Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64

Es arī gribu naudu!

Pēdējā laikā, lasot ziņas, es jūtos pamatīgi apmulsis. Un ne par politiķu izteikumiem, nē. Tas, kas pārsteidz, ir dažādu sabiedrības slāņu, grupu un novirzienu mēģinājumi pie visām savām problēmām vainot valdību un citus pie varas esošos, paģērot nekavējošu šo problēmu risināšanu un, galvenais, pieprasot NAUDU.

Man nenāk ne prātā apgalvot, ka mūsu valsts pārvalde strādātu lieliski, un es nenoliegšu, ka ir nozares, kuru uzturēšana vai atbalstīšana arī brīvā tirgus ekonomikas apstākļos neapšaubāmi ir valsts pienākums, taču lielākoties, raugoties uz šo publisko žēlošanos, pieprasījumiem un ultimātiem, man gribas uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc, ellē ratā, kādam jums kaut kas būtu jādod?

Manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi visus šos šķietami krīzes nelaimē nonākušos prasītājus mest pār vienu kārti.

Es pilnībā varu saprast skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, ārstniecības personāla, bibliotekāru un vēl vairāku nozaru pārstāvju, kuru darba devējs ir valsts vai pašvaldības, izmisumu, kad tiem solītā un pat likumos ierakstītā algas pielikuma vietā pēkšņi nākas izvēlēties starp algas samazinājumu vai darba zaudēšanu. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības iet un iemest pusķieģeli to politiķu logā, kas vēl tikai gadu atpakaļ, kad tuvojošos krīzi bija grūti nesaskatīt pat aklajam, turpināja solīt neizpildāmo.

Taču šīs nozares nebūt nav vienīgās, ka uzskata, ka krīzes laikā valstij tās būtu jābalsta. Ņemsim par piemēru tos pašus zemniekus, kas rīt solās pārpludināt Rīgas ielas ar smago tehniku. Atmetīsim nost sentimentu par tēvutēviem arājiem un paraudzīsimies uz faktu, ka tāds zemnieks nav nekas cits kā biznesmenis. Tiesa, reāli ražojošs biznesmenis, kas mūsu valstī nav diez ko ierasti, un tomēr zemnieku saimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits ,un uz to pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumi. Un arī tajā veiksmi vai neveiksmi nosaka spēja adekvāti reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām un prognozēt nākotnes tendences. Un ja nu pēkšņi ir situācija, kad uzpircēji vairs negrib iepirkt pienu un to nākas gāzt grāvī, tad ir muļķīgi pie tā vainot valsti. Gluži vienkārši, jūsu produkts patērētājam vairs nav aktuāls. Vai nu piens vairs negaršo, vai arī citur to var nopirkt lētāk. Sāpīgi, protams, bet tā notiek ik dienas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, un neviens par to nekādu lielo brēku neceļ un miljonus no valsts nepieprasa. Neesi laicīgi paredzējis krīzi nozarē, diversificējis un optimizējis biznesu - pats vainīgs. C'est la vie.

Nesen dibinātā Latvijas Kredītņēmēju apvienība (kuru man viemēr mēle niez saukt par Nesaprātīgo Izšķērdētāju varzu) ar varenu sajūsmu uzņēma vienu visu laiku no murgainākajām Šlesera idejām uz trīs gadiem aizliegt bankām realizēt savas likumiskās tiesības (kuras iepriekš nostiprinājusi šī pati valsts un tās politiķi) atņemt parādniekiem viņu dzīvokļus un citus nekustamos īpašumus. Respektīvi, Šlesers, pats megabiznesmenis un brīvā tirgus apustulis būdams, rosina valstij iejaukties biznesā un diktēt tam spēles noteikumus jau pēc spēles beigām. Šizofrēnija?!

Droši vien, ka ir taisnība tiem ekspertiem, kas saka, ka bankas mūsu pilsoņiem piedāvājušas daudz sliktākus noteikumus nekā citur pasaulē, taču patiesībā šis fakts, par ko tā satraucas mediji, neko nemaina. Ja kāds ir bijis tik stulbs un izmantojis augstās nekustamo īpašumu cenas, lai sagrābtos milzīgus kredītus uz neizdevīgiem, taču līgumā skaidri ierakstītiem noteikumiem, tad, jau atkal, pats vainīgs. Nu nevaram taču par savu stulbumu vienmēr vainot valsti. Tad jau valsts atbalstu ar pilnām tiesībām varētu saņemt arī tie jampampiņi (tie to arī pieprasa), kas visu kredītos savākto naudu iegrūduši nelikumīgās finanšu piramīdās.

Vēl es gribu pieminēt Latvijas Radio un tā nedienas (neba jau, ka tām trūktu publicitātes). Man šis veidojums vienmēr šis šķitis absurds pēc būtības. Tas ir no valsts budžeta finansēts sabiedriskais medijs, kurš tomēr piedalās reklāmas tirgū un pelna naudu, kropļojot reklāmas tirgu. Detaļās neizplūdīšu, jo tad man pārmetīs ieinteresētību, kuras man patiesībā nav, taču vai jums nešķiet dīvaini, ka medijs, kuru klausās (pa visiem kanāliem kopā) vairāk nekā 40% no kopējā laika, ko mūsu valsts iedzīvotāji vispār atvēl radio (AQH Share), kurš pārdod reklāmas par tirgus cenu (vai arī pēc savas izvēles dempingo tirgu) un piedevām saņem milzīgu dotāciju no valsts, ir uz bankrota robežas? Ja tirgus līderis strādā ar zaudējumiem, vai tā ir valsts vaina vai tomēr vainojams neticami sūdīgs menedžments?

Tādus "ne pa ķeksi" valsts naudas prasītājus varētu saukt vēl un vēl. Var jau būt, ka es esmu kaut kur nošāvis greizi mācoties par to, kas tad īsti ir valsts. Manuprāt, valstij ir konkrēti pienākumi pret tās pilsoņiem, un tie ir ierakstīti šīs valsts likumos. Ja tie netiek pildīti, tad mēs mainam cilvēkus, kuriem šo pienākumu izpilde ir uzticēta. Bet ārpus tā, mēs esam paši par sevi, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka valstij un tās budžetam uz sevi būtu jāuzņemas mūsu neizdarība, nezināšana vai vienkārši muļķība. Un jo ātrāk mēs visi to apjēgsim, jo labāk mums pašiem.

Dziedi ar Štokiju un lauku radiem

Dīvaini, bet šis ir pirmais ieraksts šajā blogā 2009. gadā. Ierastais attaisnojums būtu, ka nav laika, taču laika netrūkst. Pietrūkst sakāmā, tādēļ tikai klusējot noskatos.

Rīt neliela daļa pamatoti nokaitinātās latvju tautas plāno doties uz Doma laukumu, lai kolektīvi izkliegtu savu sāpi par to, ka nav naudas, nav darba, nav stabilitātes, un, pats galvenais, nav ticības gaišākai nākotnei.

Es melotu, ja teiktu, ka uz mani tas viss neattiecas. Arī es jau labu laiku sēžu bezdarbībā, vien cenšoties rast veidus un iespējas, kā pamest šo valsti uz vismaz nākamajiem pāris gadiem (ja varat piedāvāt man darbu šeit pat, laipni lūgti ;). Ne jau tādēļ, ka gribētos, bet tādēļ, ka īsti citu iespēju nav. Taču diemžēl rīt plānotā akcija nekādā veidā nav, nevar būt un nebūs risinājums samilzušajām problēmām.

Iemeslus, kādēļ neiesaistīties šādā farsā, lieliski aprakstījuši jaunieši no mosties.org, tādēļ nemaz nemēģināšu tajos iedziļināties. Ja esat gana izglītoti, lai lasītu un uztvertu ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem - aicinu tur ielūkoties. Tikai mazs citāts ieskatam:

Tā vietā, lai izvirzītu saprātīgas prasības, teiksim, maizi un izrādes, viņi atkal un atkal maļ veco dziesmu par Saeimas atlaišanu. Protams, Saeima ir nepopulāra, tāpat kā valdība, tāpēc cilvēki atsauksies, dzīves apstākļu spiesti. Cilvēki var atsaukties uz daudz ko, bet tas allažiņ ir jautājums par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Saeima tiktu atlaista. (Citā scenārijā: kas notiktu tad, kad Vecrīga būtu nodedzināta, marodieŗi izlaupījuši veikalus un kaujinieki ar mietiem paši patriekuši Saeimu). Nekas nebūtu, jo šai protesta akcijai nav līderu, kas sabiedrībai piedāvā idejas par to, kā vajadzētu strādāt, lai būtu labāk. Nav nekādas Atmodas, nav nekādu vadoņu, ir tikai polītiķi, kas ne ar ko neatšķiras no tiem, ko viņi grib atlaist.

