sestdiena, 2007. gada 29. septembris

Kā pareizi sacerēt priekšvēlēšanu runu (video)

Kādi ar dzīvi ne pārāk apmierināti padotie pamanījušies iekš YouTube nopludināt iekš video iemūžinātus Ukrainas Harkovas pilsētas mēra centienus savu eleganto PR speciālistu vadībā ierunāt tādu televīzijas uzrunu, kas nodrošinātu viņa pārvēlēšanu augstajā amatā.

Brīdinājums visiem - sižets satur sūri nenormatīvu leksiku. Droši izmantojams kā paraugmateriāls "melnā" PR cienītājiem.



Kas neredz, tas mēģina spiest šeit.

Atbrīvo Rīdzenes ielu!

Atbalstot Onkuļa lielisko iniciatīvu, vēlos arī savus lasītājus aicināt šovakar piedalīties savdabīgā akcijā, kuras mērķis ir atgūt Rīgas iedzīvotāju rīcībā kādu mums atņemtu ielu.
Rīdzenes iela ir tā iela, kura tagad ir iebūvēta iekš "Galerija Centrs", tajā pat laikā ielas statusu tā oficiāli nav zaudējusi.

"Kā man paskaidroja RD Satiksmes departamentā - iela ir publiskās telpas sastāvdaļa un nav privātīpašums. Tad nu es gribu aicināt šo ielu izmantot tam, kam ielas ir paredzētas - lai pastaigātos, satiktu draugus, paziņas, domubiedrus un citus interesantus cilvēkus, apēstu kādu līdzpaņemtu sviestmaizi vai atsvaidzinātos ar limonādi, varbūt nedaudz un pavisam klusu - jo vēls vakars - pamuzicētu un veiktu citas pieklājīgas un miermīlīgas darbības, kas ietilpst pastaigā pa pilsētas ielām.

Piebildīšu, ka minētais Rīdzenes ielas posms no apkārtējās publiskās telpas ir norobežots ar durvīm (kuru likumību vēl ir jānoskaidro), uz kurām ir dažādas piktogrammas, kas it kā aizliedz šeit vizināties ar skrituļslidām, skrituļdēļiem, skrejdēļiem un pastaigāties ar suņiem. RD satiksmes departaments uzskata, ka šīs piktogrammas ir nelikumīgas. Tāpēc - kopumā ņemot - šī pastaiga ir tāda kā pilsoniska akcija, lai agūtu ielu, kas rīdziniekiem ir zināmā mēra atņemta. [..]

Tikšanās laiks - pēc 22.00 (t.i., pēc laika, kurš norādīts kā slēgšanas laiks uz 'Centra' durvīm). Bet durvis vairs netiek slēgtas, tā ka ikviens var brīvi tur pastaigāties. Turklāt tur ir silts un nelīst - kas gan vēl var būt labāks, lai vienkārši pastaigātos?"

Pēc tam visi kolektīvi varam doties kaut kur atpūsties. Es izvēlos "Casablanca" slēgšanas pasākumu.

trešdiena, 2007. gada 26. septembris

Slēdzot klubu "Casablanca" - 29.09 visi uz "Obidna party"

Viena no Vecrīgas visu laiku jēdzīgākajām un omulīgākajām atpūtas vietām "Casablanca" maina savus īpašniekus un līdz ar to beidz pastāvēt. Sestdien, 29.09.07 atvadas no visiem "Casas" darbiniekiem un iemīļotās izklaides vietas. Vakara nosaukums - "Obidna party".

Kas būs?

Viss un visi. Pēdējoreiz.

pirmdiena, 2007. gada 24. septembris

INTERESANTI: Žurkas - posts, palīgs cilvēkiem vai nākamais radības kronis?

Šīsdienas tēma it īpaši mīļa būs visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Jaunajā rakstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsi, kā kontrolēt žurku prātus un par to, ka kādu dienu mūs, iespējams, gaida grauzēju sacelšanās pret cilvēkiem. Par to visu mazliet ironiskā stilā...

Par īstām žurkām mēs dēvējam divas sugas: melno žurku Rattus rattus un brūno žurku Rattus norvegicus. Uz visas Zemes, vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir nežēlīgi aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, dažas okeānu salas un Albertas province Kanādā, kur satrauktie kanādieši ir nekavējoties gatavi masu grauzēju slaktiņam, tiklīdz parādās kaut mazākās aizdomas, ka kāda žurka varētu būt ieperinājusies šajā provincē.

Vēsturiski žurkas, pateicoties to spējai pārnēsāt cilvēkiem bīstamas slimības un arī vairoties kā... hmm... nu, kā grauzējiem, vienmēr ir uzskatītas par kaitēkļiem. Tomēr, brīnišķīgajās mūsdienās, kurās mums ir tā laime dzīvot, žurkām to pavēlnieki cilvēki ir atraduši daudz produktīvākus pielietojuma veidus.

Viena daudzsološa platforma žurku izmantošanai ir Āfrikā mītošā somainā žurka. Tā kā šis grauzējs ir aktīvs tikai naktīs, tas ir apveltīts ar neticami asu ožu. Lai arī šī žurka daudz kur Sahāras apkaimē tiek uzskatīta par lielisku vietējo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļu, kāds Bārts Vētjens iedomājās, ka viņš var atrast labāku pielietojumu šīm radībām. Āfrikas zemes ir pieredzējušas neskaitāmus bruņotus konfliktus, kas, visi kā viens, aiz sevis ir atstājuši mīnām nosētus laukus. Žurku tieksme nemitīgi vairoties nodrošina to pārpilnību, kas, savukārt, dod iespēju to aso ožu izmantot bīstamajā mīnu atrašanas darbā. Par laimi, šīs ošņas ir viegli apmācāmas šādam darbam.

Gluži kā Pavlovs savos slavenajos eksperimentos iemācīja suņiem, ka ēdiens nāk ar zvana skaņām, žurkām tiek iemācīts, ka ēdienu tās saņem pēc cilvēka radīta klikšķa. Kad šī mācība ir apgūta, žurkas tiek pakļautas testam, kurā tās tiek palaistas laukumā ar vairākiem caurumiem. Ja žurka norāda uz caurumu, no kura nāk "bumbas smarža", treneris noklikšķina un žurka saņem ēdienu. Reālajā dzīvē, meklējot spridzekļus, saitē palaistai žurkai tās treneri nāksies izvadīt cauri vairākus simtus metru lielām teritorijām. Viena kļūda var maksāt dzīvību gan žurkai, gan tās trenerim, tādēļ pirms īsta uzdevuma pildīšanas žurkai ir jānoliek gala eksāmens. Lai saņemtu sekmīgu atzīmi, tai ir jāiziet mākslīgi veidots mīnu lauks un jāatrod visas tajā uzstādītās sprāgstvielas. Tikai tad žurka tiek pieņemta aktīvajā dienestā.

Protams, šāda žurku izmantošana dažiem izraisa bažas. Kritiķi uzskata, ka žurkas nevar būt tik precīzas kā cilvēka veidotas alternatīvas - metāla detektors vai robots - atmīnētājs. Tomēr skaidrs, ka žurkas, atšķirībā no metāla detektoriem, mīnas nemēdz sajaukt ar dažādiem metāla atkritumiem, un ka nabadzīgajām Āfrikas valstīm nav līdzekļu, lai iegādātos robotus. Par šiem pašiem robotiem gan Washington Post ziņo, ka ir aktīvisti, kas, ieraudzījuši, kā robots pēc sekmīgas mīnas detonācijas liesmojot turpina ceļu, pieprasa pārtraukt to izmantošanu, jo tā esot necilvēcīga attieksme pret robotu...

