Tiek meklēta jauna dzīvesvieta, jo vecā ir palikusi krietni par šauru.
Ir aptuveni nodefinēts, ko vēlos, un, ja jūs varat ko tādu piedāvāt vai arī ir idejas par to, kurš var, dodiet ziņu. Esmu gatavs ievākties praktiski nekavējoties.
1 vai 2 plašas istabas, vēlams studio tipa
pats centrs (max 10 minūšu gājiens no Brīvības pieminekļa)
gaišs un silts, malkas apkure neder, gāzes - der
pēc remonta vai lieliskā tehniskajā un vizuālajā stāvoklī
pirmie 3 stāvi vai ar liftu (riteni un klavieres negribas augstāk stiept), smuks mansards arī der
var būt mēbelēts, bet nepārbāzts ar visādām antīkām grabažām, liela gulta ir bonuss
visa virtuves tehnika, veļas mašīna
vanna labāk nekā duša
autostāvvieta nebūtu slikti, bet nav obligāti
platjoslas internets vai iespēja tādu viegli pieslēgt
kāpņutelpa, kurā neviens nenakšņo
cena - saprātīga, ņemot vērā īres tirgu, kurš turpina gāzties uz leju. Principā neredzu iemeslu maksāt vairāk par 200Ls + komunālie, ja vien nav kas neticami fantastisks.
bez starpniecības komisijas, ieteicējam uzsaukšu pusdienas ;)
UPDATE:
Dzīvesvieta ir atrasta. Kad ievākšos, tad padalīšos ar bildēm.
Piefiksēju interesantu nesakritību lokālajā un starptautiskajā informatīvajā telpā pieejamajā informācijā par starptautisko institūciju aizdevumu Latvijai. Mūsu valdība un arī mediji ziņo, ka kopumā Latvijai būs pieejami 7,5 miljardi eiro jeb 5,3 miljardi latu, no kuriem 1,19 miljardus latu piešķirs Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF), bet pārējo summu Eiropas Komisija un citi finanšu avoti. Tajā pašā laikā rietumu lielākie mediji, ziņojot par to, ka SVF no aizdevumiem krīzes nomocītajām Austrumeiropas valstīm jau nākamajā gadā varētu gūt 650 miljonu dolāru lielu pelņu, norāda, ka SVF Latvijai aizdevis 10,4 miljardus dolāru jeb aptuveni 5,78 miljardus latu.
Pašā SVF lapā publiski pieejamajā informācijā gan rodams apstiprinājums vien par augšminēto 1,19 miljardu latu lielo aizdevumu Latvijai, taču tādā gadījumā nav skaidrs, no kurienes prestiži ārvalstu mediji, kuri parasti skrupulozi pieiet savu ziņu pārbaudei, ņēmuši daudzkārt lielākās summas?
Update: Ir versija, ka Bloomberg, kas ir sākotnējās ziņas autori, joprojām atrodas Slaktera graujošā iespaida varā, un nav spējuši atšķirt kopējo aizdevuma paketi no SVF aizdevuma daļas, taču šos pašus ciparus nule kā pārpublicējusi arī mūsu pašu LETA un tālāk ziņu portāli, it nemaz neiespringstot par informācijas, ar kuru aģentūras cilvēki taču ir lieliski pazīstami un strādā diendienā, nekorektumu.
Atgriežoties pie ilgi atmatā turēta lauciņa, piedāvāju jums jaunu tulkojumu no vienmēr pārsteigumiem pilnā resursa DamnInteresting.com. Šoreiz varat uzzināt par to, kādēļ nevajadzētu metināt ar atklātu liesmu noliktavā, kurā glabājas raķešu degvielas sastāvdaļas. Pievienotais videomateriāls garantē orgasmu piromāniem.
Tieši pirms pusdienu pārtraukuma, 1988.gada 4. maijā, kādā rūpnīcā netālu no Hendersonas, Nevadas štatā, ASV, panikā kritusi remontbrigāde metās, ko kājas nes, prom no ēkas, kas piederēja Pacific Engineering Production Company, pazīstamai arī kā PEPCON. Viņiem aiz muguras neliela, bet ambicioza uguns liesma lūkoja ērtāk iekārtoties plašā noliktavā.
