Par komunikācijas un sociālās mijiedarbības evolūciju
Šo gadsimtu, galvenokārt tehnoloģiju attīstības dēļ, dēvē par informācijas un nereti arī par komunikācijas laikmetu. Lai arī internets tiek izmantots informācijas, viedokļu un ideju apmaiņai - kas savā būtībā ir komunikācijas fundaments, vai to tiešām var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?Klātienes komunikācijā "reālajā" pasaulē pastāv virkne blakusfaktoru, kas mums palīdz labāk saprast un novērtēt sarunbiedra personību un nostāju. Balss tonis, sejas izteiksme, ķermeņa poza un žesti ir tikai daži no tiem. Galu galā, cik daudz gan var izsecināt kaut vai no sarauktas pieres...
Vairāk ēteriska kontakta gadījumā, kādu mums piedāvā internets, mēs esam spiesti paļauties vienīgi uz to informāciju, kura mums tiek apzināti piedāvāta no pārējo komunikācijas dalībnieku puses, turklāt lielākajā daļā gadījumu tiem ir laiks izvērtēt savas reakcijas, nekas nenotiek spontāni. Bieži vien sarunbiedra avatars, paraksts vai labākajā gadījumā foto ir visa ar sarunas tematiku nesaistītā papildinformācija, kas ir mūsu rīcībā, taču tā, gluži kā drēbes, neliecina par to, kas šī persona ir, bet gan vienīgi par to, kā tā vēlas izskatīties citu acīs. Turklāt daudzi izvēlas nesniegt pat šādu informāciju.
Šādā tīri tekstuālā, uz gājiens-pēc-gājiena sistēmas balstītā komunikācijā, kāda tā ir dažādos forumos, e-pastos, blogos, čatos un savā ziņā arī sociālajos tīklos, ir ārkārtīgi grūti atpazīt īsto personību, kas slēpjas aiz tastatūras. Pat emocijas aizstājošās ikonas tiek tiek apzināti izvēlētas, nevis neviļus izrādītas. Sarunas tiek veidotas, vienmēr dodot laiku skaidri formulēt viedokļus un atbildes, tās daudz mazāk ietekmē mirkļa izjūtas un emocionālais stāvoklis. Kad pie rokas vienmēr ir Google un Wikipedia, ir praktiski neiespējami šādā komunikācijā novērtēt kāda patiesās zināšanas un pieredzi. Kad tu pasaki kādam, ka vairs nevēlies par viņu neko dzirdēt, tu nezini, vai atbildes smailijs patiesībā neslēpj dusmu lēkmi aiz monitora. Kā gan lai atšķir šādu, iespējams, pilnīgi uzmodelētu personību no īstas?
Jo vairāk pieredzējis šādā komunikācijas formā kāds ir, jo grūtāk identificēt viņa īsto "es". Internetā mēs iemācāmies ignorēt provokācijas vai atbildēt uz tām ar dzēlīgu asprātību, kurpretī dzīvē šāda situācija un no tās izrietošās sekas būtu pavisam savādākas. Vistuvāk reālajai personai tās virtuālais "alter ego" ir savas virtuālās karjeras pašā sākumā, kad tas vēl nav iejuties šajā vidē, un pat tad tas varbūt ārkārtīgi maldinošs.
Daudzi redz šo kā "komunikācijas laikmetu", kad patiesībā tas, arvien vairāk cilvēkiem izvēloties sociālās mijiedarbības veidu, kuram ir tik daudz ierobežojumu un trūkumu, var pārvērsties par "izolācijas laikmetu". Protams, arī "reālajām" interakcijām, neapšaubāmi, ir savi - līdzīgi - trūkumi, jo mēs visi gribam tikt redzēti tādi, kādi vēlamies būt, un nevis tādi, kādi esam, tādēļ izvēlamies attiecīgus sarunu tematus, attiecīgi ģērbjamies.. Tādas sociālās vides kā bāri un klubi ir tipiski piemēri un tie nereti rezultējās ātri pārtrūkstošās attiecībās, kas patiesībā ir vien nepareizi interpretētas sociālās maskas rezultāts, kuru par nederīgu padarījis ilgstošs personisks kontakts. Un tomēr, parasti daudz vieglāk ir kādu iepazīt, ja tas ir klāt esošs un nespēj modificēt savas reakcijas pirms nospiest "reply"pogu.
Noslēgumam daži jautājumi pašam sev un jums:
1) Lai arī dažādas virtuālas platformas nenoliedzami atvieglo un piedāvā plašas iespējas cilvēkiem savstarpēji komunicēt - vai to var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?
