Situācija īsumā šāda - sākot jaunu biznesu, iegādāts jauna biznesa cienīgs portatīvais dators (balts, ne melns) visnotaļ solīdā pašmāju kantorī. Ja neskaita to, ka izvēlētā krāsa nebija pieejama un ka izvēlētā pele arī neatradās noliktavā, tad viss noritēja gludi un vakar dators nonāca manā rīcībā. Forša mantiņa ;)
Spēlējos, spēlējos, pie reizes skatījos, vai ir iekomplektēts viss, kas tika solīts, un izrādās, ka nav gan. Kantora mājaslapā datora aprakstā skaidri un gaiši rakstīts (bija), ka komplektācijā ietilpst 256MB NVidia GeForce 8400GS videokarte, a man piegādātajā atrodu tikai 128MB. Nu labi, rakstu cilvēkam, ar kuru visu laiku par šo un citiem pirkumiem komunicēju, un prasu, ko nu tagad darīsim. Šodien saņemu atbildi, ka viņiem lapā ir kļūda un ka šos datorus ar 256MB video nemaz nekomplektē. Nesolīdi protams, bet nu neko darīt. Nemainīs jau tādēļ kompi.
Taču vēstules P.S. bija ko vērts, tāpēc atļaujos padalīties :D
Atļaušos piebilst, ka megabaiti nosaka krāsu daudzumu uz ekrāna, tākā ekrāna izmērs ir 13,3” tas nespētu izmantot pilnvērtīgi 256MB.
Ē, pardon, WTF?
Nu jā, dators ir lielisks jebkurā gadījumā. Apraksts - drīzumā!
Tikai šodien uzzināju priecējošo ziņu, ka, par godu nacionālā kinofestivāla "Lielais Kristaps" 30. gadu jubilejai, studentiem un pensionāriem visi festivāla seansi (izņemot 3. oktobrī 18.00 un 20.00), kuri notiek k/t "Rīga", ir bez maksas!!!
Lai apmeklētu kino, brīvbiļetes, uzrādot studenta vai pensionāra apliecību, 15 minūtes pirms konkrētā seansa jāizņem festivāla informācijas centrā kinoteātrī. Vietu skaits, loģiski, ir ierobežots.
Interesanti, ka par šo nekur praktiski nav informācijas, taču es pats pārliecinājos, ka tas strādā ;)
Kārtējā bezgala interesantajā stāstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsiet par kādu šķietami niecīgu kļūdu, kuras rezultātā tika nodarīti prātam neaptverami zaudējumi. Mājās, lūdzu, nemēģiniet atkārtot!
Agrā 1980. gada 21. novembra rītā 12 vīru apkalpe steigā pameta savu naftas urbšanas platformu, jo bija pamatotas aizdomas, ka tā kuru katru brīdi var sabrukt zem viņu kājām. Meklējot naftu zem Peiņūra (Peigneur) ezera, viņu urbis pēkšņi iestrēga 375 metrus zem dūņainās ezera gultnes un nebija vairs izkustināms. Mēģinot atbrīvot urbi, tā komanda izdzirdēja vairākus skaļus paukšķus un tūlīt pēc tam visa platforma spēji noliecās pretī ūdenim.
Tolaik Peiņūra ezers bija visnotaļ neievērojama ūdenstilpne Ņūibērijā, Luiziānas štatā. Lai arī šī saldūdens ezera teritorija pārklāja 526 ha, tomēr dziļums nepārsniedza 3,3 metrus. Vienīgo ezera salu rotāja burvīgs botāniskais dārzs, ūdens virsmu un arī visu tuvējo apkārtni izroboja naftas torņi, bet dziļi zem ezera stiepās kompānijas "Diamond Crystal" sāls raktuvju šahtas.
Pieņemot, ka noticis kas briesmīgs un pilnīgi neparedzēts, vīri uz naftas platformas atvienoja tai pievienotās baržas, sakāpa laivā un steidzās uz netālo krastu, pametot 5 miljonus dolāru vērto "Texaco" urbšanas ietaisi likteņa varā. Drīz pēc tam tās apkalpe no krasta varēja vien neticīgi noraudzīties, kā platforma un urbjtornis apgāžas un pazūd ezerā, kuram taču vajadzēja būt tikai dažus metrus dziļam. Drīz ūdens tajā vietā sāka griezties - sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, beigās kļūstot par virpuli 400 metru diametrā, kura centrs atradās tieši virs kādreizējās urbšanas vietas.
