pirmdiena, 2007. gada 30. jūlijs

"Saulkrasti Jazz 2007" atskaņas

Kā jau solīts, padalīšos savos iespaidos par nule kā noslēgušos starptautisko džeza festivālu un jaunrades nometni "Saulkrasti Jazz 2007", kurā piedalījos vokāla meistarklasēs.


Festivāla koncertus tiku apmeklējis arī citos gados un tos atceros ar labpatiku, savukārt šogad pirmo reizi nolēmu papildināt savas zināšanas un pieteikties meistarklasēm nedēļas garumā.

Cerot uz labu laiku, izvēlējos dzīvot telšu pilsētiņā, nevis viesnīcā (tur droši vien pie vainas nevēlēšanās dzīvot kopā ar trim nepazīstamiem kadriem). Protams, ka smagi kļūdījos, jo lija smagi un daudz. Labi, ka pēdējā brīdī sameklētā telts izrādījās tiešām laba.

Pēc organizatoru datiem, meistarklasēs kopumā piedalījās ~170 jauno dziedātāju, bundzinieku, ģitāristu, basistu, pūtēju un pianistu vecumā no 11 līdz varbūt 30 gadiem.. Tiesa, vidējais vecums tur noteikti nepārsniedza gadus 15, par ko es biju diez gan pamatīgi sašutis, jo iepriekšējos gados šāda situācija neesot bijusi. Reāls bērnudārzs, vienvārdsakot, jo es noteikti biju starp vecākajiem mestarklašu dalībniekiem. Kāpēc tā ir problēma? Tādēļ, ka šāda vecumu amplitūda automātiski nozīmē arī milzīgu atšķirību dalībnieku interesēs un prasmēs.

Uzreiz jāsaka, ka es dziedu jau 20 gadus, taču nekad iepriekš neesmu mācījies dziedāt džezu un neesmu arī to dziedājis, savukārt par mūziku un tās teoriju kā tādu man ir diezgan plašas zināšanas. Gribējās uzzināt tieši džezam raksturīgās vokāla tehnikas pamatlietas, tāpēc arī devos uz šo pasākumu.

Pirmajā dienā visi vokāla meistarklašu dalībnieki (~50!) tika sadalīti trīs grupās - teorētiski pēc līmeņa. Augstākā līmeņa dalībniekiem (12) visas nedēļas laikā tika dota iespēja strādāt t.s. "kombo" sastāvos - sagatavot pāris dziesmas no dalībniekiem izveidotos džeza sastāvos, kuri nedēļas nogalē uzstājās īpašā dalībnieku koncertā. Pārējie strādāja kopā grupā, teorētiski kaut ko apgūstot, bet reāli vienkārši nositot laiku. Līmenis tika noskaidrots tā, ka pirmajā kopējā klasē katrs, kurš gribēja, kopā ar pianistu varēja nodziedāt vienu dziesmu, kuru tad izvērtēja trīs vokālās pedagoģes. Tas viss būtu labi, taču par tādu lietu zināja tikai tie, kuri šo pasākumu apmeklē jau vismaz otro reizi, kā rezultātā tādi jauniņie kā es automātiski tika atsviesti nost, jo neba es nēsāju līdzi džeza standartu notis pianistam, un neba es tos standartus ikdienā dziedu, lai zinātu no galvas. Labi, ka kaut ko vismaz nodziedāju, savādāk tiktu pilnīgo iesācēju grupā, kur droši vien nāktos mācīties notis un akordu apzīmējumus :)

Vienvārdsakot, tiku vidējā līmeņa grupā, kurai bija 3 meistarklases dienā - pa vienai pie katras pedagoģes. Inga Bērziņa no Latvijas savās klasēs vairak pievērsās džeza ritmu skaidrošanai, ka arī reālai improvizācijai, tādēļ šīs stundas man arī šķita visnoderīgākās, kaut arī 20 cilvēku grupā kaut ko individuāli paņemt ir ļoti grūti.

Sheliyah Masry no Francijas strādāja ar dalībnieku gospeļu kori. Tiešām lieliska pedagoģe un dziedātāja, taču man personīgi nav saprotama izvēle šādu kori vispār izveidot (tieši tam tika atvēlēts visvairāk laika), jo neviens meistarklašu dalībnieks taču uz Saulkrastiem nebrauca apgūt kordziedāšanu, bet gan papildināt savu individuālo meistarību. Korī lieliski nobļāvos, jo uz 50 dalībniekiem, bija tikai 5 puiši. Turklāt man kā tīram baritonam visu laiku lika spiegt tenoru :D

Vēl bija stundas arī pie vācu pasniedzējas Melanie Bong, kuras lielākā nelaime bija tā, ka viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kā strādāt ar grupu, jo viņa bija gatavojusies individuālām nodarbībam, kas lielā dalībnieku skaita dēļ nebija iespējamas. Absolūti nepainteresējusies, vai grupas lielāka daļa to visu jau nezina, viņa mēģinaja, piemēram, iemācīt transponēt dziesmas un akordus citā tonalitātē, turklāt 3x sarežgītākā veida, nekā to jēdz jebkurš mūzikas skolas absolvents. Lai arī viņas stundu bija maz, vairākas reizes bija acīmredzams, ka skolotājai nav ko teikt un viņa nezina, kā aizpildīt laiku. Neticami garlaicīgi...

Tiešām patīkami bija būt klāt leģendāro bundzinieku Lenny White un Volfgang Haffner meistarklasēs, kuras tik ļoti atsķīrās no tā, kā tika strādāts ar vokālistiem.