2) Vai reālas komunikācijas aizstāšana ar virtuālo novedīs pie kopienu, grupu un draugu kopu sadrumstalošanās?
3) Vai savstarpējo attiecību virtualizēšanās ir nenovēršama mūsu kā tehnoloģiskas civilizācijas evolucijā un, ja tā, kādas var būt iespējamās sekas?
Ziņas
Interesants raksts, paldies. Raisīja dažas pārdomas. Diezin vai kāds vēl te tajās ielūkosies, bet tomēr padalīšos.
AtbildētDzēstJautājums nav tik sāpīgs tad, ja cilvēks ir atklāts un necenšas izlikties par to, kas viņš nav. Internets ir tikai tehnoloģisks veids, kas viņam dod iespēju to darīt, bet vaina jau ir nevis tehnikā, bet gan pašā cilvēka vēlmē izlikties. Protams, ļautiņi lielākoties grib izskatīties labāki nekā viņi ir, taču ne visi šo vēlmi apmierina radot viltus personības internetā. Man gribētos domāt, ka ir liela daļa cilvēku, kas sevi piepušķo vai nu nemaz vai tikai mazliet. Ar to gribu sacīt, ka - ja cilvēks ir viņš pats un arī reālajā dzīvē izvēlas sarunu tēmas, kurās pats ir ieinteresēts un tādā garā (vārdu sakot – viņam nav jāizliekas patīkamam un inteliģentam, jo viņš tāds ir, vai arī, ja ir kretīns, tad tāds ir godīgi visos „komunikācijas līmeņos”, pretēji tam aprakstītajam sabiedrības patikas/nepatikas spiediena nomocītajam indivīdam), tad arī virtuālajā vidē šāds cilvēks, ļoti ticams, uzvedīsies saprātīgi. Tikai, kā jau rakstā bija minēts, „apgraizītā” interneta vide virtuālos biedrus projicē mūsu prātā diezgan „patiesībai neatbilstoši” (iztrūkstot spontanitātei, intonācijai un tml.).
Nu jā, tikai vienīgais, ka internets ir ļoti laba augsne kur visādiem tādiem izlikties gribētājiem netraucēti augt un attīstīties. Jo, ja tev pat nedaudz iekšā velniņš grib aiziet un podus pataisīt, galu galā tu no laba (bet viegli ietekmējama) cilvēka, vari kļūt par mazu virtuālo el bandito.
Trešais ļoti labs jautājums. Es uz savstarpējo attiecību virtualizāciju vairāk skatītos kā vispār uz kaut kādu attiecību „idejas” paplašinājumu. Tāpat kā, varbūt – mūzikā ir tīrā vijoles skaņa vai elektroniski muzikāls robota infarkts. Sociālās attiecības neiznīks, jo, ja tā, tad cilvēki mazpamazām izmirtu, jo nevar vairoties vienatnē sēžot pie sava pc. (varbūt tehnoloģiskā civilizācija izdomās veidu kā var? :) Tas ir kā stiprs konkurents aci-pret-aci attiecībām. Sarakste ar vēstulēm no viņa postošās ietekmes laikam vairs neatgūsies. Bet, es domāju, draugi paliks draugi un nepārvērtīsies virtuālajos smailiju komunikācijas upuros. Kaut kad nākotnē varbūt cilvēkiem pateicoties attiecību tehnoloģizācijai to draugu būs daudz mazāk..
Bet, vispār, ja tā padomā, šķiet, ka varētu sarasties ar vien vairāk dažnedažādu grupu. Cilvēki internetā tomēr mīl sevi ar kaut ko identificēt, piederēt kādai kopienai, grupai, vells viņu zina kam. Ar to domāju visas tās vietas, kur tīmeklī uzturas kopā vieni un tie paši cilvēki. Un no tāda punkta raugoties..socializācija tā ir tajā ziņā, ka indivīds atrodas kādas grupas ietvaros un apgūst šīs grupas/vides likumus/kārtību un tādā garā. Arī rakstā sacītais, ka interneta vidē alter ego var kļūt ar vien slīpētāks un neatmaskojamāks, ir ļoti patiesi, bet tikai laikam ejot, iespējams, ka slīpējumu daudzmaz iegūs visi, jo virtuālās attiecības kļūst ar vien populārākās, un ne tikai indivīda elektroniskā personība kļūs viltīgāka, bet arī visa interneta vide kopumā un arī pārējie lietotāji.. Nākotnes mantinieki, hihi.