Negribot par jaunu mēģināt noformulēt to, ko citi pirms mani jau ir veiksmīgi noformulējuši, es savās piezīmēs uzraku šo rakstu, kas ir prātīgākais, ko es par mūsu skolām jebkad esmu lasījis. Skumji, bet tā autors nav nedz skolotājs, nedz kādas universitātes mācībspēks, vai kaut Izglītības ministrijas darbinieks, jo tie nemitīgi turpina malt veco dziesmu par mūsu superaugsto izglītības kvalitāti un mazajām algām. Autors ir students, kurš vēl nav aizmirsis, kā tas ir iet skolā, tādēļ spēj paskatīties uz to ar redzēt gribošām un varošām acīm.
Savā komentārā 26.maija „Dienā” Laila Pakalniņa aizskāra ļoti svarīgu Latvijas problēmu — pieaugošo analfabētismu un skolēnu nesekmību. Kā risinājumu viņa min to, ka bērnus vajadzētu piespiest iet skolā. Lai gan vārds "piespiest" vienmēr izklausās slikti, šajā gadījumā ar to strīdēties nevar. Taču, pēc manām un daudzu manu vienaudžu domām, problēma ir daudz dziļāka un risinājumi, kas tai nepieciešami, ir krietni sarežģītāki par vienkāršu piespiešanu, jo jau tas vien, ka kāds ir jāpiespiež kaut ko darīt, norāda uz fundamentālām problēmām.
Pats es piederu pie paaudzes, kas salīdzinoši nesen ir pabeigusi augstskolu. Esmu pabijis arī darba tirgū, līdz ar to man bijusi iespēja saprast, kas no cilvēka tiek gaidīts "lielajā dzīvē", un izvērtēt augstskolā un it īpaši skolā pavadīto laiku. Patiesību sakot, mans secinājums ir ļoti sarūgtinošs. Latvijas skolu problēma neslēpjas tikai apstāklī, ka daži bērni nenāk uz skolu vai daudzi bērni ir par slinku, lai mācītos, bet gan tajā, ka visa skolu izglītības sistēma kā tāda ir absolūti nepiemērota mūsdienu dzīves vajadzībām, tā ir nežēlīga, vienaldzīga, garlaicīga un vispār ļoti tuvu bezjēdzībai. Skola neapšaubāmi dod daudzas svarīgas zināšanas — lasīt, rakstīt, rēķināt, taču tā varētu un tai vajadzētu dot daudz vairāk!
Galvenā skolu problēma ir tāda, ka tās diemžēl nedod gandrīz nevienu "lielajai dzīvei" nepieciešamu iemaņu. Ko mēs iemācāmies skolā? Iekalt no galvas tekstu, valstu galvaspilsētas, ķermeņa daļu nosaukumus, ķīmisku vielu formulas un reakcijas, neizcelties ar oriģinālu viedokli un sēdēt klusu. Darbā ir nepieciešamas nevis sausas zināšanas, bet gan iemaņas. Tās ir — spēja saprast problēmu, atrast tās īstos cēloņus un izdomāt, kā to novērst, paust savu viedokli un ne tikai vienam cilvēkam, bet cilvēku grupai, pamatot to, sastrādāties ar kolēģiem, būt radošam, uzņēmīgam utt. Skolās turpretī notiek gandrīz vai tikai sausas informācijas iekalšana. Tikai retais skolotājs (un sistēma viņu arī nespiež) domā, kā skolēniem palīdzēt apgūt šīs īpašības.
Es zinu, ka mums ļoti patīk smieties par amerikāņiem, it īpaši par viņu prezidentu un stulbajiem skolēniem, kurus lielākoties pazīstam tikai no filmām. Skarbā realitāte diemžēl vairs nav smieklīga. Tiekoties ar amerikāņu studentiem, man nācies secināt, ka viņi ir daudz labāk piemēroti modernajai sabiedrībai. Piedaloties studentu konferencē, mums bija jāsadalās grupās un jāanalizē kāds noteikts jautājums, pēc tam par to pastāstot visai pārējai auditorijai. Tajā brīdī, kad studenti uzstājās, nevarēja būt lielākas atšķirības starp latviešiem un amerikāņiem. Visi amerikāņi bez izņēmuma bija lieliski runātāji un ne tikai tukšu salmu kūlēji, bet tādi, kas prot pamatot savu viedokli. Latviešu studenti (pilnīgi visi!) uz šī fona izskatījās kā blāvas ēnas. Es nesludinu pilnīgu Amerikas izglītības sistēmas pārņemšanu, gribu vienīgi teikt, ka mēs varam daudz no viņiem mācīties! Kad mums vispār ir iespēja uzstāties auditorijas priekšā?