Žurku gludie un veiklie ķermeņi padara tās par labi piemērotām dažādām sarežģītām meklēšanas operācijām, diemžēl šādus uzdevumus bieži nespēj uztvert šo grauzēju mazās smadzenes. Lai labotu šo acīmredzamo dabas kļūdu, pētnieki pamēģināja iespraust tieši žurkas smadzenēs kaudzi elektrodu, lai uzlabotu un kontrolētu to darbību.

2001. gadā, uzsākot pētījumus, uzlabotās žurkas tika uzskatītas par līdzekli, kā iekļūt dažādos vrakos un meklēt izdzīvojušos. Īsumā, zinātnieki žurkas smadzenēs ievada elektrodus, kas pievienoti tālvadības ierīcei uz dzīvnieka muguras. Ar to palīdzību ir iespējams izsaukt grauzēja ūsās sajūtu, kas liek tam pagriezties, un pēc pareiza manevra izdarīšanas cits impulss sasniedz tieši smadzeņu labsajūtas centru. Kā rāda pētījumi, pēc desmit minūtēm šāda treniņa, žurka pilnībā pakļaujas tālvadībai. Šī žurku kontrolēšanas metode strādā labi, lai arī tās pielietošana sākotnēji iecerētajiem mērķiem ir apgrūtināta - attālināti vadīt žurku cauri labirintam, kuru vadītājs neredz ir visnotaļ sarežģīti.

Lai arī šobrīd pētītās žurku praktiskā pielietojuma iespējas var izrādīties nepraktiskas, nākotnē spēja pakļaut šos varen reproduktīvos kaitēkļus mūsu gribai tomēr var izrādīties noderīga. Iespējams, žurkas reiz kļūs par mūsu sabiedrības nozīmīgu sastāvdaļu un tām tiks uzticēti šodienas kalpotāju darbi - atkritumu iznešana, piemēram. Vai varbūt žurkas tiks bioniski uzlabotas tik tālu, ka tās kļūs par mūsu jaunajiem pavēlniekiem... lai Albertas provinces lāsts pār tiem!

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

sestdiena, 2007. gada 22. septembris

Lieliskas filmas, ko iesaku noskatīties!

Vienā no pirmajiem ierakstiem šajā vietnē, es padalījos ar tām pēdējā laikā redzētajām filmām, kuras, kuras noskatoties biju atzinis par labākajām no labajām (jo sliktas filmas es cenšos neskatīties vispār).

Ir pagājis pusgads un atkal gan kinoteātros, gan festivālos un arī mājās uz datora ir redzēta virkne lielisku filmu, kuru nosaukumus gribu jums atklāt. Šo darbu izcēlums uz citu fona, protams, ir dziļi subjektīvs. Šeit uzskaitīti ir gan Amerikas, gan Eiropas ražojumi, tāpat atradīsiet gan dokumentālās, gan mākslas, gan animācijas filmas. Daļa no šīm filmām ir arī neatkarīgu producentu mazbudžeta darbi, kuri atsevišķās jomās nespēj konkurēt ar Holivudas megagrāvējiem, taču it visiem tiem piemīt kādas īpašas kvalitātes, kuras blokbāsteros ar 100 miljonu budžetu velti meklēt. Un lai IMDb reitings jūs dažkārt nemaldina - tas tikai atspoguļo masu gaumi, kurai bieži vien ir kā ir ar spēju novērtēt labas lietas. Jā, jā, arī kino lietās es esmu augstprātīgs snobs :)

Park (2006, USA)
The Riddle (2007, UK)
Я остаюсь (2007, Russia)
Evening (2007, USA)
Jadesoturi (2006, Finland)
Sicko (2007, USA)
God Grew Tired Of Us (2006, USA)
Mr. Brooks (2007, USA)
Сталкер (1979, Soviet Union/West Germany)
Шиzа (2004, Kazakhstan/Russia/France/Germany)
All The Invisible Children (2005, France/Italy)
Deliver Us From Evil (2006, USA)
Zeitgeist (2007, ?)
Astronout Farmer (2006, USA)
Hot Fuzz (2007, UK)
Renaissance (2006, France/UK/Luxembourg)
Le Charme Discret de la Bourgeousie (1972, France/Italy/Spain)

ceturtdiena, 2007. gada 20. septembris

Par klusumu...

Kā jau paši varat novērot, nekādā dižā aktivitāte šajā blogā šonedēļ nav novērojama. Pavisam iespējams, ka tas tā turpināsies vēl kādu brītiņu, jo bizness šobrīd paņem vairāk laika nekā gribētos. Tomēr jau vistuvākajā laikā jūs priecēs jaunumi klubu apskatu sērijā, turpināsies kvalitatīvi tulkojumi no DamnInteresting.com (šobrīd rakstu pats savu rakstu šai vietnei), kā arī drīzumā saņemšos piefiksēt visas tās labās Eiropas un Āzijas filmas, ko pēdējā laikā esmu noskatījies.

Jā, ir plāns vēl šogad iegūt savu domēnu, nomigrēt uz citu administrācijas sistēmu, kā arī pilnībā mainīt dizainu un bloga struktūru. Pie tā tiek aktīvi strādāts.

pirmdiena, 2007. gada 17. septembris

INTERESANTI: Vulkāniskā ziema vasaras vidū!

Kā viens vienīgs vulkāna izvirdums var izraisīt ilgstošu postu otrā pasaules malā, jūs uzzināsiet, izlasot šo rakstu no DamnInteresting.com arhīviem.

1815. gada 6. aprīlī, Francijā Napoleons atteicās no troņa par labu saviem dēliem. Viņa pretinieku koalīcija joprojām nebija tikusi skaidrībā par to, kā cīnīties ar franču iekarotāju, kad citā pasaule malā - Indonēzijas salā Sumbavā - notika lielākais zināmais vulkāna izvirdums cilvēces vēsturē.

Precīzs datums, kad uzliesmoja Tamboras kalna virsotne, nav zināms, jo lielākā daļa šī notikuma aculiecinieku gāja bojā un tiem, kuri atradās pietiekoši tālu, lai spētu izglābties, tobrīd bija darāmas svarīgākas lietas par datuma piefiksēšanu vēstures annālēs. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka izvirdums noticis 1815. gada 10. aprīlī.

Izvirduma rezultātā atmosfērā nonāca aptuveni 100 kubikkilometru pelnu. Izvirdums satricināja masīvo kalnu tik ļoti, ka tā augstums saruka no 3990 līdz 2743 metriem. Eksplozija piesārņoja atmosfēru tik lielā mērā, ka sākās maiga, bet tomēr jūtama vulkāniskā ziema. Pēc masīvām klimata izmaiņām vairāk nekā gada garumā, Ziemeļamerikā tā izraisīja graudaugu ražu iznīcinošas salnas jūnija vidū, liekot 1816. gadu nodēvēt par "Gadu bez vasaras".

Tas, ka vulkāniskā aktivitāte ietekmē klimatu, nav nekas neparasts, taču nekad iepriekš un arī pēc tam šī ietekme nav bijusi tik liela, kā 1816. gadā. Šis ir lielākais mūsdienu zinātnei droši zināmais izvirdums, lai arī tiek pieņemts, ka pirms desmitiem tūkstošiem gadu ir notikuši arī nesalīdzināmi grandiozāki izvirdumi. Jebkurā gadījumā, šis piemērs dod ieskatu, cik daudz posta var nodarīt viens vulkāns. Tamboras izvirduma rezultātā vairākās tuvējās salās iznīka absolūti viss, dzīvnieku un augu valsti ieskaitot. Lava, gāze un karstie pelni nekavējoties nogalināja vairāk nekā 10000 cilvēku. Vēl 82000 gāja bojā netālajās salās no bada un citiem pēcizvirduma efektiem. Taču tā ietekme pasaules mērogā ir daudz grūtāk novērtējama.

