Dziedi ar Štokiju un lauku radiem

Dīvaini, bet šis ir pirmais ieraksts šajā blogā 2009. gadā. Ierastais attaisnojums būtu, ka nav laika, taču laika netrūkst. Pietrūkst sakāmā, tādēļ tikai klusējot noskatos.

Rīt neliela daļa pamatoti nokaitinātās latvju tautas plāno doties uz Doma laukumu, lai kolektīvi izkliegtu savu sāpi par to, ka nav naudas, nav darba, nav stabilitātes, un, pats galvenais, nav ticības gaišākai nākotnei.

Es melotu, ja teiktu, ka uz mani tas viss neattiecas. Arī es jau labu laiku sēžu bezdarbībā, vien cenšoties rast veidus un iespējas, kā pamest šo valsti uz vismaz nākamajiem pāris gadiem (ja varat piedāvāt man darbu šeit pat, laipni lūgti ;). Ne jau tādēļ, ka gribētos, bet tādēļ, ka īsti citu iespēju nav. Taču diemžēl rīt plānotā akcija nekādā veidā nav, nevar būt un nebūs risinājums samilzušajām problēmām.

Iemeslus, kādēļ neiesaistīties šādā farsā, lieliski aprakstījuši jaunieši no mosties.org, tādēļ nemaz nemēģināšu tajos iedziļināties. Ja esat gana izglītoti, lai lasītu un uztvertu ko vairāk par vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem - aicinu tur ielūkoties. Tikai mazs citāts ieskatam:

Tā vietā, lai izvirzītu saprātīgas prasības, teiksim, maizi un izrādes, viņi atkal un atkal maļ veco dziesmu par Saeimas atlaišanu. Protams, Saeima ir nepopulāra, tāpat kā valdība, tāpēc cilvēki atsauksies, dzīves apstākļu spiesti. Cilvēki var atsaukties uz daudz ko, bet tas allažiņ ir jautājums par to, kas varētu notikt pēc tam, kad Saeima tiktu atlaista. (Citā scenārijā: kas notiktu tad, kad Vecrīga būtu nodedzināta, marodieŗi izlaupījuši veikalus un kaujinieki ar mietiem paši patriekuši Saeimu). Nekas nebūtu, jo šai protesta akcijai nav līderu, kas sabiedrībai piedāvā idejas par to, kā vajadzētu strādāt, lai būtu labāk. Nav nekādas Atmodas, nav nekādu vadoņu, ir tikai polītiķi, kas ne ar ko neatšķiras no tiem, ko viņi grib atlaist.

Šķiet, ka tikai laikā, kad strauji pasliktinās sabiedrības vairākuma dzīves kvalitāte, mēs esam sākuši ne tikai piefiksēt, ka laikam jau ne viss mūsu valstī notiek tā, kā tam vajadzētu notikt, bet arī pacelt savas balsis par to. Kamēr katru gadu pielika pie algas, bankas svieda pakaļ kredītus un pirms desmit gadiem par lētu naudu iegādātā Purvciema daudzstāvenes dzīvokļa cena šāvās debesīs, vidējais latvietis nekautrējās uzskatīt, ka kādas problēmas, ja arī eksistē, tad tās neskar viņu personīgi, līdz ar to nav nekādas vajadzības iesaistīties to risināšanā.

Taču nemaldināsim paši sevi - arī šodien maksimums uz ko esam gatavi, ir iziet ielās un izkliegt savu sāpi, nolamāt nekrietnos valstvīrus, lai pēc tam vienotos kopīgā "Bēdu manu lielu bēdu" un ar labi padarīta darba sajūtu dotos atpakaļ mājās un turpinātu štukot, kā atdot hipotekāro kredītu. Lielākā daļa joprojām atsakās pieņemt acīmredzamo patiesību, ka mūsu problēmās pa lielam vainojami ir nevis Šlesers, Demakova, Godmanis, vai kaut Soross un skandināvu bankas, bet gan mēs paši, mūsu nespēja un nevēlēšanās izprast dažādās likumsakarības, kas veido mūsu dzīvi.

