Runā, ka pārāk daudz zināt neesot labi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka šāds viedoklis ir aplams, pie nosacījuma, ka tas, kurš daudz zina, saprot arī, kā šīs zināšanas izmantot. Diemžēl, arvien vairāk pārliecinos par to, ka sava daļa taisnības tajā prātulā tomēr ir. Vismaz dzīvojot Latvijā...
Man regulāri ir sanācis atrasties tādā pozīcijā (strādāt darbu, būt starp cilvēkiem), kurā informācija pār manu galvu ir brāzusies nevaldāmā straumē, vai es to gribu, vai nē. Bieži gadās būt blakus notikumiem vai situācijām, par kurām pēcāk runā visa Latvija, gūt informāciju no pirmavota. No vienas puses - tas ir labi, jo tad tu, cilvēks, vismaz zini patiesību. No otras puses - tev tiek tā iespēja noskatīties, kā šī patiesība vēlāk publiski kļūst par puspatiesību vai totāliem meliem, kā ar to tiek manipulēts, lai ar tās palīdzību tālāk manipulētu ar ko citu - konkrētiem cilvēkiem vai sabiedrisko domu kopumā.
Mēs dzīvojam Latvijā - demokrātiskā ES dalībvalstī, kurā pastāv un tiek cienīta preses brīvība, lēmēj un izpildvaras pārstāvji darbojas sabiedrības interesēs, ikvienam indivīdam ir iespēja iesaistīties un līdzdarboties politiskajos procesos; valstī, kuras iedzīvotājs var būt pārliecināts, ka viņa tiesības tiks ievērotas, bet nepieciešamības gadījumā tiks spriesta taisnīga tiesa.
Tā tas viss patiešām ir. Diemžēl, tikai uz papīra.
Latvietis jau nav muļķis. Viņš saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nojauš, ka informācija, ko viņš ik dienas saņem no masu medijiem, nav gluži vispusīga un objektīva, ka visdažādākās amatpersonas nav rāvušās ieņemt šos amatus tikai tādēļ, lai pašapliecinātos grūtajā darbā sabiedrības labā un nopelnītu to mazo vai lielo naudiņu, kas paredzēta par šo pienākumu pildīšanu. Ka nopirkt var teju visu un visus, un ka tie retie skandāliņi, kas laiku pa laikam uzsprāgst mediju telpā, ir tikai blēžu savstarpējo ķildu, nevis tiesībsargājošo instanču vai žurnālistu pētnieciskā darba rezultāts. Ka viss patiesībā ir vēl daudz traģiskāk, nekā varētu šķist...
Taču viens ir nojaust, pavisam kas cits - skaidri zināt, ka tā tiešām ir. Zināt, ka Latvijā šobrīd nav neviena kaut nedaudz nozīmīga politiska spēka, kas raujoties pie varas nebūtu iesaistījies neskaitāmos kriminālos darījumos un neturpinātu tajos piedalīties arī šobrīd, turklāt tādā līmenī, kas vienkāršam vērotājam nerādās pat ļaunākajos murgos. Zināt, ka mūsu valstī vairs nav neviena puslīdz populāra masu medija, kam nebūtu kādas finansiālas vai savādākas ciešas attiecības ar kādu no politiskajiem spēkiem, kam komplektā nāk skaidri definētas vienošanās par tās informācijas cenzēšanu, kuru šis medijs nodod savai auditorijai. Zināt, ka tie, kuri visaugstāk pacēluši demokrātijas karogu, patiesībā nevēlas neko citu, kā turpināt lielāko mūsu valsts iedzīvotāju daļu vest pavadā sev vajadzīgajā virzienā kā tādu aitu baru.
Taču vistraģiskāk ir skaidri zināt, ka ne es, ne jūs, ne arī kāds cits tur neko nevar mainīt, lai ko arī mums nemācītu skolā vai lai ko arī mēs nelasītu gudrās grāmatās. Vismaz ne šeit un šajā laikā. Un tie, kuri var, protams, nevēlas. Un tas nav nekas pārsteidzošs.
Bet mēs taču arī nevēlamies. Kur nu par darīšanu, mēs taču nevēlamies pat runāt un domāt par patiesību, kur nu vēl pēc tās tiekties. Paskatieties visapkārt, cik daudz ir tādu cilvēku, kuri saka, ko domā? Ne jau pirtī pie aliņa, bet gan publiskajā telpā... Cik pirkstus vienai rokai spējāt nolocīt? Pavisam iespējams, ka viņus nelaiž pie vārda, taču iespējams arī, ka viņu vienkārši vairs nav. Vai nav dīvaini, ka PSRS laikā, totālas cenzūras apstākļos, patiesība tomēr atrada aplinkus ceļus pie cilvēkiem, bet šodien, kad mums ir atļauts teju viss, tā pēkšņi ir kļuvusi neērta un nevajadzīga. Nezināt un negribēt zināt ir izdevīgāk, jo tā ir droša garantija, ka nepamaisīsies pa ceļam kādam, ar kuru ceļus krustot nemaz negribētos.
Var teikt, ka līdz Orvela aprakstītajām antiutopijām mums vēl tālu, taču vai tā tas patiesībā tiešām ir? Mēs smīkņājot lasām ziņas par Krieviju vai Baltkrieviju, kur sistēma vienkāršo ļaužu čakarēšanai ir daudz atklātāka un brutālāka, domājot, ka pie mums jau nu gan tā nenotiek, kaut atšķirība ir vien tā, ka, pateicoties "ieiešanai Eiropā", mūsu darboņi ir izvēlējušies gudrāku stratēģiju un slēptākas metodes pūļa manipulēšanai, par kuru tad nav jātaisnojas pasaulei. Taču reāli mūsu vara ir tikpat korumpēta un mūsu mediju pašcenzūra tikpat liela. Harizmātiskā līdera uz pusgadsimtu gan pagaidām nav, taču gan jau arī tāds ar laiku atradīsies. Starp citu, šobrīd ir ļoti labs brīdis tādam parādīties, jo tauta būtu gatava iet līdzi ikvienam, kas lietu medu tās ausīs un balzamu - brūcēs.
Lai nonāktu pie augstāk aprakstītās pārliecības, man nav vajadzējis nemaz tik daudz - tikai 7 gadus žurnālista, interešu aizstāvības (lobija) un sabiedrisko attiecību speciālista darbā, pārāk daudzus paziņas, kas nemaz nekautrējas runāt par to, ko dara, kā arī mazliet loģikas un veselā saprāta. Man ir tikai 24 gadi un arī man jau sāk likties, ka es zinu par daudz. Diemžēl.
Es ne reizi vien esmu teicis, ka nekad pēc savas izvēles nepametīšu Latviju pavisam. Jo vairāk es uzzinu, jo grūtāk man kļūst to atkārtot...
(c)2008 Jānis Polis
Kā atpazīt labu filmu? Protams, pazīstami aktieri, izcils režisors, uzrunājošs scenārijs un perfekts pārējās komandas darbs visai droši garantē rezultātu. Taču, lai arī esmu noskatījies visas "Oskariem" nominētās filmas un atzinis tās par tiešām labām, vakar man nācās konstatēt, ka pāri tām visām es 2007. gadā liktu filmu, kura pagaidām nav izvirzīta nevienai balvai. Vēl vairāk, daudzi kritiķi ir vienojušies viedoklī, ka tā ir pārāk sentimentāla. Un te nu es nevaru viņiem piekrist.
Ziņas
