piektdiena, 2007. gada 31. augusts

Viena diena Latvijā. Vai tu piedalies?

Kā jau iepriekš minēju, šodien norisinās plaša mēroga fotoakcija "Viena diena Latvijā", kuras ietvaros ikviens tiek aicināts ņemt rokā fotokameru un iemūžināt pasauli sev apkārt. Labākās un interesantākās fotogrāfijas pēc tam tiks izdotas grāmatā, publiski izstādītas un sazin kas tik vēl nē.

Arī man šodien ir līdzi fotoaparāts (Fuji FinePix S5600 digiziepis), tiesa gan, daudz bildēt nesanāk. Tomēr pāris kadri, kas līdz šim notverti, dažās minūtēs izskrienot cauri Rīgas centram. Varbūt vēlāk būs vairāk. Vai Tu arī piedalies?


"Vasaras pēdējie prieka mirkļi"

"Uz siltajām zemēm..."

"Pašam sava varavīksne"

Kā sagatavot zirgu atomkaram?

Dienā, kad visa Latvija tiek iemūžināta fotogrāfijās, man jau ir sava dienas bilde Nr.1. Tiesa - ne no šodienas un no Latvijas, bet tomēr.

Lai mūžīga slava ķīniešiem, kas, pat gatavojoties atomkaram, rūpējas ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuvākajiem:

trešdiena, 2007. gada 29. augusts

INTERESANTI: Cik dziļi ir visdziļāk?

Šodien jūsu uzmanībai jau trešais raksta tulkojums sadarbībā ar interneta vietni DamnInteresting.com. Šoreiz neieskatīsimies pagātnes vai nākotnes tehnoloģijās, bet gan paraudzīsimies uz vienu no visu laiku lielākajiem izaicinājumiem padomju zinātnes vēsturē - mēģinājumu caururbt zemes garozu.


Vairāk nekā 40 gadus atpakaļ Padomju Savienības zinātnieki uzsāka ļoti ambiciozu pētījumu, kura mērķis caururbt Zemes virsējo garozu un iegūt paraugus no siltās un noslēpumainās zonas, kurā garoza sajaucas ar mantiju. Šī zona tiek saukta par "Mohorovičiča pārtraukumu" jeb vienkārši "Moho". Šī zona atrodas tik dziļi, ka krievu zinātniekiem nācās izgudrot jaunas urbšanas metodes un dažas no tām nudien izrādījās visnotaļ efektīvas. Tomēr, par spīti varonīgajiem centieniem vairāku dekāžu garumā, viņiem tā arī neizdevās sasniegt savu mērķi un daudzi no Zemes noslēpumiem tā arī palika neatklāti. Taču padomju zinātniekiem vienalga izdevās iegūt milzumu informācijas par to, kas atrodams dziļi mūsu Zemes garozā, un šī informācija turpina būt zinātniski noderīga arī šodien. Šis projekts ir pazīstams kā "Kolas Superdziļais Dziļurbums".

Sākot no 1962. gada, urbšanas projektu vadīja PSRS Starpinstitucionālā Zemes dzīļu izpētes un superdziļās urbšanas Zinātniskā Padome. Tā pavadīja vairākus gadus, lai sagatavotu šo vēsturisko notikumu, kurš tika uzsākts paralēli PSRS un ASV sacensībām par kosmosa iekarošanu. Piemērotāko urbšanas vietu izpēte beidzās 1965. gadā, kad projekta vadība izlēma urbt Kolas pussalā. Urbja konstrukcija un projekta tehniskā sagatavošana ilga vēl piecus gadus un pati urbšana tika uzsākta 1970. gadā.

60 metru augstajā tornī, kas noslēdz speciāli projektam uzbūvēto zinātnisko bāzi, atrodas unikāls urbšanas aparāts. Lielākā daļa dziļurbjumu urbjtorņu lai izgrauztos cauri zemei izmanto rotējošu asi, kurai, urbuman kļūstot dziļākai, tiek pievienoti arvien jauni posmi. Tomēr šī metode nebija izmantojama tik dziļam urbumam, kāds tika plānots Kolas pussalā. Tā vietā padomju zinātnieki izgudroja metodi, kas ļāva rotēt tikai urbim ass pašā galā. Tas tika panākts, caur asi ar augsta spiediena palīdzību pumpējot īpaši veidotajā urbī t.s. "urbšanas dubļus", kas parasti tiek izmantoti lai atvēsinātu sakarsušo urbi. Šajā gadījumā zinātniekiem bija izdevies izgudrot tehnoloģiju, ar kuras palīdzību zem spiediena esošie dubļi lika urbim griezties, pamata konstrukcijai paliekot nekustīgai.

Šodien dziļākais caurums, ko cilvēce jebkad radījusi, mierīgi un klusi guļ zem torņa, kas nosedz Kolas dziļurbumu. Patiesībā no šīs vietas iziet vairāki urbumi, bet dziļākais ir "SG3", kas 23 centimetru platumā iestiepjas 12262 metrus dziļi zemes garozā. Lai sasniegtu šo dziļumu, urbis tika darbināts 24 gadus, un kad tas 1994. gadā beidzot tika apstādināts, tas atradās vēl 2,7 kilometrus no sava mērķa 15km dziļumā.

Padomju urbis bija izveidots tā, lai tas uz dotu uz āru paraugus no izurbtajiem iežiem visa urbuma dziļumā. Tādā veidā pētnieki guva precīzu ieskatu arvien dziļākās zemes dzīlēs, kamēr vien urbis turpināja savu ceļu lejup. Pirms superdziļā dziļurbuma projekta uzsākšanas, ģeologi, balstoties uz novērojumiem un seismiskajiem datiem, bija nonākuši pie vairākiem secinājumiem par Zemes garozas dziļākajiem slāņiem. Bet, kā tas nereti gadās ar cilvēka domu klejojumiem nezināmajā, Kolas dziļurbums parādīja, ka pārliecība, kas balstīta uz novērojumiem no attāluma nereti nav nekādā saistībā ar patiesību, tādēļ projekta laikā tika sagrautas vairākas zinātniskās teorijas. Kā norādīja viens no iesaistītajiem zinātniekiem, "ikreiz, kad mēs ieurbjam mazliet dziļāk, mēs atrodam ko negaidītu. Tas ir aizraujoši, bet arī satraucoši."

Par pārsteigumu pētniekiem, viņiem tā arī neizdevās neizdevās atrast 3 līdz 6 kilometru dziļumā sagaidīto pāreju no granīta uz bazalta slāņiem. Novērojumi jau sen bija apliecinājuši, ka seismiskie viļņi šajā dziļumā pārvietojas daudz ātrāk un zinātnieku pārliecība bija, ka tas notiek monolītā bazalta slāņa dēļ. Tā vietā tur tika atrasti t.s. metamorfie ieži jeb ieži, kas pārcietuši intensīvu spiedziena un karstuma iedarbību. Kas vēl pārsteidzošāk, šie ieži bija piesātināti ar ūdeni, kas piepildīja to plaisas. Tā kā ūdenim nevajadzētu būt brīvi atrodamam šādā dziļumā, zinātnieki teoretizēja, ka šis ūdens ir veidojies no ūdeņraža un skābekļa atomiem, kurus neticamais spiediens ir izspiedis no apkārtējiem iežiem, un ka augstāk esošais ūdens necaurlaidīgo iežu slānis nav ļāvis tam pacelties augstāk.

Vēl viens negaidīts atradums bija vesela mikroskopisku fosīliju zvērnīca 6,7 kilometrus zem Zemes virsmas. Tika atrastas 24 dažādu planktona sugu mikrofosīlijas, kurām bija oglekļa slāpekļa pārklājums, ierastā silīcija oksīda un kaļķakmens vietā. Par spīti skarbajam karstumam un spiedienam šajā vidē, mikroskopiskās atliekas bija praktiski neskartas.

Zinātniekus arī pārsteidza, cik ātri, pieaugot urbuma dziļumam, auga arī temperatūra tajā. Tieši šis faktors galu galā noveda pie urbšanas pārtraukšanas. Par spīti speciālistu centieniem cīnīties ar karstumu, atdzesējot dubļus, pirms to ievadīšanas urbumā, 12 kilometru dziļumā urbis bija sasniedzis savu maksimālo spēju pretoties karstumam. Zinātnieki bija plānojuši šajā dziļumā saskarties ar iežiem, kuru temperatūra būtu ap 100 grādiem pēc Celsija, taču patiesībā temperatūra sasniedza pat 180 grādus. Pie šāda karstuma un spiediena līmeņa, ieži kļuva vairāk plastiski, nekā cieti un sāka aizpildīt urbumu tiklīdz urbjošais uzgalis tika izvilkts, lai to nomainītu. Turpmāks projekta progress kļuva neiespējams bez kādām būtiskām inovācijām un esošā aprīkojuma uzlabošanas, tādēļ urbšana "SG3" atzarā tika pārtraukta. Ja urbim būtu izdevies sasniegt plānoto 15000 metru dziļumu, šajās dzīlēs temperatūra sasniegtu jau 300 grādus.

Kad urbšana 1994. gadā tika pārtraukta, sasniegtais dziļums (12262m) tālu pārsniedza jebko, ko cilvēcei šajā jomā bija izdevies sasniegt līdz šim. Pēdējo no urbja izņemto iežu serdeņu vecums sasniedza 2,7 miljardus gadu. bet pat šajā dziļumā Kolas dziļurbums bija iekļuvis tikai nelielā daļā no Zemes kontinentālās garozas, kuras biezums variējas no 20 līdz 80 kilometriem.

Kola nebija ne pirmais, nedz pēdējais mēģinājums veikt superdziļu dziļurbumu, tomēr tas ir līdz šim visveiksmīgākais. 1957. gadā ASV uzsāka līdzīgu projektu "Project Mohole", taču tā mēģinājums urbt okeāna dibenā tika pārtraukts finansējuma trūkuma dēļ. Arī šodien "Integrētā Okeānu Urbšanas Programma" mēģina pieveikt daudz plānāko garozu okeāna dbenā.

