Kļūstu slavens - mani parodē :)

Mans necilais blogs, kā izrādās, ir populārāks, nekā es līdz šim tiku domājis. Vai gan savādāk kāds nezināms labvēlis ieguldītu gana daudz laika, lai izveidotu tā parodiju, noreklamētu to Digg.lv un pats atrastu 10 datorus, no kuriem par šo reklāmu nobalsot, lai iedabūtu to pirmajā lapā. Fascinējoši.

Ja manam blogam gadījumā ir vēl kādi fani, kuri vēlētos mani reklamēt ar līdzīgām aktivitātēm, dodiet ziņu - es pat varētu izsludināt parodiju konkursu ar vērtīgām balvām.

"Laime Pilnīga" - sasodīti labs latviešu roks

Arī mūsu - latviešu - mūziķu pulciņā laiku pa laikam atrodas entuziasti, kas izvēlas nespēlēt zaļumballēs un kāzās, kā arī lauku estrādēs iederīgu mūziku, tā automātiski atsakoties no iespējas ar savu darbību vismaz kaut ko nopelnīt. Šie mūziķi spēlē to, kas patīk viņiem pašiem, un dara to izcili kvalitatīvi, neraizējoties par to, vai viņu radītā mūzika atradīs daudz dzirdīgu ausu.

"Laime Pilnīga" tam ir tipisks piemērs. Manā skatījumā šībrīža spēcīgākā Latvijas rokgrupa, kuru tomēr zina tikai pavisam nedaudzi. Šajās dienās viņi startē radiostacijās ar savu jauno singlu "Hey Babe" - enerģijas un īsta, bezkompromisa roka pārpilnu kompozīciju.

Aizej un ievērtē arī tu - http://Laimepilniga.draugiem.lv

Kā izvairīties no piedzērušas blondīnes savā gultā?!

Šajā vēlajā nakts vai agrajā rīta stundā gribu jums pastāstīt, kā izvairīties no tādas kutelīgas situācijas un būtnes vienlaicīgi, kā smagi iedzērušas blondīnes (pēc pārliecības, ne obligāti matu krāsas) savā gultā.

Mana ilgstošā dažādu saviesīgu pasākumu apmeklētāja pieredze ļauj droši apgalvot, ka tieši nokļūt manā vai jūsu gultā ir alkohola varā nonākušas blondīnes galvenais mērķis (objective). Lai kļūtu par upuri, nevajag būt nezkādam sapņu princim baltā zirgā vai kadiljakā. Pietiek būt vienam vietā un brīdī, kad alkohola saturs blondīnes asinīs sasniedz kritisko normu. Parasti tas notiek krietni pēc diviem naktī, ja ne vēlāk.

Jūs jautāsiet, kādēļ alkoholu lietojoša blondīne pēc diviem naktī joprojām ir viena un nav kritusi kāda vietējā vai ārzemju sekstūrista nagos? Elementāri - blondīnei ir pārāk augstas prasības un pašvērtējums, tādēļ vakara lielāko daļu viņa pavada draudzeņu lokā, smiedamās par siekalaino vīrišķu centieniem viņu lenkt. Tikai tad, kad draudzenes ir paklīdušas, kur nu kurā, un alkohols ir paveicis savu postošo darbu, blondīni pārmāc nepārvarama vientulība un sajūta, ka viņa netiek novērtēta. Tieši šajā brīdī, tu, neko nenojausdams, kļūsti par viņas izmisuma upuri.

Jūs varētu arī jautāt, kāda velna pēc mums par to visu būtu jasatraucas? Sekss taču ir un paliek sekss... Šaubu nav, taču šajā gadījuma ir viena maza niansīte - ja vien upuris patiešām nav princis baltā kadiljakā, visticamāk, blondīne no rīta būs pagalam nelaimīga par savu dzēruma izvēli un nekautrēsies to izrādīt. Jums to vajag? Man nē.

Tieši tādēļ 7 zelta frāzes, ko izmantot šādu situāciju prevencijai:
(brīžos, kad blondīne piesteberē klāt un lūdz piesmēķēt, apsēžas blakus un tizli smaida, iekrīt rokās deju zāles vidū vai veic citus tuvināšanās manevrus)

"Vari ieiet tualetē sameklēt manu mammu? Viņa kaut kā ilgi nenāk laukā.."

"Par seksu ņemu 50 latus stundā. Ejam pie tevis?"