Izvērtējot nedēļas laikā uzzināto un apgūto, skumji jāsecina, ka vienas privātstundas laikā pie Ingas Bērziņas noteikti izdotos uzzināt vairāk, nekā visās šajās meistarklasēs kopā. Nemaz nerunājot par to, cik duadz varētu iemācīties, privātstundās iztērējot visu par meistarklasēm samaksāto naudu... Protams, pavisam iespējams, ka citiem dalībniekiem ir pavisam savādākas sajūtas, jo tās tomēr tieši ietekmē iepriekšējās zināšanas un arī intereses.
Pie visa vēl arī jāsecina, ka brīvā laika bija daudz par daudz, un, pat ja meistarklašu būtu 2x vairāk, brīvais laiks vienalga atliktu vairāk nekā pietiekoši.

Par sadzīvi:
Teltī, protams, bija sasodīti neomulīgi, tadēļ vairākas naktis tika pavadītas tusējot viesnīcā. Ēdināšana bija trīsreizēja un apmierinoša, vienīgais drusku kaitināja, ka barotāji acīmredzami sekoja veselīga uztura vadlīnijām, jo brokastīs varēja garšīgi pierīties cik uziet, savukārt pusdienu un vakariņu porcijas ne tuvu nebija pietiekamas diētu neievērojošiem vīrišķiem, kā rezultāta daudzi dalībnieki regulāri bija redzami ēdam viesnīcas kafejnīcā.
Kaitināja arī uzspiestās naktsmiera stundas - oficiālais gulētiešanas laiks bija pusnakts, neatkarīgi no tā, vai dalībniekam ir 12 vai 25 gadi :) Protams, vecākie to tāpat neņēma pierē, bet tā rezultātā daudzi naktīs tusējās nevis barā vai viesnīcā, bet gan vienkārši mežā, pie jūras vai uz ielas, kas aukstajā un slapjajā laikā noteikti nebija pārāk veselīgi..
Nometnes teritorijā pie viesnīcas "Minhauzena Unda", bija pilnīgi viss šādam pasākuma nepieciešamais, futbola, basketbola, volejbola un golfa laukumu ieskaitot. Par telpām arī var teikt tikai visu to labāko.

Atzinīgus vārdus gribas teikt par festivāla un nometnes personālu, jo tas bija ļoti atsaucīgs un zinošs, visas problēmas atrisinot nekavējoties. Tiešām priecēja ik dienas redzēt tik daudz smaidīgu un ieinteresētu seju, lai arī viņiem noteikti bija daudz grūtāk, nekā dalībniekiem.

Koncerti:
Lai arī sākotnēji diez gan skeptiski raudzījos uz festivāla koncertu programmu, jo likās, ka pēc šīgada "Rīgas Ritmu" festivāla nekas neliksies interesants, biju priecīgs atzīt savu kļūdu. Gan ikvakara mazie koncerti nometnē, gan jo īpaši abi lieli koncerti estrādē bija tiešām kvalitatīvi, kaut gan atsevišķos brīžos likās, ka pie skaņu pults stāv pirmklasnieki, nevis profesionāļi. Leģendārās "Victor Bailey Group" uzstāšanās laikā skaņotāji ilgstoši nespēja likvidēt nedz mikrofonu "saites", nedz dažādus sprakšķus un citus trokšņus, kas bija novērojami arī fantastisko islandiešu "Mezzoforte" koncertā, tā mūziķus manāmi izvedot no pacietības.
Tomēr skaistā mūzika atsvēra tehniskās problēmas un pēc "Mezzoforte" koncerta, kurā tika dejots līdz spēku izsīkumam, jau sāka šķist, ka nedēļa nebūt nav bijusi tik neinteresanta, kāda tā patiesībā bija, un ka viss šis pasākums mierīgi varētu vēl turpināties.

Jau otrajā meistarklašu dienā es sev biju svēti nosolījies, ka šī ir mana pirmā un pēdējā reize "Saulkrasti Jazz" meistarklasēs. Iespējams, ka tā arī būs, taču tik pat labi iespējams arī, ka pēc gada es būšu pavisam citā pozīcijā, ar citu zināšanu bagāžu un citu viedokli.
Katrā ziņā ir prieks, ka ir tādi cilvēki kā Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš, kas to visu organizē, jo noteikti ir labāk, ja jaunieši pavada laiku šādā muzikālā pasākumā, nekā nedara neko. Paldies viņiem par to!

svētdiena, 2007. gada 29. jūlijs

Out of jazz

Pēc nedēļas prombūtnes esmu atgriezies no festivāla "Saulkrasti Jazz 2007", kur piedalījos džeza vokāla meistarklasēs un tādā kā jauno džezistu nometnē. Man diemžēl nepatika, pat ļoti, kaut festivāla koncerti, protams, bija kruti, it īpaši neticami iekustinoša fanka pārpilnie islandieši "Mezzoforte". Kad pamodīšos no ilgi gaidītā miega, varbūt uzrakstīšu - kāpēc nepatika un kas tas vispār pasākumu.

P.S. Klubu apskats šonedēļ izpaliek augstākminētā iemesla dēļ. Nākamnedēļ būs :)

svētdiena, 2007. gada 22. jūlijs

Manas domas svešos vārdos..

Šulcs ir fantastiski precīzi noformulējis to, par ko es domāju jau ilgāku laiku. Aizejiet pie viņa un izlasiet!
Man ļoti nepatīk cilvēki. Ļoti. [..]
Nav pat vērts aprakstīt visas tās izpausmes, ar kurām viņi spēj krist uz nerviem. Viņi taisa troksni, kad tu mēģini norobežoties. Viņi uzmācas ar savām sarunām, kad tev gribas paklusēt. Viņi nospers jebkuru tavu ideju un to izmantojot zīmēsies pa visu pasauli. Viņiem nekad nebūs slinkums pamācīt, kā tev pareizāk rīkoties vai, kas vēl kaitinošāk, kā tev vajadzēja rīkoties. Itkā ar pašiem nepietiktu, viņi vēl sadzemdē кучу пиздёнышев, kuri visur maisās pa kājām, krīt uz nerviem ar bezjēdzīgu troksni un, gala beigās, izaugs par tādiem pašiem. [..]

sestdiena, 2007. gada 21. jūlijs

Rīgas naktsklubu apskats - part 3 - "Cuba"

Klāt jauna nedēļas nogale un, kā jau solīts, klāt arī papildinājums Rīgas naktsklubu apskatam.