Runājot par iemaņām, protams, tās ir ļoti grūti iemācāmas lietas. Citi teiks — uzņēmība, tas ir ielikts šūpulī vai arī to iemāca ģimenē. Jā, dažiem ir paveicies, bet lielākajai daļai tomēr nav. Un skola ir tā sistēmiskā institūcija, kurai vajadzētu censties palīdzēt gan veiksmīgiem un apdāvinātiem bērniem, gan tādiem, kam nav tik ļoti paveicies, tās attīstīt. Liela nozīme ir ārpusskolas aktivitātēm, jo tajās bērns lielākoties iemācās tieši iemaņas. Bet pie mums, pirmkārt, ir, kā ir ar tām aktivitātēm, otrkārt, uz tām noraugās kā uz kaut ko otršķirīgu. Līdz ar to, ja bērns spēlē basketbolu, kurā viņš iemācās strādāt komandas labā, uzņemties iniciatīvu, apgūst basketbolam un visai dzīvei nepieciešamo taktisko un stratēģisko domāšanu, viņam pasaka, ka tu vairs nespēlēsi basketbolu, kamēr fizikā (kas viņam totāli neinteresē un neko nedod) dabūsi septiņas balles.
Vēl mēs uztraucamies par to, ka bērni negrib mācīties un ka viņi dzer, lieto narkotikas un šad tad presē parādās ziņas par kārtējo šokējošo vardarbību. Mēs nevaram saprast, kāpēc! Tāpēc, ka bērni ir slikti, sabojāti, izlaidušies, netic Dievam? Nē, protams, visām šīm lietām ir pārāk daudzi iemesli, lai tos iztirzātu vienā rakstā, bet viens no šo problēmu galvenajiem iemesliem ir tas, ka skola un mācīšanās tajā ir absolūti un brīžiem neizturami garlaicīga. Padomāsim par sevi! Cik ilgi mēs varētu sevi piespiest darīt kaut ko, kas mūs galīgi neinteresē? Vai, darot kaut ko tādu, mums radīsies vēlme uzzināt par to kaut ko vairāk, izprast un izzināt to? Dabīgi, ka nē. Bērns vai pusaudzis šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no pieauguša cilvēka. Ja mācības būs tik neinteresantas, ka tām viņu piespiest pievērsties nespēs pat vecāku stingrība, viņš labāk izvēlēsies datorspēles vai vienkāršu slaistīšanos. Ja vēl kopā ar to viņam būs problēmas gan ģimenē, gan skolā, kur uz viņu visiem, vienkārši sakot, ir nospļauties, viņš izvēlēsies alkoholu, līmi, narkotikas vai vienkārši kādu vājāku piekaus. Ir jāsaprot, ka šīs šausmīgās lietas bērni nedara tāpēc, ka ir iekšēji slikti vai noklīduši no ceļa, bet gan tāpēc, ka mēs viņus ar varu esam ielikuši tādā sistēmā, kādā viņi nemaz negrib būt.
Un skola patiešām ir garlaicīga. Pats sāpīgākais ir tas, ka katru no tās priekšmetiem ir iespējams pasniegt tā, ka tas var iepatikties. Kaut vai viens piemērs — es mācījos ļoti labā skolā, un mums nedēļā bija piecas fizikas stundas, kādus 80% no tā laika mēs pavadījām, risinot bezjēdzīgus, ar dzīvi nekādi nesaistītus uzdevumus no 40 gadus veca uzdevumu krājuma, kas izpaudās vienkāršā skaitļu ielikšanā pareizajā formulā. Arī pārējo laiku mēs pavadījām, iekaļot sarežģītus un tikai retajam saprotamus tekstus no galvas(!). Nemaz nebija runas par to, ka apgūto materiālu vajadzētu saprast, ka kāds mēģinātu mums pastāstīt, kāpēc mēs vispār mācāmies šo priekšmetu un kāda tam saistība ar reālo dzīvi. Šādus secinājumus var izdarīt gandrīz par katru mācību priekšmetu. Rezultātā sanāk, ka cilvēks milzīgu daļu savas dzīves ir spiests pavadīt pilnīgā garlaicībā un bezjēdzībā. Galu galā, ja nevaram kvalitatīvi pasniegt priekšmetu, varbūt ir nepieciešams no tā atteikties vispār vai samazināt stundu skaitu (fizkultūras skolu gaiteņos — kam tās ir vajadzīgas?).