"Kolas Superdziļais Dziļurbums" joprojām ir zinātniski noderīgs un izpēte tajā turpinās. Milzīgais serdeņu paraugu repozitorijs ir izvietots Zapoļarnijā, kas atrodas aptuveni 10 kilometrus no dziļurbuma.

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!

-----------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

otrdiena, 2007. gada 28. augusts

Rīgas naktsklubu apskats - part 4 - "Coyote Fly"

Urrā! Ieilgušais pārtraukums beidzot ir pārtraukts un Rīgas naktsklubu apskats ir ticis pie savas 4. daļas. Šodien ēdienkartē viena no šībrīža populārākajām mūsu pilsētas atpūtas vietām.


"Coyote Fly"
(Palasta iela 3)

Lai arī naktskluba funkcijas pildošais bārs-restorāns "Coyote Fly" atvērts relatīvi nesen, pateicoties veiksmīgai mārketinga un PR stratēģijai, tas jau iemantojis stabilu vietu starp populārākajām Vecrīgas tusiņu vietā, īpašu cieņu izpelnoties tieši "zelta jaunatnes" vidū.

Lai arī šajā vietā tiku viesojies jau iepriekš, tomēr tajā ikreiz sanāca pavadīt tikai dažas minūtes, ar ko nekādi nevar būt pietiekami pilnvērtīga apskata izveidei. Tieši tādēļ "koijota" kārta saņemt savu kritikas vai atzinības devu pienāca tikai tās sestdienas vakarā, kad visi pilsētas "kedaiņi", mākslinieki un vienkārši iereibt alkstošie tīņi pulcējās Andrejsalā un citos pilsētā notiekošajos "Baltās nakts" pasākumos. Uzreiz jāsaka, ka nekādas lielās vēlmes vēl kādreiz iegriezties "Coyote Fly" man nebija un atbildība par to, ka šāds notikumu pavērsiens tomēr norisinājās, jānoveļ uz divu blondīņu pleciem, kurām manas 7 zelta frāzes blondīņu atbaidīšanai nelikās pietiekami iedarbīgas.

Klubs jau no paša sākuma attaisnoja manas ļaunākās prognozes - pulksten divos naktī tas bija stāvgrūdām pilns ar platīnblondām "Versace" un "Dolce & Gabbana" ģērbtām meitenēm un viņām piestāvošiem pavadoņiem. Domāju, ka publiku pilnībā raksturo nosaukums, kas dots vienam no šīs vietas tematiskajiem pasākumiem - "Rich & Beautiful". Pie durvīm drūzmējās paprāvs iekšā tikt gribētāju bariņš, kurus divi ar samērā nīkulīgu paskatu un izteikti nicinošu skatienu apveltīti apsargi visvareni informēja, ka nāksies uzgaidīt, jo klubs ir pilns. Protama lieta, ka atradās vesela virkne ļautiņu, uz kuriem tas neattiecās. Ieejas maksas nav.

Gaidīt nācās minūtes divdesmit, kad pēc dokumentu pārbaudes (tos, protams, paprasīja tikai man, lai arī blondīnēm bija knapi 18) beidzot izdevās nonākt kluba iekšienē, kurā sviedru aromāts un dūmmašīnas (smēķēt centrālajā telpā nedrīkst) veikums jaucās ar dārgu smaržu kokteili. Kluba, kurš patiesībā ir bārs, centrālais elements ir milzīga taisnstūra formas bāra lete, kurai pa vidu rosās bāra meitenes (daudz, vismaz piecas), un kurš patiesībā atstāj ļoti maz vietas jeb kam citam - no bāra letes līdz sienai (vai loga pusē - galdiņiem) jebkurā vietā ir ne vairāk kā divi metri. Šis apstāklis telpas izmantošanu par naktsklubu padara diezgan apgrūtinošu un, ņemot vērā iestādes popularitāti brīvdienu naktīs, sanākušo centieni dejot izskatās visnotaļ komiski - kā siļķu mucas satura viļņošanās pie tās sašūpošanas. Vēl par būtisku interjera elementu uzskatāmi arī pie dibensienas izvietotie plazmas televizori ar nenosakāmu programmu, mākslinieciskas "Diesel" reklāmas pie sienām, kā arī pie tādiem droši var pieskaitīt meiteņu - dejotāju komandu, kas ik pa brīdim defilēja pa augstākminēto bāra leti.

Jāsaka, ka mūzikas ziņā šis sestdienas vakars "Coyote Fly" bija padevies pavisam dīvains - dīdžejs lielākoties spēlēja pirms gadiem 15, 20 un 30 aktuālas dziesmas. Šķiet, ka tā gan nav šīs vietas ikdiena un ierastāk šeit ir dzirdēt aktuālo klubu un "EHR" repertuāru. Vismaz mani pavadošās blondīnes (vai blondīnes, kuras pavadīju es) bezgala šņaukājās, izdzirdēdamas kārtējo "Lambadu" vai "Should I Stay or Should I Go". Es gan priecājos, jo iepriekšējās reizes tik ātri aiztīties bija rosinājis tieši sintētiskais modernais R'n'B (joprojām nesaprotu, kas Timberleikam kopīgs ar Reju Čārlzu, ka pirmais uzstājīgi dēvējas par R'nB izpildītāju).

Par ballītes atmosfēras iztrūkumu gan šī vieta sūdzēties nevar - to nodrošināja prasmīgi pielietotie dūmi, labi izvietotās gaismas, saspiestība un meitenes uz bāra letes (profesionālēm ik pa brīdim pievienojās arī pār mēru ieķērušas apmeklētājas). Dzērienu cenas, protama lieta, atbilstošas publikai - lēto "šotu" cienītājiem tur nav ko meklēt, taču lielais bārmeņu skaits nodrošina visnotaļ ātru apkalpošanu.

Smēķētājus kluba īpašnieki veiksmīgi sadzinuši atsevišķā telpā, kurā ir arī galdiņi dzērieniem un skan mūzika. Kamēr vēl puslīdz silts, smēķēt ar visiem dzērieniem var doties arī pie kluba uz ietves izvietotās terases. Glāzi kur tālāk stiept gan nav vēlams, jo pats pieredzēju, kā apsargi vienu tādu neuzmanīgo visnotaļ rupji atgrieza uz pareizā ceļa.

Rezumējums:
Ja piederi pie "zelta jaunatnes", "Coyote Fly" noteikti ir īstā vieta kur būt. Ja staigā vienkāršos džinsos un kedās - noteikti nav, jo pārējie ar skatieniem vien noēdīs. Nedēļas nogalēs klubs ir pārbāzts un nekādu dižo prieku atrašanās tajā sagādāt nevar. Pūļa dēļ pat pazīmēties ar jaunajām biksēm īsti nesanāks, kur nu vēl padejot. Taču cienītāju vienalga netrūkst - sezonas hits...

----------------------------
Lasi vēl:

Pirmā daļa - "Kaļķu vārti"

Otrā daļa - "Casablanca"
Trešā daļa - "Cuba"

pirmdiena, 2007. gada 27. augusts

Kad dzejolis pil no pirkstu galiem..

Nupat nācās no visiem saviem, dzejoļiem, pantiem, rīmēm un citiem veidojumiem atlasīt tikai trīs publicēšanai vienā izdevumā. Gāja ilgi un grūti, jo sarakstīts gadu gaitā ir ļoti daudz, un godīgi jāatzīst, ka ļoti daudz ir arī reāla sviesta. Izvēlējos trīs ļoti klasiskas formas un stilistiskas darbus.


Naktstaurenis

Ir neīsts tas naivums, ko neslēpj tavs skatiens,
Nav it ne kā īsta vairs palicis tev.
Pa drusciņai vien ir viss izdāļāts, atdots,
Ikvienam, kas vēlējas paņemt ko sev.
Pret pērlēm sen iemainīts jaunības svaigums,
Pret dimantiem - glāsmainā āda kā zīds.
Un kas to lai atmin, kur palicis mulsums,
Un smiekli tik kautrie, ko vairs neatpazīt.
Nu centies tu atdot to pēdējo - miesu,
Kas vērtē vien tiem, kas ar mazumu sirgst.
Ir man tevis žēl, es tādēļ vien ņemtu,
Tik kam man šī gaudenā čaula bez sirds?

Billi atceroties
(Vizmai Belševicai mūžībā aizejot)

Ik mirklis kā pārsteigums
Diena kā brīnums
Plaši atvērtām acīm
Pilsētas sajūta
Jutekļus kņudina
Vienmēr kas neapskatīts

Pelēkums padodas
Bērna sirds priekšā
Putekļi nekaitē smaidam
Nemākslots mulsums
Apburošs naivums
Kā tādam lai nepiedodam?

Aizejot gadiem
Prāts pamazām pieaug
Sirds joprojām tā pati
Pat brīžos kad asara
Norit pār vaigu
Acis vēl arvien plaši...

Nakts rituāls

Klusējot pieskarties zīdainai ādai,
Versmainu elpu pakausī dvest.
Pierakstīt kaisles un pielūgsmes notis,
Ritmu, ko trīsas pār muguru nes.

Savīt pirkstus kā jūrnieku mezglā,
Matu pīnēs ienirt un slīkt.
Celties tik augstu un krist zemu lejā,
Klausot tai balsij, ko prāts neatzīst.

Atgulties blakus un noglāstīt vaigus,
Notraukt no pieres lāses, kas spīd.
Gurdi pasmaidot iemigt un nesapņot -
Neredzēts sapnis negaisīs rīt.

svētdiena, 2007. gada 26. augusts

Kādēļ Latvijas nodokļu maksātājiem jāatbalsta reliģiskas manifestācijas?