Kārtējā piektdienā uz Vecrīgas pusi dodos jau krietni pēc pusnakts un jautrā kompānijā, kurā atrodami arī vairāki pazīstami blogeru saimes pārstāvji. Galamērķis ir nekonkrēts, tādēļ sākumā izmetam loku pa vairākām atpūtas vietām, kuras visas vieno kāds piektdienas vakariem pavisam neierasts skats - tajās nav praktiski neviena cilvēka. Acīmredzami visi ir devušies Liepājas virzienā, lai sūdīgas mūzikas pavadībā pielietos vietējā pludmalē. Kādi nu kuram tie prieciņi...

Pēc intensīvas apgaitas, cilvēkus beidzot atrodam šikajā "Coyote Fly", kur man pirmo reizi pa nez cik gadiem tiek tā laime pie durvīm uzrādīt dokumentus. Tur gan uzturamies tikai dažas minūtes, un jau tuvākajā laikā es apsolu līdzīga apraksta formā izgāzt savu žulti pār šo savdabīgo iestādījumu. Taču galu galā nobāzējamies mēs citā, krietni nepretenciozākā vietā, kura arī "tukšajā" piektdienā par apmeklējumu nevar sūdzēties.

"Cuba"
(Jauniela 15)

Pie kluba ārpusē izvietotajiem galdiņiem vasaras vakaros ir pamatīga piekrišana - no attāluma sķiet, katur pulcējas pamatīgs pūlis, kas nemaz nav tālu no patiesības. Galvenais iemesls tam ir "Cuba" nelielā ietilpība un lielais karstums, kas valda iekštelpās.

Maksa par ieeju klubā netiek prasīta, feiskontroli nemana, tāpat kā apsardzi vispār. Bet tā noteikti kaut kur ir, jo ir dzirdēts par dažiem kadriem, kam vakars klubā ir beidzies priekšlaicīgi tieši dēļ salekšanās ar apsardzes puišiem.

No Havanas pagrīdes kafejnīcas stilā ieturētā kluba sarkanajām sienām uz mani stingri noraugās revolūcijas ikona Če, kā arī citas, krietni smaidīgākas kubiešu sejas. Pie sienām karājas arī Kubas ikdienu atainojošas fotogrāfijas, ledusskapis "Moskva" un citas liecības par komunisma sasniegumiem. Klubs teorētiski ir izvietojies divos stāvos, kaut apakšējā atrodamas vien tualetes (sasodīti mazas) un neliela atpūtas telpa ar biljarda galdu un dažiem klubkrēsliem.

Augšstāvs nosacīti ir sadalīts divās daļās, no kurām abas ir nepieklājīgi neietilpīgas. Uzreiz pie ieejas novietoti daži galdiņi, tad ienākusie atduras pret bāru, gar kuru pa šauru jo šauru eju iespējams nonākt uz deju grīdas, kuras lielāko daļu arī aizpilda krēsli un galdiņi. Jā, vietas te ir vēl mazāk nekā "Casablancā", taču tādēļ klubā vienmēr ir jautrs burziņš.

Uz "Cuba" es nāku reti - iemesls tam ir nospiedošā salsas dominance dīdžeju repertuārā. Tā kā šo deju es joprojām neesmu apguvis, tad eleganti virpuļojošie dejotāju pāri man arvien liek nokaunēties par savu neprasmi. Šajā piektdienā DJ Carlo gan uz salsu nespiež un klubā skan arī fanks, souls, disko un citi brīnumi. Kas ļoti priecē, jo nav nolaistām ačtelēm jāsēž kaktā.

Gluži kā interjers un atmosfēra, arī publika "Cubā" ir demokrātiska. Skaistas, mākslinieciska tipa meitenes, puiši, kas alkst nodemonstrēt izkopto deju soli un jautras draugu kompānijas - tie ir ierastie kluba apmeklētāji. Ārzemnieku (vismaz baros) nav daudz, jo uzraksts uz ieejas durvīm skaidri vēsta "STAG PARTIES NOT WELCOME", nekādas vecpuišu/drāzēju ballītes te nav vēlamas, respektīvi. Šo praksi derētu ieviest arī citur.

Pie bāra, protams, ir rinda, taču jāgaida nav pārāk ilgi. Dzērienu cenas arī šajā vietā ir normālā Vecrīgas līmenī. Man paveicas, un pie bāra man uz kājas uzkāpj daiļa būtne, kuru jau vairākas reizes esmu piefiksējis citās izklaides vietās, taču tā arī neesmu pamanījies iepazīties. Šī kļūda ātri tiek labota. Varbūt, ka tā ir veiksmīga vieta - izmēģiniet arī jūs :)

Rezumējums:
Vēlviena jauka, demokrātiska pasēdēšanas un ietusēšanas vieta, kur atpūsties tiešām patīkamā atmosfērā. Tas ir, protams, ja jums pie sirds iet latino ritmi. Vienīgā nelaime - vietas ir sasodīti maz un telpās ir traki karsts. Un tomēr, Viva la Cuba!

-----------------------------------
Iepriekšējie apskati:

Pirmā daļa - "Kaļķu vārti"

Otrā daļa - "Casablanca"

trešdiena, 2007. gada 18. jūlijs

Par gaumīgo Zatleru...

