Atlaist vairākus tūkstošus skolotāju? Sen bija laiks!

Šodien sabiedrību saviļņojis Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paziņojums, ka, izglītības sistēmas optimizēšanas ietvaros, jau vistuvākajā laikā varētu tikt atlaisti līdz pat 6000 skolotāju. Protams, ka daudzi, kas šajā problemātikā nav iedziļinājušies, steidz paust savu sašutumu par šo lēmumu un, patiesībā, pie tā ir vainojama pati IZM, kas jau gadiem ir turpinājusi skandināt, ka skolotāju mums trūkst. Kaut patiesībā ir pavisam otrādi...

IZM vēsturiskie dati par mūsu izglītības sistēmu skaidri parāda acīmredzamo, bet līdz šim kaut kā galīgi nezināmo - pēdējo 10 gadu skolēnu jeb izglītojamo skaits vispārizglītojošajās skolās demogrāfijas izmaiņu dēļ ir samazinājies par 110 tūkstošiem (no 359818 skolēniem 2000./2001. m.g. līdz 249446 2008./2009. m.g.), savukārt skolotāju skaits ir samazinājies tikai pavisam nedaudz (no 34042 līdz 33331).

Skaidrs, ka šie skaitļi paši par sevi neko nenozīmē - iespējams, ka jau sākotnēji mums skolotāju ir bijis par maz un arī krasā skolēnu skaita samazināšanās līdz galam šo situāciju nav risinājusi. Diemžēl, šeit nu IZM bezatbildība, nekompetence un apzinātā sabiedrības maldināšana parādās pavisam spilgtā gaismā. Visā pasaulē kā viens no galvenajiem izglītības kvalitātes novērtējuma un salīdzinājuma kritērijiem tiek izmantots "Pupil-Teacher ratio" (jeb "student-teacher ratio") jeb koeficients, kurš parāda attiecību starp skolotājiem un skolēniem.

Dažādās valstīs šis koeficients ir dramatiski atšķirīgs, tomēr ir iespējams izvilkt dažādus vidējos rādītājus. Piemēram, pašās ekonomiski attīstītakajās Eiropas valstīs, pie kurām diez vai varam pieskaitīt Latviju, šis rādītājs pamatskolās un vidusskolās ir vidēji 11,4. ASV daudzos štatos tas ir ~19. Bet Latvijā? Kā atzīst IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Latvijā šobrīd uz vienu skolotāju ir ~7 skolēni, un to apstiprina arī dati. Tas nozīmē, ka Latvija šajā rādītājā šobrīd ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, tālu apsteidzot par mums krietni bagātākas valstis. Vai tas ir labi? Diezin vai, jo, pirmkārt, mēs to pavisam noteikti nevaram atļauties, un, otrkārt, mūsu izglītības kvalitāte diemžēl ne tuvu nav vadošā pasaulē.


Skaidrs, ka jebkura statistika ir interpretējama un no tā, ka šobrīd atlaidīs 6000 vai pat 11000 skolotājus (kas mūsu izglītības sistēmu tikai nostādītu līdzvērtīgās pozīcijās ar Eiropas attīstītākajām valstīm), izglītības kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Bet ir vairāki soļi, kurus īstenojot, mūsu izglītības sistēma tikai iegūtu. Man gan nav liela cerība, ka IZM pēkšņi saņemsies šos soļus spert, ja jau nav bijusi spējīga šādas tiešām nopietnas reformas īstenot līdz šim.

Un tātad, manuprāt, rezultātu dotu šādi soļi:

1) Sāpīgā, bet nepieciešamā radikālā skolotāju skaita samazināšana par vismaz 10000 līdz optimālam, reālajai situācijai piemērotam skaitam (atceramies, ka skolēnu skaits turpinās sarukt arī turpmāk). Izglītības budžets iegūtu vairākus miljonus latu ik mēnesi, kurus varētu izmantot, lai paaugstinātu algas pārējiem skolotājiem un citiem mērķiem, tādējādi ceļot skolotāja profesijas prestižu un savstarpējo skolotāju konkurenci par vietām. Tāpat jāraugās, lai šis samazinājums skartu pirmkārt uz pusslodzi strādājošos pensionārus, nevis, kā to nereti nākas piedzīvot, jaunos, nesen augstskolu pabeigušos pedagogus.