"Apskaties, lūdzu, vai manas herpes ir apdzijušas? Tumsā grūti saprast.."

"Vai mēs gadījumā jau neiepazināmies tavas 40. dzimšanas dienas ballītē?"

"[kārdinoši aplūko] Nice tits... Let' s go to one appartment. My 5 turkish friends live there."

"Labvakar, es pārstāvu "Svara vērotājus". Redzu, ka jums noderētu manas konsultācijas."

"Izskatās, ka tev varētu patikt "zelta lietutiņš". [paskaidro sīkāk, ja nepieciešams]"


Izmantojot komunikācijā kādu no šīm frāzēm vai tās kombinējot, jūs praktiski nekad nenonāksiet gultā ar iereibušu blondīni. Tagad kolektīvi sakiet paldies, ka izglābu..

"Saulkrasti Jazz 2007" atskaņas

Kā jau solīts, padalīšos savos iespaidos par nule kā noslēgušos starptautisko džeza festivālu un jaunrades nometni "Saulkrasti Jazz 2007", kurā piedalījos vokāla meistarklasēs.

Festivāla koncertus tiku apmeklējis arī citos gados un tos atceros ar labpatiku, savukārt šogad pirmo reizi nolēmu papildināt savas zināšanas un pieteikties meistarklasēm nedēļas garumā.

Cerot uz labu laiku, izvēlējos dzīvot telšu pilsētiņā, nevis viesnīcā (tur droši vien pie vainas nevēlēšanās dzīvot kopā ar trim nepazīstamiem kadriem). Protams, ka smagi kļūdījos, jo lija smagi un daudz. Labi, ka pēdējā brīdī sameklētā telts izrādījās tiešām laba.

Pēc organizatoru datiem, meistarklasēs kopumā piedalījās ~170 jauno dziedātāju, bundzinieku, ģitāristu, basistu, pūtēju un pianistu vecumā no 11 līdz varbūt 30 gadiem.. Tiesa, vidējais vecums tur noteikti nepārsniedza gadus 15, par ko es biju diez gan pamatīgi sašutis, jo iepriekšējos gados šāda situācija neesot bijusi. Reāls bērnudārzs, vienvārdsakot, jo es noteikti biju starp vecākajiem mestarklašu dalībniekiem. Kāpēc tā ir problēma? Tādēļ, ka šāda vecumu amplitūda automātiski nozīmē arī milzīgu atšķirību dalībnieku interesēs un prasmēs.

Uzreiz jāsaka, ka es dziedu jau 20 gadus, taču nekad iepriekš neesmu mācījies dziedāt džezu un neesmu arī to dziedājis, savukārt par mūziku un tās teoriju kā tādu man ir diezgan plašas zināšanas. Gribējās uzzināt tieši džezam raksturīgās vokāla tehnikas pamatlietas, tāpēc arī devos uz šo pasākumu.

Pirmajā dienā visi vokāla meistarklašu dalībnieki (~50!) tika sadalīti trīs grupās - teorētiski pēc līmeņa. Augstākā līmeņa dalībniekiem (12) visas nedēļas laikā tika dota iespēja strādāt t.s. "kombo" sastāvos - sagatavot pāris dziesmas no dalībniekiem izveidotos džeza sastāvos, kuri nedēļas nogalē uzstājās īpašā dalībnieku koncertā. Pārējie strādāja kopā grupā, teorētiski kaut ko apgūstot, bet reāli vienkārši nositot laiku. Līmenis tika noskaidrots tā, ka pirmajā kopējā klasē katrs, kurš gribēja, kopā ar pianistu varēja nodziedāt vienu dziesmu, kuru tad izvērtēja trīs vokālās pedagoģes. Tas viss būtu labi, taču par tādu lietu zināja tikai tie, kuri šo pasākumu apmeklē jau vismaz otro reizi, kā rezultātā tādi jauniņie kā es automātiski tika atsviesti nost, jo neba es nēsāju līdzi džeza standartu notis pianistam, un neba es tos standartus ikdienā dziedu, lai zinātu no galvas. Labi, ka kaut ko vismaz nodziedāju, savādāk tiktu pilnīgo iesācēju grupā, kur droši vien nāktos mācīties notis un akordu apzīmējumus :)

Vienvārdsakot, tiku vidējā līmeņa grupā, kurai bija 3 meistarklases dienā - pa vienai pie katras pedagoģes. Inga Bērziņa no Latvijas savās klasēs vairak pievērsās džeza ritmu skaidrošanai, ka arī reālai improvizācijai, tādēļ šīs stundas man arī šķita visnoderīgākās, kaut arī 20 cilvēku grupā kaut ko individuāli paņemt ir ļoti grūti.