Šķiet, ka tikai laikā, kad strauji pasliktinās sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāte, mēs esam sākuši ne tikai piefiksēt, ka laikam jau ne viss mūsu valstī notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, bet arī pacelt savas balsis par to. Kamēr katru gadu pielika pie algas, bankas svieda pakaļ kredītus un pirms desmit gadiem par lētu naudu iegādātā Purvciema daudzstāvenes dzīvokļa cena šāvās debesīs, vidējais latvietis nekautrējās uzskatīt, ka kādas problēmas, ja arī eksistē, tad tās neskar viņu personīgi, līdz ar to nav nekādas vajadzības iesaistīties to risināšanā.

Taču nemaldināsim paši sevi - arī šodien maksimums uz ko esam gatavi, ir iziet ielās un izkliegt savu sāpi, nolamāt nekrietnos valstvīrus, lai pēc tam vienotos kopīgā "Bēdu manu lielu bēdu" un ar labi padarīta darba sajūtu dotos atpakaļ mājās un turpinātu štukot, kā atdot hipotekāro kredītu. Lielākā daļa joprojām atsakās pieņemt acīmredzamo patiesību, ka mūsu problēmās pa lielam vainojami ir nevis Šlesers, Demakova, Godmanis, vai kaut Soross un skandināvu bankas, bet gan mēs paši, mūsu nespēja un nevēlēšanās izprast dažādās likumsakarības, kas veido mūsu dzīvi.

Uz abu roku pirkstiem ir atainojams procentu skaits, kurš atspoguļo mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalību politiskās vai kaut nevalstiskās organizācijās. Mēs nekautrējamies atdot savas tiesības lemt pašiem par savu likteni citu rokās, un tad raudam par to, ka kāds ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Liela daļa cilvēku savu domāšanas procesu un viedokļa paušanu ir reducējuši līdz "ō, forši" vai "galīgs sūds" līmeņa domugraudiem interneta portālu komentāros. Mēs pieprasām "Eiropas algas", to argumentējot ar "Eiropas cenām", neliekoties ne zinis par faktu, ka dīvainā kārtā strādājam ar tieši 51,3% produktivitāti, salīdzinot ar vidējo "Eiropas darbinieku". Jā, mēs esam slinki! Nekustamo īpašumu tirgus bums teju katrā latvietī ir iedvesis pārliecību, ka viņš ir biznesa guru, kaut parasti šādu cilvēku izpratne par ekonomiku aprobežojas ar parasto "kupi-prodai" shēmu. Jā, mēs esam arī neizglītoti! Un ar to es nedomāju tikai augstskolas grādu...

Mēs tikai pieprasām, neko nepiedāvājot pretī. Esam gatavi kliegt, bet ne risināt problēmas. Var jau būt, ka kolektīva padziedāšana ar Štokiju, Kalnieti un citiem, kas uz krīzes kumeļa cer iejāt varas pilī, kādam nāks par labu. Vienu es zinu droši - Latvija tā noteikti nebūs.

Foto: Easyget.lv

2008. Restrospekcija. Filmas.

Teju noslēdzies kārtējais gads un tieši tādēļ ir pienācis laiks atskatīties atpakaļ un izvērtēt tajā paveikto un pieredzēto. Jāsāk ar ko tādu, ko relatīvi viegli novērtēt - filmām. Tātad, bez kādas noteiktas secības un žanru ierobežojumiem, seko 11 manuprāt vērtīgākās/labākās/visādi citādi atzīmējamās 2008. gadā pie plašākas publikas nonākušās filmas (ražošanas gads var būt arī agrāks) kuras sanācis ievērtēt. Protams, ka ļoti daudz ko es neesmu redzējis, tā kā šis nekādi nepretendē uz kādu objektivitāti. Bet man šis gads asociēsies tieši ar šīm filmām.

The Fall (India/UK/USA)
Labākā pēdējo 10 gadu filma. Iespējams, labākā filma ever. Punkts.

Man On Wire (UK/USA)
Viena no visu laiku labākajām dokumentālajām filmām, kas uzfilmēta šādam žanram pavisam netipiskā veidā. Filma stāsta par francūzi Filipu Petitu, kurš, ar savu draugu palīdzību, 1974. gadā pamanījās novilkt virvi starp Pasaules Tirdzniecības Centra "dvīņu torņiem" Ņujorkā un 40 minūtes pa to pastaigāties. Ārkārtīgi iedvesmojoši.

The Dark Knight (USA)
Jaunā Betmeniāde, kuras drūmo šarmu un vispusīgo kvalitāti novērtējuši arī tie, kam komiksu žanrs šķiet muļķīgs un nesaprotams. Filmas nagla, protams, ir pāragri galus atdevušais Kīts Ledžers psihopātiskā Džokera lomā.

Chop Shop (USA)
Ārkārtīgi emocionāli un arī vizuāli spēcīgs stāsts, kas mierīgi varētu norisināties Riodižaneiro favelu rajonos, taču šokējošā kārtā norisinās pasaules metropoles Ņujorkas nomalē, kas, kā izrādās, no Rio neatšķiras ne ar ko. Filma vēsta par diviem bāreņiem - brāli un māsu, kas, kā nu mācēdami, cenšas izdzīvot un pie reizes arī īstenot savus sapņus. Kārtīgs blieziens pa amerikāņu sapni.

Joheunnom nabbeunnom isanghannom (South Korea)
Filma, kuras angliskais nosaukums ir "The Good The Bad The Weird" ir stabili ierindojama starp 2008. gada dīvainākajām, bet vienlaicīgi arī aizraujošākajām. Korejiešu parodijvesterns bez saturīga sižeta, bet ar ar augstākās klases aktierdarbiem, "oskaru" cienīgu kinematogrāfiju un ainām, kas liks jums smieties vēl dienām ilgi.

Vicky Christina Barcelona (Spain/USA)
Vudijs Alens beidzot atkal ir mūs iepriecinājis ar īstu meistardarbu, kuru retais viņa fans vēl cerēja sagaidīt. Fantastisks aktieru ansamblis, pikanta tēma, teicami dialogi un brīnišķīgā Barselona visam pa vidu - vai gan mēs varam prasīt ko vairāk?

Slumdog Millionaire (UK/USA)
Kulta režisors Denijs Boils mums piedāvā reālistisku un krāsainu pasaku no Indijas. 18-gadīgais bārenis Džamals no graustu rajona neticamā kārtā ir tikai vienu jautājumu no uzvaras indiešu versijā par "Who Wants To Be A Millionaire". Tas šķiet neticami arī vietējai policijai, kas ir pārliecināta, ka jauneklis šmaucas. Lai tiktu sveikā cauri, Džamalam nākas paskaidrot, kā viņš uzzinājis atbildes uz katru jautājumu.

Entre les murs (France)
Francija ir valsts, kurā plaukst un zeļ multikulturālisms. Pēdējos gados tas novedis pie arvien masīvākām sadursmēm. Filmas darbībā norisinās parastā Parīzes skolā, kurā ieradies jauns , entuziasma pilns skolotājs ar jaunām metodēm, kuras multietniskā klase ne pārāk vēlas akceptēt. Filma ar starptautisko nosaukumu "The Class" šogad ieguva Kannu festivāla "Zelta palmas zaru".

Doubt (USA)
Izaicinošs stāsts par reliģiju, autoritāti un morāli. Merila Strīpa un Filips Seimors Hofmans ir savos augstumos izspēlējot mūķenes un mācītāja konfrontāciju 20. gadsimta 60to gadu Ņujorkā.

Towelhead (USA)
Trīspadsmitgadīgā Jasira nonāk sava stingrā tēva libānieša aizgādībā Hjūstonā un tur iepazīstas ar kaimiņu, amerikāņu armijas rezervistu, pret kuru izjūt savu pirmo seksuālo iekāri. Ārkārtīgi smaga, seksuāli atklāta un pašā laikā smieklīga filma par pieaugšanu.

Boy A (UK)
Tumša, jo tumša filma par puisi, kurš nule kā izlaists no ieslodzījuma par slepkavību, ko viņš paveicis bēnībā. Stāsts ar pamatīgu pēcgaršu un varu jums apsolīt, ka tā nebūs salda.