Brigāde strādāja pie vēja papostītās stikla un stiklašķiedras ēkas remonta, kad noklīdusi dzirkstele no metināšanas aparāta nez kā pamanījās aizdedzināt šo celtni. Vīri ķērās pie tuvējām ugunsdzēsības šļūtenēm, cerot apslāpēt liesmas, taču uguns mēles tikai pasmējās par viņu centieniem un drīz sāka laizīt noliktavā izvietotās 55-galonu (~208 litri) mucas. Pie šāda satraucoša notikumu pavērsiena, viņi nekavējoties atmeta ar roku šļūtenēm un izvēlējās steigšus attālināties no notikuma vietas. Strādnieki lieliski zināja, kas atradās šajās mucās un nevēlējās būt klāt, lai redzētu, kā tās reaģē uz uguns liesmām.
Tolaik PEPCON bija vienīgā kompānija ASV, kas ražoja ķīmisko amonija perhlorātu, būtisku raķešu degvielas sastāvdaļu, ko izmanto gan kosmosa kuģos, gan Titan raķetēs. Šis baltais, granulētais savienojums ir spēcīgs oksidētājs, ko izmanto, lai paātrinātu raķešu degvielas sadegšanu. Tāpat rūpnīcā varēja atrast lielu daudzumu citu bīstamu materiālu, kā piemēram sālsskābi un slāpekļskābi.
Tajā dienā noliktavā glabājās vairāk nekā četri tūkstoši tonnu amonija perhlorāta, tāpēc nav jābrīnās, ka satrauktie strādnieki bēga ar lielu entuziasmu. Kosmosa kuģa Challanger eksplozija pirms 15 mēnešiem bija likusi NASA uz izmeklēšanas laiku apturēt savu kosmosa programmu, tomēr PEPCON pasūtījumi tika saglabāti iepriekšējā līmenī, tādēļ ar degvielu pilno konteineru skaits tobrīd bija sasniedzis savu maksimumu.
Gadu gaitā visa rūpnīca bija piesātināta ar amonija perhlorāta nogulsnēm. Stiprais vējš, kas pūta remontstrādnieku vizītes dienā, darbojās pret viņiem, atri pārvēršot nelielu metināšanas negadījumu milzīgā oranžā ugunsbumbā. Ziņām par nelaimi izplatoties, lielākā daļa strādnieku steidzās evakuēties no sešām rūpnīcas ēkām, tomēr vīrs vārdā Rojs Vesterfīlds palika, lai piezvanītu glābējiem:
Dispečers: Ugunsdzēsības dienests. Vesterfīlds: Trauksme! Mums vajadzīgi ugunsdzēsēji, visi, ko vien varat atsūtīt. Nekavējoties! Dispečers: Kas par problēmu? Vesterfīlds: Nu, mums... viss ir liesmās.
Ap to pašu laiku, Klārka apgabala ugunsdzēsības dienesta priekšnieks pamanīja dūmu stabu pie horizonta un pavēlēja saviem padotajiem nekavējoties doties uz notikuma vietu. Viņš un vēl viens ugunsdzēsējs iesēdās vieglajā mašīnā un steidzās turp vēl pa priekšu smagajai tehnikai. Masīvā ugunsbumba kļuva redzama jau jūdzi iepriekš, izverdot milzīgu kodīgu dūmu lēveni tieši debesīs. Drīz abi ugunsdzēsēji ievēroja desmitiem baiļu pārņemtu PEPCON darbinieku abās ceļa malās - par spīti pusdienlaika tuksneša saulei, vīri un sievas ar kājām steidzās pēc iespējas tālāk no degošās rūpnīcas.
