pirmdiena, 2007. gada 10. septembris

INTERESANTI: "Superviļņi" desmitstāvu mājas augstumā

Kopā ar DamnInteresting.com mēs jau esam pabijuši kā augstu gaisā, tā arī dziļi zem zemes. Tādēļ ir pienācis pēdējais laiks doties ūdenī, lai noskaidrotu, vai vectēva zvejnieka stāstos par vilni, kas viņa laivu aizskalojis līdz Gotlandei un atpakaļ, ir kāda daļa patiesības.


Gadsimtiem ilgi jūrnieki krogos visās pasaules malās ir stāstījuši par pašu vai citu pieredzētiem 30 metrus augstiem okeāna viļņiem, kam spēkam ikvienu kuģi mētāt kā korķa gabaliņu. Un vienmēr okeanogrāfi šos stāstus ir uztvēruši tukšu lielību - daudz par daudz pārspīlētus piedzīvojumus, kuru autorība jāpiedēvē garlaicības nomāktu matrožu fantāzijai. Taču pēdējos divpadsmit gados zinātniekiem ir izdevies iegūt nopietnus pierādījumus tam, ka šādi "superviļņi" nudien eksistē. Šis fenomens kļuvis zinātnisku pētījumu objektu, taču tā izcelsme joprojām ir apslēpta dziļi dzelmē.

Ik nedēļu jūrā pazūd vismaz viens kuģis - lielākoties pateicoties komandas neveiklībai vai sliktiem laika apstākļiem. Taču tagad šķiet pavisam reāli, ka nelielā daļā no šīm pazušanām vainojama tieši kuģu saskarsme ar šiem iznīcinošajiem viļņiem. Gadu gaitā ļoti pieredzējuši kapteiņi atkal un atkal no jauna ir oficiāli apliecinājuši par savu sastapšanos ar neticami milzīgiem viļņiem, kas parādās nez no kurienes, pārbrāžoties noslīcina kuģi vai nodara tam būtiskus bojājumus, un tad sarūk tikpat mistiski, kā uzradušies. Vienā gadījumā aculiecinieki apgalvo, ka vilnis parādījies no "cauruma jūrā", no kura iznirusi "siena 12stāvu augstumā". Šo mistēriju vēl vairāk sarežģī fakts, ka viļņi dažkārt novēroti okeāna vidū pilnīgi skaidrā laikā.

Atklātā jūrā viļņi nereti var sasniegt septiņu, īpaši negantā laikā - pat piecpadsmit metru augstumu. Taču, aprakstītie "superviļņi" novēroti sasniedzam pat 30metru augstumu. Savādi, taču šie viļņi bieži redzēti veļamies pretī straumi un pretī parastajiem viļņiem, turklāt, atšķirībā no cunami, šie viļņi ir lokāli un parādās tikai uz ļoti īsu laiku. Lielākā daļa mūsdienu kravas kuģu ir būvēti tā, lai to korpusi spētu izturēt 15 tonnu spiedienu uz vienu kvadrātmetru, taču šo neparasto viļņu radītais spiediens pārsniedz 100 tonnas uz kvadrātmetru, tātad skaidrs, ka sastapšanās ar šādu monstru nozīmē lielas problēmas ikvienam kuģim jūrā.

Oficiāli fiksētas saskarsmes ar šādiem viļņiem ir retas, taču atmiņā paliekošas. 1933. gadā Klusā okeāna ziemeļu daļā ASV kara flotes transportkuģis "USS Rampart" veica triangulāciju 30 metru augstam vilnim. 1942. gadā "RMS Queen Mary" transportēja no ASV uz Eiropu 15000 karavīru, kad kuģi pārsteidza un gandrīz apgāza 23 metrus augsts vilnis. Trieciena rezultātā kuģis sasvērās par 52 grādiem, tomēr pēcāk lēnām iztaisnojās.

