Negulēta nakts ar Uldi Rudaku

Vakar gāju garām "Jāņa Rozes" grāmatnīcai, ieraudzīju tās skatlogā izlikto rozā "ķieģeli" ar laikraksta "Diena" mūzikas žurnālista Ulda Rudaka bildi un sapratu, ka nevaru paiet garām. Piecas minūtes un piecpadsmit latus vēlāk es ar absolūtu apmierinātības izteiksmi sejā devos tālāk savās gaitās. "Rokupācija" nu bija manā īpašumā.

Pie lasīšanas ķēros vēlā vakarā uz jau pēc pusnakts. Palasīt biju domājis vien stundiņu, jo diena bija gadījusies nogurdinoša un celties arīdzan gatavojos agri. Taču kas tev deva - tieši 7:45 no rīta grāmata tika aizvērta un ne jau tādēļ, ka miegs būtu pieveicis, bet gan tāpēc, ka visas 488 lapaspuses bija cauruncaur izlasītas. Tieši tik aizraujošs un man saistošs izrādījās Rudaka dziļi personīgais skatījums uz Latvijas pēdējo 25 gadu rokmūzikas un pastarpināti arī citu stilu mūzikas vēsturi, varoņiem un tikai dažu piedzīvotiem notikumiem.

Tā kā pats kādu laiciņu darbojos mūzikas žurnālistikā, man bija bauda lasīt par cilvēkiem, kurus it kā pazīstu, bet, kā izrādās, tomēr nepazīstu. Šķiet, Rudaks ir bijis visur, kur vien kāds mūsu valstī ir piekopis "sex, drugs & rock'n'roll" kultu. Uldis nekautrējas no tā, ka pīpē zāli, dažreiz dzer, kamēr krīt, ka bohēma ir viņā un viņš ir bohēma. Viņš arī nekautrējas atcerēties, ka, piemēram, Māris Žigats reiz koķetējis ar nacismu, kā dēļ nav bijis diez ko labi ieredzēts Rīgas "underground" vidē, un ka tagad viņš kļuvis par iedomīgu pašpasludinātu dieviņu, kas iedomājas nosakām visu jauno mūziķu likteni.

Bet šī nav "dzeltena" grāmata, kā tās, kuras raksta Juris Millers. Šī ir sava laikmeta liecība no pirmās personas skatpunkta. Tā ir subjektīva un atklāta, bieži vien haotiska, sasteigta un nepabeigta, bet tomēr tik bagātīga piemiņa aizejošam laikam. Bez izskaistinājumiem un pārspīlējumiem Uldis Rudaks mums atklāj pasauli, kurā daudziem nekad nav bijis un arī nebūs lemts ielūkoties. Un par to viņam "paldies"!