Pēc dažām minūtēm, kad ugunsdzēsēju priekšnieks jau tuvojās uguns pārņemto ēku pudurim, viņu un pasažieri abus apžilbināja pēkšņs uzliesmojums. Auto sašūpojās un logi izsprāga, mašīnu sasniedzot apstulbinošam triecienvilnim. Pēc mirkļa no dūmiem parādījās apsvilis auto, kura vadītājs apstājās tikai uz mirkli, lai pabrīdinātu, ka lielākās eksplozijas vēl tikai gaidāmas. Apjautis, ka šī pekle ir tālu pārsniegusi viņa departamenta ugunsdzēšanas iespējas, priekšnieks pagrieza savu apskādēto auto atpakaļ uz Hendersonu.
Ugunsdzēsēju mašīnu komandas bija nonākušas pie šī paša nomācošā secinājuma, kad, tuvojoties fabrikai, bija novērojušas to pašu sprādzienu. Bija skaidrs, ka tuvoties vēl vairāk, nozīmētu pakļaut sevi nopietnām briesmām, tādēļ mašīnas nobrauca ceļa malā un turpināja vērot briestošo katastrofu no jūdzes attāluma.
Jūdzes attālumā, tikai citā virzienā, inženieru komanda veica kārtējo apskati kādam televīzijas tornim, kad pamanīja ugunsgrēku un sāka to filmēt. Aptuveni četras minūtes pēc pirmās lielās eksplozijas, inženieri bijīgi noskatījās, kā PEPCON ēkas pilnīgi pazuda iespaidīgā uzliesmojumā, kas tālu pārspēja pirmo. Viņu skatpunkts atļāva tiem lieliski novērot triecienvilni, kurš radiāli izplatījās pāri tuksnesim, izpostot tuvējo zefīru fabriku. Attāluma dēļ skaņas vilnis viņus nesasniedza vēl vairākas sekundes, taču, kad tas beidzot notika, efekts bija pērkona cienīgs.
Klārka apgabala ugunsdzēsēju šefs joprojām centās nokļūt pēc iespējas tālāk no fabrikas, kad notika otrais sprādziens. Triecienvilnis iebelza auto no aizmugures, momentā pārklājot viņu ar trokšņa un spiediena lavīnu. Kad tas bija pāri, viņš ar pārsteigumu konstatēja, ka transportlīdzeklis, par spīti bēdīgajam paskatam, joprojām bija pa pusei darboties spējīgs. Drīz viņa skatam pavērās ugunsdzēsēju mašīnu kolonna, kuras logu drumslas pārklāja vai visu ceļu. Kad šoka pārņemtajam vīram beidzot izdevās atgriezties pilsētā un atrast slimnīcu, viņš tur priekšā atrada jau vairākus simtus palīdzības meklētāju. Pusotras jūdzes attālā eksplozija bija satricinājusi un sašķobījusi ēkas arī pilsētā, tā izraisot daudzas traumas.
Pie horizonta dūmu mākonis kāpa pat 1000 pēdu (304m) augstumā, un, kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, tas bija saredzams pat 100 jūdžu (160km) attālumā. Vairāki attāli vērotāji ziņoja par bažām, ka "aukstais karš" varētu beidzot būt pāraudzis "karstajā karā", no kura amerikāņi tik ļoti baidījās.
Nevaldāmā elle PEPCON rūpnīcā nomierinājās vien tad, kad lielākā daļa degvielas bija sadegusi. Kataklizmiskie sprādzieni bija zemē izrāvuši masīvu caurumu un pārrāvuši arī gāzes līniju, tomēr 200 pēdu augstā liesma tika drīz vien nomērdēta badā, pārtraucot gāzes padevi.
Izmeklētāji ieradās inspicēt notikuma vietu un atrada tajā vien absolūtu iznīcību. Sešas PEPCON ēkas bija pilnībā pazudušas, un to vietā stāvēja vien greizi metāla karkasi un 15 pēdu dziļa bedre. Tuvējā zefīru fabrika bija piedzīvojusi līdzīgu likteni, nespējot absorbēt neticamo spiediena vilni. Tāpat bojātas bija arī daudzas ēkas Hendersonā, lielākoties ar izsistiem logiem un no eņģēm izrautām durvīm. Bojājumi tika konstatēti pat 10 jūdzu attālumā.