Kamēr uz ūdens virsmas veidojās virpulis, simtiem metru zemāk sāls raktuvēs strādājošais elektriķis Džūniuss Gadisons izdzirdēja skaļu un dīvainu troksni tuvojamies viņam pa garajiem koridoriem. Drīz viņš uzzināja arī tā avotu: troksni radīja degvielas mucas, kas sitās viena pret otru, peldot dubļainā straumē, kas pārsteigtajam elektriķim sniedzās līdz pat ceļiem. Viņš nekavējoties iedarbināja trauksmes sistēmu un raktuvju apgaismojums trīsreiz iedegās un izdzisa, tā signalizējot par nekavējošu evakuāciju. Liela daļa no 50 raktuvju strādniekiem, kas tajā rītā atradās lielākoties 450 metru dziļumā, ieraudzījuši signālu steidzās augšup uz 400 metru līmeni, no kurienes ar liftu bija iespējams nokļūt virszemē. Tomēr, šo līmeni sasniedzot, viņi jau atradās dziļi ūdenī.
Acīmredzami, naftas urbis bija iekļuvis sāls kupolā, kurā atradās raktuves. "Texaco", kas pasūtīja izmēģinājuma urbumus, protams, bija lietas kursā par zem ezera esošajām raktuvēm, taču kādas kļūdas rezultātā urbjtornis bija novietots tieši virs vienas no raktuvju 25 metru augstajām un 15 metrus platajām augšējām šahtām. Saldūdenim līstot cauri sākotnēji tikai 35cm platajam urbumam, tas ātri izšķīdināja sāli un caurums kļuva ar katru sekundi arvien lielāks. Ūdens arī izšķīdināja masīvās sāls kolonnas, uz kurām balstījās eju griesti, un šahtas sāka sabrukt.
Kamēr lielākā daļa strādnieku steidzās nokļūt virszemē, priekšstrādnieks Rendijs Lasāls apbraukāja dziļākos un attālākos raktuvju nostūrus, lai brīdinātu tos, kas nebija redzējuši evakuācijas signālu. Tie, kuru pārvietošanos apgrūtināja arvien pieaugošais ūdens līmenis, izmantoja nedaudzos pieejamos ar benzīnu darbināmos transporta līdzekļus, lai nokļūtu līdz līmenim, kurā visiem nācās gaidīt savu kārtu, lai izmantotu ārkārtīgi lēno astoņvietīgo liftu. Lai arī šķita, ka pacelšanās ilgs bezgalīgi, brīnumainā kārtā visiem 50 strādniekiem izdevās izglābties.
Pa to laiku virszemē arvien pieaugošais virpuļa spēks nodarīja milzīgu postu. Tas vienā piegājienā aprija vēl vienu tuvējo naftas platformu, tāpat arī baržu iekraušanas doku, 28 hektārus Džefersona salas zemes, neskaitāmas autotransporta vienības, laivas, kokus, ēkas un mašīnu stāvvietu. Virpuļa sūcējspēks bija tik liels, ka tā rezultātā 19 kilometrus garais kanāls, kas savieno ezeru ar Meksikas līci, izmainīja savu tecēšanas virzienu, tā no kanāla ievelkot ezerā un pēc tam virpulī 11 milzīgas kravas baržas, kuras nekavējoties pazuda kaut kur sāls raktuvju šahtās. Virpuļa spēkam bija spiests padoties arī kāds kanāla velkonis, kura komandas locekļiem atlika tikai glābties krastā un noraudzīties, kā ezers aprij viņu jaudīgo kuģi.
Pēc trim stundām ezera 132 miljoni(!) kubikmetru ūdens resursi bija izsmelti, tomēr iztukšotajā ezerā caur kanālu nu gāzās sālsūdens no Meksikas līča, veidojot 45 metrus augstu ūdenskritumu. Pagāja vēl divas dienas, līdz sāls raktuves beidzot bija piepildītas un tad deviņas no vienpadsmit pazudušajām baržām kā korķi izsprāga no jauna piepildītā ezera vidū. Visi pārējie pazudušie priekšmeti palika uz visiem laikiem apglabāti izpostītās sāls raktuves dzīlēs.
