Jauniešu konferences - vai tukša laika šķiešana?

Vakar piedalījos savas kādreizējās darbavietas, Latvijas Jaunatnes padomes rīkotajā jauniešu konferencē "Jauniešu Vilciens", kas 8. un 9. novembrī Eiropas Jaunatnes nedēļas ietvaros norisinājās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, un uz kuru bija ieradušies vairāk nekā 300 jaunieši no visas Latvijas, lai runātu par tādām tēmām kā izglītība, starpnacionālās attiecības, vardarbība, atkarības, pilsoniskā līdzdalība, mediju un tehnoloģiju ietekme, vide, nodarbinātība un daudzām citām. Es šajā pasākumā biju uzaicināts vadīt vienu no darba grupām. Tā kā man ir diez gan pamatīga līdzīgu lokālu un starptautisku pasākumu apmeklējuma pieredze, gribu padalīties savās pārdomās par to lietderību un praktisko jēgu.

Vismaz pāris reizes gadā dažādas institūcijas un organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu lietām, rīko lielākas vai mazākas jauniešu kopā sanākšanas, kurās sapulcējas desmiti vai simti pārstāvju no valsts malu malām. Oficiālais mērķis ikreiz ir no pirmavota izzināt aktuālās jauniešu problēmas un rast svaigas izdejas to risinājumam. Tiesa, prakse rāda, ka lielākoties šie tomēr ir "ķeksīša" pasākumi, kuri tiek rīkoti par Eiropas naudu, un kuru praktiskos rezultātus neviens tā arī nav redzējis un diez vai kādreiz arī ieraudzīs. Ar to es negribu teikt, ka cilvēki, kas šīs konferences rīko, nevēlas sasniegt rezulātus, nebūt nē. Problēma ir tā, ka maksimums, ko no šādiem lieliem pasākumiem ir iespējams izdabūt, ir kārtējo reizi identificēt vienas un tās pašas problēmas un piedāvāt ļoti vispārīgas rekomendācijas situācijas uzlabošanai. Tās tad pēc tam tiek nogādātas "pēc piederības", taču ar to arī viss beidzas, jo nav dzirdēts, ka kāda ministrija vai cita valsts iestāde kādreiz būtu piegriezusi tām kaut mazāko vērību - sak', tie šmurguļi taču tāpat neko nesaprot...

Par piemēru varu nodemonstrēt manas darba grupas "Jaunieši un politika: kurš no kura baidās?", kurā darbojās 11 jaunieši vecumā no 16 - 25 gadiem, izstrādātās rekomendācijas, kuras vēlāk tiks pievienotas tām, kuras izstrādāja pārējās 18 darba grupas, un vienotā dokumentā iesniegtas gan atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, gan arī izplatītas NVO un medijiem.

1. Aicinām atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas, medijus, NVO un jauniešu viedokļu līderus vairāk popularizēt pozitīvos jauniešu pilsoniskās līdzdalības piemērus, tādējādi laužot negatīvos sabiedrības stereotipus un motivējot sociāli neaktīvo jaunatni iesaistīties sabiedriskajos procesos.

2. Piedāvājam būtiski palielināt neformālās izglītības metodikas izmantošanu jauniešu pilsoniskās apziņas veidošanā, uzsverot politiskās līdzdalības nozīmību, it īpaši piedalīšanos vēlēšanās un tautas nobalsošanās.

3. Aicinām valdību piešķirt Bērnu un ģimenes lietu ministrijai valsts jaunatnes politikas starpnozaru koordinatora funkciju, ar mērķi panākt vienotu jaunatnes politikas prioritāšu īstenošanu, kā arī piedāvājam uzsvērt jaunatnes sabiedrisko nozīmību, pārdēvējot šo ministriju par Bērnu, jaunatnes un ģimenes lietu ministriju.

4. Iesakām pašvaldībām veidot lokālus jaunatnes iniciatīvu fondus, ar nodokļu un cita veida atvieglojumu palīdzību piesaistot tiem vietējo uzņēmēju līdzekļus, tā veidojot finansiālo bāzi vietējo jauniešu iniciatīvu atbalstam.

