pirmdiena, 2008. gada 14. jūlijs

Dziesmu svētku spožums un posts

Lai gan Dziesmu svēku tematika šobrīd ir aktuāla teju ikvienā Latvijas medijā, es tomēr nevaru atturēties pievienot šai informācijas plūsmai arī savu viedokli par dažām lietām, galvenokārt tādēļ, lai pašam būtu skaidrs, kur tad es īsti stāvu un kāpēc.

Šajos Svētkos es pats aktīvi nepiedalījos un taču skatītāja lomā šo to tomēr nācās pamanīt - galvenokārt no dziedātāju uzstāšanās, tāpēc trīs labas un trīs ne tik labas lietas par to visu.. Redzēju gājienu, daļu koru kara fināla LU Aulā, noklausījos atklāšanas koncertu estrādē pa radio, klātienē redzēju noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu, kā arī pašu koncertu apskatījos tiešraidē internetā. Par par pārējo neko nevaru teikt...

Par labo:
1) Koru karu fināls parasti ir pats kvalitatīvi augstvērtīgākais Dziesmu svētku notikums un arī šī reize nebija nekāds izņēmums. Es zinu ārzemniekus, kas brauc tikai uz šo vienu koncertu, jo tas, kas notiek LU lielajā aulā, ir pasaules līmenī. Ir prieks redzēt, ka, ja arī dalība koros kļūst mazāk masveidīga, labu un izcilu koru daudzums arvien pieaug. Ja pirms pieciem gadiem labāko jaukto koru grupā dominēja "Kamēr..." un ar viņiem cīnījās vien "Balsis", kurpretī pārējie bija šķietami nepārvaramā attālumā, tad tagad situācija ir mainījusies - tādi kori kā "Austrums", "Sōla" jau ir noķēruši "Balsis" un lēnām tuvojas arī "Kamēr...". Un uz pēdām min vēl citi.

2) Atšķirībā no samocītā atklāšanas koncerta, noslēguma koncerta repertuārs bija izcils, ar lielu piepūli varētu atlasīt labi ja pāris dziesmas, kuras varētu no tā izņemt. Ne miņas no drūmuma, ko parasti piedēvē latviešu dziesmām, enerģija un dzīvesprieks. Esmu dzirdējis viedokļus, kas kritizē Ramiņa "Pūt, vējiņi" apdares iekļaušanu repertuārā. Man tiešām žēl tos, kuri nedzird šīs fantastiskās apdares pārākumu pār klasisko Jurjāna piegājienu. Tas pats attiecas uz Ešenvalda "Aizej lietiņ", kas manā skatījumā ir vienkārši izcils skaņdarbs, turklāt teicami piemērots estrādei un kopkorim. Tāpat sadziedāšanās pēc koncerta bija lieliski izplānota un realizēta. Un viss ir kārtībā - šīs dziesmas nav jāiekļauj koncerta repertuārā, tās bija tieši savā vietā.

3) Svētku atmosfēra pilsētā. Redzēt tik daudz priecīgu ļaužu tautastērpos un sajust, kā uz nedēļu Rīga atdzīvojas pavisam jaunā kvalitātē - tā ir neatsverama bauda. Starp citu, pa visu nedēļu ielās neredzēju nevienu gludi skūtu treniņbikšaini. Vai tā būtu sagadīšanās?

Par ne tik labo:
1) Lai Demakova saka ko grib, bet pēc pārbūves akustika Mežaparka estrādē ir neatgriezeniski sačakarēta. Nezinu par koncertu, bet noslēguma ģenerālmēģinājumā pusotrs desmits tūkstošu dziedātāju skanēja tā, it kā kaut kur fonā darbotos televizors un no tā nāktu klusa skaņa. Blakussēdošo kaimiņu vēdera burkšķoņa bija skaļāka par kopkori. Ja par gaismu un skaņu (īri) estrādei ir izgrūsts teju miljons latu (zinot, cik kas maksā - astronomisks cipars), tad nedzirdamais koris nav attaisnojams ne ar ko. Tiešraidi skatoties, sajūtas bija daudzkārt spēcīgākas, nekā klātbūtnē :(

2) Kā privātā sarunā man teica viens no virsdirģentiem, iespējams, jau nākamajos svētkos lielkoncertu repertuārā nāksies iekļaut tikai dziesmas jauktajiem koriem, jo vīru koru jau šobrīd ir ārkārtīgi maz un tie ir vāji. To spilgi apliecina arī koru karu fināls, kurā iekļuva tikai četri vīru kori un no tiem neviens nebija cienīgs iegūt pirmo vietu, kas tā arī palika nepiešķirta. Rīgā vēl notiek kāda aktivitāte, bet ārpus tās veči acīmredzami nav uz dziedāšanu orientēti.

3) Brīvdabas koncertu apmeklētāju kultūra ir zem katras kritikas. Dzirdēt tā jau neko nevar, bet apkārtējie nekautrējas pilnā balsī sarunāties, skaļi strēbt aliņu, rīt šašliku, visu laiku pastaigāties šurpu turpu. Pamēģiniet ko tādu darīt operā vai teātrī! Lai man piedod nacionālisti, taču baltvāciešu ņirgām par bauru tautiņu un tās tikumiem acīmredzami ir bijis kāds ģenētisks pamats.


Lai nu kā, svētki ir beigušies un, lai arī pašā pēdējā brīdī, svētku sajūtu man izdevās noķert. Un tas arī ir pats galvenais. Gribēju vēl izvērsti rakstīt par svētku emocionālo lādiņu un ko tas dod sabiedrībai, taču laicīgi pamanīju, ka kāds cits jau ir uzrakstījis to, ko vēlējos teikt. Lai svētku sajūta paliek ar jums arī ikdienā!

Foto: Imants Žodžiks

4 komentāri:

  1. Ka nav jau noticis tā, ka Latvijā vien 4 vīru kori ir palikuši. Es arī kādreiz vīru korī dziedāju, bet aizgāju, jo tur nav nopietna repertuāra. Tikai tautas dziesmu apdares, bet cik ilgi tās var maukt? Sarežģītiem repertuāriem laikam nepietiek spēka un varēšanas. Nevar kvalitatīvi pacelt.

    AtbildētDzēst
  2. vēl viens trūkums ir koncerta laiks, vajadzēja sākt ātrāk! tai masai kam interesē stipri pa vēlu sākās 5-6 vakarā bija jābūt koncertam!

    AtbildētDzēst
  3. Kategoriski nepiekrītu.
    Tumsas un gaismu saspēle ir būtiska atmosfēras sastāvdaļa. Dziesmu svēkos, kas bija uz Rīgai 800, koncerts sākās 6os un beidzās, kad vēl bija pilna gaisma. Atmosfēra bija tieši 0.

    AtbildētDzēst
  4. pati piedalījos organizēšanā...teikšu tā-svētku sajūtu man visvairāk sabojāja sadzērusies publika

    AtbildētDzēst