2008. Restrospekcija. Filmas.

Teju noslēdzies kārtējais gads un tieši tādēļ ir pienācis laiks atskatīties atpakaļ un izvērtēt tajā paveikto un pieredzēto. Jāsāk ar ko tādu, ko relatīvi viegli novērtēt - filmām. Tātad, bez kādas noteiktas secības un žanru ierobežojumiem, seko 11 manuprāt vērtīgākās/labākās/visādi citādi atzīmējamās 2008. gadā pie plašākas publikas nonākušās filmas (ražošanas gads var būt arī agrāks) kuras sanācis ievērtēt. Protams, ka ļoti daudz ko es neesmu redzējis, tā kā šis nekādi nepretendē uz kādu objektivitāti. Bet man šis gads asociēsies tieši ar šīm filmām.

The Fall (India/UK/USA)
Labākā pēdējo 10 gadu filma. Iespējams, labākā filma ever. Punkts.

Man On Wire (UK/USA)
Viena no visu laiku labākajām dokumentālajām filmām, kas uzfilmēta šādam žanram pavisam netipiskā veidā. Filma stāsta par francūzi Filipu Petitu, kurš, ar savu draugu palīdzību, 1974. gadā pamanījās novilkt virvi starp Pasaules Tirdzniecības Centra "dvīņu torņiem" Ņujorkā un 40 minūtes pa to pastaigāties. Ārkārtīgi iedvesmojoši.

The Dark Knight (USA)
Jaunā Betmeniāde, kuras drūmo šarmu un vispusīgo kvalitāti novērtējuši arī tie, kam komiksu žanrs šķiet muļķīgs un nesaprotams. Filmas nagla, protams, ir pāragri galus atdevušais Kīts Ledžers psihopātiskā Džokera lomā.

Chop Shop (USA)
Ārkārtīgi emocionāli un arī vizuāli spēcīgs stāsts, kas mierīgi varētu norisināties Riodižaneiro favelu rajonos, taču šokējošā kārtā norisinās pasaules metropoles Ņujorkas nomalē, kas, kā izrādās, no Rio neatšķiras ne ar ko. Filma vēsta par diviem bāreņiem - brāli un māsu, kas, kā nu mācēdami, cenšas izdzīvot un pie reizes arī īstenot savus sapņus. Kārtīgs blieziens pa amerikāņu sapni.

Joheunnom nabbeunnom isanghannom (South Korea)
Filma, kuras angliskais nosaukums ir "The Good The Bad The Weird" ir stabili ierindojama starp 2008. gada dīvainākajām, bet vienlaicīgi arī aizraujošākajām. Korejiešu parodijvesterns bez saturīga sižeta, bet ar ar augstākās klases aktierdarbiem, "oskaru" cienīgu kinematogrāfiju un ainām, kas liks jums smieties vēl dienām ilgi.

Vicky Christina Barcelona (Spain/USA)
Vudijs Alens beidzot atkal ir mūs iepriecinājis ar īstu meistardarbu, kuru retais viņa fans vēl cerēja sagaidīt. Fantastisks aktieru ansamblis, pikanta tēma, teicami dialogi un brīnišķīgā Barselona visam pa vidu - vai gan mēs varam prasīt ko vairāk?

Slumdog Millionaire (UK/USA)
Kulta režisors Denijs Boils mums piedāvā reālistisku un krāsainu pasaku no Indijas. 18-gadīgais bārenis Džamals no graustu rajona neticamā kārtā ir tikai vienu jautājumu no uzvaras indiešu versijā par "Who Wants To Be A Millionaire". Tas šķiet neticami arī vietējai policijai, kas ir pārliecināta, ka jauneklis šmaucas. Lai tiktu sveikā cauri, Džamalam nākas paskaidrot, kā viņš uzzinājis atbildes uz katru jautājumu.

Entre les murs (France)
Francija ir valsts, kurā plaukst un zeļ multikulturālisms. Pēdējos gados tas novedis pie arvien masīvākām sadursmēm. Filmas darbībā norisinās parastā Parīzes skolā, kurā ieradies jauns , entuziasma pilns skolotājs ar jaunām metodēm, kuras multietniskā klase ne pārāk vēlas akceptēt. Filma ar starptautisko nosaukumu "The Class" šogad ieguva Kannu festivāla "Zelta palmas zaru".

Doubt (USA)
Izaicinošs stāsts par reliģiju, autoritāti un morāli. Merila Strīpa un Filips Seimors Hofmans ir savos augstumos izspēlējot mūķenes un mācītāja konfrontāciju 20. gadsimta 60to gadu Ņujorkā.