Pasaules visu laiku alkatīgākā, nežēlīgākā un arī bagātākā organizācija - Romas katoļu baznīca - izrādījusies tik nabadzīga, ka tai, Kungs apžēlojies, pietrūcis vēl 30 tūkstošu vietējo naudiņu (tikpat jau ir iedalītas), lai nākamgad kā nākas sarīkotu savu sekotāju ikgadējo burziņu Aglonā. Un šī organizācija ir izrādījusies pietiekoši nekaunīga, lai šos grašus meklētu nevis savā vai savu sekotāju kabatās, bet gan valsts budžetā.

Jau tā nav skaidrs, kādēļ valsts (lasi - LPP/LC) tik nenormāli plašos apmēros atbalsta atsevišķas smadzeņu skalošanas kustības (citas, protams, noliedzot), bet šis, par spīti pieticīgajiem apmēriem, ir kliedzoši.

Es varu saprast, ka tiek atbalstīta baznīcu uzturēšana, jo tie lielākoties ir arhitektūras pieminekļi. Bet kāpēc par manu piķi (un es nudien maksāju ļoti lielus nodokļus) būtu jāfinansē acīmredzami apmātu un ar galvu nedraudzējošos cilvēku grupveida manifestācijas. Labi, būtu viņi kādi gaudeņi, kas paši nevar atļauties savu sanākšanu nofinansēt, bet šis jau ir kā ubagam pieprasīt apmaksāt karaļu dzīres.

Un galu galā, ja jau pie mums atrodas 100000 jautrīšu, kas uzskata, ka, reizi gadā pabāžot savu snuķi Aglonas bazilikā, viņi būs izpirkuši savus grēkus, tad kādēļ no šiem jautrīšiem neņemt par šādu pakalpojumu atbilstošu samaksu? Izstādīt bučošanai kādus svētos pīšļus, tirgot visu grēku atlaides uz laika periodu no vienas dienas līdz 100 gadiem, ieviest baznīcas vīna un dievmaizīšu vairumtirdzniecības punktu, izsolīt iespējas piedalīties kādā krusta karā vai no visa bara vienkārši pieprasīt 10to tiesu - tie ir tikai daži no Katoļu baznīcai labi pazīstamiem un pagātnē izcili veiksmīgiem biznesa virzieniem. Tad nebūs no valsts jāubago. Satversme, cik zinu, joprojām nav mainīta un Latvija ir sekulāra valsts. Un ziniet kā šādā valstī Tieslietu ministrija valdībai pamato papildus līdzekļu pieprasījumu (pēc baznīcas iesnieguma, protams) - "saglabājušās liecības, ka pie svētbildes un Aglonas baznīcā ne reizi vien esot notikuši brīnumi."

Kудa дальше?

sestdiena, 2007. gada 25. augusts

Atgādinājums mākslas mīļotājiem

Būtu grēks neatgādināt, ka šī nakts no 25. uz 26. augustu Rīgā ir "Baltā nakts" (nejaukt ar "Muzeju nakti), kurā viscaur Rīgai notiek dažādi mākslas un kultūras pasākumi. Daļa no tiem man ir par alternatīvu, bet citi atkal tieši laikā.


Visticamāk, katrs atradīs sev ko piemērotu.

Viss info: www.baltanakts.lv



piektdiena, 2007. gada 24. augusts

Radio SWH bezjēdzīgais dāsnums

Vairākus mēnešus no vietas Radio SWH ēterā bija dzirdams aicinājums pieteikties šīs radiostacijas un Londonā bāzētā vokāla institūta (vai vienkārši dziedāšanas skolas) "Vocaltech" stipendijai gadu ilgām mācībām šajā iestādē. Radio balsis īpaši uzsvēra to, ka šī iespēja domāta tiem jaunajiem talantiem, kuri savādāk nespētu šo visnotaļ dārgo prieku atļauties.

Tiktāl viss ir fantastiski - labi, ka kāds vēlas palīdzēt Latvijas jaunajiem dziedātājiem. Taču, man, kā cilvēkam, kurš pats cer nākamo gadu pavadīt šajā nudien superklases mācību iestādē, tomēr rodas jautājums:

Ja šī iespēja paredzēta kādam, kurš savādāk to nevarētu atļauties (kā noteiks, to, kurš var, un kurš nevar?), tad ko, ellē ratā, SWH domā, maziem burtiņiem norādot, ka stipendija sedz tikai un vienīgi mācību maksu (~5300 latu), bet par dzīvošanu Londonā, transportu, ēdināšanu, mācību materiāliem un visu pārējo nelaimīgajam stipendiātam būs jāmaksā pašam. Mani aprēķini liecina, ka es pats, neskaitot mācību maksu, par šo gadu samaksāšu vēl 15000 latu. Iespējams, ka var tikt cauri arī lētāk, taču es stipri apšaubu, ka izvēlētais nabadzīgais talants uz sitiena (mācības jāuzsāk oktobrī) varēs nolikt vēl vismaz 10000 latu šādai izklaidei.

Pats es šai stipendijai nepieteicos, jo man mūzika ir tikai hobijs un man nepietiek nedz talanta, nedz nekaunības mēģināt uz to pretendēt, taču es nudien negribētu būt tā cilvēka vietā, kuram rīt teorētiski tiks šī stipendija , bet praktiski visticamāk nebūs iespējas to izmantot.

trešdiena, 2007. gada 22. augusts

INTERESANTI: Kā kļūt neredzamam?!

Šis ir otrais raksts no DamnInteresting.com krātuvēm. Pirmais, kā atceramies, bija par Nikolā Teslas eksperimentiem ar bezvadu elektrību 20. gs. sākumā. Šodien piedāvāju jums iepazīties ar jaunāko, ko zinātne var piedāvāt saistībā ar iespēju kļūt neredzamam. Kurš gan to kādreiz nav vēlējies?


Cilvēkus jau ilgstoši ir fascinējis neredzamības koncepts. No Herberta VelsaNeredzamā cilvēka” līdz pat Harija Potera neredzamības apmetnim, fantastikas autori ir apsvēruši, ko gan cilvēks varētu darīt, ja spētu kļūt neredzams. Neredzamība nereti tiek attēlota kā pilnīgs caurspīdīgums – gluži kā „Neredzamajā cilvēkā” – kaut arī šāds pieņēmums ir pretrunā ar šobrīd izprastajiem dabas likumiem. Vēl vairāk, caurspīdīgu personu nomāktu milzums nepārvaramu grūtību. Piemēram, visa patērētā pārtika un dzērieni būtu mulsinoši redzami, tiem pārvietojoties cauri gremošanas traktam, un šīs redzamās uzturvielas nekavējoties sāktu integrēties ķermenī, padarot tā aprises atkal redzamas. Kur nu vēl dažādas ar garderobi saistītās problēmas...

Cita pieeja neredzamībai sevī ietver sava veida apmetni, kas apvadītu gaismas fotonus apkārt noslēpjamajam objektam. Šī metode šķiet mazliet reālāka, taču arī tai netrūkst sava unikāla sarežģījumu komplekta. Lai uzskaitām tikai faktu, ka, ja visa gaisma tiek novirzīta kaut kam apkārt, tad arī iekšpusē esošo novērotāju nekāda gaisma nespētu sasniegt, tā neļaujot tam jebko saskatīt.

Šīs un daudzas citas problēmas jau sen ir ļāvušas visus kaut cik nopietnos pieļāvumus par neredzamības iespējamību atstāt tālai nākotnei. Taču nu tas ir mainījies. 2006. gada oktobrī profesors Sers Džons Pendrijs no Impērijas zinātņu, tehnololoģiju un medicīnas koledžas, Londonā, paziņoja par rudimentāras paslēpšanas ierīces izveidi, kas neredzamību pietuvināja realitātei. Vispārsteidzošākais, ka jaunā ideja balstās visnotaļ vienkāršā fizikālā gaismas principā – tādā, kuru apgūst jebkurš vidusskolnieks un kurš neprasa elektrības izmantošanu.

Īsumā, Pedrija neredzamības paslēpnis paļaujas uz refrakciju jeb gaismas staru laušanu – to pašu gaismai raksturīgo īpašību, kas novērojama, caur prizmu veidojot varavīksni. Refrakciju var novērot arī ieliekot zīmuli ar ūdeni pildītā glāzē. Tā zīmuļa daļa, kas atrodas zem ūdens, šķitīs atdalīta no virsūdens daļas, jo gaisma saliecas, pārejot no vienas vides – gaisa, uz otru – ūdeni. Pirms dažiem draugiem Sers Džons un viņa draugi fiziķi apcerēja iespēju pilnībā apliekt gaismu apkārt objektam, izmantojot refrakciju. Ja tas būtu iespējams, gaisma parādītos objekta otrā pusē un nemainīta turpinātu savu ceļu, it kā nekāda objekta nemaz nebūtu bijis.

Protams, šī vienkāršā ideja nav nemaz tik viegli īstenojama. Zinātnieku pirmais šķērslis sava nodoma īstenošanā bija superaugstā gaismas liekšanas precizitāte, kuru pieprasa šī metode. Gluži vienkārši neeksistēja tādi dabīgi materiāli ar tādām īpašībām, kas ļautu saliekt gaismu nepieciešamajā pusaplī. Tad zinātnieki sāka lūkoties uz metamateriāliem – mākslīgām vielām, kuru elektromagnētiskās īpašības ir vairāk atkarīgas no to supercieši veidotās iekšējās struktūras, nevis to ķīmiskā sastāva.

Vadoties pēc nesen publicētā pētījumā atrodama teorētiska dizaina, Sers Džons un viņa komanda, sadarbojoties ar Djūka Universitātes speciālistiem, izveidoja sfērisku paslēpni 12,7cm rādiusā, izmantojot īpaši veidotu metamateriālu, strukturētu divdimensionālos koncentriskos gredzenos. Šis unikālo veidojumu uzskata par vienu no sarežģītākajām metamateriālu struktūrām, kas jebkad izveidota. Zinātnieku pirmais mērķis bija izveidot materiālu, kas būtu „neredzams” mikroviļņu radiācijai, jo mikroviļņu garums ir lielāks nekā redzamajai gaismai – tas mērāms milimetros, nevis nanometros, un tādēļ ar tiem ir vieglāk manipulēt.

