INTERESANTI: Elle tuksneša vidū

Atgriežoties pie ilgi atmatā turēta lauciņa, piedāvāju jums jaunu tulkojumu no vienmēr pārsteigumiem pilnā resursa DamnInteresting.com. Šoreiz varat uzzināt par to, kādēļ nevajadzētu metināt ar atklātu liesmu noliktavā, kurā glabājas raķešu degvielas sastāvdaļas. Pievienotais videomateriāls garantē orgasmu piromāniem.

Tieši pirms pusdienu pārtraukuma, 1988.gada 4. maijā, kādā rūpnīcā netālu no Hendersonas, Nevadas štatā, ASV, panikā kritusi remontbrigāde metās, ko kājas nes, prom no ēkas, kas piederēja Pacific Engineering Production Company, pazīstamai arī kā PEPCON. Viņiem aiz muguras neliela, bet ambicioza uguns liesma lūkoja ērtāk iekārtoties plašā noliktavā.

Brigāde strādāja pie vēja papostītās stikla un stiklašķiedras ēkas remonta, kad noklīdusi dzirkstele no metināšanas aparāta nez kā pamanījās aizdedzināt šo celtni. Vīri ķērās pie tuvējām ugunsdzēsības šļūtenēm, cerot apslāpēt liesmas, taču uguns mēles tikai pasmējās par viņu centieniem un drīz sāka laizīt noliktavā izvietotās 55-galonu (~208 litri) mucas. Pie šāda satraucoša notikumu pavērsiena, viņi nekavējoties atmeta ar roku šļūtenēm un izvēlējās steigšus attālināties no notikuma vietas. Strādnieki lieliski zināja, kas atradās šajās mucās un nevēlējās būt klāt, lai redzētu, kā tās reaģē uz uguns liesmām.

Tolaik PEPCON bija vienīgā kompānija ASV, kas ražoja ķīmisko amonija perhlorātu, būtisku raķešu degvielas sastāvdaļu, ko izmanto gan kosmosa kuģos, gan Titan raķetēs. Šis baltais, granulētais savienojums ir spēcīgs oksidētājs, ko izmanto, lai paātrinātu raķešu degvielas sadegšanu. Tāpat rūpnīcā varēja atrast lielu daudzumu citu bīstamu materiālu, kā piemēram sālsskābi un slāpekļskābi.

Tajā dienā noliktavā glabājās vairāk nekā četri tūkstoši tonnu amonija perhlorāta, tāpēc nav jābrīnās, ka satrauktie strādnieki bēga ar lielu entuziasmu. Kosmosa kuģa Challanger eksplozija pirms 15 mēnešiem bija likusi NASA uz izmeklēšanas laiku apturēt savu kosmosa programmu, tomēr PEPCON pasūtījumi tika saglabāti iepriekšējā līmenī, tādēļ ar degvielu pilno konteineru skaits tobrīd bija sasniedzis savu maksimumu.

Gadu gaitā visa rūpnīca bija piesātināta ar amonija perhlorāta nogulsnēm. Stiprais vējš, kas pūta remontstrādnieku vizītes dienā, darbojās pret viņiem, atri pārvēršot nelielu metināšanas negadījumu milzīgā oranžā ugunsbumbā. Ziņām par nelaimi izplatoties, lielākā daļa strādnieku steidzās evakuēties no sešām rūpnīcas ēkām, tomēr vīrs vārdā Rojs Vesterfīlds palika, lai piezvanītu glābējiem:

Dispečers: Ugunsdzēsības dienests.
Vesterfīlds: Trauksme! Mums vajadzīgi ugunsdzēsēji, visi, ko vien varat atsūtīt. Nekavējoties!
Dispečers: Kas par problēmu?
Vesterfīlds: Nu, mums... viss ir liesmās.

Ap to pašu laiku, Klārka apgabala ugunsdzēsības dienesta priekšnieks pamanīja dūmu stabu pie horizonta un pavēlēja saviem padotajiem nekavējoties doties uz notikuma vietu. Viņš un vēl viens ugunsdzēsējs iesēdās vieglajā mašīnā un steidzās turp vēl pa priekšu smagajai tehnikai. Masīvā ugunsbumba kļuva redzama jau jūdzi iepriekš, izverdot milzīgu kodīgu dūmu lēveni tieši debesīs. Drīz abi ugunsdzēsēji ievēroja desmitiem baiļu pārņemtu PEPCON darbinieku abās ceļa malās - par spīti pusdienlaika tuksneša saulei, vīri un sievas ar kājām steidzās pēc iespējas tālāk no degošās rūpnīcas.

Pēc dažām minūtēm, kad ugunsdzēsēju priekšnieks jau tuvojās uguns pārņemto ēku pudurim, viņu un pasažieri abus apžilbināja pēkšņs uzliesmojums. Auto sašūpojās un logi izsprāga, mašīnu sasniedzot apstulbinošam triecienvilnim. Pēc mirkļa no dūmiem parādījās apsvilis auto, kura vadītājs apstājās tikai uz mirkli, lai pabrīdinātu, ka lielākās eksplozijas vēl tikai gaidāmas. Apjautis, ka šī pekle ir tālu pārsniegusi viņa departamenta ugunsdzēšanas iespējas, priekšnieks pagrieza savu apskādēto auto atpakaļ uz Hendersonu.

Ugunsdzēsēju mašīnu komandas bija nonākušas pie šī paša nomācošā secinājuma, kad, tuvojoties fabrikai, bija novērojušas to pašu sprādzienu. Bija skaidrs, ka tuvoties vēl vairāk, nozīmētu pakļaut sevi nopietnām briesmām, tādēļ mašīnas nobrauca ceļa malā un turpināja vērot briestošo katastrofu no jūdzes attāluma.

Jūdzes attālumā, tikai citā virzienā, inženieru komanda veica kārtējo apskati kādam televīzijas tornim, kad pamanīja ugunsgrēku un sāka to filmēt. Aptuveni četras minūtes pēc pirmās lielās eksplozijas, inženieri bijīgi noskatījās, kā PEPCON ēkas pilnīgi pazuda iespaidīgā uzliesmojumā, kas tālu pārspēja pirmo. Viņu skatpunkts atļāva tiem lieliski novērot triecienvilni, kurš radiāli izplatījās pāri tuksnesim, izpostot tuvējo zefīru fabriku. Attāluma dēļ skaņas vilnis viņus nesasniedza vēl vairākas sekundes, taču, kad tas beidzot notika, efekts bija pērkona cienīgs.

Klārka apgabala ugunsdzēsēju šefs joprojām centās nokļūt pēc iespējas tālāk no fabrikas, kad notika otrais sprādziens. Triecienvilnis iebelza auto no aizmugures, momentā pārklājot viņu ar trokšņa un spiediena lavīnu. Kad tas bija pāri, viņš ar pārsteigumu konstatēja, ka transportlīdzeklis, par spīti bēdīgajam paskatam, joprojām bija pa pusei darboties spējīgs. Drīz viņa skatam pavērās ugunsdzēsēju mašīnu kolonna, kuras logu drumslas pārklāja vai visu ceļu. Kad šoka pārņemtajam vīram beidzot izdevās atgriezties pilsētā un atrast slimnīcu, viņš tur priekšā atrada jau vairākus simtus palīdzības meklētāju. Pusotras jūdzes attālā eksplozija bija satricinājusi un sašķobījusi ēkas arī pilsētā, tā izraisot daudzas traumas.

Pie horizonta dūmu mākonis kāpa pat 1000 pēdu (304m) augstumā, un, kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, tas bija saredzams pat 100 jūdžu (160km) attālumā. Vairāki attāli vērotāji ziņoja par bažām, ka "aukstais karš" varētu beidzot būt pāraudzis "karstajā karā", no kura amerikāņi tik ļoti baidījās.

Nevaldāmā elle PEPCON rūpnīcā nomierinājās vien tad, kad lielākā daļa degvielas bija sadegusi. Kataklizmiskie sprādzieni bija zemē izrāvuši masīvu caurumu un pārrāvuši arī gāzes līniju, tomēr 200 pēdu augstā liesma tika drīz vien nomērdēta badā, pārtraucot gāzes padevi.

Izmeklētāji ieradās inspicēt notikuma vietu un atrada tajā vien absolūtu iznīcību. Sešas PEPCON ēkas bija pilnībā pazudušas, un to vietā stāvēja vien greizi metāla karkasi un 15 pēdu dziļa bedre. Tuvējā zefīru fabrika bija piedzīvojusi līdzīgu likteni, nespējot absorbēt neticamo spiediena vilni. Tāpat bojātas bija arī daudzas ēkas Hendersonā, lielākoties ar izsistiem logiem un no eņģēm izrautām durvīm. Bojājumi tika konstatēti pat 10 jūdzu attālumā.

Lai arī šajā katastrofā ievainojumus guva gandrīz 400 cilvēki, pārsteidzošā kārtā bojā gāja tikai divi. Viens bija fabrikas darbinieks ratiņkrēslā, kurš nespēja atstāt telpas gana ātri, savukārt otra vārds mums jau ir zināms - tas bija Rojs Vesterfīlds, tas pats, kurš piezvanīja glābējiem. Viņu aizkavēja poliomielīta sekas, kuru dēļ tam bija apgrūtināta pārvietošanās. Tiek uzskatīts, ka viņš apzināti izvēlējies palikt iepakaļ un brīdināt atbildīgos dienestus, zinot, ka izglābšanās ir maz ticama.

Turpmākā izmeklēšana parādīja, ka destruktīvā enerģija no lielākās eksplozijas bija aptuveni ekvivalenta 2500 tonnām TNT jeb divarpus kilotonnām. Tā lika dejot seismogrāfisko mēraparātu adatām pat Kolorādo, uzrādot šo trīci kā 3,5 pēc Rihtera skalas.

PEPCON advokāti ilgi nekavējās un notikušajā vainoja Dienvidrietumu gāzes kompāniju. Juristi apgalvoja, ka dabasgāze aizdegusies vispirms, pēcāk izraisot amonija perhlorāta sprādzienu. Trīs dienas pēc eksplozijas viens no šiem advokātiem paziņoja: "Nekas nevar aizdedzināt amonija perhlorātu. Tas nedeg. Tas ir nedegošs." Lai arī pirms PEPCON incidenta šis savienojums netika uzskatīts par ārkārtīgi bīstamu, ķīmiķi norādīja, ka šī jurista izpratne par ķīmiju acīmredzot ir līdzvērtīga viņa izpratnei par ētiku. Viņi aprakstīja šo ķimikātu kā "nestabilu un ļoti ugunsnedrošu".

