pirmdiena, 2007. gada 27. augusts

Kad dzejolis pil no pirkstu galiem..

Nupat nācās no visiem saviem, dzejoļiem, pantiem, rīmēm un citiem veidojumiem atlasīt tikai trīs publicēšanai vienā izdevumā. Gāja ilgi un grūti, jo sarakstīts gadu gaitā ir ļoti daudz, un godīgi jāatzīst, ka ļoti daudz ir arī reāla sviesta. Izvēlējos trīs ļoti klasiskas formas un stilistiskas darbus.


Naktstaurenis

Ir neīsts tas naivums, ko neslēpj tavs skatiens,
Nav it ne kā īsta vairs palicis tev.
Pa drusciņai vien ir viss izdāļāts, atdots,
Ikvienam, kas vēlējas paņemt ko sev.
Pret pērlēm sen iemainīts jaunības svaigums,
Pret dimantiem - glāsmainā āda kā zīds.
Un kas to lai atmin, kur palicis mulsums,
Un smiekli tik kautrie, ko vairs neatpazīt.
Nu centies tu atdot to pēdējo - miesu,
Kas vērtē vien tiem, kas ar mazumu sirgst.
Ir man tevis žēl, es tādēļ vien ņemtu,
Tik kam man šī gaudenā čaula bez sirds?

Billi atceroties
(Vizmai Belševicai mūžībā aizejot)

Ik mirklis kā pārsteigums
Diena kā brīnums
Plaši atvērtām acīm
Pilsētas sajūta
Jutekļus kņudina
Vienmēr kas neapskatīts

Pelēkums padodas
Bērna sirds priekšā
Putekļi nekaitē smaidam
Nemākslots mulsums
Apburošs naivums
Kā tādam lai nepiedodam?

Aizejot gadiem
Prāts pamazām pieaug
Sirds joprojām tā pati
Pat brīžos kad asara
Norit pār vaigu
Acis vēl arvien plaši...

Nakts rituāls

Klusējot pieskarties zīdainai ādai,
Versmainu elpu pakausī dvest.
Pierakstīt kaisles un pielūgsmes notis,
Ritmu, ko trīsas pār muguru nes.

Savīt pirkstus kā jūrnieku mezglā,
Matu pīnēs ienirt un slīkt.
Celties tik augstu un krist zemu lejā,
Klausot tai balsij, ko prāts neatzīst.

Atgulties blakus un noglāstīt vaigus,
Notraukt no pieres lāses, kas spīd.
Gurdi pasmaidot iemigt un nesapņot -
Neredzēts sapnis negaisīs rīt.

1 komentārs:

  1. Pirmajā draņķīgas neveiklības kļūdas - tu/tevis/tavs/tavam.
    Nav slikti, bet var labāk.

    AtbildētDzēst