Aizdevums vai palīdzība?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija jau vistuvākajā laikā no dažādiem aizdevējiem gatavojas aizņemties 7,5 miljardus eiro jeb vairāk nekā 5 miljardus latu. Par aizdevuma apmēriem un noteikumiem lai spriež profesionāļi, taču man daudz interesantāks šķiet fakts, ka visas atbildīgās amatpersonas, kā sarunājušas, pēkšņi šo aizdevumu ir sākušas saukt par "finansiālo palīdzību", cenšoties radīt iespaidu, ka citas valstis mums brālīgi izlīdzēs grūtību brīdī, nevis izmantos Latvijas stāvokli, lai nopelnītu uz procentiem.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju - kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

/LETA/

Interesanti, ka šos teminus (palīdzība un atbalsts) nez kādu iemeslu dēļ ir pārņēmuši arī mediji. Pēc manām domām, par finansiālu palīdzību varētu saukt dāvinājumu vai varbūt vēl bezprocentu beztermiņa aizdevumu, bet ne jau aizdevumu uz procentiem. Vai tiešām kāds valdības PR konsultants ir iedomājies, ka šādas vārdu spēles neļaus tautai saprast, ka dažu amatpersonu pārliecība par savu visaptverošo zināšanu un varēšanu ikvienam(!) šīs valsts iedzīvotājam nākamo dažu gadu laikā izmaksās vairāk nekā 2300 latu tikai kredīta atdošanā vien?

Padod tālāk Slakteri!

Es reti kad atļaujos kādu publiski nosaukt par idiotu. Ne jau tādēļ, ka trūktu idiotu, bet gan tāpēc, ka fakta konstatēšana pašu faktu nekādi nemaina. Arī šoreiz es nevienu par idotu nosaukt nevēlos, tā vietā gribētos aicināt šo resursu lasošos un angļu (vai vismaz baltish) mēli saprotošos pilsoņus (un nepilsoņus arīdzan) novērtēt zemāk ievietoto finanšu ministra Ata Slaktera interviju Bloomberg TV visā tās 25 minūšu spozmē, izjust patiesu lepnumu par mūsu valsti, kā arī novērtēt drošās rokas un gudro galvu, kas šajos grūtajos laikos rūpējas par Latvijas naudas maku.

Tāpat aicinu arī padalīties ar šī video saiti arī ar citiem līdzpilsoņiem, jo domājams, ka mums visiem noderētu kolektīvs lepnuma brīdis. Ceru arī, ka videomateriāls ļaus jums apjaust, ka nekādā gadījumā nevajag izņemt ultra stabilās naudas vienības no vēl stabilākajām bankām, un mainīt tās pret jēnām vai iepirkt zeltu. Jo mēs taču esam drošās rokās ;)

SVF 3 miljardu eiro kredītlīnija Latvijai jau atvērta?

Riskējot ar Patiesības Ministrijas uzticamo sargsuņu DP apciemojumu, gribu padalīties ar svaigāko informāciju saistībā ar Latvijas iespējamo aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Kā ziņo politiķiem ārkārtīgi pietuvinātu biznesa aprindu pārstāvji, kuru vārdus augošās cenzūras apstākļos nevaru minēt, iespējamais aizņēmums no SVF nacionālās ekonomikas un valūtas stabilizācijai, par kuru politiķi, Latvijas Banka un mediji joprojām runā tikai varbūtības izteiksmē, patiesībā jau ir noticis fakts, un minētais fonds Latvijai šodien atvēris kredītlīniju 3 miljardu eiro (EUR 3 000 000 000) apmērā.

Minētā aizdevuma piešķiršanas nosacījumi joprojām nav zināmi, starp versijām figurē gan tautas ausīm tik nevēlamās operācijas ar lata kursu, gan arī prasības privatizēt vairākus vēl valsts rokās esošos lielos uzņēmumus. Kā zināms, SVF jau iepriekš līdzīgos gadījumos citām valstīm ir prasījis devalvēt nacionālo valūtu, kas gan Latvijas gadījumā būtu ekonomiska pašnāvība, tādēļ šāds notikumu pavērsiens diez vai ir sagaidāms. Tomēr droši paļauties uz to nevajadzētu, par spīti LB un patiesības apkarotāju centieniem.

Interesanti, ka izcili kompetentais finanšu ministrijas kūrētājs, a. god. ministrs Slakteris pirmo reizi par iespējamo aizņēmumu SVF vai Eiropas Komisijā (EK) ierunājās tikai pirms dažām dienām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda apjoma darījumu nevar nokārtot pāris darbadienās, tādēļ, ja šī informācija tiešām apstiprināsies, varēsim būt droši, ka mūsu varasvīri kārtējo reizi nav uzskatījuši par vajadzīgu informēt savus vēlētājus, savukārt Godmaņpapus, kurš pēdējos mēnešos nenoguris publiski stāstīja gan par stabilo banku sistēmu, gan par to, ka Latvija nekādā gadījumā neaizņemsies naudu SVF, atkal ir prasti muldējis, acīs skatīdamies.

Politiķu aprindās šāds vēl dalīšanā nekad nebijis pīrāgs, protams, tiekot uztverts ar milzu sajūsmu - kā zināms, kur malku cērt, tur skaidas lec. Un no 3 miljardiem sanāk skaidas pamatīgu zelta baļķu apjomā. Nav nekāds noslēpums, ka apetīte rodas ēdot - mūsu vadoņi no 3 miljoniem nu jau nonākuši līdz 3 miljardiem. Nav slikti, kungi, nav slikti!

Viss ir slikti (un šis tas labi)

Pēdējās nedēļas laikā sakrājies daudz pieminamu lietu, kuru īpašā dziļā aprakstā gan negribētos izplūst. Tātad, daži novērojumi, dažas kaitinošas un dažas ļoti labas lietas pilnīgi haotiskā secībā.

• Žurnāla "KLUBS" novembra numurs ir labākais, kādu Latvijā jebkad esmu piedzīvojis no šāda tipa izdevumiem. Teicama lasāmviela no vāka līdz vākam. Jā, un Jurģis Liepnieks ir viens no sakarīgākajiem džekiem šajā valstīt, lai kā tas arī neizklausītos.
• Tas malacis, kurš izdomāja un akceptēja ideju ekonomiskās krīzes dēļ samazināt ES fondu līdzfinansējumu, ir pelnījis augstāko sodamēru par valsts nodevību. Lielāku debilismu grūti iedomāties - nogriezt vienīgās garantētās ārvalstu investīcijas, tur ir jābūt iekšām.
• Likteņa ironija, ka lieliskas biznesa idejas pie pie manis atnāk laikā, kad visi naudu slēpj zeķē un bankas sargā katru santīmu. Kādam nav pārdesmit štukas investēšanai?
  
• Movielens.org - ģeniāls serviss kinomīļiem. Novērtē 15 filmas un saņem ieteikumus par filmām, kuras algoritmaprāt tev varētu patikt. Strādā neticami labi!
• Atskaņot Mālera 8. simfoniju arēnā bija noziegums ne tikai pret valsti, bet arī pret cilvēci.
• Sākusies pieteikšanās uz jauno mediju ne-konferenci BarCamp Baltics 2009, kas no 6. līdz 8. februārim norisināsies Rīgā, "Reval Hotel Latvija". Šī gada pasākums bija lielisks, tāpēc steidziet reģistrēties un sāciet gatavot prezentācijas.
• Teju jātrauš asaras noraugoties, kā sūdu par pīrādziņu mēģina iesmērēt un daudzi joprojām ēd ar. Es par tiem pašiem Rīgas Sargiem, kas uz svētkiem izrādīti vai katrā kultūras namā un nu jau nonākuši arī internetā. Es, šo "šedevru" skatoties, izjutu kaunu par to, ka mūsu valsti var tik nekaunīgi slaukt pilnīgi jebkādai pašdarbībai, kaut tā būtu pašdarbība ar nacionālas propogandas piesitienu, nevis lepnumu par senču varonību. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz Latvijas Televīziju, kurā joprojām valda 80to gadu standarti (arī personāls), un nekas, visi apmierināti.
• Ja ārā dienām līst lietus un ir migla, tad viss svētku apgaismojums kaķim zem astes.
• Mans pēdējā laika labākais atklājums mūzikā ir vienkāršs un sasodīti jauks :)

11. novembris

..un atkal no jauna vasks lēnītēm ritēs pa senā pilsētas aizsargvaļņa daudz pieredzējušajiem vaigiem. Liesmiņas atspīdēs bērnu un sirmgalvju acīs, div` dūjiņas atkal gaisā skries, cilvēki atcerēsies, pieminēs, varbūt vienkārši smies, vai ar izbrīnu raudzīsies uz nebeidzamo straumi, kas šovakar plūdīs cauri vecās pilsētas šaurajām ieliņām, lai uz mirkli kļūtu par kopējo gaismu. Arī es būšu tur un mana sirds dziedās...

