otrdiena, 2008. gada 22. janvāris

Cik slikti ir ar Latviju jeb Kur palikusi patiesība?

Runā, ka pārāk daudz zināt neesot labi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka šāds viedoklis ir aplams, pie nosacījuma, ka tas, kurš daudz zina, saprot arī, kā šīs zināšanas izmantot. Diemžēl, arvien vairāk pārliecinos par to, ka sava daļa taisnības tajā prātulā tomēr ir. Vismaz dzīvojot Latvijā...

Man regulāri ir sanācis atrasties tādā pozīcijā (strādāt darbu, būt starp cilvēkiem), kurā informācija pār manu galvu ir brāzusies nevaldāmā straumē, vai es to gribu, vai nē. Bieži gadās būt blakus notikumiem vai situācijām, par kurām pēcāk runā visa Latvija, gūt informāciju no pirmavota. No vienas puses - tas ir labi, jo tad tu, cilvēks, vismaz zini patiesību. No otras puses - tev tiek tā iespēja noskatīties, kā šī patiesība vēlāk publiski kļūst par puspatiesību vai totāliem meliem, kā ar to tiek manipulēts, lai ar tās palīdzību tālāk manipulētu ar ko citu - konkrētiem cilvēkiem vai sabiedrisko domu kopumā.

Mēs dzīvojam Latvijā - demokrātiskā ES dalībvalstī, kurā pastāv un tiek cienīta preses brīvība, lēmēj un izpildvaras pārstāvji darbojas sabiedrības interesēs, ikvienam indivīdam ir iespēja iesaistīties un līdzdarboties politiskajos procesos; valstī, kuras iedzīvotājs var būt pārliecināts, ka viņa tiesības tiks ievērotas, bet nepieciešamības gadījumā tiks spriesta taisnīga tiesa.

Tā tas viss patiešām ir. Diemžēl, tikai uz papīra.

Latvietis jau nav muļķis. Viņš saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš nojauš, ka informācija, ko viņš ik dienas saņem no masu medijiem, nav gluži vispusīga un objektīva, ka visdažādākās amatpersonas nav rāvušās ieņemt šos amatus tikai tādēļ, lai pašapliecinātos grūtajā darbā sabiedrības labā un nopelnītu to mazo vai lielo naudiņu, kas paredzēta par šo pienākumu pildīšanu. Ka nopirkt var teju visu un visus, un ka tie retie skandāliņi, kas laiku pa laikam uzsprāgst mediju telpā, ir tikai blēžu savstarpējo ķildu, nevis tiesībsargājošo instanču vai žurnālistu pētnieciskā darba rezultāts. Ka viss patiesībā ir vēl daudz traģiskāk, nekā varētu šķist...

Taču viens ir nojaust, pavisam kas cits - skaidri zināt, ka tā tiešām ir. Zināt, ka Latvijā šobrīd nav neviena kaut nedaudz nozīmīga politiska spēka, kas raujoties pie varas nebūtu iesaistījies neskaitāmos kriminālos darījumos un neturpinātu tajos piedalīties arī šobrīd, turklāt tādā līmenī, kas vienkāršam vērotājam nerādās pat ļaunākajos murgos. Zināt, ka mūsu valstī vairs nav neviena puslīdz populāra masu medija, kam nebūtu kādas finansiālas vai savādākas ciešas attiecības ar kādu no politiskajiem spēkiem, kam komplektā nāk skaidri definētas vienošanās par tās informācijas cenzēšanu, kuru šis medijs nodod savai auditorijai. Zināt, ka tie, kuri visaugstāk pacēluši demokrātijas karogu, patiesībā nevēlas neko citu, kā turpināt lielāko mūsu valsts iedzīvotāju daļu vest pavadā sev vajadzīgajā virzienā kā tādu aitu baru.

Taču vistraģiskāk ir skaidri zināt, ka ne es, ne jūs, ne arī kāds cits tur neko nevar mainīt, lai ko arī mums nemācītu skolā vai lai ko arī mēs nelasītu gudrās grāmatās. Vismaz ne šeit un šajā laikā. Un tie, kuri var, protams, nevēlas. Un tas nav nekas pārsteidzošs.