Uz abu roku pirkstiem ir atainojams procentu skaits, kurš atspoguļo mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalību politiskās vai kaut nevalstiskās organizācijās. Mēs nekautrējamies atdot savas tiesības lemt pašiem par savu likteni citu rokās, un tad raudam par to, ka kāds ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Liela daļa cilvēku savu domāšanas procesu un viedokļa paušanu ir reducējuši līdz "ō, forši" vai "galīgs sūds" līmeņa domugraudiem interneta portālu komentāros. Mēs pieprasām "Eiropas algas", to argumentējot ar "Eiropas cenām", neliekoties ne zinis par faktu, ka dīvainā kārtā strādājam ar tieši 51,3% produktivitāti, salīdzinot ar vidējo "Eiropas darbinieku". Jā, mēs esam slinki! Nekustamo īpašumu tirgus bums teju katrā latvietī ir iedvesis pārliecību, ka viņš ir biznesa guru, kaut parasti šādu cilvēku izpratne par ekonomiku aprobežojas ar parasto "kupi-prodai" shēmu. Jā, mēs esam arī neizglītoti! Un ar to es nedomāju tikai augstskolas grādu...

Mēs tikai pieprasām, neko nepiedāvājot pretī. Esam gatavi kliegt, bet ne risināt problēmas. Var jau būt, ka kolektīva padziedāšana ar Štokiju, Kalnieti un citiem, kas uz krīzes kumeļa cer iejāt varas pilī, kādam nāks par labu. Vienu es zinu droši - Latvija tā noteikti nebūs.

Foto: Easyget.lv

2008. Restrospekcija. Filmas.

Teju noslēdzies kārtējais gads un tieši tādēļ ir pienācis laiks atskatīties atpakaļ un izvērtēt tajā paveikto un pieredzēto. Jāsāk ar ko tādu, ko relatīvi viegli novērtēt - filmām. Tātad, bez kādas noteiktas secības un žanru ierobežojumiem, seko 11 manuprāt vērtīgākās/labākās/visādi citādi atzīmējamās 2008. gadā pie plašākas publikas nonākušās filmas (ražošanas gads var būt arī agrāks) kuras sanācis ievērtēt. Protams, ka ļoti daudz ko es neesmu redzējis, tā kā šis nekādi nepretendē uz kādu objektivitāti. Bet man šis gads asociēsies tieši ar šīm filmām.

The Fall (India/UK/USA)
Labākā pēdējo 10 gadu filma. Iespējams, labākā filma ever. Punkts.

Man On Wire (UK/USA)
Viena no visu laiku labākajām dokumentālajām filmām, kas uzfilmēta šādam žanram pavisam netipiskā veidā. Filma stāsta par francūzi Filipu Petitu, kurš, ar savu draugu palīdzību, 1974. gadā pamanījās novilkt virvi starp Pasaules Tirdzniecības Centra "dvīņu torņiem" Ņujorkā un 40 minūtes pa to pastaigāties. Ārkārtīgi iedvesmojoši.

The Dark Knight (USA)
Jaunā Betmeniāde, kuras drūmo šarmu un vispusīgo kvalitāti novērtējuši arī tie, kam komiksu žanrs šķiet muļķīgs un nesaprotams. Filmas nagla, protams, ir pāragri galus atdevušais Kīts Ledžers psihopātiskā Džokera lomā.

Chop Shop (USA)
Ārkārtīgi emocionāli un arī vizuāli spēcīgs stāsts, kas mierīgi varētu norisināties Riodižaneiro favelu rajonos, taču šokējošā kārtā norisinās pasaules metropoles Ņujorkas nomalē, kas, kā izrādās, no Rio neatšķiras ne ar ko. Filma vēsta par diviem bāreņiem - brāli un māsu, kas, kā nu mācēdami, cenšas izdzīvot un pie reizes arī īstenot savus sapņus. Kārtīgs blieziens pa amerikāņu sapni.

