INTERESANTI: Dzīve bez Mēness!?

Dzīvība patiesībā karājas mata galā. Zeme tikai knapi atrodas Saules dzīvībai piemērotajā zonā un pār to konstanti gāžas saules radiācija un kosmosa starojums. Akmenscietas atliekas no kosmosa dzimšanas laikiem nemitīgi šķērso Zemes orbītu, sadursmes gadījumā draudot iznīdēt visu dzīvo. Patiesībā ir gandrīz simtprocentīgi skaidrs, ka mūsu planētas virsma jau neskaitāmas reizes būtu pilnībā sterilizēta, ja šai planētai nebūtu kāds nezūdošs kompanjons un labvēlis, kāds debess ķermenis, kas neviļus aizvirza prom daudzas Zemei draudošās nelaimes. Mēness.

Mēness ir unikāls starp visiem mums pazīstamajiem debess ķermeņiem - nav zināms neviens cits pavadonis, kas pēc sava izmēra un uzbūves būtu tik tuvs savai planētai. Kas vēl būtiskāk, tas ir arī vienīgais pavadonis Saules sistēmā, kas riņķo ap inteliģentu civilizāciju - tas ir faktors, kas varētu arī nebūt vienkārši sagadīšanās.

Tas bija pirms 4,5 miljardiem gadu, kad jaunā Zeme tikai veidojās no Saules putekļu un akmeņu sanesu ārējā diska. Netālu dzima arī citas topošās planētas. Viena īpaši daudzsološa protoplanēta uzrādījā lielisku progresu, slaistoties Zemes Lagranža punktā, kas tai ļāva sekot Zemes orbītai, atrodoties gravitacionāli neitrālā attālumā. Gan Zemes, gan tās konkurentes Theias masai pieaugot, Lagranža punkts vairs nespēja tās noturēt atstatus un abas protoplanētas nepielūdzami tuvojās viena otrai. Theia, tobrīd jau mūsdienu Marsa lielumā, uzņēma ātrumu un ietriecās Zemē visai slīpā leņķī. Mazākās planētas zmagajai serdei nepietika ātruma, lai atrautos no Zemes, savukārt liela daļa abu debess ķermeņu ārējā apvalku tika izsviesta tās orbītā. Pēc gada mēness jau bija pamatīgi pavirzījies uz priekšu savā tapšanā, vai tā vismaz apgalvo populārā Lielā trieciena teorija... Neviens priekš mums netika papūlējies atzīmēt Zemes griešanās ātrumu pirms šī trieciena, taču ir pavisam skaidrs, ka pēc tā, gluži kā pēc divu biljarda bumbiņu meistarīgas saskares, Zeme griezās un turpina griezties arī šodien.

Tolaik Mēness atradās daudz tuvāk Zemei nekā šobrīd un, ja vien kāds uz to būtu skatījies, tas no mūsu planētas izskatītos vairākas reizes lielāks par Sauli. Ilgu laiku Mēness saglabāja šķidru kodolu un līdz ar to arī magnētisko ietekmi, kas atstājusi savas ģeoloģiskās pēdas arī uz Zemes. Kad visas lietas jau bija gandrīz nostājušās savās vietās, iestājās Vēlīnās planetārās bombardēšanas periods (Late planetary bombardment period), kura laikā neskaitāmu meteorītu lietus satricināja Zemi un tās pavadoni, izmētājot planetāros atkritumus pa malu malām un atstājot daļu no antīkās Zemes ģeoloģijas arī uz Mēness. Miljardi gadu ir aizslaucījuši visas šīs senatnes pēdas no mūsu planētas virsmas, taču daļa no tām sasalušā veidā joprojām ir atrodama uz Mēness. Šīs Zemes agresīvās jaunības pēdas ir izdevies uziet arī cilvēkiem - kosmosa misijas Apollo 15 astronauti uz Mēness savāca slaveno Genesis akmeni.

Saules sistēmas novērojumi liecina, ka Mēness rašanās ir visnotaļ netipiska. Visām pārējām planētām vai nu nav pavadoņu, vai arī tie ir iegūti citā ceļā. Protams, Mēness nav vienīgā dīvainā ar Zemi saistītā lieta - uz tās visrmas vai mudž no dažādām trauslām un dīvainām uz oglekļa bāzētām dzīvības formām... Retās Zemes teorijas (Rare Earth Theory) aploģēti apgalvo, ka tik liels mēness kā mums ir dzīvībai ne tikai labvēlīgs, bet pat obligāti nepieciešams faktors.