PEPCON rūpnīca bija apdrošināta tikai par vienu miljonu dolāru, ar ko nekādi nepietika, lai samaksātu par citu īpašumam nodarītajiem zaudējumiem. Tas noveda pie kolosālas tiesas prāvas, kurā iesaistījās vairāki duči apdrošināšanas kompānijas un vairāk nekā piecdesmit advokātu biroji. Šīs masīvās tiesu orģijas iznākums bija rakstāms uz miljons lapām un tās vēstīja par 71 miljonu dolāru vērtu izlīgumu starp visām iesaistītajām pusēm.

Hendersonas rūpnīca vairs nekad netika atjaunota. PEPCON nomainīja nosaukumu uz Western Electrochemical Co. un uzbūvēja jaunu amonija perhlorāta rūpnīcu Cedaras pilsētā, Jūtas štatā, kur tā darbojas joprojām. Tiesa, viņu izpratne par drošību ir uzlabojusies - līdz šai dienai jaunajā rūpnīcā ir notikusi tikai viena nāvējoša eksplozija.



(c)2007 Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c)2009 Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!

INTERESANTI: Kā baktērijas gandrīz iznīcināja visu dzīvo

Pēc ļoti ilga pārtraukuma, atkal esmu atradis laiku un vēlēšanos pārtulkot jums kādu interesantu populārzinātnisku materiālu no DamnInteresting.com. Galu galā, šodien ir 1. septembris un mums visiem nenāktu par ļaunu ko iemācīties. Šoreiz ielūkosimies pašos dzīvības pirmsākumos un pārliecināsimies par to, ka tas, kas dod dzīvību vienam, var būt iznīcinošs kādam citam. Ceru, ka jums būs patīkami lasīt šo jaunāko pienesumu tulkojumu sērijā.

Pirms aptuveni divarpus miljardiem gadu, dzīvība uz Zemes vēl atradās tās zīdaiņa periodā. Kompleksi organismi - tādi kā augi un dzīvnieki - vēl nebija parādījušies, taču mūsu planēta vai mudžēja no dažādiem mikroorganismiem, kas lieliski jutās mērenajā un ar barības vielām bagātajā vidē. Atmosfēru pildīja metāna gāze, iesprostojot saules siltumu un padarot klimatu lieliski piemērotu mikrobiem, kuri par savām mājām sauca primitīvo Zemi.

Taču miljardiem gadu ilgušo baktēriju evolūciju pārtrauca globāla mēroga katastrofa. Ģeoloģi joprojām nav atraduši nekādas pazīmes, kas liecinātu par ārkārtīgi liela meteora triecienu vai milzīga vulkāna izvirdumu, taču nepārprotamas ģeoloģiskas pazīmes rāda, ka tolaik notikušas pēkšņas, kardinālas, vispasaules mēroga klimata izmaiņas. Vidējā temperatūra, kura tolaik līdzinājās mūsdienu klimatam, pēkšņi nokritās līdz -50 grādiem pēc Celsija, ievedot planētu tās pirmajā ledus laikmetā. Tā rezultātā dzīvie organismi izmira lielā ātrumā, radot draudus dzīvības turpmākai eksistencei uz mūsu planētas. Paleoklimatologiem ir liels pamats ticēt, ka šo notikumu neviļus radījušas vienas no pieticīgākajām Zemes apdzīvotājām - baktērijas.

Šo periodu vēsturē pazīst kā Paleoprotozoja ēru un pirms tās Zemes ekoloģija bija būtiski atšķirīga no tās, ko pazīstam mūsdienās. Ar dzelzi bagātie ūdeņi deva okeāniem zaļu nokrāsu, bet atmosfēra sastāvēja no gāzēm, kuru vidū praktiski nebija skābekļa, lai arī skābekļa atomi bija sastopami, piemēram, ūdens molekulās. Jūrās pārpilnībā zēla dažādi anaeorobie mikroorganismi, taču viņu vidū nule kā bija parādījušies arī daži jaunas attīstības pakāpes pārstāvij: zili-zaļa aļge, pazīstama kā cianobaktērija. Šīs evolucionējušās baktērijas pirmās sāka izmantot ūdeni un saules gaismu fotosintēzes procesam, ražojot brīvu skābekli, kā sava vielmaiņas procesa blakusproduktu.

Sākotnēji cianobaktērijas bija neliela minoritāte, kas cīnījās par izdzīvošanu, taču zinātnieki domā, ka drīz vien šīs jaunās baktērijas sāka dominēt vidē, un to izdarīt tām palīdzēja kūstošais ūdens no dažiem uz jaunajiem kontinentiem atrodamajiem ledus šļūdoņiem. Šie šļūdoņi simtiem gadu spraucās pāri Zemei, savākdami sev līdzi dažādus minerālus, līdz galu galā nogādāja tos ūdenī. Palielinātais minerālu daudzums ūdenī ļāva uzplaukt cianobaktēriju kolonijām un to arvien augošā populācija nogādāja vidē arvien lielāku daudzumu brīvā skābekļa.

Sākotnēji apdraudētas tika vienīgi okeānu ekosistēmas. Zemūdens skābeklis sāka reaģēt ar ūdenī pārpilnībā atrodamo dzelzi, galu galā ar oksidācijas palīdzību pilnībā attīrot ūdeņus no šī elementa. Oksidētais dzelzs nogrima okeānu dibenā un ūdens zaļā krāsa sāka pagaist. Šāda notikumu gaita radīja ekoloģisko katastrofu - primitīvajiem Zemes iemītniekiem skābeklis bija indīgs, turklāt daudzas baktērijas uzturā izmantoja dzelzi.

Kad okeānu dzelzs resursi bija izsmelti, skābeklis sāka izplatīties arī atmosfērā. Bez konkurences cīņā par resursiem, cianobaktērijas turpināja vairoties un piesārņot vidi. Brīvais skābeklis, ko tās ražoja, reāģēja ar gaisu, pakāpeniski sadalot metāna gāzi, kas nodrošināja Zemes atmosfēras siltumu un piemērotību dzīvībai. Pagāja vismaz simts tūkstoši gadu - tikai īss brīdi ģeoloģijā - līdz viss atmosfēras metāns bija izgaisis un līdz ar to arī tās spēja noturēt saules siltumu. Temperatūra viscaur nokritās zem nulles un skābekļa piesātināto planētu sāka apņemt biezs ledus slānis.

Pat cianobaktērijas nepalika šī masīvā leduslaikmeta neskartas. Īpašības, kas reiz bija devušas tām milzīgas priekšrocības evolūcijā, radīja vidi, kas arī pašām bija praktiski neapdzīvojama. Gadsimtiem ejot, zemes virsma kļuva arvien aukstāka, ledum uz ekvatora sasniedzot pat pusotra kilometra biezumu - Zeme bija kļuvusi par ledus planētu. Termālās atveres okeāna dibenā radīja kabatas, kurās patvērās dažas izturīgākās baktērijas, tāpat atsevišķi organismi, kas dzīvoja zem zemes, lielākoties bija izolēti no apkārtējās iznīcības, taču šādi dzīvības rezervāti bija reti. Gandrīz viss dzīvais uz Zemes bija gājis bojā masīvajās baktēriju izraisītajās klimata pārmaiņās - notikumā, ko šodien pazīstam kā "skābekļa katastrofu".

Akmeņi, kuri tolaik gulēja okeāna dibenā, satur oksidētā dzelzs slāņus. Senāku periodu akmeņiem šādu slāņu nav. Tāpat par vardarbībajām klimata izmaiņām liecina akmeņos atrodamās mikroorganismu fosīlijas.

Skābeļa katastrofu pārdzīvojušās baktērijas ar laiku adaptējās un iemācījās patērēt skābekli, un ražot oglekļa dioksīdu jeb ogļskābo gāzi. Šī siltumnīcas gāze pavisam lēnām iefiltrējās atmosfērā un, palielinoties gāzes koncentrācijai, miljoniem gadu ilgā periodā paaugstināja atmosfēras temperatūru, līdz tā atkal kļuva dzīvībai piemērota. Ja vien temperatūra šī pirmā lielā leduslaimeta laikā būtu bijusi vēl mazliet zemāka (ja Zemes orbīta būtu nedaudz tālāka no saules), planēta uz visiem laikiem būtu palikusi par ledus tuksnesi, jo oglekļa dioksīds nekavējoties sasaltu, nespējot radīt siltumnīcas efektu. Temperatūra tolaik sasniedza -50 grādus pēc Celsija, savukārt oglekļa dioksīds sausajā ledū sasalst pie -78 grādiem. Nudien šķiet, ka dzīvība uz Zemes paglābusies tikai par mata tiesu.

Šodien viss dzīvais uz mūsu planētas var izsekot savai izcelsmei līdz pat tām dažām baktērijām, kas pārdzīvoja lielo izmiršanu 2500000000 gadus pirms mūsu ēras. Šodien cianobaktērijas ir starp pašām populārākajām uz Zemes. Miljardos gadu kopš pirmā leduslaikmeta, apkārtējā vide ir dramatiski mainījusies ne reizi vien. Daudzkārt atmosfērā uzkrājušos siltumnīcas gāzu dēļ, dažkārt tektonisko plākņu kustības izmainītu okeāna straumju dēļ, vai arī dēļ saules dažādajiem radiācijas līmeņiem vai lieliem vulkāna izvirdumiem. Taču vismaz vienreiz Zemes vēsturē dzīvību līdz iznīcības slieksnim ir noveduši tās iemītnieki. Šodien saule ir siltāka, nekā tā bija toreiz, tādēļ iespēja, ka mūsu planēta atkal pārvērtīsies milzīgā ledus bumbā, ir mazāka. Tomēr šis akmeņos iekaltais senais stāsts brīdina mūs, ka apkārtējā vide noteikti nav nejūtīga pret šīs planētas iemītniekiem un to rīcību.

(c)2006 Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c)2008 Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!

INTERESANTI: Dzīve bez Mēness!?

Dzīvība patiesībā karājas mata galā. Zeme tikai knapi atrodas Saules dzīvībai piemērotajā zonā un pār to konstanti gāžas saules radiācija un kosmosa starojums. Akmenscietas atliekas no kosmosa dzimšanas laikiem nemitīgi šķērso Zemes orbītu, sadursmes gadījumā draudot iznīdēt visu dzīvo. Patiesībā ir gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka mūsu planētas virsma jau neskaitāmas reizes būtu pilnībā sterilizēta, ja šai planētai nebūtu kāds nezūdošs kompanjons un labvēlis, kāds debess ķermenis, kas neviļus aizvirza prom daudzas Zemei draudošās nelaimes. Mēness.

Mēness ir unikāls starp visiem mums pazīstamajiem debess ķermeņiem - nav zināms neviens cits pavadonis, kas pēc sava izmēra un uzbūves būtu tik tuvs savai planētai. Kas vēl būtiskāk, tas ir arī vienīgais pavadonis Saules sistēmā, kas riņķo ap inteliģentu civilizāciju - tas ir faktors, kas varētu arī nebūt vienkārši sagadīšanās.