Daudzi, protams, to jau ir pamanījuši, vēl citi - uzrakstījuši, bet man tomēr liekas, ka labu lietu radītājus nekad nav par lieku paslavēt.
Zatlers.lv ir viens ellīgi gaumīgs resurss. I dizaina, i galvenokārt satura ziņā. Nezinu, vai ir jau atkosts, kurš par to visu ir atbildīgs, bet alus no manis viņa virzienā. Pieteikties komentāros :)
P.S. Interesanti, cik ilgi šādam resursam ļaus darboties un kā to vispār izdevās piereģistrēt?

svētdiena, 2007. gada 15. jūlijs

Rīgas naktsklubu apskats - part 2 - "Casablanca"

Pēc divu nedēļu ilgas gaidīšanas, Rīgas klubu apskata otrā sērija ir klāt. Šodien izvērtēšu klubu, kurš man jau sen ir pazīstams un kurā pavadīts ne mazums jauku un arī mazāk jauku brīžu.

"Casablanca"
(Smilšu 1/3)

Klubs un restorāns ar saulaino nosaukumu "Casablanca" jau septiņus gadus gaida apmeklētājus Doma laukuma stūrī. Augšstāvs teorētiski skaitās marokāņu restorāns, bet apakšstāvs - klubs, taču nedēļas nogaļu vakaros kluba dzīve neizbēgami izlaužas no pagraba, lai augšstāvu pārvēstu par tādu kā papildus čillautu no dejām nogurušajiem.

Šoreiz klubu apmeklēju sestdienā un pie tā plaši atvērtajām durvīm ierodos brīdi pēc pusnakts. Ārpusē uz ietves izvietoti galdiņi un klavieres, taču nedz pie galdiņiem, nedz klavierēm neviens nesēž - vasara mūs šogad ar siltu laiku vismaz naktīs nelutina. Bez kādiem izdevumiem dodos iekšā sarkanīgos toņos ieturētajā restorāna stāvā, kura sienas izrotātas ar milzīgu īstu tauriņu kolekciju, un tas mani pārsteidz ar neierastu tukšumu. Bez pie durvīm stāvošā apsarga, ap galdiņiem sasēduši vēl varbūt 15 cilvēki. Uz mazās skatuvītes trīs mūziķi profesionāli spēlē smooth jazz, taču uzreiz ir skaidrs, ka šeit nekāda pārtija nenotiek.

Meklēju tusiņu, dodoties lejup pa kāpnēm uz pagrabu. Veras stikla durvis.. un jā, te jau tā ir - 6dienas vakara ballīte visā savā krāšņumā. Pretī sitas spēcīga dūmu smaka (pagrabā drīkst smēķēt) un sviedru aromāts, kaut vismaz ar pašiem dūmiem masīvā (burtiski) ventilācijas sistēma galā tiek visnotaļ labi. Tas gan rezultējas no ventilācijas trubām pilošā kondensātā, kura daudzums (nokrišņu milimetros) visiem par prieku nezināmu iemeslu dēļ gan pēdējā laikā ir pamatīgi samazinājis. Pie bāra letes sēž un ar savu cigāru ventilācijas centienus sabotē hipijžurnālists Māris Zanders jeb Pans Kleksis. Viņu te var sastapt regulāri...

Cilvēku nav pārāk daudz - varbūt 50 - taču, tā kā klubs ir visnotaļ mazs, tad vienalga rodas pilnuma sajūta. Patiesībā, cilvēku ir tieši tik cik vajag, lai jautrība sistu augstu vilni, tajā pat laikā tusētājiem nekāpjot vienam otram uz galvas. Deju grīda ir diezgan neietilpīga un daļa cilvēku ir izvietojusies trīs bezgala ērtajās, ar mīkstiem sarkanām sofām un beņķiem aprīkotajās, taču arī ne pārāk ietilpīgajās ložās, kas izvietotas krietni virs deju grīdas līmeņa. Interesanta nianse - klubā praktiski nav speciālās gaismas tehnikas un šajā ziņā vienīgais pie kā piesiet aci ir ar neonu izgaismotie dzērienu plauktiņi nārā. Dejot gan tas netraucē.


Pie dīdžeja pults pazīstamais Alekss Vetrovs (ex-SWH+) sanākušajiem liek pamatīgi iesvīst, miksējot enerģisku house, disko un funk kokteili, kas lielākajai daļai liek griezties patiešām virpuļojošās dejās, tā radot īstas privātas mājas ballītes sajūtu. Jāpiebilst, ka tieši "Casablanca" ir viena no tām retajām vietām, kur regulāri var izbaudīt tieši ballītes, nevis kroga, vai kluba atmosfēru. Turklāt tas notiek neatkarīgi no mūzikas, kura šajā vietā katru dienu ir pavisam cita - 3dienās publiku regulāri priecē "JaffaRiga" dīdžeji, 4dienās Regnārs Vaivars draudzējas ar Goranu Bregoviču un citiem stilīgas un dejojamas "world" mūzikas izpildītājiem, 5dienās bieži vien skan aktuālākie deju grīdu hiti, savukārt sestdienās.. sestdienās katru reizi var gaidīt ko citu. Tieši tikai un vienīgi "Casablancā" reizi pa reizei kādu setu uzspēlē Latvijas klubu dzīvā leģenda DJ Jānis Krauklis.

Publika šajā sestdienā novākusies Vecrīgai ierasta - jauni puiši, meitenes un visuresošie ārzemnieki, kuru klātbūtne gan nav uzkrītoša. Arī atšķirībā no "Kaļķu vārtos" redzētā, ieleņu stils meiteņu apģērbā nedominē, kaut arī daži eksemplāri tomēr ir iemaldījušies. Kas būtiski, šeit gandrīz nekad nav neviena urlas, arī šovakar. Līdz ar to nav arī konfliktu. "Casablancā" regulāri pulcējas arī mūziķi un vienkārši cilvēki ar noslieci uz mākslu. Īpaši daudz viņu ir ceturtdienās. Gan kluba augšstāvā, gan apakšstāvā bieži notiek dzīvās mūzikas koncerti, kuru stilistika parasti velk uz džeza vai citas vairāk akustiskas mūzikas pusi.