Sheliyah Masry no Francijas strādāja ar dalībnieku gospeļu kori. Tiešām lieliska pedagoģe un dziedātāja, taču man personīgi nav saprotama izvēle šādu kori vispār izveidot (tieši tam tika atvēlēts visvairāk laika), jo neviens meistarklašu dalībnieks taču uz Saulkrastiem nebrauca apgūt kordziedāšanu, bet gan papildināt savu individuālo meistarību. Korī lieliski nobļāvos, jo uz 50 dalībniekiem, bija tikai 5 puiši. Turklāt man kā tīram baritonam visu laiku lika spiegt tenoru :D

Vēl bija stundas arī pie vācu pasniedzējas Melanie Bong, kuras lielākā nelaime bija tā, ka viņai nebija ne mazākās nojausmas par to, kā strādāt ar grupu, jo viņa bija gatavojusies individuālām nodarbībam, kas lielā dalībnieku skaita dēļ nebija iespējamas. Absolūti nepainteresējusies, vai grupas lielāka daļa to visu jau nezina, viņa mēģinaja, piemēram, iemācīt transponēt dziesmas un akordus citā tonalitātē, turklāt 3x sarežgītākā veida, nekā to jēdz jebkurš mūzikas skolas absolvents. Lai arī viņas stundu bija maz, vairākas reizes bija acīmredzams, ka skolotājai nav ko teikt un viņa nezina, kā aizpildīt laiku. Neticami garlaicīgi...

Tiešām patīkami bija būt klāt leģendāro bundzinieku Lenny White un Volfgang Haffner meistarklasēs, kuras tik ļoti atsķīrās no tā, kā tika strādāts ar vokālistiem.

Izvērtējot nedēļas laikā uzzināto un apgūto, skumji jāsecina, ka vienas privātstundas laikā pie Ingas Bērziņas noteikti izdotos uzzināt vairāk, nekā visās šajās meistarklasēs kopā. Nemaz nerunājot par to, cik duadz varētu iemācīties, privātstundās iztērējot visu par meistarklasēm samaksāto naudu... Protams, pavisam iespējams, ka citiem dalībniekiem ir pavisam savādākas sajūtas, jo tās tomēr tieši ietekmē iepriekšējās zināšanas un arī intereses.
Pie visa vēl arī jāsecina, ka brīvā laika bija daudz par daudz, un, pat ja meistarklašu būtu 2x vairāk, brīvais laiks vienalga atliktu vairāk nekā pietiekoši.

Par sadzīvi:
Teltī, protams, bija sasodīti neomulīgi, tadēļ vairākas naktis tika pavadītas tusējot viesnīcā. Ēdināšana bija trīsreizēja un apmierinoša, vienīgais drusku kaitināja, ka barotāji acīmredzami sekoja veselīga uztura vadlīnijām, jo brokastīs varēja garšīgi pierīties cik uziet, savukārt pusdienu un vakariņu porcijas ne tuvu nebija pietiekamas diētu neievērojošiem vīrišķiem, kā rezultāta daudzi dalībnieki regulāri bija redzami ēdam viesnīcas kafejnīcā.
Kaitināja arī uzspiestās naktsmiera stundas - oficiālais gulētiešanas laiks bija pusnakts, neatkarīgi no tā, vai dalībniekam ir 12 vai 25 gadi :) Protams, vecākie to tāpat neņēma pierē, bet tā rezultātā daudzi naktīs tusējās nevis barā vai viesnīcā, bet gan vienkārši mežā, pie jūras vai uz ielas, kas aukstajā un slapjajā laikā noteikti nebija pārāk veselīgi..
Nometnes teritorijā pie viesnīcas "Minhauzena Unda", bija pilnīgi viss šādam pasākuma nepieciešamais, futbola, basketbola, volejbola un golfa laukumu ieskaitot. Par telpām arī var teikt tikai visu to labāko.

Atzinīgus vārdus gribas teikt par festivāla un nometnes personālu, jo tas bija ļoti atsaucīgs un zinošs, visas problēmas atrisinot nekavējoties. Tiešām priecēja ik dienas redzēt tik daudz smaidīgu un ieinteresētu seju, lai arī viņiem noteikti bija daudz grūtāk, nekā dalībniekiem.