Laboratorijā pētnieki savu paslēpni ievietoja testa kamerā, tam vienā pusē ieslēdza mikroviļņu ģeneratoru, savukārt otrā pusē rūpīgi uzmanīja mikroviļņu detektoru. Kā izrādījās, viņu jaunie matameteriāli strādāja lieliski – paslēpņa iekšpusi uz to tēmētie mikroviļņi nekādi neietekmēja, savukārt ārpusē detektora rādījumi norādīja, ka nekāda šķēršļa starp to un ģeneratoru nemaz nav bijis.

Protams, nepieciešamība pēc ultrasarežģītiem materiāliem nav vienīgā problēma, ar ko zinātnei būs jāsaskaras lai izveidotu īstu neredzamības apmetni. Lai padarītu savu prototipu par kaut ko veiktspējīgāku, Sera Džona komandai būs jāatrisina vairāki būtiski sarežģījumi. Pirmā ir gaismas viļņu garuma problēma – pašreizējais prototips spēj strādāt tikai ar ļoti šauru viļņu garuma spektru. Pārnesot to redzamās gaismas pasaulē, to var iztēloties tā, it kā paslēpnis spētu strādāt tikai sarkanajā gaismā, toties būtu pilnībā redzams zilajā. Lai paplašinātu darbības spektru, materiāls būtu jāpadara daudz plānāks, kas atkal būtiski ierobežotu tā pielietojamību. Turklāt, izveidot metamateriālus, kas spētu līdzīgu triku izstrādāt ar redzamo gaismu, ir daudz sarežģītāk, jo metamateriālus sastādošajām struktūrām ir jābūt tik mazām, kā gaismas viļņiem, ko tiem jāietekmē un redzamās gaismas gadījumā tas nozīmē milimetra miljonās daļas.

Vēl viena esošā materiāla dizaina problēma ir tā, ka tajā iekļautais objekts ir paslēpts no malas, bet ir perfekti redzams no augšas un apakšas. Sers Džons un viņa kolēģi jau strādā pie tā, lai savam veikumam pievienotu trešo dimensiju. Pat, ja viņiem tas izdosies, parādīsies jaunas grūtības – ja apslēptais objekts ir pilnībā neredzams apkārtējai pasaulei, tad nekāda gaisma nespēj izlauzties cauri paslēpnim. Ja paslēptais objekts ir stacionārs, tas nesagādātu nekādas problēmas, bet ja kāds vēlas paslēpt cilvēku vai kameras, tie šajā aizsegā būtu pilnīgi akli. Vēl viens jautājums ir, kā padarīt šādu paslēpni strādājošu kustībā...

Protams, ka par daudzsološo tehnoloģiju savu interesi jau ir izrādījuši arī militāristi, tai piešķirot arī savu finansējumu. Viņu īpašu interesi izraisa fakts, ka radara viļņu garumi ir ļoti tuvi mikroviļņiem, kas nozīmē, ka materiāls, kurš ļautu paslēpties no radariem, varētu tikt izgatavots krietni pirms tāda, kas ļautu kļūt acij neredzamam. Tas bruņotajiem spēkiem dotu pretradaru tehnoloģiju, kas tālu pārspētu pat pašus modernākos Stealth lidaparātus.

Lai arī eksistē vēl daudzas neskaidrības un problēmas, Sera Džona atklājums pierāda, ka šim konceptam ir vērtība.. Aizsardzības Progresīvo Pētījumu Projektu Aģentūra (DARPA) cer, ka zinātnieka paslēpņa ierīce varētu izgaisināt dažas viņu problēmas jau turpmāko pāris gadu laikā, un, ka arī civilai lietošanai paredzētām tehnoloģijām nevajadzētu ilgi kavēties. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka īsts neredzamības apmetnis kādu dienu būs pieejams. Lai noskaidrotu, vai tas būs praktiski pielietojams, atliek vienīgi gaidīt...

(c)2007 Synthia Wood, DamnInteresting.com, autore

(c)2007 Jeremy, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autori. Tālāka pārpublicēšana bez autores un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!

otrdiena, 2007. gada 21. augusts

"Zeitgeist" - svarīgākā dokumentālā filma pasaules vēsturē!

Es nezinu, vai filmas "Zeitgeist" radītāji ir kādi pagrīdes aktīvisti, kas gadiem ilgi vākuši naudiņu šim pasākumam, vai arī kādi bagāti cilvēki ar tādu luksu kā sirdsapziņu, taču šī dokumentālā filma ir svarīgākais vēstījums, kādu šis kino žanrs jebkad ir paudis.

Neatkarīgi no tā, vai to, par ko stāsta šī filma, jūs zinājāt jau iepriekš, vai arī tā jums ir pirmā dzirdēšana - ja tā jūs neuzrunā, tad es jums no visas sirds iesaku padomāt par pašnāvību. Pasaulei no tā kļūs tikai vieglāk. Simple like that.

"Zeitgeist" DVDRip formātā bez maksas legāli ir novelkama Latvijas bittorrent servisos, kā arī zeitgeistmovie.com. Turpat var arī vnk noskatīties.

Redz, kur Nombre jau noskatījies..


pirmdiena, 2007. gada 20. augusts

Filmas recenzija: Я остаюсь (2007)

Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš es pēdējo reizi rakstīju par kādu noskatītu filmu. Lai arī šajā laikā ir redzēts daudz laba kino, tomēr neviena no tām neatstāja uz mani tik spilgtu iespaidu, kā tā, par kuru vēlos jums pastāstīt šodien.

Režisora debitanta Karena Ogoņesjana groteskā drāma - komēdija "Я остаюсь" (Es palieku) stāsta par pēkšņu pavērsienu cinisma un ironijas pārpilnā ārsta Viktora Tirsas (Andrejs Krasko), kurš netic nekam un nevienam, dzīvē. Saņēmis triecienu ar boulinga bumbu pa galvu, viņš nonāk komā un reizē ar to kādā dīvainā pasaulē, kur viņu sagaida vēl 5 bēdubrāļi un Instruktors, kura uzdevums ir komā nonākušos vest ekspedīcijā, kuras galamērķis īsti nav zināms, taču ir skaidrs, ka no šīs vietas ir tikai divas izejas - viena ved pretī priecīgajiem tuviniekiem, bet otra.. Šīs ekspedīcijas laikā Instruktors dažādos veidos mēģina savai grupai atgādināt par to, kas tiem dzīvē ir bijis dārgs un kā dēļ būtu vērts tajā atgriezties. Tāda iespēja būs tikai dažiem...

Pa to laiku Viktora sieva, cenšoties rast ceļus, kā atgriezt sev vīru, nonāk alkatīgu blēžu rokās, kas, izliekoties par kādas austrumu reliģijas guru, pret pamatīgu atlīdzību piedāvā palīdzēt nelaimīgajai sievietei. Savukārt viņu meita Žeņa, kura strādā par redaktori izdevniecībā, savu dzīvi veido kā tajos lētajos romantiskajos romānos, ar kuriem viņa strādā. Sākumā viņa nelaimīgi iemīlas savā daudz vecākajā šefā, bet, kad arī tas pēc uzbrukuma nonāk komā un kļūst par Žeņas papucīša ceļabiedru, savu jauno sapņu princi rod elegantā un precētā apbedīšanas biroja aģentā, kurš jaunu klientu piesaistīšanas nolūkā ir gatavs uz visu.

Kad Instruktors piedāvā Viktoram uz mirkli atgriezties uz Zemes, lai atvadītos no saviem mīļajiem, tas, ieraudzījis haosu, kurā pēc viņa "aiziešanas" ierauta viņa ģimene, saniknojas tik ļoti, ka pamanās atgriezties no komas. Taču daudz kas ir mainījies un Viktors nespēj aizmirst, ka kaut kur, ceļu pretī neizbēgamajam turpina viņa bijušie ceļabiedri. Viņa dzīvē pēkšņi ir parādījies mērķis...

Lielisks scenārijs, teicams aktieru darbs (Andrejs Krasko, Fjodors Bondarčuks, Nellija Uvarova, Jeļena Medveģeva, Vladimirs Jeļifancevs u.c.), operatora meistarība un ļoti piemērots skaņu celiņš padara šo filmu par kārtējo apliecinājumu tam, ka Krievijas kino iet tikai uz augšu un, ka pa vidu daudziem "C" klases bojevikiem, arvien parādās arī kvalitatīvas un jēgpilnas filmas.

Interesanti, ka no visiem aktieriem, kam tika piedāvāta galvenā loma šajā filmā, vienīgi Andrejs Krasko nebija māņticīgs un neatteicās spēlēt daktera Viktora lomu, kurā nemitīgi jāceļo no šīs uz to sauli un atpakaļ. Likteņa ironija, bet Krasko nomira tikai pāris nedēļas pēc pēdējās ainas uzņemšanas, nepaspējis pat ieskaņot savu tēlu. Tā viņa garajā karjerā bija pirmā īsti galvenā loma...

Vērtējums: 9/10

svētdiena, 2007. gada 19. augusts

Draugiem.lv piedāvā mobilo blogošanu!

Gluži kā apzināti sabotējot Artūru Medni un viņa nule kā palaisto projektu mobs.lv, oranžais portāls Draugiem.lv šodien sāk piedāvāt jaunu pakalpojumu - mobilo blogošanu.
Izglāb domu! Ja Tev uz galvas uzkrīt ābols vai arī vienkārši tāpat tajā iešaujas DOMA, nekavējies tajā dalīties ar draugiem. Tramvajā vai kinoteātrī, akvaparkā vai uz soliņa parkā – ņem mobilo un iesūti pārdomas savā draugiem.lv dienasgrāmatā.