Tas bija pirms 4,5 miljardiem gadu, kad jaunā Zeme tikai veidojās no Saules putekļu un akmeņu sanesu ārējā diska. Netālu dzima arī citas topošās planētas. Viena īpaši daudzsološa protoplanēta uzrādījā lielisku progresu, slaistoties Zemes Lagranža punktā, kas tai ļāva sekot Zemes orbītai, atrodoties gravitacionāli neitrālā attālumā. Gan Zemes, gan tās konkurentes Theias masai pieaugot, Lagranža punkts vairs nespēja tās noturēt atstatus un abas protoplanētas nepielūdzami tuvojās viena otrai. Theia, tobrīd jau mūsdienu Marsa lielumā, uzņēma ātrumu un ietriecās Zemē visai slīpā leņķī. Mazākās planētas zmagajai serdei nepietika ātruma, lai atrautos no Zemes, savukārt liela daļa abu debess ķermeņu ārējā apvalku tika izsviesta tās orbītā. Pēc gada mēness jau bija pamatīgi pavirzījies uz priekšu savā tapšanā, vai tā vismaz apgalvo populārā Lielā trieciena teorija... Neviens priekš mums netika papūlējies atzīmēt Zemes griešanās ātrumu pirms šī trieciena, taču ir pavisam skaidrs, ka pēc tā, gluži kā pēc divu biljarda bumbiņu meistarīgas saskares, Zeme griezās un turpina griezties arī šodien.

Tolaik Mēness atradās daudz tuvāk Zemei nekā šobrīd un, ja vien kāds uz to būtu skatījies, tas no mūsu planētas izskatītos vairākas reizes lielāks par Sauli. Ilgu laiku Mēness saglabāja šķidru kodolu un līdz ar to arī magnētisko ietekmi, kas atstājusi savas ģeoloģiskās pēdas arī uz Zemes. Kad visas lietas jau bija gandrīz nostājušās savās vietās, iestājās Vēlīnās planetārās bombardēšanas periods (Late planetary bombardment period), kura laikā neskaitāmu meteorītu lietus satricināja Zemi un tās pavadoni, izmētājot planetāros atkritumus pa malu malām un atstājot daļu no antīkās Zemes ģeoloģijas arī uz Mēness. Miljardi gadu ir aizslaucījuši visas šīs senatnes pēdas no mūsu planētas virsmas, taču daļa no tām sasalušā veidā joprojām ir atrodama uz Mēness. Šīs Zemes agresīvās jaunības pēdas ir izdevies uziet arī cilvēkiem - kosmosa misijas Apollo 15 astronauti uz Mēness savāca slaveno Genesis akmeni.

Saules sistēmas novērojumi liecina, ka Mēness rašanās ir visnotaļ netipiska. Visām pārējām planētām vai nu nav pavadoņu, vai arī tie ir iegūti citā ceļā. Protams, Mēness nav vienīgā dīvainā ar Zemi saistītā lieta - uz tās visrmas vai mudž no dažādām trauslām un dīvainām uz oglekļa bāzētām dzīvības formām... Retās Zemes teorijas (Rare Earth Theory) aploģēti apgalvo, ka tik liels mēness kā mums ir dzīvībai ne tikai labvēlīgs, bet pat obligāti nepieciešams faktors.

Lai arī mūsu planetārais kaimiņš Marss arī teorētiski atrodas Saules dzīvībai piemērotajā zonā, ir visnotaļ pamatoti domāt, ka dzīvība tur nekad nevarētu ieviesties pārāk lielā ass noliekuma dēļ. Marsa ass var svārstīties no 10 līdz par šībrīža 25 vai pat vairāk grādiem. Tas dažkārt liek planētai asi sasvērties uz viena no poliem, pilnībā izkausējot ledu un piepildot vājo atmosfēru ar ūdens tvaikiem, kas nākamajā sezonā atkal sasalst. Šādu ekstrēmu laika maiņu dēļ planētai vajadzētu piedzīvot nebeidzamas mūžīgās sasalšanas, kuras uz laiku pārtrauktu vien kārtējās ass svārstības. Kas Phoenix Lander maijā nolaidīses netālu no Marsa ledus cepures, mums vajadzētu iegūt pierādījums par šo leduslaikmetu ciklu uz planētas virsmas. Kamēr arī Zemei ir tikuši savi leduslaikmeti, Mēness gravitāte ir kalpojusi kā žiroskops, noturot mūsu planētas asi precīzi 23,5 grādu leņķī un aiztaupot mums Marsam līdzīgas klimatiskās pārmaiņas. Šī ilgtermiņa stabilitāte ir devusi iespēju starp sezonālo pārmaiņu cikliem izaugt dzīvībai.

Tāpat iespējams, ka arī paisumi un bēgumi ir bijuši nenovērtējami svarīgi dzīvības evolūcijā mūsu pasaulē. Arī Saule pati par sevi spētu radīt kādas plūdmaiņas, taču tās noteikti būtu mazākas nekā Mēness radītās. Par sērfošanu varētu aizmirst un daudziem tāda dzīve nešķistu dzīvošanas vērta. Mēness izraisītie augstākie viļņi lielas piekrastes teritorijas regulāri pārvērš no sausām mitrās. Reģioni, kas atrodas tālāk no krasta, izžūst tikai pašu stiprāko plūdmaiņu rezultātā, bet, tuvojoties krastam, arvien palielinās laika posms, kurā videi tieši piekļūst gaiss. Iespējams, ka tieši šie reģioni ar mainīgo vidi kalpoja kā platforma, kurā dzīvība, iznākot no ūdens, varēja izmēģināt arī sauszemes piemērotību eksistencei.

Bet ne jau tikai ūdeni pievelk Mēness gravitācija. Tā kā Mēness aprinķo Zemi tikai reizi mēnesī, savukārt Zeme apgriežas daudz ātrāk - 24 stundās, tad Mēness gravitācija, iedarbojoties uz Zemes virsmu, rada velkošu berzi. Tas noved pie vairākām lietām. Pirmkārt, zemes garoza nemitīgi maina formu - mēs visu to salauzto, nekārtīgo jezgu saucam par plātņu tektoniku. Mēness pievilkšanas spēks pat palēlina Zemes griešanās ātrumu. Bez Mēness Zeme grieztos ātrāk, radot vētraināku atmosfēru, kurā valdītu dzīvību apdraudoši vēji. Mēness orbītai par 3,8 centimetriem gadā attālinoties no Zemes, tā gravimetriskais spēks reiz novienādos Zemes griešanās ātrumu ar savu orbītu. Diena tad būs 9600 stundas gara un Mēnesi, nofiksētu vienā debess punktā, tad varēs redzēt tikai no vienas puslodes. Protams, Saule tobrīd jau būs kļuvusi par sarkano milzi un turpinās izplesties, lēnām aprijot visas savas planētas. Visticamāk, ka sērfingam par labu tas nenāks...

Ja netipiskie apstākļi, kas devuši mums Mēnesi, tiešām ir tik reti, cik reti tie šķiet, ir pavisam iespējams, ka mūsu planetārā sistēma ir tāda vienīgā visā galaktikā vai pat mūsu neiedomājami milzīgajā visuma atzarā. Taču ik pēc kāda neiedomājami ilga laika, divas planētas, kas ļoti īpašā veidā viena otru bezgala mīl, tiecas viena otrai pretī un rada dzīvību. Bez šī maģiskā, astronomiskā rituāla mēs šeit noteikti neatrastos.

(c) Jason Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus rakstus no šīs sērijas!

INTERESANTI: Vai ziemeļblāzmai ir balss?

Rakstītprieks ir atgriezies un līdz ar to ir atgriezušies arī interesantie tulkojumi no DamnInteresting.com. Šoreiz iedziļināsimies kādā interesantā un līdz galam neizskaidrotā fenomenā - skaņās, par kuru autori tiek uzskatīta ziemeļblāzma.

Ja vien jums gadās būt pietiekoši tuvu kādam no Zemes magnētiskajiem poliem, nākošreiz, kad novērojama intensīva ziemeļblāzma, izejiet laukā. Dodieties cik tālu vien iespējams prom no visiem trokšņa avotiem - satiksmes, televizoriem, rejošiem suņiem un citiem cilvēkiem -, un klausieties. Klausieties uzmanīgi!

Ja apstākļi būs pareizie, jūs, iespējams, saklausīsiet ko dīvainu. Tie, kas to ir dzirdējuši, apgalvo, ka šī skaņa ir kā radio statika, kā troksnis, ko mazs grauzējs rada, laužoties caur sausu zāli, kā celofāna maisiņa čauksti. Inuitu (eskimosu) folkora apgalvo, ka šo skaņu vai nu spēlējoties vai mēģinot sazināties rada mirušo gari.

Tā ir ziemeļblāzmas skaņa. Tās cēlonis joprojām nav zināms. Šī fenomena skaidrošanu jo grūtāku padara fakts, ka par to eksistē tikai mutiskas liecības, ierakstā tas pagaidām nav fiksēts.

Ziemeļblāzmu izraisa Saules vējš, iedarbojoties uz Zemes magnētisko lauku un atmosfēru. Tā kā šī mijiedarbība notiek aptuveni 60 kilometru augstumā virs Zemes virsmas, augšminētās skaņas nevar būt pašas saskarsmes izraisītas - pat ja gaiss šādā augstumā būtu pietiekoši blīvs, lai izplatītu skaņas viļņus, tie vienalga izkliedētos ilgi pirms zemes sasniegšanas.

Šīs skaņas netiek novērotas bieži, turklāt nereti gadās, ka viens ziemeļblāzmas vērotājs tās dzird pavisam skaidri, taču cits viņam blakus nemana itin neko.

Parādības nekonsekvence būtiski apgrūtina šo dīvaino skaņu cēloņa noteikšanu. Kā jau parasti šādos gadījumos - teoriju netrūkst. Viena hipotēze apgalvo, ka visa cēlonis meklējams novērotāja galvā. Modernie mediji ir mūs pieradinājuši pie tā, ka līdz ar vizuālu demonstrāciju nāk arī skaņa, tādēļ dažkārt mēs dzirdam pat tad, kad reāli nekādas skaņas nav. Tomēr šī teorija neskaidro inuitu folkoru, kura raudusies krietni pirms multimediju tehnoloģiju ēras. Tāpat tā nespēj izskaidrot tos novērojumus, kuri veikti iekštelpās, pašu ziemeļblāzmu neredzot.

Cita teorija arī visā vaino novērotāja galvu, tikai citu iemeslu dēļ. Elektromagnētiskā dzirde ir tieša dzirdes nervu stimulācija ar elektromagnētisko impulsu palīdzību. Eksistē pietiekoši daudz liecību par to, ka cilvēki nereti dzird dažādus klikšķus un trokšņus vienlaicīgi ar zibens uzliesmojumu, ilgi pirms tos sasniedz pērkona dārdi. To var izskaidrot tikai ar elektromagnētisku dzirdes kairinājumu. Tomēr šī teorija neskaidro, kādēļ no visām maņām skarta tiek tikai dzirde. Jāpiebilst, ka tomēr eksistē arī daži ziņojumi, ka līdz ar skaņu ziemeļblāzmas laikā ir novērotas arī dīvainas smaržas.