Vidējā temperatūra jūlija mēnesī 19. gadsimta Ziemeļamerikā bija no 22-25 grādiem pēc Celsija. 1816. gadā Pensilvānijā jūnijs atnāca ar sniegavētrām, salnām un ledus vāka klātām upēm. Pietrūka pārtikas un tās cena, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, cēlās trīskārtīgi. To, cik daudzi gāja bojā no bada, nav iespējams aprēķināt.

Tolaik briesmīgā laika iemesli nebija zināmi, lai arī dažkārt pie klimata izmaiņām tika vainots Bendžamins Franklins un viņa eksperimenti ar zibeni. Tiek uzskatīts, ka aukstais laiks bija par iemeslu kolonistu ekspansijai vidējos rietumos.

Lai nu kā, Tamboras izvirdumam bija arī vienas pozitīvas sekas - tik daudz pelnu atmosfērā nodrošināja pasakainus saulrietus...

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

svētdiena, 2007. gada 16. septembris

Stāsts par Latvi Gauduli jeb Beidziet īdēt, sāciet darīt!

Mani nebeidz pārsteigt savu tautasbrāļu spēja žēloties par itin visu. Nu nekas nekad nav un nebūs labi, neesat pamanījuši? Saeimā un valdībā vienmēr ir tikai pēdējie zagļi un kretīni (kurš viņus ievēl?), naudas arī nekad nav (kurš izpērk tos 1istabu un 2istabu dzīvokļus vecajos un jaunajos projektos par pusmiljonu gabalā? Kurš nodrošina autotirgotājiem nenormālu pārdošanas apjomu pieaugumu katru gadu? Ne taču oligarhi un politiķi katrs ik gadu iepērk pa 15 jauniem VW..)...

Katru reizi, kad tiek paziņoti inflācijas rādītāji (kas nudien satrauc), interneta komentētāju melnais tūkstotis ziņo, ka nu beidzot gals būs klāt, jo uz maizes vairs nebūs ko likt un par ko bērnus skolot arīdzan. To, ka 10% gada inflācijai klāt nāk 30% algas pielikuma tajā pašā laika posmā, neviens pat nepiemin. Ak pareizi, ikreiz, kad parādās dati par algu straujo pieaugumu, tas pats melnais tūkstotis komentētāju ziņo, ka tie visi ir statistiķu murgi, ka viņiem jau nu neviens neko pie algas nepieliek un ka joprojām nākas vergot par 120Ls uz rokas. Un nē, ne jau laukos, bet Rīgā...

Es atvainojos, bet varbūt beigsim vienreiz muldēt?!

Jau pirms 7 gadiem, kad es, būdams vidusskolēns bez jebkādas reālas darba pieredzes, pirmoreiz uzsāku darba gaitas (ar webdizainu sākumā bišķīt ņēmos un vēlāk ar žurnālistiku), man maksāja vairāk nekā tos 120Ls neto. Šodien, kad pieredze, protams, ir krietni lielāka un darbības joma arī cita - sabiedriskās attiecības, zemākā alga, par kuru es vispār sāku diskusiju ar potenciālo darba devēju, ir ar četriem cipariem rakstāma. Neto. OK, varētu domāt, ka es viens tāds ūnikums gadījies, taču ne velna. Prasi kam gribi, tie jaunieši, ar kuriem gadās parunāties (lielākoties vēl studējoši vai nesen kā studijas beiguši) visi kā viens pelna vismaz 400Ls uz rokas, bet tie, kas studijās nav bumbulējuši un ir arī iekrājuši kādu pieredzi - krietni vairāk. Par spējīgiem cilvēkiem ar gadu desmitu pieredzi es vispār nerunāšu. Pat "makdonaldā" šobrīd sola vismaz 300 latus uz rokas, lai tur kāds vispār ietu strādāt.

Es tiešām gribu redzēt to darba devēju, kas savus darbiniekus joprojām aplaimo ar minimālo algu (un iztiek bez aploksnēm). Patiesībā, vēl vairāk gribētos redzēt tos idiotus, kuri par to naudu pie viņa strādā, jo tas, ka darba devējs maksā tikai tik, cik viņam prasa, ir visnotaļ dabīgi. Skarbi? Bet vai tad tā nav? Ja tev maksā minimālo algu un tu nespēj atrast darbu, kur maksā vairāk, varbūt ir vērts padomāt par to, ka ne jau darba devēji ir pie tā vainīgi, bet gan tikai un vienīgi tu pats! Un pakustināt savas smadzenes un pakaļu pareizajā virzienā...

Mana svēta pārliecība ir, ka, ņemot vērā hronisko darbaspēka trūkumu un pastāvošās ekonomikas tendences, jebkuram pieaugušam nepensijas vecuma cilvēkam, kurš nav fiziski vai garīgi slims, un nav arī rūdīts sliņķis, ieguldot zināmus laika un finansiālos resursus savā attīstībā (kursi, pārkvalifikācija) un pārciešot zināmas neērtības (piemēram - pārceļoties no nekurienes uz Rīgu), šobrīd mūsu valstī nevar būt nekādu problēmu iekārtoties sev tīkamā darbā, par to saņemot vismaz 700Ls lielu algu. Jā, šeit pat Latvijā, nevis Īrijas siltumnīcā.

Cita lieta, ka arī ar tādu algu mūsu valsts galvaspilsētā ģimeni uzturēt nebūt nav viegli, taču tas tomēr ir reālāk, nekā to pašu darīt ar 120 latu algu, nemitīgi žēlojoties par grūto dzīvi.

Iespējams, kādam šāds viedoklis šķiet ass un aizskarošs, taču līdz pat šai dienai man neviens, ar kuru esmu iesaistījies diskusijā par šo jautājumu, nav varējis pierādīt, ka tas būtu realitātei neatbilstošs. Beidziet īdēt, sāciet darīt!


sestdiena, 2007. gada 15. septembris

This made my day: Por Una Cabeza (video)

Visiem labas mūzikas un īpaši tango mīļotājiem rosinu noklausīties absolūti ģeniālu leģendārā Carlos Gardel tango gabala "Por Una Cabeza" interpretāciju.

Arfa: Lee Che-Yi
Vijole: Lin Tain-Chi
Čells: Ou-Yang Whey-Ru

(tie kas neredz, klikšķina)

trešdiena, 2007. gada 12. septembris

Jeremy piedalās Sarkanais.lv rakstu konkursā

Sexblogs Sarkanais.lv, par kura stagnēšanu es vēl nesen rakstīju, acīmredzami cenšoties atsvaidzināt savu saturu, ir izsludinājis literāro konkursu, kurā lasītājus lūdz pieteikt savus stāstus, esejas, dzejoļus un citas formas darbus ar romantisku vai erotisku saturu. Darbam, kas lasītāju balsošanā tiks atzīts par labāko, tiek solīts "iPod shuffle".

Kā cilvēks, kurš laiku pa laikam mēdz kaut ko uzrakstīt, es nevarēju noturēties pretī kārdinājumam, un iesūtīju konkursam vienu mazliet nepatiesu stāstu par kādu romantisku iepazīšanos.

Ja nu jums ir vēlme veltīt tam 5 minūtes sava dārgā laika, tad izlasiet un vēlams arī novērtējiet (tieši zem virsraksta) šo manu mēģinājumu pasmieties par tiem, kuri ik vakaru ir gatavi rast jaunu mūža mīlestību kādā krogā vai tamlīdzīgā iestādījumā. Paldies jau iepriekš.