Varbūt šogad iztiksim bez superjaudīgiem starmešiem un TV kamerām. Bet diezin vai.

Jauniešu konferences - vai tukša laika šķiešana?

Vakar piedalījos savas kādreizējās darbavietas, Latvijas Jaunatnes padomes rīkotajā jauniešu konferencē "Jauniešu Vilciens", kas 8. un 9. novembrī Eiropas Jaunatnes nedēļas ietvaros norisinājās Latvijas Universitātes galvenajā ēkā, un uz kuru bija ieradušies vairāk nekā 300 jaunieši no visas Latvijas, lai runātu par tādām tēmām kā izglītība, starpnacionālās attiecības, vardarbība, atkarības, pilsoniskā līdzdalība, mediju un tehnoloģiju ietekme, vide, nodarbinātība un daudzām citām. Es šajā pasākumā biju uzaicināts vadīt vienu no darba grupām. Tā kā man ir diez gan pamatīga līdzīgu lokālu un starptautisku pasākumu apmeklējuma pieredze, gribu padalīties savās pārdomās par to lietderību un praktisko jēgu.

Vismaz pāris reizes gadā dažādas institūcijas un organizācijas, kas nodarbojas ar jauniešu lietām, rīko lielākas vai mazākas jauniešu kopā sanākšanas, kurās sapulcējas desmiti vai simti pārstāvju no valsts malu malām. Oficiālais mērķis ikreiz ir no pirmavota izzināt aktuālās jauniešu problēmas un rast svaigas izdejas to risinājumam. Tiesa, prakse rāda, ka lielākoties šie tomēr ir "ķeksīša" pasākumi, kuri tiek rīkoti par Eiropas naudu, un kuru praktiskos rezultātus neviens tā arī nav redzējis un diez vai kādreiz arī ieraudzīs. Ar to es negribu teikt, ka cilvēki, kas šīs konferences rīko, nevēlas sasniegt rezulātus, nebūt nē. Problēma ir tā, ka maksimums, ko no šādiem lieliem pasākumiem ir iespējams izdabūt, ir kārtējo reizi identificēt vienas un tās pašas problēmas un piedāvāt ļoti vispārīgas rekomendācijas situācijas uzlabošanai. Tās tad pēc tam tiek nogādātas "pēc piederības", taču ar to arī viss beidzas, jo nav dzirdēts, ka kāda ministrija vai cita valsts iestāde kādreiz būtu piegriezusi tām kaut mazāko vērību - sak', tie šmurguļi taču tāpat neko nesaprot...

Par piemēru varu nodemonstrēt manas darba grupas "Jaunieši un politika: kurš no kura baidās?", kurā darbojās 11 jaunieši vecumā no 16 - 25 gadiem, izstrādātās rekomendācijas, kuras vēlāk tiks pievienotas tām, kuras izstrādāja pārējās 18 darba grupas, un vienotā dokumentā iesniegtas gan atbildīgajām valsts un pašvaldību institūcijām, gan arī izplatītas NVO un medijiem.

1. Aicinām atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas, medijus, NVO un jauniešu viedokļu līderus vairāk popularizēt pozitīvos jauniešu pilsoniskās līdzdalības piemērus, tādējādi laužot negatīvos sabiedrības stereotipus un motivējot sociāli neaktīvo jaunatni iesaistīties sabiedriskajos procesos.

2. Piedāvājam būtiski palielināt neformālās izglītības metodikas izmantošanu jauniešu pilsoniskās apziņas veidošanā, uzsverot politiskās līdzdalības nozīmību, it īpaši piedalīšanos vēlēšanās un tautas nobalsošanās.

3. Aicinām valdību piešķirt Bērnu un ģimenes lietu ministrijai valsts jaunatnes politikas starpnozaru koordinatora funkciju, ar mērķi panākt vienotu jaunatnes politikas prioritāšu īstenošanu, kā arī piedāvājam uzsvērt jaunatnes sabiedrisko nozīmību, pārdēvējot šo ministriju par Bērnu, jaunatnes un ģimenes lietu ministriju.

4. Iesakām pašvaldībām veidot lokālus jaunatnes iniciatīvu fondus, ar nodokļu un cita veida atvieglojumu palīdzību piesaistot tiem vietējo uzņēmēju līdzekļus, tā veidojot finansiālo bāzi vietējo jauniešu iniciatīvu atbalstam.

Lai arī šīs neapšaubāmi ir ārkārtīgi formāli uzrakstītas (apzināti rakstījām politiķiem un ierēdņiem saprotamā valodā, kas diemžēl nav princips, kuru politiķi izmanto komunicējot ar saviem vēlētājiem) un tiem, kas neorientējas problemātikā grūti uztveramas lietas, tomēr ikvienai no tām ir ļoti skaidrs pamatojums. Taču šādi un arī daudz konkrētāki ierosinājumi tiek izstrādāti teju katru gadu, iesniegti atbildīgajiem cilvēkiem lādzīgai pamāšanai ar galvu, lai pēc gada atkal pulcētos jau citā sastāvā, atkal identificētu tās pašas problēmas, piedāvātu līdzīgus risinājumus, un turpinātu šo nebeidzamo riņķa danci.

Vai tas nozīmē, ka šādi pasākumi ir bezjēdzīgi?
Jā un nē. Manuprāt to rīkotājiem būtu pēdējais laiks apjēgt, ka problēmas tādā veidā gan var identificēt (kaut to var izdarīt arī 10 cilvēku grupa, nevis 400), bet ne risināt. Jo kamēr šajās konferencēs un darba grupās nepiedalīsies cilvēki, kuri reāli arī pieņem ar šīm tēmām saistītos lēmumus, lai paši redzētu, kādā ceļā un ar kādu pamatojumu tiek nonākts līdz šiem šķietami sausajiem un formālajiem ierosinājumiem, tie vienalga tiks uzskatīti par mazgadīgu šmurguļu kusliem mēģinājumiem iedziļināties lietās, par kurām tiem nav un nevar būt nekādas sajēgas.

Tādēļ NVO un citiem šādu konferenču rīkotājiem vajadzētu pārtraukt izvirzīt par mērķi priekšlikumu un rekomendāciju izstrādāšanu valdībai un citiem lēmumu pieņēmējiem, tā vietā koncentrējoties uz vienīgo reālo labumu, ko šie pasākumi dod - domāšanas procesu veicināšanu.

Teju katrs jaunietis, kurš aktīvi piedalās līdzīgās konferencēs, semināros vai darba grupās, kurās tiek izmantotas neformālās izglītības metodes, dažās dienās, prasmīgi moderētās diskusijās ar vienaudžiem un ekspertiem, izprot vairāk par to, kā šajā dzīvē reāli notiek lietas, nekā viņš jebkad iemācīsies skolā vai augstskolā. Ja šajā procesā rodas (un tur vajadzētu rasties) veiksmīgas idejas, kuras pēc tam var izmantot jaunatnes politikas veidošanā, tas ir lieliski. Taču noteiktu kvantitatīvu rādītāju sasniegšanai šādu ideju ģenerēšanā noteikti nevajadzētu būt prioritātei.

Šiem pasākumiem vajadzētu motivēt un ievesmot jauniešus domāt un darīt, negaidot, ka valdība, pašvaldība vai jebkāda cita vadība ko izdarīs viņu labā. Dot tiem noderīgu informāciju un praktiskas iemaņas, kā radīt pozitīvas pārmaiņas savā lokālajā vidē, kā "pavilkt" līdzi savus vienaudžus. Pretējā gadījumām mums arvien būs daži simti vai tūkstoši "aktīvo" jauniešu, kas katru gadu piedalīsies konferencēs, izstrādās nevienu neinteresējošas rekomendācijas un jutīsies paveikuši savu domājoša cilvēka pienākumu. Tajā pašā laikā viņiem blakus turpinās dzīvot simtiem tūkstošu jauniešu, kas par to neko nezinās un negribēs zināt, jo viņiem būs pārliecība, ka viņus šīs problēmas neskar un, ja arī skar, tad tās nav risināmas. Un uz virsrakstā uzdoto jautājumu joprojām varēs atbildēt vien ar rezignētu plecu paraustīšanu.