Bāri ir abos stāvos, cenas Vecrīgas vidējās, viesmīles visnotaļ glītas un Ārčijs arī ir pamanāms (no viņa arī nospēru bāra bildi) :) Tiesa, arī šajā klubā ir mazās bāra letes, kuru apsēduši dzērienu malkotāji, problēma, respektīvi, ja nepazīsti bārmeni, dzērienu vari gaidīt ilgi. Tualete ir diez gan maza, turklāt kopējā abiem dzimumiem, kas nereti izraisa dažādus pārpratumus.

Rezumējums:
Ja neesi "esīša", hiphopa un r'n'b fans, tieši "Casablanca" ir viena no jēdzīgākajām izvēlēm, kur ietusēt ar draugiem. Ja draugu nav, arī tā nav problēma, jo cilvēki te ir draudzīgi, meitenes smaidīgas un mūzika iekustinoša. Droši vari nākt arī nedēļas vidū. Pačurā gan labāk vēl mājās...
--------------------------
Iespējamie nākamās nedēļas upuri: "Cuba", "Nautilus", "Radio Bārs".
--------------------------

Iepriekšējie apskati:

Pirmā daļa - "Kaļķu Vārti"

piektdiena, 2007. gada 13. jūlijs

Nekad nefilmējiet kino jūlijā..

Jūlijs pēc metereologu datiem mūsu valstī skaitās vissausākais mēnesis. Tas arī bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ par filmas "Amatieris" uzņemšanas laiku tika izvēlēts tieši šis laiks. Silts un saulains... Yeah, sure...!

Kopš filmēšanas sākuma pa īstam saulaina ir bijusi tikai viena diena un tajā pašā, protams, bija jāfilmē iepriekš ieplānoti un nepārceļami iekštelpu skati.

Par spīti pretīgajiem laika apstākļiem, filmēšana rit savu gaitu, ja nu vienīgi pelēkās krāsas visā būs mazliet vairāk, nekā bija domāts. No šīs nedēļas ir sākusies arī diezgan masīva informatīvā kampaņa presē, tā kā jūs par mums vēl dzirdēsiet :)

Īpaši mxz izvietoju lielu kameras bildi tuvplānā un fokusā, lai papriecājas :) Kamera, cik zinu, ir visnotaļ vienkārša un lēta.

ceturtdiena, 2007. gada 12. jūlijs

Kas notiek ar DELFI?

Jau aptuveni 2 nedēļas, lasot portālu DELFI, vismaz vienā no trim mēģinājumiem atvērt kādu rakstu, tā vietā atveras 404 kļūdas paziņojums. Browseris ir FF 2.0.0.4 ar jaunākajiem AdBlock Plus un NoScript papildinājumiem, bet DELFI pēc idejas ir visās excluded listēs, turklāt ne ar vienu citu lapu šādu problēmu nav. Vai vēl kāds ir novērojis šādu gļuku?

otrdiena, 2007. gada 10. jūlijs

Iesper valsts virsvadonim!


Pavešanas process vs. Sekss - kurš kuru?

Pastāv medicīniskos pētījumos balstīts uzskats, ka vīrietis seksuāli visaktīvākais ir tieši jaunībā. Jaunam vīrietim TO vajag daudz, bieži un lielākoties viņam ir pilnīgi nebūtiski – ar ko. Jaunu vīriešu kompānijās lielīšanās ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem ir pierasta lieta un viņiem neviens (izņemot draudzenes) nepārmet monogāma dzīvesveida nepiekopšanu.

Tiktāl viss ir OK, taču es ikreiz brīnos, kad dzirdu kādu no saviem draugiem atreferējot savu kārtējo varoņdarbu un minot, ka „šito, paldies Dievam, nebija ilgi jālauž, kaut viņas visas tādas būtu”. Respektīvi, mani pārsteidz tas, ka sekss kā process tiek uzstādīts kā prioritāte jebkāda veida attiecībās ar pretējo dzimumu.

Nē, nepārprotiet, es neesmu no tiem, kuri ar pretējā dzimuma pārstāvēm tikai sarunājas, taču es arī nespēju saprast, kur ir kaifs katru dienu „ņemt priekšā” citu klubā nomedītu, jēgu pārdzērušu un uz visu gatavu meiteni. Man pašam vienmēr ir licies, ka vakara interesantākā daļa ir nevis sekss, bet gan pavešanas process, šī spēle, kuras rezultāts gandrīz vienmēr ir zināms jau iepriekš, bet kurā abas puses savas lomas tomēr spēlē ar acīmredzamu aizrautību, liekot lietā visas līdz šim apgūtās prasmes un iemaņas. Jo, ja seksā agri vai vēlu (un mūsdienās visbiežāk ļoti agri) pienāk brīdis, kad praktiski viss jau ir izmēģināts un pieredzēts, kad katra nākamā reize ir tikai kādas iepriekšējās atkārtojums, tad variācijas tajā, kā līdz seksam nonākt, ir praktiski neizsmeļamas. Runājot datorspēļu žargonā, tu vienkārši visu laiku paaugstini savu „skillu” līmeni un meklē arvien jaunus „pretiniekus”, kuru līmenis ir tavējam atbilstošs. Līdz tev apnīk arī tas, tu nodibini ģimeni, piepildi bērnistabu un dzīvo laimīgi līdz mūža galam :)

Protams, es šeit runāju par cilvēkiem, kuri ir apzināti un pārliecināti poligāmu attiecību piekopēji un par to nekaunas. Patstāvīgās monogāmās attiecībās valda pavisam citi likumi un tikumi, kaut gan jāatzīst, ka saprast, kā kāds cilvēks var visu laiku gulēt tikai ar vienu un to pašu cilvēku un to darot nenogarlaikoties līdz nāvei, man līdz galam tā arī nav izdevies, bet tās nu ir manas problēmas un uztveres īpatnības.