Lai nosūtītu ierakstu savā dienasgrāmatā, sūti BLOG un tekstu uz 159. Maksa par pakalpojumu: 0.10 Ls.

Kopējais sms zīmju skaits – 160.

Ievēro! Lai izmantotu šo pakalpojumu, Tavam numuram jābūt reģistrētam draugiem.lv sms sadaļā. Numura reģistrēšana – bez maksas.
Būs tiešām interesanti paskatīties, vai viņiem izdosies šo ideju iemārketēt savam daudzskaitlīgajam klientu pūlim. Patiesībā, fīča ir sasodīti ērta, ja vajag ko savu draugu masām steidzīgi paziņot. Turklāt ņemot vērā, ka jau tieši tāpat jau kādu laiku ir pieejama iespēja no telefona ievietot bildes "draugu" galerijās, mobs.lv varētu būt nopietnas problēmas.

sestdiena, 2007. gada 18. augusts

INTERESANTI: bezvadu elektrība un internets pirms 100 gadiem?!

Visticamāk, es neesmu vienīgais, kas ir pamanījis Latvijas blogosfēras visai pieticīgo informatīvo kapacitāti - blogu un to ierakstu skaits gan nemitīgi aug, tomēr to satura kvalitāte liek vēlēties daudz vairāk. Nepretendējot uz spēju pašam radīt šādu saturu, esmu vienojies ar izcilās interneta vietnes Damn Interesting autoriem, par atsevišķu rakstu tulkošanu un pārpublicēšanu savā blogā. Jācer, ka šādi informatīvi ļoti ietilpīgi un nopietnu iedziļināšanos prasoši teksti atradīs savu lasītāju arī Latvijā. Kā pirmo piedāvāju rakstu par eksperimentu, kas pirms 100 gadiem gandrīz izveidoja vispasaules mēroga bezvadu elektrības un informācijas apraides tīklu.

Tālajā 1905. gadā, kāda celtnieku komanda turpināja cītīgi strādāt, lai nelielajā Šorehamas ciematā Ņujorkas štatā pabeigtu patiesi neparastu celtni. Vairāku gadu garumā, par spīti nepietiekamajam budžetam un trūkumiem projektā, šiem vīriem bija izdevies izveidot 57 metrus augstā Vardenklifas Torņa korpusu un elektroinstalāciju. Projekta īstenošanu pārraudzīja tā autors, ekscentriskais, tomēr neapšaubāmi ģeniālais izgudrotājs Nikolā Tesla (1856 – 1943). Viņa torņa virsotnē bija uztupināts 55 tonnas smags no elektrību īpaši vadītspējīgiem metāliem veidots kupols, bet zem torņa, vairāk nekā 300 metrus dziļi zemes garozā iestiepās īpaša dzelzs sakņu sistēma. „Šai manis izgudrotajai sistēmai ir nepieciešams cieši satvert zemi,” apgalvoja Tesla, „savādāk tā nespēs to sapurināt. Tai ir jābūt tādam tvērienam, lai visa zemeslode varētu trīcēt.

Lai arī celtne vēl nebija ne tuvu pabeigšanai, baumoja, ka tā jau vairākas reizes ir veiksmīgi izmēģināta. Šīs unikālās struktūras galvenais mērķis bija ne vairāk, ne mazāk kā uz visiem laikiem izmainīt pasauli.

Teslas izgudrojumi jau līdz tam vairākas reizes bija būtiski mainījuši pasauli, visvairāk, kad viņš izstrādāja moderno maiņstrāvas tīkla tehnoloģiju. Viņš ieguva vispārēju slavu arī uzvarot plašu publicitāti ieguvušajā „strāvu kaujā” ar citu pasaulslavenu izgudrotāju Tomasu Edisonu, kurā Tesla pierādīja, ka viņa maiņstrāva ir daudz praktiskāka un drošāka par Edisona izgudroto līdzstrāvu. Pēc tam viņa tehnoloģija dominēja ātri augošajā pasaules elektrības infrastruktūrā un Tesla tika plaši atzīts kā Amerikas dižākais elektroinženieris. Pēcāk viņa reputāciju nostiprināja arī citas būtiskas tehnoloģiskās inovācijas, ieskaitot Teslas transformatoru, radio un fluorescējošās (dienasgaismas) lampas.

1891.gadā Nikolā Tesla sniedza lekciju Amerikas Elektroinženieru Institūtā locekļiem, kuru viņš papildināja ar satriecošu demonstrāciju. Katrā rokā viņš turēja gāzizlādes spuldzi, fluorescējošās spuldzes priekšteci. Tās nebija pieslēgtas ne pie kādiem vadiem, un tomēr spuldzes gaiši dega visas demonstrācijas laikā. Satriektajiem klātesošajiem izgudrotājs paskaidroja, ka elektrība tiekot pārraidīta pa gaisu ar skatuves abās pusēs novietotu metāla slokšņu pāra palīdzību. Turpinājumā viņš izklāstīja savus pieņēmumus par to, kā iespējams palielināt šāda efekta mērogus, lai pārraidītu bezvadu elektrību un informāciju daudz tālāk, iespējams, pat aptverot visu zemeslodi. Kā tas nereti notika, Teslas klausītājus viņa uzstāšanās reizē saistīja un mulsināja.

Atgriezies savā laboratorijā Paikspīkā Koloradospringsā, ekscentriskais zinātnieks turpināja piespiest elektromagnētismu atklāt tā noslēpumus, lai pietuvotos savam mērķim. Viņš papildināja savu aprīkojumu ar mērķi mākslīgi panākt pirmās zibens mēroga elektriskās izlādes cilvēces vēsturē, kas ļautu viņam pārbaudīt daudzas savas teorijas par mūsu planētas un debesu elektrovadītspēju.

Šim nolūkam uz savas laboratorijas jumta Tesla uzslēja 43 metrus augstu mastu ar vara lodi galā, kas tika savienota ar īpaši augstas voltāžas Teslas transformatoru, kurš atradās zemāk laboratorijā. Eksperimenta naktī, sekojot vienu sekundi ilgušam lādiņam, kuš momentāni izgaismoja nakti ar pārdabiski zilā tonī, Tesla pavēlēja savam asistentam pilnībā elektrizēt torni.

Lai arī piezīmes specifiski uz to nenorāda, atliek pieņemt, ka Tesla stāvēja savā Paikspīkas smailē un velnišķīgi smējās, noraugoties naksnīgās Kolorado debesis pāršķeļ cilvēka izveidotas mašīnas raidītie zibeņi. Kolosālas zibens bultas dzirksteļojot šāvās simtiem metru tālumā un drīz vien sprakšķošo torni aptvēra zils staru vainags. Vēl dažus mirkļus miljoniem voltu turpināja triekties atmosfērā, bet neparastajam šovam pienāca pēkšņas beigas, kad strāvas padeve piepeši pārtrūka. Logi visā Koloradospingsā satumsa, no pārslodzes sabrūkot vietējās spēkstacijas ģeneratoram. Taču, noraugoties dramatiskajās izlādēs, Tesla pārliecinājās, ka Zeme pati par sevi ir izmantojama kā elektrības vadītājs, apstiprinot arī dažus no saviem pieņēmumiem par jonosfēras vadītspēju. Vēlākajos testos viņam izdevās aizdegt spuldzes no liela attāluma, lai arī precīzi šo eksperimentu dati ir zuduši. Jebkurā gadījumā, Tesla guva pārliecību, ka viņa sapnis par vispasaules mēroga bezvadu elektrību ir sasniedzams.

1900. gadā pazīstamais finansists J.P Morgans par Teslas nodomiem izlasīja rakstā žurnālā Century Magazine, kurā zinātnieks aprakstīja globālu augstsprieguma torņu tīklu, kas kādudien varētu kontrolēt laika apstākļus, bez vadiem pārraidīt tekstu un attēlus, kā arī nodrošināt visuresošu elektrību caur atmosfēru. Morgans, cerot gūt peļņu no nākotnes bezvadu telegrāfa, nekavējoties ieguldīja 150 tūkstošus dolāru, lai pārceltu Teslas laboratoriju uz Longailendu, kur nekavējoties bija jāsāk pilotstacijas izveide šai „Pasaules Bezvadu Sistēmai”. Vardenklifas Torņa un tam nepieciešamās atsevišķās spēkstacijas celtniecība sākās nākamajā gadā.

1901. gada decembrī , tikai dažus mēnešus pēc torņa būvniecības uzsākšanas, konkurējošs zinātnieks Giljelmo Markoni pārraidīja pasaulē pirmo transatlantisko bezvadu telegrāfa signālu. Par spīti tam, ka Markoni izmantoja 17 Teslas patentus, lai īstenotu savu eksperimentu, Teslas investorus nopietni satrauca šāda notikumu attīstība. Lai arī Markoni plāni acīmredzami bija daudz mazāk ambiciozi, tomēr viņa ierīces bija mazākas un lētākas. Darbi Vardenklifā turpinājās, taču Tesla saprata, ka viņa sāncenša panākumi ar vienkāršu bezvadu telegrāfu ir būtiski iedragājuši iespējas saņemt turpmākas investīcijas viņa paša daudz grandiozākajam projektam.

1908. gadā Tesla rakstā Wireless Telephony and Telegraphy Magazine aprakstīja savus sensacionālos centienus:

„Pēc projekta pabeigšanas, biznesmenim Ņujorkā būs iespēja diktēt instrukcijas un tās nekavējoties rakstveidā parādīsies viņa ofisā Londonā vai jebkur citur. Viņš, sēžot pie sava galda, varēs piezvanīt uz jebkuru vietu pasaulē, nemainot neko no pašreizējā aprīkojuma. Nedārgs instruments, ne lielāks par rokaspuksteni, tā nēsātājam ikvienā vietā, uz zemes vai ūdenī, ļaus klausīties mūziku, politiķu runas, zinātņu vīru atklāsmes, garīdznieku sprediķus, runātājiem atrodoties pavisam citā vietā, lai cik tā arī nebūtu tāla. Tādā pašā veidā, jebkurš attēls, zīmējums vai iespieddarbs var tikt pārraidīts no vienas vietas uz otru. Taču daudz būtiskāka par šo visu, būs elektrības pārraide bez vadiem, jaudas ziņā pietiekama, lai izpildītu nāvessodu.”