Tehnoloģijas izšķir ASV prezidenta vēlēšanas

Ir 8:00 rītā pēc Latvijas laika un šajā brīdī otrā pasaules malā joprojām turpinās ASV prezidenta vēlēšanas, bet jau šobrīd ir skaidrs, ka tās ieies vēsturē ar to, ka tajās pirmo reizi uzvarējis afroamerikāņu rases pārstāvis, Demokrātu partijas kandidāts Baraks Obama. Taču tā nebūt nav vienīgā nozīmīgā lieta. Šīs vēlēšanas atcerēsimies ar to, ka tās bija pirmās, kuras principā izšķīra jauno komunikāciju tehnoloģiju veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs pielietojums.

Ar to es gribu teikt, ka Obama par savu uzvaru lielā mērā var pateikties internetam un tam, ka viņa oponents Makeins un viņa komanda tik vēlu atskārta, ka tieši tas būs izšķirošais kaujas lauks, un sākotnēji neveltīja tam pietiekoši daudz uzmanības, ļaujot Obamam, kas, sākoties kampaņai, nebūt nebija izteikts favorīts, piesaistīt sev jaunus vēlētājus un papildu resursus. Tāpat jaunās tehnoloģijas ir daudz palīdzējušas ne tikai Obamam, bet arī visai ASV demokrātijai kopumā, nodrošinot līdz šim nebijušu atklātības un caurspīdīguma līmeni visam vēlēšanu procesam.

Tradicionālo mediju interneta versijas, portāli, blogi, sociālie tīkli, podkāsti, kontekstuālās reklāmas un SEO, milzīgas e-pastu datubāzes un IP telefonija, portatīvie datori un viedtelefoni, Wikipedia un Google - tie ir tikai daži no resursiem, kuri šajā vēlēšanu kampaņā tika izmantoti tādā apjomā, kā vēl nekad un nekur agrāk. Analītiķi apgalvo, ka tieši priekšvēlēšanu aģitācijas masīva ienākšana virtuālajā vidē, kas pati par sevi ieņem arvien būtiskāku vietu mūs dzīvēs, ir motivējusi milzīgi daudzumu vēlētāju pirmo reizi izmantot savas tiesības vēlēt. Jo īpaši tas attiecināms uz vecuma grupu no 18-26 gadiem, kas parasti ir ļoti nelabprāt iesaistās politiskajos procesos, taču šoreiz spēja identificēties ar kandidātu, kas savās runās piemin nevis Svētos Rakstus, bet gan Google.

Mazliet faktu:

• YouTube vien dažādi ar 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām saistītie klipi (kandidātu reklāmas, TV raidījumi, debates, parodijas, lietotāju radītie videokomentāri) kopumā apskatīti vairāk nekā 2 miljardus(!) reižu. Vairāk nekā divas trešdaļas no šiem skatījumiem saņēmuši tieši Baraku Obamu atbalstošie video.
• Abi galvenie kandidāti ārkārtīgi plaši izvērsa savu kampaņu sociālajos tīklos Facebook un MySpace. Obama savā Facebook atbalstītāju nometnē savervējis vairāk nekā 2 miljonus tīkla lietotāju, savukārt Makeinam izdevies piesaistīt 600 tūkstošus.
• Google BlogSearch uz šo brīdi atgriež vairāk nekā 15 miljonus blogu ierakstu ar atslēgvārdu "Obama" un vairāk nekā 8 miljonus ierakstus uz "McCain".
• Baraks Obama, tikai izmantojot internetu, privātos nelielos ziedojumos savāca aptuveni 200 miljonus dolāru savai vēlēšanu kampaņai. Tas ir divreiz vairāk, nekā jebkurš cits kandidāts jebkad ir spējis piesaistīt savai kampaņai kopumā. Viņa oponents šādā ceļā piesaistīja 10 reizes mazāk līdzekļu.
• Tūkstošiem amerikāņu piedalījās projektā Twitter Vote Report, kas izmantojot Twiter mikroblogošanas sistēmu, ļāva ikvienam balsotājam dalīties savā vēlēšanu pieredzē un ziņot par novērotajām problēmām, par kurām tālāk nekavējoties tika informētas atbildīgās instances, tā pamatīgi atvieglojot darbu oficiālajiem vēlēšanu novērotājiem.

Šķiet, šī kampaņa ir reizi par visām reizēm apliecinājusi, ka virtuālās informatīvās telpas pieaugošā nozīme mūsu dzīvēs nevar tikt pārvērtēta un ka tās nenovērtēšana var novest pie visbūtiskākajām sekām.

Protams, svarīgi ir ne tikai informatīvie kanāli, bet arī pati ziņa, ko, tos izmantojot, nodod. Obama ir spējis iedvesmot amerikāņus un ne tikai viņus ar savu pārliecību par to, ka pārmaiņas ir iespējamas. Gaidīsim tās.

Banku kari - vai izdosies nogremdēt "Swedbank"?

Dievzemīte un tās aborigēni arvien nebeidz pārsteigt. Vai katru dienu notiek kas tāds, par ko varētu ņirgāties neierobežoti ilgi un arī tad tas nekļūtu mazāk smieklīgi. Bet ko nu par aprobežotību, labāk parunāsim par finansēm, jo tā šajos laikos ir makten modīga tēma. Galu galā, par finansēm šodien mīļuprāt (kā jau tas Dievzemītē ierasts) runā pat tie, kuri no tām neko nesajēdz, tādēļ neredzu iemeslu, lai es būtu izņēmums.

Nerimstošie satricinājumi pasaules fondu biržās beidzot tiešā veidā trāpījuši pa pieri arī vietējā tirgus censoņiem. Šķiet, vakardienas kārtējais masīvais kritums Stokholmas biržā, kurā tiek kotētas virkne mūsu valstī darbojošos banku tiešo īpašnieku akcijas, bija tas punkts, pie kura banku karu sākums var tikt uzskatīts par notikušu faktu.

Tiem, kas neseko līdzi pasaules finanšu tirgu aktualitātēm - vakar zviedru "Swedbank" akciju vērtība biržā samazinājās par 18%, SEB bankas - par 12%, bet Nordea un Danske - par 6%. Neraugoties uz to, ka reāli draudi šo banku eksistencei nepastāv, Latvijā nekavējoties izplatījās baumas par drīzo "Swedbank" bankrotu. Un naivs ir tas, kurš iedomājas, ka tās izplatījās pašas no sevis.

Tas, kas reāli notiek, ir, ja ne savstarpēji koordinēta, tad mērķtiecīga baumu izplatīšana par "Swedbank" no citu Latvijas banku puses, izmantojot dažādus informācijas kanālus un mēģinot radīt "buzz" efektu ap iespējamo bankrota faktu. Protams, tas notiek anonīmi. Mērķis - koncentrēt visu satraukto noguldītāju uzmanību uz vienu banku, tā atbrīvojoties no situācijas, kad ar līdzīgu problēmu jāsaskaras pašiem, pie reizes pamatīgi iedragājot spēcīgākā konkurenta reputāciju un, iespējams, arī finansiālo stāvokli laikā, kad tas veic rebrendingu un ir zaudējis uzticamības faktoru, ko tam piedeva Hansabankas brends. Īsāk - sit citu, lai nesit tevi.

Protams, ka vietējā "Swedbank" nestāv rokas klēpī salikusi un tās PR cilvēki, šķiet, 24h diennaktī pavada, mēģinot atspēkot baumas un drošināt klientus interneta komentāros un preses relīzēs. Taču, ja uz biznesa klientiem skaidrojumi un detalizēta informācija par bankas stabilo finanšu stāvokli var atstāt pozitīvu iespaidu, tad vienkāršais tautietis tos uztver kā skaidru zīmi, ka viss ir reālā pakaļā un ka kuģis drīz grims. Reversā psiholoģija, tā teikt. Un nebūs nekāds brīnums, ja drīz vien pie šīs bankas filiālēm redzēsim rindas ar pilsoņiem, kas steigs izņemt savu naudiņu un noslēpt to zeķē zem gultas matrača. Patiiesībā, ja es būtu, piemēram, "Parex" darbonis, es šobrīd organizētu cilvēku pūļus pie "Swedbank" filiālēm. Panika rada paniku. Tiesa, maz ticams, ka varētu novest pie šīs bankas bankrota, jo, par spīti mātesbankas šābrīža problēmām, tās finanšu rezerves tomēr ir milzīgas, savukārt saistības Latvijā - relatīvi nelielas. Tiesa, jau labu laiku cirkulē informācija, ka zviedru "Swedbank" varētu tikt pārdota "Danske Bank" vai "Nordea". Un ne jau aiz labas dzīves...