Ziemeļblāzmas balss cēlonis varētu būt arī fenomens, ko pazīst kā staru kūļa izlādi (brush discharge). No šīs teorijas izriet, ka jonizācijas efekts, kas izraisa ziemeļblāzmu, tehniski sniedzas līdz pat zemei, tomēr tur tā intensitāte nav pietiekoša, lai radītu vizuālu izpausmi, tādēļ statiskā elektrības uzkrāšanās notiek tuvējos objektos, kuri neregulāri izlādējas atmosfērā. Ja šī teorija ir patiesa, tad skaņas efektus, ko dzird novērotāji, rada tūkstošiem mazu dzirksteļu. Šāds efekts visspilgtāl izpaustos uz gariem, tieviem un sausiem objektiem, tādiem kā zāle vai sporgaini mati, kas vislabāk novada lieko elektrisko lādiņu.

No visām hipotēzēm, visticamākā šobrīd šobrīd šķiet elektrofoniskā transdukcija, jo tās efektus iespējams atkārtot laboratorijā. Dažiem zemfrekvences radio viļņiem ir tāda pati frekvence kā skaņas viļņiem. Gari, tievi vadītāji - zāle, mati, briļļu ietvari - kalpo kā antena šiem radio viļņiem. Kad antena uztver šos viļņus, tie vibrē un pārvēršas tieši skaņā.

Ļoti zemas frekvences radio viļņi ir novēroti ziemeļblāzmās, tāpat ir fiksēts, ka tos rada meteorīti. Ir vērts pieminēt, ka arī saistībā ar meteorītu krišanu ir reģistrēti ziņojumi par skaņām, kas līdzīgas ziemeļblāzmas "balsij".

Ar elektrofonisko transdukciju tiek skaidroti arī gadījumi, kad zobārsta aktivitāšu rezultātā pacienta mute pārtop radio uztvērējā. Tiek uzskatīts, ka šo fenomenu izraisa blombes vai metāla breketes, kas kalpo kā primitīvs kristālu radio, kas spēj uztver AM radio signālu, ja vien atrodas spēcīga signāla avota tuvumā. Cilvēka ķermenis kalpo kā antena, bet siekalas un metāls mutē var pārvērsties par diodi, kas detektē vai demodulē spēcīgu AM signālu. Kārtīgi nenostriprināta plombe vai zoba tiltiņš tad var darboties kā mazs skaļrunis, kas pa kaulu novada skaņu tieši uz cilvēka ausīm.

Tomēr joprojām nav vienprātības par to, vai ziemeļblāzmas skaņu avots ir zemfrekvences radio viļņi, elektromagnētiskā stimulācija vai arī vienkārši pārāk spēcīga iztēle. Tādēļ nākošreiz, kad redzat ziemeļblāzmu, dodieties tālu prom no trokšņa. Skatites augšup un klausies. Klausieties.

Iespējams, jūs dzirdēsiet ko neizskaidrojamu...

(c) Richard Solensky, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties kur urb!
• Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?
• Aleksandrs Selkirks - īstais Robinsons Krūzo!
  

INTERESANTI: Aleksandrs Selkirks - īstais Robinsons Krūzo

Kurš gan bērnībā nav lasījis Daniela Defo aizraujošo stāstu par Robinsonu Krūzo un viņa vientulīgo dzīvi uz neapdzīvotas salas. Taču tikai retais zinās, ka šī stāsta pamatā ir pavisam reāls notikums un pavisam reāls personāžs, vārdā Aleksandrs Selkirks. Par viņu arī jaunais tulkojums no DamnInteresting.com arhīviem.

Būdama tikai niecīgs punktiņš kartē un atrazdamās zem 34. rietumu garuma grāda, Žuana Fernandesa sala met pavisam niecīgu ēnu plašajā Klusajā okeānā. 1704. gadā, kliegdams pilnā rīklē, Aleksandrs Selkirks varēja vien noskatīties, kā rietumu brīze aiznes viņa kuģi un kolēģus jūrniekus pretī horizontam. Nākamos četrus gadus viņš pavadīs vientulībā cīnoties par izdzīvošanu un viņa stāsts vēlāk kļūs par iedvesmu Danielam Defo.

Pirmo reizi Selkirks jūrā devās jau 15 gadu vecumā, bēgdams no soda par nepiedienīgu uzvedību, lai ko arī ar to tolaik nebūtu sapratuši. Vēlāk, jau kā pieaudzis vīrs, viņš pievienojās 130tonnīgā kuģa "Cinque Ports" komandai. Selkirks bija kuģa galvenais navigators, kad tas kuģoja dienvidu virzienā gar Brazīlijas krastiem.

Sasnieguši Argentīnas dienvidu galu, viņi pagriezās uz ziemeļiem, sekojot Čīles krastam. Sarūkošie pārtikas krājumi un slimības jau bija samazinājušas apkalpes sastāvu no 90 uz 42 vīriem. Situācija vēl vairāk pasliktinājās, kad tārpu uzbrukums pārvērta sacaurumoja kuģu korpusu teju sietā. Taču 1704. gada septembrī kuģa priekšā pie horizonta iznira mazā Žuana Fernandesa sala. Kapteinis Stredlings pavēlēja savai komandai izmest enkuru salas līcī, tā dodams vīriem iespēju atgūties no pārdzīvotā.

Viņu uzturēšanās uz salas bija īsa, jo kapteinis nepacietīgi vēlājaš atgriezties uz kuģa un turpināt braucienu. Taču Selkirks uzstāja, ka kuģis nav spējīgs turpināt ceļu un ka caurais korpuss dr';iz padosies vai nu okeānam vai arī ienaidniekiem. Viņš dedzīgi mudināja kapteini un komandu palikt uz salas un gaidīt palīdzību, taču tie viņu ignorēja. Selkirks kļuva arvien uzstājīgāks, līdz beidzot Stredlings pavēlēja Selkirku pamest uz salas, atstājot viņam tikai tā jūrnieka lādi, drēbes un gultas piederumus. Jau pēc dažiem mirkļiem kuģis un komanda devās jūrā, kamēr pamestais izmisis skraidīja gar krastu un lūdzās pēc žēlastības, kuru tā arī nesagaidīja.

Starp viņam atstātajām lietām bija pistole, šaujampulveris, lodes, nazis, cirvītis, navigācijas instrumenti, Bībele, ruma blašķe un ēdiens dažām dienām. Selkirks vēroja horizontu, cerot uz glābiņu. Tuvākā apdzīvotā zeme bija Valparaiso 600 jūdzes uz ziemeļiem, tāpēc viņš neloloja cerības izglābties ar paštaisītu plostu. Vien pistole nodrošināja pārliecību, ka savu pēdējo stundiņu viņš varēs izvēlēties pats.

Pētot salu un tās bagātīgo veģetāciju, Selkirkam izdevās atrast saldūdens strautu, roņus, no kuriem iegūt gaļu iztikai, kā arī savvaļas plūmes, ar kuru palīdzību izsargāties no cingas. Viņš bija dzirdējis stāstus par vīriem, kas līdzīgos apstākļos spējuši izdzīvot gadiem, līdz tikuši izglābti. Viņš zināja par Pedro des Serrano, kurš uz neapdzīvotas okeāna salas pilnīgā vientulībā pavadīja 7 gadus bez svaiga ūdens, dzerot bruņurupuču asinis. Tiesa, Serrano beigās sajuka prātā. Vēl citi bija izdzīvojuši arī ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem, nekā bija viņa rīcībā uz Žuana Fernandesa salas. Selkirks zināja, ka to, ko spējis viens cilvēks, jāspēj arī citiem.

Viņa bažas par kuģa, ar kuru viņš bija ieradies, nedrošību, izrādījās pilnīgi pamatotas. Tikai mēnesi pēc Selkirka izraidīšanas "Cinque Ports" padevās savam liktenim un nogrima pie Peru krastiem. Daudzi no komandas gāja bojā, bet atlikušie, kapteini ieskaitot, nokļuva krastā, kur drīz padevās spāniešu krasta sardzei un tika ieslodzīti Limas cietumā, kur ar tiem apgājās ļoti barbariski. Kapteinim izdevās izbēgt un viņš ar sabeigtu veselību un bez līdzekļiem vēlāk atgriezās Lielbritānijā.

Lai arī Aleksandrs Selkirks uz salas bija pavisam viens, viņam tomēr nācās bīties arī no cilvēkiem. Kādu dienu viņš pamanīja līcī noenkurojošos kuģi, bet augstu virs tā plīvoja Spānijas karogs un "robinsons" metās bēgt. Kā skots viņš lieliski zināja, ka notveršana neizbēgami beigtos ar nāvi. Spānieši viņu pamanīja un viņu šāvienu vēl ilgi skanēja pāri visai salai. Spāniešu bija daudz un viņu bija labi ekipēti, tomēr Selkirks labāk pazina salu. Viņš uzrāpās kādā kokā un tur nekustīgs sēdēja divas dienas, līdz spānieši atmeta visam ar roku un aizbrauca.

Paisumi mijās ar bēgumiem, ēnas kļuva garākas un atkal īsākas, taču Selkirks joprojām dzīvoja uz mazās salas. Viņš izdzīvoja, visu laiku domājot par nākotni pēc izglābšanās. Sakropļojot savvaļas kazas kamēr tās vēl bija pavisam jaunas, viņš nodrošināja, ka tās nekad nespēs pārāk ātri skriet. Ja Selkirka veselība pasliktinātos, viņš varētu paļauties, ka ēdiens būs viegli pieejams. Kādu dienu kazu medības gandrīz noveda pie letāla iznākuma: nokritis no klints viņš "trīs diennaktis gulēja bez samaņas, šo laiku pēcāk nosakot pēc mēness apļa pieauguma". Šis kritiens noteikti būtu novedis pie nāves, ja vien Selkirks nebūtu piezemējies.. uz kazas. Četru gadu laikā no viņa rokas krita vairāk nekā 500 kazu. Vēl citas viņš tvarstīja tikai sporta pēc, un, iezīmējis ar plēsumu ausī, viņš tās atkal atlaida brīvībā.

Viņa dienas gaitas noteica vien pamatvajadzību apmierināšana. Bieži vien Selkirks stāvēja salas augstākajā virsotnē, ilgi veroties bezgalīgajā ūdens klajumā, cerot pamanīt kādu kuģi vai kādu citu atgādinājumu par reiz pazīto pasauli.