Koncerti:
Lai arī sākotnēji diez gan skeptiski raudzījos uz festivāla koncertu programmu, jo likās, ka pēc šīgada "Rīgas Ritmu" festivāla nekas neliksies interesants, biju priecīgs atzīt savu kļūdu. Gan ikvakara mazie koncerti nometnē, gan jo īpaši abi lieli koncerti estrādē bija tiešām kvalitatīvi, kaut gan atsevišķos brīžos likās, ka pie skaņu pults stāv pirmklasnieki, nevis profesionāļi. Leģendārās "Victor Bailey Group" uzstāšanās laikā skaņotāji ilgstoši nespēja likvidēt nedz mikrofonu "saites", nedz dažādus sprakšķus un citus trokšņus, kas bija novērojami arī fantastisko islandiešu "Mezzoforte" koncertā, tā mūziķus manāmi izvedot no pacietības.
Tomēr skaistā mūzika atsvēra tehniskās problēmas un pēc "Mezzoforte" koncerta, kurā tika dejots līdz spēku izsīkumam, jau sāka šķist, ka nedēļa nebūt nav bijusi tik neinteresanta, kāda tā patiesībā bija, un ka viss šis pasākums mierīgi varētu vēl turpināties.

Jau otrajā meistarklašu dienā es sev biju svēti nosolījies, ka šī ir mana pirmā un pēdējā reize "Saulkrasti Jazz" meistarklasēs. Iespējams, ka tā arī būs, taču tik pat labi iespējams arī, ka pēc gada es būšu pavisam citā pozīcijā, ar citu zināšanu bagāžu un citu viedokli.
Katrā ziņā ir prieks, ka ir tādi cilvēki kā Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš, kas to visu organizē, jo noteikti ir labāk, ja jaunieši pavada laiku šādā muzikālā pasākumā, nekā nedara neko. Paldies viņiem par to!

Out of jazz

Pēc nedēļas prombūtnes esmu atgriezies no festivāla "Saulkrasti Jazz 2007", kur piedalījos džeza vokāla meistarklasēs un tādā kā jauno džezistu nometnē. Man diemžēl nepatika, pat ļoti, kaut festivāla koncerti, protams, bija kruti, it īpaši neticami iekustinoša fanka pārpilnie islandieši "Mezzoforte". Kad pamodīšos no ilgi gaidītā miega, varbūt uzrakstīšu - kāpēc nepatika un kas tas vispār pasākumu.

P.S. Klubu apskats šonedēļ izpaliek augstākminētā iemesla dēļ. Nākamnedēļ būs :)

Manas domas svešos vārdos..

Šulcs ir fantastiski precīzi noformulējis to, par ko es domāju jau ilgāku laiku. Aizejiet pie viņa un izlasiet!

Man ļoti nepatīk cilvēki. Ļoti. [..]
Nav pat vērts aprakstīt visas tās izpausmes, ar kurām viņi spēj krist uz nerviem. Viņi taisa troksni, kad tu mēģini norobežoties. Viņi uzmācas ar savām sarunām, kad tev gribas paklusēt. Viņi nospers jebkuru tavu ideju un to izmantojot zīmēsies pa visu pasauli. Viņiem nekad nebūs slinkums pamācīt, kā tev pareizāk rīkoties vai, kas vēl kaitinošāk, kā tev vajadzēja rīkoties. Itkā ar pašiem nepietiktu, viņi vēl sadzemdē кучу пиздёнышев, kuri visur maisās pa kājām, krīt uz nerviem ar bezjēdzīgu troksni un, gala beigās, izaugs par tādiem pašiem. [..]

Rīgas naktsklubu apskats - part 3 - "Cuba"

Klāt jauna nedēļas nogale un, kā jau solīts, klāt arī papildinājums Rīgas naktsklubu apskatam.

Kārtējā piektdienā uz Vecrīgas pusi dodos jau krietni pēc pusnakts un jautrā kompānijā, kurā atrodami arī vairāki pazīstami blogeru saimes pārstāvji. Galamērķis ir nekonkrēts, tādēļ sākumā izmetam loku pa vairākām atpūtas vietām, kuras visas vieno kāds piektdienas vakariem pavisam neierasts skats - tajās nav praktiski neviena cilvēka. Acīmredzami visi ir devušies Liepājas virzienā, lai sūdīgas mūzikas pavadībā pielietos vietējā pludmalē. Kādi nu kuram tie prieciņi...