Joheunnom nabbeunnom isanghannom (South Korea)
Filma, kuras angliskais nosaukums ir "The Good The Bad The Weird" ir stabili ierindojama starp 2008. gada dīvainākajām, bet vienlaicīgi arī aizraujošākajām. Korejiešu parodijvesterns bez saturīga sižeta, bet ar ar augstākās klases aktierdarbiem, "oskaru" cienīgu kinematogrāfiju un ainām, kas liks jums smieties vēl dienām ilgi.

Vicky Christina Barcelona (Spain/USA)
Vudijs Alens beidzot atkal ir mūs iepriecinājis ar īstu meistardarbu, kuru retais viņa fans vēl cerēja sagaidīt. Fantastisks aktieru ansamblis, pikanta tēma, teicami dialogi un brīnišķīgā Barselona visam pa vidu - vai gan mēs varam prasīt ko vairāk?

Slumdog Millionaire (UK/USA)
Kulta režisors Denijs Boils mums piedāvā reālistisku un krāsainu pasaku no Indijas. 18-gadīgais bārenis Džamals no graustu rajona neticamā kārtā ir tikai vienu jautājumu no uzvaras indiešu versijā par "Who Wants To Be A Millionaire". Tas šķiet neticami arī vietējai policijai, kas ir pārliecināta, ka jauneklis šmaucas. Lai tiktu sveikā cauri, Džamalam nākas paskaidrot, kā viņš uzzinājis atbildes uz katru jautājumu.

Entre les murs (France)
Francija ir valsts, kurā plaukst un zeļ multikulturālisms. Pēdējos gados tas novedis pie arvien masīvākām sadursmēm. Filmas darbībā norisinās parastā Parīzes skolā, kurā ieradies jauns , entuziasma pilns skolotājs ar jaunām metodēm, kuras multietniskā klase ne pārāk vēlas akceptēt. Filma ar starptautisko nosaukumu "The Class" šogad ieguva Kannu festivāla "Zelta palmas zaru".

Doubt (USA)
Izaicinošs stāsts par reliģiju, autoritāti un morāli. Merila Strīpa un Filips Seimors Hofmans ir savos augstumos izspēlējot mūķenes un mācītāja konfrontāciju 20. gadsimta 60to gadu Ņujorkā.

Towelhead (USA)
Trīspadsmitgadīgā Jasira nonāk sava stingrā tēva libānieša aizgādībā Hjūstonā un tur iepazīstas ar kaimiņu, amerikāņu armijas rezervistu, pret kuru izjūt savu pirmo seksuālo iekāri. Ārkārtīgi smaga, seksuāli atklāta un pašā laikā smieklīga filma par pieaugšanu.

Boy A (UK)
Tumša, jo tumša filma par puisi, kurš nule kā izlaists no ieslodzījuma par slepkavību, ko viņš paveicis bēnībā. Stāsts ar pamatīgu pēcgaršu un varu jums apsolīt, ka tā nebūs salda.

Aizdevums vai palīdzība?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija jau vistuvākajā laikā no dažādiem aizdevējiem gatavojas aizņemties 7,5 miljardus eiro jeb vairāk nekā 5 miljardus latu. Par aizdevuma apmēriem un noteikumiem lai spriež profesionāļi, taču man daudz interesantāks šķiet fakts, ka visas atbildīgās amatpersonas, kā sarunājušas, pēkšņi šo aizdevumu ir sākušas saukt par "finansiālo palīdzību", cenšoties radīt iespaidu, ka citas valstis mums brālīgi izlīdzēs grūtību brīdī, nevis izmantos Latvijas stāvokli, lai nopelnītu uz procentiem.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju - kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

/LETA/

Interesanti, ka šos teminus (palīdzība un atbalsts) nez kādu iemeslu dēļ ir pārņēmuši arī mediji. Pēc manām domām, par finansiālu palīdzību varētu saukt dāvinājumu vai varbūt vēl bezprocentu beztermiņa aizdevumu, bet ne jau aizdevumu uz procentiem. Vai tiešām kāds valdības PR konsultants ir iedomājies, ka šādas vārdu spēles neļaus tautai saprast, ka dažu amatpersonu pārliecība par savu visaptverošo zināšanu un varēšanu ikvienam(!) šīs valsts iedzīvotājam nākamo dažu gadu laikā izmaksās vairāk nekā 2300 latu tikai kredīta atdošanā vien?