"[..]Žilbinoša saules gaisma ielauzās manā galvā kā nagla ielaužas koka dēlī pēc saskarsmes ar pamatīgu āmuru. Tomēr šī uzliesmojuma radītais apstulbums neturpinājās ilgi un manai labajai acij nenācās grūti identificēt objektu, kas bija uzlicis apgrūtinājumu tās kreisās puses līdzinieces darbībai un, kā izrādījās, bija vainojams arī pie iepriekšminētās savādās lumpačošanas un knābieniem.
Tā bija pīle. Visnotaļ labi barots Anas Platyrhynchos vīrišķais eksemplārs, kura viena plezna rādījās iekārtojusies vietā, kurā pēc tiesas un taisnības pienāktos gozēties manam kreisajam redzoklim, kamēr otra tā vien aicināja degustēt tās garšas īpatnības. Nelikdamies traucēties, pīle turpināja darīt to, ar ko acīmredzot bija nodarbojusies jau labu laiku - ar knābi šņakarēt pa mana kakla apvidu. [..]"

otrdiena, 2007. gada 11. septembris

Par drausmīgajām Latvijas skolām...

Vakar man pēc ilgāka laika atkal gadījās iesaistīties virtuālā diskusijā par Latvijas izglītības sistēmu, tās plusiem un mīnusiem, un galvenokārt, tās produkcijas konkurētspēju pasaules mērogā.
Negribot par jaunu mēģināt noformulēt to, ko citi pirms mani jau ir veiksmīgi noformulējuši, es savās piezīmēs uzraku šo rakstu, kas ir prātīgākais, ko es par mūsu skolām jebkad esmu lasījis. Skumji, bet tā autors nav nedz skolotājs, nedz kādas universitātes mācībspēks, vai kaut Izglītības ministrijas darbinieks, jo tie nemitīgi turpina malt veco dziesmu par mūsu superaugsto izglītības kvalitāti un mazajām algām. Autors ir students, kurš vēl nav aizmirsis, kā tas ir iet skolā, tādēļ spēj paskatīties uz to ar redzēt gribošām un varošām acīm.


Savā komentārā 26.maija „Dienā” Laila Pakalniņa aizskāra ļoti svarīgu Latvijas problēmu — pieaugošo analfabētismu un skolēnu nesekmību. Kā risinājumu viņa min to, ka bērnus vajadzētu piespiest iet skolā. Lai gan vārds "piespiest" vienmēr izklausās slikti, šajā gadījumā ar to strīdēties nevar. Taču, pēc manām un daudzu manu vienaudžu domām, problēma ir daudz dziļāka un risinājumi, kas tai nepieciešami, ir krietni sarežģītāki par vienkāršu piespiešanu, jo jau tas vien, ka kāds ir jāpiespiež kaut ko darīt, norāda uz fundamentālām problēmām.

Pats es piederu pie paaudzes, kas salīdzinoši nesen ir pabeigusi augstskolu. Esmu pabijis arī darba tirgū, līdz ar to man bijusi iespēja saprast, kas no cilvēka tiek gaidīts "lielajā dzīvē", un izvērtēt augstskolā un it īpaši skolā pavadīto laiku. Patiesību sakot, mans secinājums ir ļoti sarūgtinošs. Latvijas skolu problēma neslēpjas tikai apstāklī, ka daži bērni nenāk uz skolu vai daudzi bērni ir par slinku, lai mācītos, bet gan tajā, ka visa skolu izglītības sistēma kā tāda ir absolūti nepiemērota mūsdienu dzīves vajadzībām, tā ir nežēlīga, vienaldzīga, garlaicīga un vispār ļoti tuvu bezjēdzībai. Skola neapšaubāmi dod daudzas svarīgas zināšanas — lasīt, rakstīt, rēķināt, taču tā varētu un tai vajadzētu dot daudz vairāk!

Galvenā skolu problēma ir tāda, ka tās diemžēl nedod gandrīz nevienu "lielajai dzīvei" nepieciešamu iemaņu. Ko mēs iemācāmies skolā? Iekalt no galvas tekstu, valstu galvaspilsētas, ķermeņa daļu nosaukumus, ķīmisku vielu formulas un reakcijas, neizcelties ar oriģinālu viedokli un sēdēt klusu. Darbā ir nepieciešamas nevis sausas zināšanas, bet gan iemaņas. Tās ir — spēja saprast problēmu, atrast tās īstos cēloņus un izdomāt, kā to novērst, paust savu viedokli un ne tikai vienam cilvēkam, bet cilvēku grupai, pamatot to, sastrādāties ar kolēģiem, būt radošam, uzņēmīgam utt. Skolās turpretī notiek gandrīz vai tikai sausas informācijas iekalšana. Tikai retais skolotājs (un sistēma viņu arī nespiež) domā, kā skolēniem palīdzēt apgūt šīs īpašības.

Es zinu, ka mums ļoti patīk smieties par amerikāņiem, it īpaši par viņu prezidentu un stulbajiem skolēniem, kurus lielākoties pazīstam tikai no filmām. Skarbā realitāte diemžēl vairs nav smieklīga. Tiekoties ar amerikāņu studentiem, man nācies secināt, ka viņi ir daudz labāk piemēroti modernajai sabiedrībai. Piedaloties studentu konferencē, mums bija jāsadalās grupās un jāanalizē kāds noteikts jautājums, pēc tam par to pastāstot visai pārējai auditorijai. Tajā brīdī, kad studenti uzstājās, nevarēja būt lielākas atšķirības starp latviešiem un amerikāņiem. Visi amerikāņi bez izņēmuma bija lieliski runātāji un ne tikai tukšu salmu kūlēji, bet tādi, kas prot pamatot savu viedokli. Latviešu studenti (pilnīgi visi!) uz šī fona izskatījās kā blāvas ēnas. Es nesludinu pilnīgu Amerikas izglītības sistēmas pārņemšanu, gribu vienīgi teikt, ka mēs varam daudz no viņiem mācīties! Kad mums vispār ir iespēja uzstāties auditorijas priekšā?

Runājot par iemaņām, protams, tās ir ļoti grūti iemācāmas lietas. Citi teiks — uzņēmība, tas ir ielikts šūpulī vai arī to iemāca ģimenē. Jā, dažiem ir paveicies, bet lielākajai daļai tomēr nav. Un skola ir tā sistēmiskā institūcija, kurai vajadzētu censties palīdzēt gan veiksmīgiem un apdāvinātiem bērniem, gan tādiem, kam nav tik ļoti paveicies, tās attīstīt. Liela nozīme ir ārpusskolas aktivitātēm, jo tajās bērns lielākoties iemācās tieši iemaņas. Bet pie mums, pirmkārt, ir, kā ir ar tām aktivitātēm, otrkārt, uz tām noraugās kā uz kaut ko otršķirīgu. Līdz ar to, ja bērns spēlē basketbolu, kurā viņš iemācās strādāt komandas labā, uzņemties iniciatīvu, apgūst basketbolam un visai dzīvei nepieciešamo taktisko un stratēģisko domāšanu, viņam pasaka, ka tu vairs nespēlēsi basketbolu, kamēr fizikā (kas viņam totāli neinteresē un neko nedod) dabūsi septiņas balles.

