Banku kari - vai izdosies nogremdēt "Swedbank"?

Dievzemīte un tās aborigēni arvien nebeidz pārsteigt. Vai katru dienu notiek kas tāds, par ko varētu ņirgāties neierobežoti ilgi un arī tad tas nekļūtu mazāk smieklīgi. Bet ko nu par aprobežotību, labāk parunāsim par finansēm, jo tā šajos laikos ir makten modīga tēma. Galu galā, par finansēm šodien mīļuprāt (kā jau tas Dievzemītē ierasts) runā pat tie, kuri no tām neko nesajēdz, tādēļ neredzu iemeslu, lai es būtu izņēmums.

Nerimstošie satricinājumi pasaules fondu biržās beidzot tiešā veidā trāpījuši pa pieri arī vietējā tirgus censoņiem. Šķiet, vakardienas kārtējais masīvais kritums Stokholmas biržā, kurā tiek kotētas virkne mūsu valstī darbojošos banku tiešo īpašnieku akcijas, bija tas punkts, pie kura banku karu sākums var tikt uzskatīts par notikušu faktu.

Tiem, kas neseko līdzi pasaules finanšu tirgu aktualitātēm - vakar zviedru "Swedbank" akciju vērtība biržā samazinājās par 18%, SEB bankas - par 12%, bet Nordea un Danske - par 6%. Neraugoties uz to, ka reāli draudi šo banku eksistencei nepastāv, Latvijā nekavējoties izplatījās baumas par drīzo "Swedbank" bankrotu. Un naivs ir tas, kurš iedomājas, ka tās izplatījās pašas no sevis.

Tas, kas reāli notiek, ir, ja ne savstarpēji koordinēta, tad mērķtiecīga baumu izplatīšana par "Swedbank" no citu Latvijas banku puses, izmantojot dažādus informācijas kanālus un mēģinot radīt "buzz" efektu ap iespējamo bankrota faktu. Protams, tas notiek anonīmi. Mērķis - koncentrēt visu satraukto noguldītāju uzmanību uz vienu banku, tā atbrīvojoties no situācijas, kad ar līdzīgu problēmu jāsaskaras pašiem, pie reizes pamatīgi iedragājot spēcīgākā konkurenta reputāciju un, iespējams, arī finansiālo stāvokli laikā, kad tas veic rebrendingu un ir zaudējis uzticamības faktoru, ko tam piedeva Hansabankas brends. Īsāk - sit citu, lai nesit tevi.

Protams, ka vietējā "Swedbank" nestāv rokas klēpī salikusi un tās PR cilvēki, šķiet, 24h diennaktī pavada, mēģinot atspēkot baumas un drošināt klientus interneta komentāros un preses relīzēs. Taču, ja uz biznesa klientiem skaidrojumi un detalizēta informācija par bankas stabilo finanšu stāvokli var atstāt pozitīvu iespaidu, tad vienkāršais tautietis tos uztver kā skaidru zīmi, ka viss ir reālā pakaļā un ka kuģis drīz grims. Reversā psiholoģija, tā teikt. Un nebūs nekāds brīnums, ja drīz vien pie šīs bankas filiālēm redzēsim rindas ar pilsoņiem, kas steigs izņemt savu naudiņu un noslēpt to zeķē zem gultas matrača. Patiiesībā, ja es būtu, piemēram, "Parex" darbonis, es šobrīd organizētu cilvēku pūļus pie "Swedbank" filiālēm. Panika rada paniku. Tiesa, maz ticams, ka varētu novest pie šīs bankas bankrota, jo, par spīti mātesbankas šābrīža problēmām, tās finanšu rezerves tomēr ir milzīgas, savukārt saistības Latvijā - relatīvi nelielas. Tiesa, jau labu laiku cirkulē informācija, ka zviedru "Swedbank" varētu tikt pārdota "Danske Bank" vai "Nordea". Un ne jau aiz labas dzīves...