Padod tālāk Slakteri!

Es reti kad atļaujos kādu publiski nosaukt par idiotu. Ne jau tādēļ, ka trūktu idiotu, bet gan tāpēc, ka fakta konstatēšana pašu faktu nekādi nemaina. Arī šoreiz es nevienu par idotu nosaukt nevēlos, tā vietā gribētos aicināt šo resursu lasošos un angļu (vai vismaz baltish) mēli saprotošos pilsoņus (un nepilsoņus arīdzan) novērtēt zemāk ievietoto finanšu ministra Ata Slaktera interviju Bloomberg TV visā tās 25 minūšu spozmē, izjust patiesu lepnumu par mūsu valsti, kā arī novērtēt drošās rokas un gudro galvu, kas šajos grūtajos laikos rūpējas par Latvijas naudas maku.

Tāpat aicinu arī padalīties ar šī video saiti arī ar citiem līdzpilsoņiem, jo domājams, ka mums visiem noderētu kolektīvs lepnuma brīdis. Ceru arī, ka videomateriāls ļaus jums apjaust, ka nekādā gadījumā nevajag izņemt ultra stabilās naudas vienības no vēl stabilākajām bankām, un mainīt tās pret jēnām vai iepirkt zeltu. Jo mēs taču esam drošās rokās ;)

RECENZIJA: SPB - "Sound Poetry"

Gada pirmajā pusē, rakstot vairāku Latvijā iznākušu albumu recenzijas, priecīgu konstatēju, ka Latvijas mūzika šogad ir uz pamatīga pacēluma - šķiet, sen viena gada ietvaros nav iznākuši tik daudz lieliski debijas albumi, nemaz nerunājot par tiem mūzikas ripuļiem, kurus klajā laiduši jau pieredzējuši veterāni. Nu manā rīcībā ir nonācis grupas, kuru šajā blogā esmu slavējis ne vienreiz vien, pirmais albums - SPB jeb Smaragda Pilsētas Burvji (vai The Sound Poets angļu mēlē) 3. decembrī oficiāli prezentēs savu ierakstu "Sound Poetry". Un jā, tas ir sasodīti labs.

SPB Latvijas klausītāju sirdis iekaroja, tiem nemaz nezinot, ka dziesma "Pearl Tears", kurai līdzi dungoja teju katrs, nemaz nav kādas ārzemju supergrupas ražojums, bet gan mūsu pašu bāleliņu darinājums. Pēc dažiem mēnešiem topi tika iekaroti vēlreiz, šoreiz ar lirisko "Poet", kuru šo rindu autors uzskata par vienu no šajā desmitgadē labākajām Latvijā radītajām popdziesmām. Ar šo mirkli arī bija skaidrs, ka no SPB mēs varam gaidīt lielas lietas. Vai esam sagaidījuši?

Noklausoties "Sound Poetry", kļūst skaidrs, ka arī SPB nav izdevies izvairīties no debijas ierakstiem raksturīgākās problēmas - koncepta trūkuma. Šis ieraksts ir pilns lielisku melodiju, patosa pilnu piedziedājumu, muzikālām ietekmēm no virknes britu salās mājojošu apvienību (Keane, anyone?), taču man tā arī neizdevās atkost, kādēļ tās albumā tieši šādā secībā, un kāpēc tieši šīs dziesmas. Kāda velna pēc albuma vidū pēkšņi parādās akustiskā "Spinning The Sun", kas izklausās pēc atpūtas brīdī studijā aiz neko darīt iepidžinātas demo versijas un labākajā gadījumā būtu iekļaujama kā bonus treks? Pietrūkst pieredzējuša producenta rokas.