Vēlā 1709. gada vēlā vakarā kāds kuģis beidzot tuvojās salas līcim. Selkirks jau bija tik izmisis, ka, nemēģinot noteikt atbraucēju nacionalitāti, viņš metās krastā un ar degošu zaru centās pievērt to uzmanību. No kuģa krastā izcēlās vīri, kas uz mežonīgo sagaidītāju notēmēja šaujaumieroču stobrus. Pacēlis rokas augstu virs galvas, viņš pavēstīja tiem par savu bēdīgo likteni un tika uzklausīts. Komanda piedāvāja tam vietu uz kuģa. Pārliecinājies, ka starp atbraucējiem nav viņa iepriekšējā kapteiņa, Aleksandrs Selkirks uzkāpa uz kuģa.

Kapteinis Vuds Rodžerss savā grāmatā "Ceļojumā apkārt pasaulei" par Selkirku vēlāk rakstīja:

"[Selkirku] uz salas ļoti nomocīja kaķi un žurkas, kas uz salas bija nokļuvušas no saldūdeni meklējošiem kuģiem un tur savairojušās neticamos daudzumos. Žurkas grauza viņa pēdas un drēbes, kamēr tas gulēja, tādēļ viņam nekas cits neatlika, kā pievilināt kaķus ar kazas gaļu. Kaķi galu galā kļuva tik pieradināti, ka simtiem vien gulēja ap viņa mītni un drīz vien tika galā ar visām žurkām. Tāpat viņš pieradināja arī dažus kazlēnus un laiku pa laikam, lai izklaidētos un izbēgtu no savas vientulības, dziedāja un dejoja kopā ar tiem un saviem kaķiem.

Kad viņa drēbes novalkājās, tas no kazu ādām pagatavoja sev cepuri un mēteli, ko sadiedza kopā ar smalkām ādas strēmelītēm. Viņam nebija citas adatas kā vien nagla, un kad tā nazis bija galīgi nodilis, viņš no krastā pamestām dzelzs stīpām pagatavoja jaunus, rīvējot tās starp akmeņiem. Viņam bija daži drānas gabali un no tiem viņš ar naglu pašuva sev dažus kreklus, no kuriem pēdējais bija tam mugurā, kad mēs viņu atradām."

Selkirks vienatnē bija pavadījis vairāk nekā 1500 naktis. Pēc četriem gadiem un četriem mēnešiem viņš pēdīgi varēja atgriezties mājās. Kuģa virsnieki uzņēma kursu uz Peru un Selkirks redzēja, kā viņa sala pagaist tālienē līdz ar pēdējām oglēm no viņa signāluguns pludmalē.

Pēc izglābšanās, Selkirks atgriezās savā dzimtajā pilsētā Largo, kur nonāca pavisam cita veida izolācijā, jo nespēja no jauna piemēroties pilsētas dzīves režīmam. Visdrūmākajos brīžos viņš meklēja vientulību kādā nomaļā alā. 1717. gadā viņš apprecējās, bet drīz atgriezās jūrā. 1721. viņa klejojumiem punktu pielika kāda vīrusa infekcija.

Autori, kurus interesēja sensācijas un viegla peļņa, nereti izmantoja viņa stāstu dažādos īsas formas darbos. Daniels Defo, jau krietnus sešdesmit gadus vecs un meitas kāzu svinību radīto parādu nomākts, 1719. gadā publicēja izdomātu atskaiti par Selkirka piedzīvojumiem savā romānā "Robinsons Krūzo", kas bija jau viņa 412. publikācija. Lieki piebilst, ka tās popularitāte tālu pārspēja visus iepriekšējos un arī nākamos darbus kopā ņemtus.

Pasaule aizrāvās ar stāstu par Robinsonu Krūzo, taču līdz pat šai dienai tikai daži no tā lasītājiem ir ko dzirdējuši par vīru, kas bija tā prototips. 1966. gadā Čīles valdība pārdēvēja salu, kurā norisinājušies visi šie notikumi, par Robinsona Krūzo salu, tā godinot Defo izdomāto Selkirka atveidu. Aleksandrs Selkirks nekad neatrada savu īsto vietu sabiedrībā, tomēr caur Defo grāmatu viņš ir nodrošinājis sev nemirstību.

(c) Ben Taylor, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties kur urb!
• Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?
  

INTERESANTI: Vai sievietes krūtis ir dibena aizstājējs?

Ir pienācis laiks no jauna ielūkoties DamnInteresting.com arhīvos. Šoreiz tēma reizē parasta un neparasta - krūtis. Tās ir mums visiem, citiem lielākas, bet citiem mazākas. Un tomēr, sieviešu krūtīm tiek pievērsta milzīga uzmanība, tās tiek uzskatītas par seksualitātes simbolu, kuru ir piedienīgi slēpt, kamēr vīriešiem ir visas tiesības savas krūtis atkailināt. Šodien raudzīsim noskaidrot - kādēļ tā!

Cilvēkiem līdz šai dienai ir izdevies pamanīt un klasficēt aptuveni 1,75 miljonus dzīvnieku sugu. 5800 no tām ir zīdītāju sugas. Visi zīdītāji ir siltasiņu būtnes un tiem ir četrkambaru sirdis, taču tādas pašas īpašības piemīt arī putniem. Visiem zīdītājiem ir ķermeņa apmatojums, tomēr tādu atradīsiet arī pie zirnekļiem. Patiesībā, eksistē tikai viena īpašība, kas zīdītājiem ir absolūti unikāla un tieši saistībā ar to arī ir radies to nosaukums - vienīgi zīdītāju mātītēm ir piena dziedzeri, kas izdala pienu ar ko pabarot to atvases. Lielākoties šie dziedzeri palielinās laktācijas (piena izdalīšanas) perioda laikā, lai pēc tam atkal kļūtu gandrīz nepamanāmi. Taču starp 5800 zīdītāju sugām ir viena, kurai piena dziedzeri ir vienmēr piebrieduši. Pastāv visnotaļ liela iespēja, ka jūs esat starp šīs dīvaini anomālās, neizskaidrojamās sugas pārstāvjiem.

Sākotnēji var šķist, ka sievietes krūtis nepakļaujas izskaidrojumam, tomēr ir indivīdi, kas veltījuši dzīves un karjeras, lai mēģinātu skaidrot šo veidojumu relatīvo milzīgumu, ar ko mūsu suga atšķiras no pārējām. Dažādu teoriju netrūkst, taču nekāda vienprātība par to, kādēļ cilvēku mātītes ir tā apveltītas, tā arī nav panākta. Tomēr paraudzīšanās uz aktuālajiem pētījumu virzieniem var izrādīties visnotaļ interesanta.

Ikvienam zīdītājam ir sava veida krūtis. Īpašība, kas starp tām izceļ sievietes krūtis, ir tā, ka, ja ņem vērā krūšu izmēra attiecību pret pārējo ķermeni, cilvēku mātītes ir vienīgā suga, kura visu laiku saglabā krūtis piebriedušā stāvoklī. Protams, govs piena dziedzeri var būt proporcionāli lielāki, taču tikai laktācijas periodā; tas pats attiecas arī uz daudzām citām sugām. Zinot kā laktācija patērē organisma resursus, šķiet visnotaļ saprātīgi, ka zīdītāja krūtis atrofējas tad, kad tās nav nepieciešamas. Dažas agrīnās teorijas par sieviešu krūšu izcelsmi vēstīja, ka, ņemot vērā krūšu nozīmīgumu sugas turpināšanā, daba ir uzskatījusi par vajadzīgu nodrošināt krūšu dziedzerus ar papildus tauku rezervēm situācijām, kad nepietiek uzturvielu. Ideja pati par sevi nav slikta, taču tā diez ko nespēj skaidrot komplekso šo orgānu nozīmi cilvēka psiholoģijā, turklāt tad šādu dabas dāsnumu būtu loģiski sagaidīt arī attiecībā pret citām sugām.

Tieši tādēļ, lai risinātu šo nepazūdošo krūšu mīklu, zoologs Dezmonds Moriss mēģināja izmantot savos dzīvnieku pētījumos savāktos faktus un zināšanas. Moriss visskaļāk zinātnes pasaulē sevi pieteicis ar pērtiķu zīmējumu izstādi 1957. gadā, kā arī ar savu dokumentālo filmu sēriju "Cilvēcīgais dzīvnieks". Moriss arī ir izpelnījies visnotaļ strīdīgu attieksmi pret sevi ar saviem rakstiem par to, kā viņaprāt varētu būt attīstījušās dažādas cilvēku fiziskās un psiholoģiskās īpašības, un paradumi.

Moriss savā hipotēzē par krūšu izcelsmi tām piedēvē tīri erotisku nozīmi. Lielākā daļa dzīvnieku valstības pārstāvju ģenitāliju izvietojuma dēļ dod priekšroku pāroties pozīcijā, kurā vīrišķais partneris ir aizmugurē. Četrkājiem, kā suņiem un kaķiem, viss seksuālais aprīkojums ir atklāti redzams un lielas, apaļas sēžamvietas ierāmēts. Cilvēki un viņu unikālā tieksme stāvēt un iet, atrodoties vertikāli, būtiski izmainīja situāciju. Izmaiņas iegurņa reģionā, kas nodrošina šo spēju iet uz divām kājām, reizē arī padara pozīciju "seja pret seju" par efektīvāku, lai divkāji pārotos savā starpā. Moriss apgalvo, ka dabai bija vieglāk attīstīt sievietes priekšpusē sava veida vizuālu dibena analogu, nekā izstrādāt vīrietim instinktu pēc citas seksa pozas. Respektīvi krūtis pārņēma dibena lomu kā seksualitātes simbols.

Domas par to, vai un cik daudz dzīvnieku instinkti un uzvedības modeļi ir piemērojami cilvēkiem, zinātnieku vidū protams dalās; daži uzskata, ka cilvēki nemaz nav cēlušies no dzīvniekiem, citi kritizē Morisu kā nezinātnisku, saucot viņa teorijas par nepārbaudāmām un metodes par pārāk abstraktām, lai tās piemērotu cilvēkiem.

Saistīta, bet plašāk atzīta ir seksuālās selekcijas teorija.
Tālajās agrīnās cilvēces dienās vīrieši un sievietes bija praktiski neatšķirami - vīriešiem, gluži kā gorillām, bija mazi un neuzkrītoši dzimumlocekļi, savukārt sievietēm izteiktu krūšu nebija, atskaitot laktācijas un ovulācijas periodus, kad hormonu pieplūduma rezultātā tās piebrieda. No tā izriet secinājums, ka vīriešiem bija ļoti viegli identificēt sievietes, kuras bija atbilstošā vecumā un savas auglības pilnbriedā. Visos vīriešos iesakņojās piebriedušu krūšu asociācija ar seksu, bet sievietes, kurām bija lielākas krūtis, vairojās efektīvāk, tādā veidā papildus tauku depozīts ap piena dziedzeriem tika ģenētiski veiksmīgi nodots tālāk nākamajām paaudzēm.