Pēc intensīvas apgaitas, cilvēkus beidzot atrodam šikajā "Coyote Fly", kur man pirmo reizi pa nez cik gadiem tiek tā laime pie durvīm uzrādīt dokumentus. Tur gan uzturamies tikai dažas minūtes, un jau tuvākajā laikā es apsolu līdzīga apraksta formā izgāzt savu žulti pār šo savdabīgo iestādījumu. Taču galu galā nobāzējamies mēs citā, krietni nepretenciozākā vietā, kura arī "tukšajā" piektdienā par apmeklējumu nevar sūdzēties.

"Cuba"
(Jauniela 15)

Pie kluba ārpusē izvietotajiem galdiņiem vasaras vakaros ir pamatīga piekrišana - no attāluma sķiet, katur pulcējas pamatīgs pūlis, kas nemaz nav tālu no patiesības. Galvenais iemesls tam ir "Cuba" nelielā ietilpība un lielais karstums, kas valda iekštelpās.

Maksa par ieeju klubā netiek prasīta, feiskontroli nemana, tāpat kā apsardzi vispār. Bet tā noteikti kaut kur ir, jo ir dzirdēts par dažiem kadriem, kam vakars klubā ir beidzies priekšlaicīgi tieši dēļ salekšanās ar apsardzes puišiem.

No Havanas pagrīdes kafejnīcas stilā ieturētā kluba sarkanajām sienām uz mani stingri noraugās revolūcijas ikona Če, kā arī citas, krietni smaidīgākas kubiešu sejas. Pie sienām karājas arī Kubas ikdienu atainojošas fotogrāfijas, ledusskapis "Moskva" un citas liecības par komunisma sasniegumiem. Klubs teorētiski ir izvietojies divos stāvos, kaut apakšējā atrodamas vien tualetes (sasodīti mazas) un neliela atpūtas telpa ar biljarda galdu un dažiem klubkrēsliem.

Augšstāvs nosacīti ir sadalīts divās daļās, no kurām abas ir nepieklājīgi neietilpīgas. Uzreiz pie ieejas novietoti daži galdiņi, tad ienākusie atduras pret bāru, gar kuru pa šauru jo šauru eju iespējams nonākt uz deju grīdas, kuras lielāko daļu arī aizpilda krēsli un galdiņi. Jā, vietas te ir vēl mazāk nekā "Casablancā", taču tādēļ klubā vienmēr ir jautrs burziņš.

Uz "Cuba" es nāku reti - iemesls tam ir nospiedošā salsas dominance dīdžeju repertuārā. Tā kā šo deju es joprojām neesmu apguvis, tad eleganti virpuļojošie dejotāju pāri man arvien liek nokaunēties par savu neprasmi. Šajā piektdienā DJ Carlo gan uz salsu nespiež un klubā skan arī fanks, souls, disko un citi brīnumi. Kas ļoti priecē, jo nav nolaistām ačtelēm jāsēž kaktā.

Gluži kā interjers un atmosfēra, arī publika "Cubā" ir demokrātiska. Skaistas, mākslinieciska tipa meitenes, puiši, kas alkst nodemonstrēt izkopto deju soli un jautras draugu kompānijas - tie ir ierastie kluba apmeklētāji. Ārzemnieku (vismaz baros) nav daudz, jo uzraksts uz ieejas durvīm skaidri vēsta "STAG PARTIES NOT WELCOME", nekādas vecpuišu/drāzēju ballītes te nav vēlamas, respektīvi. Šo praksi derētu ieviest arī citur.

Pie bāra, protams, ir rinda, taču jāgaida nav pārāk ilgi. Dzērienu cenas arī šajā vietā ir normālā Vecrīgas līmenī. Man paveicas, un pie bāra man uz kājas uzkāpj daiļa būtne, kuru jau vairākas reizes esmu piefiksējis citās izklaides vietās, taču tā arī neesmu pamanījies iepazīties. Šī kļūda ātri tiek labota. Varbūt, ka tā ir veiksmīga vieta - izmēģiniet arī jūs :)

Rezumējums:
Vēlviena jauka, demokrātiska pasēdēšanas un ietusēšanas vieta, kur atpūsties tiešām patīkamā atmosfērā. Tas ir, protams, ja jums pie sirds iet latino ritmi. Vienīgā nelaime - vietas ir sasodīti maz un telpās ir traki karsts. Un tomēr, Viva la Cuba!