Ar to visu es gribu teikt vienīgi to, ka mēs – vīrieši – bieži vien apzināti atsakāmies no kā tāda, kas mums ļautu pašapliecināties (ar kādu gan citu mērķi kāds vīrietis katru vakaru klubā „medītu” citu meiteni?) daudz vairāk par vienkāršu seksuālu aktu ar pretoties nespējīgu „upuri”. Vai tā būtu nezināšana vai arī pārliecības trūkums par savām spējām?

Paradoksāli, bet sievietes, šķiet, visu šo izprot daudz labāk, jo viņas vienmēr ir izrādījušas daudz vairāk intereses par flirtu, pavešanu un priekšspēli, nekā vīrieši. Te tev nu bija vīrietis – mednieks...

/foto no wallpaperbase.com/

Klubu apskata nākamā sērija būs šonedēļ

Daudzi jautā, vai neesmu aizmirsis par solīto Rīgas naktsklubu apskata turpinājumu.
Tā kā pagājušā nedēļa tika aizvadīta "Rīgas ritmos", kuru āfterpārtijas katru dienu notika "Kaļķu vārtos", kas tika apskatīts jau pirmajā reizē, tad neko jaunu jums nevarēju piedāvāt. Šonedēļ solos laboties un ja ne piektdien, tad sestdien noteikti aizčāpot līdz kādai jaukai izklaides vietai. "Nautilus", piemēram :)

svētdiena, 2007. gada 8. jūlijs

Atskats uz "Rīgas Ritmiem"

Labrīt, pasaule!

Pēc nedēļas, kurā pa 6 naktīm un dienām kopā tika gulētas 10h, beidzot esmu pagulējis mazliet vairāk un varu pastāstīt par to, ko šonedēļ redzēju un dzirdēju ikgadējā starptautiskajā mūzikas festivālā "Rīgas Ritmi".

No 7 lielajiem koncertiem "Kongresu namā" apmeklēju 6:

"Yellowjackets" (ASV)
Leģendāri džeza izpildītāji (25 gadu karjera, 2 "Grammy" balvas, 11 nominācijas, kā arī miljons citu balvu). Uz pasākumu devos ar ļoti lielām cerībām un jāsaka arī, ka smagi vīlos. Mūziķu neticamā meistarība man nespēja kompensēt sajūtu, ka koncerts vienkārši tiek atspēlēts, jo klausītājiem sen viss ir pateikts. Šādu stadiju es saucu par "virtuzaurismu" - mūziķi ir tik profesionāli un spēlē tik sen, ka viņiem vairs nav nekā jauna, ko iemācīties un ko piedzīvot, tādēļ man un vēl daļai (mazākumam) skatītāju koncerts likās pilnīgi emocionāli nesaistošs. Protams, jāpiebilst ka klasisks instrumentālais džezs nav gluži man vistuvākais virziens. Zvērināti džezisti toties bija sajūsmā.

Horacio "el Negro" Hernandez (Kuba)
Uz šo koncertu gāju jau ar šaubām par to, vai vispār neesmu zaudējis spēju izbaudīt labu mūziku (Muse, Yellowjackets), taču šaubas ilga vien vienas kompozīcijas garumā. Kubiešu perkusionists "El Negro" (arī ieguvis "Grammy") un viņa kompanjoni uz skatuves savērpa tādu skaņu virpuli, ka palikt vienaldzīgam vienkārši nebija iespējams. Latviešiem tik svešo ritmu pasaule skatītājus pamazām ievilka sevī, līdz tie attapās aizrautīgi dejojot vai vismaz sitot līdzi ritmu. Atšķirībā no "Yellowjackets", šie mūziķi uz skatuves saspēlējās ar acīmredzamu baudu un viņiem bija daudz ko teikt saviem skatītājiem. Pēc koncerta neredzēju nevienu nelaimīgu seju.

Farmers Market (Norvēģija/Bulgārija)
Jau festivālam sākoties zinātāji runāja, ka tieši šis varētu būt lielākais "Rīgas Ritmu" pārsteigums, kuru noteikti vajag apmeklēt, tomēr tam, ko pustukšajai zālei piedāvāja kolektīvs ar amizanto nosaukumu "Farmers Market", šķiet, gatavs īsti nebija neviens. Divi norvēģi, viens soms un viens bulgārs ar savu fantastisko performanci, kurā plaši tika izmantot arīi vairāki instrumenti, par kuru nosaukumiem pat man ar visu manu muzikālo izglītību nebija nekādas nojausmas, pierādīja, ka nacionalitātei nav nozīmes - neticami sarežģītā bulgāru poliritmija teorētiski mierīgajiem skandināviem nesagādāja ne mazākās problēmas. "Farmers Market" savā priekšnesumā apvienoja virtuozu multiinstrumentu pārvaldīšanas tehniku, perfektu saskaņu starp mūziķiem un lieliska humora pārpilnu komunikāciju ar skatītājiem. Skatītājos kāds grib dzirdēt trešmetālu? Lūdzu. Patiesībā, es pat neko daudz nevaru par to visu pateikt, tas vienkārši bija un ir jāredz vēl un vēl.

