ceturtdiena, 2009. gada 22. janvāris

7 lietas jeb Ko tie citi, to es ar

Es pieņemu, ka vienīgais iemesls, kādēļ biedrs Šulcs, labi zinot, kā man riebjas grupveida aktivitātes, kas domājošu indivīdu reducē līdz blējoša un ganam sekojoša aitu bara sastāvdaļai, savā pēdējā publikācijā nodevīgi pieminējis manu personu un izteicis vēlmi, lai es iesaistītos Latvijas blogosfēru pārņēmušajā pseidonoslēpumu atklāšanas mānijā, ir absolūtas neaizskaramības sajūta, ko radījusi pārvākšanās uz tālo čehu zemi. Par nelaimi viņam, tā kā pastāv visnotaļ reāla iespēja, ka es varētu doties tajos pašos neceļos, viņam par padarīto varētu nākties atbildēt jau pavisam drīz.

Tomēr, kamēr atriebe vēl tikai plānos, man nekas neatliek kā izmakšķerēt no savas pagātnes septiņus mazāk zināmus faktus.

1) Jau trīs gadu vecumā es uzsāku savu dziedātāja karjeru slavenajā Latvijas Radio bērnu popmūzikas ansamblī "Dzeguzīte". Kā spilgtākā atmiņa no turpmākajiem četriem gadiem ir koncertbrauciens un Kuldīgu, kur vietējā kafejnīcā televizorā (iespējams, ka no VHS) rādīja tiem laikiem ekskluzīvo multeni "Toms un Džerijs".

2) Laika posmā no 6 - 18 gadu vecumam es, iespējams, izlasīju vairāk grāmatu, nekā vidējais statistiskais eiropietis trīs mūžu laikā. Vēlāk šai nodarbei atvēlētais laiks samazinājās, taču niķi daudz lasīt neesmu atmetis joprojām. Mīļākā grāmata: Halīls Džibrāns - "Pravietis".

3) Man joprojām nav vadītāja apliecības, kas laikam ir tāda kā tradīcija mūsu ģimenes vīriešiem. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka vienmēr esmu dzīvojis pašā pilsētas centrā, kur pēc mašīnas nav vajadzības un nav arī kur to novietot, kā arī to, ka man vienmēr ir apkārt sievietes ar auto un nav arī nekādu kompleksu par to, ka sieviete mani kur ved.

4) Strādājot par žurnālistu, man ir sanācis darboties teju visu iespējamo veidu medijos: avīzē (NRA), žurnālā (Popcorn), radio (Capital FM), TV (LTV un TV5), kā arī vairākos interneta projektos. Šī pieredze šobrīd ir neatsverama, darbojoties kā PR konsultantam.

5) Es biju pirmais tagad tik populārās sviestroka grupas "Double Faced Eels" vokālists. Droši vien, ka visnotaļ dranķīgs, jo pēc dažiem koncertiem mani un grupas ceļi šķīrās. Var nešaubīgi apgalvot, ka grupai tas ir nācis tikai par labu.

6) Vecumā no 13 - 18 gadiem man piemita vairāki niķi, kurus man šodien ne pārāk tīk atcerēties: es biju zvērināts IRCists, kas zem nika "Dj-ShoRt" dienas vadīja dažādos Latvijas čata serveros, rakstot skriptus, ķīlējot botus un arī apmeklējot čata tusus; tāpat es arī vismaz pāris gadus biju bēdīgi slavenā kluba "Kardināls" mēbele, kur teju katru vakaru tika dziedāta karaoke. Vēlāk mēbeles statuss un inventāra numurs man tika piešķirts "Pulkvedī", un tad "Casablancā". Šobrīd es netusēju nekur, atskaitot retu reizi esmu manāms "Studentu Klubā".

7) Es sāku smēķēt ceturtajā klasē un atmetu piektajā. Kopš tā laika vairs neesmu to darījis. Bija vismaz viena reize, kad es bastoju skolu, lai vienatnē aizbrauktu uz Siguldu, pastaigātos un netraucēti izsmēķētu paciņu cigarešu. Vecāki mani nekad nepieķēra. Jā, ap to laiku es arī kolekcionēju eksotisku cigarešu bloku iepakojumus, kurus izdīcu no veikalniekiem un ar kuriem dzīvoklī bija piekrauts vesels skābūzis.


Tā kā acīmredzot ir obligāti nodot šo sērgu tālāk, tad es izvēlos inficēt nuclearsecrets, Reketu un Krišjāni Papiņu. Saņemiet!

P.S. Izrādās, ka stafeti man nodevuši bija arī Artis no Zuz.lv un Helmuts, kā arī nekrietnā vāvere Ilārijs. Godam nopelnīts sabiedrības ienaidnieka statuss arī viņiem!

pirmdiena, 2009. gada 12. janvāris

Dziedi ar Štokiju un lauku radiem

Dīvaini, bet šis ir pirmais ieraksts šajā blogā 2009. gadā. Ierastais attaisnojums būtu, ka nav laika, taču laika netrūkst. Pietrūkst sakāmā, tādēļ tikai klusējot noskatos.