Par spīti milzīgajiem materiālajiem zaudējumiem, šajā katastrofā netika zaudēta neviena cilvēka dzīvība, nedz arī kādam guva nopietnus savainojumus. Divu dienu laikā kādreizējā 3 metrus dziļā saldūdens peļķe pārvērtās 400 metru dziļā sālsūdens ezerā. Ezera bioloģija pilnībā izmainījās un tagad tajā mīt daudz tādu floras un faunas sugu, kādas tur nav nekad iepriekš netika novērotas.
Protams, ka neiztika arī bez vairākām tiesas prāvām, kuras pa vienai vien lēnām tika atrisinātas ar ārpustiesu kompensāciju palīdzību. Sagrauto sāls raktuvju īpašnieki kopumā no "Texaco" un urbšanas kompānijas saņēma 45 miljonus dolāru un pārtrauca savu darbību šajā necerēti bīstamajā biznesā.
Tā kā visi lietiskie pierādījumi vārda tiešā nozīmē nogāja pa burbuli, līdz pat šai dienai neviens nav oficiāli atzinis savu atbildību nedz par kļūdu aprēķinos, nedz par katastrofu kā tādu, taču šeit aprakstītais ir vispārpieņemtā teorija par šīs dīvainās katastrofas cēloņiem.
P.S. Šis video ir no "History Channel" raidījuma par šo notikumu:
N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta! -------------------------------- Šajā sērijā lasiet vēl:
Kādi ar dzīvi ne pārāk apmierināti padotie pamanījušies iekš YouTube nopludināt iekš video iemūžinātus Ukrainas Harkovas pilsētas mēra centienus savu eleganto PR speciālistu vadībā ierunāt tādu televīzijas uzrunu, kas nodrošinātu viņa pārvēlēšanu augstajā amatā.
Brīdinājums visiem - sižets satur sūri nenormatīvu leksiku. Droši izmantojams kā paraugmateriāls "melnā" PR cienītājiem.
Atbalstot Onkuļa lielisko iniciatīvu, vēlos arī savus lasītājus aicināt šovakar piedalīties savdabīgā akcijā, kuras mērķis ir atgūt Rīgas iedzīvotāju rīcībā kādu mums atņemtu ielu. Rīdzenes iela ir tā iela, kura tagad ir iebūvēta iekš "Galerija Centrs", tajā pat laikā ielas statusu tā oficiāli nav zaudējusi.
"Kā man paskaidroja RD Satiksmes departamentā - iela ir publiskās telpas sastāvdaļa un nav privātīpašums. Tad nu es gribu aicināt šo ielu izmantot tam, kam ielas ir paredzētas - lai pastaigātos, satiktu draugus, paziņas, domubiedrus un citus interesantus cilvēkus, apēstu kādu līdzpaņemtu sviestmaizi vai atsvaidzinātos ar limonādi, varbūt nedaudz un pavisam klusu - jo vēls vakars - pamuzicētu un veiktu citas pieklājīgas un miermīlīgas darbības, kas ietilpst pastaigā pa pilsētas ielām.
Piebildīšu, ka minētais Rīdzenes ielas posms no apkārtējās publiskās telpas ir norobežots ar durvīm (kuru likumību vēl ir jānoskaidro), uz kurām ir dažādas piktogrammas, kas it kā aizliedz šeit vizināties ar skrituļslidām, skrituļdēļiem, skrejdēļiem un pastaigāties ar suņiem. RD satiksmes departaments uzskata, ka šīs piktogrammas ir nelikumīgas. Tāpēc - kopumā ņemot - šī pastaiga ir tāda kā pilsoniska akcija, lai agūtu ielu, kas rīdziniekiem ir zināmā mēra atņemta. [..]
Tikšanās laiks - pēc 22.00 (t.i., pēc laika, kurš norādīts kā slēgšanas laiks uz 'Centra' durvīm). Bet durvis vairs netiek slēgtas, tā ka ikviens var brīvi tur pastaigāties. Turklāt tur ir silts un nelīst - kas gan vēl var būt labāks, lai vienkārši pastaigātos?"
Viena no Vecrīgas visu laiku jēdzīgākajām un omulīgākajām atpūtas vietām "Casablanca" maina savus īpašniekus un līdz ar to beidz pastāvēt. Sestdien, 29.09.07 atvadas no visiem "Casas" darbiniekiem un iemīļotās izklaides vietas. Vakara nosaukums - "Obidna party".
Šīsdienas tēma it īpaši mīļa būs visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Jaunajā rakstā no DamnInteresting.com arhīviem uzzināsi, kā kontrolēt žurku prātus un par to, ka kādu dienu mūs, iespējams, gaida grauzēju sacelšanās pret cilvēkiem. Par to visu mazliet ironiskā stilā...