Freddy Cole Quartet (ASV)
Ja iepriekš aprakstītais koncerts bija visiekačājošākais, tad "Living Legend Jazz" balvas īpašnieka dziedātāja un pianista Fredija Kola uzstāšanās noteikti bija visemocionālākā un man personīgi vistuvākā. Nat "King" Cole jaunākais brālis Fredijs uzskatāmi parādīja, ka džezam nevajag būt nedz sarežģītam, nedz tikai elitārai publikai uztveramam un baudāmam. Kouls saviem skatītājiem (pārpildīta zāle) nepiedāvāja nedz žilbinošas vokālas improvizācijas, nedz virtuozas klavieru arpēdžijas, gluži otrādi - viņa uzstāšanās bija bezgala vienkārša, dabiskuma un labestīguma pārpilna. Redzot, kā 76 gadus vecais mākslinieks ar grūtībām pārvietojas no klavierēm pie mikrofona skatuves priekšā, lai tad smaidot pārsteigtu priekšējās rindās sēdošās sievietes ar bezgala koķetu un enerģiska svinga pārpilnu dziesmu par to, ka vēl nav tik vēls, lai dāma ietu mājās, tu saproti, ka šis vīrs neizpilda mūziku, viņš pats ir mūzika. Vai tie būtu klasiskie džeza standarti, 50to gadu pops vai romantiskas balādes, Fredijs Kouls ar to visu tiek galā tik šķietami viegli, kā tas ir pa spēkam tika izciliem mūziķiem. Izdariet sev pakalpojumu - nopērciet kādu viņa albumu un jums vairs nekad nebūs jādomā par to, kādu fona mūziku izvēlēties romantiskam vakaram savā dzīvoklī. Dāmas, kas zāli pameta ar asarām acīs, tam ir drošs pierādījums.

Otis Taylor (ASV)
Melnādainais blūzmenis Otis Taylor pārsteidza ar ļoti interesantu priekšnesumu, kuram jau atkal daudzi mūzikas mīļotāji nebija gatavi. Kad "Rīgas Ritmu" galvenais rīkotājs Māris Briežkalns pirms koncerta uzrunā pieminēja, ka Otiss šodien izpildīs savdabīgu "trance-blues", daudzi tā arī neaizdomājās par to, kas tas varētu būt. Kā izrādījās, tā tiešām ir transā dzenoša blūza mūzika, kuras pamatā ir monotons bass, dīleja efektu apstrādātas ģitāras skaņas, čells un pa virsu blūza vokāls, kopā veidojot teju elektroniskās deju mūzikas cienīgu skanējumu. Basiste bija 21 gadu veca meitene - Otisa meita, kas izturējās kā īsta "caca" un par to pati visu laiku smējās. Uzstāšanās, kurā netika nospēlēts neviens klasisks Ņūorleānas blūza skaņdarbs, virknei skatītāju likās pārāk neizprotama un viņi pameta zāli. Citi savu nepatiku atklāja tikai vēlāk sarunās, taču es, pirmajā rindā sēdēdams, no sirds izbaudīju šo priekšnesumu visā tā avangardiskumā.

Coco Mbassi (Kamerūna)
Āfrikas balss Koko Mbasi šajos "Rīgas Ritmos" pasniedza meistarklases jaunajiem Baltijas dziedātājiem un visi kā viens viņi bija sajūsmā par tajās apgūto. Festivāla noslēdzošais koncerts parādīja, kāpēc tā. Kamerūnas dziedātāja visus aizveda fantastiskā muzikālā ceļojumā uz savu dzimteni, katru dziesmu stāstot kā stāstu par mīlestību, par dzīves skaistumu un nežēlīgumu, par dabu, par ģimeni un daudzām citām ikdienišķām lietām. Kopā ar divām bekvokālistēm (āfrikānieti un japānieti(!), Koko demonstrē sarežģītu vokālo polifoniju, kas tikai izklausās ļoti vienkārša. Arī pavadošais sastāvs ir līmenī, atskaņojot bezgala skaistās āfrikāņu melodijas. Kad koncerts jau pusē, dziedātāja aicina skatītāju kļūt aktīvākiem un dejot, un pēc neilga brīža visa skatuves priekša jau ir mutuļojoša jauniešu pūļa pārpilna, kas svingo gluži kā 50to gadu filmās. Organizatori gan kusli mēģina jauniešus pabīdīt uz malām, lai tie netraucētu dārgākajās vietās sēdošajiem, taču viss velti - "grūvs" jau ir noķerts un prom vairs neiet. Visa zāle kustas un dzied līdzi dziesmai par brīvību, turpinot dziedāt arī tad, kad mūziķi jau pametuši skatuvi. Viņi vēl atgriezīsies uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi iekustinātu parasti tik stīvos latviešus.

...un vēl...
Bez "Kongresu nama" koncertiem "Rīgas Ritmos" bija vēl daudzi aizraujoši pasākumiem, no kuriem visaktīvāk es apmeklēju vakara koncertus klubā "Kaļķu vārti" un tiem sekojošos jam-session, kuros piedalījās un kopīgi muzicēja teju visi festivālā pārstāvētie mūziķi.
Īpaši jāizceļ divi koncerti: kā vienmēr atraktīvais un jumtu noraujošais Intars Busulis un viņa draugi - Latvijas labākie džeza izpildītāji, kā arī lietuviešu basģitārists Domantas Aleksa un viņa "D'Orange band". Jāpiemin arī vēl viens (vai pareizāk sakot - četri) koncerts, kurš norisinājās visiem pieejamā vietā - Līvu laukumā Vecrīgā. Franču ielu mūziķu apvienība "Musica Brass" katrā no savā uzstāšanās reizēm piedāvāja ko jaunu un katru reizi tas bija kas vienkārši neticams. Ceļojošo cirku atgādinošā kompānija, savās performancēs iesaistīja visus klātesošos, te Līvu laukumā sarīkojot improvizētu zaļumballi un liekot dejot uz labu laimi sapārotajiem skatītājiem, te aizvedot visus uz kādas ēkas iekšpagalmu, noguldot uz bruģa un kopīgi dziedot "Aijā, žūžū, lāča bērni", te atkal visam pārsteigto skatītāju pūlim aptinot sarkanas dzijas pavedinos un tad stumdot tos pa visu laukumu uz velna paraušanu. Nav brīnums, ka šī kompānija ik katrā pilsētā, kurā pabijusi, atstāj lielu fanu pūli.