Rīt neliela daļa pamatoti nokaitinātās latvju tautas plāno doties uz Doma laukumu, lai kolektīvi izkliegtu savu sāpi par to, ka nav naudas, nav darba, nav stabilitātes, un, pats galvenais, nav ticības gaišākai nākotnei.

Es melotu, ja teiktu, ka uz mani tas viss neattiecas. Arī es jau labu laiku sēžu bezdarbībā, vien cenšoties rast veidus un iespējas, kā pamest šo valsti uz vismaz nākamajiem pāris gadiem (ja varat piedāvāt man darbu šeit pat, laipni lūgti ;). Ne jau tādēļ, ka gribētos, bet tādēļ, ka īsti citu iespēju nav. Taču diemžēl rīt plānotā akcija nekādā veidā nav, nevar būt un nebūs risinājums samilzušajām problēmām.

Iemeslus, kādēļ neiesaistīties šādā farsā, lieliski aprakstījuši jaunieši no mosties.org, tādēļ nemaz nemēģināšu tajos iedziļināties. Ja esat gana izglītoti, lai lasītu un uztvertu ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem - aicinu tur ielūkoties. Tikai mazs citāts ieskatam:

Tā vietā, lai izvirzītu saprātīgas prasības, teiksim, maizi un izrādes, viņi atkal un atkal maļ veco dziesmu par Saeimas atlaišanu. Protams, Saeima ir nepopulāra, tāpat kā valdība, tāpēc cilvēki atsauksies, dzīves apstākļu spiesti. Cilvēki var atsaukties uz daudz ko, bet tas allažiņ ir jautājums par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Saeima tiktu atlaista. (Citā scenārijā: kas notiktu tad, kad Vecrīga būtu nodedzināta, marodieŗi izlaupījuši veikalus un kaujinieki ar mietiem paši patriekuši Saeimu). Nekas nebūtu, jo šai protesta akcijai nav līderu, kas sabiedrībai piedāvā idejas par to, kā vajadzētu strādāt, lai būtu labāk. Nav nekādas Atmodas, nav nekādu vadoņu, ir tikai polītiķi, kas ne ar ko neatšķiras no tiem, ko viņi grib atlaist.

Šķiet, ka tikai laikā, kad strauji pasliktinās sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāte, mēs esam sākuši ne tikai piefiksēt, ka laikam jau ne viss mūsu valstī notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, bet arī pacelt savas balsis par to. Kamēr katru gadu pielika pie algas, bankas svieda pakaļ kredītus un pirms desmit gadiem par lētu naudu iegādātā Purvciema daudzstāvenes dzīvokļa cena šāvās debesīs, vidējais latvietis nekautrējās uzskatīt, ka kādas problēmas, ja arī eksistē, tad tās neskar viņu personīgi, līdz ar to nav nekādas vajadzības iesaistīties to risināšanā.

Taču nemaldināsim paši sevi - arī šodien maksimums uz ko esam gatavi, ir iziet ielās un izkliegt savu sāpi, nolamāt nekrietnos valstvīrus, lai pēc tam vienotos kopīgā "Bēdu manu lielu bēdu" un ar labi padarīta darba sajūtu dotos atpakaļ mājās un turpinātu štukot, kā atdot hipotekāro kredītu. Lielākā daļa joprojām atsakās pieņemt acīmredzamo patiesību, ka mūsu problēmās pa lielam vainojami ir nevis Šlesers, Demakova, Godmanis, vai kaut Soross un skandināvu bankas, bet gan mēs paši, mūsu nespēja un nevēlēšanās izprast dažādās likumsakarības, kas veido mūsu dzīvi.

Uz abu roku pirkstiem ir atainojams procentu skaits, kurš atspoguļo mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalību politiskās vai kaut nevalstiskās organizācijās. Mēs nekautrējamies atdot savas tiesības lemt pašiem par savu likteni citu rokās, un tad raudam par to, ka kāds ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Liela daļa cilvēku savu domāšanas procesu un viedokļa paušanu ir reducējuši līdz "ō, forši" vai "galīgs sūds" līmeņa domugraudiem interneta portālu komentāros. Mēs pieprasām "Eiropas algas", to argumentējot ar "Eiropas cenām", neliekoties ne zinis par faktu, ka dīvainā kārtā strādājam ar tieši 51,3% produktivitāti, salīdzinot ar vidējo "Eiropas darbinieku". Jā, mēs esam slinki! Nekustamo īpašumu tirgus bums teju katrā latvietī ir iedvesis pārliecību, ka viņš ir biznesa guru, kaut parasti šādu cilvēku izpratne par ekonomiku aprobežojas ar parasto "kupi-prodai" shēmu. Jā, mēs esam arī neizglītoti! Un ar to es nedomāju tikai augstskolas grādu...

Mēs tikai pieprasām, neko nepiedāvājot pretī. Esam gatavi kliegt, bet ne risināt problēmas. Var jau būt, ka kolektīva padziedāšana ar Štokiju, Kalnieti un citiem, kas uz krīzes kumeļa cer iejāt varas pilī, kādam nāks par labu. Vienu es zinu droši - Latvija tā noteikti nebūs.

Foto: Easyget.lv