2) Mazo skolu slēgšana vai apvienošana. Es lieliski saprotu, ka daudz kur laukos vecākiem un pašvaldībām ir ārkārtīgi grūti nodrošināt bērnu nokļūšanu līdz skolām, taču ir jāsaprot, ka ir ārkārtīgi neizdevīgi uzturēt skolas, kurās skolēnu ir tikai dažas reizes vairāk kā skolotāju (jo izglītības programma jau visur ir vienāda). Turklāt cilvēku laukos vairāk nekļūs arī turpmāk. Iespējams, risinājums būtu izmantot no skolas slēgšanas ietaupītos līdzekļus, lai pašvaldībām iegādātos transporta līdzekļus, ar ko nodrošināt skolēnu izvadāšanu uz skolām attālākajos rajonu centros. Tāpat būtu pēdējais laiks domāt par e-apmācības kā alternatīvas izlītības iespējas ieviešanu.

3) Rīgas skolu skaita paretināšana. Nav nekāds noslēpums, ka arī Rīgā ir virkne skolu, kurās izglītojamo skaits masīvi samazinās ik gadu, taču, tā kā principa "nauda seko skolēnam" ieviešana, kuru mūsu IZM nespēj īstenot jau nezin cik sen, joprojām tiek atlikta, skolu direktori dara visu iespējamo, lai pretotos šo izglītības iestāžu apvienošanai.

4) Krasa finansējuma samazināšana budžeta vietām dažādām ar pedagoģiju saistītām augstskolu programmām. Šobrīd IZM joprojām ārkārtīgi dāsni finansē šādas budžeta vietas, to pamatojot ar savu veco dziesmu par to, ka skolotāju trūkst, vecie tūlīt aizies pensijā un nebūs, kas māca bērnus. Protams, ka jāturpina sagatavot jauni skolotāji, taču nevar turpināties pašreizējā situācija, kad uz LU, RPIVA vai citu augstskolu "pedagogos" bez problēmām budžetā iestājas tie, kuri nekur citur nav spējuši iestāties. Skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nekad nestrādās iegūtajā profesijā, bet, lielākā daļa no tiem, kuri strādās, visticamāk to darīs, jo nespēs iegūt darbu citur, nevis tādēļ, ka pedagoģija būtu viņu aicinājums. Vai Latvijai ir vajadzīgi skolotāji - "lūzeri"?

5) Būtiska izglītības pamatnostādņu maiņa, parveidojot šībrīža uz faktu apguvi orientēto sistēmu par uz procesu izpratni un iemaņu apgūšanu orientētu, kas daudz precīzāk atbilstu reālajām vajadzībām šodienas pasaulē. Tas, protams, ir ilgtermiņa mērķis, taču tas ir vienīgais veids, kā novērst to, ka skolā iegūtās zināšanas pa lielam ir bezjēdzīgas un dzīvē nenoderīgas, ko lieliski saprot arī skolēni, ātri zaudējot jebkādu interesi par skolu kā tādu.

Visticamāk, ka mans faktu interpretējums un skatījums uz situāciju nav pilnīgs, es nebūt nepretendēju uz eksperta statusu. Taču man gribētos ticēt, ka es vismaz raugos šai valstij izdevīgākajā virzienā.

Būtu ārkārtīgi interesanti dzirdēt arī jūsu domas par šo tēmu.

Foto: Andrejs Terentjevs, f64

10 iemesli, kādēļ TU esi bagāts

Šajā mums visiem ne pārāk vieglajā laikā ir būtiski atcerēties dažas lietas. Atcerēties, ka Tu, visticamāk, esi bagāts, lai tur vai kas.

Tu esi bagāts, ja:

1. Tu pagājušonakt neaizgāji gulēt izsalcis.
2. Tev nenācās gulēt zem klajas debess.
3. Tev šorīt bija iespēja izvēlēties, ko vilkt mugurā.
4. Šodien tev darbā nenācās slaucīt sviedrus.
5. Nevienu pašu minūti tev nenācās pavadīt bailēs.
6. Tev ir pieeja tīram dzeramajam ūdenim.
7. Tev ir pieejama elementāra medicīniskā aprūpe.
8. Tu vari piekļūt internetam un caur to - zināšanām.
9. To māki lasīt.
10. Tev ir tiesības vēlēt.

Šīs ir tikai dažas no lietām, kas padara Tevi daudz bagātāku par LIELĀKO daļu pasaules iedzīvotāju. Tādēļ nākamajā reizē, kad uznāks vēlēšanās pažēloties par grūto dzīvi, varbūt padomā vēlreiz...

Iemeslu oriģināls: http://www.marcandangel.com/2008/11/03/10-reasons-you-are-rich/
Foto avots: http://www.flickr.com/photos/ernstschade/332917830/

Klubs "Piens" - vai jau saskābis?

Šī pavasara (un nešaubos, ka arī vasaras) spicākā izklaides vieta mūsu galvaspilsētā ir klubs "Piens" (jeb reāli jau bārs ar vietu dejām), kurš, par spīti neizdevīgajai un neierastajai lokācijai, absolūtai reklāmas neesamībai un faktam, ka oficiāla atklāšana joprojām nav notikusi, pelnīti ir kļuvis par hitu jaunatnes vidū. Un tomēr, šķiet, ka, neraugoties uz visu foršo, ko "Piens" mums piedāvā, kā sakarīgu atpūtas vietu šo iestādījumu jau varam norakstīt. Šajā ierakstā pastāstīšu - kāpēc.

"Piena" šābrīža galvenā problēma ir tā popularitāte. Stāsti par tur notiekošajiem foršajiem tusiņiem, stilīgo interjeru, lētajiem dzērieniem un ap klubu valdošā noslēpumainības aura jeb citiem vārdiem sakot "mouth-to-mouth" mārketings ik nedēļas nogali uz šo klubu vilina neskaitāmus tusēt gribētājus, ar kuriem iestādījuma saimnieki, sķiet, pagaidām netika rēķinājušies, tādēļ īsti arī netiek galā.

Līdz šim "Pienu" esmu apmeklējis trīs reizes un ar katru reizi pārbāztības problēma ir izpaudusies arvien ievērojamāk. Ieejas maksas nav (tas laikam saistīts ar līdz galam nesakārtotajiem juridiskajiem darbības aspektiem), nepilngadīgajiem par lielu prieku "face control" eksistē tikai teorijā, kaut kādā brīdī apmeklētāju plūsma gan tiek ierobežota, taču tikai tad, kad cilvēku jau ir krietni par daudz. Tā rezultātā pārvietoties pa telpām ir praktiski nereāli, deju placī var izbaudīt, kā jūtas šprotes konservu bundžā, pie bāra piekļūt ir ārkārtīgi sarežģīt, nemaz nerunājot par labierīcību apmeklēšanu vai par faktu, ka, izejot laukā uzpīpēt, pastāv iespēja vismaz pusstundu pastāvēt rindā, lai tiktu atpakaļ.

Vēl viena lieta. Nezinu, kāda bija Mārtiņa Mielava un kompanjonu sākotnējā koncepcija, taču šobrīd šķiet, ka uz "Pienu" par 95% ir pārvākusies publika, kas pēdējās pāris vasaras apgrozījās Vecrīgas "Coyote Fly", respektīvi - "zelta jaunatne" tās pilnā plaukumā. Bravūrīgu puišu bariņi dizaineru autfitos, meitenes-zeltraces un visi citi pazīstamie "zīmulīgie" pasaku tēli, kuru dzīves galvenais mērķis ir tapt pamanītiem par jebkuru cenu. Interesanti, vai "koijots" tagad piektdienās ir pustukšs?

Skumjākais, ka finansiāli šis gads jaunajam klubam/bāram/kafe acīmredzami būs visnotaļ veiksmīgs (ja vien PVD vai VID to neaizklapēs ciet), tādēļ, visticamāk, ka nekas no augstāk minētā nemainīsies un "Piens", kuram bija visas iespējas kļūt par gaumīgu un atšķirīgu izklaides un atpūtas vietu, kāda bija, piemēram, kādreizējā "Casablanca", piedāvās vien kārtējo iespēju vārda tiešā nozīmē paburzīties. Man personīgi žēl, ka tā.

P.S. Toties Mednis ar Grēviņu vakar ar savu "mash-up battle" totāli norāva jumtu. Aiciniet viņus visur, kur nepieciešama lieliska pārtija, tas ir tā vērts :)

Tava iespēja kļūt par mākslas mecenātu

Visticamāk, jūs jau esat dzirdējuši par Mareku, kurš forši zīmē un vēlas, lai viņa zīmējumi būtu pieejami arī grāmatas formātā. Lai viņa sapnis kļūtu par īstenību jau 5. maijā, kopumā ir nepieciešami 1500Ls, no kuriem gandrīz puse, pateicoties Latvijas blogosfēras un citu viņa talanta cienītāju atbalstam, jau ir savākta. Taču vēl viens atgādinājums noteikti nenāks par ļaunu.

Mareks neko negrib tāpat vien - katrs, kurš noziedos vismaz 3,06Ls jeb 4,36 eiro, automātiski kļūst par grāmatas īpašnieku. Ja paši šobrīd nevarat atļauties noziedot, pastāv arī citas iespējas, kā palīdzēt. Varat darīt kā es - pārliecināt savu darba devēju nopirkt vietu uz LogoMūra (50Ls), kurš ir apskatāms gan projekta mājaslapā, gan tiks arī publicēts uz grāmatas aizmugurējā vāka. Tāpat varat arī vienkārši uzrakstīt par šo projektu, vai jau iepriekš rezervēt grāmatiņu, lai to bez satraukuma par nelielo tirāžu iegādātos jau pēc izdošanas.

Kad piedalījos Barcamp Baltics 2009 un stāstīju par Twitter un tā iespējām, Mareks bija auditorijā un zīmēja, un man bija liels pārsteigums par rezultātu. Šķiet, viņš var savdabīgā veidā atainot visu, ko redz, jūt un domā. Par to prieks. Lai viņam netrūkst ne veiksmes, nedz iedvesmas!

Meklēju jaunu dzīvesvietu. Upd: Vairs nemeklēju :)

Tiek meklēta jauna dzīvesvieta, jo vecā ir palikusi krietni par šauru.

Ir aptuveni nodefinēts, ko vēlos, un, ja jūs varat ko tādu piedāvāt vai arī ir idejas par to, kurš var, dodiet ziņu. Esmu gatavs ievākties praktiski nekavējoties.

• 1 vai 2 plašas istabas, vēlams studio tipa
• pats centrs (max 10 minūšu gājiens no Brīvības pieminekļa)
• gaišs un silts, malkas apkure neder, gāzes - der
• pēc remonta vai lieliskā tehniskajā un vizuālajā stāvoklī
• pirmie 3 stāvi vai ar liftu (riteni un klavieres negribas augstāk stiept), smuks mansards arī der
• var būt mēbelēts, bet nepārbāzts ar visādām antīkām grabažām, liela gulta ir bonuss
• visa virtuves tehnika, veļas mašīna
• vanna labāk nekā duša
• autostāvvieta nebūtu slikti, bet nav obligāti
• platjoslas internets vai iespēja tādu viegli pieslēgt
• kāpņutelpa, kurā neviens nenakšņo
• cena - saprātīga, ņemot vērā īres tirgu, kurš turpina gāzties uz leju. Principā neredzu iemeslu maksāt vairāk par 200Ls + komunālie, ja vien nav kas neticami fantastisks.
• bez starpniecības komisijas, ieteicējam uzsaukšu pusdienas ;)

UPDATE:

Dzīvesvieta ir atrasta. Kad ievākšos, tad padalīšos ar bildēm.

Piezvani viņai un prasi, kā iet...

Agnese Kārše
Biedrības AKKA/LAA
Komunikācijas nodaļas vadītāja
tel. 67274744
mob.tel. 26674742
e-pasts: Agnese.Karse@akka-laa.lv

Vai SVF Latvijai aizdevis 10,4 miljardus dolāru?

Piefiksēju interesantu nesakritību lokālajā un starptautiskajā informatīvajā telpā pieejamajā informācijā par starptautisko institūciju aizdevumu Latvijai. Mūsu valdība un arī mediji ziņo, ka kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro jeb 5,3 miljardi latu, no kuriem 1,19 miljardus latu piešķirs Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), bet pārējo summu Eiropas Komisija un citi finanšu avoti. Tajā pašā laikā rietumu lielākie mediji, ziņojot par to, ka SVF no aizdevumiem krīzes nomocītajām Austrumeiropas valstīm jau nākamajā gadā varētu gūt 650 miljonu dolāru lielu pelņu, norāda, ka SVF Latvijai aizdevis 10,4 miljardus dolāru jeb aptuveni 5,78 miljardus latu.

Pašā SVF lapā publiski pieejamajā informācijā gan rodams apstiprinājums vien par augšminēto 1,19 miljardu latu lielo aizdevumu Latvijai, taču tādā gadījumā nav skaidrs, no kurienes prestiži ārvalstu mediji, kuri parasti skrupulozi pieiet savu ziņu pārbaudei, ņēmuši daudzkārt lielākās summas?

Update:
Ir versija, ka Bloomberg, kas ir sākotnējās ziņas autori, joprojām atrodas Slaktera graujošā iespaida varā, un nav spējuši atšķirt kopējo aizdevuma paketi no SVF aizdevuma daļas, taču šos pašus ciparus nule kā pārpublicējusi arī mūsu pašu LETA un tālāk ziņu portāli, it nemaz neiespringstot par informācijas, ar kuru aģentūras cilvēki taču ir lieliski pazīstami un strādā diendienā, nekorektumu.

INTERESANTI: Elle tuksneša vidū

Atgriežoties pie ilgi atmatā turēta lauciņa, piedāvāju jums jaunu tulkojumu no vienmēr pārsteigumiem pilnā resursa DamnInteresting.com. Šoreiz varat uzzināt par to, kādēļ nevajadzētu metināt ar atklātu liesmu noliktavā, kurā glabājas raķešu degvielas sastāvdaļas. Pievienotais videomateriāls garantē orgasmu piromāniem.

Tieši pirms pusdienu pārtraukuma, 1988.gada 4. maijā, kādā rūpnīcā netālu no Hendersonas, Nevadas štatā, ASV, panikā kritusi remontbrigāde metās, ko kājas nes, prom no ēkas, kas piederēja Pacific Engineering Production Company, pazīstamai arī kā PEPCON. Viņiem aiz muguras neliela, bet ambicioza uguns liesma lūkoja ērtāk iekārtoties plašā noliktavā.

Brigāde strādāja pie vēja papostītās stikla un stiklašķiedras ēkas remonta, kad noklīdusi dzirkstele no metināšanas aparāta nez kā pamanījās aizdedzināt šo celtni. Vīri ķērās pie tuvējām ugunsdzēsības šļūtenēm, cerot apslāpēt liesmas, taču uguns mēles tikai pasmējās par viņu centieniem un drīz sāka laizīt noliktavā izvietotās 55-galonu (~208 litri) mucas. Pie šāda satraucoša notikumu pavērsiena, viņi nekavējoties atmeta ar roku šļūtenēm un izvēlējās steigšus attālināties no notikuma vietas. Strādnieki lieliski zināja, kas atradās šajās mucās un nevēlējās būt klāt, lai redzētu, kā tās reaģē uz uguns liesmām.

Tolaik PEPCON bija vienīgā kompānija ASV, kas ražoja ķīmisko amonija perhlorātu, būtisku raķešu degvielas sastāvdaļu, ko izmanto gan kosmosa kuģos, gan Titan raķetēs. Šis baltais, granulētais savienojums ir spēcīgs oksidētājs, ko izmanto, lai paātrinātu raķešu degvielas sadegšanu. Tāpat rūpnīcā varēja atrast lielu daudzumu citu bīstamu materiālu, kā piemēram sālsskābi un slāpekļskābi.

Tajā dienā noliktavā glabājās vairāk nekā četri tūkstoši tonnu amonija perhlorāta, tāpēc nav jābrīnās, ka satrauktie strādnieki bēga ar lielu entuziasmu. Kosmosa kuģa Challanger eksplozija pirms 15 mēnešiem bija likusi NASA uz izmeklēšanas laiku apturēt savu kosmosa programmu, tomēr PEPCON pasūtījumi tika saglabāti iepriekšējā līmenī, tādēļ ar degvielu pilno konteineru skaits tobrīd bija sasniedzis savu maksimumu.

Gadu gaitā visa rūpnīca bija piesātināta ar amonija perhlorāta nogulsnēm. Stiprais vējš, kas pūta remontstrādnieku vizītes dienā, darbojās pret viņiem, atri pārvēršot nelielu metināšanas negadījumu milzīgā oranžā ugunsbumbā. Ziņām par nelaimi izplatoties, lielākā daļa strādnieku steidzās evakuēties no sešām rūpnīcas ēkām, tomēr vīrs vārdā Rojs Vesterfīlds palika, lai piezvanītu glābējiem:

Dispečers: Ugunsdzēsības dienests.
Vesterfīlds: Trauksme! Mums vajadzīgi ugunsdzēsēji, visi, ko vien varat atsūtīt. Nekavējoties!
Dispečers: Kas par problēmu?
Vesterfīlds: Nu, mums... viss ir liesmās.

Ap to pašu laiku, Klārka apgabala ugunsdzēsības dienesta priekšnieks pamanīja dūmu stabu pie horizonta un pavēlēja saviem padotajiem nekavējoties doties uz notikuma vietu. Viņš un vēl viens ugunsdzēsējs iesēdās vieglajā mašīnā un steidzās turp vēl pa priekšu smagajai tehnikai. Masīvā ugunsbumba kļuva redzama jau jūdzi iepriekš, izverdot milzīgu kodīgu dūmu lēveni tieši debesīs. Drīz abi ugunsdzēsēji ievēroja desmitiem baiļu pārņemtu PEPCON darbinieku abās ceļa malās - par spīti pusdienlaika tuksneša saulei, vīri un sievas ar kājām steidzās pēc iespējas tālāk no degošās rūpnīcas.

Pēc dažām minūtēm, kad ugunsdzēsēju priekšnieks jau tuvojās uguns pārņemto ēku pudurim, viņu un pasažieri abus apžilbināja pēkšņs uzliesmojums. Auto sašūpojās un logi izsprāga, mašīnu sasniedzot apstulbinošam triecienvilnim. Pēc mirkļa no dūmiem parādījās apsvilis auto, kura vadītājs apstājās tikai uz mirkli, lai pabrīdinātu, ka lielākās eksplozijas vēl tikai gaidāmas. Apjautis, ka šī pekle ir tālu pārsniegusi viņa departamenta ugunsdzēšanas iespējas, priekšnieks pagrieza savu apskādēto auto atpakaļ uz Hendersonu.

Ugunsdzēsēju mašīnu komandas bija nonākušas pie šī paša nomācošā secinājuma, kad, tuvojoties fabrikai, bija novērojušas to pašu sprādzienu. Bija skaidrs, ka tuvoties vēl vairāk, nozīmētu pakļaut sevi nopietnām briesmām, tādēļ mašīnas nobrauca ceļa malā un turpināja vērot briestošo katastrofu no jūdzes attāluma.

Jūdzes attālumā, tikai citā virzienā, inženieru komanda veica kārtējo apskati kādam televīzijas tornim, kad pamanīja ugunsgrēku un sāka to filmēt. Aptuveni četras minūtes pēc pirmās lielās eksplozijas, inženieri bijīgi noskatījās, kā PEPCON ēkas pilnīgi pazuda iespaidīgā uzliesmojumā, kas tālu pārspēja pirmo. Viņu skatpunkts atļāva tiem lieliski novērot triecienvilni, kurš radiāli izplatījās pāri tuksnesim, izpostot tuvējo zefīru fabriku. Attāluma dēļ skaņas vilnis viņus nesasniedza vēl vairākas sekundes, taču, kad tas beidzot notika, efekts bija pērkona cienīgs.

Klārka apgabala ugunsdzēsēju šefs joprojām centās nokļūt pēc iespējas tālāk no fabrikas, kad notika otrais sprādziens. Triecienvilnis iebelza auto no aizmugures, momentā pārklājot viņu ar trokšņa un spiediena lavīnu. Kad tas bija pāri, viņš ar pārsteigumu konstatēja, ka transportlīdzeklis, par spīti bēdīgajam paskatam, joprojām bija pa pusei darboties spējīgs. Drīz viņa skatam pavērās ugunsdzēsēju mašīnu kolonna, kuras logu drumslas pārklāja vai visu ceļu. Kad šoka pārņemtajam vīram beidzot izdevās atgriezties pilsētā un atrast slimnīcu, viņš tur priekšā atrada jau vairākus simtus palīdzības meklētāju. Pusotras jūdzes attālā eksplozija bija satricinājusi un sašķobījusi ēkas arī pilsētā, tā izraisot daudzas traumas.

Pie horizonta dūmu mākonis kāpa pat 1000 pēdu (304m) augstumā, un, kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, tas bija saredzams pat 100 jūdžu (160km) attālumā. Vairāki attāli vērotāji ziņoja par bažām, ka "aukstais karš" varētu beidzot būt pāraudzis "karstajā karā", no kura amerikāņi tik ļoti baidījās.

Nevaldāmā elle PEPCON rūpnīcā nomierinājās vien tad, kad lielākā daļa degvielas bija sadegusi. Kataklizmiskie sprādzieni bija zemē izrāvuši masīvu caurumu un pārrāvuši arī gāzes līniju, tomēr 200 pēdu augstā liesma tika drīz vien nomērdēta badā, pārtraucot gāzes padevi.

Izmeklētāji ieradās inspicēt notikuma vietu un atrada tajā vien absolūtu iznīcību. Sešas PEPCON ēkas bija pilnībā pazudušas, un to vietā stāvēja vien greizi metāla karkasi un 15 pēdu dziļa bedre. Tuvējā zefīru fabrika bija piedzīvojusi līdzīgu likteni, nespējot absorbēt neticamo spiediena vilni. Tāpat bojātas bija arī daudzas ēkas Hendersonā, lielākoties ar izsistiem logiem un no eņģēm izrautām durvīm. Bojājumi tika konstatēti pat 10 jūdzu attālumā.

Lai arī šajā katastrofā ievainojumus guva gandrīz 400 cilvēki, pārsteidzošā kārtā bojā gāja tikai divi. Viens bija fabrikas darbinieks ratiņkrēslā, kurš nespēja atstāt telpas gana ātri, savukārt otra vārds mums jau ir zināms - tas bija Rojs Vesterfīlds, tas pats, kurš piezvanīja glābējiem. Viņu aizkavēja poliomielīta sekas, kuru dēļ tam bija apgrūtināta pārvietošanās. Tiek uzskatīts, ka viņš apzināti izvēlējies palikt iepakaļ un brīdināt atbildīgos dienestus, zinot, ka izglābšanās ir maz ticama.

Turpmākā izmeklēšana parādīja, ka destruktīvā enerģija no lielākās eksplozijas bija aptuveni ekvivalenta 2500 tonnām TNT jeb divarpus kilotonnām. Tā lika dejot seismogrāfisko mēraparātu adatām pat Kolorādo, uzrādot šo trīci kā 3,5 pēc Rihtera skalas.

PEPCON advokāti ilgi nekavējās un notikušajā vainoja Dienvidrietumu gāzes kompāniju. Juristi apgalvoja, ka dabasgāze aizdegusies vispirms, pēcāk izraisot amonija perhlorāta sprādzienu. Trīs dienas pēc eksplozijas viens no šiem advokātiem paziņoja: "Nekas nevar aizdedzināt amonija perhlorātu. Tas nedeg. Tas ir nedegošs." Lai arī pirms PEPCON incidenta šis savienojums netika uzskatīts par ārkārtīgi bīstamu, ķīmiķi norādīja, ka šī jurista izpratne par ķīmiju acīmredzot ir līdzvērtīga viņa izpratnei par ētiku. Viņi aprakstīja šo ķimikātu kā "nestabilu un ļoti ugunsnedrošu".

PEPCON rūpnīca bija apdrošināta tikai par vienu miljonu dolāru, ar ko nekādi nepietika, lai samaksātu par citu īpašumam nodarītajiem zaudējumiem. Tas noveda pie kolosālas tiesas prāvas, kurā iesaistījās vairāki duči apdrošināšanas kompānijas un vairāk nekā piecdesmit advokātu biroji. Šīs masīvās tiesu orģijas iznākums bija rakstāms uz miljons lapām un tās vēstīja par 71 miljonu dolāru vērtu izlīgumu starp visām iesaistītajām pusēm.

Hendersonas rūpnīca vairs nekad netika atjaunota. PEPCON nomainīja nosaukumu uz Western Electrochemical Co. un uzbūvēja jaunu amonija perhlorāta rūpnīcu Cedaras pilsētā, Jūtas štatā, kur tā darbojas joprojām. Tiesa, viņu izpratne par drošību ir uzlabojusies - līdz šai dienai jaunajā rūpnīcā ir notikusi tikai viena nāvējoša eksplozija.



(c)2007 Alan Bellows, DamnInteresting.com, autors
(c)2009 Jānis Polis, notesjokes.blogspot.com, tulkojums

N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta!
--------------------------------
Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!

Busuļa Eirovīzijas dziesma krieviski (audio)

Kā zināms, veselais saprāts ir uzvarējis (cik nu par to vispār var runāt šajā gadījumā) un kārtējā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas šogad norisināsies Maskavā, Latviju pārstāvēs Intars Busulis. Interesanti, ka viņš izvēlējies nevis uzstāties ar dziesmas oriģinālversiju latviešu mēlē, vai, kā tas nereti notiek, pārdziedāt to angliski, bet gan mēģināt spiest uz postpadomju telpu un dziedāt krievu valodā. Šo Kārļa Lāča komponētās dziesmas "Sastrēgums" versiju ar nosaukumu "Probka" arī piedāvāju jums noklausīties.

Foto: www.eirovizija.lv

Seko man Twitterī un laimē ielūgumus uz koncertu!

Īpašais piedāvājums:

līdz rītdienas, 27. februāra beigām (pusnaktij) piesakies par mana Twitter konta Twitter.com/JanisPolis sekotāju un tev būs iespēja piedalīties izlozē par ielūgumu divām personām uz lieliskās blūza blices D11 Blues Band 4 gadu jubilejas koncertu sestdien, 28. februārī JVLMA Studentu klubā.

Programmā:

• D11 Blues Band + Loreta Medne + Edgars Rubenis + Bullfrog Brown (EST)

• Ceļojošā blūzmeņu un džezmeņu portretu fotoizstāde Roots and Fruits

Kluba durvis veras no 21:00, uzstāšanās no 22:00.

Adrese: Raiņa bulvāris 23

P.S. Izlozē piedalīsies tikai tie, ka par sekotājiem būs kļuvuši pēc šī ieraksta publicēšanas. Ar uzvarētāju sazināšos personīgi Twitterī.