Towelhead (USA)
Trīspadsmitgadīgā Jasira nonāk sava stingrā tēva libānieša aizgādībā Hjūstonā un tur iepazīstas ar kaimiņu, amerikāņu armijas rezervistu, pret kuru izjūt savu pirmo seksuālo iekāri. Ārkārtīgi smaga, seksuāli atklāta un pašā laikā smieklīga filma par pieaugšanu.

Boy A (UK)
Tumša, jo tumša filma par puisi, kurš nule kā izlaists no ieslodzījuma par slepkavību, ko viņš paveicis bēnībā. Stāsts ar pamatīgu pēcgaršu un varu jums apsolīt, ka tā nebūs salda.

Aizdevums vai palīdzība?

Nav nekāds noslēpums, ka Latvija jau vistuvākajā laikā no dažādiem aizdevējiem gatavojas aizņemties 7,5 miljardus eiro jeb vairāk nekā 5 miljardus latu. Par aizdevuma apmēriem un noteikumiem lai spriež profesionāļi, taču man daudz interesantāks šķiet fakts, ka visas atbildīgās amatpersonas, kā sarunājušas, pēkšņi šo aizdevumu ir sākušas saukt par "finansiālo palīdzību", cenšoties radīt iespaidu, ka citas valstis mums brālīgi izlīdzēs grūtību brīdī, nevis izmantos Latvijas stāvokli, lai nopelnītu uz procentiem.

Kā informēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa, ES Latvijai plāno sniegt vidēja termiņa finansiālu palīdzību līdz 3,1 miljardam eiro (2,18 miljardiem latu).

Atbalsts tiks sniegts kopā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), kas piešķirs 1,7 miljardus eiro (1,19 miljardus latu), ziemeļvalstīm - Zviedriju, Dāniju, Somiju un Norvēģiju - kas kopā piešķirs 1,8 miljardus eiro (1,27 miljardus latu) un Pasaules Banku, kas piešķirs 0,4 miljardus eiro (0,28 miljardus latu).

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Čehija, Polija un Igaunija kopā piešķirs vēl 0,5 miljardus eiro (0,35 miljardus latu), tādēļ pavisam līdz 2011.gada pirmajam ceturksnim Latvija varētu saņemt 7,5 miljardus eiro (5,27 miljardus latu).

/LETA/

Interesanti, ka šos teminus (palīdzība un atbalsts) nez kādu iemeslu dēļ ir pārņēmuši arī mediji. Pēc manām domām, par finansiālu palīdzību varētu saukt dāvinājumu vai varbūt vēl bezprocentu beztermiņa aizdevumu, bet ne jau aizdevumu uz procentiem. Vai tiešām kāds valdības PR konsultants ir iedomājies, ka šādas vārdu spēles neļaus tautai saprast, ka dažu amatpersonu pārliecība par savu visaptverošo zināšanu un varēšanu ikvienam(!) šīs valsts iedzīvotājam nākamo dažu gadu laikā izmaksās vairāk nekā 2300 latu tikai kredīta atdošanā vien?

Padod tālāk Slakteri!

Es reti kad atļaujos kādu publiski nosaukt par idiotu. Ne jau tādēļ, ka trūktu idiotu, bet gan tāpēc, ka fakta konstatēšana pašu faktu nekādi nemaina. Arī šoreiz es nevienu par idotu nosaukt nevēlos, tā vietā gribētos aicināt šo resursu lasošos un angļu (vai vismaz baltish) mēli saprotošos pilsoņus (un nepilsoņus arīdzan) novērtēt zemāk ievietoto finanšu ministra Ata Slaktera interviju Bloomberg TV visā tās 25 minūšu spozmē, izjust patiesu lepnumu par mūsu valsti, kā arī novērtēt drošās rokas un gudro galvu, kas šajos grūtajos laikos rūpējas par Latvijas naudas maku.