Lai arī šīs neapšaubāmi ir ārkārtīgi formāli uzrakstītas (apzināti rakstījām politiķiem un ierēdņiem saprotamā valodā, kas diemžēl nav princips, kuru politiķi izmanto komunicējot ar saviem vēlētājiem) un tiem, kas neorientējas problemātikā grūti uztveramas lietas, tomēr ikvienai no tām ir ļoti skaidrs pamatojums. Taču šādi un arī daudz konkrētāki ierosinājumi tiek izstrādāti teju katru gadu, iesniegti atbildīgajiem cilvēkiem lādzīgai pamāšanai ar galvu, lai pēc gada atkal pulcētos jau citā sastāvā, atkal identificētu tās pašas problēmas, piedāvātu līdzīgus risinājumus, un turpinātu šo nebeidzamo riņķa danci.

Vai tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir bezjēdzīgi?
Jā un nē. Manuprāt to rīkotājiem būtu pēdējais laiks apjēgt, ka problēmas tādā veidā gan var identificēt (kaut to var izdarīt arī 10 cilvēku grupa, nevis 400), bet ne risināt. Jo kamēr šajās konferencēs un darba grupās nepiedalīsies cilvēki, kuri reāli arī pieņem ar šīm tēmām saistītos lēmumus, lai paši redzētu, kādā ceļā un ar kādu pamatojumu tiek nonākts līdz šiem šķietami sausajiem un formālajiem ierosinājumiem, tie vienalga tiks uzskatīti par mazgadīgu šmurguļu kusliem mēģinājumiem iedziļināties lietās, par kurām tiem nav un nevar būt nekādas sajēgas.

Tādēļ NVO un citiem šādu konferenču rīkotājiem vajadzētu pārtraukt izvirzīt par mērķi priekšlikumu un rekomendāciju izstrādāšanu valdībai un citiem lēmumu pieņēmējiem, tā vietā koncentrējoties uz vienīgo reālo labumu, ko šie pasākumi dod - domāšanas procesu veicināšanu.

Teju katrs jaunietis, kurš aktīvi piedalās līdzīgās konferencēs, semināros vai darba grupās, kurās tiek izmantotas neformālās izglītības metodes, dažās dienās, prasmīgi moderētās diskusijās ar vienaudžiem un ekspertiem, izprot vairāk par to, kā šajā dzīvē reāli notiek lietas, nekā viņš jebkad iemācīsies skolā vai augstskolā. Ja šajā procesā rodas (un tur vajadzētu rasties) veiksmīgas idejas, kuras pēc tam var izmantot jaunatnes politikas veidošanā, tas ir lieliski. Taču noteiktu kvantitatīvu rādītāju sasniegšanai šādu ideju ģenerēšanā noteikti nevajadzētu būt prioritātei.

Šiem pasākumiem vajadzētu motivēt un ievesmot jauniešus domāt un darīt, negaidot, ka valdība, pašvaldība vai jebkāda cita vadība ko izdarīs viņu labā. Dot tiem noderīgu informāciju un praktiskas iemaņas, kā radīt pozitīvas pārmaiņas savā lokālajā vidē, kā "pavilkt" līdzi savus vienaudžus. Pretējā gadījumām mums arvien būs daži simti vai tūkstoši "aktīvo" jauniešu, kas katru gadu piedalīsies konferencēs, izstrādās nevienu neinteresējošas rekomendācijas un jutīsies paveikuši savu domājoša cilvēka pienākumu. Tajā pašā laikā viņiem blakus turpinās dzīvot simtiem tūkstošu jauniešu, kas par to neko nezinās un negribēs zināt, jo viņiem būs pārliecība, ka viņus šīs problēmas neskar un, ja arī skar, tad tās nav risināmas. Un uz virsrakstā uzdoto jautājumu joprojām varēs atbildēt vien ar rezignētu plecu paraustīšanu.