Savu pagali ugunskurā šodien piemetusi arī Finanšu policija, paziņojot, ka tā cītīgi monitorē publiski cirkulējošo informāciju par iespējamo "Swedbank" bankrotu, jo esot pazīmes, ka tā tiekot apzināti izplatīta, lai grautu valsts finanšu sistēmu. Šāda rīcība pēc relatīvi nesenā gadījuma, kad īsziņu veidā tika izplatīta informācija par iespējamu lata devalvāciju, ir padarīta par kriminālnoziegumu. Tiesa, neatbildēts paliek jautājums, kādēļ FP uzskata, ka "Swedbank" finansiālā labklājība un milzīgās peļņas saglabāšana ir garants Latvijas finanšu sistēmas stabilitātei. Tāpat gribētos uzzināt, kur bija šīs policijas censoņi laikā, kad premjers Godmanis TV tiešraidē un citos medijos gvelza absolūtas muļķības par 3% budžeta deficītu, kas nozīmēšot automātisku lata devalvāciju.

Lai nu kā, banku kari Latvijā nav nekas jauns. Tiesa, tie gandrīz nekad nepaceļas līdz atklātam konfliktam un vairāk izpaužas kā banku PR cilvēku sacensība par to, kurš medijiem piegādās labāku kompromatu par konkurentiem. Taču šim gadījumam ir visas iespējas būt atšķirīgam un iznirt virs ārēji tik klusajiem banku biznesa ūdeņiem. Visticamāk - jau pavisam drīz.

Par laipnību

Laipnība, turklāt neviltota, šodienas pasaulē nav diezin ko augstā vērtē. Tieši tādēļ prieks par katru reizi, kad to izdodas novērot.

Šodien braucu trolejbusā uz Zaķusalu. Iekāpu, apsēdos, trolejbuss bija pustukšs. Pie tirgus sakāpa pilnum pilns. Palaidu vecenīti apsēsties un viņa bija pārsteigta un priecīga. Kas tā par lietu, ka par ko tādu tagad ir jābūt pārsteigtam?

Turpat blakus man un sēdošajai vecenītei, stāvēja tētis ar mazu bērnu rokās. Vecenīte, joprojām smaidot, piedāvāja paņemt bērnu klēpī, lai tētis varētu arī pieturēties. Viņš piekrita un arī pasmaidīja. Jā, vecenītes klēpī sēdot, bērns lūkojās pa logu un arī sāka smaidīt.

Tā nu mēs braucām - sēdošā vecenīte ar bērnu klēpī, es un tētis, stāvot turpat blakus. Tētis, kuram nu bija brīvas rokas, palīdzēja pārpildītā trolejbusa pasažieriem nokompostrēt biļetes. Ticiet vai nē, bet arī viņi bija makten priecīgi.

Turpat aizmugurē sēdēja pavecāks ārzemnieku pāris un ar ieplestām acīm raudzījās visā notiekošajā. Un atplauka platā smaidā...

Čupiņa sīkumu

Pēdējā laikā ir sakrājušās vairākas lietas, kuras gribēju šeit pieminēt, bet kurām nav vērts veltīt veselu ierakstu. Tad nu tā:

1) Islandiešu (piedrāžam valodniekus un viņu nepamatotos murgus) mūzikas invāzija Latvijā turpinās - 31. oktobrī "Sapņu Fabrikā" uzstāsies absolūti fantastiskie "Múm", kurus iesildīs mūsu pašu "Dun Dun" (manuprāt nepelnīti maz zināms projekts). 100% rekomendējas visiem mierīgas un bezgala skaistas mūzikas cienītājiem;

2) "Ghandi" (1982) ir izcila filma. Vairāk nekā 3 stundas kino baudas. Tādas filmas jau sen vairs netaisa;

3) "Dave Matthews & Tim Reynolds: Live at Radio City Music Hall" (2007, Blu-ray), kas iznācis tikai pirms pāris nedēļām, savukārt var uzskatīt par šībrīža etalonu dzīvās mūzikas koncerta audiovizuālajam ierakstam. Divas ģitāras, viena balss un divarpus stundas ģenialitātes;

4) Stulbums jau atkal ir sevi manifestējis kādā indivīdā. Lasu un nesaprotu, vai smieties vai raudāt. Komentārus gan puisis jau piegriezis, žēl gan;

5) Lai arī referendumi veiksmīgi izgāzās un man nav piespiedu kārtā jāemigrē, kā to tiku solījis, visas pazīmes liecina, ka būs tikai sliktāk, tā kā, ja nu joprojām apdzīvojat dzimtās āres tikai cerībā uz gaišāku nākotni, ir laiks noņemt rozā brilles;

6) Tā kā pa vasaru esmu pamatīgi nogarlaikojies, nākamnedēļ sākšu apgūt salsu. Ņemot vērā manu izcilo nespēju ielauzīties dejas soļos, šis pasākums tiks tiks dokumentēts un pēcāk aprakstīts vienā no ikmēneša vīriešu žurnāliem. Tāds kā čelendžs - es pret deju skolotāju :)

Nākamnedēļ Rīgā piketēs paši pret savu stulbumu!

Vispār man, tāpat kā Šulcam, cilvēki nepatīk. Tomēr nevaru noliegt, ka, laiku pa laikam, daži indivīdi vai to grupas pamanās izraisīt manā sejā anormāli platu smaidu, kurš tur noteikti neparādītos, ja šo cilvēku nebūtu. Zinu, zinu, nav labi smieties par citu neveiksmēm. Un tomēr, tā kā šoreiz neveiksmi ir izraisījis tikai un vienīgi akūts pašu stulbums, turklāt, tā skartajiem vēl ir uznākusi vēlme to publiski demonstrēt, es nevaru noturēties, tikpat publiski par viņiem nepaņirgājies.

Par ko es? Portāls "DELFI" ziņo, ka 10. septembrī, 11 no rīta pie ēkas Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 33, notiks pikets, kura mērķis būs "protestēt pret krāpnieku - finanšu piramīdas "European American Prosperity Trust Corperation" (EAPTC) - atklātu, nesodītu darbību Latvijā septiņu gadu garumā".

Tiem, kas tankā - stāsts ir par klasisku finanšu piramīdu, kura zem dažādiem nosaukumiem mierīgi darbojusies jau gadiem ilgi, pieņemot arvien jaunus ieguldījumus un solot (un līdz zināmam brīdim arī izmaksājot) milzīgus procentus. Varētu šķist, ka kopš 90to gadu vidus ar "Banku Baltija" un citiem līdzvērtīgiem iestādījumiem, kas solīja acumirklīgu 100% peļņu, latvietis vulgaris būs ko mācījies, taču nekā - ap 18000(!) ar saprātu apdalītu mūsu līdzpilsoņu ir atdevuši savus nopelnītos, sakrātos, aizņemtos vai kā savādāk iegūtos tūkstošus (cirkulē cipars 132 miljoni (!) USD) veikliem darboņiem, turklāt pierunājuši iesaistīties shēmā arī savus radus, draugus un paziņas. Ieguldījuši esot arī mūsu Saeimas deputāti, tostarp bijusī e-lietu ministre Ina Gudele.

Kā jau tas šādos gadījumos pierasts, kādā brīdī plaukstošais finanšu konglomerāts pārstāj izmaksāt procentus un izkūp gaisā ar visiem savāktajiem miljoniem. Tā nu gals beidzot pienācis arī EAPTC (vai "Mulberry", vai vēl sazin kā tur), uzsākti kriminālprocesi, bet veiksmīgie aitu cirpēji zem cita nosaukuma jau atraduši labākus medību laukus. Interesanti, ka šai piramīdai saknes aug tepat Latvijā. Tiem, kuriem daudz laika un melnais humors tuvs pie sirds, iesaku palasīt bezgalīgos Financenet foruma palagus, kuros perfekti var izsekot notikumu gaitai, uzzināt daudz vērtīgas informācijas par finanšu piramīdu darbību, kā arī pavērot, kas notiek, kad aitas beidzot apjēdz, ka tiek cirptas.

