INTERESANTI: Žurkas - posts, palīgs cilvēkiem vai nākamais radības kronis?

Šīsdienas tēma it īpaši mīļa būs visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Jaunajā rakstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsi, kā kontrolēt žurku prātus un par to, ka kādu dienu mūs, iespējams, gaida grauzēju sacelšanās pret cilvēkiem. Par to visu mazliet ironiskā stilā...

Par īstām žurkām mēs dēvējam divas sugas: melno žurku Rattus rattus un brūno žurku Rattus norvegicus. Uz visas Zemes, vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir nežēlīgi aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, dažas okeānu salas un Albertas province Kanādā, kur satrauktie kanādieši ir nekavējoties gatavi masu grauzēju slaktiņam, tiklīdz parādās kaut mazākās aizdomas, ka kāda žurka varētu būt ieperinājusies šajā provincē.

Vēsturiski žurkas, pateicoties to spējai pārnēsāt cilvēkiem bīstamas slimības un arī vairoties kā... hmm... nu, kā grauzējiem, vienmēr ir uzskatītas par kaitēkļiem. Tomēr, brīnišķīgajās mūsdienās, kurās mums ir tā laime dzīvot, žurkām to pavēlnieki cilvēki ir atraduši daudz produktīvākus pielietojuma veidus.

Viena daudzsološa platforma žurku izmantošanai ir Āfrikā mītošā somainā žurka. Tā kā šis grauzējs ir aktīvs tikai naktīs, tas ir apveltīts ar neticami asu ožu. Lai arī šī žurka daudz kur Sahāras apkaimē tiek uzskatīta par lielisku vietējo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļu, kāds Bārts Vētjens iedomājās, ka viņš var atrast labāku pielietojumu šīm radībām. Āfrikas zemes ir pieredzējušas neskaitāmus bruņotus konfliktus, kas, visi kā viens, aiz sevis ir atstājuši mīnām nosētus laukus. Žurku tieksme nemitīgi vairoties nodrošina to pārpilnību, kas, savukārt, dod iespēju to aso ožu izmantot bīstamajā mīnu atrašanas darbā. Par laimi, šīs ošņas ir viegli apmācāmas šādam darbam.

Gluži kā Pavlovs savos slavenajos eksperimentos iemācīja suņiem, ka ēdiens nāk ar zvana skaņām, žurkām tiek iemācīts, ka ēdienu tās saņem pēc cilvēka radīta klikšķa. Kad šī mācība ir apgūta, žurkas tiek pakļautas testam, kurā tās tiek palaistas laukumā ar vairākiem caurumiem. Ja žurka norāda uz caurumu, no kura nāk "bumbas smarža", treneris noklikšķina un žurka saņem ēdienu. Reālajā dzīvē, meklējot spridzekļus, saitē palaistai žurkai tās treneri nāksies izvadīt cauri vairākus simtus metru lielām teritorijām. Viena kļūda var maksāt dzīvību gan žurkai, gan tās trenerim, tādēļ pirms īsta uzdevuma pildīšanas žurkai ir jānoliek gala eksāmens. Lai saņemtu sekmīgu atzīmi, tai ir jāiziet mākslīgi veidots mīnu lauks un jāatrod visas tajā uzstādītās sprāgstvielas. Tikai tad žurka tiek pieņemta aktīvajā dienestā.

Protams, šāda žurku izmantošana dažiem izraisa bažas. Kritiķi uzskata, ka žurkas nevar būt tik precīzas kā cilvēka veidotas alternatīvas - metāla detektors vai robots - atmīnētājs. Tomēr skaidrs, ka žurkas, atšķirībā no metāla detektoriem, mīnas nemēdz sajaukt ar dažādiem metāla atkritumiem, un ka nabadzīgajām Āfrikas valstīm nav līdzekļu, lai iegādātos robotus. Par šiem pašiem robotiem gan Washington Post ziņo, ka ir aktīvisti, kas, ieraudzījuši, kā robots pēc sekmīgas mīnas detonācijas liesmojot turpina ceļu, pieprasa pārtraukt to izmantošanu, jo tā esot necilvēcīga attieksme pret robotu...

Žurku gludie un veiklie ķermeņi padara tās par labi piemērotām dažādām sarežģītām meklēšanas operācijām, diemžēl šādus uzdevumus bieži nespēj uztvert šo grauzēju mazās smadzenes. Lai labotu šo acīmredzamo dabas kļūdu, pētnieki pamēģināja iespraust tieši žurkas smadzenēs kaudzi elektrodu, lai uzlabotu un kontrolētu to darbību.

2001. gadā, uzsākot pētījumus, uzlabotās žurkas tika uzskatītas par līdzekli, kā iekļūt dažādos vrakos un meklēt izdzīvojušos. Īsumā, zinātnieki žurkas smadzenēs ievada elektrodus, kas pievienoti tālvadības ierīcei uz dzīvnieka muguras. Ar to palīdzību ir iespējams izsaukt grauzēja ūsās sajūtu, kas liek tam pagriezties, un pēc pareiza manevra izdarīšanas cits impulss sasniedz tieši smadzeņu labsajūtas centru. Kā rāda pētījumi, pēc desmit minūtēm šāda treniņa, žurka pilnībā pakļaujas tālvadībai. Šī žurku kontrolēšanas metode strādā labi, lai arī tās pielietošana sākotnēji iecerētajiem mērķiem ir apgrūtināta - attālināti vadīt žurku cauri labirintam, kuru vadītājs neredz ir visnotaļ sarežģīti.

Lai arī šobrīd pētītās žurku praktiskā pielietojuma iespējas var izrādīties nepraktiskas, nākotnē spēja pakļaut šos varen reproduktīvos kaitēkļus mūsu gribai tomēr var izrādīties noderīga. Iespējams, žurkas reiz kļūs par mūsu sabiedrības nozīmīgu sastāvdaļu un tām tiks uzticēti šodienas kalpotāju darbi - atkritumu iznešana, piemēram. Vai varbūt žurkas tiks bioniski uzlabotas tik tālu, ka tās kļūs par mūsu jaunajiem pavēlniekiem... lai Albertas provinces lāsts pār tiem!

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!