Lai arī šajā katastrofā ievainojumus guva gandrīz 400 cilvēki, pārsteidzošā kārtā bojā gāja tikai divi. Viens bija fabrikas darbinieks ratiņkrēslā, kurš nespēja atstāt telpas gana ātri, savukārt otra vārds mums jau ir zināms - tas bija Rojs Vesterfīlds, tas pats, kurš piezvanīja glābējiem. Viņu aizkavēja poliomielīta sekas, kuru dēļ tam bija apgrūtināta pārvietošanās. Tiek uzskatīts, ka viņš apzināti izvēlējies palikt iepakaļ un brīdināt atbildīgos dienestus, zinot, ka izglābšanās ir maz ticama.
Turpmākā izmeklēšana parādīja, ka destruktīvā enerģija no lielākās eksplozijas bija aptuveni ekvivalenta 2500 tonnām TNT jeb divarpus kilotonnām. Tā lika dejot seismogrāfisko mēraparātu adatām pat Kolorādo, uzrādot šo trīci kā 3,5 pēc Rihtera skalas.
PEPCON advokāti ilgi nekavējās un notikušajā vainoja Dienvidrietumu gāzes kompāniju. Juristi apgalvoja, ka dabasgāze aizdegusies vispirms, pēcāk izraisot amonija perhlorāta sprādzienu. Trīs dienas pēc eksplozijas viens no šiem advokātiem paziņoja: "Nekas nevar aizdedzināt amonija perhlorātu. Tas nedeg. Tas ir nedegošs." Lai arī pirms PEPCON incidenta šis savienojums netika uzskatīts par ārkārtīgi bīstamu, ķīmiķi norādīja, ka šī jurista izpratne par ķīmiju acīmredzot ir līdzvērtīga viņa izpratnei par ētiku. Viņi aprakstīja šo ķimikātu kā "nestabilu un ļoti ugunsnedrošu".
PEPCON rūpnīca bija apdrošināta tikai par vienu miljonu dolāru, ar ko nekādi nepietika, lai samaksātu par citu īpašumam nodarītajiem zaudējumiem. Tas noveda pie kolosālas tiesas prāvas, kurā iesaistījās vairāki duči apdrošināšanas kompānijas un vairāk nekā piecdesmit advokātu biroji. Šīs masīvās tiesu orģijas iznākums bija rakstāms uz miljons lapām un tās vēstīja par 71 miljonu dolāru vērtu izlīgumu starp visām iesaistītajām pusēm.
Hendersonas rūpnīca vairs nekad netika atjaunota. PEPCON nomainīja nosaukumu uz Western Electrochemical Co. un uzbūvēja jaunu amonija perhlorāta rūpnīcu Cedaras pilsētā, Jūtas štatā, kur tā darbojas joprojām. Tiesa, viņu izpratne par drošību ir uzlabojusies - līdz šai dienai jaunajā rūpnīcā ir notikusi tikai viena nāvējoša eksplozija.
N.B. Raksta tulkošana un publicēšana šajā resursā ir saskaņota ar autoru. Tālāka tulkojuma pārpublicēšana bez autora un tulkotāja atļaujas ir aizliegta! -------------------------------- Patika? Lasi arī citus aizraujošus rakstus no šīs sērijas!
Kā zināms, veselais saprāts ir uzvarējis (cik nu par to vispār var runāt šajā gadījumā) un kārtējā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas šogad norisināsies Maskavā, Latviju pārstāvēs Intars Busulis. Interesanti, ka viņš izvēlējies nevis uzstāties ar dziesmas oriģinālversiju latviešu mēlē, vai, kā tas nereti notiek, pārdziedāt to angliski, bet gan mēģināt spiest uz postpadomju telpu un dziedāt krievu valodā. Šo Kārļa Lāča komponētās dziesmas "Sastrēgums" versiju ar nosaukumu "Probka" arī piedāvāju jums noklausīties.
līdz rītdienas, 27. februāra beigām (pusnaktij) piesakies par mana Twitter konta Twitter.com/JanisPolis sekotāju un tev būs iespēja piedalīties izlozē par ielūgumu divām personām uz lieliskās blūza blices D11 Blues Band 4 gadu jubilejas koncertu sestdien, 28. februārī JVLMA Studentu klubā.
