Krievijas iedzīvotāji vēlas mediju cenzūru un nezina, ka tā ir aizliegta.

Šodien es gribētu paturpināt vakar aizsākto tēmu par preses un vārda brīvību Krievijā. Tas ir svarīgāk, nekā varētu šķist, jo, ja jau Krievijā var plaukt un zelt cenzūra un totāla varas kotrole pār informāciju, tad nav neviena paša iemesla, lai tas nevarētu notikt arī Latvijā, kas tā pat kā Krievija teorētiski ir demokrātiska valsts, kurā cenzūra ir aizliegta ar likumu un pastāv preses brīvība. Vēl vairāk, šis process jau ir sācies.

Maija beigās "Viskrievijas sabiedrības viedokļa izpētes centra" veiktā plaša mēroga socioloģiskā aptauja ir atklājusi vairākus interesantus faktus.

56% aptaujāto uzskata, ka valstij būtu jārealizē mediju cenzūra, tādā veidā uzlabojot to satura kvalitāti. Lielākā daļa cenzūras atbalstītāju ir pārliecināti, ka ar tās palīdzūbu mediji var tikt atbrīvoti no dezinformācijas, negatīvisma un agresijas. Pret cenzūru iestājušies 24% aptaujāto un tikai 8% no tiem par savu izvēli ir pilnīgi pārliecināti.

Aptaujas rezultātā ir noskaidrots, tikai viena trešdaļa (35%) aptaujāto zina, ka cenzūra ir Krievijā aizliegta ar likumu. Pusei (51%) šī vēsts ir nākusi kā pilnīgs pārsteigums, savukārt pārējie nav varējuši uz šādu jautājumu atbildēt.

Lai nu paliek skaitļi, paskatīsimies, kā šādu sabiedrības noskaņojumu un (ne)informētības līmeni izmanto vara.

Jau tālajā 2000. gadā, ar politiskā spiediena palīdzību nomainot telekompānijas НТВ vadību, Kremlis savā pilnīgā kontrolē (caur valstij piederošām kompānijām vai varai tuvu stāvošiem biznesmeņiem) bija pārņēmis visus lielos Krievijas telekanālus, ar to principā pārtraucot jebkādas neautorizētas informācijas nokļūšanu pie reģionu iedzīvotājiem un skaidri parādot visiem žurnālistiem, ka pretošanās varai neizbēgami rezultēsies šo žurnālistu atlaišanās un dažādās represijās pret to pārstāvētajiem medijiem.

Kopš tā laika Krievijas mediju vidē valda totāla pašcenzūra - žurnālisti un redaktori paši pārliecinās, lai publiski netiktu pausts nekas tāds, kas varētu aizkaitināt valdošo varu. Ja kādreiz šim pašcenzūras sietam tomēr cauri izlaužas kāds skarbāks vārds, nav ilgi jāgaida, līdz redakcijā ierodas prokuratūra vai kāda citas represīvās iestādes darbinieki, lai izmeklētu (vai drīzāk safabricētu) kādu ekonomiskas dabas pārkāpumu medija vai tā īpašnieku darbībā. Jāpiebilst, ka kratīšanas Krievijas medijos ir ikdienišķa lieta un, lai arī iedzīvotāji vairumā gadījumu saprot to patiesos iemeslus, apskatot augstāk minētos skaitļus, nav jābrīnās par to, ka tās tomēs neizraisa nekādu masīvu sabiedrības pretreakciju. Un galu galā, kā gan lai izraisītu, ja visi mediji vienbalsīgi pauž, ka viss taču ir kārtībā.

Īpašs stāsts ir par tiem medijiem, kuru īpašnieki un/vai darbinieki ir ārzemnieki, jo tiem parasti ir problēmas saprast, ka cenzūra - tas ir pašsaprotami. Šodienas "The Wall Street Journal" ziņo, ka pēc vairāk nekā 10 gadu pastāvēšanas savu darbību nule kā pārtraukusi Maskavas angļu valodā iznākošā bezmaksas avīze "The Exile". Oficiāli tika paziņots, ka investori ir pārtraukuši finansēt avīzes iznākšanu, taču noklusēts tika fakts, ka šī vēlme viņiem parādījusies redakcijā veiktas kratīšanas. Tā kā Krievijā jau kādu laiku ir aizliegts publicēt ekstrēmistiska satura literatūru (kuras sarakstā iekļūst viss, kas ir netīkams varai), informēt par ekstrēmistiska rakstura notikumiem, kā arī publiski apvainot valsts iestāžu darbiniekus, varas iestādēm bija radušies iebildumi pret vairākām "The Exile" publikācijām Taču, pārfrāzējot Staļinu, "nav avīzes, nav problēmu" un miers mājās.

Nav reti arī tādi gadījumi, kas Staļinu nemaz nevajag pārfrāzēt, viņu var citēt. Žurnālistu slepkavības (un mīklaini nelaimes gadījumi) Krievijā notiek visnotaļ regulāri un interesanti, ka parasti bojā iet tieši tie, kuri uzdrīkstējušies konsekventi apšaubīt dažādu pie varas esošu personu rīcību. Kopā 1993. gadā Krievijā dzīvību zaudējuši aptuveni 3000 žurnālistu. Starp lielāko rezonansi izraisījušajiem notikumiem jāmin žurnāla "Forbes" Krievijas izdevuma redaktora amerikāņa Pola Hļebņikova nošaušana 2004. gadā un veselu trīs avīzes "Novaja Gazeta" (viens no retajiem Kremli kritizējošajiem izdevumiem) žurnālistu - Jurija Domņikova, Jurija Sčekočihina un Annas Poļitkovskas nogalināšana pēdējo astoņu gadu laikā.

Latvijā situācija pagaidām nav ne tuvu tik traģiska. Dalība ES liek mūsu politiķiem izvēlēties smalkākus paņēmienus informācijas plūsmas kontrolēšanai, vairāk darba tiek sabiedrisko attiecību profesionāļiem. Taču pēdējos gados ir novērojama politiķu vēlme arvien tiešāk ietekmēt mediju (it īpaši sabiedrisko) saturu. Paralēli tie realizētas dažādas "pozitīvisma" kampaņas, lai iedvestu sabiedrībai domu, ka būtu taču tik jauki, ja medijos vairs nebūtu negatīvo ziņu, ja mums stāstītu, cik viss ir jauki un labi. Protams, būtu patīkami dzirdēt vairāk labā, taču negatīvā noklusēšana to par nenotikušu nepadarīs, tā tikai padarīs sabiedrību par to neinformētu un līdz ar to piešķirs teju absolūtu indulgenci tiem, kuru darba rezultāts ir šīs sliktās ziņas. Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kuras apziņu savās interesēs kontrolē daži cilvēki? Nezinu kā jūs, es noteikti nē!