Par "Jauno Vilni", invalīdu stāvvietām un aprobežotību..

Mēs, latvieši, esam dīvaina tautiņa - maza, lepna un, diemžēl, pa lielam arī aprobežota. Kādēļ tāda pārliecība? Nu kaut vai tādēļ, ka vairākumam mūsu nācijas pārstāvju piemīt smieklīga tieksme klusēt brīžos, kad vajadzētu skaļi kliegt un nevietā brūķēt muti, kad pieklātos paklusēt. Protams, pilnīgi iespējams, ka tas pats attiecas uz visām nācijām, ne tikai latviešiem, taču es lielāko mūža daļu esmu pavadījis tieši šeit un tādēļ par citiem spriest negribētu.

Taču vispār latviešiem par citām tautām gan patīk spriest. Un kā vēl! Vidējais statistiskais latvietis ir stingri pārliecināts, ka amerikāņi ir stulbāki par stulbiem un ka viņu prezidents ir gadsimta lielākais dulburis, ka visi krievi ir urlas pēc aicinājuma un turklāt arī ir galīgi aprobežoti, jo nespēj saprast, ka dzīvo valstī, kurā viss ir galēji korumpēts un un kura to vien vēlas, kā kādu iekarot. Bet ne par to es šodien gribēju rakstīt.

Jau nedēļu milzīgs daudzums latviešu nenoguruši "vārās" par to, cik briesmīga lieta ir Krievijas telekompāniju organizētais jauno populārās mūzikas izpildītāju konkurss "Jaunais Vilnis", kurš ik gadu notiek Jūrmalā un tiek pārraidīts uz dažādām valstīm. Un katru reizi šis pasākums Latvijā izraisa milzīgu negatīvu rezonansi... un katru reizi kļūst par Latvijas gada skatītāko TV notikumu.

Ak, neraža, šogad vadītāji esot atļāvušies pajokot par Latvijas himnu un, kādas šausmas, častuškas esot dziedātas mūsu tautastērpos! Un tas viss mūsu prezidenta klātbūtnē un to vēl rāda TV! Par to, lūk milzīgs satraukums... Vien nelaime tāda, ka tas nav vis nacionālais lepnums, kas to izraisījis, bet gan mazām nācijām piemītošais mazvērtības komplekss. Jo tieši spēja pasmieties par sevi ir viens no galvenajiem rādītājiem, ka smējējam ar pašapziņu viss kārtībā.

Tas, kā "Jaunā Viļņa" vadītāji pasmejās par kādām Latvijai raksturīgām lietām, nav pat salīdzināms ar to, kādā pakāpē krievi savās televīzijās regulāri smejās paši par sevi. Un tas pats attiecas arī uz amerikāņiem un daudzām citām nācijām. Jo viņiem šis nacionālais mazvērtības komplekss kaut kā ir krietni mazāk izteikts. Un tiem, kas sūrojas, ka tās šausmas jāskatās TV - nu tak neskatieties, dārgie draugi, galu galā, to demonstrē nevis sabiedriskais, bet gan komerckanāls. Tas, vai mūsu prezidentam tur vajadzētu gorīties pirmajās rindās, ir cits jautājums, bet tā, galu galā, ir viņa paša izvēle, ar kuras sekām pašam vien būs jācīnās.

Otra lieta, kas pēdējās dienās ir likusi ar drūmu bezpalīdzību noraudzīties uz daudziem tautiešiem, ir reakcija uz portāla TVNET un Lato Lapsas kantora "Baltic Screen" jaunāko provokāciju - akciju pret invalīdu stāvvietu nelikumīgajiem aizņēmējiem. Ja nu kāds nav pamanījis, tad TVNET aicināja lasītājus iesūtīt bildes ar invalīdu stāvvietās novietotiem invalīdiem nepiederošiem auto, savukārt "Baltic Screen" uzņēmās noskaidrot to īpašniekus un, kas vēl interesantāk, papētīt, no kurienes un cik likumīgi ir nākusi nauda šo spēkratu iegādei.

Šodien portālā publicēts pirmā šāda acīmredzmi nodokļus nemaksājoša auto īpašnieka apraksts, un komentāru, protams, ir vesela jūra. Taču to vairums ir par to, kāds nelietīgs cūka ir raksta autors, par to, ka invalīdiem tāpat mašīnu neesot, par to, ka valstī ir bardaks, tādēļ likumi nav jāievēro un par to, ka svešu naudiņu (kas par to, ka valstij nozagtu) skaitīt esot nepieklājīgi.

Es vēlētos, kaut būtu manos spēkos to izteikt kā savādāk, bet viss ko es varu teikt ir, ka, manuprāt, aiz katra šāda komentāra, aiz katras šādas domas slēpjas viens aprobežots latvietis.
Tāds, kurš ziņošanu par krimināli sodāmu noziegumu (ar to es šeit domāju nodokļu nemaksāšanu, nevis neatļautu parkošanos) nievājoši sauc par "stučīšanu" (starp citu, neziņošana arī ir noziegums), tāds kurš ir pārliecināts, ka zagt, kamēr vien kāds cits zog vairāk, ir OK, ka nauda atbrīvo no pienākumiem pret valsti un līdzcilvēkiem, tāds, kurš ir laimīgs dzīvot bardakā un neko nedarīt, lai kas mainītos, jo, galu galā, tas ir lielisks attaisnojums paša cūcībām.

Neatkarīgi no tā, vai attaisnojumi meklējami 700 verdzības vai 50 padomju okupācijas gados, faktus tas nemaina - mēs esam depresīva, kompleksaina un daudzās lietās atpalikusi nācija. Un mums vēl tāls ceļš ejams, lai to apzinātos...

Foto: Latvietis.com