Man nenāk ne prātā apgalvot, ka mūsu valsts pārvalde strādātu lieliski, un es nenoliegšu, ka ir nozares, kuru uzturēšana vai atbalstīšana arī brīvā tirgus ekonomikas apstākļos neapšaubāmi ir valsts pienākums, taču lielākoties, raugoties uz šo publisko žēlošanos, pieprasījumiem un ultimātiem, man gribas uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc, ellē ratā, kādam jums kaut kas būtu jādod?
Manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi visus šos šķietami krīzes nelaimē nonākušos prasītājus mest pār vienu kārti.
Es pilnībā varu saprast skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, ārstniecības personāla, bibliotekāru un vēl vairāku nozaru pārstāvju, kuru darba devējs ir valsts vai pašvaldības, izmisumu, kad tiem solītā un pat likumos ierakstītā algas pielikuma vietā pēkšņi nākas izvēlēties starp algas samazinājumu vai darba zaudēšanu. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības iet un iemest pusķieģeli to politiķu logā, kas vēl tikai gadu atpakaļ, kad tuvojošos krīzi bija grūti nesaskatīt pat aklajam, turpināja solīt neizpildāmo.
Taču šīs nozares nebūt nav vienīgās, ka uzskata, ka krīzes laikā valstij tās būtu jābalsta. Ņemsim par piemēru tos pašus zemniekus, kas rīt solās pārpludināt Rīgas ielas ar smago tehniku. Atmetīsim nost sentimentu par tēvutēviem arājiem un paraudzīsimies uz faktu, ka tāds zemnieks nav nekas cits kā biznesmenis. Tiesa, reāli ražojošs biznesmenis, kas mūsu valstī nav diez ko ierasti, un tomēr zemnieku saimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits ,un uz to pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumi. Un arī tajā veiksmi vai neveiksmi nosaka spēja adekvāti reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām un prognozēt nākotnes tendences. Un ja nu pēkšņi ir situācija, kad uzpircēji vairs negrib iepirkt pienu un to nākas gāzt grāvī, tad ir muļķīgi pie tā vainot valsti. Gluži vienkārši, jūsu produkts patērētājam vairs nav aktuāls. Vai nu piens vairs negaršo, vai arī citur to var nopirkt lētāk. Sāpīgi, protams, bet tā notiek ik dienas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, un neviens par to nekādu lielo brēku neceļ un miljonus no valsts nepieprasa. Neesi laicīgi paredzējis krīzi nozarē, diversificējis un optimizējis biznesu - pats vainīgs. C'est la vie.
Nesen dibinātā
Latvijas Kredītņēmēju apvienība (kuru man viemēr mēle niez saukt par Nesaprātīgo Izšķērdētāju varzu) ar varenu sajūsmu uzņēma vienu visu laiku no murgainākajām Šlesera idejām uz trīs gadiem aizliegt bankām realizēt savas likumiskās tiesības (kuras iepriekš nostiprinājusi šī pati valsts un tās politiķi) atņemt parādniekiem viņu dzīvokļus un citus nekustamos īpašumus. Respektīvi, Šlesers, pats megabiznesmenis un brīvā tirgus apustulis būdams, rosina valstij iejaukties biznesā un diktēt tam spēles noteikumus jau pēc spēles beigām. Šizofrēnija?!
Droši vien, ka ir taisnība tiem ekspertiem, kas saka, ka bankas mūsu pilsoņiem piedāvājušas daudz sliktākus noteikumus nekā citur pasaulē, taču patiesībā šis fakts, par ko tā satraucas mediji, neko nemaina. Ja kāds ir bijis tik stulbs un izmantojis augstās nekustamo īpašumu cenas, lai sagrābtos milzīgus kredītus uz neizdevīgiem, taču līgumā skaidri ierakstītiem noteikumiem, tad, jau atkal, pats vainīgs. Nu nevaram taču par savu stulbumu vienmēr vainot valsti. Tad jau valsts atbalstu ar pilnām tiesībām varētu saņemt arī tie jampampiņi (tie to arī pieprasa), kas visu kredītos savākto naudu
iegrūduši nelikumīgās finanšu piramīdās.
Vēl es gribu pieminēt
Latvijas Radio un tā nedienas (neba jau, ka tām trūktu publicitātes). Man šis veidojums vienmēr šis šķitis absurds pēc būtības. Tas ir no valsts budžeta finansēts sabiedriskais medijs, kurš tomēr piedalās reklāmas tirgū un pelna naudu, kropļojot reklāmas tirgu. Detaļās neizplūdīšu, jo tad man pārmetīs ieinteresētību, kuras man patiesībā nav, taču vai jums nešķiet dīvaini, ka medijs, kuru klausās (pa visiem kanāliem kopā) vairāk nekā 40% no kopējā laika, ko mūsu valsts iedzīvotāji vispār atvēl radio (AQH Share), kurš pārdod reklāmas par tirgus cenu (vai arī pēc savas izvēles dempingo tirgu) un piedevām saņem milzīgu dotāciju no valsts, ir uz bankrota robežas? Ja tirgus līderis strādā ar zaudējumiem, vai tā ir valsts vaina vai tomēr vainojams neticami sūdīgs menedžments?
Tādus "ne pa ķeksi" valsts naudas prasītājus varētu saukt vēl un vēl. Var jau būt, ka es esmu kaut kur nošāvis greizi mācoties par to, kas tad īsti ir valsts. Manuprāt, valstij ir konkrēti pienākumi pret tās pilsoņiem, un tie ir ierakstīti šīs valsts likumos. Ja tie netiek pildīti, tad mēs mainam cilvēkus, kuriem šo pienākumu izpilde ir uzticēta. Bet ārpus tā, mēs esam paši par sevi, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka valstij un tās budžetam uz sevi būtu jāuzņemas mūsu neizdarība, nezināšana vai vienkārši muļķība. Un jo ātrāk mēs visi to apjēgsim, jo labāk mums pašiem.
Ziņas