Bet mēs taču arī nevēlamies. Kur nu par darīšanu, mēs taču nevēlamies pat runāt un domāt par patiesību, kur nu vēl pēc tās tiekties. Paskatieties visapkārt, cik daudz ir tādu cilvēku, kuri saka, ko domā? Ne jau pirtī pie aliņa, bet gan publiskajā telpā... Cik pirkstus vienai rokai spējāt nolocīt? Pavisam iespējams, ka viņus nelaiž pie vārda, taču iespējams arī, ka viņu vienkārši vairs nav. Vai nav dīvaini, ka PSRS laikā, totālas cenzūras apstākļos, patiesība tomēr atrada aplinkus ceļus pie cilvēkiem, bet šodien, kad mums ir atļauts teju viss, tā pēkšņi ir kļuvusi neērta un nevajadzīga. Nezināt un negribēt zināt ir izdevīgāk, jo tā ir droša garantija, ka nepamaisīsies pa ceļam kādam, ar kuru ceļus krustot nemaz negribētos.

Var teikt, ka līdz Orvela aprakstītajām antiutopijām mums vēl tālu, taču vai tā tas patiesībā tiešām ir? Mēs smīkņājot lasām ziņas par Krieviju vai Baltkrieviju, kur sistēma vienkāršo ļaužu čakarēšanai ir daudz atklātāka un brutālāka, domājot, ka pie mums jau nu gan tā nenotiek, kaut atšķirība ir vien tā, ka, pateicoties "ieiešanai Eiropā", mūsu darboņi ir izvēlējušies gudrāku stratēģiju un slēptākas metodes pūļa manipulēšanai, par kuru tad nav jātaisnojas pasaulei. Taču reāli mūsu vara ir tikpat korumpēta un mūsu mediju pašcenzūra tikpat liela. Harizmātiskā līdera uz pusgadsimtu gan pagaidām nav, taču gan jau arī tāds ar laiku atradīsies. Starp citu, šobrīd ir ļoti labs brīdis tādam parādīties, jo tauta būtu gatava iet līdzi ikvienam, kas lietu medu tās ausīs un balzamu - brūcēs.

Lai nonāktu pie augstāk aprakstītās pārliecības, man nav vajadzējis nemaz tik daudz - tikai 7 gadus žurnālista, interešu aizstāvības (lobija) un sabiedrisko attiecību speciālista darbā, pārāk daudzus paziņas, kas nemaz nekautrējas runāt par to, ko dara, kā arī mazliet loģikas un veselā saprāta. Man ir tikai 24 gadi un arī man jau sāk likties, ka es zinu par daudz. Diemžēl.

Es ne reizi vien esmu teicis, ka nekad pēc savas izvēles nepametīšu Latviju pavisam. Jo vairāk es uzzinu, jo grūtāk man kļūst to atkārtot...

(c)2008 Jānis Polis

14 comments:

  1. Katris pats sev tas tuvākais un vēders Dievs tas augstākais.

    AtbildētDzēst
  2. Faktus, faktus, Jeremy!

    Es zinu, kā var kaut ko mainīt - atvērt anonīmo blogu kādā ārpus Latvijas esošā saitā (piem. livejournal.com) un tur rakstīt šos "kompromatus", lai vai cik nepierādāmi tie būtu.
    Protams, ievērot informācijas kvalitāti, objektivitāti un, ja iespējams, pacensties ievākt pierādījumus.
    Popularizēt to un informācijas kvalitāti pacelt tik tālu, lai šo blogu sāktu citēt citos blogos, varbūt arī presē un televīzijā. Kļūt par sava veida anonīmo spiegu jeb novērotāju.
    Otrs variants - darīt to pašu, taču neslēpties, kā piemēram, Ilze Jaunalksne. Tikai tad jārēķinās, ka informāciju iegūt varētu būt grūtāk.
    Tā kā Jeremy, attaisi tādu blogu un saliec tur VISU, ko tu sakies zinam, bet tagad noklusē.

    AtbildētDzēst
  3. 1) Es neesmu tik naivs, lai lolotu cerības par indivīda veiksmīgu cīņu pret sistēmu:

    2) Es neesmu arī tik gudrs, drosmīgs un arī bagāts, lai šajā mazajā valstī, kur visi visus pazīst, ar tādu numuru izspruktu cauri ar veselu ādu, nemaz nerunājot par to, ka uz sava rēķina nodarbotos ar nežēlīgi dārgo pētniecisko žurnālistiku.

    4) Gandrīz katrs no mums pavisam droši zina ko no tās sērijas, par ko es te rakstu. Un klusē. Klusē dažādu iemeslu dēļ - vai nu baidās, vai neinteresē, vai ļoti bieži vienkārši nevar pierādīt. Jo zināt ir viens, bet iegūt tik pārliecinošus pierādījumus, lai tie tiktu cauri pat mūsu savdabīgajai sistēmai, ir ļoti, ļoti grūti, ja vien viens blēdis ar tiem nepadalās, lai uzmestu citu blēdi.