Savu pagali ugunskurā šodien piemetusi arī Finanšu policija, paziņojot, ka tā cītīgi monitorē publiski cirkulējošo informāciju par iespējamo "Swedbank" bankrotu, jo esot pazīmes, ka tā tiekot apzināti izplatīta, lai grautu valsts finanšu sistēmu. Šāda rīcība pēc relatīvi nesenā gadījuma, kad īsziņu veidā tika izplatīta informācija par iespējamu lata devalvāciju, ir padarīta par kriminālnoziegumu. Tiesa, neatbildēts paliek jautājums, kādēļ FP uzskata, ka "Swedbank" finansiālā labklājība un milzīgās peļņas saglabāšana ir garants Latvijas finanšu sistēmas stabilitātei. Tāpat gribētos uzzināt, kur bija šīs policijas censoņi laikā, kad premjers Godmanis TV tiešraidē un citos medijos gvelza absolūtas muļķības par 3% budžeta deficītu, kas nozīmēšot automātisku lata devalvāciju.

Lai nu kā, banku kari Latvijā nav nekas jauns. Tiesa, tie gandrīz nekad nepaceļas līdz atklātam konfliktam un vairāk izpaužas kā banku PR cilvēku sacensība par to, kurš medijiem piegādās labāku kompromatu par konkurentiem. Taču šim gadījumam ir visas iespējas būt atšķirīgam un iznirt virs ārēji tik klusajiem banku biznesa ūdeņiem. Visticamāk - jau pavisam drīz.

Mans pirmais raksts par AIFOUNU! Un Pedobear!

Šodien aifounam Latvijā kaut kāda lielā diena, jo visi cepās. Es neko īsti par to zvēru nezinu, bet nevaru atpalikt no visiem pārējiem pasaules blogeriem, tādēļ kaut kas beidzot ir jāuzraksta. Savādāk Ārčijs piedraudēja man uzrīdīt pedobear. Kurš tad to gribētu piedzīvot...

Lai nu kā, Boot.lv mēģināja ar nelielu pigoru piešmaukt latvju tautu, inscinējot videoreportāžu ar šķietamu naksņošanu pie LMT ēkas, aifouna tirdzniecības sākumu gaidot. Māris ar Kristapu viņiem nenoticēja un aizdevās pārbaudīt. Neatrada.

A žēl. Jo atrast tomēr ir labāk nekā neatrast. Tāda, lūk, morāle.

Čuči nu arī tu, manu mazo draudziņ ;)

P.S. No rīta pamostos un visur lasu, ka pirmo oficiālo iPhone 3G Latvijā par 1400Ls LMT izsolē iegādājies mans tēvs. Gribēju jau dabūt paspēlēties, bet izrādās, ka tas gadžets tiks izspēlēts konkursā EHR klausītājiem. Neraža. Bet no otras puses - fantastisks PR gājiens, par nosacītu sīknaudu tādu publicitāti nopirkt :)

Par laipnību

Laipnība, turklāt neviltota, šodienas pasaulē nav diezin ko augstā vērtē. Tieši tādēļ prieks par katru reizi, kad to izdodas novērot.

Šodien braucu trolejbusā uz Zaķusalu. Iekāpu, apsēdos, trolejbuss bija pustukšs. Pie tirgus sakāpa pilnum pilns. Palaidu vecenīti apsēsties un viņa bija pārsteigta un priecīga. Kas tā par lietu, ka par ko tādu tagad ir jābūt pārsteigtam?

Turpat blakus man un sēdošajai vecenītei, stāvēja tētis ar mazu bērnu rokās. Vecenīte, joprojām smaidot, piedāvāja paņemt bērnu klēpī, lai tētis varētu arī pieturēties. Viņš piekrita un arī pasmaidīja. Jā, vecenītes klēpī sēdot, bērns lūkojās pa logu un arī sāka smaidīt.