Gluži kā ar Morisa teoriju, praktiski nav iespējams atras veidu, kā šo ideju par krūšu izcelsmi apstiprināt vai noliegt, taču tā palīdz skaidrot, kādēļ sievietes nēsā sev līdzi glītas formas, tomēr citādi pilnīgi bezjēdzīgus tauku pikučus. Tā pieskaras arī atsevišķiem psiholoģiskajiem un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar krūtīm. Dažādās pasaules kultūrās uz sievietes krūtīm raugās atšķirīgi, taču lielākoties ir novērojama vēlme neļaut tām brīvi nokarāties.

21. gadsimtā mēs joprojām pieturamies pie visnotaļ primitīviem uzskatiem saistībā ar krūtīm. Daudzās kultūrās ir ierasts, ka, tā kā vīriešiem nav piena dziedzeru, viņi drīkst publiski atkailināt savas krūtis, savukārt sievietēm tas ir liegts. Tik tiešām, sievietēm šajā ķermeņa daļā ir vairāk tauku, tomēr ir daudzi vīrieši, kuriem tur arī netrūkst tauku un kuriem ir izteikti apaļas krūtis. Tā kā piena dziedzeri jebkurā gadījumā ir apslēpti, kur gan ir atšķirība? Tā ir viena no lietām, ko mēģina risināt "Atklāto aukšdaļu vienādo tiesību asociācija". Tās viedoklis ir, ka sievietes krūtis nav piedauzīgas, vulgāras, bīstamas vai jelkādā veidā sliktākas par vīrieša krūtīm un, ka ja vīriešiem ir tiesības savus pauguriņus konkrētās situācijās atkailināt, tad sievietēm būtu jādod tiesības darīt to pašu, nebaidoties par juridiskām sekām vai sabiedrības nosodījumu.

Nerunājot par sieviešu krūšu funkcionālo nozīmību, mūsdienu kultūrā tās noteikti ir seksualitātes simbols. Vai to izlikšana brīvai apskatei šo imidžu padarītu spēcīgāku vai novājinātu? Šķiet, ka ik pāris nedēļas ASV parādās kādas ziņas par no no publiskas vietas padzītu jauno māmiņu, kas mēģinājusi tur zīdīt savu mazuli. Tajā pašā laikā apakšveļas ražotājs "Victorias Secret" ar uzmanības piesaistīšanu krūtīm pelna miljonus. Dženetas Džeksones TV tiešraidē pasprukušais krūtsgals izraisīja miljoniem puritāņu un pensionāru lāstu, kamēr "Playboy" ir pasaulē pārdotākais vīriešu žurnāls. Ar šo jautājumu saistītās pretrunas ir pāsteidzošas, ja ņemam vērā ka izteiktas krūtis ir vismaz 52% šīs planētas iedzīvotāju.

Kopš 18. gadsimta vidū kāds vispār sāka pievērst tam uzmanību, vidējais krūšu izmērs ASV ir palielinājies no 32-B līdz 36-C. Tas var būt labāka uztura, veselīgāka dzīvesveida vai arī iepriekšminētās seksuālās selekcijas rezultāts. Interesanti, ko daba mums sagatavojusi nākotnē?

(c) Jason Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties kur urb!
  

INTERESANTI: Asasini: slepkavas un viņu cietoksnis!

Kāds augstdzimis vīrs pamodās saulainā pavasara rītā. Cenšoties izstaipīties, viņš pagriezās un caur samiegtajiem plakstiņiem pamanīja ko neierastu un biedējošu. Trīcot viņš atvēra acis.

No asmens augstmaņa skatienam pretī triecās žilbinošs zibsnis, bet tā rokturis smagi iegūla dūnu mīkstumā. Pārbijies viņš steidzās pie saviem sargiem, lai iztaujātu tos par pagājušo nakti. Samulsuši tie uzstāja, ka nekas ievērības cienīgs nav noticis. Pēcāka izmeklēšana apliecināja, ka visi logi ir droši noslēgti un nekas neliecina par ielaušanos. Kad augstmanis savā niknumā jau bija gatavs izārdīt visu istabu, meklējot kādus pierādījumus, viņa skatiens ko pamanīja. Iestūķēta zem spilvena bija zīmīte ar īsu, bet nepārprotamu saturu - "Tu esi brīdināts!".

Šāds notikums var šķist kāda ne pārāk spējīga autora fantāzijas auglis, taču otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos šādas bailes bija labi pazīstamas daudziem bagātajiem un varenajiem. Simtiem augstmaņu, tirgoņu, zinību vīru un ģenerāļu saņēma šādas vēstis, kuras lielākoties tika nogādātas laikā, kad saņēmējam bija visvairāk iemeslu baidīties. Patiesībā, zīmītes saņēma tikai paši veiksmīgākie, jo noslēpumainais grupējums, kas tās nogādāja, lielākoties savus upurus atstāja beigtus, nevis tikai iebiedētus. Stāsts par Hashshashin jeb algotajiem slepkavām ir mītiskā dūmakā tīts un daudz kas no patiesības ir sen zudis laika un karu ietekmē. Taču šie cilvēki ne vienu vien reizi ir mainījusi vēstures gaitu un devuši mums vārdu, ar kuru šodien apzīmējām salta aprēķina un politisku motīvu vadītu slepkavību (angļu vārds "Assassin").

Hashshashin grupējumu izveidoja Hasans i Sabahs, bagāts šiītu islāma sektas - Ismailu - sekotājs. Hasans savas mājas Kairā pameta pēc divu Fatimīdas kalifāta mantinieku strīda par varu un mantojumu. Pēc tam, kad viņs bija pieslējies neveiksmīgākajai pusei un neilgu laiku pavadījis ieslodzījumā, Hasanam nācās bēgt uz Persiju. Nolēmis atriebties nepateicīgajiem Fatimīdiem un pie reizes arī atbrīvot šo pasauli no pēc iespējas vairāk konkurējošā islāma virziena - sunnītu - sekotājiem, Hasans meklēja un galu galā arī atrada perfektu izejas pozīciju saviem triecieniem - Alamuta cietoksni, sauktu arī par "Ērgļa ligzdu". Alamuts atradās ziemeļrietumos no Teherānas, mazliet uz dienvidiem no Kaspijas jūras, un izskatījās nudien iespaidīgi. Atrodoties 2100 metru augsta kalna galā, ar tikai gandrīz vertikālu pieejas ceļu, "Ērgļa ligzda" bija praktiski neieņemama.

Hasans nekavējoties uzsāka vervēt sekotājus tuvējās apkārtnes iedzīvotāju vidū. Izmantojot Kairas "mācību templī" apgūtās zināšanas, viņš pārvērta savus sekotājus pilnībā paklausīgos kalpos, kuri bija gatavi mirt pēc viņa pavēles. Lēnām iegūstot varu pār citiem Persijas cietokšņiem, viņa organizācija pieauga skaitā un spēkā, kļūstot par "nāciju iekš nācijas" un baudot arvien lielāku politisko ietekmi viscaur Vidējiem Austrumiem. Lai arī organizācijas mērķi mainījās gadu no gada, Hasans vienmēr raudzījās, lai viņa triecieni visiem ienaidniekiem būtu vienlīdz spēcīgi. Kamēr vien krustneši, Fatimīdi un sunnīti turpināja cīnīties savā starpā, Slepkavas varēja turpināt darīt visu pēc savas patikas. Kā visi šiīti, Hasans lieliski saprata, ka, ja viņa brāļiem iekš islāma reliģijas pēkšņi aptrūktos ienaidnieku, tad tieši viņa cilvēki būtu rindā uz izsvēpēšanu. Tādēļ Slepkavas simts gadus darbojās, vienmēr raugoties, lai organizācija nekad nekļūtu par lielāko draudu kādai lielākai un spēcīgākai ienaidnieku grupai.

Kas attiecas uz nosaukumu Hashshashin, laiks mums ir atstājis tikai mītus un pieņēmumus tā skaidrošanai. Dažas teorijas saista to ar narkotiku hašišu, kuru kulta sekotāji it kā lietojuši pirms kaujām. Krietni iespējamāka teorija apgalvo, ka nosaukums cēlies no kustības līdera Hassana-i-Sabaha, jo vārds Hashshashin tulkojas kā "Hasana sekotāji". Šo vārdu Eiropā lietoja, lai noniecinoši apzīmētu it kā hašišu lietojošo sektu. Jēdziens assassin visdrīzāk cēlies no vārda, ko Hasans lietoja, lai apzīmētu savus sekotājus - Assassiyun jeb "tie, kuri ir uzticīgi ticības pamatiem". Paši Slepkavas sevi mēdza dēvēt par fedayeen, kas arābiski nozīmē "tas, kurš ir gatavs sevi upurēt mērķa vārdā". Šajā vārdā vēlāk 20. gadsimtā dēvējās daudzu dažādu reliģiski militāru grupējumu dalībnieki Irākā, Irānā, Palestīnā, Armēnijā un citur.

Pastāv milzums teoriju par to, kā Slepkavas trenēja savus dalībniekus. Daži tā laika ceļotāji apgalvo, ka grupējuma dalībnieki tika sazāļoti ar narkotikām, lai simulētu nāvei līdzīgu pieredzi ,un tad pamodās burvīgā dārzā, ēdiena, dzēriena un skaistu sieviešu ielenkumā. Izbaudījuši "debesis", viņi no tās dienas labprāt cīnījās un gāja nāvē sava līdera vārdā, jo nāve vairs nešķita biedējoša. Cita teorija apgalvo, ka jau no agras bērnības nākotnes Slepkavas tika audzināti fantastiski greznā vidē, lai tad, konkrētu vecumu sasniedzot, tiktu no tās izraidīti un saņemtu ultimātu, ka, nepakļaujoties līderim, viņiem vairs nekad nebūs iespēja tajā atgriezties. Diemžēl, neviena no šīm teorijai nespēj piedāvāt neapgāžamus faktus, kas to pamatotu. Šīs teorijas grauj arī mūsdienu zināšanas par to, ka cilvēki hašiša ietekmē nespētu sekmīgi veikt slepkavības, kurās nepieciešama precīza plānošana un īstenošana. Daudzi no Slepkavas apvijošajiem mītiem ir cēlušies no Marko Polo rakstītā, kurš Alamutu it kā apmeklējis 1273. gadā. Tas šķiet diez gan dīvaini, jo cietoksnis tika iznīcināts gandrīz divdesmit gadus agrāk.

Viens stāsts par Slepkavu treniņa rezultātiem tiek stāstīts dažādos veidos, taču pamats vienmēr ir viens un tas pats:

1092. gadā divi vīri stāvēja uz viduslaiku pils - Ērgļa ligzdas - vaļņiem, kas slējās augstu Persijas kalnu klintīs: Imperatora īpašais sūtnis un aizplīvurota figūra, kas teicās esam Dieva iemiesojums zemes virsū. Hasans, Sabaha dēls, Kalnu šeihs un Slepkavu līderis ierunājās: "Vai redzi to vīru tur tornī vaļņa galā? Skaties!"

