"Saulkrasti Jazz 2007" atskaņas

Kā jau solīts, padalīšos savos iespaidos par nule kā noslēgušos starptautisko džeza festivālu un jaunrades nometni "Saulkrasti Jazz 2007", kurā piedalījos vokāla meistarklasēs.

Festivāla koncertus tiku apmeklējis arī citos gados un tos atceros ar labpatiku, savukārt šogad pirmo reizi nolēmu papildināt savas zināšanas un pieteikties meistarklasēm nedēļas garumā.

Cerot uz labu laiku, izvēlējos dzīvot telšu pilsētiņā, nevis viesnīcā (tur droši vien pie vainas nevēlēšanās dzīvot kopā ar trim nepazīstamiem kadriem). Protams, ka smagi kļūdījos, jo lija smagi un daudz. Labi, ka pēdējā brīdī sameklētā telts izrādījās tiešām laba.

Pēc organizatoru datiem, meistarklasēs kopumā piedalījās ~170 jauno dziedātāju, bundzinieku, ģitāristu, basistu, pūtēju un pianistu vecumā no 11 līdz varbūt 30 gadiem.. Tiesa, vidējais vecums tur noteikti nepārsniedza gadus 15, par ko es biju diez gan pamatīgi sašutis, jo iepriekšējos gados šāda situācija neesot bijusi. Reāls bērnudārzs, vienvārdsakot, jo es noteikti biju starp vecākajiem mestarklašu dalībniekiem. Kāpēc tā ir problēma? Tādēļ, ka šāda vecumu amplitūda automātiski nozīmē arī milzīgu atšķirību dalībnieku interesēs un prasmēs.

Uzreiz jāsaka, ka es dziedu jau 20 gadus, taču nekad iepriekš neesmu mācījies dziedāt džezu un neesmu arī to dziedājis, savukārt par mūziku un tās teoriju kā tādu man ir diezgan plašas zināšanas. Gribējās uzzināt tieši džezam raksturīgās vokāla tehnikas pamatlietas, tāpēc arī devos uz šo pasākumu.

Pirmajā dienā visi vokāla meistarklašu dalībnieki (~50!) tika sadalīti trīs grupās - teorētiski pēc līmeņa. Augstākā līmeņa dalībniekiem (12) visas nedēļas laikā tika dota iespēja strādāt t.s. "kombo" sastāvos - sagatavot pāris dziesmas no dalībniekiem izveidotos džeza sastāvos, kuri nedēļas nogalē uzstājās īpašā dalībnieku koncertā. Pārējie strādāja kopā grupā, teorētiski kaut ko apgūstot, bet reāli vienkārši nositot laiku. Līmenis tika noskaidrots tā, ka pirmajā kopējā klasē katrs, kurš gribēja, kopā ar pianistu varēja nodziedāt vienu dziesmu, kuru tad izvērtēja trīs vokālās pedagoģes. Tas viss būtu labi, taču par tādu lietu zināja tikai tie, kuri šo pasākumu apmeklē jau vismaz otro reizi, kā rezultātā tādi jauniņie kā es automātiski tika atsviesti nost, jo neba es nēsāju līdzi džeza standartu notis pianistam, un neba es tos standartus ikdienā dziedu, lai zinātu no galvas. Labi, ka kaut ko vismaz nodziedāju, savādāk tiktu pilnīgo iesācēju grupā, kur droši vien nāktos mācīties notis un akordu apzīmējumus :)

Vienvārdsakot, tiku vidējā līmeņa grupā, kurai bija 3 meistarklases dienā - pa vienai pie katras pedagoģes. Inga Bērziņa no Latvijas savās klasēs vairak pievērsās džeza ritmu skaidrošanai, ka arī reālai improvizācijai, tādēļ šīs stundas man arī šķita visnoderīgākās, kaut arī 20 cilvēku grupā kaut ko individuāli paņemt ir ļoti grūti.

Sheliyah Masry no Francijas strādāja ar dalībnieku gospeļu kori. Tiešām lieliska pedagoģe un dziedātāja, taču man personīgi nav saprotama izvēle šādu kori vispār izveidot (tieši tam tika atvēlēts visvairāk laika), jo neviens meistarklašu dalībnieks taču uz Saulkrastiem nebrauca apgūt kordziedāšanu, bet gan papildināt savu individuālo meistarību. Korī lieliski nobļāvos, jo uz 50 dalībniekiem, bija tikai 5 puiši. Turklāt man kā tīram baritonam visu laiku lika spiegt tenoru :D

Vēl bija stundas arī pie vācu pasniedzējas Melanie Bong, kuras lielākā nelaime bija tā, ka viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kā strādāt ar grupu, jo viņa bija gatavojusies individuālām nodarbībam, kas lielā dalībnieku skaita dēļ nebija iespējamas. Absolūti nepainteresējusies, vai grupas lielāka daļa to visu jau nezina, viņa mēģinaja, piemēram, iemācīt transponēt dziesmas un akordus citā tonalitātē, turklāt 3x sarežgītākā veida, nekā to jēdz jebkurš mūzikas skolas absolvents. Lai arī viņas stundu bija maz, vairākas reizes bija acīmredzams, ka skolotājai nav ko teikt un viņa nezina, kā aizpildīt laiku. Neticami garlaicīgi...