Pēc vairrākkārtīgas ieraksta noklausīšanās izkristalizējas vairāki secinājumi:

• Ja vienā blicē apvieno Latvijas labāko bundzinieku, basģitāristu un vēl vairākus ārkārtīgi kreatīvus indivīdus, aranžējumiem būtu jābūt vismaz Latvijas mērogā nedzirdētā līmenī, un lielākajā daļā kompozīciju tie tādi arī ir.
• Pirmie divi singli tā arī ir palikuši nepārspēti - labāku dziesmu par "Pearl Tears" un "Poet" albumā nav. No otras puses, šīs divas ir izcilas dziesmas un būtu ļoti pārsteidzoši, ja tās izdotos pārspēt vēl 10 reizes.
  
• Grupa dzīvajā skan daudz, daudz niknāk - ja albums pa lielam ir skaistu popa šūpuļdziesmu izlase, tad koncertos SPB mierīgi spēkojas ar jaudīgākajām rokgrupām.
• SPB lielākā problēma ir solista Jāņa Aišpura ārkārtīgi savdabīgā izpratne par angļu valodu - ja mazās devās (lasi - labākajās dziesmās) ļoti izteiktais akcents vēl ir pieciešams, tad klausoties albumu kopumā, kļūst skaidrs, ka šis varētu būt masīvākais šķērslis, lai skaņu dzejnieku veikumu kādreiz klausītos arī ārpus mūsu valsts robežām. Kaut potenciāls ir.
  

Taču jāuzsver, ka šie trūkumi ir uzskatāmi par trūkumiem tikai tad, ja mēs vērtējam "Sound Poetry" pasaules kontekstā. Un nekas cits arī neatliek, jo pašu mājās SPB konkurentu nav. Un debijas ieraksts uzskatāmi parāda, ka, izdarot pareizos secinājumus, pēc gada vai diviem mēs no grupas varam sagaidīt vēl daudz vairāk. Un šoreiz ne tikai Latvijas mērogā.

SPB ir: Jānis Aišpurs, Artūrs Eglītis, Ingars Viļums, Andris Buiķis un Normunds Lukša.

Albumu klausieties: www.thesoundpoets.com

P.S. Paldies SPB par albuma piegādāšanu vērtēšanai.

Aizmirstiet par MTV, mēs varam labāk!

Vēl pirms MTV bija uzsācijs savu darbību, Latvijas Televīzijā jau filmēja mūzikas video. Un turklāt kādām dziesmām! Baudiet, ļaudis, un žetons tam, kurš man sniegs galīgu atbildi par to, vai klipā redzama Ilona Bāliņa, vai tomēr viņas māte Aino Bāliņa. Dažādi avoti sniedz dažādas ziņas un es esmu gana jauns, lai būtu neizpratnē. Vēl viens žetons tam, kurš var uz ausi pateikt, kas tas par sintiņveidīgo devaisu, kas dzirdams šajā aranžējumā.

SVF 3 miljardu eiro kredītlīnija Latvijai jau atvērta?

Riskējot ar Patiesības Ministrijas uzticamo sargsuņu DP apciemojumu, gribu padalīties ar svaigāko informāciju saistībā ar Latvijas iespējamo aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF). Kā ziņo politiķiem ārkārtīgi pietuvinātu biznesa aprindu pārstāvji, kuru vārdus augošās cenzūras apstākļos nevaru minēt, iespējamais aizņēmums no SVF nacionālās ekonomikas un valūtas stabilizācijai, par kuru politiķi, Latvijas Banka un mediji joprojām runā tikai varbūtības izteiksmē, patiesībā jau ir noticis fakts, un minētais fonds Latvijai šodien atvēris kredītlīniju 3 miljardu eiro (EUR 3 000 000 000) apmērā.