Tā nu mēs braucām - sēdošā vecenīte ar bērnu klēpī, es un tētis, stāvot turpat blakus. Tētis, kuram nu bija brīvas rokas, palīdzēja pārpildītā trolejbusa pasažieriem nokompostrēt biļetes. Ticiet vai nē, bet arī viņi bija makten priecīgi.

Turpat aizmugurē sēdēja pavecāks ārzemnieku pāris un ar ieplestām acīm raudzījās visā notiekošajā. Un atplauka platā smaidā...

Čupiņa sīkumu

Pēdējā laikā ir sakrājušās vairākas lietas, kuras gribēju šeit pieminēt, bet kurām nav vērts veltīt veselu ierakstu. Tad nu tā:

1) Islandiešu (piedrāžam valodniekus un viņu nepamatotos murgus) mūzikas invāzija Latvijā turpinās - 31. oktobrī "Sapņu Fabrikā" uzstāsies absolūti fantastiskie "Múm", kurus iesildīs mūsu pašu "Dun Dun" (manuprāt nepelnīti maz zināms projekts). 100% rekomendējas visiem mierīgas un bezgala skaistas mūzikas cienītājiem;

2) "Ghandi" (1982) ir izcila filma. Vairāk nekā 3 stundas kino baudas. Tādas filmas jau sen vairs netaisa;

3) "Dave Matthews & Tim Reynolds: Live at Radio City Music Hall" (2007, Blu-ray), kas iznācis tikai pirms pāris nedēļām, savukārt var uzskatīt par šībrīža etalonu dzīvās mūzikas koncerta audiovizuālajam ierakstam. Divas ģitāras, viena balss un divarpus stundas ģenialitātes;

4) Stulbums jau atkal ir sevi manifestējis kādā indivīdā. Lasu un nesaprotu, vai smieties vai raudāt. Komentārus gan puisis jau piegriezis, žēl gan;

5) Lai arī referendumi veiksmīgi izgāzās un man nav piespiedu kārtā jāemigrē, kā to tiku solījis, visas pazīmes liecina, ka būs tikai sliktāk, tā kā, ja nu joprojām apdzīvojat dzimtās āres tikai cerībā uz gaišāku nākotni, ir laiks noņemt rozā brilles;

6) Tā kā pa vasaru esmu pamatīgi nogarlaikojies, nākamnedēļ sākšu apgūt salsu. Ņemot vērā manu izcilo nespēju ielauzīties dejas soļos, šis pasākums tiks tiks dokumentēts un pēcāk aprakstīts vienā no ikmēneša vīriešu žurnāliem. Tāds kā čelendžs - es pret deju skolotāju :)

Nākamnedēļ Rīgā piketēs paši pret savu stulbumu!

Vispār man, tāpat kā Šulcam, cilvēki nepatīk. Tomēr nevaru noliegt, ka, laiku pa laikam, daži indivīdi vai to grupas pamanās izraisīt manā sejā anormāli platu smaidu, kurš tur noteikti neparādītos, ja šo cilvēku nebūtu. Zinu, zinu, nav labi smieties par citu neveiksmēm. Un tomēr, tā kā šoreiz neveiksmi ir izraisījis tikai un vienīgi akūts pašu stulbums, turklāt, tā skartajiem vēl ir uznākusi vēlme to publiski demonstrēt, es nevaru noturēties, tikpat publiski par viņiem nepaņirgājies.

Par ko es? Portāls "DELFI" ziņo, ka 10. septembrī, 11 no rīta pie ēkas Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 33, notiks pikets, kura mērķis būs "protestēt pret krāpnieku - finanšu piramīdas "European American Prosperity Trust Corperation" (EAPTC) - atklātu, nesodītu darbību Latvijā septiņu gadu garumā".

