Jauki sajūtu nieki

Pārskatot arhīvus atradu dažas pašam tīkamas piezīmes gandrīz par neko. Pēdējā gada laikā tapušas. It kā par niekiem, bet tomēr tik svarīgiem. Iemetu, lai nepazūd. Jo visnotaļ jauki uzrakstītas.

Pavasaris

Spirdzinošs kā rasas malks ir rīta gaiss pavasarī. Un skurbinošs kā dzirkstošs burbuļvīns, kas reibina tik nemanāmi un tīkami...
Ielas vēl klusas, bet zeltā jau gaismojas durvis un pagalmi, kas vēl pirms mirkļa tinās dūmakainas krēslas plīvurā. Baznīcu torņu bronzas gaiļiem savas balsis aizlienē kaijas un tie gavilē rīta jundu.
Es mostos un līdz ar mani mostas arī pasaule. Atveru acis un nemulstu ne mirkli.
Eju DZĪVOT!

Vasara

Asfalts jau atkal pulsē saulstaru ritmā. Bez spēka pakrīt pat trolejbusu kontaktstieņi un dienasgaismā tik bālie laimētavu neona vilinātājuguņi. Zvirbuļi neko neredzošām acīm peras pa iedomu peļķēm, toties kanāla pīles lepni noraugās uz slāpstošo pilsētu. Vēl vasara...

Rudens

Krīt lapas.
Viena krīt lēni un graciozi kā burulaiva slīd vieglas brīzes laikā. Cita virpuļu virpuļiem steidzas ātrāk saplūst ar krāsaino paklāju, ko dāsni noklājis rudens, mūsu mūžam pārāk steidzīgo soļu dunu slāpējot ar ausīm tīkamu čaukstoņu. Arvien grūtāk kļūst neieklausīties iekšējā balsī, kas aicina atgriezties bērnībā un atkal no jauna ienirt šajā bezgalīgo krāsu bagātībā, ļaut, lai krītošās lapas pārklāj tevi no galvas galvas līdz kājām un to kluso čaukstu čuksti rod atbalsi kaut kur dziļi, dziļi...

11. novembris

..un atkal no jauna vasks lēnītēm ritēs pa senā pilsētas aizsargvaļņa daudz pieredzējušajiem vaigiem. Liesmiņas atspīdēs bērnu un sirmgalvju acīs, div` dūjiņas atkal skries gaisā, cilvēki atcerēsies, pieminēs, varbūt vienkārši smies vai ar izbrīnu raudzīsies uz nebeidzamo straumi, kas šovakar plūdīs cauri vecās pilsētas šaurajām ieliņām, lai uz mirkli kļūtu par kopējo gaismu.
Es būšu tur un mana sirds dziedās...

Meitene un smaids

Kāda meitene smaida... Nē, nudien, viņa smaida tā, it kā tas būtu pēdējais, pats beidzamais smaids viņas dzīvē. Meitenei tramvaja pieturā blakus stāvošie cilvēki neizpratnē raugās un rausta plecus - prātiņ, nāc mājās, kur nu šitā smaidīt?! Trīs zēniņi brīdi sačukstas un tad drosmīgākais aši pieskrien smaidošajai būtnei, ar elkoni iebaksta tai vēderā tā, ka viņas smaids acumirklī pārvēršas sāpīgā grimasē. Meitene vairs nesmaida. Apkārtējie piekrītoši māj ar galvu un atgriežas pie savām ierastajām domām. Viss atkal kā ierasts...

Laiks, kas lāsēm pil

Pustumsa.
Mazliet nedroši, bet tomēr ne mirkli neapstājoties, liesmiņai vārgi mirgojot, no iešķībās sveces uz grīdas pil vaska lāses. Gaužām līdzīgi no viņas skropstām šovakar trīsot pil laiks. Mūsu laiks.
Skatienu zibšņi, mulsi smaidi, mokošas šaubas, no pakrūtes izlauzušies tauriņi, nedroši pieskārieni, tie paši pirmie skūpsti, matos ieķērušies smilšu graudiņi, snīpis, kurš ezerā, saulaini rīti, nebeidzamas jūsmas pilnas dienas, pastaigas mijkrēslī, brīnumu naktis, smiekli un asaras, tas vienkāršais labums un sasodīti sarežģītais viss pārējais.
Laiks nu jau aumaļām līst no viņas skropstām, lai, kad viss būs izlijis, viņa celtos un ietu. Nu jau savā laikā...

Sīkumi

Sīkumiem pilnas ir mūsu dienas.
Patiesībā, sīkumi arī ir mūsu dienas. Kriksi pa kriksim tie veļas no rīta kalna pa dienvidus nogāzi, līdz vakarā nonāk jau lielā, krāsainā un nekad neatkārtojamā bumbā savēlušies. Dienu sīkumbumbas es veru garā virtenē un lieku aiz auss. Saka taču, ka to, kas reiz var noderēt, vajagot likt aiz auss. Dīvaini, taču auss no lielās virtenes nemaz nenogurst.
Brīžos, kad liekas - garlaicības pelēcība tūliņ, tūliņ izdzēsīs pašu pēdīgo dzīves krāsainumu - es ņemu vienu tādu bumbu un metu pret grīdu. Un istaba tūliņ pilna krāsainu sīkumu, bet garlaicībai nekas neatliek, kā vien sprukt pa logu laukā un pieplakt asfaltam, cerot, ka sīkumi, no kalna veļoties, to neparaus līdzi krāsainajā murskulī.
Kas gan tā būtu par izsmiešanos - krāsaina garlaicība...