Par īstām žurkām mēs dēvējam divas sugas: melno žurku Rattus rattus un brūno žurku Rattus norvegicus. Uz visas Zemes, vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir nežēlīgi aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, dažas okeānu salas un Albertas province Kanādā, kur satrauktie kanādieši ir nekavējoties gatavi masu grauzēju slaktiņam, tiklīdz parādās kaut mazākās aizdomas, ka kāda žurka varētu būt ieperinājusies šajā provincē.
Vēsturiski žurkas, pateicoties to spējai pārnēsāt cilvēkiem bīstamas slimības un arī vairoties kā... hmm... nu, kā grauzējiem, vienmēr ir uzskatītas par kaitēkļiem. Tomēr, brīnišķīgajās mūsdienās, kurās mums ir tā laime dzīvot, žurkām to pavēlnieki cilvēki ir atraduši daudz produktīvākus pielietojuma veidus.
Viena daudzsološa platforma žurku izmantošanai ir Āfrikā mītošā somainā žurka. Tā kā šis grauzējs ir aktīvs tikai naktīs, tas ir apveltīts ar neticami asu ožu. Lai arī šī žurka daudz kur Sahāras apkaimē tiek uzskatīta par lielisku vietējo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļu, kāds Bārts Vētjens iedomājās, ka viņš var atrast labāku pielietojumu šīm radībām. Āfrikas zemes ir pieredzējušas neskaitāmus bruņotus konfliktus, kas, visi kā viens, aiz sevis ir atstājuši mīnām nosētus laukus. Žurku tieksme nemitīgi vairoties nodrošina to pārpilnību, kas, savukārt, dod iespēju to aso ožu izmantot bīstamajā mīnu atrašanas darbā. Par laimi, šīs ošņas ir viegli apmācāmas šādam darbam.
Gluži kā Pavlovs savos slavenajos eksperimentos iemācīja suņiem, ka ēdiens nāk ar zvana skaņām, žurkām tiek iemācīts, ka ēdienu tās saņem pēc cilvēka radīta klikšķa. Kad šī mācība ir apgūta, žurkas tiek pakļautas testam, kurā tās tiek palaistas laukumā ar vairākiem caurumiem. Ja žurka norāda uz caurumu, no kura nāk "bumbas smarža", treneris noklikšķina un žurka saņem ēdienu. Reālajā dzīvē, meklējot spridzekļus, saitē palaistai žurkai tās treneri nāksies izvadīt cauri vairākus simtus metru lielām teritorijām. Viena kļūda var maksāt dzīvību gan žurkai, gan tās trenerim, tādēļ pirms īsta uzdevuma pildīšanas žurkai ir jānoliek gala eksāmens. Lai saņemtu sekmīgu atzīmi, tai ir jāiziet mākslīgi veidots mīnu lauks un jāatrod visas tajā uzstādītās sprāgstvielas. Tikai tad žurka tiek pieņemta aktīvajā dienestā.
Protams, šāda žurku izmantošana dažiem izraisa bažas. Kritiķi uzskata, ka žurkas nevar būt tik precīzas kā cilvēka veidotas alternatīvas - metāla detektors vai robots - atmīnētājs. Tomēr skaidrs, ka žurkas, atšķirībā no metāla detektoriem, mīnas nemēdz sajaukt ar dažādiem metāla atkritumiem, un ka nabadzīgajām Āfrikas valstīm nav līdzekļu, lai iegādātos robotus. Par šiem pašiem robotiem ganWashington Post ziņo, ka ir aktīvisti, kas, ieraudzījuši, kā robots pēc sekmīgas mīnas detonācijas liesmojot turpina ceļu, pieprasa pārtraukt to izmantošanu, jo tā esot necilvēcīga attieksme pret robotu...
Žurku gludie un veiklie ķermeņi padara tās par labi piemērotām dažādām sarežģītām meklēšanas operācijām, diemžēl šādus uzdevumus bieži nespēj uztvert šo grauzēju mazās smadzenes. Lai labotu šo acīmredzamo dabas kļūdu, pētnieki pamēģināja iespraust tieši žurkas smadzenēs kaudzi elektrodu, lai uzlabotu un kontrolētu to darbību.