Lai arī mūsu planetārais kaimiņš Marss arī teorētiski atrodas Saules dzīvībai piemērotajā zonā, ir visnotaļ pamatoti domāt, ka dzīvība tur nekad nevarētu ieviesties pārāk lielā ass noliekuma dēļ. Marsa ass var svārstīties no 10 līdz par šībrīža 25 vai pat vairāk grādiem. Tas dažkārt liek planētai asi sasvērties uz viena no poliem, pilnībā izkausējot ledu un piepildot vājo atmosfēru ar ūdens tvaikiem, kas nākamajā sezonā atkal sasalst. Šādu ekstrēmu laika maiņu dēļ planētai vajadzētu piedzīvot nebeidzamas mūžīgās sasalšanas, kuras uz laiku pārtrauktu vien kārtējās ass svārstības. Kas Phoenix Lander maijā nolaidīses netālu no Marsa ledus cepures, mums vajadzētu iegūt pierādījums par šo leduslaikmetu ciklu uz planētas virsmas. Kamēr arī Zemei ir tikuši savi leduslaikmeti, Mēness gravitāte ir kalpojusi kā žiroskops, noturot mūsu planētas asi precīzi 23,5 grādu leņķī un aiztaupot mums Marsam līdzīgas klimatiskās pārmaiņas. Šī ilgtermiņa stabilitāte ir devusi iespēju starp sezonālo pārmaiņu cikliem izaugt dzīvībai.

Tāpat iespējams, ka arī paisumi un bēgumi ir bijuši nenovērtējami svarīgi dzīvības evolūcijā mūsu pasaulē. Arī Saule pati par sevi spētu radīt kādas plūdmaiņas, taču tās noteikti būtu mazākas nekā Mēness radītās. Par sērfošanu varētu aizmirst un daudziem tāda dzīve nešķistu dzīvošanas vērta. Mēness izraisītie augstākie viļņi lielas piekrastes teritorijas regulāri pārvērš no sausām mitrās. Reģioni, kas atrodas tālāk no krasta, izžūst tikai pašu stiprāko plūdmaiņu rezultātā, bet, tuvojoties krastam, arvien palielinās laika posms, kurā videi tieši piekļūst gaiss. Iespējams, ka tieši šie reģioni ar mainīgo vidi kalpoja kā platforma, kurā dzīvība, iznākot no ūdens, varēja izmēģināt arī sauszemes piemērotību eksistencei.

Bet ne jau tikai ūdeni pievelk Mēness gravitācija. Tā kā Mēness aprinķo Zemi tikai reizi mēnesī, savukārt Zeme apgriežas daudz ātrāk - 24 stundās, tad Mēness gravitācija, iedarbojoties uz Zemes virsmu, rada velkošu berzi. Tas noved pie vairākām lietām. Pirmkārt, zemes garoza nemitīgi maina formu - mēs visu to salauzto, nekārtīgo jezgu saucam par plātņu tektoniku. Mēness pievilkšanas spēks pat palēlina Zemes griešanās ātrumu. Bez Mēness Zeme grieztos ātrāk, radot vētraināku atmosfēru, kurā valdītu dzīvību apdraudoši vēji. Mēness orbītai par 3,8 centimetriem gadā attālinoties no Zemes, tā gravimetriskais spēks reiz novienādos Zemes griešanās ātrumu ar savu orbītu. Diena tad būs 9600 stundas gara un Mēnesi, nofiksētu vienā debess punktā, tad varēs redzēt tikai no vienas puslodes. Protams, Saule tobrīd jau būs kļuvusi par sarkano milzi un turpinās izplesties, lēnām aprijot visas savas planētas. Visticamāk, ka sērfingam par labu tas nenāks...

Ja netipiskie apstākļi, kas devuši mums Mēnesi, tiešām ir tik reti, cik reti tie šķiet, ir pavisam iespējams, ka mūsu planetārā sistēma ir tāda vienīgā visā galaktikā vai pat mūsu neiedomājami milzīgajā visuma atzarā. Taču ik pēc kāda neiedomājami ilga laika, divas planētas, kas ļoti īpašā veidā viena otru bezgala mīl, tiecas viena otrai pretī un rada dzīvību. Bez šī maģiskā, astronomiskā rituāla mēs šeit noteikti neatrastos.

(c) Jason Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c) Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus rakstus no šīs sērijas!