Vēl mēs uztraucamies par to, ka bērni negrib mācīties un ka viņi dzer, lieto narkotikas un šad tad presē parādās ziņas par kārtējo šokējošo vardarbību. Mēs nevaram saprast, kāpēc! Tāpēc, ka bērni ir slikti, sabojāti, izlaidušies, netic Dievam? Nē, protams, visām šīm lietām ir pārāk daudzi iemesli, lai tos iztirzātu vienā rakstā, bet viens no šo problēmu galvenajiem iemesliem ir tas, ka skola un mācīšanās tajā ir absolūti un brīžiem neizturami garlaicīga. Padomāsim par sevi! Cik ilgi mēs varētu sevi piespiest darīt kaut ko, kas mūs galīgi neinteresē? Vai, darot kaut ko tādu, mums radīsies vēlme uzzināt par to kaut ko vairāk, izprast un izzināt to? Dabīgi, ka nē. Bērns vai pusaudzis šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no pieauguša cilvēka. Ja mācības būs tik neinteresantas, ka tām viņu piespiest pievērsties nespēs pat vecāku stingrība, viņš labāk izvēlēsies datorspēles vai vienkāršu slaistīšanos. Ja vēl kopā ar to viņam būs problēmas gan ģimenē, gan skolā, kur uz viņu visiem, vienkārši sakot, ir nospļauties, viņš izvēlēsies alkoholu, līmi, narkotikas vai vienkārši kādu vājāku piekaus. Ir jāsaprot, ka šīs šausmīgās lietas bērni nedara tāpēc, ka ir iekšēji slikti vai noklīduši no ceļa, bet gan tāpēc, ka mēs viņus ar varu esam ielikuši tādā sistēmā, kādā viņi nemaz negrib būt.

Un skola patiešām ir garlaicīga. Pats sāpīgākais ir tas, ka katru no tās priekšmetiem ir iespējams pasniegt tā, ka tas var iepatikties. Kaut vai viens piemērs — es mācījos ļoti labā skolā, un mums nedēļā bija piecas fizikas stundas, kādus 80% no tā laika mēs pavadījām, risinot bezjēdzīgus, ar dzīvi nekādi nesaistītus uzdevumus no 40 gadus veca uzdevumu krājuma, kas izpaudās vienkāršā skaitļu ielikšanā pareizajā formulā. Arī pārējo laiku mēs pavadījām, iekaļot sarežģītus un tikai retajam saprotamus tekstus no galvas(!). Nemaz nebija runas par to, ka apgūto materiālu vajadzētu saprast, ka kāds mēģinātu mums pastāstīt, kāpēc mēs vispār mācāmies šo priekšmetu un kāda tam saistība ar reālo dzīvi. Šādus secinājumus var izdarīt gandrīz par katru mācību priekšmetu. Rezultātā sanāk, ka cilvēks milzīgu daļu savas dzīves ir spiests pavadīt pilnīgā garlaicībā un bezjēdzībā. Galu galā, ja nevaram kvalitatīvi pasniegt priekšmetu, varbūt ir nepieciešams no tā atteikties vispār vai samazināt stundu skaitu (fizkultūras skolu gaiteņos — kam tās ir vajadzīgas?).

Kad Ministru prezidents Kalvītis pauž kārtējo satraukumu par eksakto zinātņu specialistu trūkumu un plāno to risināt, ieviešot obligātos matemātikas, fizikas vai vēl kādus citus eksāmenus, man, patiesību sakot, nāk smiekli. Ir skaidrs, ka viens no iemesliem, kāpēc topošie studenti neizvēlas studēt šajās nozarēs, ir tas, ka mācību laikā skolā neviens pat nemēģināja radīt viņiem interesi par eksaktajiem priekšmetiem. Ar humanitārajiem priekšmetiem — vēsturi, ģeogrāfiju, filosofiju — bieži vien ir tieši tāpat. Nav brīnums, ka pēc skolas beigšanas lielākā daļa izvēlas vieglākos ceļus — ekonomika, psiholoģija, jurisprudence — ,jo vienkārši lielākā daļa skolēnu neinteresējas ne par ko, un viņus tajā vainot ir ļoti grūti!

Ņemot vērā visu manis rakstīto, esmu vienmēr šokēts par to, cik augstu mūsu sabiedrība vērtē mūsu skolu sistēmu un kā mēs ar to lepojamies. Beidzot ir jāsāk saukt lietas īstajos vārdos — skolas ir drausmīgas. Ja mēs gribam sapņot par ES dzīves līmeņa sasniegšanu, mēs nedrīkstam neņemt vērā, ka tam būs nepieciešami gudri, uzņēmīgi un radoši cilvēki. Skola ir tā institūcija, ar kuras palīdzību mums vajadzētu mēģināt katram sabiedrības loceklim tādam kļūt! Kas tiek darīts tagad? Nekas. Tāpēc ir jāsāk aktīva diskusija par to, kas nav kārtībā, kāpēc, kā to mainīt un vispār — kur mēs redzam virzāmies savu izglītības sistēmu ilgtermiņā! Protams, ir ārkārtīgi svarīgi, lai netiktu izzagti izglītības iestāžu īpašumā esošie nekustamie īpašumi, bet šis temats nedrīkst būt galvenais un vienīgais, par ko politiķi runā ar sabiedrību!

(c) Ansis Vītoliņš, maģistrantūras students
/DIENA, 17.06.2006/

pirmdiena, 2007. gada 10. septembris

Andra Ārgaļa vecuma marasma lēkmes

Kādreizējais Rīgas mērs, šobrīd mēra vietnieks Andris Ārgalis (TP) pēdējā laikā nāk klajā ar tik dīvainiem paziņojumiem, ka gribot negribot jādomā, ka viņš nonācis kādu reibinošu vielu vai vienkārša vecuma marasma ietekmē.

Pagājušajā nedēļā Andris visiem masu medijiem izsūtīja skaļu paziņojumu, ka tīrīšanas laikā neglābjami sabojāts Raiņa piemineklis Esplanādē. Amatpersona nebija noskaidrojusi, ka glancētā spīduma zudums ar sauso ledu tīrītajam granītam ir normāla procesa sastāvdaļa un ka procesa beigās tas atkal tiks atjaunots. Visas brēkas rezultātā tika sacelta pamatīga neslava tīrīšanu veikušajam uzņēmumam, Ārgalis arī pamanījās publiski nosaukt par meli Pieminekļu aģentūras vadītāju, taču šodien eksperti skaidri un gaiši oficiāli norādīja uz Ārgaļa nezināšanu, apliecinot, ka piemineklis ir pēc tīrīšanas ir perfektā stāvoklī.

Taču ar to vicemēra aktivitātes nav beigušās. Šodien Ārgalis paziņojis, ka uz Rīgas tiltiem(!) tiks veikta autovadītāju sabiedriskā aptauja par satiksmes plūsmas jautājumiem. Aptaujā paredzēts uzdot autovadītājiem jautājumus par brauciena mērķi, sākuma un beigu punktiem. Pilotpētījums šai aptaujai tika veikts šā gada augustā un parādīja, ka vidējais atbildes laiks ir 45 sekundes, kas neietekmē satiksmes plūsmu. Valsts policijas darbinieki rūpēsies par izpētes dalībnieku drošību un satiksmes organizāciju.

Tas ir kā? Uz tilta policija stādinās katru trešo mašīnu un piespiedu kārtā liks atbildēt uz jautājumiem? Un tas neietekmēs satiksmes plūsmu?

Ēee, es arī gribu pīpēt to, ko pīpē Andris...

INTERESANTI: "Superviļņi" desmitstāvu mājas augstumā

Kopā ar DamnInteresting.com mēs jau esam pabijuši kā augstu gaisā, tā arī dziļi zem zemes. Tādēļ ir pienācis pēdējais laiks doties ūdenī, lai noskaidrotu, vai vectēva zvejnieka stāstos par vilni, kas viņa laivu aizskalojis līdz Gotlandei un atpakaļ, ir kāda daļa patiesības.


