņa brāļiem iekš islāma reliģijas pēkšņi aptrūktos ienaidnieku, tad tieši viņa cilvēki būtu rindā uz izsvēpēšanu. Tādēļ Slepkavas simts gadus darbojās, vienmēr raugoties, lai organizācija nekad nekļūtu par lielāko draudu kādai lielākai un spēcīgākai ienaidnieku grupai.

Kas attiecas uz nosaukumu Hashshashin, laiks mums ir atstājis tikai mītus un pieņēmumus tā skaidrošanai. Dažas teorijas saista to ar narkotiku hašišu, kuru kulta sekotāji it kā lietojuši pirms kaujām. Krietni iespējamāka teorija apgalvo, ka nosaukums cēlies no kustības līdera Hassana-i-Sabaha, jo vārds Hashshashin tulkojas kā "Hasana sekotāji". Šo vārdu Eiropā lietoja, lai noniecinoši apzīmētu it kā hašišu lietojošo sektu. Jēdziens assassin visdrīzāk cēlies no vārda, ko Hasans lietoja, lai apzīmētu savus sekotājus - Assassiyun jeb "tie, kuri ir uzticīgi ticības pamatiem". Paši Slepkavas sevi mēdza dēvēt par fedayeen, kas arābiski nozīmē "tas, kurš ir gatavs sevi upurēt mērķa vārdā". Šajā vārdā vēlāk 20. gadsimtā dēvējās daudzu dažādu reliģiski militāru grupējumu dalībnieki Irākā, Irānā, Palestīnā, Armēnijā un citur.

Pastāv milzums teoriju par to, kā Slepkavas trenēja savus dalībniekus. Daži tā laika ceļotāji apgalvo, ka grupējuma dalībnieki tika sazāļoti ar narkotikām, lai simulētu nāvei līdzīgu pieredzi ,un tad pamodās burvīgā dārzā, ēdiena, dzēriena un skaistu sieviešu ielenkumā. Izbaudījuši "debesis", viņi no tās dienas labprāt cīnījās un gāja nāvē sava līdera vārdā, jo nāve vairs nešķita biedējoša. Cita teorija apgalvo, ka jau no agras bērnības nākotnes Slepkavas tika audzināti fantastiski greznā vidē, lai tad, konkrētu vecumu sasniedzot, tiktu no tās izraidīti un saņemtu ultimātu, ka, nepakļaujoties līderim, viņiem vairs nekad nebūs iespēja tajā atgriezties. Diemžēl, neviena no šīm teorijai nespēj piedāvāt neapgāžamus faktus, kas to pamatotu. Šīs teorijas grauj arī mūsdienu zināšanas par to, ka cilvēki hašiša ietekmē nespētu sekmīgi veikt slepkavības, kurās nepieciešama precīza plānošana un īstenošana. Daudzi no Slepkavas apvijošajiem mītiem ir cēlušies no Marko Polo rakstītā, kurš Alamutu it kā apmeklējis 1273. gadā. Tas šķiet diez gan dīvaini, jo cietoksnis tika iznīcināts gandrīz divdesmit gadus agrāk.

Viens stāsts par Slepkavu treniņa rezultātiem tiek stāstīts dažādos veidos, taču pamats vienmēr ir viens un tas pats:

1092. gadā divi vīri stāvēja uz viduslaiku pils - Ērgļa ligzdas - vaļņiem, kas slējās augstu Persijas kalnu klintīs: Imperatora īpašais sūtnis un aizplīvurota figūra, kas teicās esam Dieva iemiesojums zemes virsū. Hasans, Sabaha dēls, Kalnu šeihs un Slepkavu līderis ierunājās: "Vai redzi to vīru tur tornī vaļņa galā? Skaties!"

Viņš deva signālu. Baltā apmetnī tērptā figūra nekavējoties pacēla savas rokas eksaltētā sveicienā un metās lejup pretī putojošajai straumei kas apjoza cietoksni simtiem metru zemāk.

Man viscaur Āzijai ir septiņi tūkstoši vīru un sievu, kas ir gatavi pakļauties katrai manai pavēlei. Vai tavs kungs, Šāhs Maliks, var teikt to pašu? Un viņš liek, lai es tam pakļaujos! Šī ir tava atbilde. Ej!"

Dažās no stāsta versijām Hasans runā ar citu musulmani, citās atkal apliecina savu varenību kādam krustnesim. Lielākā daļa versiju stāsta par vīru, kurš metas zemē no klints, bet dažās sekotājs vienkārši nogalina sevi pēc vadoņa komandas.

Izvairoties no ieročiem, kas pieļautu upura aizbēgšanu, Slepkavas deva priekšroku nogalināt tuvumā, visbiežāk ar dunci, un publiskā vietā. Daudzi upuri tika nogalināti mošejā, piektdienas lūgšanas laikā. Gluži kā mūsdienu teroristi, nogalinot publiski, Slepkavas deva iespēju informācijas nekavējošai izplatībai, tā iedvešot bailes. Tam, ka šādi nogalinot, slepkava pats tika atklāts un bieži vien sargu nogalināts, nebija nekādas nozīmes - viņš bija sasniedzis mērķi un nodrošinājis vietu debesīs.

Uzbrukumi notika visdažādākajos veidos. Dažkārt tie nāca pēkšņi un negaidīti, citreiz gatavošanās un iefiltrēšanās upura uzticības personu lokā paņēma vairākus gadus. Slepkavas izlikās par svētceļniekiem, dervišiem, pārbēdzējiem vai izmantoja jebkuru citu aizsegu, kas vien ļāva tiem piekļūt tuvāk upurim. Bieži vien dažādiem varenajiem bija izdevīgāk noslēgt pamieru ar Slepkavām, nekā riskēt ar dunci mugurā no kāda sarga vai kalpa. Tas bija Hasana trumpis un tādēļ viņa izveidotā organizācija turpināja zelt arī ilgi pēc tam, kad tās līderis bija pametis šo pasauli.