Minētā aizdevuma piešķiršanas nosacījumi joprojām nav zināmi, starp versijām figurē gan tautas ausīm tik nevēlamās operācijas ar lata kursu, gan arī prasības privatizēt vairākus vēl valsts rokās esošos lielos uzņēmumus. Kā zināms, SVF jau iepriekš līdzīgos gadījumos citām valstīm ir prasījis devalvēt nacionālo valūtu, kas gan Latvijas gadījumā būtu ekonomiska pašnāvība, tādēļ šāds notikumu pavērsiens diez vai ir sagaidāms. Tomēr droši paļauties uz to nevajadzētu, par spīti LB un patiesības apkarotāju centieniem.

Interesanti, ka izcili kompetentais finanšu ministrijas kūrētājs, a. god. ministrs Slakteris pirmo reizi par iespējamo aizņēmumu SVF vai Eiropas Komisijā (EK) ierunājās tikai pirms dažām dienām. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda apjoma darījumu nevar nokārtot pāris darbadienās, tādēļ, ja šī informācija tiešām apstiprināsies, varēsim būt droši, ka mūsu varasvīri kārtējo reizi nav uzskatījuši par vajadzīgu informēt savus vēlētājus, savukārt Godmaņpapus, kurš pēdējos mēnešos nenoguris publiski stāstīja gan par stabilo banku sistēmu, gan par to, ka Latvija nekādā gadījumā neaizņemsies naudu SVF, atkal ir prasti muldējis, acīs skatīdamies.

Politiķu aprindās šāds vēl dalīšanā nekad nebijis pīrāgs, protams, tiekot uztverts ar milzu sajūsmu - kā zināms, kur malku cērt, tur skaidas lec. Un no 3 miljardiem sanāk skaidas pamatīgu zelta baļķu apjomā. Nav nekāds noslēpums, ka apetīte rodas ēdot - mūsu vadoņi no 3 miljoniem nu jau nonākuši līdz 3 miljardiem. Nav slikti, kungi, nav slikti!

Krievijas Hitu Radio: "SWH ir ienaidnieks, kas jāiznīcina!"

Pirms pāris dienām viena no Latvijas lielākajām krievvalodīgajām biznesa avīzēm "Деловые Вести" publicēja masīvu interviju ar manu tēvu, kas bija kā atbilde uz nedaudz agrāk LNT ēterā izskanējušajiem Latvijas Raidorganizāciju asociācijas pārmetumiem Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei un vairākām radiostacijām, par to, ka pārraides licences izsniegtas koruptīvā ceļā, ka Latvijā ir pārāk daudz krievu radiostaciju un vēl sazin ko tik ne.

Neesmu kompetents spriest par konflikta, kurš jau turpinās gadiem, būtību, bet pati intervija ir ārkārtīgi jautra un Latvijas biznesa vidē neraksturīgā tonī, turklāt atklāj ļoti daudz par Latvijas radiobiznesa aizkulisēm. Galvenokārt iekšā dabū "SWH" grupa, kuras juriste ir arī viena no augstākminētās asociācijas sejām. Savukārt SWH atbildi laikraksts ir nopublicējis līdzīgā stilā, kā "Rīgas Laiks" reiz publicēja leģendāro Šlesera interviju ("skaistums nāk no iekšām" u.c.).

Parasti es par sava tēva biznesu - radiostacijām "European Hit Radio", "Хиты России - 96,2", un "Latviešu Radio" - neliekos ne zinis. Kā klausītāju tās mani nesaista, bet es atzīstu, ka no biznesa viedokļa tas ir lieliski uzbūvēts mehānisms, kurš, cik saprotu, veiksmīgi attīstās un dara to, kas tam jādara - pelna kaudzi naudas. Taču kā komunikāciju speciālistam un cilvēkam, kurš interesējas par Latvijas mediju biznesu, man bija ārkārtīgi uzjautrinoši to visu lasīt. Domāju, ka tiem, kas redz krieviski, tas varētu būt ne mazāk aizraujoši, it īpaši tādēļ, ka visa šī ziepju opera diez vai tādā veidā parādīsies latviski rakstošajā drukātajā presē.