2001. gadā, uzsākot pētījumus, uzlabotās žurkas tika uzskatītas par līdzekli, kā iekļūt dažādos vrakos un meklēt izdzīvojušos. Īsumā, zinātnieki žurkas smadzenēs ievada elektrodus, kas pievienoti tālvadības ierīcei uz dzīvnieka muguras. Ar to palīdzību ir iespējams izsaukt grauzēja ūsās sajūtu, kas liek tam pagriezties, un pēc pareiza manevra izdarīšanas cits impulss sasniedz tieši smadzeņu labsajūtas centru. Kā rāda pētījumi, pēc desmit minūtēm šāda treniņa, žurka pilnībā pakļaujas tālvadībai. Šī žurku kontrolēšanas metode strādā labi, lai arī tās pielietošana sākotnēji iecerētajiem mērķiem ir apgrūtināta - attālināti vadīt žurku cauri labirintam, kuru vadītājs neredz ir visnotaļ sarežģīti.
Lai arī šobrīd pētītās žurku praktiskā pielietojuma iespējas var izrādīties nepraktiskas, nākotnē spēja pakļaut šos varen reproduktīvos kaitēkļus mūsu gribai tomēr var izrādīties noderīga. Iespējams, žurkas reiz kļūs par mūsu sabiedrības nozīmīgu sastāvdaļu un tām tiks uzticēti šodienas kalpotāju darbi - atkritumu iznešana, piemēram. Vai varbūt žurkas tiks bioniski uzlabotas tik tālu, ka tās kļūs par mūsu jaunajiem pavēlniekiem... lai Albertas provinces lāsts pār tiem!
N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta! -------------------------------- Šajā sērijā lasiet vēl:
Vienā no pirmajiem ierakstiem šajā vietnē, es padalījos ar tām pēdējā laikā redzētajām filmām, kuras, kuras noskatoties biju atzinis par labākajām no labajām (jo sliktas filmas es cenšos neskatīties vispār).
Ir pagājis pusgads un atkal gan kinoteātros, gan festivālos un arī mājās uz datora ir redzēta virkne lielisku filmu, kuru nosaukumus gribu jums atklāt. Šo darbu izcēlums uz citu fona, protams, ir dziļi subjektīvs. Šeit uzskaitīti ir gan Amerikas, gan Eiropas ražojumi, tāpat atradīsiet gan dokumentālās, gan mākslas, gan animācijas filmas. Daļa no šīm filmām ir arī neatkarīgu producentu mazbudžeta darbi, kuri atsevišķās jomās nespēj konkurēt ar Holivudas megagrāvējiem, taču it visiem tiem piemīt kādas īpašas kvalitātes, kuras blokbāsteros ar 100 miljonu budžetu velti meklēt. Un lai IMDb reitings jūs dažkārt nemaldina - tas tikai atspoguļo masu gaumi, kurai bieži vien ir kā ir ar spēju novērtēt labas lietas. Jā, jā, arī kino lietās es esmu augstprātīgs snobs :)
Kā jau paši varat novērot, nekādā dižā aktivitāte šajā blogā šonedēļ nav novērojama. Pavisam iespējams, ka tas tā turpināsies vēl kādu brītiņu, jo bizness šobrīd paņem vairāk laika nekā gribētos. Tomēr jau vistuvākajā laikā jūs priecēs jaunumi klubu apskatu sērijā, turpināsies kvalitatīvi tulkojumi no DamnInteresting.com (šobrīd rakstu pats savu rakstu šai vietnei), kā arī drīzumā saņemšos piefiksēt visas tās labās Eiropas un Āzijas filmas, ko pēdējā laikā esmu noskatījies.
Jā, ir plāns vēl šogad iegūt savu domēnu, nomigrēt uz citu administrācijas sistēmu, kā arī pilnībā mainīt dizainu un bloga struktūru. Pie tā tiek aktīvi strādāts.
Kā viens vienīgs vulkāna izvirdums var izraisīt ilgstošu postuotrā pasaules malā, jūs uzzināsiet, izlasot šo rakstu no DamnInteresting.com arhīviem.
1815. gada 6. aprīlī, Francijā Napoleons atteicās no troņa par labu saviem dēliem. Viņa pretinieku koalīcija joprojām nebija tikusi skaidrībā par to, kā cīnīties ar franču iekarotāju, kad citā pasaule malā - Indonēzijas salā Sumbavā - notika lielākais zināmais vulkāna izvirdums cilvēces vēsturē.