Grupējuma veikto veiksmīgo slepkavību saraksts ir garš un leģendārs, tajā atrodami gan kalifi, gan kristiešu karaļi. Slepkavas nogalināja vismaz divus Bagdādes kalifus, arī daudzus augstmaņus, to starpā arī no šiītu vidus. Grupējumu bieži vainoja par pārāk ciešajām saitēm ar kristiešiem. Bija pat tāds laiks, kad Slepkavas gandrīz pilnībā pievērsās kristietībai. Taču tas nenozīmē, ka kristieši nebūt bijuši to mērķu sarakstā. Princis Edvards, vēlākais Anglijas karalis Edvards I 1271.gadā tika ievainots ar saindētu dunci, taču izdzīvoja. Tiek apgalvots, ka hashshashina duncis 1214. gadā iznīcinājis Jeruzalemes patriarhu, Albertu Avogadro.

Viens labi zināms slepkavības gadījums ir Montferatas grāfs Konrāds. Visnotaļ pretrunīgi vērtētais Konrāds dažu acīs bija nelietis, bet citu - varonis. Ir zināms, ka viņš gandrīz vai viens pats neļāvis sultānam Saladinam ieņemt kristiešu cietoksni Tīru un ka viņš bija viens no krustnešu ordeņa vilcējspēkiem tā tumšākajos laikos. Diemžēl, viņam bija gana daudz spēcīgu ienaidnieku arī katoļu vidū.

Pēc tam, kad viņu negaidīti ievēlēja par Jeruzalemes karali, Konrāds 1192. gadā gaidīja savu kronēšanu. Sešus mēnešus agrāk, divi par mūkiem maskējušies Slepkavas iekārtojās darbā pie tiem Tīras augstmaņiem, pie kuriem Konrāds bija apmeties kopš pilsētas izglābšanas. Redzot izdevību, abi uzbruka Konrādam ar dunčiem, kad tas atgriezās mājās no kādas pastaigas. Ir vairāki dažādi apraksti par to, kas noticis pēc tam. Viens avots vēsta, ka Konrāds nomiris drīz pēc uzbrukuma, jo ievainojumi bijuši nāvējoši. Cits atkal ziņo, ka sākotnēji uzbrucis tikai viens no viltus mūkiem, ko nogalinājuši sargi. Otrs, padzirdot, ka Konrāds ir ievainots, bet dzīvs, pamanījies piekļūt viņam un pabeigt iesākto. Lai arī nekad nav oficiāli pierādīts, kas pasūtījis šo slepkavību, gandrīz visi avoti norāda kā pasūtītāju norāda kristieti. Aizdomās turamo sarakstā ir vairāki ietekmīgi krustneši, starp viņiem arī Ričards Lauvassirds.

Pat Saladinam, izcilajam musulmaņu ģenerālim, iznāca sadursme ar Slepkavām. Pārskaities par diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem atņemt viņam dzīvību, Saladins nolēma aplenkt sektas galveno atbalsta punktu Sīrijā - Masijafas cietoksni. Tomēr kādā aplenkuma brīdī Saladins pēkšņi sāka meklēt iespēju vienoties ar slepkavīgo organizāciju. Panācis vienošanos, Saladins savāca savu armiju un devās prom, lai nekad vairs nemēģinātu ko līdzīgu. Nevienam nav zināms, kas bija par iemeslu šādam notikumu pavērsienam. Daži apgalvo, ka kādu rītu, Saladinam pamostoties, uz viņa krūtīm atradusies saindēta kūka un zīmīte ar vēstījumu "Tu esi mūsu varā!". Citi avoti atkal vēsta, ka sekta piedraudējusi par katru cenu iznīdēt no zemes virsas visus sultāna ģimenes locekļus.

Viltība, intelektuālā izveicība un stratēģija, ar kādu Hasans un viņa pēcteči valdīja pār Slepkavām, ir gandrīz sajūsmas cienīga. Tomēr tik ilgstoši spēlējot ar daudz spēcīgākiem pretiniekiem, kļūda bija neizbēgama un tā pienāca 13. gadsimta vidū. Džagati, Čingishana dēls un dažu Persijas daļu valdnieks bija aizliedzis daudzus rituālus ar lūgšanām un dzīvnieku upurēšanu. Tas nopietni aizskāra Ismailu sektu un tātad arī Hashshashin organizāciju. Drīz pēc tam slepkavas no Alamuta aizraidīja Džagati citos medību laikos. Tomēr jau 1256. gadā atriebjoties cietoksni sagrāva drupās un līdz ar tā vērtīgo bibliotēku pilnībā iznīcināja mongoļu ģenerālis Hulega.

Atlikušie Hasana sekotāji izkaisījās pa visu Āziju. Viņi devās uz Indiju, Afganistānu, Himalajiem un citām vietām. Šodien, Ismailu skaits ir mērāms miljonos, tomēr šodienas Ismailu sekotāji ir daudz miermīlīgāki par to krusta karu ēras atzaru.

Lai arī viņu ietekme vēl kādu laiku saglabājās, Alamuta cietokšņa sagraušana iezīmēja Slepkavu zelta laiku beigas. Lai arī Hashshashin grupējums vairs nekad neatguva savu reiz neticami lielo politisko spēku, Slepkavas atstāja paliekošu zīmi vēturē, valodā un kultūrā, kas saglabājusies līdz pat šodienai.

(c) Scott Cianciosi, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties, kur urb!