Kad Ministru prezidents Kalvītis pauž kārtējo satraukumu par eksakto zinātņu specialistu trūkumu un plāno to risināt, ieviešot obligātos matemātikas, fizikas vai vēl kādus citus eksāmenus, man, patiesību sakot, nāk smiekli. Ir skaidrs, ka viens no iemesliem, kāpēc topošie studenti neizvēlas studēt šajās nozarēs, ir tas, ka mācību laikā skolā neviens pat nemēģināja radīt viņiem interesi par eksaktajiem priekšmetiem. Ar humanitārajiem priekšmetiem — vēsturi, ģeogrāfiju, filosofiju — bieži vien ir tieši tāpat. Nav brīnums, ka pēc skolas beigšanas lielākā daļa izvēlas vieglākos ceļus — ekonomika, psiholoģija, jurisprudence — ,jo vienkārši lielākā daļa skolēnu neinteresējas ne par ko, un viņus tajā vainot ir ļoti grūti!
Ņemot vērā visu manis rakstīto, esmu vienmēr šokēts par to, cik augstu mūsu sabiedrība vērtē mūsu skolu sistēmu un kā mēs ar to lepojamies. Beidzot ir jāsāk saukt lietas īstajos vārdos — skolas ir drausmīgas. Ja mēs gribam sapņot par ES dzīves līmeņa sasniegšanu, mēs nedrīkstam neņemt vērā, ka tam būs nepieciešami gudri, uzņēmīgi un radoši cilvēki. Skola ir tā institūcija, ar kuras palīdzību mums vajadzētu mēģināt katram sabiedrības loceklim tādam kļūt! Kas tiek darīts tagad? Nekas. Tāpēc ir jāsāk aktīva diskusija par to, kas nav kārtībā, kāpēc, kā to mainīt un vispār — kur mēs redzam virzāmies savu izglītības sistēmu ilgtermiņā! Protams, ir ārkārtīgi svarīgi, lai netiktu izzagti izglītības iestāžu īpašumā esošie nekustamie īpašumi, bet šis temats nedrīkst būt galvenais un vienīgais, par ko politiķi runā ar sabiedrību!
(c) Ansis Vītoliņš, maģistrantūras students
/
DIENA, 17.06.2006/
Vienā no pirmajiem ierakstiem šajā vietnē, es 
1815. gada 6. aprīlī, Francijā Napoleons atteicās no troņa par labu saviem dēliem. Viņa pretinieku koalīcija joprojām nebija tikusi skaidrībā par to, kā cīnīties ar franču iekarotāju, kad citā pasaule malā - Indonēzijas salā 
Sexblogs 
Misters Brukss ir veiksmīgs, labi pazīstams biznesmenis, viņam ir sieva, meita un dzīve, par kuru viņu apskauž teju ikviens. Taču viņam ir arī alter ego - otra personība, kuras lielākā aizraušanās ir slepkavības. Šīs abas Bruksa personības savā starpā nemitīgi cīnās - viena alkst visu izbeigt un pievērsties mierīgai dzīvei, savukārt otra cenšas to nepieļaut. Līdz kādu viņa slepkavībām novēro svešas acis, kuru īpašnieks, tā vietā, lai ietu uz policiju, pieprasa ļaut viņam piedalīties nākamajā slepkavībā...
Zaudējis sava redaktora uzticību, kādreizējā politiskās žurnālistikas spīdeklis tiek nosūtīts intervēt Amerikas aktuālāko seriālu aktrisi. Intervija noiet galīgi greizi, tomēr apstākļu sakritības rezultātā žurnālists attopas aktrises dzīvoklī. Spēle var sākties - viņš grib izdibināt visus viņas noslēpumus, viņa - aptīt viņu ap pirkstu.
Džimmijs ir vecāku un vienaudžu nesaprasts, tādēļ lielāko daļu laika pavada pats ar sevi un it visur ņem līdzi digitālo videokameru. Džūdijai neklājas vieglāk - arī viņa ir visu vienaudžu apsmiekla objekts. Kad abi satiekas, viņi zina, ka viens bez otra vairs nekad nevarēs iztikt. Nejaušības dēļ aizsākas viņu noziegumu sērija, un Džimmijs un Džūdija, gluži kā Bonija un Klaids, ar videokameru rokās mašīnā dodas pāri visai valstij, meklēdami vietu, kur tādi kā viņi būtu gaidīti viesi. Meklētā paradīze diemžēl izrādās elle.
Krusa, pati par sevi, nav nekāda neparastā dabas parādība. Šie sasalušie nokrišņi negaisa mākoņos veidojas, kad ūdens lāses atdzesējas zem sasalšanas temperatūras, tomēr vēl atrodas šķidrā agregātstāvoklī. Kad šāds superatdzesēts ūdens sakaras ar ko cietu, piemēram, putekļiem vai ledus kristāliem, tas pielīp pie šīm daļiņām un sasalst. Vētras cirkulējošās gaisa masas notur jaunizveidoto krusas graudu gaisā, līdz tas piesaista arvien vairāk ledus un kļūst gaisa plūsmām par smagu, uzsākot savu kritienu pretī Zemei.
Ziņas