Gadsimtiem ilgi jūrnieki krogos visās pasaules malās ir stāstījuši par pašu vai citu pieredzētiem 30 metrus augstiem okeāna viļņiem, kam spēkam ikvienu kuģi mētāt kā korķa gabaliņu. Un vienmēr okeanogrāfi šos stāstus ir uztvēruši tukšu lielību - daudz par daudz pārspīlētus piedzīvojumus, kuru autorība jāpiedēvē garlaicības nomāktu matrožu fantāzijai. Taču pēdējos divpadsmit gados zinātniekiem ir izdevies iegūt nopietnus pierādījumus tam, ka šādi "superviļņi" nudien eksistē. Šis fenomens kļuvis zinātnisku pētījumu objektu, taču tā izcelsme joprojām ir apslēpta dziļi dzelmē.

Ik nedēļu jūrā pazūd vismaz viens kuģis - lielākoties pateicoties komandas neveiklībai vai sliktiem laika apstākļiem. Taču tagad šķiet pavisam reāli, ka nelielā daļā no šīm pazušanām vainojama tieši kuģu saskarsme ar šiem iznīcinošajiem viļņiem. Gadu gaitā ļoti pieredzējuši kapteiņi atkal un atkal no jauna ir oficiāli apliecinājuši par savu sastapšanos ar neticami milzīgiem viļņiem, kas parādās nez no kurienes, pārbrāžoties noslīcina kuģi vai nodara tam būtiskus bojājumus, un tad sarūk tikpat mistiski, kā uzradušies. Vienā gadījumā aculiecinieki apgalvo, ka vilnis parādījies no "cauruma jūrā", no kura iznirusi "siena 12stāvu augstumā". Šo mistēriju vēl vairāk sarežģī fakts, ka viļņi dažkārt novēroti okeāna vidū pilnīgi skaidrā laikā.

Atklātā jūrā viļņi nereti var sasniegt septiņu, īpaši negantā laikā - pat piecpadsmit metru augstumu. Taču, aprakstītie "superviļņi" novēroti sasniedzam pat 30metru augstumu. Savādi, taču šie viļņi bieži redzēti veļamies pretī straumi un pretī parastajiem viļņiem, turklāt, atšķirībā no cunami, šie viļņi ir lokāli un parādās tikai uz ļoti īsu laiku. Lielākā daļa mūsdienu kravas kuģu ir būvēti tā, lai to korpusi spētu izturēt 15 tonnu spiedienu uz vienu kvadrātmetru, taču šo neparasto viļņu radītais spiediens pārsniedz 100 tonnas uz kvadrātmetru, tātad skaidrs, ka sastapšanās ar šādu monstru nozīmē lielas problēmas ikvienam kuģim jūrā.

Oficiāli fiksētas saskarsmes ar šādiem viļņiem ir retas, taču atmiņā paliekošas. 1933. gadā Klusā okeāna ziemeļu daļā ASV kara flotes transportkuģis "USS Rampart" veica triangulāciju 30 metru augstam vilnim. 1942. gadā "RMS Queen Mary" transportēja no ASV uz Eiropu 15000 karavīru, kad kuģi pārsteidza un gandrīz apgāza 23 metrus augsts vilnis. Trieciena rezultātā kuģis sasvērās par 52 grādiem, tomēr pēcāk lēnām iztaisnojās.

1978. gadā "MS Munchen" ar 37000 tonnu kravnesību noraidīja izkropļotu palīgā saucienu no Atlantijas okeāna vidus. Kad ieradās glābēji, viņi atrada tikai "dažus vraka gabalus", ieskaitot neizmantotu glābšanas laivu, kuras metāla stiprinājumi bija "kāda supermasīva spēka sadragāti". Šobrīd tiek uzskatīts, ka kuģis sadūries ar milzu vilni, kas to apgāzis un noslīcinājis. Neviens izdzīvojušais atrasts netika.

1996. gadā Liebritānijas tūrisma industrijas lepnums, okeāna laineris "Queen Elisabeth 2" pamanīja 29 metrus augstu vilni, par kuru kuģa kapteinis izteicās, ka "tas iznira no tumsas un izskatījās pēc Doveras Baltajām klintīm". Londonas avīzes ziņoja, ka kapteinis pamanījies likt milzīgajam kuģim "sērfot" par vēl milzīgāko vilni, lai tas netiktu noslīcināts.

Par spīti šiem un arī citiem novērojumiem, zinātnieki ilgstoši apšaubīja "superviļņu" eksistences iespējamību. Mutiski pārstāsti un liecības bieži nav nopietni ņemamas, tādēļ zinātnieki izmantoja datormodelēšanu, lai prognozētu šādu viļņu iespējamību. Okeanogrāfu pētījumi norādīja, ka viļņi, augstāki par 15 metriem, ir iespējami ļoti reti - labi ja reizi 10000 gados. Viņu attieksme izmainījās tikai 1995. gadā, kad "supervilnis" uztriecās Draupnera naftas platformai Atlantijas okeāna ziemeļos, starp Britu salām un Skandināviju. Platforma mazliet sašķobījās, taču noturējās un uz tās izvietotais aprīkojums fiksēja, ka viļņa augstums bijis 19 metri.

Pēdējā desmitgadē satelītfotogrāfijas un radara skenējumi ir dokumentējuši lielu daudzumu "superviļņu" un šķiet, ka tie parādās daudz biežāk, nekā agrāk tika uzskatīts. Trīs nedēļas ilgušā pētījumā 2001. gadā radara skenēšana uzrādīja 10 "superviļņus" 1,5 miljonu kvadrātkilometru lielā teritorijā. Satelīti un tiešie novērojumi arī ir pierādījušu, ka šie viļņi var parādīties praktiski jebkur, taču visbiežāk tie sastopami Atlantijas okeāna ziemeļdaļā un netālu no Dienvidāfrikas krastiem. Taču, par spīti biežajiem novērojumiem, "superviļņi" reti sastopas ar kuģiem, jo to mūžs ir ļoti īss.

"Superviļņu" rašanās iemesli joprojām ir aktīvu zinātnisko pētījumu objekts. Viena no izvirzītajām teorijām apgalvo, ka vairāki mazi viļņi cikliski pārklājas, tā izveidojot vienu lielu vilni. Cita hipotēze balstās uz "nelineāro Šrodingera efektu", kurā "supervilnis" savām vajadzībām "izsūc" enerģiju no citiem tuvējiem viļņiem. Vēl citi pētnieki iedziļinās iespējā, ka apkārtējā vide kaut kā fokusē viļņu enerģiju un ka vēja ietekme uz ūdens virsmu pastiprina jau pastāvošo efektu. Taču visas šīs teorijas pagaidām neiztur kritiku.

Zinātne vienmēr ir skeptiski noskaņota pret lietām, kuras mēs nevaram novērot, taču tagad, kad "superviļņi" ir dokumentējami un izmērāmi, tie no leģendas ir kļuvuši par oficiāli atzītu fenomenu. Šis pavisam nesenais atklājums skaidri parāda, cik maz mēs patiesībā zinām par okeānu un cik daudz noslēpumus tas visticamāk vēl glabā sevī.