Viņš deva signālu. Baltā apmetnī tērptā figūra nekavējoties pacēla savas rokas eksaltētā sveicienā un metās lejup pretī putojošajai straumei kas apjoza cietoksni simtiem metru zemāk.

Man viscaur Āzijai ir septiņi tūkstoši vīru un sievu, kas ir gatavi pakļauties katrai manai pavēlei. Vai tavs kungs, Šāhs Maliks, var teikt to pašu? Un viņš liek, lai es tam pakļaujos! Šī ir tava atbilde. Ej!"

Dažās no stāsta versijām Hasans runā ar citu musulmani, citās atkal apliecina savu varenību kādam krustnesim. Lielākā daļa versiju stāsta par vīru, kurš metas zemē no klints, bet dažās sekotājs vienkārši nogalina sevi pēc vadoņa komandas.

Izvairoties no ieročiem, kas pieļautu upura aizbēgšanu, Slepkavas deva priekšroku nogalināt tuvumā, visbiežāk ar dunci, un publiskā vietā. Daudzi upuri tika nogalināti mošejā, piektdienas lūgšanas laikā. Gluži kā mūsdienu teroristi, nogalinot publiski, Slepkavas deva iespēju informācijas nekavējošai izplatībai, tā iedvešot bailes. Tam, ka šādi nogalinot, slepkava pats tika atklāts un bieži vien sargu nogalināts, nebija nekādas nozīmes - viņš bija sasniedzis mērķi un nodrošinājis vietu debesīs.

Uzbrukumi notika visdažādākajos veidos. Dažkārt tie nāca pēkšņi un negaidīti, citreiz gatavošanās un iefiltrēšanās upura uzticības personu lokā paņēma vairākus gadus. Slepkavas izlikās par svētceļniekiem, dervišiem, pārbēdzējiem vai izmantoja jebkuru citu aizsegu, kas vien ļāva tiem piekļūt tuvāk upurim. Bieži vien dažādiem varenajiem bija izdevīgāk noslēgt pamieru ar Slepkavām, nekā riskēt ar dunci mugurā no kāda sarga vai kalpa. Tas bija Hasana trumpis un tādēļ viņa izveidotā organizācija turpināja zelt arī ilgi pēc tam, kad tās līderis bija pametis šo pasauli.

Grupējuma veikto veiksmīgo slepkavību saraksts ir garš un leģendārs, tajā atrodami gan kalifi, gan kristiešu karaļi. Slepkavas nogalināja vismaz divus Bagdādes kalifus, arī daudzus augstmaņus, to starpā arī no šiītu vidus. Grupējumu bieži vainoja par pārāk ciešajām saitēm ar kristiešiem. Bija pat tāds laiks, kad Slepkavas gandrīz pilnībā pievērsās kristietībai. Taču tas nenozīmē, ka kristieši nebūt bijuši to mērķu sarakstā. Princis Edvards, vēlākais Anglijas karalis Edvards I 1271.gadā tika ievainots ar saindētu dunci, taču izdzīvoja. Tiek apgalvots, ka hashshashina duncis 1214. gadā iznīcinājis Jeruzalemes patriarhu, Albertu Avogadro.

Viens labi zināms slepkavības gadījums ir Montferatas grāfs Konrāds. Visnotaļ pretrunīgi vērtētais Konrāds dažu acīs bija nelietis, bet citu - varonis. Ir zināms, ka viņš gandrīz vai viens pats neļāvis sultānam Saladinam ieņemt kristiešu cietoksni Tīru un ka viņš bija viens no krustnešu ordeņa vilcējspēkiem tā tumšākajos laikos. Diemžēl, viņam bija gana daudz spēcīgu ienaidnieku arī katoļu vidū.

Pēc tam, kad viņu negaidīti ievēlēja par Jeruzalemes karali, Konrāds 1192. gadā gaidīja savu kronēšanu. Sešus mēnešus agrāk, divi par mūkiem maskējušies Slepkavas iekārtojās darbā pie tiem Tīras augstmaņiem, pie kuriem Konrāds bija apmeties kopš pilsētas izglābšanas. Redzot izdevību, abi uzbruka Konrādam ar dunčiem, kad tas atgriezās mājās no kādas pastaigas. Ir vairāki dažādi apraksti par to, kas noticis pēc tam. Viens avots vēsta, ka Konrāds nomiris drīz pēc uzbrukuma, jo ievainojumi bijuši nāvējoši. Cits atkal ziņo, ka sākotnēji uzbrucis tikai viens no viltus mūkiem, ko nogalinājuši sargi. Otrs, padzirdot, ka Konrāds ir ievainots, bet dzīvs, pamanījies piekļūt viņam un pabeigt iesākto. Lai arī nekad nav oficiāli pierādīts, kas pasūtījis šo slepkavību, gandrīz visi avoti norāda kā pasūtītāju norāda kristieti. Aizdomās turamo sarakstā ir vairāki ietekmīgi krustneši, starp viņiem arī Ričards Lauvassirds.

Pat Saladinam, izcilajam musulmaņu ģenerālim, iznāca sadursme ar Slepkavām. Pārskaities par diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem atņemt viņam dzīvību, Saladins nolēma aplenkt sektas galveno atbalsta punktu Sīrijā - Masijafas cietoksni. Tomēr kādā aplenkuma brīdī Saladins pēkšņi sāka meklēt iespēju vienoties ar slepkavīgo organizāciju. Panācis vienošanos, Saladins savāca savu armiju un devās prom, lai nekad vairs nemēģinātu ko līdzīgu. Nevienam nav zināms, kas bija par iemeslu šādam notikumu pavērsienam. Daži apgalvo, ka kādu rītu, Saladinam pamostoties, uz viņa krūtīm atradusies saindēta kūka un zīmīte ar vēstījumu "Tu esi mūsu varā!". Citi avoti atkal vēsta, ka sekta piedraudējusi par katru cenu iznīdēt no zemes virsas visus sultāna ģimenes locekļus.

Viltība, intelektuālā izveicība un stratēģija, ar kādu Hasans un viņa pēcteči valdīja pār Slepkavām, ir gandrīz sajūsmas cienīga. Tomēr tik ilgstoši spēlējot ar daudz spēcīgākiem pretiniekiem, kļūda bija neizbēgama un tā pienāca 13. gadsimta vidū. Džagati, Čingishana dēls un dažu Persijas daļu valdnieks bija aizliedzis daudzus rituālus ar lūgšanām un dzīvnieku upurēšanu. Tas nopietni aizskāra Ismailu sektu un tātad arī Hashshashin organizāciju. Drīz pēc tam slepkavas no Alamuta aizraidīja Džagati citos medību laikos. Tomēr jau 1256. gadā atriebjoties cietoksni sagrāva drupās un līdz ar tā vērtīgo bibliotēku pilnībā iznīcināja mongoļu ģenerālis Hulega.

Atlikušie Hasana sekotāji izkaisījās pa visu Āziju. Viņi devās uz Indiju, Afganistānu, Himalajiem un citām vietām. Šodien, Ismailu skaits ir mērāms miljonos, tomēr šodienas Ismailu sekotāji ir daudz miermīlīgāki par to krusta karu ēras atzaru.

Lai arī viņu ietekme vēl kādu laiku saglabājās, Alamuta cietokšņa sagraušana iezīmēja Slepkavu zelta laiku beigas. Lai arī Hashshashin grupējums vairs nekad neatguva savu reiz neticami lielo politisko spēku, Slepkavas atstāja paliekošu zīmi vēturē, valodā un kultūrā, kas saglabājusies līdz pat šodienai.

(c) Scott Cianciosi, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
• Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties, kur urb!
  

INTERESANTI: Peiņūra ezera katastrofa jeb Skaties, kur urb!

Kārtējā bezgala interesantajā stāstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsiet par kādu šķietami niecīgu kļūdu, kuras rezultātā tika nodarīti prātam neaptverami zaudējumi. Mājās, lūdzu, nemēģiniet atkārtot!

Agrā 1980. gada 21. novembra rītā 12 vīru apkalpe steigā pameta savu naftas urbšanas platformu, jo bija pamatotas aizdomas, ka tā kuru katru brīdi var sabrukt zem viņu kājām. Meklējot naftu zem Peiņūra (Peigneur) ezera, viņu urbis pēkšņi iestrēga 375 metrus zem dūņainās ezera gultnes un nebija vairs izkustināms. Mēģinot atbrīvot urbi, tā komanda izdzirdēja vairākus skaļus paukšķus un tūlīt pēc tam visa platforma spēji noliecās pretī ūdenim.

Tolaik Peiņūra ezers bija visnotaļ neievērojama ūdenstilpne Ņūibērijā, Luiziānas štatā. Lai arī šī saldūdens ezera teritorija pārklāja 526 ha, tomēr dziļums nepārsniedza 3,3 metrus. Vienīgo ezera salu rotāja burvīgs botāniskais dārzs, ūdens virsmu un arī visu tuvējo apkārtni izroboja naftas torņi, bet dziļi zem ezera stiepās kompānijas "Diamond Crystal" sāls raktuvju šahtas.

Pieņemot, ka noticis kas briesmīgs un pilnīgi neparedzēts, vīri uz naftas platformas atvienoja tai pievienotās baržas, sakāpa laivā un steidzās uz netālo krastu, pametot 5 miljonus dolāru vērto "Texaco" urbšanas ietaisi likteņa varā. Drīz pēc tam tās apkalpe no krasta varēja vien neticīgi noraudzīties, kā platforma un urbjtornis apgāžas un pazūd ezerā, kuram taču vajadzēja būt tikai dažus metrus dziļam. Drīz ūdens tajā vietā sāka griezties - sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, beigās kļūstot par virpuli 400 metru diametrā, kura centrs atradās tieši virs kādreizējās urbšanas vietas.

Kamēr uz ūdens virsmas veidojās virpulis, simtiem metru zemāk sāls raktuvēs strādājošais elektriķis Džūniuss Gadisons izdzirdēja skaļu un dīvainu troksni tuvojamies viņam pa garajiem koridoriem. Drīz viņš uzzināja arī tā avotu: troksni radīja degvielas mucas, kas sitās viena pret otru, peldot dubļainā straumē, kas pārsteigtajam elektriķim sniedzās līdz pat ceļiem. Viņš nekavējoties iedarbināja trauksmes sistēmu un raktuvju apgaismojums trīsreiz iedegās un izdzisa, tā signalizējot par nekavējošu evakuāciju. Liela daļa no 50 raktuvju strādniekiem, kas tajā rītā atradās lielākoties 450 metru dziļumā, ieraudzījuši signālu steidzās augšup uz 400 metru līmeni, no kurienes ar liftu bija iespējams nokļūt virszemē. Tomēr, šo līmeni sasniedzot, viņi jau atradās dziļi ūdenī.