Programmā:
D11 Blues Band + Loreta Medne + Edgars Rubenis + Bullfrog Brown (EST)
Ceļojošā blūzmeņu un džezmeņu portretu fotoizstāde Roots and Fruits
Kluba durvis veras no 21:00, uzstāšanās no 22:00.
Adrese: Raiņa bulvāris 23
P.S. Izlozē piedalīsies tikai tie, ka par sekotājiem būs kļuvuši pēc šī ieraksta publicēšanas. Ar uzvarētāju sazināšos personīgi Twitterī.
Šodienas prieciņš atkal ir muzikāls un vismaz daļēji saistīts ar Latviju.
Tas ir multinacionālā (tostarp latviešu) kolektīva "Instrumenti" jaunais gabals "Kvik Myndir", kas islandiešu (pigu valodniekiem) mēlē apzīmējot kino.
Starp citu, šis kolektīvs ir izvēlēts par populārā dziesminieka Džeimsa Blanta 16. februāra koncerta "Arēnā Rīga" iesildītājiem. Šo koncertu gan diemžēl varu ieteikt vien Rīgas klaiņojošajiem kaķiem un tām tīņu meitenēm, kam tā pašvakāk ar dzirdi.
Kā jau lielākā daļa Latvijas ar internetu saistīto cilvēku, arī es iepriekšējā nedēļas nogalē apmeklēju jauno mediju ne-konferenci Barcamp Baltics 2009, kas 6.-8. februārī norisinājās viesnīcā Reval Hotel Latvija. Šajā ierakstā tad nu īsi gribu atskatīties uz tur redzēto un dzirdēto.
Lai arī vismaz īslaicīgi biju klāt arī piektdienas un svētdienas norisēs, tomēr priekš manis galvenā pasākuma diena bija sestdiena, kad arī norisinājās visas dalībnieku prezentācijas, tostarp manējā. Šogad prezentācijām tika atvēlēts uz pusi mazāk laika, nekā pagājušajā gadā, un tā rezultātā daļa no spotiem tā arī palika neaizpildīti. Tīri subjektīvi šķita, ka arī kopējā prezentāciju kvalitāte šogad bija zemāka vai vismaz to tēmas man personīgi neinteresantākas.
Kopumā apmeklēju sešas prezentācijas, kā arī pats šo to pastāstīju par iespējām nopelnīt naudu ar mikroblogošanas servisa Twitter palīdzību. Trīs no redzētajām uzstāšanām bija totāls sviests (Vigants par blogu reklāmu kaitīgumu, viena Krievijas aģentūra par Nokia aktivitātēm blogosfērā, un Maxon no Ukrainas par to, kā nekļūt par blogeri-maniaku), viena ok (par iespējām izmērīt viral video efektivitāti), bet divas - par interneta komentāru nākotni no Aurimas.eu un par MySociety.org aktivitātēm - absolūti lieliskas, kas tad arī izglāba manu dienu.
Starp citu, lūk kā manu prezentāciju ar savu roku ilustrējis narkomanC no Briic.lv:
Organizācija bija tikpat augstā līmenī kā 2008. gadā un par to jāizsaka atzinība visai pasākuma komandai, kura nenogurusi darbojās, lai viss noritētu bez kādas aizķeršanās.
Vēl jāpiemin āfterpārtija vēl neatvērtajā, bet tiešām fantastiskajā klubā "Piens" (A. Briāna 9), kur Mednis ar Grēviņu spēlēja dejas līdz pat agram rītam. Pats noguruma dēļ jau gana ātri devos mājup, bet ar to, ko redzēju, pietika, lai zinātu, ka tur atgriezīšos vēl un vēl.
Noslēgumā vien piemetīšu video treileri no pirmās dienas. Tiekamies atkal nākošajā Barcamp Baltics.
P.S. Ja vēlies sekot manām aktivitātēm Twitter, esmu nomainījis savu kontu uz Twitter.com/JanisPolis. Bet, ja jau esi mans sekotājs, tev nekas nemainās.