1978. gadā "MS Munchen" ar 37000 tonnu kravnesību noraidīja izkropļotu palīgā saucienu no Atlantijas okeāna vidus. Kad ieradās glābēji, viņi atrada tikai "dažus vraka gabalus", ieskaitot neizmantotu glābšanas laivu, kuras metāla stiprinājumi bija "kāda supermasīva spēka sadragāti". Šobrīd tiek uzskatīts, ka kuģis sadūries ar milzu vilni, kas to apgāzis un noslīcinājis. Neviens izdzīvojušais atrasts netika.

1996. gadā Liebritānijas tūrisma industrijas lepnums, okeāna laineris "Queen Elisabeth 2" pamanīja 29 metrus augstu vilni, par kuru kuģa kapteinis izteicās, ka "tas iznira no tumsas un izskatījās pēc Doveras Baltajām klintīm". Londonas avīzes ziņoja, ka kapteinis pamanījies likt milzīgajam kuģim "sērfot" par vēl milzīgāko vilni, lai tas netiktu noslīcināts.

Par spīti šiem un arī citiem novērojumiem, zinātnieki ilgstoši apšaubīja "superviļņu" eksistences iespējamību. Mutiski pārstāsti un liecības bieži nav nopietni ņemamas, tādēļ zinātnieki izmantoja datormodelēšanu, lai prognozētu šādu viļņu iespējamību. Okeanogrāfu pētījumi norādīja, ka viļņi, augstāki par 15 metriem, ir iespējami ļoti reti - labi ja reizi 10000 gados. Viņu attieksme izmainījās tikai 1995. gadā, kad "supervilnis" uztriecās Draupnera naftas platformai Atlantijas okeāna ziemeļos, starp Britu salām un Skandināviju. Platforma mazliet sašķobījās, taču noturējās un uz tās izvietotais aprīkojums fiksēja, ka viļņa augstums bijis 19 metri.

Pēdējā desmitgadē satelītfotogrāfijas un radara skenējumi ir dokumentējuši lielu daudzumu "superviļņu" un šķiet, ka tie parādās daudz biežāk, nekā agrāk tika uzskatīts. Trīs nedēļas ilgušā pētījumā 2001. gadā radara skenēšana uzrādīja 10 "superviļņus" 1,5 miljonu kvadrātkilometru lielā teritorijā. Satelīti un tiešie novērojumi arī ir pierādījušu, ka šie viļņi var parādīties praktiski jebkur, taču visbiežāk tie sastopami Atlantijas okeāna ziemeļdaļā un netālu no Dienvidāfrikas krastiem. Taču, par spīti biežajiem novērojumiem, "superviļņi" reti sastopas ar kuģiem, jo to mūžs ir ļoti īss.

"Superviļņu" rašanās iemesli joprojām ir aktīvu zinātnisko pētījumu objekts. Viena no izvirzītajām teorijām apgalvo, ka vairāki mazi viļņi cikliski pārklājas, tā izveidojot vienu lielu vilni. Cita hipotēze balstās uz "nelineāro Šrodingera efektu", kurā "supervilnis" savām vajadzībām "izsūc" enerģiju no citiem tuvējiem viļņiem. Vēl citi pētnieki iedziļinās iespējā, ka apkārtējā vide kaut kā fokusē viļņu enerģiju un ka vēja ietekme uz ūdens virsmu pastiprina jau pastāvošo efektu. Taču visas šīs teorijas pagaidām neiztur kritiku.

Zinātne vienmēr ir skeptiski noskaņota pret lietām, kuras mēs nevaram novērot, taču tagad, kad "superviļņi" ir dokumentējami un izmērāmi, tie no leģendas ir kļuvuši par oficiāli atzītu fenomenu. Šis pavisam nesenais atklājums skaidri parāda, cik maz mēs patiesībā zinām par okeānu un cik daudz noslēpumus tas visticamāk vēl glabā sevī.

(c) Greg Bjerg, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

1 komentārs:

  1. FIlmu ir iespējams noskatīties iekš joox.net

    AtbildētDzēst