Īsumā, Teslas globālā elektrosistēma bija izstrādāta, lai „pumpētu” elektroenerģiju Zemes garozā, kur tā sajauktos ar dabīgajām zemfrekvences strāvām (Telluric Currents), kas cirkulē viscaur Zemes garozai un okeāniem. Tajā pašā laikā torņi līdzīgi Vardenklifā uzceltajam, sviestu enerģiju pretī tai draudzīgajai jonosfērai piecdesmit jūdžu augstumā. Lai pieslēgtos šim elektrības tīklam, klientu mājas būtu jāaprīko ar iezemētu pieslēgumu un relatīvi nelielu sfērisku antenu uz jumta, tā veidojot vājas pretestības savienojumu, kas noslēgtu gigantisko Zemes – jonosfēras ķēdi. Arī kuģi jūrā varētu izmantot līdzīgas antenas, lai iegūtu enerģiju. Blakus elektrībai, šis tīkls spētu arī pārraidīt informāciju lielos attālumos izmantojot enerģijas radiofrekvences, gluži kā modernās tehnoloģijas elektrolīnijas tiek izmantotas, lai pārraidītu lielus datu apjomus internetā.

Zinot Teslas iepriekšējos panākumus, kā arī ņemot vērā viņa teorijas apstiprinošos eksperimentus, nebija iemeslu apšaubīt zinātnieka apgalvojumu ticamību, tomēr elektrostacijas, milzīgā koka torņa un metāla kupola būvniecība drīz izsmēla sākotnējās investīcijas, tā novedot pie hroniska finansiālo resursu trūkuma. Stāvoklis tikai sarežģījās pēc 1901. gada biržas sabrukuma, kas dubultoja visas izmaksas.

Vardenklifas komanda vairākas reizes izmēģināja vēl nepabeigto torni un rezultāti bija ļoti iedrošinoši, tomēr projekts jau bija patērējis arī visus Teslas iekrājumus un drīz vien kļuva pilnīgi skaidrs, ka jaunas investīcijas nav sagaidāmas. 1905. gadā, pēc visu iespējamo finanšu avotu izsmelšanas, torņa celtniecības darbi tika pārtraukti. Komentējot projekta pārtraukšanu, Tesla paziņoja:

„Tas nav sapnis, tas ir vienkāršs zinātniskās elektroinženierijas sasniegums, tikai dārgs. Ak, šī aklā, nedrošā šaubīgā pasaule! [...] Cilvēce vēl nav pietiekoši attīstījusies, lai ļautu sevi vadīt atklājēja dedzīgajam meklēšanas garam. Taču kas zina, varbūt mūsdienu pasaulei ir labāk, ja visas revolucionārās idejas un izgudrojumi, tā vietā, lai tiem palīdzētu, tiek apšaubīti un pašlabuma, pedantisma, stulbuma un ignorances apgrūtināti to sākumposmā. Lai tiem uzbrūk un apslāpē, lai tie iziet caur rūgtām tiesām un likstām, caur nesaskaņām par komerciālajām interesēm. Tā mēs tikām pie gaismas. Visas dižās lietas pagātnē tika izsmietas, nolādētas, apspiestas un apkarotas – lai vēlāk celtos vēl varenākas, lai triumfētu pēc cīņas.”

Ja Teslas plāni būtu piepildījušies, pilotstacija būtu tikai pirmā no daudzām. Šādi „pastiprinošās pārraides” torņi būtu aptvēruši pasauli, piepildot to ar bezmaksas elektrību un bezvadu sakariem jau 20. gadsimta pirmajās dekādēs. Tā vietā futūristiskās celtnes potenciāls desmit gadus stāvēja neizmantots, lai tad 1917. gadā to vispār nojauktu.

Vardenklifas neveiksme briljanto izgudrotāju iesvieda dziļā depresijā un arī bankrotā, un pēc gadiem viņa kolēģi sāka nopietni raizēties par viņa garīgo veselību. Viņa ekscentriskums tika pamatīgi pārspīlēts, īpaši uzsverot Teslas tendenci vest mājās un rūpēties par savainotiem baložiem, kurus viņš atrada savu ikdienas pastaigu laikā. Teslam arī izveidojās akūtas bailes no mikrobiem, kuru rezultātā viņš nemitīgi mazgāja rokas un atteicās ēst jebko, kas pirms tam netika dezinficēts ar vārīšanas palīdzību. Tomēr viņa prāts joprojām radīja izcilas idejas, jo Tesla jau 1917. gadā aprakstīja radaru tehnoloģiju, kas par realitāti kļuva tikai 20 gadus vēlāk. 1928. gadā, būdams 72 gadus vecs, Tesla ieguva vienu no saviem pēdējiem patentiem, kas aprakstīja atjautīgu neliela lidaparātu, kas kļuva par agrīnu priekšteci mūsdienu vertikālās pacelšanās lidaparātiem.

Nikolā Tesla no savas miesīgās čaulas šķīrās 1943. gadā, pēc kādā viesnīcā pārciestas sirdstriekas. Lai arī visu dzīvi viņš bagātīgi aprakstīja savus eksperimentus un idejas dienasgrāmatās, tomēr tās bija izslavēti nekonkrētas un bez konkrētām tehniskām detaļām. Tesla šādās niansēs paļāvās uz savu fotogrāfisko atmiņu, tā būtisku daļu savu zināšanu aiznesot sev līdzi kapā. Daži mūsdienu pētījumi un aprēķini tomēr apstiprina Teslas apgalvojumus, ka bezvadu elektrotīkls ne tikai ir iespējams, bet arī būtu būtiski pārāks par šodien izmantoto elektrokabeļu tīklu, kas aptver mūsu planētu.

Ja Vardenklifas projekts būtu īstenots, iespējams, ka Teslam vēlreiz būtu izdevies izmainīt vēstures gaitu. Tieša pieeja enerģijai, informācijai, pirātiskajiem fonogrāfa cilindriem un neķītrām, elkoņus atkailinājušu ielaismeitu fotogrāfijām Teslanetā, būtu varējusi pasteidzināt Informācijas laikmetu par veselu gadsimtu, padarot šodienas pasauli pavisam savādāku. Iespējams, kādu dienu mēs piedzīvosim Teslas vīziju realizēšanos. Tiesa, mazliet pēc plānotā laika...

(c)2007 Allan Bellows, DamnInteresting.com, autors

(c)2007 Jeremy, notesjokes.blogspot.com, tulkojums latviešu valodā.

Par zaudēto iekāri...

Riskējot pārvērst šo vietni par tādu kā pēdējā laikā tik populāro seksblogu filiāli, man tomēr ir vēlme padalīties ar savām pārdomām par, kādu iespaidu 20. un 21. gadsimts ir atstājis uz mūsu - cilvēku - attieksmi pret seksu un ar to saistītajām lietām.

Es gribu parunāt ne tik daudz par pašu faktu, ka pēdējo 50 gadu laikā rietumu civilizācija seksu no tumšās guļamistabas iznesusi ir tieši ielās, žurnālos un televizoros, no izteikta tabu padarot to par modes lietu, bet gan par to, kādu iespaidu šis fakts ir atstājis uz mūsu spēju izjust iekāri.

20. gadsimta otrā puse ne tikai padarīja seksu par visuresošu un pat mazam bērnam labi saprotamu procesu, bet tā arī pilnībā izmainīja priekšstatu par to, kas ir uzbudinošs un kas nav.

Ja vēl 20. gadsimta sākumā vīrietī seksuālu kaisli bieži vien varēja iedegt pat atkailināti sievietes apakšstilbi fotogrāfijā, tad šodien mēs žāvādamies aplūkojam pilnīgi kailas sievietes internetā, žurnālos un filmās, neuzskatīdami to nedz par ko sevišķu, nedz iekāri izraisošu. Salīdzinoši daudz ilgākais laika periods no iepazīšanās līdz seksuālā kontakta brīdim tad ļāva uzbudinājumam un psihiskajai iekārei sasniegt daudz augstāku līmeni, nekā tas iespējams šodien, kad iepazīšanās bieži vien sākas ar seksu.

Jāsecina, ka mūsu spēja izjust iekāri pamazām notrulinās, jo gluži vienkārši mēs vairs nespējam rast stimulus, kas izraisītu uzbudinājumu. Jo, kā zināms, iekāri izraisa tas, kas ir grūti iegūstams. Mēs esam padarījuši seksu par tik pierastu lietu, ka pamazām zaudējam interesi par to.

Jājautā, vai tieši šis psihisko seksuālo stimulu iztrūkums nav vainīgs pie arvien pieaugošā Viagras un citu ķīmisko seksuālo stimulatoru pieprasījuma?

Mediji un izklaides industrija mūsu dzīvi cītīgi veido, tieši seksu pozicionējot kā tās svarīgāko procesu. Sekss ir visur, sekss ir modē un es nebūt neapgalvoju, ka sekss ir kas slikts. Man vismaz patīk. Vienīgais interesanti, cik ilgi vēl šāda masu seksa psihoze turpināsies? Apnīk taču, kā it viss, kas par daudz...

ceturtdiena, 2007. gada 16. augusts

Vai 8. septembrī Rīgas ielās līs asinis?

Es vienmēr esmu sevi uzskatījis par ļoti liberāli domājošu kadru, taču visam ir savas robežas un šoreiz, sev par lielu pārsteigumu, es atrodu sevi vienos ierakumos ar Jāni Iesalnieku, par kura radikāli nacionālistiskajiem uzskatiem vienmēr esmu atklāti smīkņājis.