Угис Полис: "Врагов нужно уничтожать!"

Здесь должны были быть аргументы SWH

Viss ir slikti (un šis tas labi)

Pēdējās nedēļas laikā sakrājies daudz pieminamu lietu, kuru īpašā dziļā aprakstā gan negribētos izplūst. Tātad, daži novērojumi, dažas kaitinošas un dažas ļoti labas lietas pilnīgi haotiskā secībā.

• Žurnāla "KLUBS" novembra numurs ir labākais, kādu Latvijā jebkad esmu piedzīvojis no šāda tipa izdevumiem. Teicama lasāmviela no vāka līdz vākam. Jā, un Jurģis Liepnieks ir viens no sakarīgākajiem džekiem šajā valstīt, lai kā tas arī neizklausītos.
• Tas malacis, kurš izdomāja un akceptēja ideju ekonomiskās krīzes dēļ samazināt ES fondu līdzfinansējumu, ir pelnījis augstāko sodamēru par valsts nodevību. Lielāku debilismu grūti iedomāties - nogriezt vienīgās garantētās ārvalstu investīcijas, tur ir jābūt iekšām.
• Likteņa ironija, ka lieliskas biznesa idejas pie pie manis atnāk laikā, kad visi naudu slēpj zeķē un bankas sargā katru santīmu. Kādam nav pārdesmit štukas investēšanai?
  
• Movielens.org - ģeniāls serviss kinomīļiem. Novērtē 15 filmas un saņem ieteikumus par filmām, kuras algoritmaprāt tev varētu patikt. Strādā neticami labi!
• Atskaņot Mālera 8. simfoniju arēnā bija noziegums ne tikai pret valsti, bet arī pret cilvēci.
• Sākusies pieteikšanās uz jauno mediju ne-konferenci BarCamp Baltics 2009, kas no 6. līdz 8. februārim norisināsies Rīgā, "Reval Hotel Latvija". Šī gada pasākums bija lielisks, tāpēc steidziet reģistrēties un sāciet gatavot prezentācijas.
• Teju jātrauš asaras noraugoties, kā sūdu par pīrādziņu mēģina iesmērēt un daudzi joprojām ēd ar. Es par tiem pašiem Rīgas Sargiem, kas uz svētkiem izrādīti vai katrā kultūras namā un nu jau nonākuši arī internetā. Es, šo "šedevru" skatoties, izjutu kaunu par to, ka mūsu valsti var tik nekaunīgi slaukt pilnīgi jebkādai pašdarbībai, kaut tā būtu pašdarbība ar nacionālas propogandas piesitienu, nevis lepnumu par senču varonību. Tas pats, starp citu, attiecas arī uz Latvijas Televīziju, kurā joprojām valda 80to gadu standarti (arī personāls), un nekas, visi apmierināti.
• Ja ārā dienām līst lietus un ir migla, tad viss svētku apgaismojums kaķim zem astes.
• Mans pēdējā laika labākais atklājums mūzikā ir vienkāršs un sasodīti jauks :)

11. novembris

..un atkal no jauna vasks lēnītēm ritēs pa senā pilsētas aizsargvaļņa daudz pieredzējušajiem vaigiem. Liesmiņas atspīdēs bērnu un sirmgalvju acīs, div` dūjiņas atkal gaisā skries, cilvēki atcerēsies, pieminēs, varbūt vienkārši smies, vai ar izbrīnu raudzīsies uz nebeidzamo straumi, kas šovakar plūdīs cauri vecās pilsētas šaurajām ieliņām, lai uz mirkli kļūtu par kopējo gaismu. Arī es būšu tur un mana sirds dziedās...

Varbūt šogad iztiksim bez superjaudīgiem starmešiem un TV kamerām. Bet diezin vai.