Stāsts par Latvi Gauduli jeb Beidziet īdēt, sāciet darīt!

Mani nebeidz pārsteigt savu tautasbrāļu spēja žēloties par itin visu. Nu nekas nekad nav un nebūs labi, neesat pamanījuši? Saeimā un valdībā vienmēr ir tikai pēdējie zagļi un kretīni (kurš viņus ievēl?), naudas arī nekad nav (kurš izpērk tos 1istabu un 2istabu dzīvokļus vecajos un jaunajos projektos par pusmiljonu gabalā? Kurš nodrošina autotirgotājiem nenormālu pārdošanas apjomu pieaugumu katru gadu? Ne taču oligarhi un politiķi katrs ik gadu iepērk pa 15 jauniem VW..)...

Katru reizi, kad tiek paziņoti inflācijas rādītāji (kas nudien satrauc), interneta komentētāju melnais tūkstotis ziņo, ka nu beidzot gals būs klāt, jo uz maizes vairs nebūs ko likt un par ko bērnus skolot arīdzan. To, ka 10% gada inflācijai klāt nāk 30% algas pielikuma tajā pašā laika posmā, neviens pat nepiemin. Ak pareizi, ikreiz, kad parādās dati par algu straujo pieaugumu, tas pats melnais tūkstotis komentētāju ziņo, ka tie visi ir statistiķu murgi, ka viņiem jau nu neviens neko pie algas nepieliek un ka joprojām nākas vergot par 120Ls uz rokas. Un nē, ne jau laukos, bet Rīgā...

Es atvainojos, bet varbūt beigsim vienreiz muldēt?!

Jau pirms 7 gadiem, kad es, būdams vidusskolēns bez jebkādas reālas darba pieredzes, pirmoreiz uzsāku darba gaitas (ar webdizainu sākumā bišķīt ņēmos un vēlāk ar žurnālistiku), man maksāja vairāk nekā tos 120Ls neto. Šodien, kad pieredze, protams, ir krietni lielāka un darbības joma arī cita - sabiedriskās attiecības, zemākā alga, par kuru es vispār sāku diskusiju ar potenciālo darba devēju, ir ar četriem cipariem rakstāma. Neto. OK, varētu domāt, ka es viens tāds ūnikums gadījies, taču ne velna. Prasi kam gribi, tie jaunieši, ar kuriem gadās parunāties (lielākoties vēl studējoši vai nesen kā studijas beiguši) visi kā viens pelna vismaz 400Ls uz rokas, bet tie, kas studijās nav bumbulējuši un ir arī iekrājuši kādu pieredzi - krietni vairāk. Par spējīgiem cilvēkiem ar gadu desmitu pieredzi es vispār nerunāšu. Pat "makdonaldā" šobrīd sola vismaz 300 latus uz rokas, lai tur kāds vispār ietu strādāt.

Es tiešām gribu redzēt to darba devēju, kas savus darbiniekus joprojām aplaimo ar minimālo algu (un iztiek bez aploksnēm). Patiesībā, vēl vairāk gribētos redzēt tos idiotus, kuri par to naudu pie viņa strādā, jo tas, ka darba devējs maksā tikai tik, cik viņam prasa, ir visnotaļ dabīgi. Skarbi? Bet vai tad tā nav? Ja tev maksā minimālo algu un tu nespēj atrast darbu, kur maksā vairāk, varbūt ir vērts padomāt par to, ka ne jau darba devēji ir pie tā vainīgi, bet gan tikai un vienīgi tu pats! Un pakustināt savas smadzenes un pakaļu pareizajā virzienā...

Mana svēta pārliecība ir, ka, ņemot vērā hronisko darbaspēka trūkumu un pastāvošās ekonomikas tendences, jebkuram pieaugušam nepensijas vecuma cilvēkam, kurš nav fiziski vai garīgi slims, un nav arī rūdīts sliņķis, ieguldot zināmus laika un finansiālos resursus savā attīstībā (kursi, pārkvalifikācija) un pārciešot zināmas neērtības (piemēram - pārceļoties no nekurienes uz Rīgu), šobrīd mūsu valstī nevar būt nekādu problēmu iekārtoties sev tīkamā darbā, par to saņemot vismaz 700Ls lielu algu. Jā, šeit pat Latvijā, nevis Īrijas siltumnīcā.

Cita lieta, ka arī ar tādu algu mūsu valsts galvaspilsētā ģimeni uzturēt nebūt nav viegli, taču tas tomēr ir reālāk, nekā to pašu darīt ar 120 latu algu, nemitīgi žēlojoties par grūto dzīvi.

Iespējams, kādam šāds viedoklis šķiet ass un aizskarošs, taču līdz pat šai dienai man neviens, ar kuru esmu iesaistījies diskusijā par šo jautājumu, nav varējis pierādīt, ka tas būtu realitātei neatbilstošs. Beidziet īdēt, sāciet darīt!