    Savukārt nepierādāmu apvainojumu bārstītāju ir ļoti viegli diskreditēt, tādēļ ideja par anonīmu blogu nestrādās.

    AtbildētDzēst
  4. Kas ir Jānis Polis? Labi, nav svarīgi. Jebkurā gadījumā 24 gadu vecumā salīdzināt šī brīža situāciju ar situāciju PSRS - vot tas ir kaut kas. Tas ka sāpe ir liela, to var manīt. Bet kāds tad ir risinājums? Iet bļaustīties pie saeimas, iesaisties politikā vai varbūt apšaut visus?

    AtbildētDzēst
  5. Cik noslēpumaini! Zinu, zinu, bet neteikšu. Viss ir šausmīgi slikti, visi visus pērk, bet visiem bail, tāpēc neviens nekā nesaka. Un tad nu es ar ne.
    Varbūt būsi pārsteigts, Džeremij, bet ne mēs vieni tādi. Jebkuŗā citā valstī ir tieši tāpat. Piemēram, Amerikā — vai tiešām domā, ka ASV politiķus vada nesavtīga mīlestība pret savu tautu? Nē, viņus vada tie, kas ziedojuši naudu viņu kampaņai. Visi to zina, par to arī runā, to pat neviens nenoliedz, turklāt tas ir pilnīgi legāli. To sauc par lobēšanu.
    Vai arī par presi — tur nav jāzina nez kāda slepenā informācija, lai nojaustu, ka „Neatkarīgā Rīta Avīze“ ēd no rokas Lembergam, bet „Diena“ — Džordžam Sorosam. Atliek vien abas avīzes palasīt. Aizej uz bibliotēku un uzmeklē kādu NRA numuru, kur rakstīts par Lemberga arestu un kādu „Dienas“ numuru, kur rakstīts par praidu. Viss kā uz delnas. Atkal piebildīšu, ka tā ir visur — piemēram, par UK laikrakstiem pat Vikipēdijā raksta, kuŗu partiju kuŗš atbalsta. Nekā jauna.
    Par izsprukšanu ar veselu ādu sasmējos: vai tu tiešām uzskati sevi par tik svarīgu personu, lai pie tevis pēc raksta par to, kā viss patiesībā ir, ciemos atnāktu Tautas Partijas nagu maucēji? Vai nu raksti, ko zini, vai negaudies, ka neviens nekā nesaka.

    AtbildētDzēst
  6. krietni jau pārspīlēti nerovzs spriedums priekš tāda, kas sakās 'zinam pārāk daudz'. da nekā ārkārtēja tanī kas šobrīd notiek- vienkārši padomju jaunieši brieduma vecumā.
    savukārt tā varas vertikāle un homogēnais raksturs nav fiziski iespējams kaut vai to dažu elementāruo demokrātisko institūciju klātbūtnes dēļ

    AtbildētDzēst
  7. Jeremy, ieliku saiti uz šo rakstu savā lapā..
    Labprāt pārpublicētu to arī vēl citā lapā...

    AtbildētDzēst
  8. Kamēr Lato Lapsa būs pie labas veselības, tikmēr vari būt drošs, ka darbs ar informāciju TIK bīstams nemaz nav.

    AtbildētDzēst
  9. No: http://aisbergs.kernel.lv/2_vied/vied-2.html


    KAS FAKTISKI NOTIEK LATVIJĀ?



    Mūdžu cīņas - tā varētu apzīmēt notiekošo Latvijā.

    Bet tāds jau ir tās vispasaules valdības valstu pārvaldes mehānisms. Nevienā valstī netiek pieļauta varas pilnīga centralizācija kādu vienu (vienalga kādu) aprindu rokās. Pretējā gadījumā var zust iespējas (instrumenti) šo valstu iekš un ārpolitikas ietekmēšanai un vadīšanai no vispasaules valdības puses.

    Visās valstīs ir jābūt vismaz diviem konkurējošiem grupējumiem (partijām), kas savā starpā plēšas, viens otru kontrolē, savā starpā konkurē un ik pa brīdim nomaina viena otru no pozīcijas pārejot opozīcijā un otrādi. To sauc par "demokrātiju". Tikko kāds viens grupējums pārāk apreibst no varas un iespējām laupīt, tā otrs grupējums, tautai par lieliem priekiem, "demokrātisku" vēlēšanu ceļā šos pirmos nogāž no varas troņa un ieņem viņu vietu. Pēc kāda laika tautai notikušais ir aizmirsies un tā atkal metas balsot par iepriekš nogāztajiem.