Saistībā ar to, ka viedi vīri iesaka blogu ilgstoši atmatā neturēt, bet manī nav tik daudz kreatīva, lai es katru dienu jums ko no sevis vēstītu, no šodienas tiks mēģināts pieviest šeit jaunu rubriku zem nosaukuma "Dienas prieciņš", kurā regulāri (cerams) tiks publicētas tās internetā atrastās lietas, kuras mani konkrētajā dienā būs no sirds iepriecinājušas. Mūzika, video, raksti, notikumi - tas var būt dajebkas.
Sāksim ar veseliem diviem iepriecinājumiem:
Kādreizējais puišu grupas "Caffe" dalībnieks un TV3 raidījuma ZTV vadītājs Andis Grīva, kurš darbojies arī grupā "The Mundane", ir nācis klajā ar savu solosinglu "Vadiņi", kas manām ausīm šķiet vienkārši burvīgs. Absolūts pozitīvs.
Gana sens, bet neticami smieklīgs klips, kurā pazīstamam indiešu superhītam piekabināti subtitri, kas ataino to, kā šīs dziesmas teksts izklausās ārzemnieka ausīm.
Pēdējā laikā, lasot ziņas, es jūtos pamatīgi apmulsis. Un ne par politiķu izteikumiem, nē. Tas, kas pārsteidz, ir dažādu sabiedrības slāņu, grupu un novirzienu mēģinājumi pie visām savām problēmām vainot valdību un citus pie varas esošos, paģērot nekavējošu šo problēmu risināšanu un, galvenais, pieprasot NAUDU.
Man nenāk ne prātā apgalvot, ka mūsu valsts pārvalde strādātu lieliski, un es nenoliegšu, ka ir nozares, kuru uzturēšana vai atbalstīšana arī brīvā tirgus ekonomikas apstākļos neapšaubāmi ir valsts pienākums, taču lielākoties, raugoties uz šo publisko žēlošanos, pieprasījumiem un ultimātiem, man gribas uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc, ellē ratā, kādam jums kaut kas būtu jādod?
Manuprāt, ir ārkārtīgi nepareizi visus šos šķietami krīzes nelaimē nonākušos prasītājus mest pār vienu kārti.
Es pilnībā varu saprast skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, ārstniecības personāla, bibliotekāru un vēl vairāku nozaru pārstāvju, kuru darba devējs ir valsts vai pašvaldības, izmisumu, kad tiem solītā un pat likumos ierakstītā algas pielikuma vietā pēkšņi nākas izvēlēties starp algas samazinājumu vai darba zaudēšanu. Domāju, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības iet un iemest pusķieģeli to politiķu logā, kas vēl tikai gadu atpakaļ, kad tuvojošos krīzi bija grūti nesaskatīt pat aklajam, turpināja solīt neizpildāmo.
Taču šīs nozares nebūt nav vienīgās, ka uzskata, ka krīzes laikā valstij tās būtu jābalsta. Ņemsim par piemēru tos pašus zemniekus, kas rīt solās pārpludināt Rīgas ielas ar smago tehniku. Atmetīsim nost sentimentu par tēvutēviem arājiem un paraudzīsimies uz faktu, ka tāds zemnieks nav nekas cits kā biznesmenis. Tiesa, reāli ražojošs biznesmenis, kas mūsu valstī nav diez ko ierasti, un tomēr zemnieku saimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits ,un uz to pilnā mērā attiecas brīvā tirgus likumi. Un arī tajā veiksmi vai neveiksmi nosaka spēja adekvāti reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām un prognozēt nākotnes tendences. Un ja nu pēkšņi ir situācija, kad uzpircēji vairs negrib iepirkt pienu un to nākas gāzt grāvī, tad ir muļķīgi pie tā vainot valsti. Gluži vienkārši, jūsu produkts patērētājam vairs nav aktuāls. Vai nu piens vairs negaršo, vai arī citur to var nopirkt lētāk. Sāpīgi, protams, bet tā notiek ik dienas ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, un neviens par to nekādu lielo brēku neceļ un miljonus no valsts nepieprasa. Neesi laicīgi paredzējis krīzi nozarē, diversificējis un optimizējis biznesu - pats vainīgs. C'est la vie.