Tiešām patīkami bija būt klāt leģendāro bundzinieku Lenny White un Volfgang Haffner meistarklasēs, kuras tik ļoti atsķīrās no tā, kā tika strādāts ar vokālistiem.

Izvērtējot nedēļas laikā uzzināto un apgūto, skumji jāsecina, ka vienas privātstundas laikā pie Ingas Bērziņas noteikti izdotos uzzināt vairāk, nekā visās šajās meistarklasēs kopā. Nemaz nerunājot par to, cik duadz varētu iemācīties, privātstundās iztērējot visu par meistarklasēm samaksāto naudu... Protams, pavisam iespējams, ka citiem dalībniekiem ir pavisam savādākas sajūtas, jo tās tomēr tieši ietekmē iepriekšējās zināšanas un arī intereses.
Pie visa vēl arī jāsecina, ka brīvā laika bija daudz par daudz, un, pat ja meistarklašu būtu 2x vairāk, brīvais laiks vienalga atliktu vairāk nekā pietiekoši.

Par sadzīvi:
Teltī, protams, bija sasodīti neomulīgi, tadēļ vairākas naktis tika pavadītas tusējot viesnīcā. Ēdināšana bija trīsreizēja un apmierinoša, vienīgais drusku kaitināja, ka barotāji acīmredzami sekoja veselīga uztura vadlīnijām, jo brokastīs varēja garšīgi pierīties cik uziet, savukārt pusdienu un vakariņu porcijas ne tuvu nebija pietiekamas diētu neievērojošiem vīrišķiem, kā rezultāta daudzi dalībnieki regulāri bija redzami ēdam viesnīcas kafejnīcā.
Kaitināja arī uzspiestās naktsmiera stundas - oficiālais gulētiešanas laiks bija pusnakts, neatkarīgi no tā, vai dalībniekam ir 12 vai 25 gadi :) Protams, vecākie to tāpat neņēma pierē, bet tā rezultātā daudzi naktīs tusējās nevis barā vai viesnīcā, bet gan vienkārši mežā, pie jūras vai uz ielas, kas aukstajā un slapjajā laikā noteikti nebija pārāk veselīgi..
Nometnes teritorijā pie viesnīcas "Minhauzena Unda", bija pilnīgi viss šādam pasākuma nepieciešamais, futbola, basketbola, volejbola un golfa laukumu ieskaitot. Par telpām arī var teikt tikai visu to labāko.

Atzinīgus vārdus gribas teikt par festivāla un nometnes personālu, jo tas bija ļoti atsaucīgs un zinošs, visas problēmas atrisinot nekavējoties. Tiešām priecēja ik dienas redzēt tik daudz smaidīgu un ieinteresētu seju, lai arī viņiem noteikti bija daudz grūtāk, nekā dalībniekiem.

Koncerti:
Lai arī sākotnēji diez gan skeptiski raudzījos uz festivāla koncertu programmu, jo likās, ka pēc šīgada "Rīgas Ritmu" festivāla nekas neliksies interesants, biju priecīgs atzīt savu kļūdu. Gan ikvakara mazie koncerti nometnē, gan jo īpaši abi lieli koncerti estrādē bija tiešām kvalitatīvi, kaut gan atsevišķos brīžos likās, ka pie skaņu pults stāv pirmklasnieki, nevis profesionāļi. Leģendārās "Victor Bailey Group" uzstāšanās laikā skaņotāji ilgstoši nespēja likvidēt nedz mikrofonu "saites", nedz dažādus sprakšķus un citus trokšņus, kas bija novērojami arī fantastisko islandiešu "Mezzoforte" koncertā, tā mūziķus manāmi izvedot no pacietības.
Tomēr skaistā mūzika atsvēra tehniskās problēmas un pēc "Mezzoforte" koncerta, kurā tika dejots līdz spēku izsīkumam, jau sāka šķist, ka nedēļa nebūt nav bijusi tik neinteresanta, kāda tā patiesībā bija, un ka viss šis pasākums mierīgi varētu vēl turpināties.

Jau otrajā meistarklašu dienā es sev biju svēti nosolījies, ka šī ir mana pirmā un pēdējā reize "Saulkrasti Jazz" meistarklasēs. Iespējams, ka tā arī būs, taču tik pat labi iespējams arī, ka pēc gada es būšu pavisam citā pozīcijā, ar citu zināšanu bagāžu un citu viedokli.
Katrā ziņā ir prieks, ka ir tādi cilvēki kā Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš, kas to visu organizē, jo noteikti ir labāk, ja jaunieši pavada laiku šādā muzikālā pasākumā, nekā nedara neko. Paldies viņiem par to!