Tiem, kas tankā - stāsts ir par klasisku finanšu piramīdu, kura zem dažādiem nosaukumiem mierīgi darbojusies jau gadiem ilgi, pieņemot arvien jaunus ieguldījumus un solot (un līdz zināmam brīdim arī izmaksājot) milzīgus procentus. Varētu šķist, ka kopš 90to gadu vidus ar "Banku Baltija" un citiem līdzvērtīgiem iestādījumiem, kas solīja acumirklīgu 100% peļņu, latvietis vulgaris būs ko mācījies, taču nekā - ap 18000(!) ar saprātu apdalītu mūsu līdzpilsoņu ir atdevuši savus nopelnītos, sakrātos, aizņemtos vai kā savādāk iegūtos tūkstošus (cirkulē cipars 132 miljoni (!) USD) veikliem darboņiem, turklāt pierunājuši iesaistīties shēmā arī savus radus, draugus un paziņas. Ieguldījuši esot arī mūsu Saeimas deputāti, tostarp bijusī e-lietu ministre Ina Gudele.

Kā jau tas šādos gadījumos pierasts, kādā brīdī plaukstošais finanšu konglomerāts pārstāj izmaksāt procentus un izkūp gaisā ar visiem savāktajiem miljoniem. Tā nu gals beidzot pienācis arī EAPTC (vai "Mulberry", vai vēl sazin kā tur), uzsākti kriminālprocesi, bet veiksmīgie aitu cirpēji zem cita nosaukuma jau atraduši labākus medību laukus. Interesanti, ka šai piramīdai saknes aug tepat Latvijā. Tiem, kuriem daudz laika un melnais humors tuvs pie sirds, iesaku palasīt bezgalīgos Financenet foruma palagus, kuros perfekti var izsekot notikumu gaitai, uzzināt daudz vērtīgas informācijas par finanšu piramīdu darbību, kā arī pavērot, kas notiek, kad aitas beidzot apjēdz, ka tiek cirptas.

Lai nu kā, smieklīgākais ir tas, ka "apkrāptie noguldītāji" tagad ir apvienojušies biedrībā "Noguldījumu drošība" un grasās rīkot augstākminēto piketu un vēl kādas citas publiskas aktivitātes, lai darītu visiem zināmu savu bēdu. Sak, mēs mierīgi gadiem piedalījāmies nelikumīgā uzņēmējdarbībā, nodokļus nemaksājām, bet kur gan ir valsts, ka neredz, ka šādi razbainieki tik neglīti izrīkojās...

Es, protams, nekādā līmenī neatbalstu šādas kriminālas aktivitātes, taču skola acīmredzami maksā naudu. Un ja kāds tiešām ir tik neticami aprobežots, lai ieķīlātu vienīgo dzīvokli, ieguldītu naudiņu Panamā reģistrētā kantorī, kurš sola īsā laikā apgrozīt naudiņu un izmaksāt milzīgus procentus bez nodokļu atvilkumiem, tad līdzjūtība tādam, manuprāt, būtu nevietā.

P.S. Uzmanību visiem Buratīno! Pieņemu noguldījumus skaidrā naudā un zobu zeltā. Garantēta 100% peļņa. Naudas koks uzziedēs jau septembra beigās, tādēļ pasteidzieties iegūt savu daļu no ražas!

INTERESANTI: Kā baktērijas gandrīz iznīcināja visu dzīvo

Pēc ļoti ilga pārtraukuma, atkal esmu atradis laiku un vēlēšanos pārtulkot jums kādu interesantu populārzinātnisku materiālu no DamnInteresting.com. Galu galā, šodien ir 1. septembris un mums visiem nenāktu par ļaunu ko iemācīties. Šoreiz ielūkosimies pašos dzīvības pirmsākumos un pārliecināsimies par to, ka tas, kas dod dzīvību vienam, var būt iznīcinošs kādam citam. Ceru, ka jums būs patīkami lasīt šo jaunāko pienesumu tulkojumu sērijā.

Pirms aptuveni divarpus miljardiem gadu, dzīvība uz Zemes vēl atradās tās zīdaiņa periodā. Kompleksi organismi - tādi kā augi un dzīvnieki - vēl nebija parādījušies, taču mūsu planēta vai mudžēja no dažādiem mikroorganismiem, kas lieliski jutās mērenajā un ar barības vielām bagātajā vidē. Atmosfēru pildīja metāna gāze, iesprostojot saules siltumu un padarot klimatu lieliski piemērotu mikrobiem, kuri par savām mājām sauca primitīvo Zemi.