Nesen dibinātā Latvijas Kredītņēmēju apvienība (kuru man viemēr mēle niez saukt par Nesaprātīgo Izšķērdētāju varzu) ar varenu sajūsmu uzņēma vienu visu laiku no murgainākajām Šlesera idejām uz trīs gadiem aizliegt bankām realizēt savas likumiskās tiesības (kuras iepriekš nostiprinājusi šī pati valsts un tās politiķi) atņemt parādniekiem viņu dzīvokļus un citus nekustamos īpašumus. Respektīvi, Šlesers, pats megabiznesmenis un brīvā tirgus apustulis būdams, rosina valstij iejaukties biznesā un diktēt tam spēles noteikumus jau pēc spēles beigām. Šizofrēnija?!
Droši vien, ka ir taisnība tiem ekspertiem, kas saka, ka bankas mūsu pilsoņiem piedāvājušas daudz sliktākus noteikumus nekā citur pasaulē, taču patiesībā šis fakts, par ko tā satraucas mediji, neko nemaina. Ja kāds ir bijis tik stulbs un izmantojis augstās nekustamo īpašumu cenas, lai sagrābtos milzīgus kredītus uz neizdevīgiem, taču līgumā skaidri ierakstītiem noteikumiem, tad, jau atkal, pats vainīgs. Nu nevaram taču par savu stulbumu vienmēr vainot valsti. Tad jau valsts atbalstu ar pilnām tiesībām varētu saņemt arī tie jampampiņi (tie to arī pieprasa), kas visu kredītos savākto naudu iegrūduši nelikumīgās finanšu piramīdās.
Vēl es gribu pieminēt Latvijas Radio un tā nedienas (neba jau, ka tām trūktu publicitātes). Man šis veidojums vienmēr šis šķitis absurds pēc būtības. Tas ir no valsts budžeta finansēts sabiedriskais medijs, kurš tomēr piedalās reklāmas tirgū un pelna naudu, kropļojot reklāmas tirgu. Detaļās neizplūdīšu, jo tad man pārmetīs ieinteresētību, kuras man patiesībā nav, taču vai jums nešķiet dīvaini, ka medijs, kuru klausās (pa visiem kanāliem kopā) vairāk nekā 40% no kopējā laika, ko mūsu valsts iedzīvotāji vispār atvēl radio (AQH Share), kurš pārdod reklāmas par tirgus cenu (vai arī pēc savas izvēles dempingo tirgu) un piedevām saņem milzīgu dotāciju no valsts, ir uz bankrota robežas? Ja tirgus līderis strādā ar zaudējumiem, vai tā ir valsts vaina vai tomēr vainojams neticami sūdīgs menedžments?
Tādus "ne pa ķeksi" valsts naudas prasītājus varētu saukt vēl un vēl. Var jau būt, ka es esmu kaut kur nošāvis greizi mācoties par to, kas tad īsti ir valsts. Manuprāt, valstij ir konkrēti pienākumi pret tās pilsoņiem, un tie ir ierakstīti šīs valsts likumos. Ja tie netiek pildīti, tad mēs mainam cilvēkus, kuriem šo pienākumu izpilde ir uzticēta. Bet ārpus tā, mēs esam paši par sevi, un nav nekāda pamata uzskatīt, ka valstij un tās budžetam uz sevi būtu jāuzņemas mūsu neizdarība, nezināšana vai vienkārši muļķība. Un jo ātrāk mēs visi to apjēgsim, jo labāk mums pašiem.
Es esmu tas tips, kas šeit laiku pa laikam šo to publicē savam priekam un lasītāju kaitināšanai. Es labi runāju, rakstu, dziedu un meloju. Kaujos slikti. Klīst līdz galam neapstiprinātas baumas, ka mans alter ego ir Jānis Polis. Ikdienā nodarbojos ar digitālā mārketinga R&D. Šī ir mana smilšu kaste. Esiet laipni, iecietīgi un saudzīgi tajā spēlējoties!
Uzmanību - komentāros tiek īstenota cenzūra pret īpaši neaudzinātiem viesiem!
Ziņas