Runa ir par Latvijas krievu nacionālradikāļu plāniem 8. septembrī iziet Rīgas ielās "Krievu maršā". Par demonstrantu mērķiem skaidri liecina izvēlētie akcijas lozungi: "Latvija - mūsu valsts", "Pilsonību - visiem!", "Krievu valoda - oficiālā!", "Krieviem - krievu izglītību!", "Būs labi krieviem - būs labi visiem!", "Krievi nepadodas!", u.c.

"Mūsu maršu var salīdzināt ar Martina Lutera Kinga (!!!) maršu", apgalvo viens no akcijas organizatoriem, radikālās Latvijas Nacionāldemokrātiskās Partijas līderis Jevgēņijs Osipovs, "jo arī mēs cīnamies par savām tiesībām, kuras jau 16 gadus apspiež latviešu režīms." Viņš sola pēc vajadzības arī celt barikādes un īpaši neizvēlēties cīņas metodes. Par to uzskatāmi liecina arī akcijas simbolika.

Es atvainojos, bet, bļ.., vai te visiem viss ir kārtībā ar galvu? Ar interesi gaidu Rīgas mēra, "tēvzemieša" Birka reakciju uz šāda "marša" pieteikumu.

trešdiena, 2007. gada 15. augusts

Rīgas centrs - okupēts?

Šovasar, pastaigājoties pa pašu Rīgas centru - rajonu ap Brīvības pieminekli - nākas secināt, ka tas ir ienaidnieku armijas okupēts un ka šie ienaidnieki sevis ieņemto teritoriju rūpīgi aizsargā arī pret mierīgajiem iedzīvotājiem.

Ko es te murgoju? Protams, ka runāju par tūkstošiem galvu lielo, man nezināmas sugas putnu baru, kas par savu patstāvīgo mītnes vietu izvēlējies Brīvības bulvāra alejas. Koku aleju, kas atrodas pašā Brīvības ielas sākumā, šie putni ir pārvērtuši par pilnīgi necaurejamu, nemaz nerunājot par ellīgo smirdoņu, kas tur valda. Patiesībā, no masveidīgas izkārnīšanās uz savas galvas nav pasargāts neviens nekur centra robežās.

Šī problēma Rīgā neeksistē pirmo gadu, taču tieši šogad tā, šķiet, sasniegusi savu apogeju, jo putnu paliek arvien vairāk. Pāris reizes agri no rīta tur ejot garām, ir gadījies redzēt, kā tūkstošiem putnu vienlaicīgi paceļas gaisā, saulainu dienu uz mirkli pārvēršot tumšā naktī.

Tas, kas mani visvairāk pārsteidz, ir, ka nedz mediji, nedz dabas draugi vispār nepievērš šim fenomenam nekādu uzmanību. Galu galā, šie putni no kaut kurienes ir ieradušies (kas noticis ar to ierasto mītnes vietu?), tie no kaut kā pārtiek, un tie acīmredzami rada problēmu, kas kaut kā ir jārisina, jo diez vai tā ir normāla situācija, ka Rīgas iedzīvotājiem un daudzajiem tūristiem nemitīgi ir jābaidās no tā, ka viņus varētu "notaisīt" baltus no galvas līdz kājām.

Ja kāds var padalīties ar informāciju par šiem putniem un to likteni, būtu ļoti pateicīgs.

pirmdiena, 2007. gada 13. augusts

Kur palikušas intelektuālās sievietes?

Šodien pieķēru sevi pie domas, ka jau gadiem ilgi es neesmu saskāries ar nevienu sievieti, kuras intelekts man liktu skaudībā apraudāt savu gēnu kokteili un skumji pie sevis konstatēt: "She's way out of my league..".

Es nemitīgi iepazīstos ar jaunām un ne tik jaunām sievietēm. Daudzas no viņām ir skaistas, daudzas - gudras, bet dažas - gan skaistas, gan gudras.
Tomēr jau kur tie gadi, kad nav izdevies sastapt nevienu, kuras intelekta spozme sajūsminātu.

Protams, arī vīriešus šajā laikā tādus esmu saticis tikai dažus, bet tomēr - es daudz vairāk iepazīstos ar sievietēm.

Gribēju jums apvaicāties, vai jums pēdējā laikā ir gadījies sastapt kādu tādu eksemplāru? Iespējams, manis paša intelekts nav pietiekošs, kā dēļ es neapgrozos pareizajā sabiedrībā, kur šādas sievietes varētu sastapt.. Ne jau, lai nodibinātu kādas tuvākas attiecības, bet lai vienkārši apbrīnotu.

Pride vs. Nopride

Kad pašmājās nekas tāds, par ko cepties, nenotiek, tad jāskatās uz kaimiņu pusi...


Tallinā nesen kā noticis kārtējais homoseksuālistu gājiens, kurā piedalījušies arī Latvijas pārstāvji. Protama lieta, ka Latvijas nacionālisti un citi tikumības iemiesojumi par to ir dikti pikti un zākājas uz nebēdu. Tas nekas, ka Latvijas mediji šādu Tallinas pasākumu piemin minimāli, tādējādi tieši "nopraidisti" ar savu žēlošanos sagādā tam vislielāko reklāmu. Jo arī slikta publicitāte ir publicitāte...

Lauvas tiesu trokšņa ap šiem geju un lesbiešu tusiņiem joprojām saceļ ne jau pašas minoritātes, bet gan to apkarotāji. Klasiski - pats izdomā problēmu, visiem iestāsti, ka tāda eksistē, un tad starmešu gaismā to apkaro.

Man bieži jautā, nafig es, būdams heteroseksuāli orientēts, nostājos geju, nevis "NoPride" pusē. Kā jau es to Iesalniekam norādīju, viss ir pavisam vienkārši:

Starp praidistiem un nopraidistiem ir viena visbūtiskākā atšķirība, kas arī nosaka to, kurā pusē es nostājos - praidisti savu pārliecību gan popularizē, bet nedara to agresīvi, turklāt, neuzskata sevi par vienīgās patiesības paudējiem.

Nopraidisti sevi pozicionē kā nekulturālu, neaudzinātu kretīnu baru, kas ar ieročiem, dūrēm un mēsliem grasās apkarot visus savādāk domājošos. Paskatoties viņu komentārus - automāti, armija, iznīcināt, noslaucīt.. Fašisms vistīrākajā tā izpausmē.

Man nekad nav bijis tuvs homoseksuālistu dzīvesveids, taču ja man ir jāatbalsta geji, kas man nekādi netraucē, vai arī aprobežots un naida pārņemts nekontrolējams pūlis, es nešauboties izvēlos gejus.

ceturtdiena, 2007. gada 9. augusts

Šībrīža Latvijas baudāmāko "jauno" grupu un izpildītāju liste

Tā nu ir iegadījies, ka es ikdienā ļoti daudz klausos mūziku, apmeklēju koncertus, kontaktējos ar mūziķiem, respektīvi, uzņemu ļoti daudz jaunas muzikālas informācijas. No visa šī uzņemtā info apjoma, neizbēgami izfiltrējas kādas īpaši tīkamas un baudāmas lietas. Tādēļ gribēju padalīties ar subjektīvu skatījumu uz šībrīža aktualitātēm Latvijas mūzikā, piedāvājot savu "Šībrīža Latvijas baudāmāko "jauno" grupu un izpildītāju listi" (nekā īpaši nesakārtotu), mazliet info par māksliniekiem, kā arī virsrakstos saites uz resursiem, kur tos var paklausīties.
Jaunie liepājnieki "The Briefing", kuru debijas albums sagaidāms vēl šogad, jau vairākus gadus saviem klausītājiem piedāvā idejām, talanta un elegances piesātinātu "acid jazz" un "drum'n'bass" kokteili (radio singli gan ir vairāk popsīgi, savādāk tos neviens nespēlētu), kura īpaši būtiska sastāvdaļa ir Kristīnas Dobeles šarmantais tēls un lieliskais, mazliet Bjorku atgādinošais vokāls. Grupas sniegums kā koncertos, tā arī ierakstos ir žilbinošs un vienīgais iemesls, kādēļ šie mākslinieki joprojām nesaņem visu pelnīto atzinību, ir relatīvi mazais klausītāju skaits, kas spēj novērtēt viņu idejas un snieguma kvalitāti. Tā teikt, mūzika mūziķiem.

Iesaku noklausīties: "My world", "Totally", "Lullaby"
Oficiālais saits: www.thebriefing.lv (tapšanas stadijā) 2003. gadā izveidotajā un lielākoties ārzemēs koncertējošajā projektā "One-Eyed Wolf Band" apvienojušies Latvijā tik pazīstamo Kulakovu un Sējānu klanu mūziķi, kā arī Kristaps Grasis. Rezultātā ir izveidojies kas attāli līdzīgs vietējai "Dave Matthews Band". Grupa izpilda Kristapa Graša mūziku, kurai pa virsu tiek lasīta dzejnieka Jura Kronberga dzeja. Grupai ir iznācis albums "Vilks Vienacis". Ļoti savdabīgi un interesanti.

Iesaku noklausīties: "Kā Vilks Vienacis zaudēja aci, "Vilks Vienacis viens"Šībrīža Latvijas britpopa/britroka flagmaņi "Mofo" pie mūsu valsts mūzika debesīm parādījās strauji kā komēta, ar dziesmām "Nekas nav beidzies", "Tavs radio melo" un "Meitene no filmām" zibensātrumā iekarojot topus un klausītāju mīlestību. Pagājušajā gadā iznākušais grupas vārdā nosauktais debijas albums ir spilgts piemērs tam, ka arī Latvijā ir iespējams radīt līdz perfekcijai nostrādātus ierakstus, kā arī tam, ka dziesmu tekstiem ne vienmēr ir jābūt pretīgi salkaniem. Protams, ka grupas panākumu pamatā ir tās dalībnieku lielā pieredze - "Mofo" veido cilvēki, kas ir spēlējuši un spēlē tādos projektos kā: "Satelites LV" "kuba", "raadio", "Astro'n'out", "Pienvedēja piedzīvojumi" u.c. Jaunais "Mofo" albums tiek solīts jau šajā oktobrī.