(c) Greg Bjerg, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl:

sestdiena, 2007. gada 8. septembris

Ģitārists, kura priekšā nobāl pat Džimijs Hendrikss

Domāji, ka Džimijs Hendrikss ir visu laiku labākais ģitārists?
Noskaties šo Michael Angelo Batio video un padomā vēlreiz.

piektdiena, 2007. gada 7. septembris

"Bet Bet" beidzot kāds labs gabals! (audio)

Ir latviešiem tāda bezgala sena grupa, kā "Bet Bet", kurā dzied lieliskais Zigfrīds Muktupāvels, bet pie bungām sēž pazīstamais mūzikas biznesa darbonis Guntars Račs. Tieši Račs lielā mērā arī ir atbildīgs par to, ka grupa 90to gadu vidū ieguva lielu popularitāti, jo manīgajam Guntaram lieliski izdevās nospert dažus tiešām labus ārzemju gabalus un adaptēt tos latviešu mēlē. Vēl dažus labus gabalus izdevās radīt arī pašiem.

Tomēr, kad "aizņemties" kļuva pārāk apgrūtinoši, grupa uz ilgiem gadiem sāka stagnēt, kā arī sacerēt dziesmas, kas savā bezjēdzīgumā nedarītu kaunu pat "Labvēlīgajam Tipam".

Tomēr "Bet Bet" beidzot ir atgriezušies pie saknēm. Un ar to es nedomāju svešu melodiju izmantošanu (es ceru, ka nē), bet gan labu dziesmu radīšanu. Vismaz jaunākais grupas radiosingls "Kas mani pie tevis tur" ir ļoti lēna, ļoti akustiska un ļoti manām ausīm tīkama balāde.

Spied ŠEIT, lai lejupielādētu MP3.

Kas noticis ar seksblogu Sarkanais.lv?

Būdams viens no tiem, kurš visskaļāk bļaustās par to, ka lielākā daļa Latvijas blogeru to vien dara, kā raksta cits par citu, es, pats par sevi pasmīnot, tomēr atļaušos publiski paraudāt par to, ka mums - cītīgajiem blogu lasītajiem - acīmredzami ir kļuvis par vienu prieciņu mazāk.

Par ko es?
Protams, ka par to, ka seksblogā Sarkanais.lv jau vairāk nekā nedēļu nav neviena jauna ieraksta.


Zinot, ka šim "Alberts" izveidotajam resursam satura ģenerēšanai tiek (at)algoti vismaz 5 autori, jāšaubās, vai tik ilgs kopīgās klusēšanas periods ir nejaušība. Jo kaut kā neticās, ka visiem autoriem ir 15 gadi un viņi šobrīd cītīgi apmeklē latviešu literatūras stundas, tādēļ nevar dalīties savās pārdomās par starpbrīdī mājturības kabinetā īstenoto vienu fikso. Visticamāk, projekta radītāji tomēr ir ievērojuši ierakstu kvalitātes un apmeklējuma straujo kritumu, kā arī ārkārtīgi negatīvo lasītaju reakciju komentāros un pieņēmuši lēmumu kaut ko mainīt.

Vai ar to pašu vienam pēdējā laika seksblogu buma flagmaņiem būs pienācis gals, vai arī tas atgriezīsies jaunā kvalitātē, to zina vien mr_babe un citas mazās beibes, kā arī droši vien viņu Onkulis.

UPDATE:

Kā reiz pēc šī ieraksta jauns pousts kā reiz ir parādījies, turklāt krietni saturīgāks par visiem iepriekšējiem. Tas priecē ;)

trešdiena, 2007. gada 5. septembris

3 labas filmas, ko iesaku redzēt

Pēdējās nedēļas laikā gan kinoteātrī, gan mājās sanācis ievērtēt vairākas tiešām labas kinolentes, par kurām īstumā gribu pastāstīt arī jums. Jo mūsdienās starp visiem mēsliem, kas pretendē uz kino vārdu, labas lietas kļūst arvien grūtāk sameklēt.

Mr. BROOKS

(krimināldrāma, trilleris, 2007)

Lomās: Kevin Costner, Demi Moore, William Hurt, Dane Cook)

Misters Brukss ir veiksmīgs, labi pazīstams biznesmenis, viņam ir sieva, meita un dzīve, par kuru viņu apskauž teju ikviens. Taču viņam ir arī alter ego - otra personība, kuras lielākā aizraušanās ir slepkavības. Šīs abas Bruksa personības savā starpā nemitīgi cīnās - viena alkst visu izbeigt un pievērsties mierīgai dzīvei, savukārt otra cenšas to nepieļaut. Līdz kādu viņa slepkavībām novēro svešas acis, kuru īpašnieks, tā vietā, lai ietu uz policiju, pieprasa ļaut viņam piedalīties nākamajā slepkavībā...

Mr.Brooks ir no ierastajām gudro sērijveida killeru un viņus vajājošo superpolicistu filmām patīkami atšķirīgs produkts. Nē, killers ir gudrs arī šeit, un policists (nē, policiste) - bez gala varoša, taču filma koncentrējas pavisam uz ko citu. Turklāt atrisinājums galīgi nav paredzams. Sižeta un Kostnera veikuma dēļ šo darbu noteikti redzēsim starp "Oskara" nominantiem.

IMDb reitings: 7,8/10
Mans reitings: 8.5/10

Interview

(drāma, 2007)

Lomās: Sienna Miller, Steve Buscemi

Zaudējis sava redaktora uzticību, kādreizējā politiskās žurnālistikas spīdeklis tiek nosūtīts intervēt Amerikas aktuālāko seriālu aktrisi. Intervija noiet galīgi greizi, tomēr apstākļu sakritības rezultātā žurnālists attopas aktrises dzīvoklī. Spēle var sākties - viņš grib izdibināt visus viņas noslēpumus, viņa - aptīt viņu ap pirkstu.

"Interview" ir filma, kurā teorētiski nekas nenotiek, jo tās lauvas tiesa risinās vienā dzīvoklī, turklāt divi cilvēki vienkārši sarunājas. Varētu likties, ka tas viss ir garlaicīgi bez gala, taču tā nav. Jēgpilnie, psiholoģiski pielādētie dialogi un abu galveno aktieru saspēle bez problēmām notur interesi un liek iedziļināties, padarot visu pat saistošāku par kādu action trilleri.

IMDb reitings: 7,4/10
Mans reitings: 8/10

Jimmy and Judy

(drāma,spriedzes filma, 2006)

Lomās: Edward Furlong, Rachael Bella, William Sadler

Džimmijs ir vecāku un vienaudžu nesaprasts, tādēļ lielāko daļu laika pavada pats ar sevi un it visur ņem līdzi digitālo videokameru. Džūdijai neklājas vieglāk - arī viņa ir visu vienaudžu apsmiekla objekts. Kad abi satiekas, viņi zina, ka viens bez otra vairs nekad nevarēs iztikt. Nejaušības dēļ aizsākas viņu noziegumu sērija, un Džimmijs un Džūdija, gluži kā Bonija un Klaids, ar videokameru rokās mašīnā dodas pāri visai valstij, meklēdami vietu, kur tādi kā viņi būtu gaidīti viesi. Meklētā paradīze diemžēl izrādās elle.

"Jimmy and Judy" ir filma, kas uzņemta ar rokas kameru pilnībā no pirmās personas perspektīvas. Gluži kā "Blēras raganas". Šāda pieeja neatkarīgajā mazbudžeta kino tiek izmēģināta visnotaļ bieži (it īpaši pēc "raganu" panākumiem), taču nostrādā tikai dažreiz. Šis, šķiet, ir tas gadījums. Par spīti trūkumiem scenārijā un tehniskajā izpildījumā, filmas veidotājiem ir izdevies panākt vajadzīgo autentiskuma sajūtu, turklāt abu galveno varoņu neticami īstā savstarpējā "ķīmija"ir ne tikai redzama, bet pat sajūtama. Filma arī nežēlīgi preperē mūsu sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri savu atšķirīgumu nemēģina noslēpt.