Tāpat aicinu arī padalīties ar šī video saiti arī ar citiem līdzpilsoņiem, jo domājams, ka mums visiem noderētu kolektīvs lepnuma brīdis. Ceru arī, ka videomateriāls ļaus jums apjaust, ka nekādā gadījumā nevajag izņemt ultra stabilās naudas vienības no vēl stabilākajām bankām, un mainīt tās pret jēnām vai iepirkt zeltu. Jo mēs taču esam drošās rokās ;)

RECENZIJA: SPB - "Sound Poetry"

Gada pirmajā pusē, rakstot vairāku Latvijā iznākušu albumu recenzijas, priecīgu konstatēju, ka Latvijas mūzika šogad ir uz pamatīga pacēluma - šķiet, sen viena gada ietvaros nav iznākuši tik daudz lieliski debijas albumi, nemaz nerunājot par tiem mūzikas ripuļiem, kurus klajā laiduši jau pieredzējuši veterāni. Nu manā rīcībā ir nonācis grupas, kuru šajā blogā esmu slavējis ne vienreiz vien, pirmais albums - SPB jeb Smaragda Pilsētas Burvji (vai The Sound Poets angļu mēlē) 3. decembrī oficiāli prezentēs savu ierakstu "Sound Poetry". Un jā, tas ir sasodīti labs.

SPB Latvijas klausītāju sirdis iekaroja, tiem nemaz nezinot, ka dziesma "Pearl Tears", kurai līdzi dungoja teju katrs, nemaz nav kādas ārzemju supergrupas ražojums, bet gan mūsu pašu bāleliņu darinājums. Pēc dažiem mēnešiem topi tika iekaroti vēlreiz, šoreiz ar lirisko "Poet", kuru šo rindu autors uzskata par vienu no šajā desmitgadē labākajām Latvijā radītajām popdziesmām. Ar šo mirkli arī bija skaidrs, ka no SPB mēs varam gaidīt lielas lietas. Vai esam sagaidījuši?

Noklausoties "Sound Poetry", kļūst skaidrs, ka arī SPB nav izdevies izvairīties no debijas ierakstiem raksturīgākās problēmas - koncepta trūkuma. Šis ieraksts ir pilns lielisku melodiju, patosa pilnu piedziedājumu, muzikālām ietekmēm no virknes britu salās mājojošu apvienību (Keane, anyone?), taču man tā arī neizdevās atkost, kādēļ tās albumā tieši šādā secībā, un kāpēc tieši šīs dziesmas. Kāda velna pēc albuma vidū pēkšņi parādās akustiskā "Spinning The Sun", kas izklausās pēc atpūtas brīdī studijā aiz neko darīt iepidžinātas demo versijas un labākajā gadījumā būtu iekļaujama kā bonus treks? Pietrūkst pieredzējuša producenta rokas.

Pēc vairrākkārtīgas ieraksta noklausīšanās izkristalizējas vairāki secinājumi:

• Ja vienā blicē apvieno Latvijas labāko bundzinieku, basģitāristu un vēl vairākus ārkārtīgi kreatīvus indivīdus, aranžējumiem būtu jābūt vismaz Latvijas mērogā nedzirdētā līmenī, un lielākajā daļā kompozīciju tie tādi arī ir.
• Pirmie divi singli tā arī ir palikuši nepārspēti - labāku dziesmu par "Pearl Tears" un "Poet" albumā nav. No otras puses, šīs divas ir izcilas dziesmas un būtu ļoti pārsteidzoši, ja tās izdotos pārspēt vēl 10 reizes.
  
• Grupa dzīvajā skan daudz, daudz niknāk - ja albums pa lielam ir skaistu popa šūpuļdziesmu izlase, tad koncertos SPB mierīgi spēkojas ar jaudīgākajām rokgrupām.
• SPB lielākā problēma ir solista Jāņa Aišpura ārkārtīgi savdabīgā izpratne par angļu valodu - ja mazās devās (lasi - labākajās dziesmās) ļoti izteiktais akcents vēl ir pieciešams, tad klausoties albumu kopumā, kļūst skaidrs, ka šis varētu būt masīvākais šķērslis, lai skaņu dzejnieku veikumu kādreiz klausītos arī ārpus mūsu valsts robežām. Kaut potenciāls ir.
  

Taču jāuzsver, ka šie trūkumi ir uzskatāmi par trūkumiem tikai tad, ja mēs vērtējam "Sound Poetry" pasaules kontekstā. Un nekas cits arī neatliek, jo pašu mājās SPB konkurentu nav. Un debijas ieraksts uzskatāmi parāda, ka, izdarot pareizos secinājumus, pēc gada vai diviem mēs no grupas varam sagaidīt vēl daudz vairāk. Un šoreiz ne tikai Latvijas mērogā.

SPB ir: Jānis Aišpurs, Artūrs Eglītis, Ingars Viļums, Andris Buiķis un Normunds Lukša.

Albumu klausieties: www.thesoundpoets.com

P.S. Paldies SPB par albuma piegādāšanu vērtēšanai.