-----------------------------------
Iepriekšējie apskati:

Pirmā daļa - "Kaļķu vārti"

Otrā daļa - "Casablanca"

Par gaumīgo Zatleru...

Daudzi, protams, to jau ir pamanījuši, vēl citi - uzrakstījuši, bet man tomēr liekas, ka labu lietu radītājus nekad nav par lieku paslavēt.

Zatlers.lv ir viens ellīgi gaumīgs resurss. I dizaina, i galvenokārt satura ziņā. Nezinu, vai ir jau atkosts, kurš par to visu ir atbildīgs, bet alus no manis viņa virzienā. Pieteikties komentāros :)

P.S. Interesanti, cik ilgi šādam resursam ļaus darboties un kā to vispār izdevās piereģistrēt?

Rīgas naktsklubu apskats - part 2 - "Casablanca"

Pēc divu nedēļu ilgas gaidīšanas, Rīgas klubu apskata otrā sērija ir klāt. Šodien izvērtēšu klubu, kurš man jau sen ir pazīstams un kurā pavadīts ne mazums jauku un arī mazāk jauku brīžu.

"Casablanca"
(Smilšu 1/3)

Klubs un restorāns ar saulaino nosaukumu "Casablanca" jau septiņus gadus gaida apmeklētājus Doma laukuma stūrī. Augšstāvs teorētiski skaitās marokāņu restorāns, bet apakšstāvs - klubs, taču nedēļas nogaļu vakaros kluba dzīve neizbēgami izlaužas no pagraba, lai augšstāvu pārvēstu par tādu kā papildus čillautu no dejām nogurušajiem.

Šoreiz klubu apmeklēju sestdienā un pie tā plaši atvērtajām durvīm ierodos brīdi pēc pusnakts. Ārpusē uz ietves izvietoti galdiņi un klavieres, taču nedz pie galdiņiem, nedz klavierēm neviens nesēž - vasara mūs šogad ar siltu laiku vismaz naktīs nelutina. Bez kādiem izdevumiem dodos iekšā sarkanīgos toņos ieturētajā restorāna stāvā, kura sienas izrotātas ar milzīgu īstu tauriņu kolekciju, un tas mani pārsteidz ar neierastu tukšumu. Bez pie durvīm stāvošā apsarga, ap galdiņiem sasēduši vēl varbūt 15 cilvēki. Uz mazās skatuvītes trīs mūziķi profesionāli spēlē smooth jazz, taču uzreiz ir skaidrs, ka šeit nekāda pārtija nenotiek.

Meklēju tusiņu, dodoties lejup pa kāpnēm uz pagrabu. Veras stikla durvis.. un jā, te jau tā ir - 6dienas vakara ballīte visā savā krāšņumā. Pretī sitas spēcīga dūmu smaka (pagrabā drīkst smēķēt) un sviedru aromāts, kaut vismaz ar pašiem dūmiem masīvā (burtiski) ventilācijas sistēma galā tiek visnotaļ labi. Tas gan rezultējas no ventilācijas trubām pilošā kondensātā, kura daudzums (nokrišņu milimetros) visiem par prieku nezināmu iemeslu dēļ gan pēdējā laikā ir pamatīgi samazinājis. Pie bāra letes sēž un ar savu cigāru ventilācijas centienus sabotē hipijžurnālists Māris Zanders jeb Pans Kleksis. Viņu te var sastapt regulāri...

Cilvēku nav pārāk daudz - varbūt 50 - taču, tā kā klubs ir visnotaļ mazs, tad vienalga rodas pilnuma sajūta. Patiesībā, cilvēku ir tieši tik cik vajag, lai jautrība sistu augstu vilni, tajā pat laikā tusētājiem nekāpjot vienam otram uz galvas. Deju grīda ir diezgan neietilpīga un daļa cilvēku ir izvietojusies trīs bezgala ērtajās, ar mīkstiem sarkanām sofām un beņķiem aprīkotajās, taču arī ne pārāk ietilpīgajās ložās, kas izvietotas krietni virs deju grīdas līmeņa. Interesanta nianse - klubā praktiski nav speciālās gaismas tehnikas un šajā ziņā vienīgais pie kā piesiet aci ir ar neonu izgaismotie dzērienu plauktiņi nārā. Dejot gan tas netraucē.