IMDb reitings: 5,9/10
Mans reitings: 7,5/10


pirmdiena, 2007. gada 3. septembris

INTERESANTI: Sargiet galvu jeb megakriometeoru fenomens!

Visi zina, ka pa galvu bungojoši krusas graudi krietnu oļu lielumā nav nekāda patīkamā padarīšana. Taču ko darīt, ja tavas mājas jumtu ielauž ceturdaļtonnu smags "krusas grauds"? Jaunais raksts no DamnInteresting.com arhīviem piedāvā uzzināt ko vairāk par dabas fenomenu, ko zinātnieki nodēvējuši par megakriometeoriem.


Krusa, pati par sevi, nav nekāda neparastā dabas parādība. Šie sasalušie nokrišņi negaisa mākoņos veidojas, kad ūdens lāses atdzesējas zem sasalšanas temperatūras, tomēr vēl atrodas šķidrā agregātstāvoklī. Kad šāds superatdzesēts ūdens sakaras ar ko cietu, piemēram, putekļiem vai ledus kristāliem, tas pielīp pie šīm daļiņām un sasalst. Vētras cirkulējošās gaisa masas notur jaunizveidoto krusas graudu gaisā, līdz tas piesaista arvien vairāk ledus un kļūst gaisa plūsmām par smagu, uzsākot savu kritienu pretī Zemei.

Daži zinātnieki uzskata, ka eksistē vēl cits, daudz draudīgāks ledus nokrišņu veids, kas var formēties ārpus vētrām un kas pat vislielākajiem krusas graudiem liek izskatīties salīdzinoši niecīgiem. Zinātnieku vidū ir daudz strīdu un neskaidrību par šo krītošo ledusgabalu izcelsmi, taču ir skaidrs, ka eksistē kāds iemesls, kas reizi pa reizei liek milzīgiem ledus klučiem gāzties zemē no šķietami skaidrām debesīm. Šos klučus dēvē par megakriometeoriem.

Šo terminu ieviesa spāņu planētu ģeologs Jēzus Martinezs-Friazs no Madrides. 2000. gadā viņš izmeklēja šādu ledus meteoru novērojumu sēriju, kura uzsākās, kad 2 kilogramus smags ledus gabals nokrītot izdauzīja kādas mašīnas priekšējo stiklu Tosīnas pilsētā. Tas novēlās no pilnīgi skaidrām, saulainām Janvāra debesīm. Drīz parādījās ziņojumi par līdzīgiem incidentiem tuvākajā apkārtnē, kuri bez kādas regularitātes turpinājās aptuveni nedēļu, lai tad izzustu tikpat noslēpumaini kā bija sākušies.

Pēdējās desmitgades laikā visā pasaulē oficiāli fiksēti aptuveni 50 šādu ledus objektu nokrišanas gadījumi. Daži no ledus meteoriem bija tikai pārsimt gramu smagi, turpretī viens no tiem sasniedza pat ceturdaļtonnas svaru - tas izgāzās cauri Mercedes-Benz rūpnīcas jumtam Brazīlijā. Pavisam nesen plašu masu mediju uzmanību izpelnījās 90 kilogramus smags ledus "pārsteigums", kurš nogāžoties Oklendā, Kalifornijā, zemē atstāja metru dziļu krāteri. Vēl 2006. gada februārī līdzīgā gadījumā tika sadragāts kādas mājas jumts Čikāgā.

Martinezs-Friazs vadīja Spānijā nokritušo objektu izpēti, izpētot vairāku megakriometeoru ledu un to nokrišanas vietas. Ledū netika atrastas nedz urīna, nedz fekāliju un dezinfekcijas līdzekļu pēdas, kas ļāva apgalvot, ka tā avots nav kādas lidmašīnas tualete. Turklāt, vairākos no gadījumiem oficiāli tika apstiprināts, ka tajā laikā attiecīgajā gaisa telpā nav atradies neviens lidaparāts. Ledus saturs atšķīrās arī no tā, kas līdz šim ir novērots komētās, tādēļ arī ārpuszemes izcelsme tika izslēgta. Tomēr zinātniekiem izdevās konstatēt ledus struktūrā un saturā sev pazīstamo - tas ļoti atgādināja krusu.

Tika konstatēts, ka noslēpumainie ledus kluči, tāpat kā krusa, satur gaisa burbuļus, tiem piemīt sīpolveida kārtainība, un tajos ir kvarca un amonjaka pēdas. Tie arī, līdzīgi kā krusa, saturēja skābekļa-18 (O18) un deiterija izotopus. Ja neskaita milzīgo masu un tieksmi krist no skaidrām debesīm, šie ledus kluči bija praktiski identiski krusas graudiem. Papildus intrigu pētījumiem piedeva tas, ka dīvaino nokrišņu dienās augstākajos atmosfēras slāņos virs Spānijas bija novēroti ļoti specifiski apstākļi: ozona līmenis bija būtiski zemāks nekā ierasts, padarot troposfēru īpaši siltu, bet stratosfēru - īpašu aukstu. Tāpat zemākā stratosfēra bija daudz mitrāka nekā ierasts un augšējā atmosfērā tika novērotas spēcīgas vēja brāzmas.

Martinezs-Friazs un viņa komanda izvirza teoriju, ka šie metereoloģiskie apstākļi varēja būt par iemeslu situācijai, kad ledus bumbas izveidojās jau ļoti augstu gaisā, krītot piesaistot arvien lielāku masu, tā sasniedzot pārsteidzošus izmērus. Viņi tic, ka nesenais megakriometeoru novērojumu pieaugums ir globālās sasilšanas sekas.

Daudzi citi zinātnieki atsakās pieņemt, ka šie ledus gabali ir atmosfēras veidoti. Par to visticamāko avotu viņi uzskata kādu lidaparātu. Iespējams, ka lidojumā lietus sasalst uz tā fizelāžas, akumulē masu un tad gaisa pretestības rezultātā atraujas un nokrīt uz zemes. Lai arī Martinezam-Friezam vairākos gadījumos neizdevās atrast liecības par šādiem lidojumiem, pastāv iespēja, ka lidojumu kontrolieriem nav datu par visiem privātajiem un militārajiem lidojumiem.

Vēl viens iespējamais izskaidrojums ir, ka Martinezs-Priazs un viņa komanda ir kritusi par upuri apzinātam jokam, taču tas, ņemot vērā ievērojamo megakriometeoru novērojumu skaitu daudzu gadu garumā visā pasaulē, šķiet visai maz ticami. Lai paskatāmies kaut tikai uz Brazīlijas pustonnu smago monstru - tādas ledus bumbas izveide un nogādāšana atmosfērā nebūtu iespējama bez ļoti ievērojamiem finansiālajiem un tehniskajiem līdzekļiem, turklāt šāds pasākums noteikti piesaistītu uzmanību. Vēl viens faktors, kas izslēdz versiju par joku, ir fakts, ka šādi ledus krišanas gadījumi, lai arī ne lielā skaitā, tomēr ir fiksēti arī pirms lidaparātu izgudrošanas.

Neatkarīgi no tā, vai jūs ticat vai nē, ka cilvēcei var būt šāda ietekme uz mūsu planētas metereoloģiskajiem apstākļiem, ir skaidrs, ka šī "ellīgās krusas" teorija ir izpētes vērta. Neatkarīgi no iemesliem, kas to izraisa, fakts, ka laiku pa laikam milzīgi ledus gabali bez kāda izskaidrojuma mēdz nogāzties visdažādākajās vietās no pilnīgi skaidrām debesīm, ir vairāk nekā satraucošs. Kas ir vēl satraucošāk - šķiet, ka tas notiek arvien biežāk...

(c) Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jeremy, Notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Šajā sērijā lasiet vēl: