Kad sapņos rādās Lembergs...

Es parasti neredzu sapņus, nemaz nerunājot par to vēlāku atcerēšanos. Tieši tādēļ situācija, kad jau nedēļu mani moka viens un tas pats sapnis, turklāt - īsteni politisks, Māra Zandera alter ego Pana Klekša stilā, man šķiet mulsinoša. Es tiešām ceru, ka, lai kas tas arī nebūtu, kas Zandera kungam katru nakti liek sapņot kādu drūmu vīziju par Latvijas politekonomisko virtuvi, tas nav lipīgs.

Nu lūk, sapnis tāds, kas par katru cenu grib manā galvā sasaistīt divas šķietami nesaistītas lietas - ziņu portāla "TVNET" labdarības akciju, kuras ietvaros 108 bērniem tiks piešķirta 100 latu stipendija skolas lietu iegādei, un daudzos noziegumos apsūdzēto, bet tā arī nenotiesāto Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Redz, sapnī redzams, ka Lemberga kungs ar cēlu žestu velk no kabatas laukā tieši tik daudz naudiņas, cik nepieciešams, lai šiem 108 bērniem tos 100 latus izsniegtu.

Ilgi domāju, no kurienes gan manā zemapziņā varētu būt radusies šāda neticama vīzija, līdz beidzot sapratu - 108 reiz 100 lati ir 10800 latvju naudiņas, kas ir akurāt tā summa, ko Ventspils pavēlnieks par savām nepamatotajām ciešanām iztiesāja no Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras tieši neilgu brīdi pirms portāls uzsāka savu akciju. Šīs apskaidrības mudināts es pat uzrakstīju akcijas rīkotājiem, lai apjautātos, vai tiešām Lemberga kungs priekšvēlēšanu laikā nav apžēlojies par grūtdieņiem, taču nekādu atbildi nesaņēmu. Skaidrs, es ar neietu kuru katru murgu komentēt.

Lūk, pie kādiem sapņiem var novest negulētas naktis un pilna vēdera pielikšana īsi pirms miega. Es vienīgi joprojām nesaprotu, kāpēc tas "TVNET" izdomājis izlīdzēt tieši 108 bērniem. Lai nu kā, iniciatīva atbalstāma. Ēdiet veselīgi un naktīs nemurgojiet :)

Vai Busuļa necenzētais video ir īsts?

Kā jau to varēja sagaidīt, manis vakar publicētais Intara Busuļa video ir kļuvis diezgan populārs un tiek pārpublicēts arvien vairāk interneta medijos. Cilvēki, kas to noskatījušies, ir izvirzījuši dažādas versijas par to, vai šis video ir autentisks, par to, ka to patiesībā nedzied Busulis, un ka es esmu noalgots valsts tēla graušanai pasaulē, vai, kā apgalvo daži krieviski runājošie, ienīstu Intaru par to, ka šamējais Eirovīzijā dzied krievu valodā :)

Gribētu pa punktiem atbildēt un sakārtot veco un jauniegūto informāciju pa plauktiņiem:

1) Jā, tas ir Busulis, kas tur dzied. To vakarnakt sarunā no Maskavas ar mani apstiprināja arī viņa menedžere Una Taal, kura arī apgalvoja, ka dziesmas ieraksts esot bijis pieejams tikai Busuļa komandai un esot "izzagts" no kāda tās dalībnieka e-pastiem. Viņa arī mēģināja panākt šī video izvākšanu no interneta, uz ko es laipni norādīju, ka tas nenotiks. Sekoja draudi ar juristiem, cenzūru un ko tik vēl nē - ar interesi gaidīšu turpinājumu.

2) Jā, audio celiņš acīmredzami ir likts pa virsu mēģinājuma video un Busulis šādi Maskavā visticamāk nav izpildījies. No menedžeres teiktā izriet, ka necenzētais audio ieraksts ir tapis pirms vairākiem mēnešiem, kad Intars gatavojās lokālajai Eirovīzijai. Cik saprotu, tādēļ, lai teksta autori labāk saprastu tekstam nepieciešamos akcentus, kas arī skaidro teksta nesakarīgumu.

3) Video autors neesmu es, tas tika anonīmi atrasts internetā.

4) Es domāju, ka noteikti būtu noderīgi video failu pārsūtīt blogeriem plašajā krievzemē - pēc sākotnējām atsauksmēm, tā varētu būtu mūsu vienīgā iespēja no tās puses savākt kaut necik punktus.

5) Kā izrādās, šis audio ar nosaukumu "Eirovizion paraugs dzejniekiem" jau ilgstoši klejo dažādos failu apmaiņas tīklos, līdz ar to cienījamajai menedžerei nāksies vien samierināties ar faktu, ka tā ir bijusi iekšēja noplūde, kas vainojama pie šī materiāla nonākšanas publiskā vidē. Too bad. Blame Canada.

Necenzēts Busuļa video sveiciens no Maskavas (18+)

Gatavojoties pēc pāris dienām paredzētajai dalībai Eirovīzijas dziesmu konkursa pusfinālā, Latvijas pārstāvis Intars Busulis un viņa komanda cītīgi piedalās mēģinājumos un provē rast arvien jaunus veidus, kā uzrunāt pēc iespējas plašāku publiku. Āreče, lūk arī mēģinājums aizskart visas postpadomijas dvēseles stīgas ar īpaši adaptētu dziesmas "Probka" versiju.

Video diez ko spīdošā kvalitātē nav, bet jāpriecājas, ka kāds nofilmējis to pašu. Savukārt kas attiecas uz pašu Busuli, tad veiksmi viņam un, galvenais, saglabāt pareizo attieksmi pret pasākumu un nemierā gārdzošo latvju naconālpatriotu pie ekrāna :)

Update: Informāciju par video autentiskumu meklē šeit.

Iespējams, skaistākais Latvijā izdotais albums

Man ārkārtīgi reti gadās tā, ka kāds mūzikas ieraksts ievelk sevī vairāk kā uz pāris klausīšanās reizēm. Jā, ir albumi, pie kuriem es atgriežos, taču tā, ka es nedēļu ko klausītos praktiski bez apstājas, nenotiek praktiski nekad. Dīvaini, taču, par spīti manai skepsei pret šeit pat Latvijā radīto mūziku, pēdējais ieraksts, kurš uz mani ir atstājis šādu teju hipnotisku efektu, ir tieši pašmāju projekta "Kopējā Izteiksme" 2006. gada albums "Upes dzīve".

Muzikālo apvienību "Kopējā Izteiksme" 1988. gadā izveidoja Jānis Brūveris kopā ar Aināru Paukšēnu, lai klausītājiem sniegtu alternatīvu muzikālo baudījumu Ambient-New Age stilā. Kopumā apvienība izdevusi 4 albumus. Visi šie ieraksti ir lieliski, taču mani nez kādēļ ir paķēris tieši līdz šim pēdējais - "Upes Dzīve", kurā mūzikas autore (kopā ar Jāni Brūveri) un vokāla īpašniece ir jaunā (tobrīd knapi 20 gadu vecumu sasniegusī) un ārkārtīgi talantīgā Līga Priede, bet par aranžējumiem atbildīgs neviens cits kā Raimonds Tiguls.

"Upes dzīve" ir ļoti savdabīgs ieraksts, kuru man pat īsti nav ar ko salīdzināt, vismaz lokālajā mūzikas scēnā pavisam noteikti nē. Ja iepriekšējos albumos vairāk dominēja akustiskie instrumenti, tad šeit Tiguls ir ārkārtīgi veiksmīgi vēl vairāk iepludinājis sintezatorus un citu elektroniku, kopā ar Līgas fascinējošo vokālu un fantastiskajām melodijām radot nudien hipnotisku kokteili. Manā skatījumā šis pavisam noteikti ir viens no skaistākajiem Latvijā radītajiem ierakstiem un, kopā ar "Satellites LV" 2001.gada ierakstu "Kind of Glue" stabili arī viens no kvalitatīvākajiem un reizē galīgi nezināmajiem Latvijas mūzikas šedevriem.

Es neceru, ka "Upes Dzīve" patiks visiem, jo tā noteikti nav popmūzika, bet tiem, kuru muzikālais apvārsnis sniedzas tālāk par radio topu virsotnēm, šis albums visticamāk kļūs par stabilu vērtību mūzikas kolekcijā.

Zemāk pāris dziesmas garšai, bet tās noteikti pilnībā neatspoguļo šo albumu, tāpēc rosinātu to iegādāties. Daļu no dziesmām var paklausīties šeit un arī šeit.

Kopējā Izteiksme - "Pazaudētā"


Kopējā Izteiksme - "Vēlme debesīs"

Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64

10 iemesli, kādēļ TU esi bagāts

Šajā mums visiem ne pārāk vieglajā laikā ir būtiski atcerēties dažas lietas. Atcerēties, ka Tu, visticamāk, esi bagāts, lai tur vai kas.

Tu esi bagāts, ja:

1. Tu pagājušonakt neaizgāji gulēt izsalcis.
2. Tev nenācās gulēt zem klajas debess.
3. Tev šorīt bija iespēja izvēlēties, ko vilkt mugurā.
4. Šodien tev darbā nenācās slaucīt sviedrus.
5. Nevienu pašu minūti tev nenācās pavadīt bailēs.
6. Tev ir pieeja tīram dzeramajam ūdenim.
7. Tev ir pieejama elementāra medicīniskā aprūpe.
8. Tu vari piekļūt internetam un caur to - zināšanām.
9. To māki lasīt.
10. Tev ir tiesības vēlēt.

Šīs ir tikai dažas no lietām, kas padara Tevi daudz bagātāku par LIELĀKO daļu pasaules iedzīvotāju. Tādēļ nākamajā reizē, kad uznāks vēlēšanās pažēloties par grūto dzīvi, varbūt padomā vēlreiz...

Iemeslu oriģināls: http://www.marcandangel.com/2008/11/03/10-reasons-you-are-rich/
Foto avots: http://www.flickr.com/photos/ernstschade/332917830/

Klubs "Piens" - vai jau saskābis?

Šī pavasara (un nešaubos, ka arī vasaras) spicākā izklaides vieta mūsu galvaspilsētā ir klubs "Piens" (jeb reāli jau bārs ar vietu dejām), kurš, par spīti neizdevīgajai un neierastajai lokācijai, absolūtai reklāmas neesamībai un faktam, ka oficiāla atklāšana joprojām nav notikusi, pelnīti ir kļuvis par hitu jaunatnes vidū. Un tomēr, šķiet, ka, neraugoties uz visu foršo, ko "Piens" mums piedāvā, kā sakarīgu atpūtas vietu šo iestādījumu jau varam norakstīt. Šajā ierakstā pastāstīšu - kāpēc.

"Piena" šābrīža galvenā problēma ir tā popularitāte. Stāsti par tur notiekošajiem foršajiem tusiņiem, stilīgo interjeru, lētajiem dzērieniem un ap klubu valdošā noslēpumainības aura jeb citiem vārdiem sakot "mouth-to-mouth" mārketings ik nedēļas nogali uz šo klubu vilina neskaitāmus tusēt gribētājus, ar kuriem iestādījuma saimnieki, sķiet, pagaidām netika rēķinājušies, tādēļ īsti arī netiek galā.

Līdz šim "Pienu" esmu apmeklējis trīs reizes un ar katru reizi pārbāztības problēma ir izpaudusies arvien ievērojamāk. Ieejas maksas nav (tas laikam saistīts ar līdz galam nesakārtotajiem juridiskajiem darbības aspektiem), nepilngadīgajiem par lielu prieku "face control" eksistē tikai teorijā, kaut kādā brīdī apmeklētāju plūsma gan tiek ierobežota, taču tikai tad, kad cilvēku jau ir krietni par daudz. Tā rezultātā pārvietoties pa telpām ir praktiski nereāli, deju placī var izbaudīt, kā jūtas šprotes konservu bundžā, pie bāra piekļūt ir ārkārtīgi sarežģīt, nemaz nerunājot par labierīcību apmeklēšanu vai par faktu, ka, izejot laukā uzpīpēt, pastāv iespēja vismaz pusstundu pastāvēt rindā, lai tiktu atpakaļ.

Vēl viena lieta. Nezinu, kāda bija Mārtiņa Mielava un kompanjonu sākotnējā koncepcija, taču šobrīd šķiet, ka uz "Pienu" par 95% ir pārvākusies publika, kas pēdējās pāris vasaras apgrozījās Vecrīgas "Coyote Fly", respektīvi - "zelta jaunatne" tās pilnā plaukumā. Bravūrīgu puišu bariņi dizaineru autfitos, meitenes-zeltraces un visi citi pazīstamie "zīmulīgie" pasaku tēli, kuru dzīves galvenais mērķis ir tapt pamanītiem par jebkuru cenu. Interesanti, vai "koijots" tagad piektdienās ir pustukšs?

Skumjākais, ka finansiāli šis gads jaunajam klubam/bāram/kafe acīmredzami būs visnotaļ veiksmīgs (ja vien PVD vai VID to neaizklapēs ciet), tādēļ, visticamāk, ka nekas no augstāk minētā nemainīsies un "Piens", kuram bija visas iespējas kļūt par gaumīgu un atšķirīgu izklaides un atpūtas vietu, kāda bija, piemēram, kādreizējā "Casablanca", piedāvās vien kārtējo iespēju vārda tiešā nozīmē paburzīties. Man personīgi žēl, ka tā.

P.S. Toties Mednis ar Grēviņu vakar ar savu "mash-up battle" totāli norāva jumtu. Aiciniet viņus visur, kur nepieciešama lieliska pārtija, tas ir tā vērts :)

Tava iespēja kļūt par mākslas mecenātu

Visticamāk, jūs jau esat dzirdējuši par Mareku, kurš forši zīmē un vēlas, lai viņa zīmējumi būtu pieejami arī grāmatas formātā. Lai viņa sapnis kļūtu par īstenību jau 5. maijā, kopumā ir nepieciešami 1500Ls, no kuriem gandrīz puse, pateicoties Latvijas blogosfēras un citu viņa talanta cienītāju atbalstam, jau ir savākta. Taču vēl viens atgādinājums noteikti nenāks par ļaunu.

Mareks neko negrib tāpat vien - katrs, kurš noziedos vismaz 3,06Ls jeb 4,36 eiro, automātiski kļūst par grāmatas īpašnieku. Ja paši šobrīd nevarat atļauties noziedot, pastāv arī citas iespējas, kā palīdzēt. Varat darīt kā es - pārliecināt savu darba devēju nopirkt vietu uz LogoMūra (50Ls), kurš ir apskatāms gan projekta mājaslapā, gan tiks arī publicēts uz grāmatas aizmugurējā vāka. Tāpat varat arī vienkārši uzrakstīt par šo projektu, vai jau iepriekš rezervēt grāmatiņu, lai to bez satraukuma par nelielo tirāžu iegādātos jau pēc izdošanas.

Kad piedalījos Barcamp Baltics 2009 un stāstīju par Twitter un tā iespējām, Mareks bija auditorijā un zīmēja, un man bija liels pārsteigums par rezultātu. Šķiet, viņš var savdabīgā veidā atainot visu, ko redz, jūt un domā. Par to prieks. Lai viņam netrūkst ne veiksmes, nedz iedvesmas!

Meklēju jaunu dzīvesvietu. Upd: Vairs nemeklēju :)

Tiek meklēta jauna dzīvesvieta, jo vecā ir palikusi krietni par šauru.

Ir aptuveni nodefinēts, ko vēlos, un, ja jūs varat ko tādu piedāvāt vai arī ir idejas par to, kurš var, dodiet ziņu. Esmu gatavs ievākties praktiski nekavējoties.

• 1 vai 2 plašas istabas, vēlams studio tipa
• pats centrs (max 10 minūšu gājiens no Brīvības pieminekļa)
• gaišs un silts, malkas apkure neder, gāzes - der
• pēc remonta vai lieliskā tehniskajā un vizuālajā stāvoklī
• pirmie 3 stāvi vai ar liftu (riteni un klavieres negribas augstāk stiept), smuks mansards arī der
• var būt mēbelēts, bet nepārbāzts ar visādām antīkām grabažām, liela gulta ir bonuss
• visa virtuves tehnika, veļas mašīna
• vanna labāk nekā duša
• autostāvvieta nebūtu slikti, bet nav obligāti
• platjoslas internets vai iespēja tādu viegli pieslēgt
• kāpņutelpa, kurā neviens nenakšņo
• cena - saprātīga, ņemot vērā īres tirgu, kurš turpina gāzties uz leju. Principā neredzu iemeslu maksāt vairāk par 200Ls + komunālie, ja vien nav kas neticami fantastisks.
• bez starpniecības komisijas, ieteicējam uzsaukšu pusdienas ;)

UPDATE:

Dzīvesvieta ir atrasta. Kad ievākšos, tad padalīšos ar bildēm.

Piezvani viņai un prasi, kā iet...

Agnese Kārše
Biedrības AKKA/LAA
Komunikācijas nodaļas vadītāja
tel. 67274744
mob.tel. 26674742
e-pasts: Agnese.Karse@akka-laa.lv