Iesaku noklausīties: "Es tevi nopirkšu", "Kārtējais gals", "Nekas nav beidzies"
Oficiālais saits: www.mofo.lvRoks mūsu valstī joprojām ir dzīvs un ar to es nedomāju kādu nebūt liepājroku, bet gan īstu roku tā visklasiskākajā izpratnē. Lai par to pārliecinātos, atliek vien apmeklēt kādu no grupas "Laime Pilnīga" koncertiem. Pavisam nesen izveidotā apvienība pārsteidz ar Latvijā šajā žanrā neredzētu kvalitāti un atdevi, kura neatstāj vienaldzīgu nevienu klausītāju, lai arī to pagaidām nav pārāk daudz. Protams, šis ir projekts, kuram diez vai izdosies iekarot masu atzinību, taču nesķiet, ka pašu mūziķus tas kaut nedaudz satrauktu.

Iesaku noklausīties: "Hey Babe"Smīniet vai nē, bet tieši mans kādreizējais kolēģis "Talantu Fabrikā" šobrīd no Latvijas māksliniekiem ir vistuvāk tam, lai iekļūtu visaugstākā līmeņa starptautiskajā apritē un parakstītu vairāku albumu kontraktu ar kādu no lielajās mūzikas izdevniecībām. Sācis kā saldu popdziesmu izpildītājs duetā ar savu draudzeni, Dons drīz atmeta tam ar roku un pievērsās savam īstenajam aicinājumam - rokam. Un ne velti, jo tieši šim puisim ir neapstrīdami labākā roka balss šajā miestā, līdz ar vajadzīgo attieksmi pret dzīvi un darbu. Pirms trim gadiem Dons lecīgi paziņoja, ka būs zvaigzne. Līdz tam ilgi vairs nav jāgaida...

Iesaku noklausīties: "Save Me", "Fast Line (live)", "Good Morning My Love"
Oficiālais saits: www.donsmusic.lvAtkal ir jārunā par kādu, kas, visticamāk, nekad nebūs liela zvaigzne, bet varētu būt, ja vien piedzimtu kur citur, nevis šeit. Viktorija jeb Vic Anselmo ir jauna dziedātāja, kas ir izvēlējusies neiet pa meinstrīma lieceļu un nedziedāt popu vai r'n'b. Patiesībā, man pat ir grūti nodefinēt šīs dziedātājas un dziesmu autores stilu, es zinu tikai to, ka tas ir ellīgi pievilcīgs. Interesanti, ka lai arī Vic Anselmo ir bezgala trausla būtne un tāda ir arī viņas mūzika, viņa visbiežāk ir redzama uzstājamies dažādos smagās vai gotiskās mūzikas pasākumos. Iespējams, tas saistīts ar to, ka tieši puse no viņas superprofesionālā pavadošā sastāva ir no leģendārās "death metal" grupas "Neglected Fields".

Iesaku noklausīties: "Beverly", "Who?"
Oficiālais saits: www.vicanselmo.comPar "Smaragda Pilsētas Burvjiem" esmu rakstījis jau vairākkārt, tāpēc īpaši neizplūdīšu". "S.P.B" ir pavisam jauns projekts, kura līdz šim publiskotie divi singli norāda uz potenciālu kļūt par vismaz lokālām superzvaigznēm. Debijas albums tiek solīts šoruden.

Iesaku noklausīties: "Pearl Tears", "Poet"
Mikus Frišfelds ir cilvēks vienpatis. Jauns dziesminieks no Valmieras, kādreizējais grupas "The Signals" līderis, kurš praktiski pilnīgā vienatnē sacerējis, iedziedājis, iespēlējis, noproducējis un izdevis savu debijas albumu "Egoland" (2007) - astoņas dziesmas par sevi un pasauli sev visapkārt. Par spīti jebkādam ierakstu kompāniju atbalstam, vairāki viņa singli ir iekarojuši radio topus. Mikus mūzika ir dažreiz grūtsirdīga un melanholiska, bet vienmēr skaista un jēgpilna.

Iesaku noklausīties: "Up In The Clouds", "Brown Eyes Beautiful", "Plastic"
Oficiālais saits: www.mikusfrisfelds.lv"Wonheim" projekts, kuram līdz šim ierakstītas tikai divas dziesmas. Tajā apvienojušies jau iepriekš pieminētais Mikus Frišfelds, "Double Faced Eels" bundzinieks Pauls, un grupas "The Sound" dalībnieki Rihards un Matīss. "Wonheim" paši sevi dēvē par inteliģentu huligānu kopu un viņu dziesmas rodas visdīvainākajos veidos. Pirmais singls "Maskava asarām netic" tapa, kad Pauls piegāja pie mikrofona un iedziedāja daļu avīžraksta, tā radot vienu no 2006. gada interesantākajām dziesmām.

Iesaku noklausīties: "Maskava asarām netic", "Bodīte ir ciet"Lai arī viens no Latvijas visprofesionālākajiem muzikālajiem kolektīviem "Latvian Blue Band" pastāv jau 6. gadus, tas joprojām nav pārāk plaši pazīstams, tāpēc arī tiek pieminēts šeit. Spēlējot kopā ar neskaitāmiem pasaulslaveniem blūzmeņiem, LBB puišiem ir izdevies apliecināt, ka, par spīti vispārējam uzskatam, ka blūzs ir melno mūzika, arī pavisam bāli zēni to var izpildīt sirdi plosoši. LBB koncerti vienmēr ir aizraujošs piedzīvojums, pat, ja blūzs nav jums pats tuvākais žanrs. Patiesībā, visiem mūsu pašpasludinātajiem superstāriem vajadzētu aiziet uz LBB koncertu un paklausīties, kā ir jāspēlē...

Iesaku noklausīties: "Fime Minutes Too Late", "No More Doogin' ", "Feel Like Cryin' "
Vieni no spilgtākajiem jaunajiem poproka mūzikas lauciņa kopējiem. "Ēnas" jau iemantojušas plašu cienītāju loku, it īpaši meiteņu vidū. Grupa izceļas ar nesavtīgu atdevi koncertos un talantu piedāvāt klausītājiem tiešām lipīgas dziesmas. Tiesa, jauniešiem ļoti gribas līdzināties "U2", un to dažkārt ļoti var manīt, taču, ja tā padomā, kam tad vēl gribēt līdzināties, ja ne Bono un draugiem?

Iesaku noklausīties: "sirC", "Beautiful Morning", "Somehow"
Oficiālais saits: www.grupaenas.lvJauniešu vidū šobrīd pie mums nav populārākas grupas par "Double Faced Eels". Šādu slavu puiši ir iemantojuši tieši dēļ saviem lieliskajiem koncertiem, kuri ir atstrādāti līdz sīkākajām niansēm, tā padarot "zušus" par spēcīgāko Latvijas koncertgrupu. Protams, lielākoties viņu spēlētais koledžroks nav nekas jauns un bezgala interesants, tomēr tā ir enerģiska, paķeroša un viegli līdzi dziedama, un katreiz uzlabo garastāvokli. "Zilais valis" anyone? Starp citu, jau pēc dažām dienām DFE šogad kā vienīgie no Latvijas uzstāsies milzīgajā "Sziget festival 2007", Budapeštā.

Iesaku noklausīties: "Intro (Kick Out The Jams)", "Salda dzīve ievārījumā", "To Take Breath", "LPDZ"
Oficiālais saits: www.dfe.lv
Jau plašu popularitāti iemantojušais Baldones dziesminieks Goran Gora ir viens no pēdējā laika spilgtākajiem notikumiem mūsu mūzikas dzīvē. Viņa debijas albums "Jet Lag" (2007) bija pārsteigums arī tiem, kas domāja, ka pazīst viņa mūziku. Kā to atzīst mūzikas kritiķi gan pašmājās, gan ārzemēs, "Jet Lag" ir pasaules līmeņa ieraksts "singer/songwriter" žanrā. Cik daudz vietējo mākslinieku par saviem ierakstiem var teikt to pašu?

Iesaku noklausīties: "Swim, Robert, Swim", "Poor Maria", Girl In The Backseat"

pirmdiena, 2007. gada 6. augusts

SPB - "Pearl Tears" tagad arī videoversijā

Maija sākuma jau rakstīju par potenciālas supergrupas parādīšanos Latvijā. Kopš tā laika "SPB" jeb "Smaragda Pilsētas Burvji" joprojām nav izdevuši nevienu jaunu singlu, tādu solot tikai pirms albuma iznākšanas, kas paredzēta šoruden, tādēļ atliek tikai minēt, vai potenciāls tiks arī realizēts, vai arī grupas divas līdzšinējās dziesmas "Pearl Tears" un "Poet" tā arī paliks nepārspētas.

Taču kamēr gaidām albumu, "SPB" īpaši "Latvijas Mūzikas Kanāla" šovam "Latvijas muzikālā līga" ir uzfilmējuši dziesmas "Pearl Tears" videoversiju - kaut ko pa vidu starp uzstāšanos un profesionālu videoklipu.

Man jau patīk, vienīgi smīdina solista specifiskās un ļoti izteiksmīgās roku kustības :)


Kļūstu slavens - mani parodē :)

Mans necilais blogs, kā izrādās, ir populārāks, nekā es līdz šim tiku domājis. Vai gan savādāk kāds nezināms labvēlis ieguldītu gana daudz laika, lai izveidotu tā parodiju, noreklamētu to Digg.lv un pats atrastu 10 datorus, no kuriem par šo reklāmu nobalsot, lai iedabūtu to pirmajā lapā. Fascinējoši.
Ja manam blogam gadījumā ir vēl kādi fani, kuri vēlētos mani reklamēt ar līdzīgām aktivitātēm, dodiet ziņu - es pat varētu izsludināt parodiju konkursu ar vērtīgām balvām.