Pie dīdžeja pults pazīstamais Alekss Vetrovs (ex-SWH+) sanākušajiem liek pamatīgi iesvīst, miksējot enerģisku house, disko un funk kokteili, kas lielākajai daļai liek griezties patiešām virpuļojošās dejās, tā radot īstas privātas mājas ballītes sajūtu. Jāpiebilst, ka tieši "Casablanca" ir viena no tām retajām vietām, kur regulāri var izbaudīt tieši ballītes, nevis kroga, vai kluba atmosfēru. Turklāt tas notiek neatkarīgi no mūzikas, kura šajā vietā katru dienu ir pavisam cita - 3dienās publiku regulāri priecē "JaffaRiga" dīdžeji, 4dienās Regnārs Vaivars draudzējas ar Goranu Bregoviču un citiem stilīgas un dejojamas "world" mūzikas izpildītājiem, 5dienās bieži vien skan aktuālākie deju grīdu hiti, savukārt sestdienās.. sestdienās katru reizi var gaidīt ko citu. Tieši tikai un vienīgi "Casablancā" reizi pa reizei kādu setu uzspēlē Latvijas klubu dzīvā leģenda DJ Jānis Krauklis.

Publika šajā sestdienā novākusies Vecrīgai ierasta - jauni puiši, meitenes un visuresošie ārzemnieki, kuru klātbūtne gan nav uzkrītoša. Arī atšķirībā no "Kaļķu vārtos" redzētā, ieleņu stils meiteņu apģērbā nedominē, kaut arī daži eksemplāri tomēr ir iemaldījušies. Kas būtiski, šeit gandrīz nekad nav neviena urlas, arī šovakar. Līdz ar to nav arī konfliktu. "Casablancā" regulāri pulcējas arī mūziķi un vienkārši cilvēki ar noslieci uz mākslu. Īpaši daudz viņu ir ceturtdienās. Gan kluba augšstāvā, gan apakšstāvā bieži notiek dzīvās mūzikas koncerti, kuru stilistika parasti velk uz džeza vai citas vairāk akustiskas mūzikas pusi.

Bāri ir abos stāvos, cenas Vecrīgas vidējās, viesmīles visnotaļ glītas un Ārčijs arī ir pamanāms (no viņa arī nospēru bāra bildi) :) Tiesa, arī šajā klubā ir mazās bāra letes, kuru apsēduši dzērienu malkotāji, problēma, respektīvi, ja nepazīsti bārmeni, dzērienu vari gaidīt ilgi. Tualete ir diez gan maza, turklāt kopējā abiem dzimumiem, kas nereti izraisa dažādus pārpratumus.

Rezumējums:
Ja neesi "esīša", hiphopa un r'n'b fans, tieši "Casablanca" ir viena no jēdzīgākajām izvēlēm, kur ietusēt ar draugiem. Ja draugu nav, arī tā nav problēma, jo cilvēki te ir draudzīgi, meitenes smaidīgas un mūzika iekustinoša. Droši vari nākt arī nedēļas vidū. Pačurā gan labāk vēl mājās...
--------------------------
Iespējamie nākamās nedēļas upuri: "Cuba", "Nautilus", "Radio Bārs".
--------------------------

Iepriekšējie apskati:

Pirmā daļa - "Kaļķu Vārti"

Nekad nefilmējiet kino jūlijā..

Jūlijs pēc metereologu datiem mūsu valstī skaitās vissausākais mēnesis. Tas arī bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ par filmas "Amatieris" uzņemšanas laiku tika izvēlēts tieši šis laiks. Silts un saulains... Yeah, sure...!

Kopš filmēšanas sākuma pa īstam saulaina ir bijusi tikai viena diena un tajā pašā, protams, bija jāfilmē iepriekš ieplānoti un nepārceļami iekštelpu skati.

Par spīti pretīgajiem laika apstākļiem, filmēšana rit savu gaitu, ja nu vienīgi pelēkās krāsas visā būs mazliet vairāk, nekā bija domāts. No šīs nedēļas ir sākusies arī diezgan masīva informatīvā kampaņa presē, tā kā jūs par mums vēl dzirdēsiet :)

Īpaši mxz izvietoju lielu kameras bildi tuvplānā un fokusā, lai papriecājas :) Kamera, cik zinu, ir visnotaļ vienkārša un lēta.