"Rīgas Ritmos" notika vēl daudz kas cits, diemžēl visu nekad nevar pagūt apskatīt. Katrā ziņā prieks, ka festivāls ar katru gadu aug un ienāk pilsētā. Vismaz man tā ir nedēļa, kad gūstu visvairāk pozitīvo emociju. Gan jau arī nākamgad...

ceturtdiena, 2007. gada 5. jūlijs

Jauna superfīča vai troksnis ne par ko?

"Virtual World Direct" jeb kompānija, kas izveidoja Lielbritānijā megapopulāro "E-Lottery Sindycate", kas ļauj tā lietotājiem kopīgi piedalīties lielākajās pasaules loterijās, pēc tam sadalot lielos laimestus, jau labu laiku aktīvi mārketē savu jauno projektu, tā būtību joprojām turot noslēgumā. Pagaidu nosaukums ir "e-Play".
Projekts sola apvienot social networking ar tiešsaistes daudzlietotāju spēlēm un citām aktuālākajām WEB 2.0 iespējām, kopā veidojot jauno interneta superhītu, kas popularitātē pārspēšot MySpace un YouTube.
Peļņu, kā jau tas tagad ir modē, tiek solīts dalīt arī ar lietotājiem. Protams, ka tikai tiem, kas būs piereģistrējušies līdz projekta prezentācijai :D Sākumam lietotāju komūna tak kaut kā jāsavāc.

Visa fiška tikšot prezentēta 15. jūlijā.
Skaļi jau nu ļoti. Iespējams, ka tukši arī.
Piereģistrējos. Paskatīsimies.

Te var palasīties detalizētāk. (4mb, PDF)

trešdiena, 2007. gada 4. jūlijs

"Amatieris": jau filmējam!

Ar lielu prieku un lepnumu varu paziņot, ka jaunās latviešu filmas "Amatieris" ražošanas process ir iegājis pašā aizraujošākajā fāzē - filmēšanā!

Visa jūlija garumā vairāk nekā 30 cilvēku komanda uz filmēšanas laukuma dienu un nakti mēģinās paveikt neiespējamo, nofilmēt nenofilmējamo un to visu arī pārdzīvot sveiki un veseli. Pati filmēšanas gaita tiek dokumentēta rakstiskā un fotogrāfiskā veidā iekš filmas bloga. Diemžēl, tam nav RSS padeves. Rekomendējas tiem, kas vēlas ko uzzināt par kino tapšanas aizkulisēm. Nav jau mums nekāds Holivudas blokbasters, bet tomēr...

Lūk, dažas bildes no pirmās filmēšanas dienas:
Gaismotāji cenšas izgaisināt ēnas.

"Kā lai nosvīst nepamanīts?"

Operatoīds = puscilvēks + puskamera.

otrdiena, 2007. gada 3. jūlijs

Pazudis "Rīgas Ritmos"

Sākot no rītdienas līdz svētdienai centīšos apmeklēt visus ikgadējā festivāla "Rīgas Ritmi" koncertus (un tādu ir vairāki desmiti), tā kā pavisam iespējams, ka prāts uz blogošanu īsti nenesīsies. "Line-up" šogad ir teicams, tādēļ iesaku visiem aiziet vismaz uz kādu no lielajiem koncertiem "Kongresu namā".

Ja nu kas, c u there.

MUSE. Jaudīgi, bet neiekačājoši.

Biju. Redzēju. Bija OK.
Un tikai.


Nezinu, vai pirms tam tiku par daudz klausījies un skatījies, vai arī vienkārši kļūstu vecs, taču līdz pat koncerta vidum atklāti žāvājos, lai arī "Muse" man vienmēr ir ļoti, ļoti patikuši.
Pa īstam iekačāja tikai "Supermassive Black Hole", "Time Is Running Out" un "Plug-in Baby".

Šaubu nav, džeki ir monstri, viss bija super līmenī, it īpaši fantastiskās gaismas un video, taču pārējās dziesmās vairāk kā piesist kāju negribējās.

Un "Unintended" nenospēlēt...grrr... un "Falling Away With You" (uz to gan bija muļķīgi cerēt) :(

Man laikam tikai Stingu un Džordžu Maiklu klausīties.
Starp citu, esmu pārliecināts, ka "Yellowjackets" iekš Kongresu nama 4dien būs daudz iedvesmojošāks pasākums.

Jā, jāpiebilst, ka ierakstā man Muse patīk labāk, lai arī šī šobrīd ir viena no pasaules spēcīgākajām koncertgrupām. Kaut kā grūti sagremot, ka puse no visa, kas skan koncertā, ir tīra kompja atskaņota "foņera", lai arī monstroza, protams.

Neticama jauda, bet man emocijas neizraisoša, tā laikam vislabāk to visu raksturot.

That's all, folks.

svētdiena, 2007. gada 1. jūlijs

BitHack down again

Pēc skaļas atgriešanās ar ārzemju hostinga palīdzību un "fuck you" rādīšanas LaMPA virzienā, BitHack trekeris atkal ir nosprādzis. Vai šoreiz uz visiem laikiem?
Nombre, kā viens no galvenajiem kadriem šajā servisā, varētu pakomentēt.

Edit (03.07):
Nombre pakomentēja un nu jau viss atkal iet :)