Par latviešiem, svētkiem un tautasdziesmām

Pēdējā laikā liels tracis sacēlies ap kārtējiem Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem, kuri notiks šovasar - koncertu biļetes no kasēm mūzikas mīļotāji un spekulanti izķēra tādā ātrumā, ka lielākā daļa svētku dalībnieku tuvinieku koncertus mierīgi varēs vērot savos TV ekrānos. Lai nu tā būtu, jo pavisam iespējams, ka šī ažiotāža tikai apliecina to, ar ko latvieši vienmēr ir tā lepojusies - Latvija ir zeme, kas dzied un paši latvieši - īstena dziedātājtauta. Taču vai tā tas patiešām ir?

Būtiska tuvojošos svētku repertuāra sastāvdaļa ir latviešu tautas dziesmas un dejas. Tās pašas tautasdziesmas, kas zelta burtiem ierakstītas Latvijas un arī pasaules kultūras mantojumā, un kuras Baronu Krišjānis, Melngaiļu Emīls un citi folkloristi pirms daudziem gadiem tik rūpīgi vākuši, sistematizējuši, apdarinājuši vai kā citādi padarījuši visiem pieejamas.

Pajautājiet jebkuram latvietim, vai viņš zina latviešu tautasdziesmas un teju katrs piekrītoši mās ar galvu. Tikai tad, kad kādā ļaužu kopāsanākšanas reizē nonāk arī līdz dziedāšanai, atklājas skumjā patiesā aina - tikai retais kādai tautasdziesmai zina vairāk par vienu, diviem pantiņiem. Jā, arī "Kur tu teci, gailīti manu" vai "Pūt, vējiņi" jūs patiesībā nezināt... Protama lieta, kordziedātāji, gatavojoties dziesmu svētkiem vai citiem koncertiem, lērumu dziesmu ir iekaluši, taču citādi dziedātājtautai ar bagātīgo kultūras mantojuma apgūšanu iet visnotaļ švaki. Galu galā - kam mūsdienās vajadzīgas primitīvās tautasdziesmas?

Vēl jautrāka aina ir ar tautas dejām. Neviens ārpus deju kolektīviem nezina pat pāris soļus vienai dejai (es arī nē, kaut mana māte ir horeogrāfe un deju kolektīva vadītāja). Un ja tā padomā - kā gan lai zinātu? Skolā taču neko tādu nemāca.

Ar šo es nevienam neko negribu pārmest - viss ir tā, kā tas ir un droši vien tā tam arī ir jābūt. Vienkārši aizdomājos par to, ka viss šis haips (no "hype") ap Dziesmu svētkiem kā Latvijas un jo īpaši latviešu simbolu patiesībā ir balstīts uz māla kājām. Jā, mums joprojām ir ļoti daudz koru un deju kolektīvu, bet to kļūst arvien mazāk. Reizi četros gados mēs savu kultūras mantojumu izņemam no garāžas tumšākajā stūrī novietotās nevajadzīgo mantu kastes, nopūšam putekļus, brīdi patīksminamies un iemetam kastē atpakaļ. Viss liecina par to, ka reiz mēs šo kasti vairs nekad neaiztiksim.

Šīs pārdomas radās no tā, ka es, sēžot mājās un spēlējot klavieres, mēģināju izveidot kādas džeza tēmas no latviešu skumjākajām tautasdziesmām. Nu ir kaut kāds netverams spēks tajās melodijās un tekstos.

Man jau kopš bērnības vistuvākā tautasdziesma ir "Tumša nakte, zaļa zāle". Dēļ tās smeldzītes...

Gribēju jums apvaicāties - kura ir jūsu mīļākā tautasdziesma? Un kāpēc?