Lai nu kā, smieklīgākais ir tas, ka "apkrāptie noguldītāji" tagad ir apvienojušies biedrībā "Noguldījumu drošība" un grasās rīkot augstākminēto piketu un vēl kādas citas publiskas aktivitātes, lai darītu visiem zināmu savu bēdu. Sak, mēs mierīgi gadiem piedalījāmies nelikumīgā uzņēmējdarbībā, nodokļus nemaksājām, bet kur gan ir valsts, ka neredz, ka šādi razbainieki tik neglīti izrīkojās...

Es, protams, nekādā līmenī neatbalstu šādas kriminālas aktivitātes, taču skola acīmredzami maksā naudu. Un ja kāds tiešām ir tik neticami aprobežots, lai ieķīlātu vienīgo dzīvokli, ieguldītu naudiņu Panamā reģistrētā kantorī, kurš sola īsā laikā apgrozīt naudiņu un izmaksāt milzīgus procentus bez nodokļu atvilkumiem, tad līdzjūtība tādam, manuprāt, būtu nevietā.

P.S. Uzmanību visiem Buratīno! Pieņemu noguldījumus skaidrā naudā un zobu zeltā. Garantēta 100% peļņa. Naudas koks uzziedēs jau septembra beigās, tādēļ pasteidzieties iegūt savu daļu no ražas!

PRET (papildināts)

Šoreiz bez liekiem komentāriem, jo citi jau visu ir uzrakstījuši. Ja nevēlies, lai veikli polittehnologi ar Tevi manipulē kā ar domātnespējīgu lelli, spied uz bildes, atvēli stundu lai izlasītu, ko par tautas tiesībām atlaist Saeimu un konkrēto likumprojektu domā valsts vadošie konstitucionālo tiesību eksperti (turklāt atšķirībā no Endziņa - apolitiski), un tad pieņem lēmumu attiecībā uz 2. augusta referendumu. Es to jau esmu izdarījis!

Papildināts 22:18, 02.08.2008

Apsveicu visus ar saprāta uzvaru pār masu psihozi!

Ilustrācija no Rolandinsh.lv/blog

Par "Jauno Vilni", invalīdu stāvvietām un aprobežotību..

Mēs, latvieši, esam dīvaina tautiņa - maza, lepna un, diemžēl, pa lielam arī aprobežota. Kādēļ tāda pārliecība? Nu kaut vai tādēļ, ka vairākumam mūsu nācijas pārstāvju piemīt smieklīga tieksme klusēt brīžos, kad vajadzētu skaļi kliegt un nevietā brūķēt muti, kad pieklātos paklusēt. Protams, pilnīgi iespējams, ka tas pats attiecas uz visām nācijām, ne tikai latviešiem, taču es lielāko mūža daļu esmu pavadījis tieši šeit un tādēļ par citiem spriest negribētu.

Taču vispār latviešiem par citām tautām gan patīk spriest. Un kā vēl! Vidējais statistiskais latvietis ir stingri pārliecināts, ka amerikāņi ir stulbāki par stulbiem un ka viņu prezidents ir gadsimta lielākais dulburis, ka visi krievi ir urlas pēc aicinājuma un turklāt arī ir galīgi aprobežoti, jo nespēj saprast, ka dzīvo valstī, kurā viss ir galēji korumpēts un un kura to vien vēlas, kā kādu iekarot. Bet ne par to es šodien gribēju rakstīt.

Jau nedēļu milzīgs daudzums latviešu nenoguruši "vārās" par to, cik briesmīga lieta ir Krievijas telekompāniju organizētais jauno populārās mūzikas izpildītāju konkurss "Jaunais Vilnis", kurš ik gadu notiek Jūrmalā un tiek pārraidīts uz dažādām valstīm. Un katru reizi šis pasākums Latvijā izraisa milzīgu negatīvu rezonansi... un katru reizi kļūst par Latvijas gada skatītāko TV notikumu.

Ak, neraža, šogad vadītāji esot atļāvušies pajokot par Latvijas himnu un, kādas šausmas, častuškas esot dziedātas mūsu tautastērpos! Un tas viss mūsu prezidenta klātbūtnē un to vēl rāda TV! Par to, lūk milzīgs satraukums... Vien nelaime tāda, ka tas nav vis nacionālais lepnums, kas to izraisījis, bet gan mazām nācijām piemītošais mazvērtības komplekss. Jo tieši spēja pasmieties par sevi ir viens no galvenajiem rādītājiem, ka smējējam ar pašapziņu viss kārtībā.

Tas, kā "Jaunā Viļņa" vadītāji pasmejās par kādām Latvijai raksturīgām lietām, nav pat salīdzināms ar to, kādā pakāpē krievi savās televīzijās regulāri smejās paši par sevi. Un tas pats attiecas arī uz amerikāņiem un daudzām citām nācijām. Jo viņiem šis nacionālais mazvērtības komplekss kaut kā ir krietni mazāk izteikts. Un tiem, kas sūrojas, ka tās šausmas jāskatās TV - nu tak neskatieties, dārgie draugi, galu galā, to demonstrē nevis sabiedriskais, bet gan komerckanāls. Tas, vai mūsu prezidentam tur vajadzētu gorīties pirmajās rindās, ir cits jautājums, bet tā, galu galā, ir viņa paša izvēle, ar kuras sekām pašam vien būs jācīnās.

Otra lieta, kas pēdējās dienās ir likusi ar drūmu bezpalīdzību noraudzīties uz daudziem tautiešiem, ir reakcija uz portāla TVNET un Lato Lapsas kantora "Baltic Screen" jaunāko provokāciju - akciju pret invalīdu stāvvietu nelikumīgajiem aizņēmējiem. Ja nu kāds nav pamanījis, tad TVNET aicināja lasītājus iesūtīt bildes ar invalīdu stāvvietās novietotiem invalīdiem nepiederošiem auto, savukārt "Baltic Screen" uzņēmās noskaidrot to īpašniekus un, kas vēl interesantāk, papētīt, no kurienes un cik likumīgi ir nākusi nauda šo spēkratu iegādei.

Šodien portālā publicēts pirmā šāda acīmredzmi nodokļus nemaksājoša auto īpašnieka apraksts, un komentāru, protams, ir vesela jūra. Taču to vairums ir par to, kāds nelietīgs cūka ir raksta autors, par to, ka invalīdiem tāpat mašīnu neesot, par to, ka valstī ir bardaks, tādēļ likumi nav jāievēro un par to, ka svešu naudiņu (kas par to, ka valstij nozagtu) skaitīt esot nepieklājīgi.

Es vēlētos, kaut būtu manos spēkos to izteikt kā savādāk, bet viss ko es varu teikt ir, ka, manuprāt, aiz katra šāda komentāra, aiz katras šādas domas slēpjas viens aprobežots latvietis.
Tāds, kurš ziņošanu par krimināli sodāmu noziegumu (ar to es šeit domāju nodokļu nemaksāšanu, nevis neatļautu parkošanos) nievājoši sauc par "stučīšanu" (starp citu, neziņošana arī ir noziegums), tāds kurš ir pārliecināts, ka zagt, kamēr vien kāds cits zog vairāk, ir OK, ka nauda atbrīvo no pienākumiem pret valsti un līdzcilvēkiem, tāds, kurš ir laimīgs dzīvot bardakā un neko nedarīt, lai kas mainītos, jo, galu galā, tas ir lielisks attaisnojums paša cūcībām.

Neatkarīgi no tā, vai attaisnojumi meklējami 700 verdzības vai 50 padomju okupācijas gados, faktus tas nemaina - mēs esam depresīva, kompleksaina un daudzās lietās atpalikusi nācija. Un mums vēl tāls ceļš ejams, lai to apzinātos...

Foto: Latvietis.com

Kur koncerts, tur prezidents!