Taču miljardiem gadu ilgušo baktēriju evolūciju pārtrauca globāla mēroga katastrofa. Ģeoloģi joprojām nav atraduši nekādas pazīmes, kas liecinātu par ārkārtīgi liela meteora triecienu vai milzīga vulkāna izvirdumu, taču nepārprotamas ģeoloģiskas pazīmes rāda, ka tolaik notikušas pēkšņas, kardinālas, vispasaules mēroga klimata izmaiņas. Vidējā temperatūra, kura tolaik līdzinājās mūsdienu klimatam, pēkšņi nokritās līdz -50 grādiem pēc Celsija, ievedot planētu tās pirmajā ledus laikmetā. Tā rezultātā dzīvie organismi izmira lielā ātrumā, radot draudus dzīvības turpmākai eksistencei uz mūsu planētas. Paleoklimatologiem ir liels pamats ticēt, ka šo notikumu neviļus radījušas vienas no pieticīgākajām Zemes apdzīvotājām - baktērijas.

Šo periodu vēsturē pazīst kā Paleoprotozoja ēru un pirms tās Zemes ekoloģija bija būtiski atšķirīga no tās, ko pazīstam mūsdienās. Ar dzelzi bagātie ūdeņi deva okeāniem zaļu nokrāsu, bet atmosfēra sastāvēja no gāzēm, kuru vidū praktiski nebija skābekļa, lai arī skābekļa atomi bija sastopami, piemēram, ūdens molekulās. Jūrās pārpilnībā zēla dažādi anaeorobie mikroorganismi, taču viņu vidū nule kā bija parādījušies arī daži jaunas attīstības pakāpes pārstāvij: zili-zaļa aļge, pazīstama kā cianobaktērija. Šīs evolucionējušās baktērijas pirmās sāka izmantot ūdeni un saules gaismu fotosintēzes procesam, ražojot brīvu skābekli, kā sava vielmaiņas procesa blakusproduktu.

Sākotnēji cianobaktērijas bija neliela minoritāte, kas cīnījās par izdzīvošanu, taču zinātnieki domā, ka drīz vien šīs jaunās baktērijas sāka dominēt vidē, un to izdarīt tām palīdzēja kūstošais ūdens no dažiem uz jaunajiem kontinentiem atrodamajiem ledus šļūdoņiem. Šie šļūdoņi simtiem gadu spraucās pāri Zemei, savākdami sev līdzi dažādus minerālus, līdz galu galā nogādāja tos ūdenī. Palielinātais minerālu daudzums ūdenī ļāva uzplaukt cianobaktēriju kolonijām un to arvien augošā populācija nogādāja vidē arvien lielāku daudzumu brīvā skābekļa.

Sākotnēji apdraudētas tika vienīgi okeānu ekosistēmas. Zemūdens skābeklis sāka reaģēt ar ūdenī pārpilnībā atrodamo dzelzi, galu galā ar oksidācijas palīdzību pilnībā attīrot ūdeņus no šī elementa. Oksidētais dzelzs nogrima okeānu dibenā un ūdens zaļā krāsa sāka pagaist. Šāda notikumu gaita radīja ekoloģisko katastrofu - primitīvajiem Zemes iemītniekiem skābeklis bija indīgs, turklāt daudzas baktērijas uzturā izmantoja dzelzi.

Kad okeānu dzelzs resursi bija izsmelti, skābeklis sāka izplatīties arī atmosfērā. Bez konkurences cīņā par resursiem, cianobaktērijas turpināja vairoties un piesārņot vidi. Brīvais skābeklis, ko tās ražoja, reāģēja ar gaisu, pakāpeniski sadalot metāna gāzi, kas nodrošināja Zemes atmosfēras siltumu un piemērotību dzīvībai. Pagāja vismaz simts tūkstoši gadu - tikai īss brīdi ģeoloģijā - līdz viss atmosfēras metāns bija izgaisis un līdz ar to arī tās spēja noturēt saules siltumu. Temperatūra viscaur nokritās zem nulles un skābekļa piesātināto planētu sāka apņemt biezs ledus slānis.