Acīmredzami, naftas urbis bija iekļuvis sāls kupolā, kurā atradās raktuves. "Texaco", kas pasūtīja izmēģinājuma urbumus, protams, bija lietas kursā par zem ezera esošajām raktuvēm, taču kādas kļūdas rezultātā urbjtornis bija novietots tieši virs vienas no raktuvju 25 metru augstajām un 15 metrus platajām augšējām šahtām. Saldūdenim līstot cauri sākotnēji tikai 35cm platajam urbumam, tas ātri izšķīdināja sāli un caurums kļuva ar katru sekundi arvien lielāks. Ūdens arī izšķīdināja masīvās sāls kolonnas, uz kurām balstījās eju griesti, un šahtas sāka sabrukt.

Kamēr lielākā daļa strādnieku steidzās nokļūt virszemē, priekšstrādnieks Rendijs Lasāls apbraukāja dziļākos un attālākos raktuvju nostūrus, lai brīdinātu tos, kas nebija redzējuši evakuācijas signālu. Tie, kuru pārvietošanos apgrūtināja arvien pieaugošais ūdens līmenis, izmantoja nedaudzos pieejamos ar benzīnu darbināmos transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz līmenim, kurā visiem nācās gaidīt savu kārtu, lai izmantotu ārkārtīgi lēno astoņvietīgo liftu. Lai arī šķita, ka pacelšanās ilgs bezgalīgi, brīnumainā kārtā visiem 50 strādniekiem izdevās izglābties.

Pa to laiku virszemē arvien pieaugošais virpuļa spēks nodarīja milzīgu postu. Tas vienā piegājienā aprija vēl vienu tuvējo naftas platformu, tāpat arī baržu iekraušanas doku, 28 hektārus Džefersona salas zemes, neskaitāmas autotransporta vienības, laivas, kokus, ēkas un mašīnu stāvvietu. Virpuļa sūcējspēks bija tik liels, ka tā rezultātā 19 kilometrus garais kanāls, kas savieno ezeru ar Meksikas līci, izmainīja savu tecēšanas virzienu, tā no kanāla ievelkot ezerā un pēc tam virpulī 11 milzīgas kravas baržas, kuras nekavējoties pazuda kaut kur sāls raktuvju šahtās. Virpuļa spēkam bija spiests padoties arī kāds kanāla velkonis, kura komandas locekļiem atlika tikai glābties krastā un noraudzīties, kā ezers aprij viņu jaudīgo kuģi.

Pēc trim stundām ezera 132 miljoni(!) kubikmetru ūdens resursi bija izsmelti, tomēr iztukšotajā ezerā caur kanālu nu gāzās sālsūdens no Meksikas līča, veidojot 45 metrus augstu ūdenskritumu. Pagāja vēl divas dienas, līdz sāls raktuves beidzot bija piepildītas un tad deviņas no vienpadsmit pazudušajām baržām kā korķi izsprāga no jauna piepildītā ezera vidū. Visi pārējie pazudušie priekšmeti palika uz visiem laikiem apglabāti izpostītās sāls raktuves dzīlēs.

Par spīti milzīgajiem materiālajiem zaudējumiem, šajā katastrofā netika zaudēta neviena cilvēka dzīvība, nedz arī kādam guva nopietnus savainojumus. Divu dienu laikā kādreizējā 3 metrus dziļā saldūdens peļķe pārvērtās 400 metru dziļā sālsūdens ezerā. Ezera bioloģija pilnībā izmainījās un tagad tajā mīt daudz tādu floras un faunas sugu, kādas tur nav nekad iepriekš netika novērotas.

Protams, ka neiztika arī bez vairākām tiesas prāvām, kuras pa vienai vien lēnām tika atrisinātas ar ārpustiesu kompensāciju palīdzību. Sagrauto sāls raktuvju īpašnieki kopumā no "Texaco" un urbšanas kompānijas saņēma 45 miljonus dolāru un pārtrauca savu darbību šajā necerēti bīstamajā biznesā.

Tā kā visi lietiskie pierādījumi vārda tiešā nozīmē nogāja pa burbuli, līdz pat šai dienai neviens nav oficiāli atzinis savu atbildību nedz par kļūdu aprēķinos, nedz par katastrofu kā tādu, taču šeit aprakstītais ir vispārpieņemtā teorija par šīs dīvainās katastrofas cēloņiem.

P.S. Šis video ir no "History Channel" raidījuma par šo notikumu:



(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!
• Žurkas: posts, palīgs vai nākamais radības kronis?
  

INTERESANTI: Žurkas - posts, palīgs cilvēkiem vai nākamais radības kronis?

Šīsdienas tēma it īpaši mīļa būs visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Jaunajā rakstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsi, kā kontrolēt žurku prātus un par to, ka kādu dienu mūs, iespējams, gaida grauzēju sacelšanās pret cilvēkiem. Par to visu mazliet ironiskā stilā...

Par īstām žurkām mēs dēvējam divas sugas: melno žurku Rattus rattus un brūno žurku Rattus norvegicus. Uz visas Zemes, vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir nežēlīgi aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, dažas okeānu salas un Albertas province Kanādā, kur satrauktie kanādieši ir nekavējoties gatavi masu grauzēju slaktiņam, tiklīdz parādās kaut mazākās aizdomas, ka kāda žurka varētu būt ieperinājusies šajā provincē.

Vēsturiski žurkas, pateicoties to spējai pārnēsāt cilvēkiem bīstamas slimības un arī vairoties kā... hmm... nu, kā grauzējiem, vienmēr ir uzskatītas par kaitēkļiem. Tomēr, brīnišķīgajās mūsdienās, kurās mums ir tā laime dzīvot, žurkām to pavēlnieki cilvēki ir atraduši daudz produktīvākus pielietojuma veidus.

Viena daudzsološa platforma žurku izmantošanai ir Āfrikā mītošā somainā žurka. Tā kā šis grauzējs ir aktīvs tikai naktīs, tas ir apveltīts ar neticami asu ožu. Lai arī šī žurka daudz kur Sahāras apkaimē tiek uzskatīta par lielisku vietējo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļu, kāds Bārts Vētjens iedomājās, ka viņš var atrast labāku pielietojumu šīm radībām. Āfrikas zemes ir pieredzējušas neskaitāmus bruņotus konfliktus, kas, visi kā viens, aiz sevis ir atstājuši mīnām nosētus laukus. Žurku tieksme nemitīgi vairoties nodrošina to pārpilnību, kas, savukārt, dod iespēju to aso ožu izmantot bīstamajā mīnu atrašanas darbā. Par laimi, šīs ošņas ir viegli apmācāmas šādam darbam.

Gluži kā Pavlovs savos slavenajos eksperimentos iemācīja suņiem, ka ēdiens nāk ar zvana skaņām, žurkām tiek iemācīts, ka ēdienu tās saņem pēc cilvēka radīta klikšķa. Kad šī mācība ir apgūta, žurkas tiek pakļautas testam, kurā tās tiek palaistas laukumā ar vairākiem caurumiem. Ja žurka norāda uz caurumu, no kura nāk "bumbas smarža", treneris noklikšķina un žurka saņem ēdienu. Reālajā dzīvē, meklējot spridzekļus, saitē palaistai žurkai tās treneri nāksies izvadīt cauri vairākus simtus metru lielām teritorijām. Viena kļūda var maksāt dzīvību gan žurkai, gan tās trenerim, tādēļ pirms īsta uzdevuma pildīšanas žurkai ir jānoliek gala eksāmens. Lai saņemtu sekmīgu atzīmi, tai ir jāiziet mākslīgi veidots mīnu lauks un jāatrod visas tajā uzstādītās sprāgstvielas. Tikai tad žurka tiek pieņemta aktīvajā dienestā.

Protams, šāda žurku izmantošana dažiem izraisa bažas. Kritiķi uzskata, ka žurkas nevar būt tik precīzas kā cilvēka veidotas alternatīvas - metāla detektors vai robots - atmīnētājs. Tomēr skaidrs, ka žurkas, atšķirībā no metāla detektoriem, mīnas nemēdz sajaukt ar dažādiem metāla atkritumiem, un ka nabadzīgajām Āfrikas valstīm nav līdzekļu, lai iegādātos robotus. Par šiem pašiem robotiem gan Washington Post ziņo, ka ir aktīvisti, kas, ieraudzījuši, kā robots pēc sekmīgas mīnas detonācijas liesmojot turpina ceļu, pieprasa pārtraukt to izmantošanu, jo tā esot necilvēcīga attieksme pret robotu...

Žurku gludie un veiklie ķermeņi padara tās par labi piemērotām dažādām sarežģītām meklēšanas operācijām, diemžēl šādus uzdevumus bieži nespēj uztvert šo grauzēju mazās smadzenes. Lai labotu šo acīmredzamo dabas kļūdu, pētnieki pamēģināja iespraust tieši žurkas smadzenēs kaudzi elektrodu, lai uzlabotu un kontrolētu to darbību.

2001. gadā, uzsākot pētījumus, uzlabotās žurkas tika uzskatītas par līdzekli, kā iekļūt dažādos vrakos un meklēt izdzīvojušos. Īsumā, zinātnieki žurkas smadzenēs ievada elektrodus, kas pievienoti tālvadības ierīcei uz dzīvnieka muguras. Ar to palīdzību ir iespējams izsaukt grauzēja ūsās sajūtu, kas liek tam pagriezties, un pēc pareiza manevra izdarīšanas cits impulss sasniedz tieši smadzeņu labsajūtas centru. Kā rāda pētījumi, pēc desmit minūtēm šāda treniņa, žurka pilnībā pakļaujas tālvadībai. Šī žurku kontrolēšanas metode strādā labi, lai arī tās pielietošana sākotnēji iecerētajiem mērķiem ir apgrūtināta - attālināti vadīt žurku cauri labirintam, kuru vadītājs neredz ir visnotaļ sarežģīti.

Lai arī šobrīd pētītās žurku praktiskā pielietojuma iespējas var izrādīties nepraktiskas, nākotnē spēja pakļaut šos varen reproduktīvos kaitēkļus mūsu gribai tomēr var izrādīties noderīga. Iespējams, žurkas reiz kļūs par mūsu sabiedrības nozīmīgu sastāvdaļu un tām tiks uzticēti šodienas kalpotāju darbi - atkritumu iznešana, piemēram. Vai varbūt žurkas tiks bioniski uzlabotas tik tālu, ka tās kļūs par mūsu jaunajiem pavēlniekiem... lai Albertas provinces lāsts pār tiem!

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

• Bezvadu internets un elektrība pirms 100 gadiem?!
• Kā kļūt neredzamam?!
• Cik dziļi ir visdziļāk?
• Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!
• Superviļņi desmitstāvu mājas augstumā!
• Vulkāniskā ziema vasaras vidū!