Bez visa tā, ka es joprojām neesmu sasniedzis nepieciešamo 40 gadu vecumu, kas jāsasniedz, lai mūsu valstī drīkstētu tapt ievēlēts par prezidentu, man nekad nav bijusi vēlme šādu amatu ieņemt. Baiss stress, specifisks dreskods un mūžīgs miesassargu ielenkums noteikti neietilpst pie labākajiem bonusiem, kādus darba ņēmējs var vēlēties. Taču pēdējo dažu mēnešu laikā manas domas palēnām sāk mainīties. Kādēļ? Jo šķiet, ka mūsu valsts šībrīža galva Valdis Zatlers ir apjēdzis, ka politika viņam diez ko vis nepadodas un ir pievērsies to labumu baudīšanai, kurus nodrošina viņa amats. Precīzāk - iespējai iegūt bezmaksas ielūgumus lieliskās vietās uz jebkuru pasākumu. Un galu galā, ja to var Valdis, tad dienās noteikti varēšu arī es.

Un Valdis var un arī dara. Šķiet pēdējā laikā teju neviens puslīdz nozīmīgs kultūras/izklaides notikums nepaiet bez mūsu prezidenta klātbūtnes. Tiesa, Zatleru nemanīju Positivus AB festivālā un pagaidām nav informācijas, vai viņš "tresījis" līdz ar tautas nožēlojamāko daļu iekš "bīčpārtija", toties mūsu Vadonis vairākus vakarus pēc kārtas tika manīts "Rīgas Ritmu" koncertos, viņš nenoguris klausījās un arī līdzdarbojās vairākos Dziesmu svētku pasākumos. Dzintaru koncertzālē "Jaunā Viļņa" laikā prezidents ir mīļi gaidīts un arī sagaidīts viesis, arī operas prezidenta loža regulāri ir aizpildīta un tas nav īsts basketbola mačs, kurā pirmajā rindā nesēž Zatlers ar savu dēlu. Starp citu, nākamās pāris nedēļas mums nāksies iztikt bez prezidenta - galu galā, kurš gan negribētu ietusēt Ķīnā, pie reizes noraugoties olimpiādes notikumos.

Es rosinātu pārdēvēt mūsu valsts vadītāja ieņemto amatu par "Valsts pārstāvis mākslas, kultūras, izklaides un sporta pasākumos". Un nevienam nebūtu nedz jautājumu, nedz pārmetumu, un arī Valdis varētu mierīgu sirdi darīt to, kas viņam acīmredzami padodas vislabāk.

Un kāda neraža, ka es nepiedzimu 15 gadus agrāk. Nē, es nemaz neslēpju, man nudien skauž, sasodīts!

P.S. Un nejautājiet man, kāpēc bildē prezidents mēģina ieraidīt volejbola bumbu basketbola grozā. Shit just happens...
Foto: Diena.lv

Par komunikācijas un sociālās mijiedarbības evolūciju

Šo gadsimtu, galvenokārt tehnoloģiju attīstības dēļ, dēvē par informācijas un nereti arī par komunikācijas laikmetu. Lai arī internets tiek izmantots informācijas, viedokļu un ideju apmaiņai - kas savā būtībā ir komunikācijas fundaments, vai to tiešām var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?

Klātienes komunikācijā "reālajā" pasaulē pastāv virkne blakusfaktoru, kas mums palīdz labāk saprast un novērtēt sarunbiedra personību un nostāju. Balss tonis, sejas izteiksme, ķermeņa poza un žesti ir tikai daži no tiem. Galu galā, cik daudz gan var izsecināt kaut vai no sarauktas pieres...

Vairāk ēteriska kontakta gadījumā, kādu mums piedāvā internets, mēs esam spiesti paļauties vienīgi uz to informāciju, kura mums tiek apzināti piedāvāta no pārējo komunikācijas dalībnieku puses, turklāt lielākajā daļā gadījumu tiem ir laiks izvērtēt savas reakcijas, nekas nenotiek spontāni. Bieži vien sarunbiedra avatars, paraksts vai labākajā gadījumā foto ir visa ar sarunas tematiku nesaistītā papildinformācija, kas ir mūsu rīcībā, taču tā, gluži kā drēbes, neliecina par to, kas šī persona ir, bet gan vienīgi par to, kā tā vēlas izskatīties citu acīs. Turklāt daudzi izvēlas nesniegt pat šādu informāciju.

Šādā tīri tekstuālā, uz gājiens-pēc-gājiena sistēmas balstītā komunikācijā, kāda tā ir dažādos forumos, e-pastos, blogos, čatos un savā ziņā arī sociālajos tīklos, ir ārkārtīgi grūti atpazīt īsto personību, kas slēpjas aiz tastatūras. Pat emocijas aizstājošās ikonas tiek tiek apzināti izvēlētas, nevis neviļus izrādītas. Sarunas tiek veidotas, vienmēr dodot laiku skaidri formulēt viedokļus un atbildes, tās daudz mazāk ietekmē mirkļa izjūtas un emocionālais stāvoklis. Kad pie rokas vienmēr ir Google un Wikipedia, ir praktiski neiespējami šādā komunikācijā novērtēt kāda patiesās zināšanas un pieredzi. Kad tu pasaki kādam, ka vairs nevēlies par viņu neko dzirdēt, tu nezini, vai atbildes smailijs patiesībā neslēpj dusmu lēkmi aiz monitora. Kā gan lai atšķir šādu, iespējams, pilnīgi uzmodelētu personību no īstas?

Jo vairāk pieredzējis šādā komunikācijas formā kāds ir, jo grūtāk identificēt viņa īsto "es". Internetā mēs iemācāmies ignorēt provokācijas vai atbildēt uz tām ar dzēlīgu asprātību, kurpretī dzīvē šāda situācija un no tās izrietošās sekas būtu pavisam savādākas. Vistuvāk reālajai personai tās virtuālais "alter ego" ir savas virtuālās karjeras pašā sākumā, kad tas vēl nav iejuties šajā vidē, un pat tad tas varbūt ārkārtīgi maldinošs.

Daudzi redz šo kā "komunikācijas laikmetu", kad patiesībā tas, arvien vairāk cilvēkiem izvēloties sociālās mijiedarbības veidu, kuram ir tik daudz ierobežojumu un trūkumu, var pārvērsties par "izolācijas laikmetu". Protams, arī "reālajām" interakcijām, neapšaubāmi, ir savi - līdzīgi - trūkumi, jo mēs visi gribam tikt redzēti tādi, kādi vēlamies būt, un nevis tādi, kādi esam, tādēļ izvēlamies attiecīgus sarunu tematus, attiecīgi ģērbjamies.. Tādas sociālās vides kā bāri un klubi ir tipiski piemēri un tie nereti rezultējās ātri pārtrūkstošās attiecībās, kas patiesībā ir vien nepareizi interpretētas sociālās maskas rezultāts, kuru par nederīgu padarījis ilgstošs personisks kontakts. Un tomēr, parasti daudz vieglāk ir kādu iepazīt, ja tas ir klāt esošs un nespēj modificēt savas reakcijas pirms nospiest "reply"pogu.

Noslēgumam daži jautājumi pašam sev un jums:

1) Lai arī dažādas virtuālas platformas nenoliedzami atvieglo un piedāvā plašas iespējas cilvēkiem savstarpēji komunicēt - vai to var uzskatīt par patiesu sociālu mijiedarbību?

2) Vai reālas komunikācijas aizstāšana ar virtuālo novedīs pie kopienu, grupu un draugu kopu sadrumstalošanās?

3) Vai savstarpējo attiecību virtualizēšanās ir nenovēršama mūsu kā tehnoloģiskas civilizācijas evolucijā un, ja tā, kādas var būt iespējamās sekas?

Darbs ārzemēs?

Diezgan smieklīgi, bet pat es, kurš vienmēr ir teicis, ka uz ārzemēm strādāt brauc tikai drūmākie lūzeri, kas savās šaurajās pierēs nespēj saprast to, ka tieši šajā valstī ir daudzkārt lielāks potenicāls ātrai un ārkārtīgi veiksmīgai karjera, šobrīd apsveru tīt makšķeres uz kādu vietu, kur zāle zaļāka un saulīte vairāk silda.

Ekonomiskā krīze, politiskais bardaks un drūmās sejas visapkārt kaut kā sāk piegriezties.

Vienīgā nelaime, ka tas, ko es vislabāk daru, ir cieši saistīts ar filigrānu valodas izmantošanu un, lai arī mana angļu valoda ir ļoti laba, es šīs valodas izjūtā tomēr nespēju un diez vai kādreiz spēšu sacensties ar tiem, kam kam tā ir dzimtā.

Skumji apzināties, ka tavas spējas un iemaņas reāli maksmiāli var izmantot tikai vienā mazā zemes pleķī, kurā nekas nenotiek...