    Tā ir normāla prakse "demokrātiskā" valstī, kas nodrošina pastāvīgu ekonomisku stagnāciju un atkarību no dažādiem t.s. starptautiskajiem finansējuma avotiem, likvidē iespējas valstij normāli attīstīties un virzīties uz politisku un ekonomisku patstāvību, vai, kas vispasaules valdībai ir īpaši nepieņemami - tautas pašnoteikšanos. Kamēr konkurējošo grupējumu spēku samērs valstī ir līdzsvarā, viss ir kārtībā. Demokrātija kūsā.

    Bet reizēm gadās, ka kāds grupējums aizmirst sev ierādīto vietu un izmantojot iegūto varu cenšas sagrābt otrā grupējuma ietekmes sfēras, lai pilnīgi iznīcinātu konkurentu iespēju iegūt varu. Tādā gadījumā uzreiz pasaules mērogā tiek brēkts par demokrātijas apdraudējumu un pieņemti mēri, lai izjauktais līdzsvars tiktu atjaunots.

    Kaut kas tāds pašreiz notiek Latvijā. Kalvīša komanda ir aizmirsusi sev ierādīto vietu. Viņa pārkāpj t.s. sarkano līniju. Par to viņi, protams, dabūs pa degunu. Atkarībā no tā, cik ātri viņi "nožēlos savus grēkus" un izrādīs savu padevību "demokrātiskajiem ideāliem" sods būs vairāk vai mazāk bargs.

    Tauta šo spēli var ietekmēt tik pat lielā mērā, kā futbola skatītāji ar saviem svilpieniem un kliedzieniem - futbola spēles gaitu uz laukuma.

    Diemžēl. Bet vismaz jautrība...

    AtbildētDzēst
  10. Teicams raksts Jeremy. Arī es esmu dzirdējis dažādus stāstus.
    Zinu baumas, ka viena daļa deputātu sēž uz trankvilizatoriem iespējams lai būtu spējīgi kādam paskatīties acīs un nekratīties no satraukuma (receptes neesmu redzējis, pieķēris kādu ar ripām arī ne).
    Kalvītis medību laikā uz telefona zvaniem atbild - esmu izbraukuma sēdē un pieliek mūli tā, ka sāk knābāt. Nākošajā dienā Saeimā guļ (arī baumas no pirmajām personām, bildes ar Kalvīti pārpālī nav).
    Baisi paliek domājot, kur viņi domā likt 7,5 mljd aizdevumu, un kāpēc Krievijas vēstnieks Vešņakovs labprāt redzētu Kalvīti Maskavā????? It kā jau baumas ir dzirdētas, lasītas, bet ar faktiem švaki.
    Labprāt uzzinātu faktus. Ellē, kāpēc Domburs nerok šajā virzienā? Vai tiešām Latvijā ir tikai propoganda un lētas manipulācijas ar tautu? Šaize, ļoti bēdīgi, ka nav neviena medija, kam kaut nedaudz uzticēties un jāliek bilde kopā no baumām un puspatiesībām.
    Nu nekas, labs treniņs galvai.

    AtbildētDzēst
  11. Protams, ka nevar neko mainīt, ja dzīvo tai sistēmai līdzi.
    ;-)
    Un nevar lolot ilūzijas par to, ka uzreiz mainīsies. Bet ir tūkstošiem variantu, kā "izsist" cilvēkus, no viņu ikdienišķajām rūpēm un tieksmes tās uzņemties arvien vairāk, lai arvien mazāk paliktu laika padomāt, kas es esmu un ko patiešām vēlos...
    Labs raksts!

    AtbildētDzēst
  12. Starp vilkiem dzīvot, kā vilkam kaukt...
    Pārāk daudz pesimisma. Jā, ir sistēma, kas ir būvēta tā, lai nauda izšķirtu visu. Jā, ir daudz deģenerātu vadošos amatos. Taču, kamēr mēs koncentrējamies uz sūdu analīzi, nekādi uzlabojumi nav iespējami, jo mūsu domas griežas ap sūdiem.
    Jādomā par to, kā un ko var izdarīt savādāk, uzlabot. Jākoncentrējas uz risinājumu, jaunām idejām. Ne obligāti esošās sistēmas ietvaros. Ja kas, Latvijā ir pietiekoši daudz konstruktīvu un saprātīgu cilvēku, lai būtu pamats piesardzīgam optimismam.

    AtbildētDzēst