Precīzs datums, kad uzliesmoja Tamboras kalna virsotne, nav zināms, jo lielākā daļa šī notikuma aculiecinieku gāja bojā un tiem, kuri atradās pietiekoši tālu, lai spētu izglābties, tobrīd bija darāmas svarīgākas lietas par datuma piefiksēšanu vēstures annālēs. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka izvirdums noticis 1815. gada 10. aprīlī.
Izvirduma rezultātā atmosfērā nonāca aptuveni 100 kubikkilometru pelnu. Izvirdums satricināja masīvo kalnu tik ļoti, ka tā augstums saruka no 3990 līdz 2743 metriem. Eksplozija piesārņoja atmosfēru tik lielā mērā, ka sākās maiga, bet tomēr jūtama vulkāniskā ziema. Pēc masīvām klimata izmaiņām vairāk nekā gada garumā, Ziemeļamerikā tā izraisīja graudaugu ražu iznīcinošas salnas jūnija vidū, liekot 1816. gadu nodēvēt par "Gadu bez vasaras".
Tas, ka vulkāniskā aktivitāte ietekmē klimatu, nav nekas neparasts, taču nekad iepriekš un arī pēc tam šī ietekme nav bijusi tik liela, kā 1816. gadā. Šis ir lielākais mūsdienu zinātnei droši zināmais izvirdums, lai arī tiek pieņemts, ka pirms desmitiem tūkstošiem gadu ir notikuši arī nesalīdzināmi grandiozāki izvirdumi. Jebkurā gadījumā, šis piemērs dod ieskatu, cik daudz posta var nodarīt viens vulkāns. Tamboras izvirduma rezultātā vairākās tuvējās salās iznīka absolūti viss, dzīvnieku un augu valsti ieskaitot. Lava, gāze un karstie pelni nekavējoties nogalināja vairāk nekā 10000 cilvēku. Vēl 82000 gāja bojā netālajās salās no bada un citiem pēcizvirduma efektiem. Taču tā ietekme pasaules mērogā ir daudz grūtāk novērtējama.
Vidējā temperatūra jūlija mēnesī 19. gadsimta Ziemeļamerikā bija no 22-25 grādiem pēc Celsija. 1816. gadā Pensilvānijā jūnijs atnāca ar sniegavētrām, salnām un ledus vāka klātām upēm. Pietrūka pārtikas un tās cena, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, cēlās trīskārtīgi. To, cik daudzi gāja bojā no bada, nav iespējams aprēķināt.
Tolaik briesmīgā laika iemesli nebija zināmi, lai arī dažkārt pie klimata izmaiņām tika vainots Bendžamins Franklins un viņa eksperimenti ar zibeni. Tiek uzskatīts, ka aukstais laiks bija par iemeslu kolonistu ekspansijai vidējos rietumos.
Lai nu kā, Tamboras izvirdumam bija arī vienas pozitīvas sekas - tik daudz pelnu atmosfērā nodrošināja pasakainus saulrietus...
N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta! -------------------------------- Šajā sērijā lasiet vēl:
Es esmu tas tips, kas šeit laiku pa laikam šo to publicē savam priekam un lasītāju kaitināšanai. Es labi runāju, rakstu, dziedu un meloju. Kaujos slikti. Klīst līdz galam neapstiprinātas baumas, ka mans alter ego ir Jānis Polis. Ikdienā nodarbojos ar digitālā mārketinga R&D. Šī ir mana smilšu kaste. Esiet laipni, iecietīgi un saudzīgi tajā spēlējoties!
Uzmanību - komentāros tiek īstenota cenzūra pret īpaši neaudzinātiem viesiem!
Situācija īsumā šāda - sākot jaunu biznesu, iegādāts jauna biznesa cienīgs portatīvais dators (balts, ne melns) visnotaļ solīdā pašmāju kantorī. Ja neskaita to, ka izvēlētā krāsa nebija pieejama un ka izvēlētā pele arī neatradās noliktavā, tad viss noritēja gludi un vakar dators nonāca manā rīcībā. Forša mantiņa ;)
Vienā no pirmajiem ierakstiem šajā vietnē, es 
1815. gada 6. aprīlī, Francijā Napoleons atteicās no troņa par labu saviem dēliem. Viņa pretinieku koalīcija joprojām nebija tikusi skaidrībā par to, kā cīnīties ar franču iekarotāju, kad citā pasaule malā - Indonēzijas salā 
Ziņas