Pat cianobaktērijas nepalika šī masīvā leduslaikmeta neskartas. Īpašības, kas reiz bija devušas tām milzīgas priekšrocības evolūcijā, radīja vidi, kas arī pašām bija praktiski neapdzīvojama. Gadsimtiem ejot, zemes virsma kļuva arvien aukstāka, ledum uz ekvatora sasniedzot pat pusotra kilometra biezumu - Zeme bija kļuvusi par ledus planētu. Termālās atveres okeāna dibenā radīja kabatas, kurās patvērās dažas izturīgākās baktērijas, tāpat atsevišķi organismi, kas dzīvoja zem zemes, lielākoties bija izolēti no apkārtējās iznīcības, taču šādi dzīvības rezervāti bija reti. Gandrīz viss dzīvais uz Zemes bija gājis bojā masīvajās baktēriju izraisītajās klimata pārmaiņās - notikumā, ko šodien pazīstam kā "skābekļa katastrofu".

Akmeņi, kuri tolaik gulēja okeāna dibenā, satur oksidētā dzelzs slāņus. Senāku periodu akmeņiem šādu slāņu nav. Tāpat par vardarbībajām klimata izmaiņām liecina akmeņos atrodamās mikroorganismu fosīlijas.

Skābeļa katastrofu pārdzīvojušās baktērijas ar laiku adaptējās un iemācījās patērēt skābekli, un ražot oglekļa dioksīdu jeb ogļskābo gāzi. Šī siltumnīcas gāze pavisam lēnām iefiltrējās atmosfērā un, palielinoties gāzes koncentrācijai, miljoniem gadu ilgā periodā paaugstināja atmosfēras temperatūru, līdz tā atkal kļuva dzīvībai piemērota. Ja vien temperatūra šī pirmā lielā leduslaimeta laikā būtu bijusi vēl mazliet zemāka (ja Zemes orbīta būtu nedaudz tālāka no saules), planēta uz visiem laikiem būtu palikusi par ledus tuksnesi, jo oglekļa dioksīds nekavējoties sasaltu, nespējot radīt siltumnīcas efektu. Temperatūra tolaik sasniedza -50 grādus pēc Celsija, savukārt oglekļa dioksīds sausajā ledū sasalst pie -78 grādiem. Nudien šķiet, ka dzīvība uz Zemes paglābusies tikai par mata tiesu.

Šodien viss dzīvais uz mūsu planētas var izsekot savai izcelsmei līdz pat tām dažām baktērijām, kas pārdzīvoja lielo izmiršanu 2500000000 gadus pirms mūsu ēras. Šodien cianobaktērijas ir starp pašām populārākajām uz Zemes. Miljardos gadu kopš pirmā leduslaikmeta, apkārtējā vide ir dramatiski mainījusies ne reizi vien. Daudzkārt atmosfērā uzkrājušos siltumnīcas gāzu dēļ, dažkārt tektonisko plākņu kustības izmainītu okeāna straumju dēļ, vai arī dēļ saules dažādajiem radiācijas līmeņiem vai lieliem vulkāna izvirdumiem. Taču vismaz vienreiz Zemes vēsturē dzīvību līdz iznīcības slieksnim ir noveduši tās iemītnieki. Šodien saule ir siltāka, nekā tā bija toreiz, tādēļ iespēja, ka mūsu planēta atkal pārvērtīsies milzīgā ledus bumbā, ir mazāka. Tomēr šis akmeņos iekaltais senais stāsts brīdina mūs, ka apkārtējā vide noteikti nav nejūtīga pret šīs planētas iemītniekiem un to rīcību.

(c)2006 Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c)2008 Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!