7 lietas jeb Ko tie citi, to es ar

Es pieņemu, ka vienīgais iemesls, kādēļ biedrs Šulcs, labi zinot, kā man riebjas grupveida aktivitātes, kas domājošu indivīdu reducē līdz blējoša un ganam sekojoša aitu bara sastāvdaļai, savā pēdējā publikācijā nodevīgi pieminējis manu personu un izteicis vēlmi, lai es iesaistītos Latvijas blogosfēru pārņēmušajā pseidonoslēpumu atklāšanas mānijā, ir absolūtas neaizskaramības sajūta, ko radījusi pārvākšanās uz tālo čehu zemi. Par nelaimi viņam, tā kā pastāv visnotaļ reāla iespēja, ka es varētu doties tajos pašos neceļos, viņam par padarīto varētu nākties atbildēt jau pavisam drīz.

Tomēr, kamēr atriebe vēl tikai plānos, man nekas neatliek kā izmakšķerēt no savas pagātnes septiņus mazāk zināmus faktus.

1) Jau trīs gadu vecumā es uzsāku savu dziedātāja karjeru slavenajā Latvijas Radio bērnu popmūzikas ansamblī "Dzeguzīte". Kā spilgtākā atmiņa no turpmākajiem četriem gadiem ir koncertbrauciens un Kuldīgu, kur vietējā kafejnīcā televizorā (iespējams, ka no VHS) rādīja tiem laikiem ekskluzīvo multeni "Toms un Džerijs".

2) Laika posmā no 6 - 18 gadu vecumam es, iespējams, izlasīju vairāk grāmatu, nekā vidējais statistiskais eiropietis trīs mūžu laikā. Vēlāk šai nodarbei atvēlētais laiks samazinājās, taču niķi daudz lasīt neesmu atmetis joprojām. Mīļākā grāmata: Halīls Džibrāns - "Pravietis".

3) Man joprojām nav vadītāja apliecības, kas laikam ir tāda kā tradīcija mūsu ģimenes vīriešiem. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka vienmēr esmu dzīvojis pašā pilsētas centrā, kur pēc mašīnas nav vajadzības un nav arī kur to novietot, kā arī to, ka man vienmēr ir apkārt sievietes ar auto un nav arī nekādu kompleksu par to, ka sieviete mani kur ved.

4) Strādājot par žurnālistu, man ir sanācis darboties teju visu iespējamo veidu medijos: avīzē (NRA), žurnālā (Popcorn), radio (Capital FM), TV (LTV un TV5), kā arī vairākos interneta projektos. Šī pieredze šobrīd ir neatsverama, darbojoties kā PR konsultantam.

5) Es biju pirmais tagad tik populārās sviestroka grupas "Double Faced Eels" vokālists. Droši vien, ka visnotaļ dranķīgs, jo pēc dažiem koncertiem mani un grupas ceļi šķīrās. Var nešaubīgi apgalvot, ka grupai tas ir nācis tikai par labu.

6) Vecumā no 13 - 18 gadiem man piemita vairāki niķi, kurus man šodien ne pārāk tīk atcerēties: es biju zvērināts IRCists, kas zem nika "Dj-ShoRt" dienas vadīja dažādos Latvijas čata serveros, rakstot skriptus, ķīlējot botus un arī apmeklējot čata tusus; tāpat es arī vismaz pāris gadus biju bēdīgi slavenā kluba "Kardināls" mēbele, kur teju katru vakaru tika dziedāta karaoke. Vēlāk mēbeles statuss un inventāra numurs man tika piešķirts "Pulkvedī", un tad "Casablancā". Šobrīd es netusēju nekur, atskaitot retu reizi esmu manāms "Studentu Klubā".

7) Es sāku smēķēt ceturtajā klasē un atmetu piektajā. Kopš tā laika vairs neesmu to darījis. Bija vismaz viena reize, kad es bastoju skolu, lai vienatnē aizbrauktu uz Siguldu, pastaigātos un netraucēti izsmēķētu paciņu cigarešu. Vecāki mani nekad nepieķēra. Jā, ap to laiku es arī kolekcionēju eksotisku cigarešu bloku iepakojumus, kurus izdīcu no veikalniekiem un ar kuriem dzīvoklī bija piekrauts vesels skābūzis.

Tā kā acīmredzot ir obligāti nodot šo sērgu tālāk, tad es izvēlos inficēt nuclearsecrets, Reketu un Krišjāni Papiņu. Saņemiet!

P.S. Izrādās, ka stafeti man nodevuši bija arī Artis no Zuz.lv un Helmuts, kā arī nekrietnā vāvere Ilārijs. Godam nopelnīts sabiedrības ienaidnieka statuss arī viņiem!